Izskolotās stipendiātes Ilzes Slišānes pieredze par došanos Erasmus + “Ja kartē pasaule šķiet liela un sākumā liekas, ka ir sarežģīti atrasties valstī, kur nezini valodu vai baidies pazust ielās, tad es gribētu teikt, ka dzīve nav tik sarežģīta. Katrā valstī ir dažādi cilvēki, bet vienmēr atradīsies kāds, kurš vēlēsies palīdzēt.” Ilze Slišāne, izskolotā Asjas un Berndta Everta piemiņas stipendijas saņēmēja, studiju laikā ir izmantojusi lielisku iespēju un devusies divos Erasmus+ studiju braucienos uz Bulgāriju un Poliju. Ilze 2025. gada vasarā absolvēja LBTU, kur ieguvu sociālo zinātņu grādu ekonomikā ar novirzienu finanšu analīzē un grāmatvedībā. Pēc absolvēšanas devās Erasmus+ brīvprātīgo darbā uz Gruziju. “Man ļoti patīk doma palīdzēt kādam un pretī negaidīt neko — tieši tur slēpjas brīvprātīgā darba lielākā vērtība”. Intervijā Ilze stāsta par to kā viņa nonāca līdz Erasmus+ braucieniem, par to kā viņai tur gāja un kāda ir dzīve pēc gūtās pieredzes ārzemēs.
ERASMUS+ studijas Bulgārijā un Polijā
Kādēļ Tu izlēmi doties Erasmus+ studijās uz ārzemēm? Kopumā manas studijas ilga četrus gadus. Kad studēju pirmajā kursā, mums ļoti plaši stāstīja par Erasmus iespējām un studijām. Tad tika rīkots arī pasākums, kur jaunieši, kuri jau bija studējuši ārzemēs, dalījās savos pieredzes stāstos. Tad arī sapratu, ka šo četru gadu laikā būtu svarīgi doties arī kaut kur uz ārzemēm, lai iegūtu lielāku pieredzi un uzzinātu ko vairāk. Pavadīt visus četrus gadus Latvijā man šķita mazliet vienveidīgi, un, ja Eiropa un universitāte dod šo iespēju, tad to ir nepieciešams izmantot, lai iegūtu jaunu pieredzi.
1.
Kuros mācību semestros, uz cik ilgu laiku un kurās valstīs Tu biji? Studiju laikā es biju divos ilgtermiņa Erasmus apmaiņas braucienos. Pirmais Erasmus man bija no 2022. gada septembra līdz 2023. gada janvārim, un tad devos uz Bulgāriju, Sofiju- University of National and World Economy. Otrais Erasmus man bija Polijā, Varšavā, laika posmā no 2024. gada februāra līdz jūnijam -Warsaw University of Life Sciences.
Kāda bija šī studiju pieredze? Studijas notika angļu valodā. Atšķirība starp Poliju un Bulgāriju bija tā, ka Bulgārijā Erasmus studijas notika kopā ar bulgāru studentiem, bet Polijā lekcijas notika tikai ar Erasmus studentiem, un mēs poļu studentus sastapām vienīgi studentu kopmītnēs. Polijas universitātei bija viena liela teritorija, kur atradās vairākas fakultātes, sporta zāle, kopmītne un ēdināšanas vietas. Tā bija viena liela studentu pilsētiņa ar visu nepieciešamo, un tas bija ļoti interesanti, jo iepriekš neko tādu nebiju redzējusi. Bulgārijā savukārt UNWE bija viena liela ekonomikas universitāte vienā ēkā ar vairākām auditorijām. Kopmītnes atradās patālāk, tāpēc katru dienu bija jāmēro neliels ceļš. Tomēr arī tas bija interesanti, jo pirms lekcijām man bija ierasta vieta, kur paņemt kafiju un doties uz nodarbībām. Polijā bija arī mazliet vieglāk paaugstināt savu vērtējumu, jo pasniedzēji daudz uzdeva mājasdarbus, kas bija daļa no vērtējuma. Bulgārijā atzīmes bija sarežģītāk nopelnīt, jo tās veidoja tikai kontroldarbi un eksāmeni. Ļoti spilgti atmiņā palika arī Bulgārijas mārketinga lekcijas, jo tās parādīja, ka pasniedzēji ne vienmēr ir tikai nopietni un stāv pie tāfeles. Šis pasniedzējs staigāja pa auditoriju, sēdēja uz palodzes, mazāk stāstīja pats, bet vairāk lika mums pētīt un izprast, kas uzņēmumam jādara, lai veidotu peļņu. Tas radīja pilnīgi citu priekšstatu par pasniedzējiem. Tāpat Bulgārijā ievēroju, ka jaunieši uz lekcijām nāk ar klēpjdatoriem vai planšetdatoriem, kamēr Latvijā lielākoties visi veido klades ar pierakstiem un raksta ar roku. Kopumā šī pieredze bija dažāda, bet ļoti interesenta. Pat, ja sākumā likās, ka būs grūti un sarežģīti, jo studijas bija angļu valodā, tad ar laiku tas bija vieglāk, jo runājot katru dienu angļu valodu tā lēnām kļūst par tavu dzimto valodu. Mazliet savādi arī likās lekciju grafiki. 2.
Polijā tie bija līdzīgi Latvijai, tās notika no rīta līdz pēcpusdienai. Tomēr Bulgārijā bija dienas, ka lekcijas notika no 14.00 līdz 19.00, kas īsti nebija patīkami, jo pēcpusdienas bija pilnas ar mācībām un man likās, ka, tad ir vēl lielāks nogurums nekā, ja iet uz lekcijām no paša rīta.
Ar ko studijas šajās valstīs atšķīrās no studijām Latvijā? Galvenā atšķirība starp studijām Polijā un Bulgārijā bija tā, ka tur tiešām skatījās, vai tu nāc uz lekcijām. Katru reizi bija jāpierakstās, ka esi atnācis uz lekciju, savukārt Latvijā tā nav bijis, izņemot covid-19 laiku. Polijā apmeklējums ietekmēja gala vērtējumu kā papildu punkti. Tāpat katrs mazais darbs, tostarp mājasdarbi, tika ņemts vērā un veidoja gala atzīmi. Būtiska atšķirība bija arī vērtēšanas sistēmā: Polijā tā ir no 1 līdz 5, bet Bulgārijā no 2 līdz 6, un bija nepieciešams saņemt vismaz 3, lai nokārtotu kursu. Es teiktu, ka pasniedzēji tur arī veidoja šo patstāvīgumu jauniešiem, lai viņi vairāk dara paši un neviens īsti tā teikt ‘’neskrēja līdzi’’. Ja kādi darbi nav nodoti, tad tā ir jaunieša problēma nevis pasniedzējas.
Kā bija iejusties citas valsts studiju vidē?
Tā kā es devos viena, sākumā bija mazliet savādi, bet, tā kā dzīvoju kopmītnēs, ļoti ātri sadraudzējos ar cilvēkiem. Tas man palīdzēja iejusties, jo jau sākotnēji zināju, ar ko studēšu kopā, tāpēc, dodoties uz lekcijām, bija mazāk pārsteigumu. Tomēr, tā kā es nebaidījos no jaunām lietām, man bija vienkāršāk, un es centos izbaudīt visu, cik vien daudz varēju. Arī pasniedzēji bija ļoti pretimnākoši, un ar viņiem bija viegli saprasties. Vēl viens pluss šajos Erasmus braucienos ir studentu apvienība ESN, kas palīdz Erasmus studentiem iejusties jaunā vidē, rīko pasākumus, palīdz atrast naktsmītnes un pastāsta, kas kur atrodas. Tāpēc pat tad, ja cilvēks dodas viens, nav jābaidās, jo viņš nepaliek viens.
3.
Ar kādiem izaicinājumiem Tu saskāries studējot ārzemēs?
Viens no izaicinājumiem bija tas, ka katrā valstī bija sava valoda, tāpēc sākotnēji bija grūtāk orientēties valodās un cilvēkos. Bulgārijā daudzi runāja krievu valodā, tāpēc tur bija vieglāk komunicēt. Polijā bija citādāk — cilvēki retāk gribēja runāt citā valodā, un biežāk izvēlējās savu valodu, izņemot dažus jauniešus, kuri centās sadraudzēties ar ārzemniekiem un izmantoja angļu valodu. Vēl viena grūtība bija valūta, jo Bulgārijā tobrīd vēl nebija eiro, un daudzās vietās bija jāmaksā skaidrā naudā. Polijai arī ir sava valūta, tāpēc bija jāaprēķina, cik kas maksā, taču maksājumi ar karti tur bija daudz ērtāki. ***Es abos projektos devos viena, un mani tas nebaidīja. Es biju gatava iepazīt jaunu valsti un cilvēkus, būdama pavisam viena svešā vidē. Daudzi cilvēki brauca grupās, tomēr man šķiet, ka tā ir mazliet priekšrocību zaudēšana, jo viņi savu Erasmus laiku pavada kopā un mazāk iepazīst jaunus cilvēkus. Man savukārt sanāca diezgan ātri iepazīties ar daudziem cilvēkiem, un ar laiku paplašināju savu draugu loku, ar kuriem gan ceļojām, gan kāpām kalnos, gan arī dažreiz mācījāmies pēc lekcijām.
Vai pēc atgriešanās mājās nebija grūtības atsākt studijas?
Pēc otrā Erasmus, kas bija Polijā, atgriezties bija vieglāk, jo starp jauno mācību semestri Latvijā bija vasara, un tāpēc man bija vairāk laika atpūtai un arī mentāli sagatavoties pēdējam universitātes gadam. Tomēr pēc Bulgārijas atgriezties bija grūtāk, jo man bija grūti atrast kopmītnes Latvijā, jo visas bija jau pilnas, un man vajadzēja atrast vismaz kādu brīvu vietu. Tāpat bija sarežģīti atgriezties, jo Latvijā ielidoju janvāra beigās un pēc trim dienām jau sākās jaunais semestris. Tas bija mentāli grūti, jo šajā semestrī man bija jāraksta arī lielais kursa darbs, un tas bija diezgan liels šoks — tikko viss notika angļu valodā, bet te pēkšņi viss bija jāpārslēdz atpakaļ uz latviešu valodu un jāmācās no jauna. Kopumā pavasara semestris bija grūtāks, jo es vēl arvien domās biju Bulgārijā un nebiju vēl pilnībā iekļāvusies Latvijas dzīvē. Daudzi noteikti ir dzirdējuši par tā saukto Erasmus depresiju, un man bija līdzīgs periods. Taču viss nokārtojās veiksmīgi, un mācību laikā es saņēmos. Turklāt arī šajā laikā es sāku darboties ESN, tāpēc, atrodoties Latvijā, vienalga
4.
biju ārzemnieku vidē un varēju saglabāt to mazliet Erasmus sajūtu, ko biju atstājusi Bulgārijā. Jāatzīst, ka pavasara semestrī pēc atgriešanās no Bulgārijas man tā valsts ļoti pietrūka, tāpēc studiju laikā tur atgriezos vēl divas reizes — gan uz īsu nedēļas nogali, lai nosvinētu savu dzimšanas dienu ar cilvēkiem, kas vēl bija palikuši Sofijā, gan arī skaistā marta dienā. Tāpēc pavasaris pēc pirmā Erasmus man bija kā dzīve ar mugursomu, kur ķēru katru lidojumu, lai satiktu savus draugus. Un kopumā man tas izdevās.
Kāds ir Tavs lielākais ieguvums no studijām citās valstīs?
Ja kartē pasaule šķiet liela un sākumā liekas, ka ir sarežģīti atrasties valstī, kur nezini valodu vai baidies pazust ielās, tad es gribētu teikt, ka dzīve nav tik sarežģīta. Katrā valstī ir dažādi cilvēki, bet vienmēr atradīsies kāds, kurš vēlēsies palīdzēt. Mūsdienu pasaulē pazust ir grūti, jo ir daudz tehnoloģiju, un galvenais ir nebaidīties, jo no katras situācijas var kaut ko iemācīties. Pēc šādiem projektiem tu esi priecīgs, ka tavi draugi ir ne tikai kāpņu telpā, bet arī vairāku kilometru attālumā, pat ar laika zonu atšķirībām. Šī jaunā pieredze dod plašāku skatījumu uz dzīvi un, visticamāk, liek uz daudzām lietām paskatīties citādi, jo vari salīdzināt citas vietas un cilvēku uzskatus. Tas ļauj arī saprast, ka tavas mājas — Latvija — nemaz nav tik slikta, kā dažkārt runā.
Kur Tu atradi informāciju par šo iespēju?
Informāciju par Erasmus studiju apmaiņu sākotnēji ieguvu no saviem pasniedzējiem, bet vēlāk izpētīju vairāk universitātes mājaslapā, kur bija rakstīts, kādi dokumenti jāaizpilda un kur tie jāiesniedz. Vēlāk arī devos pie Erasmus universitātes pasniedzējiem, kuri paskaidroja vairāk par iespējām un palīdzēja izvēlēties valstis, lai vieglāk pielīdzinātu kursus.
5.
Vai Tu to ieteiktu arī citiem studentiem?
Es noteikti ieteiktu studentiem izmantot šo iespēju, jo tā nav tikai pieredzes iegūšana, bet arī iemācīšanās iziet no komforta zonas. Tas liek ieraudzīt ko citu, saprast, uz ko tu kā personība esi spējīga, un ko gaidīt no sevis un citiem dažādās situācijās. Tas noteikti maina skatījumu uz dzīvi. Tas parāda, cik liela ir pasaule un cik daudz iespēju mums ir kā jauniešiem. Tāpat gribas minēt, ka nav jābaidās doties Erasmus, ja esi Vītolu fonda stipendiāts, jo viņi atbalsta šos projektus, un tu droši vari doties, paralēli saņemot stipendiju un kārtojot eksāmenus, kā arī iesniedzot sekmju izrakstus no citas valsts, pat ja atzīmes tur ir citādākas nekā Latvijā līdz 10 ballēm.
ERASMUS+ BRĪVPRĀTĪGO DARBS
Kur un uz cik ilgu laiku Tu devies brīvprātīgo darbā?
Gruzijā — Rustavi un Manglisi — 5 nedēļas. European Solidarity Corps projekts “Think Globally, Act Locally II”.
Kas Tevi iedvesmoja šim solim?
Primāri es jau sen vēlējos veikt lielāka un garāka perioda brīvprātīgo darbu. Vienmēr esmu gribējusi doties uz Āfriku, jo tas man šķiet interesanti, taču piedāvājums par Gruziju bija reālāks, un tāpēc izvēlējos to. Man ļoti patīk doma palīdzēt kādam un pretī negaidīt neko — tieši tur slēpjas brīvprātīgā darba lielākā vērtība. Kad ieraudzīju pieteikumu doties uz ārzemēm, es 6.
rakstīju savu bakalaura darbu un sapratu, ka pēc universitātes pabeigšanas man gribētos pauzi pirms atalgota darba uzsākšanas. Tāpēc šī bija laba sakritība, lai es varētu doties, jo ikdienas dzīvē, kad jau strādā, ir sarežģītāk paņemt ilgāku atvaļinājumu un doties uz citu valsti. Man viss labi sakrita, tāpēc arī devos. Es negaidu neko pretī no cilvēkiem, kuriem palīdzu šajā brīvprātīgajā darbā, un nemeklēju no tā papildu vērtību, bet tajā pašā laikā man patīk arī kaut uz brīdi aizbēgt no ierastās vides.
Vai Tu biji vienīgā no Latvijas?
Es nebiju vienīgā latviete — no Latvijas devāmies 8 cilvēki, no kuriem 6 bija vidusskolēni un vēl 2 universitāti jau absolvējušas meitenes. Mūsu brīvprātīgā darba grupa sastāvēja no 8 gruzīniem, 8 latviešiem un 1 francūža. Kultūru atšķirības nebija tik sarežģītas, un mēs varējām atrast kopīgus mērķus, lai paveiktu darbu.
Tieši kas kā brīvprātīgajai Tev bija jādara?
Kopumā mēs darījām visu, ko mums lika darīt Gruzijas organizācija, bet galvenokārt strādājām bērnu nometnēs. Rustavi skautu nometnē vadījām dienas nometnes, bet pēc tam devāmies uz Manglisi, kur nedēļu dzīvojām vietā meža vidū, kur bērniem bija uzbūvēta māja. Atbraucot uz Manglisi, pirmajās dienās sagatavojām teritoriju, jo ēka bija nesen uzbūvēta un vēl bija jāizdara dažādi celtniecības un sakopšanas darbi. Nēsājām smiltis, lāpījām bedres, nesām dēļus un tīrījām māju, lai viss būtu kārtībā. Puiši palīdzēja arī ar iekšējo iekārtošanu, salika veļasmašīnas un uzcēla mazu tiltiņu, lai droši šķērsotu upi, kas veda uz atpūtas zonu pļavas vidū. Vēl mums notika apmācības par to, kā strādāt ar bērniem un kā ievērot noteikumus. Viens no galvenajiem noteikumiem bija, ka nedrīkstēja dalīties ar informāciju sociālajos tīklos un nedrīkstēja turēt bērnu mantas — bērniem savas lietas bija jānodod divām audzinātājām, kas brauca viņiem līdzi, jo mēs neuzņēmāmies atbildību par viņu mantām. Tāpat mums stāstīja par pirmo medicīnisko palīdzību un par to, ka jārūpējas, lai bērni laicīgi iet gulēt. Pēc tam veidojām nedēļas aktivitāšu plānu — katru dienu no plkst. 8 līdz 20 bija jādomā aktivitātes, gan mierīgas, gan rīta rosmes, gan citas nodarbes. Katrā aktivitātē piedalījās aptuveni divi cilvēki, un vienmēr bija klāt kāds gruzīns, kurš palīdzēja ar tulkošanu, ja tas bija nepieciešams. Bērni saprata angļu valodu, bet ne perfekti, 7.
tāpēc gruzīni mums palīdzēja. Paši gruzīni arī vadīja aktivitātes. Mūsu latviešu grupa parādīja bērniem filmu “Straume” uz lielā projektora, kā arī nodejojām latviešu dejas, kas bērniem ļoti patika. Tāpat vedām bērnus pārgājienos, tāpēc bija jāskatās, lai viss notiek kārtīgi. Bērni telefonus nedrīkstēja izmantot līdz pat plkst. 20, tāpēc arī sekojām, lai viņi tos neizmantotu dienas laikā. Kad garā nometne beidzās, viss atkal bija jāsakārto, lai ēkas varētu atstāt tīras. Dienas nometnēs Rustavi mums katru dienu bija jāveido aktivitātes, taču tās ilga tikai sešas stundas, un lielākoties tās bija jāpielāgo karstumam, tāpēc nodarbes notika vai nu ar ūdeni ārā, vai iekštelpās.
Kādi bija dzīvošanas apstākļi?
Par naktsmītnēm nevaru sūdzēties — tur bija viss, kas vajadzīgs. Mums bija viens liels dzīvoklis ar četrām istabām, un šo dzīvokli dalījām ar visiem latviešiem. Bija kopīga virtuve, kur katru dienu tikāmies, ēdām brokastis un vakariņas, kā arī pavadījām garas vakara sarunas, kas no tā laika ļoti pietrūkst. Runājot par ūdeni, tas mums bija, taču lielā karstuma dēļ Gruzijā ūdens padeve bieži tika pārtraukta, un tā bija arī mums. Uz divām dienām pazuda ūdens un elektrība. Tas bija liels izaicinājums, bet organizatori visu nodrošināja, un beigās ūdeni atkal dabūjām. Vismaz varējām aiziet uz upīti un tur nomazgāties. Par elektrību īpaši nesūdzējāmies — pat bija joki, kuram pirmajam izlādēsies telefons un ko tad darīsim bez telefoniem. Tāpēc šo problēmu īpaši nejutām. Mūsu naktsmītnei bija arī īpaša vērtība, jo uz sienas bija brīvprātīgo jauniešu koks — tur pirmie bija atstājuši savus portretus, un vēlāk arī mēs pievienojām savējos. Mūsu dzīvoklis bija netālu no veikaliem, tāpēc visu varēja ērti nopirkt. Arī galvaspilsēta nebija tālu, un ar sabiedrisko transportu tur varēja ātri nokļūt. Kopumā es teiktu, ka dzīvošana bija ļoti laba, jo par to nebija jāmaksā un nebija jāiegulda papildus nauda ne traukiem, ne tehnikai.
Ar kādiem izaicinājumiem Tu saskāries brīvprātīgā darba laikā?
Viens no galvenajiem izaicinājumiem bija karstums — tur bija ļoti karsti, pāri par 40 grādiem. Ventilatoru bija maz, un, ja tie bija, tad nebija īpaši jaudīgi, tāpēc karstums patiešām nogurdināja. To gan mazliet glāba svaigi augļi, jo tur bija aprikožu un melonu sezona, un tas bija mūsu ikdienas ēdiens, kas kaut kā uzlaboja situāciju. Tomēr karstums bija ļoti smags. Mūsu dzīvošanas vietā nebija kondicioniera, tāpēc miegs arī bija slikts, jo bija ļoti karsti, un loga atvēršana neko daudz 8.
nemainīja. Vēl viens izaicinājums bija sadarbība ar Gruzijas jauniešiem. Mums jau pirmajā dienā brīdināja, ka gruzīni nepārzina robežas un mums uzreiz jāsaka, ja kaut kas nepatīk vai ir par daudz. Viņi ir ļoti sirsnīgi un jauki, bet reizēm pārāk daudz uztraucas par tevi, un tas var nogurdināt. Tāpat viņi var ātri uzliesmot, ja kaut kas nepatīk. Mēs bijām mierīgāki un vairāk fokusējāmies uz darba vidi, bet mūsu kolēģi bija ļoti skaļi, kas, protams, ir normāli, jo tā ir viņu kultūra. To mēs pieņēmām, bet sākumā tas nebija ierasti. Vēl viens izaicinājums bija saplānot visas aktivitātes, jo 16 jauniešiem katram bija savas idejas, un izdomāt, ko tieši darīsim, nebija viegli. Tāpēc mēģinājām izvirzīt līderus no Latvijas un Gruzijas puses, lai būtu vieglāk, un beigās visu saplānojām. Bija arī viena latviešu meitene, kura jau iepriekš bija rīkojusi nometnes, un viņai bija liela pieredze — par to viņai liels paldies. Valodas ziņā man personīgi barjeras nebija, jo visi saprata krievu valodu un bija viegli komunicēt, taču varbūt grūtāk būtu tiem, kuri runā tikai angļu valodā. Pats grūtākais izaicinājums man bija četras dienas pirms došanās mājās. Pēdējā nometnes dienā es savainoju pēdu — skrienot basām kājām, to sagriezu. Sākumā likās, ka nekas traks nebūs, taču asinis neapstājās, un es nezinu, uz kā uzkāpu, tāpēc devos uz slimnīcu, kur man iedeva vakcīnu pret krampjiem, jo bija iespēja, ka uzkāpu uz metāla. Mani kārtīgi apstrādāja, un, tā kā brīvprātīgajam darbam ir arī apdrošināšanas polise, man paveicās — nebija pašai jāmaksā, visu apmaksāja polise. Tomēr pēdējās dienas Gruzijā bija grūtas, jo kāja nedzija un staigāt bija ļoti problemātiski. Liels paldies manai latviešu komandai, kas man palīdzēja gan staigāt, gan nopirka saldējumu un visu pārējo, lai es justos labāk. Tiešām mana komanda ir lieliski cilvēki. Kopumā tas bija lielākais izaicinājums gan mentāli, gan fiziski. Bet es atlidoju uz Latviju un visu izārstēju šeit.
Kur Tu atradi informāciju?
Informāciju es ieraudzīju, kad mani draugi ielika postu par to, ka kāda organizācija meklē latviešus, kas ir gatavi doties uz Gruziju. Vēlāk es rakstīju tieši organizācijai un saņēmu informāciju, kur viss bija uzrakstīts un saprotami izklāstīts. Ja nezini konkrētu organizāciju, tad iespējas var meklēt oficiālajā European Solidarity Corps mājaslapā.
Vai tas ir bez maksas?
Cik daudz no savas kabatas jāiegulda, tas ir atkarīgs no projekta budžeta un cilvēka vēlmēm. Kas attiecas uz aviobiļetēm, tās sākotnēji ir jāiegādājas pašam. Tad projektam ir atvēlēts budžets, un 9.
tas tiek sadalīts uz cilvēku skaitu, pēc tam aprēķinot, cik daudz no aviobiļešu cenas var atmaksāt jauniešiem. Process ir tāds, ka katrs pērk biļetes individuāli, visi maksājumu uzdevumi un biļetes jāsaglabā kā pierādījums līdz brīdim, kad esi atgriezies mājās. Kad atgriežas mājās, ir jāaizpilda atskaite, kur apraksta, ko darīji, un jāveido prezentācija, kuru rāda citiem jauniešiem. Tomēr šis punkts ir atkarīgs no organizācijas noteikumiem, jo katra organizācija naudu atgriež citādāk. Pēc tam iesniedz visas biļetes un maksājumu uzdevumus, un nauda tiek atgriezta. Manā gadījumā netika atgūta visa aviobiļešu summa, jo projekta budžets nebija liels, bet biļete uz Gruziju bija diezgan dārga, tāpēc daļa tika atmaksāta, kas ir labi. Manā projektā bija arī dienas nauda, kuras mērķis bija, lai mēs varētu iegādāties ēdienu un būtu ko ēst. Šo naudu mums deva skaidrā naudā, jo Gruzijā ir sava valūta. Summa nebija liela, bet pietiekama, lai dienā normāli paēstu. Papildu izdevumi bija personīgie tēriņi, piemēram, ceļošana pa Gruziju brīvajā dienā vai citas lietas, kas tevi interesē. Ja vēlies darīt arī kaut ko citu, tad jārēķinās, ka vajadzēs savu naudu. Bet, ja brīvajā laikā neko īpašu negribi darīt, tad, manuprāt, savu personīgo naudu īsti nevajag, izņemot aviobiļeti, jo ar dienas naudu pietiek. Svarīgi gan minēt, ka manā projektā bija tieši šādi nosacījumi. Citos brīvprātīgajos projektos var būt tikai sava nauda un var nebūt papildu atbalsta, tāpēc katrā projektā noteikumi atšķiras. Tāpēc, piesakoties projektiem, rūpīgi izlasiet nosacījumus, jo katrai organizācijai viss ir citādi.
Kādi būtu Tavi ieteikumi jauniešiem, kas arī vēlētos doties brīvprātīgajā darbā?
Daudzi jaunieši baidās, ka nevarēs piedalīties projektos finansiālu iemeslu dēļ, tāpēc nemēģina pat pieteikties. Taču pastāv dažādu veidu projekti, un noteikti var atrast tādus, kas ir finansiāli pieejamāki. Ja nauda ir problēma, to var atrisināt. Es ieteiktu jauniešiem izmēģināt brīvprātīgos projektus, jo strādāt algotu darbu un strādāt brīvprātīgi ir divas dažādas pieredzes. Dzīves vērtības mainās, ja esi veicis brīvprātīgu darbu
10.
— darīt kaut ko par naudu ir viegli, bet darīt to bez atlīdzības ir kas īpašs. Kad redzi cilvēku smaidus, kuriem palīdzēji, saproti, ka šīs pieredzes vērtība ir citādāka. Tāpēc iesaku visiem doties un izmēģināt savas spējas, nebaidīties mēģināt — zaudēt nav ko. Tie, kas baidās no projekta apraksta, nedrīkst aizmirst, ka apstākļi var mainīties, un tas, kas rakstīts aprakstā, var tikt pielāgots. Ja redzat kaut ko, kas jums šķiet biedējošs, neuztraucieties — jūs nebūsiet vieni. Parasti projektos strādā grupas, un visi ir viens otra atbalsts, ja nepieciešama palīdzība. Jūtieties droši un nebaidieties — pat ja būs grūti, apkārt vienmēr būs cilvēki, kas palīdzēs.
*** Mazliet pielikumam
Katru gadu notiek brīvprātīgā darba satikšanās Baltijas mērogā. Ja šogad esi piedalījies kādā brīvprātīgā projektā, vienā no Baltijas valstīm notiek satikšanās, kurā pulcējas jaunieši no visas Latvijas, Igaunijas un Lietuvas. Tur visi dalās pieredzēs un veido jaunas iepazīšanās. Man bija iespēja doties uz Tallinu, kur satiku igauņus, lietuviešus un citus latviešus. Organizatori bija sagatavojuši dažādas aktivitātes, caur kurām stāstījām par savu pieredzi. Viņi arī mudināja mūs rakstīt īsus Erasmus+ projektu priekšlikumus — tā daudzi jaunieši var radīt idejas projektiem un atrast partnerorganizācijas. Kad brīvprātīgais darbs beidzas, viss nebeidzas — ir liela Baltijas tīklošanās iespēja pēc pasākuma, un parasti dalībai un ceļojumam viss ir apmaksāts, tāpēc nav jāuztraucas par izmaksām. Šī pieredze ir būtiska — es negaidīju, ka tik daudzi jaunieši piedalās šādos projektos. Vēl viena organizācija, kurā var iesaistīties pēc šādiem projektiem, ir EuroPeers. Tur var dalīties ar Eiropas projektu pieredzi, veidot pasākumus jauniešiem, iedvesmot citus doties projektos un atrast līdzdomātājus. EuroPeers darbojas daudzviet Eiropā; katrai valstij ir savas grupiņas, kas vēlāk var satikties un rīkot starptautiskas aktivitātes.
11.