BK LU žurnāls ''Par un ap mums'' (aprīlis, 2017)

L a t v i j a s

U n i v e r s i t ā t e s

BASKETBOLS

Par un ap mums

Studentus vada pirmais LBL čempions – Guntis Endzels!

LU studenti pošas uz pasaules Universiādi Ričards Melderis – spēlētājs, kurš apvieno gandrīz neiespējamo LBL2 jaunās komandas pirmā sezona – ko tā mums nesusi?

Absolvents Kristaps Dārgais par savu mērķu piepildījumu

Liene Stalidzāne

www.bk.lu.lv

Nr. 6 / 17. 04. 2017

Elektroniskā iepirkumu sistēma

Jau piekto gadu SIA TelCom ir elektronisko iepirkumu sistēmas dalībnieks, kur piedāvājam klientiem iegādāties:

1.

2.

3.

4.

Datortehniku Servertehniku Programmtūru Biroja tehniku.

Starp citu, EIS izmanto jau 90% valsts un pašvaldību, 70% mācību un 50% medicīnas iestādes. Sazinieties ar mums, lai iegūtu aktuālāko informāciju par EIS sistēmas jaunumiem un īpašajiem piedāvājumiem.

Kontakti uzziņām: +371 22002222, info@telcom.lv

Īpašais piedāvājums akadēmiskajiem klientiem:

Portatīvais dators, lote: CI93.2.3.3.1.1.(HP ProBook 650 G3, I5,8Gb, 128GB SSD, Win 10, Ms Office 2016. AKCIJAS CENA 975 EUR

2

Saturs 6 Ričards Melderis – spēlētājs, kurš apvieno gandrīz neiespējamo Vienīgais no LBL komandas, kurš apvieno basketbolu ar studijām Medicīnas fakultātē

12 LU spēlētāji un viņu māņticības Pasaules klases sportisti ir ļoti māņticīgi. Vai tādi ir arī LU spēlētāji un spēlētājas?

16 K. Dārgais: bez augstiem mērķiem, taču ar vēlmi būt tur, kur ir viņa vieta Lielā intervija ar vienu no spilgtākajiem BK LU sistēmas absolventiem

22 Liene Stalidzāne pret Hariju Rubeni: Kurš būs atjautīgāks?

Tradicionālā atjautības rubrika šoreiz starp abu vadošo komandu kapteiņiem

26 Guntis Endzels: ‘’Svarīgākā ir vīzija, kā sasniegt mērķi’’ Lielā intervija ar BK LU vīriešu komandas galveno treneri

32 LBL2 pirmā sezona – ko tā mums nesusi?

Par LBL2 komandas “LU/BS Rīga’’ sekmēm tās pirmajā sezonā

38 Juris Minajevs: atbalstītājs un komandas fans vienā personā Juris Minajevs - cilvēks, kopā ar ģimeni dzīvo līdzi LU sistēmai

42 LU basketbola sistēma kā bāzes komanda dosies uz pasaules Universiādi!

Latvijas studentu basketbola izlasi veidos mūsējie

46 Basketbolisti svaru zālē – cik liela tam ir nozīme sezonas laikā?

Par sportistu fizisko sagatavotību un tendencēm aktīvās sezonas laikā

50 Uģis Bisenieks: basketbols kā grandiozs paplašinājums studentu sportam Intervija ar BK LU direktoru par LU sportu un basketbolu lomu tā izaugsmē

54 Sports nesastāv tikai no sportistiem – LU atbalsta daudzpusēju attīstību BK LU sadarbība ar vadošo tiešraižu nodrošinātāju “Tiešraides.lv’’

58 Mūsu mājas spēļu iemūžinātājs – Māris Greidāns

Intervija ar BK LU fotogrāfu par nonākšanu sportā un sava darba interesantākajām niansēm

62 Vēstures sadaļa Republikas čempioni un spilgti šī brīža uzvārdi ar LU godu

64 BK LU mobilie reportieri Foto kadri no ikdienas dzīves

3

Šī bija mana pirmā Latvijas Basketbola līgas sezona kā Latvijas Universitātes galvenajam trenerim. Tā bija sezona, kurā esam kārtīgi strādājuši un centušies parādīt maksimāli labu sniegumu. Sezona, kurā centāmies kļūt labāki kā individuāli, tā arī kā komanda. Vairākas lietas mums ir izdevušās, bet tikpat daudz vēl palika nesasniegts, kas motivē turpināt iesākto. Ceru, ka līdzjutēji manīja un novērtēja, ka šajā sezonā mēs centāmies nerespektēt nevienu pretinieku, pret visiem bez izņēmuma cīnoties par uzvaru.

Sezonā izvirzījām vairākums mērķus un viens no tiem – mainīt komandas mentalitāti. Ar to vēlējāmies parādīt, ka, neskatoties uz rezultātu, mūsu mērķis bija cīnīties līdz galam un priekšlaicīgi nezaudēt cerības par panākumu. Jā, katram no mums kārojās vairāk uzvaru, lai vēl biežāk iepriecinātu savus līdzjutējus ar uzvarām, bet tajā pašā laikā par spilgtu emociju trūkumu sezonas laikā nevaram daudz pārdzīvot.

Personīgi pats ar milzu gandarījumu vēroju, kā attīstās LU basketbola sistēma. Redzu, ka LU sporta vadībai ir lieli plāni un vēl lielākas ambīcijas tos realizēt. Tas mūsdienu sabiedrībā ir retums, jo daudz kas aprobežojas pamatā ar plāniem un runāšanu, bet ne darīšanu. Šeit viss ir pavisam citādi, tādēļ ir patīkami būt daļai no šīs sistēmas.

Novēlu, lai ikvienam, spēlētājam, trenerim, vadībai, brīvprātīgajiem, karsējmeitenēm un līdzjutējiem, būtu izturība un pacietība turpināt iesāktos darbus LU basketbola sistēmas attīstībā. LBL sezona beidzas, taču basketbola sezona turpinās! Maijā SELL spēles, vasaras pirmajā pusē Latvijas jaunatnes izlases un savukārt augustā – ceļš uz Taivānu, lai pārstāvētu Latviju pasaules Universiādē. Arī tas ir liels gods un sistēmas daba apliecinājums tam, ka LU studentu komanda tiek attīstīta pareizā virzienā. Paldies visiem par lielisko darbu un entuziasmu. Tiekamies basketbola laukumos!

Guntis Endzels, BK Latvijas Universitāte galvenais treneris

4

5

Lielā intervija

Ričards Melderis – spēlētājs, kurš apvieno gandrīz neiespējamo Lāse Mīlgrāve

Jau daudzus gadus Latvijas Universitātes sistēma darbojas gan kā iespēja apgūt zināšanas, gan spēlēt profesionālu basketbolu, lai vēlāk dzīvē būtu iespēja gan turpināt profesionāļa gaitas, gan nodoties sevis izvēlētajai profesijai. Tas, protams, nozīmē, ka katrs spēlētājs vienlaicīgi ir arī students. Īpaši neiedziļinoties, tas jau izklausās grūti. Mācības, sesija, treniņi kā profesionāļiem.. Ja sāk iedziļināties, tad izklausās vēl grūtāk, jo mācības ir dažādas, vienam grūtākas, citam vieglākas, vēl ir jāpaspēj dzīvot savu dzīvi arī ārpus tā visa, jo nevar atstāt novārtā ģimeni un draugus, savus hobijus… Lielākā daļa LU spēlētāju studē BVEF (Biznesa, vadības un ekonomikas fakultāte), kas ir grūti, bet apvienojami. Viena nokavēta lekcija nebeigsies ar traģēdiju. Ir arī daudz lekciju, kuru apmeklējums nav obligāts, ja vien esi spējīgs students individuāli, varēsi visu vajadzīgo atrast un izlasīt. Tas varbūt nav labākais ceļš, ko izvēlēties, bet beigu galā viss atkarīgs ir no sevis paša – ja gribēsi, tad varēsi.

Bet kā ar tiem, kuru studijas prasa tiešām daudz laika? Komandā ir skolotāji, juristi utt. Un tad ir Ričards Melderis – viens liels izņēmums starp visiem spēlētājiem. Ričards studē medicīnu. Bez jokiem! Ja domāji, ka visi mediķi to vien dara, kā iet uz lekcijām, tad uz bibliotēku, bet pēc tam vēl mācās mājās, tad tā nav. Lai gan tas šķiet tik loģiski, jo medicīna taču ir tā nozare, kurā viens aizmirsts sīkums kādam var beigties bēdīgi.

Tomēr Ričards Melderis ir tas, kurš ir apgāzis šo mūžseno stereotipu. Viņš ne tikai studē medicīnu, bet arī spēlē Latvijas Universitātes 1. komandā – Latvijas augstākajā līgā, kas nozīmē spēlēt starp profesionāļiem un praktiski būt profesionālim.

Kā tas ir iespējams?

Par to vairāk pastāstīs pats Ričards.

6

”Lai cik grūti nebūtu, galu galā es daru to, ko mīlu – spēlēju basketbolu un mācos par ārstu.”

Sāksim ar jautājumu par to, ko tieši studē? Un kurā kursā šobrīd esi?

Studēju ārstniecības programmā un esmu otrajā kursā.

Un turpinājumā svarīgākais jautājums: kā tev vispār ienāca prātā tāds salikums – medicīna un basketbolos (turklāt nopietnais basketbols, nevis vienkāršs treniņš vienreiz nedēļā)?

Basketbolu spēlēju jau no mazotnes un ar laiku sapratu arī to, ka man ir jāiegūst augstākā izglītība. Kad sāku studijas, zināju, ka mācības ir grūtas, un daudzi teica, ka studiju laikā neko citu neesot iespējams darīt, izņemot mācīšanos, ja grib labi apgūt zināšanas.

Tomēr es uzskatīju, ka tas man ir pa spēkam, tāpēc pieņēmu sev uzlikto izaicinājumu.

Domāju, ka daudzos šāds lēmums noteikti izraisīja lielu respektu, arī manī, tas tiešām ir unikāls gadījums. Bet ja paceļo nedaudz pagātnē – kā vispār nokļuvi basketbolā/sportā?

Piecu gadu vecumā sāku trenēties futbolā, bet pēc diviem gadiem pārgāju uz vieglatlētiku. Tomēr abi sporta veidi man negāja pie sirds, bet tad Smiltenes sporta skolā sākās basketbola treniņi pie Dzintara Ziediņa. Nolēmu pamēģināt un sapratu, ka tas ir mans sporta veids. Vēlāk pārgāju spēlēt uz Valmieras komandu pie Ojāra un Gata Melderiem (viņi nav mani radinieki). Vidusskolā pārvācos dzīvot uz Rīgu un spēlēju pie Nikolaja Mazura.

Ja basketbols bija visa tava dzīve, tad kāpēc izvēlējies studēt? Vai ir bijusi doma censties uzreiz pēc skolas sākt profesionālo karjeru vai arī studijas kādā brīdī kļuva primārās?

Vienmēr esmu vēlējies būt profesionāls basketbolists, tomēr saprotu arī to, ka sports nav mūžīgs, tāpēc vajag iegūt izglītību. Tāpēc šobrīd šī man ir labākā vieta, kur apvienot abus – iegūt izglītību un spēlēt Latvijas augstākajā līgā.

Ko par šādu izvēli ir teikuši vecāki/draugi/komandas biedri? Vai ir kāds, kurš nav bijis pārsteigts par šo tiešām smago apvienojumu?

Man ir paveicies ar cilvēkiem, kas man ir apkārt, jo vienmēr esmu jutis atbalstu no tiem, kas ir man blakus. Tas mani ir balstījis gan pagātnē, gan arī palīdz doties tālāk. Sākumā cilvēki nesaprot to, ko daru, tāpēc izsakās skeptiski par manu dzīves veidu. Bet, kad viņi uzzina manu treniņu, spēļu un mācību grafiku (un tā visa lielos apjomus), tad strauji maina domas.

Bieži esmu dzirdējis jautājumu: “Kā tu vari to apvienot?”

Un kā nonāci tieši LU basketbola sistēmā?

Pēc vidusskolas man bija jāizvēlas augstskola, kurā vēlos iegūt izglītību un kurā būtu iespējams spēlēt basketbolu, jo tas man bija svarīgi. Ilgi nebija jādomā, jo biju dzirdējis labas atsauksmes par LU sistēmu. Tieši šeit ir vislabākie apstākļi gan izglītības iegūšanai, gan basketbola spēlēšanai tik augstā līmenī.

Augstskolas izvēle ir skaidrs, bet kā ar studiju programmu? Vai vienmēr ir bijis mērķis – medicīna? Vai padomā bija arī kāds cits studiju virziens? Vai varbūt tev basketbols ir svarīgāks par to visu?

Jā, vienmēr esmu vēlējies dzīvi saistīt ar medicīnu.

Sākumā domāju kļūt par fizioterapeitu, bet nedēļu pirms studiju līguma parakstīšanas, es mainīju savas domas un iestājos LU. Ne vienā brīdī neesmu šaubījies par savu lēmumu. Bija laiks, kad basketbols bija visa mana dzīve, bet tagad cenšos to balansēt ar mācībām.

2015./2016.gada sezonā Ričards pārstāvēja arī BK LU sistēmas komandu Leifheit/LU

7

Jā, jāsaka, ka arī man ir grūti iedomāties, kā tieši to var apvienot. Bet ir skaidrs, ka tev tas sanāk, jau esi otrajā kursā un arī veiksmīgi spēlē LU komandā. Ja to var, vai var arī dzīvē darīt vēl kaut ko, ne tikai studēt un spēlēt basketbolu? Šī brīža situācijā nē, man nav daudz brīvo brīžu, kuros es varētu atpūsties, nedomājot par nākamo nedēļu. Katra diena aiziet mācībās un treniņos, un tādi būs arī nākamie gadi. Par laimi, komandā es jūtos kā mājās un īsās sarunas pirms treniņiem palīdz izrauties no ikdienas steigas un stresa.

Es uzskatu, ka mēs esam auguši kā komanda gan taktiskā, gan tehniskā ziņā. Esam daudz saliedētāki, labāk jūtam viens otru laukumā un instinktīvi zinām, kas katram ir jāizdara, lai komanda virzītos uz priekšu. Gribētos jau vairāk uzvaru, bet tās ir atkarīgas tikai no mums pašiem. Ja sezonas sākumā mēs būtu spēlējuši tā kā tagad, es ticu, ka uzvaru skaits būtu ievērojami lielāks. Personīgi man diemžēl nesanāca apmeklēt visus treniņus un spēles, jo mācības prasīja savus upurus. Esmu ļoti pateicīgs treneriem par to, ka viņi ir tik saprotoši un pretimnākoši.

Vai ir bijis kāds brīdis šajā sezonā, kad tu jautā, kāpēc vispār to dari? Jo vienmēr var arī iet vieglāko ceļu…

Ir bijušas smagas nedēļas, kurās diennaktī pietrūkst stundu, lai visu izdarītu, bet ne reizi neesmu sev uzdevis šo jautājumu. Lai cik grūti nebūtu, galu galā es daru to, ko mīlu – spēlēju basketbolu un mācos par ārstu.

Kādi ir tavi un komandas lielākie sasniegumi? Varbūt ir kāds spilgts notikums, kas palicis atmiņā no šīs sezonas?

Komanda sezonas laikā pierādīja to, ka mēs esam spējīgi konkurēt ar Latvijas spēcīgākajām komandām. To īpaši pierāda spēle, kurā līdz pēdējām minūtēm cīnījāmies ar pagājušā gada čempioni (Valmiera/ORDO, sezonas sākumā viesos LU zaudēja vien ar četru punktu deficītu, aut.). Visspilgtāk atmiņā paliks pirmā uzvara sezonā pret BK Ogre.

Spēles pēdējās sekundēs komandas biedrs izdarīja metienu, kas divas reizes atsitās pret stīpu, bet tiesneši nolēma, ka bumba nav skārusi stīpu. Tāpēc mums bija jāspēlē papildlaiks. Tomēr komanda spēli paņēma un vēlreiz pierādīja savu pārākumu, izcīnot lielisku uzvaru. Ko tādu vēl nebiju jutis – kā viss soliņš emociju uzplūdumā lec augšā, bet pēc kapteiņa zīmes apsēdās un nomierinājās. Tas pierādīja to, ka mēs visi esam kā zobrati, kur katram ir sava vieta, lai komanda izcīnītu uzvaru.

Kādas ir svarīgākās īpašības, tavuprāt, lai apvienotu šīs lietas? Laika plānošana un uzņēmība droši vien ir starp tām, bet kādas vēl?

Jā, ir svarīgi saplānot savu laiku, lai visu pagūtu. Tomēr es uzskatu, ka svarīgākais ir cilvēkam saprast, ko viņš grib dzīvē sasniegt, un izlemt, ko ir gatavs upurēt. Nekas nenāk par brīvu. Tāpēc ir jānoliek malā viss liekais un jāstrādā.

Taisnība, bet tagad vairāk par tagadni un basketbolu. Sezona gandrīz galā – kā to vērtē? Kas sanāca/nesanāca?

8

Liels paldies Ričardam par sarunu!

Viņš noteikti ir viens no tiem cilvēkiem, kas spēs iedvesmot vēl kādu uzņemties tik grūtu savienojumu – medicīna un augstākā līmeņa basketbols. Katrs var ņemt viņu par piemēru tam, ka dzīvē var sasniegt visus savus sapņus, Ričarda gadījumā būt profesionālam basketbolistam un ārstam! Veiksmi un izturību viņam!

Ričards Melderis Dzimis: 1996. gada 3. aprīlis Pozīcija: aizsargs Svars: 83 kg Augums: 186 cm Kopumā šosezon aizvadījis 22 spēles LBL turnīrā (pirms šī gada 11. aprīļa).

Spēlē vidēji: • 2,7 punkti • 1 atlēkusī bumba • 0,7 piespēles Spēlējis: • 2011.–2015. gads: dažādas LJBL komandas (Valmiera U-16, Valmiera U-17, VEF skola U-17V, VEF skola U-19v, VEF kadeti, VEF skola) • 2011.–2017. gads: dažādas LBL2 komandas (BK Valmiera BSS, VEF skola, VEF kadeti, BJBS Rīga/Pārdaugava/LU, šobrīd Latvijas Universitāte/BS Rīga) • 2015.–2016. gads: DAL Elite, Leifheit/Latvijas Universitāte • 2012.–2017. gads: LBL (2012.–2013. g. Latvijas U18, 2013.– 2014. g. LMT Basketbola Akadēmija, no 2016. g, un šobrīd Latvijas Universitāte) • Latvijas U16 un U18 izlases 9

AR BENU TAVA ĢIMENE IR ZEM DROŠA SPĀRNA! BENU lojalitātes kartes programma ar progresīvu uzkrājuma sistēmu.

Lojalitātes ka ww w.benu.lv

uzzini vairāk www.benu.lv 10

rte

Vizma Vīksna, “BENU Aptieka” farmācijas daļas vadītāja: “Šogad esam sākuši atbalstīt Latvijas Universitātes basketbola komandu. Kā uzņēmums, kas specializējas veselības jomā, īpaši augstu vērtējam veselīgu dzīvesveidu un sportošanu.

Basketbols ir viens no populārākajiem sporta veidiem Latvijā, ko ne tikai skatās, bet hobija, amatieru un profesionālā līmenī labprāt spēlē visu paaudžu cilvēki. Ja mums kā uzņēmumam ir iespēja atbalstīt komandu un palīdzēt tai, tad ar lielāko prieku šādu darbu veicam!

Vēlam Latvijas Universitātes komandai veiksmi un izturību visās šā gada spēlēs!”

11

Interesanti

LU spēlētāji un viņu māņticības Lāse Mīlgrāve

Dzīve ir pilna māņticību, jocīgu paradumu un tā tālāk – bet sports pat vēl vairāk. Tam ir neskaitāmi daudz piemēru. Jā, pat paši labākie un slavenākie sportisti visos laikos ir ticējuši kaut kam, darījuši ko jocīgu, lai tikai iegūtu vairāk veiksmes, lai uzvarētu, lai turpinātu būt vislabākie.

Veicot nelielu pētījumu atklājās, ka tieši paši labākie arī ir bijuši visvairāk apsēsti ar kādu īpašu rituālu pirms spēles vai pat spēles laikā. Daži tik amizanti, ka noteikti tie jāpiemin. Un uzreiz pēc tam varat iepazīties arī ar Latvijas Universitātes basketbolistu rituāliem/māņticībām gan sportā, gan dzīvē.

Piemēram, izrādās, ka Serēna Viljamsa viena tenisa turnīra laikā ne reizi nenomaina savas zeķes. Jāņem vērā, ka viņa parasti ir finālā, kas nozīmē līdz pat 2 nedēļām ar vienām un tam pašām zeķēm… Ko tik nedarīsi uzvaras labā. Turklāt, šis nav viņas vienīgais paradums, ir vēl daudz dažādu (kurpju siešana utt.). Hokejista Veina Grecka paradums arī dīvains, tomēr daudz higiēniskāks – viņš pirms katras spēles savu nūju kārtīgi iesmērēja ar bērnu pūderi. Un, starp citu, bārdas audzēšanu uzsāka zviedru tenisists Bjorns Borgs – viņš gan bārdu neskuva tikai Vimbldonas laikā, tomēr tas palīdzēja (iespējams) tur uzvarēt 5 gadus pēc kārtas.

Bet par basketbolu – arī pats zināmākais basketbolists Maikls Džordans ir bijis ļoti māņticīgs – katrā spēlē zem oficiālajiem komandas šortiem viņš valkāja arī savus vecos Ziemeļkarolīnas šortus (koledžas laiku komanda). Lai gan viņam tā bija veiksmes pievilināšana un paradums, kā dēļ viņam nācās nēsāt garākus īstos šortus, lai paslēptu otrus, citiem iepatikās, kā tas izskatās, un drīz vien modē iegājās nēsāt garākus šortus. Vēl viens slavens NBA spēlētājs Karons Batlers pirms katras spēles un pat spēles laikā dzēra daudz Mountain Dew (ļoti neveselīga un cukura pārbagāta limonāde). Viņa sieva pirms katras spēles viņam nopirka divlitrīgo pudeli, pusi viņš izdzēra pirms paša spēles sākuma, otru pusi puslaika pārtraukumā. Tomēr, kļūstot labākam un labākam, viņa NBA komanda to aizliedza darīt 2007. gadā.

Sportistiem tomēr jābūt arī veselīgiem. Džeisons Terijs naktī pirms spēles guļ ar sava pretinieka šortiem, pirms spēles ēd vistu un spēles laikā valkā 5(!) pārus zeķu. Grūti pateikt, no kurienes tieši tādi ieradumi radušies, bet par oriģinalitāti sūdzēties nevar.

Kā ir ar mūsu pašu BK “Latvijas Universitāte” sportistiem un sportistēm? Vai studenti arī ir māņticīgi?

Vai pirms spēlēm universitātes spēlētājiem ir kāds īpašs rituāls? Varbūt kāds no viņiem ir ļoti māņticīgs citās dzīves situācijās, bet ne sportā? To centāmies noskaidrot, aptaujājot vairākus spēlētājus gan vīriešu, gan sieviešu komandā. Sāksim ar meitenēm!

Ieva Stefānija Jundase stāsta, ka nekas tāds ļoti īpašs laikam neesot, bet ir daži pirmsspēles rituāli,

ko viņa ievēro. “Pirmkārt, laicīgi sakrāmēju somu, pārbaudu, lai viss būtu līdzi. Pēc tam pārbaudu vēlreiz, kad jau esmu ceļā, lai būtu pilnīgi droša, ka viss ir. (smejas) Ģērbtuvēs parasti skan mūzika. Pirmo velku labo botu, tas laikam tāds ieradums. Man patīk visu darīt laicīgi un bez steigas. Lienei [Liene Stalidzāne] arī ir tāpat, tāpēc uz spēlēm parasti ierodamies agri un ļoti lēnā garā taisāmies.”

Zane Neilande un Agija Kruga atzīst, ka sportā nav pašas māņticīgākās, taču dzīvē tomēr ievērojot dažādas paražas. Piemēram, Zane Neilande, ja kādreiz piemin kaut ko sliktu vai sanāk runāt par kādu neveiksmi, vienmēr trīs reizes pieklauvē pie koka, lai tas nepiepildītos. Un, kā jau kārtīga studente, viņai ir arī kāds paradums mācībās – skolas laikos viņa esot iesākusi pirms kontroldarbiem visas pierakstu klades un grāmatas likt zem spilvena, lai, kā tautā saka, viss “saietu galva”. Tam viņa ticot vēl šodien un turpinot to darīt arī sesijas laikā pirms eksāmeniem. Sportā Zane ir pieradusi pie konkrēta rituāla pirms spēlēm.

Pirms spēles, iesildīšanās laikā, viņa domā par to, ko tieši darīs spēles laikā, piemēram, iemetīs tik un tik trīspunktu metienu, atdot tik un tik piespēles utt.

Viņa gan atzīst, ka diemžēl ne vienmēr viss ieplānotais izdodas. Tad nu nākas izdomāt citus veidus, kā palīdzēt komandai uzvarēt. Parasti viņa arī pirms spēlēm klausās kādas noteiktas dziesmas, kas viņu uzlādē – parasti tas esot reps, par ko liela daļa pārējo komandas biedreņu neesot sajūsmā. (smejas) Agija sportā tiešām neesot māņticīga, taču dzīvē vienmēr cenšas nesēdēt galda stūrī (jo tad 7 gadus neprecēsies), kad viņa iedomājas kaut ko sliktu, tad pārspļauj pār kreiso plecu, uz kura, kā runā, sēžot velniņš, kā arī trīs reizes piesit pie koka. Vēl viens ticējums, ko Agija ievēro, ir nelikt somu uz zemes, jo tad naudas nebūšot. Šķiet, ka LU basketbola meitenes vairāk piedomā pie tā, ko un kā dara dzīvē (tieši māņticības un tautas paražu ziņā) nevis uz basketbola laukuma, jo spēle galu galā ir spēle, noteikumi zināmi, viss no paša darbībām atkarīgs. Bet kā ir ar puišiem? Vai kādam ir īpatnējs pirmsspēles rituāls?

12

“Ja man ir izdevusies spēle, tad cenšos atkārtot nākamajā reizē tieši to pašu, ko darīju iepriekšējā reizē – gulēt tik daudz, ēst to pašu, vilkt tās pašas zeķes vai kompresorus.“ Renārs Birkāns savā atbildē ir kodolīgs: “Apmēram 15 minūtes pirms spēles vienmēr pārsienu botas otro reizi. Un pirms katras spēles ieveidoju matus.”

Kāpēc gan ne? Ja vien tas palīdz labāk nospēlēt un atnes veiksmi, tad viss atļauts. Roberts Dembskis māņticībām neticot. Tomēr pirmsspēles rituāls viņam ir – kārtīgs power nap pirms spēles vai treniņiem. Viņš zinot, ka, ja nepagulēs, tad būs ne visai laba spēle vai treniņš. Jāsaka, ka ļoti saprātīgs un loģisks risinājums, miegs ir svarīgs.

Ko līdzīgu dara arī Armands Ginters: “Neesmu māņticīgs cilvēks, vismaz ļoti tam nepievēršu uzmanību, bet vienīgā lieta, ko daru pirms spēlēm, ir tieši 1 stundas diendusa.” Pirms spēlēm viņš nedarot neko tādu, kas varētu traucēt maksimāli koncentrēties un atdot sevi spēlē.

Ričards Melderis saka, ka vienmēr labo kājo apģērbjot pirmo (šķiet, ka tas ir ierasts sportistu rituāls) – gan zeķes, gan apavus. Viņš arī parūpējas ne tikai par sevi, bet arī par citiem, jo vienmēr pēc iesildīšanās pēdējais grozs esot jāiemet iekšā. Tā nu viņš neļauj arī citiem komandas biedriem noiet malā, ja kāds nav iemetis pēdējo metienu. Nedaudz īpatnējs ir Ričarda paradums, kad komanda atspēlējas no lieliem mīnusiem – viņš nemainot sēdvietu, ja tajā brīdī atrodas uz soliņa. Kā arī pieskata, ka blakus sēž tie paši spēlētāji, kas pirms tam, ja vien kāds neatrodas uz laukuma.

No aptaujātajiem sportistiem vismāņticīgākie šķiet Artūrs Grīnbergs un Jānis Eiduks – abiem ir gan savas māņticības sportā, gan dzīvē.

Jānis gan stāsta, ka sevi neuzskatot par māņticīgu, taču, ja salīdzina ar citiem komandas biedriem, tad viņš seko diezgan daudz ticējumiem – dažām lietām viņš pievērš lielāku uzmanību, citas lietas dara noteiktā secībā. Piemēram, viņš sekojot līdzi tam, lai melns kaķis nepāriet pāri ielai, jo tas, kā zināms, nes nelaimi. Viņš arī esot dzirdējis, ka, ja nu tas tomēr notiek, tad uzreiz esot jāķeras pie bikšu pogas (mūžu dzīvo, mūžu mācies). Arī slotu viņš vienmēr atstājot ar sariem uz augšu – tīrs ieradums no bērnības, vismaz tā Jānis pieņem, jo laikam jau bērnībā mamma esot teikusi, ka tad nauda nepazūd no mājas, tas palicis zemapziņā kā kaut kas, kas jādara.

13

Sev nezināmu iemeslu dēļ viņš arī izvairās no aku vākiem un nekāpt tiem virsū – par skaidrojumu viņš pieņem, ka loģiskākais ir, lai neiekristu akās. (smejas) Tā varētu būt! Arī zvīņas makā viņš glabājot.

Ja par sportu, tad Jānis ir dzirdējis, ka nevajadzētu dot pieci ar kreiso roku, jo tā varot atņemt veiksmi, taču tam viņš neticot un to neievērojot. Tomēr, tāpat kā citi viņa komandas biedri, zāli nepametot, kamēr nav iemests pēdējais metiens. Vēl arī tas, ka, ja kādreiz kādu spēli nospēlējot ļoti labi, tad nākošajā reizē viņš cenšoties atkātot visu līdzīgi. Ja slikti – tad rīkoties pilnīgi pretēji!

Vienīgais no aptaujātajiem spēlētājiem, kas sevi atzina par māņticīgu, ir Artūrs Grīnbergs. Viņš vēl lielākā mērā īsteno Jāņa pieminēto rituālu – ja spēle izdevusies, tad nākošajā reizē darīt līdzīgi. Viņš stāsta: “Ja man kaut kas ir izdevies, piemēram, izdevusies spēle, tad cenšos atkārtot nākamajā reizē tieši to pašu, ko darīju iepriekšējā reizē – gulēt tik daudz, ēst to pašu, vilkt tās pašas zeķes vai kompresorus.

Tomēr ne vienmēr tas nostrādā.” (smejas) Nekāda cita pirmsspēles rituāla viņam neesot – traumu dēļ šajā gadā daudz nav spēlēts, taču pagājušajā gadā kopā ar Renāru Magoni viņš vienmēr esot pirms spēles devies uz kafejnīcu “Pipars” ēst pusdienas, bet pēc tam doties uz “Rimi” pēc kādas šokolādes. Ļoti māņticīgs viņš esot ikdienā – ja kāds uzkāpj uz kājas, tad vienmēr atkāpj atpakaļ, lai nesastrīdētos.

Viņš arī cer, ka nekad nesaplēsīs spoguli, lai nebūtu 7 gadus nelaimes. “Ir visādas sīkas lietas.” (smejas) Kopumā var secināt, ka mūsu basketbolisti varbūt nav tik traki māņticīgi tieši sportā, taču dzīvē gandrīz visi ir īsti latvieši – nesēž pie galda stūriem, sit pie koka, atkāpj uz kājām, makā glabā zvīņas utt. Turklāt, to dara ne tikai meitenes, kas ir pierasta lieta, bet arī puiši. Tā ka viela pārdomām – varbūt šo lietu ievērošana tiešām nes veiksmi vai vismaz attur no neveiksmes? Dažiem spēlētājiem ir arī interesantāki pirmsspēles rituāli (apavu siešanas metode, power nap, visa atkārtošana, ja iepriekš veicies…), bet visiem kopīgs ir tas, ka spēlei jāsāk koncentrēties jau labu laiku pirms tās sākuma. Novēlam veiksmi visiem – lai melni kaķi neskrien pār ceļiem!

‘17 EVOLUTION GAMING AICINA SAVĀ KOMANDĀ: SPĒĻU PREZENTĒTĀJUS

DURVIS NAKOTNEI! JA VĒLIES STRĀDĀT UN PIERĀDĪT SEVI JAUNĀ UN AIZRAUJOŠĀ DARBA JOMĀ, SŪTI MUMS SAVU CV! – TU SPĒJ BRĪVI SARUNĀTIES ANGĻU VALODĀ – ESI POZITĪVI NOSKAŅOTS

MUSU PIEDAVAJUMS: STARPTAUTISKA DARBA VIDE • LABI ATALGOTS DARBS •

– ESI APZINĪGS UN PRECĪZS

LIELISKAS KARJERAS UN • IZAUGSMES LESPĒJAS

– ESI ATBILDĪGS UN MĒRĶTIECĪGS

SPORTA ZĀLE PAR BRĪVU •

– VĒLIES STRĀDĀT PILNA LAIKA MAIŅU DARBU

SOCIĀLĀS GARANTIJAS •

PIESAKIES, LŪDZU ŠEIT: WWW.EVOLUTIONGAMING.COM/CAREERS 14

15

Lielā intervija

Kristaps Dārgais: bez augstiem mērķiem, taču ar vēlmi būt tur, kur ir viņa vieta Agija Vehtere

Puisis no Jumpravas, kurš mākoņos neceļ sapņu pilis un ikdienā spēj savu sirdslietu – basketbolu – apvienot ar darbu un ģimenes dzīvi. Kristaps Dārgais, kurš savulaik spēlējis “Latvijas Universitātes” komandā, šobrīd ir viens no pasaulē atpazīstamākajiem slam dunk meistariem un, tieši pateicos LU sistēmai, Kristaps spēlē basketbolu profesionālā līmenī arī šodien, kaut spēles laikā gūtās traumas dēļ uz brīdi basketbols ir atlikts otrajā plānā. Par to, kā Kristaps ar centību un pašatdevi pierādīja sevi Latvijas basketbolā, lasi šajā intervijā.

Kas tevi mudināja pāriet no sporta skolas uz LU sistēmu?

Mans ceļš uz LU sistēmu bija nedaudz savādāks nekā lielākajai daļai šī brīža spēlētāju. Pēc vidusskolas un Ogres basketbola skolas pabeigšanas nedomāju, ka varētu spēlēt basketbolu – uzspēlēšu brīvajos brīžos prieka pēc. Pirmajā gadā pēc tam, kad biju pabeidzis vidusskolu, Ogres komanda spēlēja LBL2 – komandas spēlētāji un treneris man bija ļoti labi pazīstami, un tieši viņi bija tie, kas mani pierunāja spēlēt Ogres komandā. Pēc pirmā gada biju paralēli sācis strādāt nozarē, kuru mācījos – ceļu būvi, tāpēc īsti negribēju braukt regulāri uz Ogri, tomēr beigu beigās nolēmu palikt un aizvadīju vēl vienu sezonu LBL2, kura izvērtās ļoti veiksmīga – kā komanda ļoti labi spēlējām, bijām vienā no vadošajām pozīcijām, arī pašam individuāli sezona bija ļoti veiksmīga, tā-

pēc nolēmu, ka varētu izmēģināt savus spēkus kādā no LBL1 komandām. Gadu iepriekš par mani bija interesējusies Biznesa augstskolas Turība komanda, bet tolaik viņu piedāvājumu noraidīju, pēc kura vēlāk sekoja atteikums no viņu puses, jo komandas vadība uzskatīja, ka neesmu pietiekami nopietns spēlētājs iepriekšējās vasaras atteikuma dēļ. Tad sazinājos ar LU sistēmu, vaicāju, vai ir iespēja aiziet uz treniņiem – ar to arī viss sākās. Citas komandas tajā brīdī bija profesionālas, par mani īsti interesi neizrādīja – vienīgi Valmieras komanda, bet pēc 2. kursa beigām uz Valmieru pārcelties negribēju, jo primārā man tajā brīdī bija izglītība, un pēc sarunas ar treneri un Uģi Bisenieku, viņi mani pierunāja palikt LU komandā.

16

Kāda ir starpība starp jaunatnes līgu un profesionālo basketbolu?

Būtiskākā atšķirība ir tā, ka LBL1 līmenī spēlē daudz fiziskāku basketbolu, tā kā manā gadījumā es varēju spēlēt amatieru līgā, LBL2 līgā, un tikai tad pievienoties LBL1 komandai, jo 21 gada vecumā es biju fiziski pietiekami labi nobriedis un attīstījies – 18 gados vēl nebiju gatavs LBL1, jo pretinieki ir daudz spēcīgāki, ātrumi ir lielāki un basketbols savā ziņā ir daudz citādāks. Protams, LBL1 bija daudz kas jauns – dažādas aizsardzības un jauni taktiskie risinājumi, kas jaunatnes un LBL2 līmenī nebija tik bieži izplatīti tieši tad, kad tur spēlēju.

Vai tu atceries savu pirmo spēli LU komandas sastāvā?

Jā, ļoti labi atceros – tā bija spēle pret Biznesa augstskolas Turība komandu Daugavas Sporta namā, tribīnes bija gandrīz pilnas. Godīgi sakot, biju uztraucies, kaut arī spēlēju pret komandu, pret kuras spēlētājiem jau iepriekš biju spēlējis, piemēram, Studentu basketbola līgā. Tomēr satraukums nepameta, jo tas bija cits līmenis – jauna komanda un jauna līga. Gribējās sevi ļoti labi parādīt laukumā, jo treniņos jau sevi biju pierādījis, tāpēc, iespējams, par savām spējām un varēšanu nebiju tik ļoti satraukts kā par to, kā man sanāks visu pareizi izdarīt laukumā un kā sevi izdosies pierādīt tieši pirmajā spēlē. Atceros, ka nenospēlēju ļoti labi, satraukuma dēļ nevarēju iemest pat soda metienus. Diemžēl spēlē zaudējām, un šķiet, ka tā bija viena no knapākajām spēlēm manā pirmajā sezonā LU komandā, jo guvu tikai 4 punktus un savācu 4 atlekušās bumbas.

Vai tu atceries savu pirmo danku, spēlējot LU sistēmā?

Ja godīgi, pirmo danku īsti neatceros – atmiņā ir palikuši citi danki no pirmās sezonas. Visspilgtāk atceros spēli pret Valmieras komandu, kad pirmā puslaika gaitā Jēkabs Rozītis iedankoja man pāri – tā ir praktiski vienīgā reize, kad esmu dabūjis danku tā riktīgi sejā. Pēc tam, otrajā puslaikā, veiksmīgi izdevās viņam atriebties, iedankojot viņam pilnībā pārlecot pāri. Tas arī bija viens no maniem labākajiem dankiem LBL.

Kristaps Dārgais pārstāvot LU komandu 2012./2013.gada sezonā

Kāds bija komandas trenera ieguldījums tavā attīstībā?

Mans treneris gan tajā laikā, gan nākamajos piecos gados bija Artūrs Visockis-Rubenis, un uzskatu, ka manā izaugsmē viņš bija ļoti, ļoti nozīmīgs treneris.

Pats galvenais bija tas, ka viņš ticēja saviem spēlētājiem un uzticējās arī man, izmantoja manas stiprās puses, kādas man piemita tajā laikā – man bija ļoti spēcīgs caurgājiens, bet nebija tik labs metiens, daudzas sadarbības tika izspēlētas ar manu ātrumu, labajām caurgājiena īpašībām. Man ļoti patika viņa vadītie treniņi, daudz strādājām no rīta individuāli – vienmēr patika trenera pieeja, ar kādu viņš strādāja ar mums. Svarīgi bija tas, ka viņš pret mums izturējās ne tikai kā bargais treneris, bet arī kā cilvēks ar lielāku dzīves pieredzi, kurš iemācīja mums daudz svarīgu lietu. Trenerim varu teikt tikai lielu paldies, un ceru, ka varēšu vēl kādreiz pie viņa spēlēt.

“Manā izaugsmē viņš bija ļoti, ļoti nozīmīgs treneris. Pats galvenais bija tas, ka viņš ticēja saviem spēlētājiem un uzticējās arī man, izmantoja manas stiprās puses” 17

Kas ir tas, ko tu ieguvi, spēlējot LU sistēmā?

Ieguvu daudzas un nozīmīgas lietas – pirmkārt, daudz pozitīvu emociju, kuras atcerēšos visu dzīvi, jo tomēr ir lieliska sajūta spēlēt studentu komandā un uzvarēt labākās Latvijas Basketbola līgas komandas.

Otrkārt, tad, kad tu to dari par brīvu, respektīvi, mēs tajā laikā nesaņēmām nekādus atalgojumus – bija ļoti mazas stipendijas, tas viss bija daudz savādāk, jo tad, kad tiek maksāta alga, tu neiegūsti tās lieliskās, kolektīvās sajūtas, kuras var iegūt tikai šāda veida komandā. Paldies arī LU sistēmai par to, ka deva man iespēju spēlēt LBL1 – ja nebūtu LU komandas, tad es arī basketbolu, visdrīzāk, šobrīd nespēlētu. Vēl iemācījos plānot savu laiku jeb apguvu pašdisciplīnu – tobrīd es gan studēju, gan arī strādāju paralēli, gan trenējos – man tas bija diezgan liels pārbaudījums, jo no mājām gāju ārā pusastoņos no rīta un atgriezos deviņos vakarā.

lēšanu. Manā skatījumā LU sistēma piedāvā pilnīgi visu, lai sportists, kas uzreiz pēc sporta skolas pabeigšanas nevar parakstīt labu, profesionālu līgumu, ietu un tur spēlētu. Ja man vēlreiz būtu tāda iespēja, tad es izvēlētos LU kā šo pakāpienu uz profesionālo basketbolu. Nākotnes plāns varētu būt pašiem sava sporta zāle, kurā notiktu visi treniņi un varētu norisināties arī spēles.

Vai, tavuprāt, tā bija pareiza izvēle sākt profesionālā basketbolista karjeru LU? Manā gadījumā tā bija vienīgā un pareizā izvēle sākt profesionālo karjeru LU, jo biju vecumā, kad svārstījos – spēlēt basketbolu vai nē, tādēļ bija ļoti svarīgi būt komandā, kurā man ir spēles laiks un kurā man ir iespēja spēlēt. Manuprāt, LU sistēma ir īstā vieta, kur saprast, vai tu vēlies spēlēt profesionālo basketbolu vai nē, tajā pašā laikā vēl paralēli studējot.

Kas ir tas, kas, tavuprāt, pietrūkst LU sistēmai, lai profesionāli spētu kvalitatīvāk konkurēt ar citiem LBL klubiem?

Tas, kas varbūt pietrūkst, ir spēlētāju resurss, kas Latvijā nav. Spēlētāji, kas var labā līmenī spēlēt LBL1 ir tik, cik viņi ir, un līdz ar to daudzi puiši izvēlas spēlēt par naudu, nemēģinot apvienot studijas ar spē18

”Mērķis jau no pirmās sezonas, kopš spēlēju LBL, ir izcīnīt medaļu – vienalga kādu” Vai komandai savstarpēji palīdz tas, ka praktiski visi komandas spēlētāji ir LU studenti? Vai tev nebija problēmu iejusties komandā, jo pats studēji RTU? Ir labāk, ja visi ir LU studenti un visi ir pazīstami, bet no otras puses nav tā kā vidusskolā, kad visi mācās vienā klasē – arī universitātē viens otru satiek reti, tikāmies tikai treniņos un spēlēs, tā kā arī man nebija problēmu iejusties komandā, jo ģērbtuvē mēs visi esam spēlētāji un viena komanda.

Ar kuru no spēlētājiem tev izveidojās vislabākā saspēle?

Vislabākā saspēle gan laukumā, gan ārpus tā izveidojās ar puišiem, ar kuriem joprojām uzturu ļoti labas attiecības – Žani Peineru, Mārci Vītolu un Rihardu Zēbergu. Vienmēr kopā ļoti labi spēlējām, un labākais piecinieks bijām tieši mēs četri un Harijs Rubenis. Sanāca arī tā, ka ar Mārci abi dzīvojām Purvciemā – braucām kopā uz treniņiem, savukārt Žanis dzīvoja mums pa ceļam. Tā arī izveidojās mūsu draudzība.

Kāda bija tava iesauka komandā?

Mani tomēr visi vairāk vai mazāk sauca uzvārdā – biju Dārgais, taču vienīgais, kurš mani nesauca uzvārdā, bija treneris.

Vai atceries savu pirmo treniņu LU komandā?

Biju diezgan sabijies – jauna vieta, vide, jauni treniņu biedri un treneri. Mēs bijām ļoti daudz cilvēku – aptuveni 25, jo tas bija atvērtais treniņš. Atceros, ka visās epizodēs, kur vajadzēja mest pa grozu, es iedankoju, mēģināju salauzt to grozu, taču uz treneriem tas atstāja ļoti lielu iespaidu. Bija atvieglojums, kad pēc nedēļas treneris paziņoja, ka palieku komandā, tas deva papildus impulsu trenēties vēl vairāk.

Cik, tavuprāt, spēlētājiem ir svarīgi, ka viņi var apvienot basketbola spēlēšanu Latvijas augstākajā līgā ar studijām universitātē?

Katram spēlētājam tas ir individuāli, bet es uzskatu, ka spēlēt profesionāli un nestudēt vajag tikai pašiem labākajiem spēlētājiem, kuri katrā dzimšanas gadā ir aptuveni divi. Spēlētāji, kas spēlē basketbolu Latvijā,

19

nenopelnīs ar to naudu visai dzīvei, un pēc spēlētāja karjeras beigām ir daudz vieglāk kaut ko sākt darīt, ja ir iegūta arī augstākā izglītība.

Kāpēc pēc aiziešanas no LU izvēle krita par labu spēlēšanai komandā “Valmiera/ORDO”?

Pēc aiziešanas no LU sistēmas, Valmierā nospēlēju nākamos 2 gadus – tā bija komanda, kura tajā gadā izcīnīja 3. vietu, un kuras sastāvā varēju iekļūt arī es.

Komandas ambīcijas uz nākamo sezonu bija pietiekami lielas, mērķis bija medaļas, komandā bija ļoti sakārtota infrastruktūra, bija labi treniņapstākļi un bija iespēja vairāk strādāt individuāli.

Kā ir spēlēt komandā, kas nespēlē tikai LBL? BBL (Baltijas Basketbola līga) jau spēlēju 4 gadus, pie šīs slodzes esmu pieradis, varētu pat teikt, ka spēlēt vairāk spēlēs ir nedaudz vieglāk, jo smagākais darbs tiek ieguldīts treniņos. Ja nedēļā ir divas spēles, tad treniņi ir nedaudz vieglāki un to skaits nav tik liels. Lielākā atšķirība ir pārbraucienu skaits un pavadītais laiks ceļā.

Vai pāreja no LU sistēmas uz Valmiera/ORDO nebija grūta?

Pāreja nebija pārāk grūta, jo divus gadus jau biju spēlējis LBL1 un sevi biju parādījis kā pietiekami labu spēlētāju. Zināju, ka varu dot šai komandai pienesumu, un, sākoties regulārajai sezonai, jau bija pārliecība pār sevi, ka spēšu spēlēt pietiekami labi. Komanda ļāva iejusties, un trenera Vara Krūmiņa stils bija vairāk tendēts uz uzbrukumu, kurā arī es varēju atrast savu vietu un izmantot savas spēcīgākās īpašības.

Kādi ir tavi sportiskie nākotnes plāni saistībā ar profesionālo basketbolu?

Ir pagājuši četri mēneši kopš operācijas, un šobrīd norit rehabilitācija pēc krustenisko saišu plīsuma, tāpēc mēģinu atgūties un ieiet sportiskā formā, lai varētu sākt daudz nopietnāk trenēties. Galvenais ir tikt uz kājām un sākt spēlēt basketbolu, tad arī redzēs, kāds būs turpinājums. Mērķis jau no pirmās sezonas, kopš spēlēju LBL, ir izcīnīt medaļu – vienalga kādu. Es būtu ļoti priecīgs un gandarīts, ja man to izdotos sasniegt!

20

Māris Rēvalds, “Veselības centrs 4” valdes priekšsēdētājs: “Uzskatu, ka atbalstīt Latvijas Universitātes basketbola komandu ir goda lieta. LU basketbols jau vairāk nekā 85 gadus apvieno talantīgākos jauniešus, kuri novērtē gan sporta, gan izglītības būtisko nozīmi personības attīstībā. Mērķtiecība, disciplīna, komandas spēks un ieguldītais darbs ir galvenie priekšnoteikumi, lai sasniegtu visaugstākās virsotnes, kas ir arī “Veselības centra 4” panākumu pamatā. Patiesi ceru, ka Latvijas Universitātē basketbols vienmēr būs augstā līmenī un treneri turpinās sagatavot jaunos basketbolistus nozīmīgiem sasniegumiem.”

21

Kapteiņi sacenšas

Kapteiņi. Liene Stalidzāne pret Hariju Rubeni: Kurš būs atjautīgāks?

Kārlis Dārznieks

Atjautības rubrika ir viena no lasītāju iecienītākajām, tādēļ būtu grēks to nerealizēt arī šajā BK LU žurnāla numurā. Un kā nu ne, ja uz strīpas vēl neesam likuši mūsu abu galveno komandu kapteiņus Lieni Stalidzāni un Hariju Rubeni. Jautājumu nav daudz, taču, kā izskatās pēc atbildēm, tie šajā reizē trāpījās vissarežģītākie.

Zīmīgi, ka gan Liene, gan Harijs ir ilggadēji BK LU sistēmas spēlētāji, tādēļ pamatoti iecelti par kapteiņiem savās komandās. Šie ir tie gadījumi, kad līderi laukumā spēj būt arī līderi ģērbtuvē. Bet vai tam nepieciešams arī spics prāts?

VS 22

KURŠ IR ATJAUTĪGĀKS? Uzdevums Kas ir liels Zviedrijā, bet mazs Gruzijā?

Burts “z“

Harijs Rubenis Kaut kas viens un tas pats

Silvija neskrien tik ātri, cik Kristīne, savukārt Brigita neskrien tik ātri, cik Silvija.

Kura no viņām būs pēdējā?

Brigita

Acīte?

Brigita

Bērziņu ģimenē ir 6 meitas. Katrai meitai ir viens brālis. Cik bērnu ir Bērziņu ģimenē?

Septiņi

Kam ir 21 acs un kas vienmēr nes laimi?

Kāds ir pats lielākais skaitlis, ko var uzrakstīt ar četriem vieniniekiem?

Pareizās atbildes

Metamais kauliņš

1111

Liene Stalidzāne Oj, nezinu Metamais kauliņš

7

Divpats.... SEPTIŅI!

1111

1111

Brigita

Viena bērna vecuma attiecība salīdzinājumā ar otra bērna vecumu pirms vairākiem gadiem bija tieši tāda pati kā tagad. Kāda tā ir?

Viens

Tāda pati? (smejas)

Viens

Ārsts iedeva pacientam 3 tabletes un lika tās iedzert pēc pusstundas. Cik daudz laika paies, līdz visas tabletes būs iedzertas?

1 stunda

1 stunda

Stunda

Uz kuriem sāniem guļ zaķis?

Uz saviem

Uz saviem

Neguļ uz sāniem

Ko dara stārķis, kad nostājas uz vienas kājas?

Paceļ otru

Stāv uz vienas kājas

Paceļ otru

Harija jautājums Lienei: kuram no vīriešu komandas spēlētājiem ir rozā krāsas higiēnas piederumu maciņš?

Armandam Ginteram

Lienes jautājums Harijam: pie kuras no LU dāmām jāiet ciemos, kad tukšs vēders un iespēja vienmēr mājās dabūt pašizceptus saldumus un kārtīgu otro ēdienu?

Līva Laima Kazāka

PUNKTI

12 (MAX)

Minēšu, ka Linardam Jaunzemam

Trenere Eva Pavlovska

6

5

Spraiga neklātienes cīņa līdz pat pēdējam jautājumam, kur beigu beigās uzvaru guva Liene. Redz, ka šoreiz “bonusa jautājumi’’, ko spēlētāji sagatavoja viens otram, bija pārāk ciets rieksts. Īpaši Harijam, kuram tā arī neizdevās izraut uzvaru. Apsveicam Lieni un vēlam abiem kapteiņiem veiksmi savu mērķu sasniegšanā!

23

24

Āris Jurdžs, SIA “Certes.lv” direktors: “Visu laiku slavenākais amerikāņu basketbolists Maikls Džordans ir teicis: “Talanti uzvar spēles, bet komandas darbs un inteliģence – čempionātus.” Šī iezīme raksturo iemeslus, kādēļ mēs izvēlējāmies atbalstīt LU basketbola komandu – arī uzņēmums SIA “Certes.lv” savas pamatnostādnes balsta uz komandas darbu un inteliģentu, gudru rīcību. Šādi mēs uzvarēsim čempionātu!’’

25

Lielā intervija

Guntis Endzels: “Svarīgākā ir vīzija, kā sasniegt mērķi” Laura Melne

Latvijas Universitātes (LU) basketbola komandas galvenais treneris Guntis Endzels ir profesionālis ar lielu pieredzi gan jaunatnes, gan profesionālā basketbola līmenī. Šoreiz sarunājamies par to, kā basketbols ienācis viņa dzīvē, cik lielu lomu tajā ieņem, kā arī par interesantiem biogrāfijas faktiem – piemēram, kļūšanu par pirmo Latvijas Basketbola līgas čempionu un darbu Ukrainā politisko nemieru apstākļos.

Kā jūsu dzīvē vispār ienāca basketbols?

Kā jau daudziem jauniešiem, viss notika skolas vecumā. Kad mācījos 7. klasē, atnāca treneris, kurš pats ļoti labi spēlēja basketbolu un mums kā puišeļiem bija paraugs. Viņš komplektēja zēnu grupu, un mēs arī pieteicāmies. Basketbols ļoti aizrāva. Paralēli tajā laikā es arī mācījos mūzikas skolā, kuru, lai arī pabeidzu, tomēr vairāk pametu novārtā, jo basketbols mani pārņēma. Tā tas palicis manā dzīvē līdz šim brīdim.

Jūs esat no Līvāniem, ko šobrīd var nosaukt par sava veida Latgales basketbola centru. Vai tā bija arī tolaik?

Var teikt, ka tolaik tas sāka veidoties. Mēs bijām pirmā jauniešu komanda, kas sāka spēlēt Latvijas meistarsacīkstēs, kas tolaik gan risinājās citādi nekā

šobrīd. Vīriešu basketbols jau tur bija pietiekami labā līmenī. Spēlēja ne tikai vietējie, bet, tā kā tolaik bijām Padomju Savienībā, brauca arī no Baltkrievijas, Krievijas, tāds internacionāls sastāvs. Mēs bijām pirmie jaunieši, kas ienāca tajā komandā.

Kā viss attīstījās tālāk un kā kļuvāt par basketbola treneri?

Pabeidzu skolu un aizgāju mācīties par treneri uz Baltkrieviju, jo manā gadā Rīgā nebija treneru fakultātes. Nomācījos divus gadus Minskā, tad sākās atmodas gadi, un es 1988. gadā pārvācos uz Rīgu. Kā tolaik teica – “pārvedos” no viena institūta uz otru.

Tolaik, kad pabeidzi institūtu, diplomu uzreiz nedeva, bet vajadzēja 3–4 gadus kaut kur nostrādāt pēc nosūtījuma. Tas nozīmēja, ka tevi var nosūtīt jebkur plašajā Padomju Savienībā. Tobrīd, kad sākās atmoda un tautas aktivitāte, es uz to nebiju gatavs.

26

“Ir spēlētāji, kas ir mainījuši savu attieksmi, ir spēlētāji, kas sākuši spēlēt labāk un stabilāk.“ “Pārvedos” uz Rīgu, kur pavadīju divus gadus. Pēc tam 1990. gadā sāku strādāt par jauniešu basketbola treneri Līvānos.

Latvijas basketbola vēstures lappusēs esat iekļuvis kā pirmais LBL čempions “Brocēni/Pārair” sastāvā, tomēr, kad sarunā sezonas sākumā jautāju par jūsu basketbolista karjeru, teicāt, ka vairāk tās praktiski arī nav bijis. Pastāstiet, kā tas ir iespējams.

Es biju liels gan trenēšanas, gan spēlēšanas fans.

Varu teikt, ka es jaunībā ļoti daudz trenējos. 90. gadu sākumā ar saviem trenētajiem jauniešiem vasarās sāku piedalīties Valda Valtera organizētajās basketbola nometnēs, kur arī mēs, treneri, uzspēlējām basketbolu. 1992. gadā organizējās arī Latvijas Basketbola līga, un Valdis mani uzaicināja spēlēt komandā “Brocēni/Pārair”, kuras sastāvā arī kļuvu par pirmo LBL čempionu. Arī nākamajā vasarā, kad komandu pārņēma Armands Krauliņš, es braucu trenēties uz nometni Brocēnos, taču ģimenes apstākļu dēļ nolēmu, ka spēlētāja karjeru likšu pie malas, nav ko rauties uz divām pusēm. No tās dienas esmu vairāk fokusējies uz trenēšanu, ne spēlēšanu. Protams, vēl, dzīvojot laukos, uzspēlēju un trenējos, bet tā azarta un mērķtiecības vairs nebija.

27

1998. gadā no Līvāniem pārcēlāties uz Rīgu, kur turpinājāt strādāt gan kā jaunatnes treneris Valtera basketbola skolā, gan uzsākāt darbu profesionālajā basketbolā.

Tajā laikā Līvānos skolu pabeidza mana pirmā trenētā grupa. Tolaik man arī bija divi piedāvājumi – varēju iet strādāt uz Rīgu vai Ventspili. Nebija tā, ka es ātri izdomāju, katrai vietai bija savi plusi un mīnusi, tomēr ar ģimeni izlēmām, ka dosimies uz Rīgu. Te sāku strādāt Valtera basketbola skolā, bija arī pirmā pieredze ar profesionālo klubu, esot trenera asistentam Brocēnos. Līdz tam laikam jau es biju strādājis ar jaunatnes izlasēm, līdz ar to kaut kāda bagāža bija savākusies.

Paralēli līdz pat 2009. gadam, kad sākāt darbu BK “Ventspils”, darbojāties kā jaunatnes treneris.

Cik daudz, jūsuprāt, trenera karjeras attīstībā dod darbs ar jaunatni?

Es domāju, ka tas man noteikti deva ļoti daudz. Ar katru grupu es strādāju citādāk. Gan pašam pieredze bija uzkrājusies, gan arī bērni nāca citādāki. Varēja ļoti labi novērot, kā tās paaudzes mainās. Grupas man mainījās apmēram ik pēc septiņiem gadiem, un pieredze, ko šajā laikā guvu, bija neatsverama. Tu redzi kā tas jaunietis aug, attīstās, ir dažādi posmi – tad viņš grib, tad negrib spēlēt… Jāatzīst, ka arī es toreiz biju jauns speciālists un uz daudzām lietām skatījos

pēc tam, kad iepriekšējā naktī tur bija izdzenāti demonstranti. Tas laiks bija ļoti interesants, un īstenībā es tam arī, dzīvojot viens pats svešumā, ļoti sekoju līdzi. Visu janvāri un februāri skatījos televīziju, skatījos internetā – gan Latviju, gan BBC vai CNN, arī Krievijas televīziju. Tad mēģināju tās dažādās informācijas līmēt kopā. Plus vēl parunājos arī ar cilvēkiem, kā tās lietas notiek. Katrā ziņā tas bija ļoti interesants laiks ne tikai no basketbola viedokļa, bet arī no sadzīves un politisko uzskatu pieņemšanas vai nepieņemšanas viedokļa. Piemēram, braucot autobusā ar komandu, cilvēkiem ir dažādi viedokļi par politiskajiem procesiem, tur bija diskusijas un pārliecināšanas. Šo laiku es tiešām atceros ar labām atmiņām. Īstenībā par to pat memuārus varētu uzrakstīt (smaida). Ļoti zīmīgi bija, ka tu redzēji, kā cilvēki pamainīja savu domāšanu no pirmās dienas, kad tur sākās, kā tur sauca, nekārtības, ar to noslēgumu, kad jau bija Krima pievienota un noticis referendums. Lielākajai daļai cilvēku mainījās domas par to, kas viņu valstī notiek.

Man tas bija… laikam nevarētu teikt, ka gandarījums, bet tu saproti, ka tie cilvēki jau māk paskatīties dažādi, ne tikai redz baltu vai melnu.

citādāk, biju karstasinīgāks. Bet ar laiku jau tu saproti, ka tās lietas var citādi kārtot, nav nemaz jābūt tik ekspansīvam un tā tālāk (smaida). Šo pieredzi nevar ne nodefinēt, ne notvert.

Aizejot uz profesionālo basketbolu, tas brīžiem pat traucēja. Brīžiem saproti, ka profesionāļi, kuriem varbūt ir ambīcijas un kuriem maksā lielu algu, meistarības un basketbola iemaņu ziņā nav labāki par tiem jauniešiem, kurus tu esi trenējis. Sākumā bija grūti ar to samierināties, bet tad paiet laiks un saproti, ka tas ir normāli. Tu vienkārši paskaties uz to lietu citādāk.

Jums ir arī pieredze darbā ārpus Latvijas, gandrīz divas sezonas strādājot par treneri Ukrainā. Kāda bija šī pieredze, ņemot vērā, ka, šķiet, šis laiks sakrita ar nopietnu problēmu izveidošanos šajā valstī?

Es vienmēr smejos, ka esmu piedzīvojis divas tādas revolūcijas – vienu Latvijā, otru Ukrainā. Abos gadījumos var teikt, ka biju epicentros. 1991. gadā, kad Viļņā sabrauca tanki, es otrā vakarā biju Rīgā. Atceros, kā cilvēkus aicināja pulcēties Doma laukumā, un nemaz tik daudz jau to entuziastu nebija. Pēc nedēļas jau bija barikādes, un viss notika ar pilnīgi citu vērienu. Tajā pirmajā naktī, kad es biju Doma laukumā, televīzijā, izjūtas bija pilnīgi citādākas. Tobrīd neviens vēl nezināja, kā būs.

Ukrainā arī sanāca tā, ka mums bija spēles Kijevā

Cik saprotu, tad arī no basketbola viedokļa to vērtējat kā labu pieredzi?

Jā, pieredze viennozīmīgi bija laba. Tobrīd līgā dažādu apsvērumu dēļ bija lielas finansiālas iespējas un ļoti labi spēlētāji, kas pēc tam spēlēja NBA un izlasēs, bija labi treneru korpusi. Arī mēs, latvieši, tur bijām daudz. To laiku pieredzes un basketbola ziņā vērtēju ar plusa zīmi.

Cik jūs pats ikdienā ārpus darba sekojat līdzi basketbolam?

Es domāju, ka pietiekami daudz. Tagad jau ir pavisam citas iespējas, informatīvā telpa ir ļoti liela. Ļoti sekoju līdzi Eirolīgai, NBA varbūt nedaudz ir aizgājis otrajā plānā. Tā bija ļoti aktuāla 90. gados, kad tur gandrīz visu zinājām no galvas. Kā smējāmies, varētu būt to gadu enciklopēdijas (smaida). Tagad gan daudz kas ir aizmirsies.

Man kā trenerim jau visu laiku ir jāseko līdzi dažādām lietām. Ja agrāk vajadzēja braukt uz semināriem ārzemēs, tad tagad var atrast dažnedažādas lietas internetā. Informācijas apjoms ir ļoti liels, tikai jāmāk izšķirot, kas tev ir vajadzīgs.

Domāju, ka basketbolam es pārsvarā veltu visu savu dienu. Arī tad, ja mājās kaut ko daru, man basketbols iet fonā (smejas).

Un cik bieži pašam vēl sanāk uzspēlēt basketbolu?

Skatījos, ka diezgan aktīvi spēlējat LU basketbola līgā.

(Smaida). Tā īstenībā tagad ir tāda atgriešanās. Kad es atnācu uz Rīgu, tad arī basketbolu noliku malā.

Tā īsti vairs nespēlēju, tikai kādu reizi gadā vai divas, citreiz pat retāk uzspēlēju draugu pulciņā. Šogad LU 28

“Domāju, ka basketbolam es pārsvarā veltu visu savu dienu. Arī tad, ja mājās kaut ko daru, man basketbols iet fonā (smejas).“ basketbola līgā pirmās reizes bija grūtas, bet pēc tam radās gandarījums un azarts. Būtu gatavs vēl trenēties un spēlēt (smaida). Šobrīd motivācija ir laba.

Vai jums trenera darbā ir bijuši kādi paraugi, kam esat vēlējies līdzināties?

Noteikti ir gan Latvijas, gan ārzemju treneri, no kuriem es daudz esmu mācījies. Vislabāk ir tad, kad ar kādu treneri parunājies, padiskutē. Pēc tam brauc mājās un jūti, ka galva ir kļuvusi svaiga – tā, it kā cieto disku būtu iztīrījis un ko citu ielicis iekšā. Tu jūti, ka pilnīgi citādāk sāc domāt, nevis esi savā ierastajā rutīnā, kad domā, ka viss ir iespējams tikai vienā veidā. Panākumus jau var sasniegt dažādi.

Ir treneri, no kuriem esi mācījies, kā kaut ko darīt sportiskajā ziņā, no citiem treneriem esi centies paņemt, kā ir jākomunicē. Ir daudzas lietas, ko vari paņemt.

Jūs diezgan bieži esat uzsvēris, ka jūsu mērķis arī LU komandā ir panākt, lai spēlētāji attīstās ne tikai kā basketbolisti, bet arī kā personības. Kas varētu būt svarīgākās īpašības, ko jūs gribētu redzēt basketbolistos?

Pirmkārt, tā ir mērķtiecība, jo tā ir vajadzīga ne tikai sportā, bet arī dzīvē. Ne tikai, lai tev būtu mērķis, bet

arī reāla vīzija, kā to sasniegt. Tāpēc es arī vienmēr spēlētājiem saku: “Es jūs nevaru uztrenēt, es varu jums tikai palīdzēt, varu pateikt un parādīt, bet principā viss jums ir jādara pašiem.” Vēl viena lieta, ko es vispār cienu cilvēkos, ir godīgums. Absolūti godīgam gan mūsdienās ir diezgan grūti būt (smejas). Precizitāte, ko es arī esmu mācījies no treneriem. Man joprojām ir diezgan grūti kaut ko sarunāt un neizdarīt laikā. Tas, kas šobrīd daudziem jauniešiem šķiet pilnīga norma, man liekas nepieņemami. Tev var būt kāda labāka vai sliktāka īpašība, bet tev ir jāsaprot, pie kā tev jāstrādā, ja gribi būt labāks.

LBL sezona tuvojas beigām. Vai jūs jau redzat, ka jūsu izvirzītie mērķi par spēlētāju attīstību ir lielākā vai mazākā mērā izpildījušies?

Jā, ir lietas, kuras redzu, ka ir stipri mainījušās. Var redzēt, kurš spēlētājs pie tā ir piedomājis un arī darīs, kurš ir piedomājis, bet darījis nav. Katrā ziņā tagad vēl globālus secinājumus negribētu izdarīt, bet noteikti ir ļoti izteikti piemēri. Ir spēlētāji, kas ir mainījuši savu attieksmi, ir spēlētāji, kas sākuši spēlēt labāk un stabilāk. Šī lieta nevar notikt masveidā, bet tādi piemēri, vismaz manās acīs (domāju, ka ne tikai manās), ir un diezgan izteikti.

Guntis Endzels Dzimis 1967. gada 5. decembrī 1992. gadā “Brocēni/Pārair” sastāvā kļuvis par pirmo LBL čempionu Strādājis par jaunatnes treneri Preiļu sporta klubā “Cerība” Līvānos, Valtera basketbola skolā un BJBC “Ķeizarmežs” Vairākkārt bijis Latvijas U16, U18, U20 izlases galvenais treneris 2006–2007. g.

Latvijas nacionālās vīriešu basketbola izlases treneris Kā treneris un galvenais treneris strādājis tādos LBL klubos kā “ASK Brocēni-LMT”, BK LMT, “Skonto”, “Ķeizarmežs”, BK “Ventspils”, “OKartes basketbola akadēmija”, “Liepājas lauvas”, BK “Saldus” un “Barons/LDz” 2012–2014. g.

Dņeprodzeržinskas “Dņipro-AZOT” (Ukraina) treneris Kopš 2016. g. BK “Latvijas Universitāte” galvenais treneris

29

30

Zane Grundiņa-Arāja, SIA ”Olimpiskais sporta centrs’’ valdes locekle: ,,Jaunība, izglītība un sports – tā ir kombinācija veiksmīgai nākotnei, jo aktīvs cilvēks – tā nav profesija, tas ir dzīvesveids! Mums patīk šī saspēle, kas, lai arī ne vienmēr nes uzvaras, tomēr sagatavo indivīdu dzīvei, palīdz piepildīt iecerēto un liedz nokārt galvu situācijās, kad liekas – viss zaudēts. Saspēle rūda, un tieši tāds ir Latvijas Universitātes sports!’’

31

BK LU sistēma

LBL2 pirmā sezona – ko tā mums nesusi?

Lāse Mīlgrāve

Kamēr Latvijas Basketbola līgas 1. divīzijā izslēgšanas spēles vēl tikai tuvojas, 2. divīzijā tās jau norisinās pilnā sparā. Diemžēl Latvijas Universitātes sistēmas komanda “LU/BS Rīga”, kas šajā sezonā tika izveidota pilnībā no jauna un turnīru uzsāka ar lielām ambīcijām (kas ir ļoti pozitīvi), šoreiz play-off stadijā no cīņas izstājās jau pirmajā kārtā. Kā vispār gāja šajā sezonā? Kādi bija komandas lielākie sasniegumi un sāpīgākie zaudējumi?

Kā zināms, LBL2 sezona tiek iedalīta divos posmos, kuriem seko izslēgšanas spēles. Mūsu LU/BS Rīga spēlētājiem pirmajā posmā, kas ilga no oktobra līdz decembrim, veicās vidēji labi – tikai izcīnītas 5 uzvaras 12 spēlēs. Rezultāts ne tas sliktākais, taču varēja arī labāk. Spēles ļoti dažādas – gan pārliecinošas uzvaras, gan pārliecinoši zaudējumi, visam pa visu arī sāpīgie zaudējumi ar dažu punktu starpību, kā arī lieliskās emocijas, kad tiek uzvarēts pašā spēles galotnē.

Sezonas pašu pirmo spēli pret Valmieras Glass/Vidzemes Augstskola sanāca zaudēt ar 83:65, taču nākamā spēle, sezonas pirmā mājas spēle, jau tika pārliecinoši uzvarēta ar 94:65, pārspējot Madona/ BJSS komandu. Cīņā starp Rīgas divām lielākajām universitātēm, LU un RTU, tika gūta gan izbraukuma, gan mājas spēlē. Pirmajā reizē uzvara bija diezgan pārliecinoša (66:79), taču mājas spēlē nācās pasvīst, uzvarot vien ar četru punktu pārsvaru (65:61).

Pirmā posma vidū izdevās arī savā ziņā atriebties

Vidzemes Augstskolai par zaudēto smagi zaudēto pirmo spēli, savās mājās viņus uzveicot ar 98:76 – gandrīz vai izdevās samest 100 punktus!

Ja RTU tika uzvarēta abās spēlēs, tad Rīgas Stradiņa Universitāte netika pārspēta nevienā no spēlēm, zaudējot ar triju un četru punktu deficītiem. Nepārspēti palika arī Gulbenes Buki/BJSS, abas reizes LU/ BS Rīga komandai piekāpās ar četru punktu starpību. Sāpīgs zaudējums arī pret BJBS Rīga/DSN/Sporta bode, kuriem puiši zaudēja ar divu punktu starpību, nākamajā tikšanās reizē gan tika izcīnīta uzvara.

Kopumā par pirmo kārtu var teikt, ka gāja labi, bet varēja labāk, jo daudzas spēles tika zaudētas vien ar dažu punktu starpību. No sešām pretinieku komandām nepārspētas palika divas (RSU un Gulbene), bet netika zaudēts tikai vienai (RTU). 1. posma B grupā komanda palika 5. vietā.

Otrais posms tika aizvadīts no decembra vidus līdz pat martam. Komanda šo posmu aizvadīja 2. grupā, kas nozīmē obligātu iekļūšanu starp tām čet32

rām komandām, kas turpinās spēlēt arī izslēgšanas turnīrā. Jautājums tikai viens – pret ko būs jāspēlē?

Tā kā savā 1. posma grupā bija iegūta 5. vieta, tad pretinieki šajā posmā bija salīdzinoši parocīgi – un komanda nelika vilties! 11 pārliecinošas uzvaras un viens zaudējums pret Ventspils Augstskolu.

Veselās četrās šīs kārtas spēlēs tika sasniegti 100 punkti (100, 103, 112 un 120), taču nevienam no pretiniekiem to neizdevās izdarīt, kas komandu noteikti motivēja nākošajām spēlēm. Grupā vēl spēlēja VEF skola, Jēkabpils-2, BJBS Rīga/Rīdzene, Valmiera/ORDO-2, BJBS Rīga, kā arī jau minētā Ventspils Augstskola.

Līdz ar to pārliecinoši tika iekļūts izslēgšanas turnīrā, kurā komandai astotdaļfinālā pretim stājās BK Jelgava/BJSS. Ļoti veiksmīgi izdevās izvairīties no stāšanās pretim turnīra divām spēcīgākajām komandām, izcīnot uzvaras regulārā turnīra pēdējās divās spēlēs.

Nedaudz vieglāk uzvarams pretinieks iegūts (tomēr spēcīgs, līgas 3. spēcīgākā komanda šosezon), atlika vien uzvarēt divās spēlēs. Tomēr tas neizdevās – šoreiz, komandas pirmajā sezonā, tikai piedzīvoti divi sāpīgi zaudējumi Jelgavas komandai, līdz ar to izstāšanās no izslēgšanas spēlēm jau 1/8 finālā un kopvērtējumā iegūta 13. vieta 21 komandu konkurencē.

Pirmā spēle noritēja savās mājās, kur saspringtā gaisotnē tika zaudēts ar 65:71 – nedaudz pietrūka.

Viegli saprast, ka komandai bija grūti ātri atgūties un sagatavoties jau nākamajā dienā gaidāmajai spēlei, turklāt vēl izbraukumā. Spēles pirmās trīs ceturtdaļas noritēja salīdzinoši līdzīgā cīņā, tomēr izšķirošajā ceturtdaļā Jelgava parādīja labāku spēli, uzvarot ar 104:88.

Viens no komandas līderiem, Adrians Šnipke, kurš šajā sezonā pamanījās pāris spēlēs iekļūt arī LU 1.

Dāvis Klegeris

33

Edijs Šlesers

komandas sastāvā, saka, ka ar sezonu nav īsti apmierināts, viņš bija cerējis, ka komanda tiks augstāk.

“Diemžēl sanāca playoffos izkrist jau pirmajā kārtā, kā arī sezonas vidū diezgan slikti nospēlējām pret tām komandām, kuras noteikti vajadzēja uzvarēt, bet zaudējām. Tas arī mūs, manuprāt, iegāza, jo jau no sākuma netikām augšgalā. Daudzi komandas biedro to pārdzīvoja, jo mēs bijām tāda komanda, kura varēja cīnīties ar pilnīgi visiem pretiniekiem. Un tad nu beigās sanāca, ka zaudējām Jelgavas komandai, un līdz ar to sezona beigusies.”

Daniels Minajevs, vēl viens no komandas līderiem, uzsver, ka ir jāprot zaudēt, lai pēc tam varētu strādāt un pilnveidot sevi uzvarām: “Sezonā gāja visādi. Pats gan tā nopietnāk šai komandai pievērsos tikai otrajā aplī. Līdz ar to objektīvu viedokli varu dot tikai par sezonas otro pusi. Tajā kopumā gāja labi. Tikai izcīnītas 10 uzvaras pēc kārtas, līdz ar to var secināt, ka komandas saspēle, mikroklimats un sniegums uzlabojās ar katru spēli.”

Jautājot par to, kādas veiksmes vai neveiksmes piemeklējušas komandu, viņš saka, ka “visi esam tikai ieguvēji. LBL2 līmenis šogad ir ļoti audzis. Ir ļoti daudz labu komandu ar perspektīviem spēlētājiem.

Ja līmenis ir audzis, tad var teikt, ka arī iegūtā pieredze ir ļoti liela. Protams, vienmēr jau var labāk. Ne man pašam personīgi, ne arī kādam no komandas negribējās sezonu beigt jau pirmajā izslēgšanas turnīra sērijā. Bet tāds ir sports. Ir jāprot zaudēt. Visi komandā vēl esam jauni. Jāturpina strādāt un attīstīt sevi. Gribējās tikt tālāk. Ja negribētos, tad tas būtu dīvaini. Vēlme tikt tālāk un uzvarēt ir viens no svarīgākajiem pamatprincipiem, ja tiešām mērķēts augs-

tāk. Izslēgšanas turnīrā tā vēlme bija. Un abās spēlēs bija ļoti sīva cīņa, taču beigās varbūt nepaveicās. Šajās spēlēs iegūtā pieredze ir ļoti vērtīga.”

Jautājot par to, kā vērtē tieši sevis aizvadīto sezonu, Daniels saka, ka “tā laikam bija mana labākā sezona līdz šim. Un iegūtā pieredze arī ir ļoti vērtīga. Tika ielikts ļoti liels darbs gan vasarā, gan sezonas laikā, un treniņi arī ir tas, kas nosaka personisko rezultātu ilgtermiņā. Jāturpina strādāt.”

Par savas komandas veiksmēm un neveiksmēm plašāk pastāstīja arī komandas galvenais treneris Edijs Šlesers: “Kā gāja? Visādi. Bija grūts sezonas sākums, ir arī vairāk iemesli, kāpēc tā. Pirmkārt, komanda kopā sanāca kopā ļoti vēlu (tikai septembrī). Un, kad citas komandas sezonas sākumā jau rādīja savu optimālo sniegumu, mēs tikai sākām darboties. Otrkārt, bija jūtams dalībnieku iztrūkums treniņos, kas saistīts ar īso spēlētāju komplektāciju, kā arī traumām.

Pirmajā aplī regulāri neizdevās atstrādāt komandas lietas spēlē 5:5. Un tas pēc tam atspoguļojās arī spēlēs. Rezultātā pietrūka tieši viena uzvara, lai otrajā posmā startētu starp augšdaļas komandām. Otrais posms izvērtās salīdzinoši viegls. Diemžēl bija maz līdzīgu spēļu. Par galveno iemeslu uzskatu to, ka treniņa procesā apvienoju savu sporta skolas komandu (BS Rīga) ar LU 2. komandu. Rezultāts tāds, ka ikdienas darbā treniņos bija laba enerģija un regulāri varējām arī strādāt pie komandas lietām 5:5.

To arī varēja redzēt komandas sniegumā spēlēs gan vienai, gan otrai komandai (LU 2, BS Rīga). Ja runā par izslēgšanas spēlēm, tad man patika komandas cīņas spars, bija kārtīga izslēgšanas spēļu atmosfēra.

Līdz atbildes spēles 24. minūtei viss bija kārtībā (divu spēļu summā panācām neizšķirtu), bet pēc minūtes

pārtraukuma nedaudz veiksmes un pieredzes nospēlēja par labu Jelgavas komandai. Diemžēl šoreiz neliela mazuma piegarša pēc izslēgšanas spēlēm!”

Treneris par sezonas lielāko sasniegumu uzskata pieredzi, ko varēja iegūt no spēlēm. Viņš domā, ka šī pieredze tika dota katram spēlētājam, ko var redzēt arī statistikā (nospēlētās minūtes). Ja runā par neveiksmēm, tad “no zaudējumiem gribētos izcelt spēli Gulbenē, kas neļāva otrajā posmā spēlēt ar stiprākiem pretiniekiem.”

E. Šleseram pajautājām arī viņa domas par to, kuri spēlētāji visvairāk izcēlās un kuri piedzīvoja vislielāko izaugsmi. “Pirmkārt, pozitīvi izcēlās un soļus uz priekšu izaugsmē spēra visi spēlētāji, kas tika pie spēlēšanas (diemžēl traumu dēļ Marts [Ričards Ozolinkevičs] pilnībā un Niks [Niklāvs Višņēvičs] pavisam nedaudz tika pie spēlēšanas). Uzbrukumā kā spilgtākos piemērus jāmin Adriana [Šnipkes] daudzpusīgumu (bīstams gan caurgājienā, gan no perimetra, kā arī var atdot piespēli), patika Edvarda [Mežuļa] spiediens un apspēlēšana groza tuvumā (dažreiz pat bija nedaudz žēl sedzēju, kad tika izveidots kontakts), Dāvis [Leopold Ozoliņš] īpaši uz sezonas beigām labi parādīja savu “slepkavas instinktu”. Viņš īpaši izslēgšanas spēlēs pret Jelgavu uzņēmās iniciatīvu un bija rezultatīvs, kad komandai to visvairāk vajadzēja.

Mūsu jaunatklājums bija Daniela [Minajeva] snaipera dotības no perimetra. Bet, kā jau teicu, tie ir tikai daži pozitīvie piemēri. Manuprāt, visi spēlētāji ir labi strādājuši, un tam ir sekojusi izaugsme. Galvenais pie tā neapstāties!”

Arvīds Dambenieks

34

Jautājot par to, vai tika sasniegts viss iecerētais, treneris atbild, ka nē. Komandas pirmais mērķis bija otrajā posmā tikt augšgalā, lai būtu stiprāki pretinieki un vairāk grūtu spēļu. Šis mērķis netika izpildīts. Viņš piebilst, ka “izslēgšanas spēlēs arī gribējās ilgāk pacīnieties. Iespēja bija. Neizmantojām.”

Kā saprotams no E. Šlesera, tad katrs spēlētājs piedzīvoja sava veida izaugsmi. Bet vai arī pats treneris juta izmaiņas un izaugsmi? “Protams! Mācos gan no saviem spēlētajiem, gan pretiniekiem, tāpat arī no kolēģiem (Agra Sarkana, Ivara Ikstena, Gunta Endzela un Edgara Suraka).”

Lai gan piedzīvota izstāšanās izslēgšanas spēļu 1. kārtā, šī sezona ir devusi daudz pieredzes. Par lielākajiem ieguvumiem no sezonas treneris uzskata vērtīgo pieredzi, ko ieguva gan spēlētāji, gan arī treneri. “Manuprāt, lielākais ieguvums ir savu spēlētāju daudz labāka iepazīšana, kas ir svarīgi nākamajam posmam, t.i., individuālajam darbam vasarā. Mērķis ir vasarā produktīvi pastrādāt uz spēlētāju stiprajām, vājajām vietām, lai nākamajā sezonā spēlētāji var

sevi parādīt jau augstākā kvalitātē.”

Noteikti, ka katram komandas spēlētājam, treneriem un atbalstītājiem ir katram savas spilgtākās atmiņas no sezonas. Kas visvairāk paliks atmiņā trenerim Šleseram? “Vispirms jau atceros sāpīgo zaudējumu Gulbenē. Patika abas izslēgšanas spēles ar Jelgavu.

Patīk tādas spēles, kur ir kārtīga cīņa ar attiecīgām likmēm, t.i., uzvari – ej tālāk, zaudē – izstājies. Pāris spēles varēju arī izbaudīt, tajās izdevās iecerētais par 90%, un maz vajadzēja iejaukties no malas, piemēram, mājas spēle ar Ventspils Augstskolu un spēle ar Vidzemes Augstskolu. Jāsaka, ka visa sezona kopsummā bija labs piedzīvojums!”

Prieks, ka mūsu komanda, lai gan izstājās ātrāk, nekā gribētos, redz tik daudz pozitīvā šajā sezonā – ieguldīts liels darbs pie jaunās komandas izveidošanas un trenēšanas, rezultāti noteikti būs! Gaidām nākamo sezonu, kas, cerams, būs daudz labāka visos iespējamajos aspektos!

Komandas līderi: Minūtes spēlē: Dāvis Klegeris (28:42) Visvairāk punktu: Dāvis Klegeris (16 punkti spēlē) Visvairāk atlēkušo bumbu: Daniels Minajevs (11,2 AB spēlē) Visvairāk piespēļu: Adrians Šnipke (3,5 piespēles spēlē) Divpunktu metienu precizitāte: Daniels Minajevs (56,3%) Trīspunktu metienu precizitāte: Adrians Šnipke (41,9%)

Turnīra vietu sadalījums pēc 2. posma: 1. BK Ķekava 2. BA Turība 3. BK Jelgava/BJSS 4. Valmiera Glass/Vidzemes Augstskola 5. Ogre/Kumho Tyre-2 6. RSU 7. Mārupes SC 8. OC Limbaži 9. RTU 10. BK Saldus

11. Līvāni 12. Gulbenes Buki/BJSS 13. Ventspils Augstskola 14. LU/BS Rīga 15. DSN/Sporta bode 16. Madona/BJSS 17. VEF skola 18. Valmiera/ORDO-2 19. Jēkabpils-2 20. Rīga/Rīdzene 21. BJBS Rīga

35

36

Laila Kundziņa-Zvejniece, LU fonda izpilddirektore: ’’Latvijas Universitātes fonds ar gandarījumu seko līdzi LU basketbola kluba attīstībai. Vissvarīgākais ir, protams, studijas apvienot ar sporta aktivitātēm, un līdz šim tas studentiem ir izdevies.

Otrs nozīmīgs faktors LU basketbola kluba attīstībai ir mecenātu dāsnums. Aizvadītajos gados tas ir ievērojami audzis. Liels paldies visiem mecenātiem! LU fonda vārdā novēlu LU basketbola klubam arvien biežāk iepriecināt līdzjutējus ar labiem rezultātiem uz laukuma un studijās! Un mecenātiem labu veselību un veiksmīgu biznesu, lai varētu atbalstīt LU basketbola klubu arī turpmāk.’’

37

Intervija

Juris Minajevs: atbalstītājs un komandas fans vienā personā Kārlis Dārznieks

Mūsdienu basketbola komanda nav iedomāja bez pamatīgas aizmugures – atbalstītājiem, spēlētājiem, laba trenera, treniņu bāzes un, protams, finansēm. Lai arī kāds var būt cilvēku entuziasms, visas minētās lietas viens cilvēks aizpildīt nevar. Taču tādēļ arī ir radies termins “komanda”. Mūsu sistēma var lepoties ar tādiem labvēļiem, kas nesavtīgi ziedo gan brīvo laiku, gan neskopo līdzekļus sistēmas veiksmīgai attīstībai. Viens no tādiem ir Juris Minajevs – woodfloors.lv dibinātājs, triju bērnu tēvs un ģimenes galva, kā arī liels basketbola fans. līgas gados, kad aktīvi trenējāmies un startējām turnīros gan Latvijā, gan citviet Baltijā.

Un kurā brīdī aktīvā spēlēšana tika likta pie malas?

Drīz vien arī tas notika. Kādēļ? Pamainījās intereses, vienā brīdī arī rajons (smejas), līdz ar to arī aktīvie treniņi tika pārtraukti. Bet tas nenozīmēja, ka pārtraucu sportot. Turpat pie 49. vidusskolas brīvos brīžos nepārtraukti spēlējām dažādas sporta spēles, līdz ar to mainījās vien tas, ka pārtraucu apmeklēt sporta kluba treniņus, bet ne sportu kā tādu.

Bet beigu beigās tad būtu pareizi apgalvot, ka jaunībā basketbols tev bija sporta veids numur viens?

Biju arī liels futbola fans, taču noteikti basketbols aizpildīja lielu jaunības daļu.

Juris kopā ar sievu Iviju un vecāko dēlu Danielu pēc pēdējās kopā pēc šī gada LU/BS Rīga (LBL 2) sezonas pēdējās spēles Jelgavā.

Jura saistība ar LU basketbola sistēmu sākās jau pirms vairākiem gadiem. Lielā mērā ceļus kopā saveda vecākā dēla Daniela basketbola gaitas, kurš ir jau ilggadējs BK LU spēlētājs, kā arī Juridiskās fakultātes students. Taču šoreiz stāsts par basketbola ģimenes galvu Juri, kurš kopā ar sievu un pārējiem bērniem ir regulāri LU spēļu apmeklētāji, kad laukumā dodas arī Daniels.

Tradicionālais ievada jautājums cilvēkam, kurš ir ciešā saiknē ar basketbolu, taču sporta tērpā un ar bumbu rokās pēdējā laikā nav manīts. Kā sākās mīlestība pret šo sporta veidu?

Jā, viss sākās laikos, kad pats vēl aktīvi trenējos. Bija reiz tāds sporta klubs “Darba rezerves”, kas bāzējās līdzās vietai, kur šobrīd atrodas arēna “Rīga”. Šobrīd palikusi vairs tikai pamesta zāle. Tas bija jaunatnes

Jebkurā gadījumā noprotams, ka bijis pārtraukums starp to laiku un šī brīža aktīvo iesaisti šī sporta veida attīstībā.

Jā. Kādā brīdī bija pienācis laiks dienēt padomju armijā, tam sekoja darbs un drīz vien ģimene, bērni…

Vecākais dēls Daniels sāka nodarboties ar sportu, tiesa, sākotnēji ar florbolu un tikai tad basketbolu, kas atkal lika kļūt par kaislīgāku šī sporta veida sekotāju.

Runājot tieši par Danielu, vai viņa augums uzreiz nelika manīt, ka būtu jāmēģina uzreiz basketbolā?

Bija jau garāks florbolists par citiem. Pat grūti teikt, taču tā bija mana iniciatīva, ka būtu jāpievēršas basketbolam. Paši zvanījām sporta skolām un teicām, ka ir garš puika, kurš grib sportot un basketbols varētu būt piemērots. Pirmais zvans bija uz “Rīdzeni”, toreiz Aleksandrs Feldmanis mums kā Pārdaugavā dzīvojošiem cilvēkiem ieteica uzrunāt kādu no Daugavas otra krasta basketbola skolām, jo attālums var radīt problēmas regulāri apmeklēt treniņus. Tā nākamais zvans bija “Pārdaugavas” nodaļai, un drīz vien Daniels devās uz pirmo treniņu Imantas vidusskolā pie Artūra Visocka-Rubeņa.

38

Uzreiz jautājums – kā tu raksturotu basketbolistu vecāku dzīvi jaunatnes laikā? (nopūta) Grūta, taču interesanta. Protams, atkarīgs arī, cik lielu iniciatīvu vecāki uzņemas komandas dzīves organizēšanā, jo vienam pašam komandas trenerim uz visām pusēm sadalīt uzmanību ir grūti.

“Pārdaugavas” laikos ļoti sadraudzējāmies ar Večenu un Ceļapīteru ģimenēm. Braucām uz gandrīz visām spēlēm, palīdzējām komandai sarūpēt ūdeni un darījām citas organizatoriskas lietas. Tas ļoti saliedēja, īpaši ģimeni.

Var teikt, ka Daniela faktors kā basketbolistam bija izšķirošs, lai jūs kļūtu par basketbola ģimeni? (pagriežas turpat pret līdzās esošo sievu) Kā ir? (smejas) Pamats tam noteikti tas bija. Laikam nostrādāja arī tas, ka Visocka-Rubeņa acīs redzējām milzu entuziasmu un vēlmi darīt lielas lietas, kas aizrāva līdzi.

Kā sākās tava, nu jau kā sponsora, iesaiste “Pārdaugavas” sistēmā?

Bez finansiāla pamata un vecāku atbalsta jaunatnes līgā ir ļoti grūti, taču, kā jau minēju, trenera entuziasms neļāva palikt malā un nepalīdzēt. Pakāpeniski sākām aizvien vairāk iesaistīties komandas organizatoriskajos procesos, kā vecāki sākām sekot līdzi budžetam gan piesaistot finanses, gan pašiem palīdzot. Arī no mums tas bija milzu entuziasms, un tā tiešām bija lieliska sajūta sezonas noslēgumā tikt atalgotiem ar medaļām.

Runa ir par LBL 2. divīzijas bronzu 2015. gada pavasarī?

Arī, bet sākotnēji bija sudrabs vēl jaunatnes līgā, tādā veidā “Pārdaugavai” tās pastāvēšanas vēsturē izcīnot pirmās medaļas. Kaut kā ļoti pozitīvi viss sāka attīstīties un ritēt.

Ja nerunājam par entuziastisku atbalstu ģimenes vārdā, kas tevi kā uzņēmēju visvairāk motivē ziedot LU basketbola sistēmai?

Varu pastāstīt, ka toreiz iesaistīties ar savu finansējumu mani mudināja viss tas, kas notika ap komandu – strādāt gribošs treneris, atsaucīgi vecāki, pozitīva atmosfēra. Tas viss ļoti pavelk. Vēl jo vairāk, ja tas nes augļus un komanda izcīna godalgas. Bet noteikti kā uzņēmējam pārliecību deva sakārtota un caurspīdīga sistēma. Tu skaidri redzi, kur līdzekļi tiek ieguldīti, kādam izlietojumam paredzēti un beigu beigās kādu rezultātu devuši.

39

Kas ir tavi līdzšinēji spilgtākie brīži basketbolā? Vai jau pieminētās tās pašas “Pārdaugavas” medaļas?

Par medaļu izcīnīšanu spilgtākus iespaidus atstājušas emocijas! Jā, arī medaļas sniedza spilgtas emocijas, bet, starp citu, tieši šodien aprit divi gadi (intervija notiek 27. marta vakarā Diagnostikas centra zālē, aut.) kopš “Pārdaugava/LU” LBL 2. divīzijas ceturtdaļfināla sērijā uzveica Vidzemes Augstskolu. To es sauktu par visspilgtāko momentu. Tās bija prātam neaptveramas emocijas un fantastiska atmosfēra. Šosezon mūsu sistēmas otrā komanda tikusi izveidota pavisam jaunā veidolā kā “LU/BS Rīga”. Kā tu raksturotu tās pirmo gadu?

Viennozīmīgi tas ir acīmredzams progress. Ja sezonas ievadā spēlētāji izskatījās ļoti nepieredzējuši un bez savstarpējas sapratnes laukumā, tad sezonas beigu daļā demonstrētā spēle jau ir pavisam citā līmenī. Komanda izskatās ļoti labi! Atliek ar tādu pašu sparu turpināt.

Kopā ar LU basketbola sistēmu esi jau vairākus gadus. Kā tu raksturotu tās attīstību? Vai, tavuprāt, darbs notiek pareizā virzienā?

Tas ir liels darbs, kas ir paveikts. Pirmām kārtām jau dotā iespēja jaunajiem spēlētājiem veiksmīgi aizpildīt pārejas posmu ar kvalitatīvu progresu no jaunatnes līgas līmeņa uz pieaugušo basketbolu. Treniņu apstākļi, tāds nodrošinājums kā ēdināšana un stipendijas, nometnes. Ir tiešām ļoti labi un manāmi.

Tā kā ne tikai Daniels, bet arī abi pārējie bērni trenējas basketbolā, regulāri dažādos turnīros un spēlēs sanāk pārmīt vārdus ar citiem basketbola cilvēkiem un ne vienu vien reizi, stāstot par LU basketbola sistēmu, pretī saņemu atzinīgus vārdus. Visi apzinās, ka LU sistēmā ikdiena spēlētājiem ir grūta – studēt un trenēties tikpat daudz kā citu LBL klubu spēlētāji, kuriem starp treniņiem ir vairāk laika. Bet viņi to dara un spēj paveikt atzinīgi! Sistēma ir uzbūvēta ļoti labi.

Vienmēr var gribēt vairāk, citādāk, labāk, taču kopējā sistēma sper nepārtraukti soļus uz priekšu. Par to arī gandarījums!

40

’’ADRENALINE TAN’’ kolektīvs: ’’Mums ir patiess prieks sadarboties ar LU basketbolu jau vairāku gadu garumā.

Precizitāte, atbildība, mērķtiecība un atvērtība ir īpašības, kuras viņos vērtējam visaugstāk, un tās noteikti ļaus viņiem sasniegt arvien augstākas virsotnes!’’

41

Pasaules Universiāde

LU basketbola sistēma kā bāzes komanda Latvijas studentu basketbola izlases startam pasaules Universiādē!

Kārlis Dārznieks

Pasaules sports ir bagāts ar dažāda mēroga sporta notikumiem. Kāds ir liels un varens, un par to runā visi kā, piemēram, Olimpiskās spēles, taču netrūkst arī citu ievērojamu un ļoti gaidītu notikumu. Tieši šovasar no 19. līdz 30. augustam Ķīnas Republikas (Taivānas) galvaspilsētā Taipejā risināsies 29. Universiādes spēles, kurās tradicionāli startēs arī Latvijas studenti. Un šī tēma pirmo reizi ir aktuāla arī LU basketbolam – Latvijas Augstskolu sporta savienība (LASS) no organizatoriem saņēmusi apstiprinājumu, ka dalībnieku vidū iekļauta arī Latvijas studentu basketbola izlase, turklāt par tās bāzes komandu izvēlēta Latvijas Universitāte.

Lai gan apstiprinājums tika saņemts vien pavasara sākumā, jau šobrīd ir zināms, ka šogad Latvijas studentu izlase tiks veidota uz Latvijas Universitātes basketbola sistēmas bāzes. Ko tas nozīmē? Vispirms jau to, ka komandu vadīs Latvijas Universitātes komandas galvenais treneris Guntis Endzels un daļu izlases sastāva veidos tieši LU komandas spēlētāji. Komandā tiks iekļauti arī citu LBL klubu jaunie spēlētāji – studenti. Latvijas Universitātes vīriešu basketbola komanda jau septīto gadu priecē ar interesantu basketbolu Latvijas čempionāta virslīgā, aktīvi piesaistot līdzjutējus un nodrošinot jaunajiem basketbolistiem iespējas iegūt labu izglītību un paaugstināt sportisko meistarību. Šīs Latvijas izlases bāzes komandas lomas uzticēšana ir kā novērtējums līdzšinējam darbam un pūliņiem!

42

Lūk – šī vasara mūsu komandai noteikti paies īpašā zīmē! Par LU, par Latviju!

Latvijas studentu basketbola izlase 2009.gadā

Taču par to priecājamies un lepojamies ne tikai mēs – tas ir valsts mēroga notikums un nozīmīgs arī basketbolam kopumā. To apliecinājis arī Latvijas Basketbola savienības prezidents Valdis Voins: “Uzaicinājums piedalīties Universiādes turnīrā ir apliecinājums Latvijas basketbola starptautiskajam prestižam un augstajai vietai FIBA reitingā. Iespēja startēt tradīcijām bagātā studentu sporta forumā būs arī lielisks stimuls daudzu gadu garumā mērķtiecīgi attīstītās Latvijas Universitātes basketbola sistēmas dalībniekiem, kā arī labākajiem basketbolistiem citās augstskolās.”

Daudzi nezina, ka Latvijas studentu-vīriešu basketbola komanda Universiādē piedalīsies trešo reizi kopš neatkarības atjaunošanas. 1993. gadā Bufalo 43

sešās spēlēs tika izcīnītas trīs uzvaras un komanda ierindojās 18. vietā. 2009. gadā Latvijas studentu izlase, ko vadīja šī brīža nacionālās izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis, Belgradā ierindojās 12. vietā.

Apakšgrupā tika izcīnīta 1. vieta, ar 80:76 pārspējot Vāciju un ar 100:42 graujot DĀR izlasi. 2. posmā tika zaudēts Rumānijai (78:85) un Lietuvai (64:84), savukārt cīņā par 9.–12.vietu tika zaudēts Kanādai (83:93) un mača galotnē arī Ukrainai (76:79).

Arī 20. gadsimta trīsdesmitajos gados Latvijas komandas, ko veidoja tieši “Universitātes sports” basketbolisti un basketbolistes, piedalījās pasaules studentu Akadēmiskajās meistarsacīkstēs. Sieviešu izlase uzvarēja 1933. gadā, vīriešu izlase – 1935. un 1937. gadā.

44

Aleksandrs Ļotovs, SIA ’’Vivasport’’ oficiālā Nike izplatītāja Latvijā tirdzniecības vadītājs ’’Pirms daudziem gadiem uzsākām sadarbību ar BK LU trīs iemeslu dēļ: 1. BK LU ir daļa no Latvijas Universitātes sporta, un mēs ļoti cieši sastrādājamies ar visu LU sportu.

2. Studentu sports ir ļoti svarīga sastāvdaļa katras valsts jebkura sporta attīstībā, jo ļauj sportistam, kurš agrā vecumā vēl nav “super talants” turpināt attīstīties un pilnveidoties augstākajā līmenī.

3. Enerģiski, motivēti, atsaucīgi – cilvēki, kas vada BK LU organizāciju!’’

45

Sportistu fiziskā sagatavotība

Basketbolisti svaru zālē – cik liela tam ir nozīme sezonas laikā?

Agija Vehtere

Katrs zaudējums vai lielā uzvara sastāv no ļoti daudziem faktoriem, apstākļiem un sakritībām, kas to tiešā vai netiešā veidā ietekmē. Viena no šīm lietām ir gan vasaras treniņnometnēs, gan regulārās sezonas laikā ieguldītais sportistu spēks treniņos un svaru zālē. Par to, cik liela nozīme ir katra paša individuālajai izaugsmei sezonas laikā, un kā līdz tam nonākt, lasi šajā rakstā.

Profesionālais sports savā būtībā nav nekāda pasaku zeme, jo, lai sasniegtu augstus rezultātus sporta veidā, kurā spēlē, ir mērķtiecīgi jātrenējas gan obligātajos komandas treniņos, gan jāstrādā ar individuāli sagatavotiem treniņu plāniem, kas palīdz efektīvi sabalansēt katra stiprās un vājās puses.

Basketbols nav gluži tas pats, kas svarcelšana, kur treniņzālē pavadītās nedēļas un paceltie kilogrami sacensību rezultātā parādītos ļoti precīzos skaitļos.

Ikvienam groza bumbas spēlētājam ir jāatceras, ka laukumā pozitīvu rezultātu uz tablo var sasniegt ar kopīgu komandas darbu, taču komanda sastāv no spēlētājiem, kas ar savu atdevi un ieguldīto laiku treniņos ir pierādījuši, ka ir pelnījuši atrasties starp labākajiem arī spēles laikā.

Viens no LU komandā visilgāk spēlējošajiem spēlētājiem, Pēteris Rēķis, stāsta: “Uzskatu, ka galvenais un svarīgākais darbs, lai iegūtu labu fizisko formu un būtu fiziski spēcīgāks laukumā, ir jāiegulda

starpsezonā. Regulārajā sezonā tam neatliek tik daudz laika, jo komandas nereti piedalās vairākos turnīros vienlaicīgi, un tad spēļu grafiks ir diezgan saspringts. Vienkārši pietrūkst laika, kurā stiprināt un ielikt papildus fizisko bāzi un spēt atjaunoties līdz nākamajiem nozīmīgajiem mačiem. Protams, sezonas gaitā ir arī fiziskie treniņi, bet tie tiek veidoti tā, lai noturētu jau esošo fizisko formu.”

Pēteris stāsta, ka Latvijas Universitātes puišu komanda aizvada divus treniņus dienā. Rīta treniņi ir individuāla rakstura – tajos tiek apvienoti svaru zāles treniņi ar basketbola tehnikas treniņiem, lai uzturētu ķermeni tonusā un nostiprinātu individuālo meistarību. Bieži vien basketbola zālē viņi strādājot gan grupās, gan atsevišķi, lai labāk attīstītu sava spēles stila vajadzīgos elementus. Savukārt vakara treniņi ir komandas treniņi, kuros puiši trenējas un darbojas visi kopā.

46

Viņi daudz strādā pie savas spēles, taču pievērš pastiprinātu uzmanību arī pretiniekiem, respektīvi, kā viņus apspēlēt un apturēt spēles laikā laukumā.

“Mums, kā vidēji gados jaunākajai komandai Latvijas Basketbola līgā, svaru zāle, iespējams, nepieciešama vairāk nekā citu LBL komandu spēlētājiem.

Mums ir ne tikai jānotur vasarā ieguldītais darbs, bet jāprogresē, lai fiziski būtu gatavi cīnīties ar pretinieku komandas spēlētājiem. Protams, jāatceras, ka viss jādara sabalansēti un ar mēru, bet tas problēmas nesagādā, jo treneri mums sagatavo konstruktīvu treniņu plānu!” savā pieredzē dalās Pēteris.

Spēlētāju ieguldītais darbs treniņos lieliski atspoguļojas arī basketbola spēles statistikā – gūtajos punktos, izcīnītajās bumbās un bloķētajos metienos.

Neviens nepiedzimst par basketbolistu, bet, iespējams, laicīgi atklāts talants apvienojumā ar smagu darbu jau no pirmajām minūtēm basketbola laukumā ir īstā formula, lai sasniegtu augstus rezultātus arī laikā, kad spēlētājs ir nonācis līdz profesionālajam basketbolam.

Tomēr sports mēdz būt arī nežēlīgs, ja sportisti nav vienā vai otrā situācijā klausījuši trenerus un komandas personālu un ir pārvērtējuši savus spēkus – viena neveiksmīga trauma, un sportists vairs nav apritē.

Tieši tādēļ individuāli ieguldītajam laikam treniņos ir tik liela nozīme – ja komandas treniņos tiek domāts par to, kā izveidot un aizvadīt veiksmīgu spēli visiem kopā, tad individuālajos treniņos tiek domāts par spēlētāja fiziskās sagatavotības uzlabošanu un nostiprināšanu.

Pēteris Rēķis

47

Roberts Dembskis

Daudzi sportisti uzskata, ka domas un realitāte ir divas dažādas lietas, taču tas, ko domājam, pavisam reāli un fiziski kontrolē mūs, īpaši sportā, kur ir ļoti svarīga kustību precizitāte un koordinācija. Piemēram, kad basketbolistam ir jāizdara soda metieni, sportistam ir jāspēj atslēgties no spriedzes un spiediena, kas ir katra paša zemapziņā, lai metiens, kuru spēlētājs ir noslīpējis treniņos, pēkšņi nebūtu garām, jo tad individuālā meistarība būs izrādījusies veltīga.

Roberts Dembskis, kurš sevi arvien biežāk turpina pierādīt laukumā mūsu LBL1 komandas sastāvā, stāsta, ka ikdienā trenējas gan Elektrum OC, gan Grebeņščikova ielas zālē, un šobrīd, kad laikapstākļi ir kļuvuši nedaudz siltāki, viņš skrien arī laukā. Roberts uzskatu, ka treniņiem un svaru zāles apmeklējumiem sezonas laikā ir liela nozīme, jo tur ir iespēja gan atjaunoties, gan uzturēt muskuļus tonusā. Un tad, kad nav spēles, var arī “piedzīties”.

Arī komandas kapteinis Harijs Rubenis stāsta, ka trenējas pēc treneru sastādītā treniņu grafika. “Parasti tie ir treniņi vakaros un 2–3 reizes nedēļā no rītiem. Vakaros ir komandas treniņi basketbola zālē.

No rītiem ar Ivaru [Ikstenu] svaru zālē, bet pēc tam zālē strādājam pie individuālās tehnikas.” Viņš atzīst, ka treniņi pie Ivara svaru zālē palīdz sagatavoties spēlēm, kā arī atjaunoties fiziski pēc spēlēm.

Tieši tāpēc tiem ir liela nozīme!

Informāciju tehnoloģiju komanda

Jaunums no ThinkPad Yoga 460

Parketa un dēļu grīdu ieklāšana un restaurācija - uztici to Woodfloors!

Uzzini vairāk: www.lenovo.com 22008800 48 Profesionāļi +371 savā jomā kopš 1996. gada.

Juris Minajevs, SIA “Eko Projekts” valdes priekšsēdētājs: ‘’Sadarbību ar LU basketbola sistēmu sākām 2013. gadā, kad tā laika BS Rīga/Pārdaugava jauniešu komandas galvenais treneris Artūrs Visockis-Rubenis, kurš paralēli bija arī pirmās komandas galvenais treneris, uzrunāja ar aicinājumu iesaistīties LBL 2. divīzijas komandas attīstībā. Prieks, ka togad viņam uzticējāmies, un jau nākamajā sezonā tas mums visiem atnesa bronzas medaļas!

Tās ir neaprakstāmi pozitīvas emocijas, kad tava sirds komanda cīnās un uzvar!

Novēlu LU basketbola sistēmai turpināt tādā pašā garā!’’

49

Intervija

Uģis Bisenieks: basketbols kā grandiozs paplašinājums studentu sportam Elīna Červinska

Latvijas Universitāte viennozīmīgi ir sportiskākā augstskola Latvijā, kura studentiem paralēli studiju procesam piedāvā trenēties ne tikai basketbolā, bet arī vēl 13 citos sporta veidos. Lielu ieguldījumu šāda virziena attīstībā ir devis Latvijas Universitātes Sporta servisa centra direktors Uģis Bisenieks, kurš jau 11 gadus rūpējas par studentu sporta attīstību augstākā līmenī. Studentu basketbola komanda, kura tiek pārstāvēta Latvijas augstākajā basketbola līgā, iespējams, šobrīd ir jau pašsaprotams fakts, taču vēl pirms 7 gadiem tā bija tikai nākotnes vīzija. Šajā rakstā iepazīsimies ar Latvijas Universitātes basketbola komandas direktoru Uģi Bisenieku un stāstu par to, kā komandai veiksmīgi izdevies pakāpties no LBL3 līdz LBL1.

Kāda ir tava saikne ar basketbolu?

Skolas laikā man patika futbols, skriešana, teniss un šahs. Nodarbojos ar daudziem sporta veidiem, bet starp tiem noteikti nebija basketbols, jo atceros, ka man to ļoti nepatika spēlēt sporta stundās. Mans stāsts ar basketbolu aizsākās ar Latvijas Universitātes Studentu padomi, kurā kā 3. kursa students biju atbildīgs par sportu. Tā kā studēju sporta pedagoģiju, likās, ka tas lauciņš, kuram es pilnībā varētu veltīt savu laiku, ir sports. Tobrīd izmainījās LU Studentu padomes vadība, un es pārņēmu LU iekšējās basketbola līgas (LUBL) organizēšanu.

Kā LU nonāca līdz tam, ka augstskolai nepieciešama LBL1 komanda?

Mēģinājumi attīstīt studentu basketbolu bija jau sen, taču sākumā tie bija neveiksmīgi attiecībā pret studentu iesaisti profesionālā līmenī. Pirms 7

gadiem tas man bija ļoti liels izaicinājums. Latvijas Universitātes futbola komanda tobrīd spēlēja 1. līgā, taču man kā vadītājam likās, ka mums vajag vēl kaut ko grandiozu, kas varētu paplašināt universitātes sportu, nest tās vārdu sabiedrībā un piesaistīt uzmanību. Sākotnēji LU kopā ar BK “Barons” mēģināja īstenot līdzīgu ideju par studentu iesaisti profesionālajā sportā, tomēr ideja dzīvē nerealizējās pilnvērtīgi. Pēc tam dažus gadus LU komanda startēja LBL3 Mārtiņa Zībarta vadībā, un radās drosmīga ideja par savu komandu LBL1. LU vadība to atbalstīja, tika piesaistīts papildus finansējums un sagaidīta LBS apstiprinājums startam LBL1, līdz ar to mēs no 3. līgas pārlēcām uz 1. līgu. Tas priekš mums visiem sākumā bija kas pilnīgi jauns, un sākumā mēs pat īsti neapzinājāmies, ko basketbolā organizatoriski nozīmē LBL. Tas nebija viegli, taču mēs diezgan ātri adaptējāmies, jo bijām jau pieredzējuši daudz un dažādus organizato50

riskus darbus saistībā ar Latvijas Universitātes sportu, bija skaidri zināmi mērķi, ko vēlamies sasniegt.

Kāda bija pirmā pieredze ar komandu Latvijas augstākajā basketbola līgā?

Pirmā sezona bija kas pilnīgi jauns un spilgts visiem, jo mēs no LBL3 bijām tikuši uz LBL1. Mums tā bija ļoti smaga sezona – īstas ugunskristības. Bija jāsaprot, kā pareizi veikt visus organizatoriskos darbus atbilstoši LBL prasībām. Otrās sezonas sākumā treneris Zībarts devās trenēt Ventspils komandu, kas man nozīmēja visa uzsākšanu gandrīz no nulles. Bija jāveido jauns treneru korpuss un komandas sastāvs, jāmeklē palīgi, kuriem uzticēt mājas spēļu organizēšanu, mārketingu un citus pienākumus. Sākums nebija viegls, taču pateicoties šai pieredzei un ieguldītajam darbam, kā arī komandai, kas izveidojusies šo gadu laikā, šobrīd esam šeit – kā stabils spēlētājs Latvijas augstākajā basketbola līgā.

Kādas ir tavas spilgtākās atmiņas no sporta attīstības perioda?

Tas laikam būs pirmais brauciens uz SELL spēlēm 2008. gadā, kuras norisinājās Somijā. Latvijas Universitāte sacensībās tika pārstāvēta daudzos sporta veidos, bet visspilgtāk tieši basketbolā, 7x7 futbolā un volejbolā. Togad treneris Zībarts netika uz braucienu, un basketbola komanda šo 3 dienu turnīru aizvadīja vien 7 cilvēku sastāvā. Spēle pret Serbiju bija fantastiska, jo viņi bija stabili līderi ar 4 garajiem spēlētājiem, pilnu soliņu, fizioterapeitiem un visu pārējo. Mūsu puiši viņus apspēlēja, uzvarot spēli ar vairāk nekā 25 punktu pārsvaru. Spēli skatīties bija sanākusi lielākā daļa dalībnieku (tāpat arī futbola finālā). Komanda turnīrā izcīnīja 2. vietu, taču kopējās emocijas bija neaprakstāmas. Pie spilgtākajām atmiņām, protams, arī ir abas sezonas, kad mūsu komanda LBL1 tika līdz izslēgšanas spēlēm. Šīs ir tās atmiņas, kuras uzreiz atminos.

Ar kādām grūtībām ir nācies saskarties?

Tas saraksts noteikti ir diezgan garš. Pirmkārt, saiknes ar basketbolu man pirms tam nebija vispār. Viss, kas tika darīts, lai popularizētu un paplašinātu mūsu redzesloku, tika veikts, balstoties uz pašu intuīciju, uzmanīgi ieklausoties kritikā un dalībnieku vērtēju51

mā. Bija jātur ausis un acis vaļā, jāmeklē to, kas ir interesants, kas uzrunā studentus, lai viņi nāktu uz spēlēm un gribētu būt daļa no Latvijas Universitātes basketbola. Rupji sakot, tas bija pieredzes trūkums visās jomās, ja tā to var nosaukt. Turklāt, paralēli bija jārisina infrastruktūras un finanšu jautājumi. Tas viss mums vēl joprojām ir izaicinājums, uzskatu, ka basketbola sistēmā esam aptuveni pusceļā, jo mums ir vēl daudz jāizdara. Ambīcijas, vajadzības un kopējais līmenis sportā aug, un, lai varētu turēties tam līdzi, ir jāaug arī visos pārējos parametros.

Pastāsti, kāda ir Latvijas Universitātes loma šī gada pasaules Universiādē?

Latvijas Universitāte ir bāzes komanda studentu izlasei, kas brauks uz Taipeju. Uzskatu, ka pasaules Universiāde ir 3. lielākais sporta pasākums pēc Olimpiskajām spēlēm un Pasaules čempionāta futbolā.

Viens no iemesliem, kāpēc Latvijā par to tik daudz nerunā ir tāds, ka studentu sporta savienība LASS tikai pēdējos gados sāk popularizēt studentu sportu un veidot ciešāku saikni ar federācijām un IZM, jo tas ir augsta līmeņa sports. Šobrīd esam vienīgā augstskola, kas pēdējos gados pārstāvēta Latvijas augstākajā basketbola divīzijā, tādēļ mums tika uzticēts veidot šī gada studentu izlasi. Liels paldies par šo noteikti jāsaka arī Latvijas Basketbola savienībai, kas šo ideju jau sākotnēji atbalstīja. Treneri būs mūsējie, taču spēlētāji izlases sastāvā tiks komplektēti arī no citām Latvijas augstskolām, jo mērķis ir pārstāvēt mūsu valsti un sasniegt labākos rezultātus.

Ko iesaki citiem?

Ja ir kaut kas svarīgs, tad vajag meklēt iespējas, kā to realizēt. Ticība savam un komandas darbam kopā ar neatlaidību ir veiksmes formula. Bieži sevi motivēju ar teicienu, ka tikai pieceļoties un atverot durvis, var uzzināt, kas tevi sagaida aiz tām, tikai sperot vienu soli, var nonākt pie nākamā.

Iesaku komandu veidot no spēcīgiem cilvēkiem.

Nevajag baidīties, ka kāds var apdraudēt pašu, bet strādāt un augt kopā.

Noteikti jābūt paškritiskam, elastīgam un spējīgam sadzirdēt vajadzīgās lietas. Liela nozīme man pašam bijusi sabiedriskajam darba studiju laikā un arī pēc tā. Tas devis neaptveramu pieredzi un kontaktus.

52

Ervīns Lasmanis, tipogrāfijas ”Zemgus’’ valdes loceklis: “Esmu Ekonomikas un vadības fakultātes absolvents. Ar sportiskām aktivitātēm esmu aizrāvies jau kopš pusaudža gadiem un uzskatu, ka tas ir viens no lieliskākajiem laika pavadīšanas veidiem – jaunas zināšanas, lieliska sportiskā sagatavotība un emocijas. Mana, kā uzņēmuma vadītāja, atbalsta ideja sportam – būt aktīviem, attīstīt savus talantus, iegūt jaunus draugus.

Amerikānis Bo Džeksons reiz teicis: “Nospraud sev augstu mērķi un neapstājies, kamēr neesi to sasniedzis.” Ar šo motivāciju dzīvoju un esmu gan ikdienā, gan sportā!

Zemgus Poligrāfijas Serviss jūtas lepns, ka ir to atbalstītāju vidū, kuri veido draudzību ar vienu no organizatoriski vadošajām pašmāju basketbola komandām – būt kopā uzvaras brīžos!’’

53

Jaunatnes attīstība arī ārpus basketbola laukuma

Jo sports nesastāv tikai no sportistiem – LU atbalsta daudzpusēju attīstību Kārlis Dārznieks

Jauns gads LU sportā sākts ar patīkamiem un daudzpusēju attīstību veicinošiem jaunumiem – Latvijas Universitātes sports un tiešraižu pakalpojumu nodrošinātājs “Tiešraides.lv” vienojušies par turpmāku sadarbību LU sporta komandu sacensību video formāta atspoguļošanā, kas galvenokārt tiks praktizēts tieši basketbolā!

Nav noslēpums, ka LU sporta pasākumu organizēšanā, tai skaitā basketbola spēlēs, būtisku lomu ieņem brīvprātīgie palīgi, kas ar savu entuziasmu un radošumu palīdz sekmīgi attīstīt iesāktos procesos, kā arī paralēli tam iegūst kā noderīgus kontaktus, tā neatsveramu pieredzi. Lūk, jaunās sadarbības ietvaros tiks pildīts arī šis mērķis – papildus tam, ka ikvienam būs iespēja vēl augstākā kvalitātē sekot līdzi Latvijas Universitātes būtiskākajiem sporta notikumiem, kā, piemēram, OlyBet LBL mājas spēlēm, šo tiešraižu nodrošināšanā iespēja tiks dota augstskolas studentiem! Biedrības “Latvijas Universitātes sports” struktūra tiek balstīta gan uz brīvā apmeklējuma studentu sporta nodarbībām, gan uz profesionālā sporta komandu uzturēšanu. Starp plašāko atpazīstamību guvušajām komandām un populārākajiem sporta veidiem LU ir minams basketbols, līdz ar to jaunās sadarbības rezultātā prioritāri tiks nodrošinātas interneta tiešraides visām Latvijas Universitātes OlyBet LBL mājas spēlēm, kas risinās Elektrum Olimpiskajā centrā. Zīmīgi, ka tiešraižu nodrošināšanā būtiska loma būs tieši LU studentiem, kas tiks aicināti gūt pieredzi video satura producēšanā dažādos aspektos – kā operatoriem, režisoriem, komentētājiem un citos tamlīdzīgos darbos.

“Viens no Latvijas Universitātes basketbola sistēmas mērķiem ir veicināt Latvijas talantīgāko bas-

ketbolistu pilnveidošanos ar profesionālu un individuālu pieeju sporta, inteliģences un personības attīstības jomā. Gadiem ejot, esam sapratuši, ka šis mērķis attiecināms uz visu LU sporta biedrību un tajā ritošajiem procesiem, jo mūsdienās sporta pasākums vairs netiek asociēts tikai un vienīgi ar pašu sporta spēli – tas ir vesels pasākumu kopums, sākot no mārketinga un beidzot ar tiešraižu nodrošināšanu plašākas mērķauditorijas sasniegšanai. Jau 3. sezonu varam lepoties, ka esam vienīgais klubs LBL, kas ar saviem resursiem spēj nodrošināt interneta tiešraides visām mājas spēlēm. “Tiešraides.lv” iniciatīva kopējai sadarbībai saistās ar topošo profesionāļu apmācību un pieredzes gūšanu savā izvēlētajā specialitātē, bet vēl kādam tas vienkārši dos iespēju izmēģināt ko jaunu. Uzreiz sapratām, ka šie mērķi iet roku rokā ar mūsu sistēmas darbības mērķiem, tādēļ esam priecīgi turpināt apliecināt, ka LU sports dod daudzpusīgu iespēju iesaistīties sporta dzīves norisē ne tikai kā sportistiem, organizatoriem, sabiedrisko attiecību speciālistiem un menedžeriem, bet nu arī kā TV tiešraižu nodrošinātājiem,” uzsver LU Sporta servisa centra direktors Uģis Bisenieks. Kopš sadarbības sākuma janvārī Latvijas Universitātes basketbola mājas spēles tiek nodrošinātas full HD kvalitātē, katrai tiešraidei tiekot apkalpotai ar vismaz divām kamerām.

54

“Mēs esam droši – šis ir LU sporta daudzpusējo iespēju nākamais attīstības solis, turklāt šajā projektā aicināts iesaistīties ikviens Latvijas Universitātes students.“

55

56

57

Intervija

Mūsu mājas spēļu iemūžinātājs – Māris Greidāns Laura Melne

Latvijas Universitātes (LU) basketbola komandas spēles jau trešo sezonu fotogrāfijās iemūžina Māris Greidāns. Lai arī iepriekš par sportu interesējies samērā maz, Māris nu kļuvis par pieprasītu sporta fotogrāfu, kas regulāri sastopams ne tikai basketbola, bet arī futbola un nu jau arī florbola mačos. Viņš nenoliedz, ka liela loma tajā ir arī pieredzei LU.

Māris nopietni fotografē jau piekto gadu, taču saistība ar šo jomu viņam bijusi jau no bērnības. “Man ir divas māsas. Ar vienu no viņām man ir kopīgs krusttēvs, bet otrai māsai ir cits. Abi šie krusttēvi ir bijuši fotogrāfi, tādēļ es jau no bērnības vienmēr esmu redzējis fotoaparātus. Māsai daži vecie bija uzdāvināti, savukārt es bieži ar tiem spēlējos. Tas mani saistīja” stāsta Māris. Vēlāk gan šo interesi izkonkurējušas citas lietas, bet nozīmīgs pavērsiens atpakaļceļā pie fotografēšanas bija darba uzsākšana reklāmas aģentūrā, kur saikne ar foto bijusi daudz lielāka. Izmantojot darba fotoaparātu, arī sākusies Māra īstā aizraušanās. “Pa kluso uz mājām čiepu to aparātu, izmēģināju dažādas fotografēšanas tehnikas. Staigāju pa savu rajonu un fotografēju. Sākās pamatīga aizraušanās – nebija dienas, kad es nepētītu ko jaunu saistībā ar fotogrāfiju.” Māris neslēpj, ka fotografēšanu apguvis tikai un vienīgi pašmācības ceļā. Viņš stāsta, ka aptuveni divus gadus pat katru dienu centies izlasīt kaut ko jaunu saistībā ar šo jomu.

Pārsvarā informācija iegūta internetā, kas, kā smaidot saka fotogrāfs, mūsdienās sniedz neierobežotas iespējas.

Māris stāsta, ka pievēršanās sporta fotogrāfijai lielā mērā saistīta ar fotoobjektīva iegādi. Viņš regulāri apmeklējis sludinājumu vietnes, mēģinot atrast kādu izdevīgu piedāvājumu, jo, kā pats saka, “objektīvs ir vērtība, kas nenoveco, un labs ieguldījums, kas ar laiku atmaksāsies”. Mārim paveicies, ieraugot piedāvājumu par samērā smieklīgu cenu, taču, iegādājoties objektīvu, bijis diezgan grūti atrast tam īsto pielietojumu. Doma par sporta fotografēšanu, ko līdz tam Māris vēl nekad nebija darījis, radusies, ieraugot kādu futbola reklāmu. Tobrīd viņš pat nezinājis, ka Latvijā risinās saistošs futbola turnīrs, jo sportam īpaši līdzi nav sekojis. Protams, kā jau daudzus pirms jaunu lietu izmēģināšanas, arī Māri mocījušas šaubas, tomēr izlēmis, ka ir vienkārši jādara, un uzrakstījis e-pastu Latvijas futbola Virslīgai.

58

Lielas cerības uz pozitīvu atbildi gan viņš nav lolojis – nav taču nekādas pieredzes, pat futbola noteikumi kopš bērnības bija nedaudz piemirsušies. Tomēr iespēja izmēģināt savas spējas futbola fotografēšanā Mārim tika dota. Virslīgas pārstāvjiem bildes esot patikušas, un tā arī savā brīvajā laikā Māris ar fotoaparātu rokās turpinājis apmeklēt spēles.

Futbolā iegūtā pieredze pirms gandrīz trim gadiem pavērusi Mārim iespēju kļūt par Latvijas Universitātes basketbola komandas spēļu fotogrāfu. Fotogrāfs ļoti augstu vērtē LU basketbola sistēmas organizatorisko līmeni, norādot, ka visi cilvēki, kas tajā darbojas, ir ļoti dedzīgi un sevi pierādīt griboši. Turklāt LU nekad nebaidās no inovācijām, kas parasti arī tiek veiksmīgi realizētas. “Fotografēt BK LU vienmēr ir interesanti un aizraujoši – ātrs basketbols, daudz emociju un tikpat kaislīgi līdzjutēji. Katru gadu visi mēģina latiņu pacelt augstāk, un arī es nevaru likties mierā. Katru spēli mēģinu sevi pierādīt vēl vairāk un atrast risinājumus tam, kas nesanāca iepriekš. Par motivācijas trūkumu nevaru sūdzēties!” apņēmīgi stāsta Māris.

Katrā sporta veidā esot daudz dažādu nianšu, kuras fotogrāfam jāņem vērā. Pamatā tās ir diezgan tehniskas lietas. Basketbolā, piemēram, svarīgi ir zināt atslēgas spēlētājus, kombinācijas, kuras tie varētu izspēlēt. Tā fotografēšanas sarežģītības līmenis noteikti esot virs vidējā, turklāt basketbols esot arī pats saspringtākais, jo Māra darbs turpinās arī pārtraukumos, kad jāsteidz ķert epizodes ar karsējmeiteņu priekšnesumiem vai konkursu dalībniekiem. Īpaši viņš uzteic karsējmeitenes: “Kuram katram negadās iemūžināt tādus horeogrāfijas un akrobātikas brīnumus, kuras viņas izpilda katru spēli. Uzreiz var redzēt, ka tur valda tāds pats komandas un uzticības elements kā visā sistēmā.” Māra darbā LU spēlēs garlaicīgi nav nevienu brīdi!

Medijos un sociālajos tīklos publicētās Māra uzņemtās fotogrāfijas redz daudzi, kas sniedz viņam arvien jaunus darba piedāvājumus. Fotogrāfs ikdienā pieņem pasūtījumus gan individuālām fotosesijām, gan pasākumu reportāžām un produktu fotogrāfijām. Viņš neslēpj, ka vēlas izmēģināt visu, lai varētu atrast savu nišu, pie kuras pieturēties. Šosezon Māris arī paplašinājis savu fotografēšanas lauku ar vēl vienu sporta veidu – florbolu. Par vienu no savām galvenajām priekšrocībām Māris uzskata foto apstrādes prasmes. “Profesionāli pārzinu visas apstrādes programmas, jo esmu mācījies par maketētāju – dizaineru, ir pieredze darbā reklāmas aģentūrā. Varu arī konsultēt cilvēkus pa telefonu jebkādos jautājumos saistībā ar profesionālajām programmām.” Laikā, kad viņš sācis nopietni fotografēt, daudziem citiem fotogrāfiem tas esot sagādājis nopietnas problēmas, bildes pirms publicēšanas neesot tikušas apstrādātas, kas, pēc Māra domām, neesot pieņemami. Šobrīd gan kvalitāte esot augusi, kas Māri tikai priecē, jo viņš uzskata, ka tas veicina cilvēku interesi par sportu.

Stāstot par savu pieredzi futbolā, Māris vairākkārt uzsver, ka cenšas ievērot neitralitāti un nejust līdzi kādai no komandām. Jautāju – vai tā ir arī LU basketbola spēlēs? Māris iesmejas un saka, ka nespēj iedomāties pat reizi, kad nebūtu jutis līdzi studentu komandai. “Tikai un vienīgi – Latvijas Universitāte!”

Izteiktas emocijas no Māra laukuma malā gan nevar sagaidīt, jo šajā ziņā ir negatīva pieredze – fotogrāfa darba pirmsākumos, aizraujoties ar spēles skatīšanos, nācies palaist garām svarīgus mirkļus. “Piemēram, pāris metru attālumā no manis tiek izpildīts ļoti skaists danks, bet es piefiksēju, ka turu rokās fotoaparātu un vienkārši skatos. (smejas).” Tagad Māris esot iemācījies nepakļauties emocijām un spēles laikā koncentrēties savam darbam.

Lietas, ko nevajadzētu jautāt fotogrāfam: 1) Vēlāk fotošopā piekoriģēsi tās lietas, kuras man nepatīk, ok?

2) Vai var to bildi uztaisīt melnbaltu, izņemot to vienu detaļu, ko atstāt krāsainu?

3) Vai varētu sabildēt šo visu pa brīvu, pretī saņemsi publicitāti!

4) Vienkāršāk nebūtu izmantot jaunāko iPhone? Kvalitāte taču tikpat laba!

Lietas, ko fotogrāfs iesaka: 1) Ja vēlies grupas bildi iemūžināt arī savā telefonā, noteikti pagaidi, lai algotais fotogrāfs uztaisa kopbildi! Tas paātrinās procesu, kā arī fotogrāfa bildē visi skatīsies tieši uz viņa kameru.

2) Izrunā mērķus un vadlīnijas ar fotogrāfu pirms fotografēšanas, vēlams ar paredzētās vietas apskati.

3) Nemāci un nerādi, kā labāk vajadzētu darīt, kādēļ tad tiek algots fotogrāfs!?

4) Nekautrējies! Ja redzi pret sevi pavērstu objektīvu, nenovērsies un reaģē – vēlams ar smaidu!

Kā arī droši prasi kādu bildi sev un draugiem, ja būs brīvs laiks, es noteikti iemūžināšu!

59

60

61

Vēstures rubrika

Republikas čempioni un spilgti šī brīža uzvārdi ar LU godu Kārlis Dārznieks

Iepriekšējos žurnālos esam daudz aplūkojuši LU sporta biedrības vēsturi gan no basketbola, gan spilgtāko atlētu puses, taču vai interesanti notikumi LU basketbola dzīvē sekoja arī laikā, kad dzima šī brīža LU basketbolisti jeb 90. gados? Un kā vēl! Piedāvājam apskatu “gadu pēc gada” par zīmīgākajiem LU basketbola sasniegumiem un spilgtākajām personībām šajā laika posmā.

1990. gadā Latvijas Universitātes (LU) vīriešu komanda trenera I. Konsta vadībā kļuva par republikas čempioniem otro gadu pēc kārtas, pārspējot komandu “Ādaži”. LU rindās spēlēja arī tādi ievērojami basketbolisti kā Igors un Raimonds Miglinieki, Gundars Vētra, Kārlis Muižnieks un citi. Savukārt sieviešu komanda sīvā cīņā finālā piekāpās TTP basketbolistēm, izcīnot sudrabu.

Dāmu komanda 1990. gadā gan savā laukumā, gan izbraukumā sacentās ar Zviedrijas basketbolistēm, tāpat gan sieviešu, gan vīriešu komandas aizvadīja draudzības spēles ar Ļeņingradas Universitātes vienībām. Jāmin, ka gadu vēlāk Latvijas meistarsacīkstēs sievietes izcīnīja 3. vietu, bet vīrieši – 4. vietu. 1992. gadā universitātē notika treneru maiņa, jo no darba aizgāja I. Konsts. Par vīriešu komandas treneri kļuva A. Ansons, bet sieviešu – I. Pāne.

1995. gada maijā Rīgas centrā pirmoreiz notika Latvijā līdz tam nebijis pasākums – “Karaļu mačs”, kurā 24 stundu garumā sacentās Latvijas Universitātes un Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) studenti, mācībspēki un absolventi. Pirmajās sacensībās ar rezultātu 1025:916 uzvarēja LU. 1996. gadā Studentu čempionātā LU komanda, kuras sastāvā bija arī pašreizējais Latvijas vīriešu izlases galvenais treneris Ainars Bagatskis un vēlāk vienpadsmitkārtējais LBL čempions Kristaps Purnis līdzīgā cīņā tomēr piekāpās RTU, iegūstot 2. vietu.

Bagatskis un Purnis LU rindās spēlēja arī 1996. gada “Karaļu mačā”, kurā atkal tika pārspēta RTU ar rezultātu 922:880. Studentes pārstāvēja arī Latvijas izlases basketboliste Ieva Tāre.

1997. gadā “Universitātes Sporta” sieviešu komanda treneres I. Pānes vadībā izcīnīja 3. vietu Latvijas sieviešu un meiteņu basketbola līgā (LSMBL). Savukārt LU basketbolisti šajā sezonā ar divām komandām (treneri M. Bajārs un M. Dzērve) piedalījās Studentu līgā, izcīnot 1. un 4. vietu. Čempionu rindās rindās spēlēja arī A. Bagatskis, Uldis Višņevics, Andis Pogiņš, kā arī mūziķis un pasaules čempions strītbolā Andris Kivičs.

Arī 1997. gada “Karaļu mačā” pārāka bija LU komanda, uzvarot RTU ar rezultātu 1079:907 un iegūstot kausu uz mūžīgiem laikiem.

1998. gadā Mareka Bajāra trenētie LU basketbolisti ar Bagatski, Purni un Pogiņu sastāvā kļuva par Studentu līgas čempioniem. Savukārt dāmas pēc neveiksmīga sezonas ievada prata parādīt cīņas sparu un LSMBL turnīru noslēdza 5. vietā. Komandas līdere, Latvijas izlases basketboliste Zanda Redāla, kļuva par rezultatīvāko līgas spēlētāju.

1998. gadā Tartu notika atjaunotās SELL spēles, kurās sacentās Somijas, Igaunijas, Latvijas un Lietuvas universitātes. Nespēlējot spēcīgākajos sastāvos, sievietes izcīnīja 2. vietu, bet vīrieši – 5. vietu.

1999. gadā “Universitātes Sporta” dāmas izcīnīja Latvijas čempionāta sudraba medaļas.

Redzot šos rezultātus, jāsaka, ka arī 90. gadi LU sportam basketbolā bija veiksmīgs laiks!

62

Foto un teksts no J.Melbārža grāmatas ,,Sports Latvijas Universitātē’’, 1999.g.

63

Interesanti

BK LU mobilie reportieri – kadri no ikdienas

64

65

66

Autori: Laura Melne, Lāse Mīlgrāve, Agija Vehtere, Kārlis Dārznieks, Elīna Červinska Maketētājs: Māris Greidāns Foto: Izmantotas LU basketbola spēļu fotogrāfa Māra Greidāna un citu bildes Drukāts: tipogrāfija Zemgus 67

68