Alma Mater 2019. gada rudens

ISSN 1691-8185

LU 100

2019#3

WWW.LU.LV

Dažkārt saka: vasara ir laiks, kad cilvēki beidzot var pievērsties grāmatu lasīšanai. Ja tā ir, tad man ir paveicies, jo vasara manā atskaites sistēmā ilgst divpadsmit mēnešus.

Liekot jokošanu pie malas, dažas šovasar izlasītā epizodes šķiet lietderīgi pieminēt šajā izdevumā.

Vācu autors Aleksandrs Pšera (Alexander Pschera) darbā Dzīvnieku internets. Jaunais dialogs starp cilvēku un dabu raksta: “Cilvēks ir gatavs saglabāt tikai to, ko viņš labi pazīst.”

(23. lpp.) Tā tiešām varētu būt: mūsu paviršās zināšanas par dzīvajiem organismiem, kas nav vai nu izmēros lieli (piemēram, ziloņi), vai piemīlīgi (piemēram, koalas), nozīmē, ka mēs diezgan vienaldzīgi izturamies pret neskaitāmu putnu, kukaiņu un abinieku sugu labklājību. Spriežot pēc šīs vasaras notikumiem, lielai daļai Latvijas politiskās elites ir diezgan vājš priekšstats par Latvijas augstākās izglītības un zinātnes jomu, tāpēc tās neiznīdēšana nav šīs elites prioritāte.

Savukārt darbā ar grūti tulkojamu nosaukumu Liquid evil lietuviešu izcelsmes filozofs Leonīds Donskis (Leonidas Donskis) par mūsdienu tehnoloģiju pasauli raksta: “Ir tāda sajūta, kas viss, kas tiek darīts, tiek darīts tikai tādēļ, ka ir atbilstošas

tehniskās iespējas.” (27. lpp.) Vēlreiz atgriežoties pie politisko lēmumu pieņēmēju paustās kvēlās vēlmes mainīt augstskolu sistēmu Latvijā – ir tāda sajūta, ka kaut kas tiek darīt tikai tāpēc, ka šie politiskie personāži vēlas izbaudīt savu varu.

Ciniski izsakoties, ja nu mums (politiķiem) tāda vara ir dota, kādēļ gan to nedemonstrēt? Ņemot vērā, ka politiskie personāži visbiežāk nespēj izlasīt tekstu, kas garāks par desmit lappusēm, mēģināšu pielāgoties. Augustā viens no Krievijas zinātnei veltītajiem interneta portāliem, gorky.media, publicēja interviju ar Francijā strādājošu sociologu Aleksandru Bikbovu. Jautājumu retoriskais kopsavilkums: kur mūsdienu Francijā ir “jaunais Fuko”, “jaunais Delēzs” un līdzīga līmeņa intelektuālie spīdekļi? Savukārt Bikbovs argumentēti norāda, ka izcili speciālisti 21. gadsimta Francijas zinātnē nekur nav pazuduši, tikai atšķirībā no pagājušā gadsimta 60.–80. gadiem viņi mazāk tiek uztverti kā slavenības.

Tā ir arī atbilde uz vervelēšanu par izcilības trūkumu Latvijas zinātnē – tāda ir, tikai šie pasniedzēji un zinātnieki necenšas kļūt par “zvaigznēm” patērētāju civilizācijas izpratnē. Viņi vienkārši dara savu darbu.

Noslēgumā citāts no amerikāņa Toma Nikolsa (Tom Nichols) skarbā ASV intelektuālās vides vērtējuma (pirms diviem gadiem iznākušais darbs Ekspertīzes nāve): “Lai par ko būtu runa – par zinātni vai politiku –, vienmēr parādās viena un tā pati satraucoša īpatnība: egoistiska un emocionāla neatlaidīga pārliecība, ka pret jebkuru viedokli jāizturas kā pret patiesu. Amerikāņi vairs neredz atšķirību starp frāzēm “tu kļūdies” un “tu esi muļķis”. Nepiekrist ir līdzvērtīgi necieņas izrādīšanai. Citu labot nozīmē aizskart.” Šogad, kad aprit simts gadu kopš Latvijas Universitātes nodibināšanas, novēlu domājošiem cilvēkiem Latvijā – lai mums nav jāpiedzīvo tik smacējoša un paštaisni agresīva vide!

Māris Zanders

Latvijas Universitātes izdevums Iznāk kopš 25.09.1922.

ISSN 1691-8185 Reģistrācijas apliecība Nr. 535 Raiņa bulvāris 19–341, Rīga, LV-1586 Tālrunis: 67033961 e-pasts: info@lu.lv www.lu.lv/almamater © Latvijas Universitāte, 2019 Pārpublicēšanas un citēšanas gadījumā atsauce uz izdevumu obligāta IZDEVUMU SAGATAVOJIS: Māris Zanders un LU Akadēmiskais apgāds FOTOGRĀFS: Toms Grīnbergs, LU Komunikācijas un inovāciju departaments MAKETĒTĀJA: Baiba Lazdiņa LITERĀRAIS REDAKTORS: Oskars Lapsiņš

PIRMĀ VĀKA FOTO: Klāvs Loris

Saturs 4

Augstākā izglītība ir kā simfoniskais orķestris “Modes lietas” savijas ar nemainīgo izglītībā un zinātnē.

6

Alma Mater pirmsākumi – raibi un sarežģīti Kas kopīgs Rainim, Augustam Kirhenšteinam un Arvedam Švābem?

nekad nevarēsim pateikt, ka nu 10 Mēs viss ir atklāts un izdarīts

6

Starp lielajiem “trendiem” ir jāmin mikrobioma, pārsvarā zarnu traktā, pētījumi.

kurā Latvija ir pirmajā 14 Joma, desmitniekā

Humusvielas ir interesantas gan vides piesārņojuma pētniekiem, gan t. s. tradicionālās Austrumu medicīnas praktizētājiem.

10

Perspektīvie materiāli un to stabilitāte 17 pret apkārtējās vides faktoru iedarbību Nanomateriāli noder gan pārtikas rūpniecībā, gan būvniecībā.

attālums nav šķērslis…

20 Kad Ko Latvija var mācīties no

Dienvidkorejas? var pētīt arī virtuvē 22 Vēsturi “Vēstījums ir skaidrs: labāk ved ģimeni

uz ēdnīcu! Sievietes, kuras nepareizi baro savu ģimeni, ir slepkavas!”

25

Izbaudīt un saprast novada nozīmību Studenti dodas uz Preiļu novadu ēst dārza avenes un sīpollociņus ar gurķiem.

27 Pedagogu izglītība – restartā doktorantūras 28 Modernas meklējumos

20 28

uz labāku Universitāti 30 Ceļā Tiek papildināti akadēmiskās ētikas

principi un rīcības vadlīnijas. notikumi 33 Nozīmīgi Latvijas Universitātē

3

Augstākā izglītība ir kā simfoniskais orķestris “Apaļu” jubileju reizēs nereti ir risks ieslīgt banalitātē un tukšvārdībā, tāpēc Latvijas Universitātes simtgades kontekstā jēdzīgāk šķiet skart dažus izglītībai un zinātnei kopumā aktuālus jautājumus. Ar Latvijas Universitātes profesoru Indriķi Muižnieku sarunājas Māris Zanders.

Mani vienmēr fascinē – labā nozīmē – laika vienības, ar kādām operē speciālisti, kad runa ir, piemēram, par elementārdaļiņu fizikas lielajiem pētniecības projektiem ...

Piecdesmit gadi (smejas) ...

Jā. “Ja mēs pieņemsim lēmumu 2020. gadā, tad infrastruktūra varētu sākt darbu 2035. gadā.”

Improvizēju, protams. Kādas laika vienības ir racionāli lietot, ja runa ir par augstākās izglītības nākotni?

4

Apmēram pirms piecpadsmit gadiem mums bija ļoti talantīgs Ekonomikas fakultātes dekāns Edgars Vasermanis, kurš teica, ka nestabilitāte liedz domāt ilgākās par gadu kategorijās... Tagad, manuprāt, stabilitāte ir lielāka, tāpēc adekvāta vienība ir trīs – pieci gadi, kas parasti tiek arī lietota dažādos plānošanas procesos. Tajā pašā laikā mēs ceram, ka arī ilgākā periodā – piemēram, trīsdesmit gados – mēs spēsim saglabāt kopīgo virzienu, teiksim, nebūs citas sociāli ekonomiskās formācijas.

Mainās ļoti daudzas ārējās izpausmes – klāt nāk dažādi “gadžeti”, virtuālā realitāte, varbūt parādīsies iespēja ar mikroelektrodu palīdzību stimulēt kādas sinapses smadzenēs, lai tās kādu saturu uztvertu veiklāk un drošāk. Tomēr mana iekšējā sajūta saka, ka kodols – augstākās izglītības gadījumā tas būtu nepastarpināts kontakts “cilvēks – cilvēks” – saglabāsies. Protams, var būt dažādas tālmācības, dažādi on-line kursi, ko nosaka izglītības izplatīšanās un nepieciešamība biežāk savas zināšanas papildināt. Tomēr es atļaušos

tāda teoretizēšana. Kad runa ir par finanšu piesaisti, tad, piemēram, Eiropas Investīciju banka un Eiropas Stratēģisko investīciju fonds vērtē ne tikai finanšu plūsmas, peļņu, bet ieguldītā ietekmi uz plašāku sabiedrību. Proti, šādā modelī tiek pieņemts, ka augstākā izglītība veicina sabiedrības kopumā spējas attīstīties ilgtspējīgi, nenodarot ļaunu sev un citiem. Šāda izpratne arī mudina veicināt zināmu humanitārās jomas, ētisko kategoriju klātbūtni arī “cietajās” zinātnēs.

šādas formas saukt par izglītības fast food, un saglabāsies arī Michelin kategorijas restorāni. Saglabāsies arī simfoniskie orķestri. Respektīvi, saglabāsies tiešas klātbūtnes vietas, kur konkrētais šefpavārs vai konkrētais diriģents pasniedz tev kaut ko tādu, kas ir tikai viņa spēkos.

“

Kodols – augstākās izglītības gadījumā tas būtu nepastarpināts kontakts “cilvēks – cilvēks” – saglabāsies

Ir diskurss, ka augstākā izglītība (zināmā mērā arī zinātne) ir pakalpojums, prece. Mani mulsina tas, ka – kā bieži tiek atkārtots – patērētājam, pircējam vienmēr ir taisnība. Es nedomāju, ka augstākās izglītības gadījumā var tik droši postulēt, “kurš maksā, tas pasūta mūziku”.

Iespējams, ka ir dažādi līmeņi, un dažos izglītība var būt kā prece.

Piemēram, ja tu vēlies ātri iemācīties angļu valodu vai programmēšanu.

Savukārt, ja mēs runājam par izglītību kā prasmi lietot kritisko domāšanu, kā ļoti specifisku zināšanu iegūšanu, tad es teiktu, ka attiecības izglītībā drīzāk salīdzināmas nevis ar attiecībām starp pārdevēju un pircēju, bet ar attiecībām starp pacientu un speciālistu. Ja tev kaut kā organismā trūkst vai kaut kas sāp, tu dodies pie konkrētā speciālista, kurš tev izstāstīs, kas darāms un kā tas tiks darīts. Un tu diez vai strīdēsies pretī, sakot, ka vēlies, lai tev apendicīta operācija tiek veikta tieši tā un ne citādi (smejas).

Modelī “augstākā izglītība kā prece” ir, cik saprotu, nomērāmi rādītāji – studentu skaits, viņu iemaksātā nauda utt. Kā var nomērīt šā niansētākā modeļa efektivitāti, par kuru runājām?

Ja turpinām lietot ekonomiskos jēdzienus, tad ir tāds – “lietderības ekonomika”. Proti, runa tad ir nevis par ieguvumu konkrētam studentam vai augstskolai, bet plašākai kopai.

Starp citu, šis izteikums nav tikai

Sanāk tā, ka es šajā sarunā vecišķi pukstu, bet gribētu uzzināt viedokli par ļoti bieži piesauktu jēdzienu – “starpdisciplinaritāte”.

Tā dažkārt netiek prasīta pašmērķīgi?

Patiesībā starpdisciplinaritāte nav nekas jauns, jo varētu jautāt, vai tad Aristotelis nebija starpdisciplinārs? Skaidrs, ka ilgstoši tika lietots redukcionisma princips: ja problēma ir sarežģīta, tad tā ir sadalāma mazākos “gabaliņos”, un, atrisinot katru “gabaliņu” atsevišķi, varbūt izdosies atrisināt arī lielo problēmu. Nevar noliegt, ka noteiktā posmā šāda pieeja ir bijusi sekmīga, tomēr laika gaitā šāda stingra specializācija ir atklājusi arī savas robežas, nepieciešamību sadarboties. Tomēr te nevajadzētu trivializēt. Ja tu esi vidēji labs vijolnieks, kurš nedaudz spēlē šahu, tad nav lielas jēgas teikt, ka tu esi labākais šahists, kurš spēlē vijoli (smejas)...

Tā nebūtu starpdisciplinaritāte.

Drīzāk jārunā par komandu veidošanu, kurās mēģina apvienot kādas tēmas izpētei, kādas problēmas risināšanai ļoti labus dažādu nozaru speciālistus.

Manuprāt, tāpat ir perspektīvi, ja humanitārās un sociālās zinātnes paņem kādas pētniecības metodes no “cietajām” zinātnēm, ja tas ļauj iegūt jaunus rezultātus. Vienkārši ir jāsaglabā veselais saprāts šajās diskusijās. Mēs varam teikt, ka gan hokejs, gan daiļslidošana ir ar ledu saistīti sporta veidi, tomēr nav šaubu, ka dalībnieki tiek vērtēti pēc atšķirīgiem kritērijiem.

5

Alma Mater pirmsākumi

raibi un sarežģīti Latvijas Universitāte šogad svin simtgadi, un jāsecina, ka augstskolas pirmsākumos redzamie uzdevumi un problēmas ir interesanta tēma arī tagad. Ar Latvijas Universitātes vēstures pētnieku Dr. habil. med.

Māri Baltiņu sarunājas Māris Zanders.

Skaidrs, ka 1919. gadā, arī 1920. gadā, jaunajai Latvijas valstij bija degošākas problēmas par Latvijas Universitātes attīstību, piemēram, augstskolas Satversmes izstrādi. Tomēr arī vēlāk, kad 1923. gadā debates par augstskolas regulējumu bija parlamentā, redzam, ka nevedās viegli. No neprofesionāļa viedokļa raugoties, varēja taču ņemt kādu labas Eiropas augstskolas paraugu, un miers.

Domāju, ka tik viegli ar šādu “pārcelšanu” nebija. Skaidrs, ka cariskās Krievijas laika paraugi nebija izmantojami kaut tā iemesla dēļ, ka cariskajā Krievijā augstskolām bija šaurāks profils, savukārt Latvijas Universitātē tika apvienotas vienpadsmit fakultātes, lai gan tolaik bija arī viedoklis, ka, formulēsim tā, inženiertehniskā daļa

6

ir nošķirama atsevišķi. Tā tas bija gan cariskajā Krievijā, gan Vācijā. Tāpat jāņem vērā, ka Latvijas Universitātes Satversmes jautājums tika skatīts ļoti nopietni. Satversmes sapulce to atteicās skatīt, norādot, ka tas nav Satversmes sapulces uzdevums. Faktiski Universitātes Satversme eksistēja jau 1920. gadā, bija Universitātes padome utt., savukārt Saeimā šis jautājums nonāca 1923. gada februārī, un to pavadīja visnotaļ pamatīgas debates.

Pirmais jautājumu loks saistījās ar to, vai profesoriem, kuri šo amatu bija ieguvuši bez zinātniska grāda, ir pienākums šo grādu tomēr iegūt.

Otrs loks – studentu un jaunāko mācībspēku pārstāvniecība Universitātes padomē.

Parunāsim par šo pirmo loku. Saprotama ir vēlme, lai profesoriem būtu arī cienījami zinātniski grādi, tomēr skaidrs, ka jaunajā valstī šādu cilvēku nebija daudz. Kādēļ šāda uzstājība?

Vēlme bija piešķirt leģitimitāti jau nākamajiem zinātniskajiem grādiem, jo pretējā gadījumā bija diezgan absurda situācija, ka padomē par zinātnisko grādu piešķiršanu lemj cilvēki, kuriem pašiem tādu nav. Piemēram,

pirmais doktora grāda disputs 1923. gada maijā. Uz grādu kandidē Augusts Kirhenšteins...

Mikrobioloģijā? ... starp citu, disertācija labā franču valodā, un domāju, ka no mikrobioloģijas viedokļa tur problēmu nebija (smejas). Kirhenšteins strādāja Lauksaimniecības fakultātē, un problēma bija tāda, ka faktiski nebija cilvēku ar atbilstošu grādu, ko piesaistīt. Tika piesaistīts Pēteris Delle, kura darba lauku tagad apzīmētu par pārtikas tehnoloģijām, un veterinārmedicīnas profesors Ludvigs Kundziņš, kā arī Gastons Bakmanis no Medicīnas fakultātes.

Respektīvi, nācās izlīdzēties, kā saka, mazliet pievelkot aiz matiem vērtētāju atbilstību.

Tāpat svarīgs jautājums bija tas, vai tie, kuri pirmie kļuva par profesoriem, jo viņi kaut kādu iemeslu dēļ bija atgriezušies Latvijā, teiksim, 1920. gadā, vēlāk nenonāca privileģētākā stāvoklī nekā tie, kurus ievēlēja jau vēlāk.

Runa ir par “konservatīvismu”, ko Latvijas Universitātei tolaik pārmeta daudzi Saeimas deputāti?

Jā, deputātu diskusijās parādās apgalvojumi, ka Universitātē ir sapulcējušies ļoti konservatīvi kungi, turklāt ne tikai tāpēc, ka bremzē “jaunos”, bet arī ideoloģiskajā ziņā.

Un jāsaka, daļai šo profesoru pat Demokrātiskais centrs bija pārāk kreiss, kuriem pat likās kritizējama Zemnieku savienība ar tās agrāro reformu. Piemēram, ar lielām pūlēm tiek pieņemts vēsturniekiem labi pazīstamais Arveds Švābe, turklāt viņš grādu dabūja tiesību zinātnēs (doktora disertācija par Livonijas senajām bruņinieku tiesībām); domāju, ja viņš būtu mēģinājis vēsturē, viņš nebūtu ticis cauri...

Nu, viņš bija sociāldemokrāts, jā.

Es esmu atradis dokumentāru apstiprinājumu tam, ka lāgā negribēja ņemt filozofu Teodoru Celmu, jo viņa brālis ir Saeimas deputāts – sociāldemokrāts. Viens no tiem, kuri Celmu aizstāvēja, bija Jānis Endzelīns, kurš, lai gan pats vairāk labēji orientēts, norādīja, ka Celms ir izcils speciālists.

Cits piemērs. Fakultātē tiek nobalsots, ka vajadzētu par privātdocentu pieņemt spēcīgu tiesību zinātnieku, bet kreiso cionistu Maksu Lāzersonu, taču Universitātes padome šo lēmumu neapstiprina.

7

Jums ir versija par iemesliem, kādēļ bija šāda neuzticība pret cilvēkiem ar politiski kreisiem uzskatiem?

Bija diezgan daudz sveštautiešu, kuri bija vai nu stipri vienaldzīgi pret Latvijas valsti vispār, vai arī tiešām konservatīvi noskaņoti. Pieņemu, ka bija pasniedzēji, kuri atbrauca pēc ilgiem darba gadiem Krievijā un diezgan vāji orientējās vietējā politikā, un reproducēja savus jau agrāk radušos priekšstatus par to, kas ir tautisks, kas nav, kas ir politiski kreiss. Tomēr paskatīsimies uz šo tēmu no cita aspekta: ja bija centieni virzīt izcilības, kurās nozarēs tas izdevās un kurās vedās grūtāk. Piemēram, Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātē, kur strādāja, formulēsim tā, nelatviešu cilmes pasniedzēji, izņemot varbūt Kārli Balodi, kurš savukārt bija specifisks gadījums, vienmēr vairāk nostatus stāvošs. Es teiktu tā, ka akadēmiski

8

izglītoto latviešu slānis bija pietiekami liels, bet tas bija asimetrisks.

Valsts, politiskās aprindas centās uzstāt uz latviešu izcelsmes cilvēku virzīšanu? Vai arī tas tāpat nedeva rezultātu?

Atcerēsimies konfliktu ar Raini.

Nāk Universitātes pirmās gadskārtas svētki, vajadzētu ievēlēt divus goda biedrus. Pret Krišjāni Baronu pretenziju nav, savukārt par Raiņa kandidatūru tika balsots trīs reizes, un labvēlīgs iznākums lielā mērā bija, pateicoties filozofa Pētera Zālītes atgādinājumam, ka sabiedrība Raiņa kandidatūras noraidīšanu varētu nesaprast.

Daudzi pasniedzēji lasīja lekcijas krievu un vācu valodā. Vai tas nozīmē, ka studenti šīs valodas prata pietiekami, lai uztvertu galu galā visai sarežģītu saturu?

Kā nu kurš, un kā nu kuras valodas. Tie, kuri bija beiguši cara laika ģimnāzijas, krievu valodu pārvaldīja pietiekami. Savukārt ar vācu valodu dažiem radās problēmas. Pie vainas dažkārt bija arī pašu pasniedzēju vācu valodas prasmes gadījumos,

“

Akadēmiski izglītoto latviešu slānis bija pietiekami liels, bet tas bija asimetrisks kad viņi nebija vācieši. Piemēram, bija tāds, cik saprotu, izcils tautsaimnieks Vladimirs Kosinskis, kura vācu valodu varējuši saprast tikai tie, kuri labi pratuši arī krievu valodu;

viņš teikumus vācu valodā veidojis atbilstoši krievu valodas sintaksei (smejas). Papildus jāņem vērā, ka bija studenti – cittautieši ar vājām latviešu valodas prasmēm, un viņiem savukārt bija grūti saprotamas lekcijas latviešu valodā.

Parlamenta deputātu debatēs parādās arī apgalvojumi, ka Latvijas Universitātes studentu skaits ir pārāk liels. Kāds bija konteksts? Pārāk daudzi iestājās vienkārši, lai varētu saukties par studentiem? Kvēlas alkas pēc izglītības?

Pirmajos gados noteikti daudzi iestājās ar motivāciju “gribu studēt!”, un starp tādiem minami arī literāti Aleksandrs Čaks vai Aleksandrs Grīns, kuri iestājās, bet, kā saka, nekur tālu netika. Viņiem bija citi darbi, citas prioritātes... Cits aspekts ir tas, ka starp studentiem bija cilvēki ar nepietiekamu iztikas līmeni, un bija situācijas, ka cilvēks vienu gadu studē, nākamo gadu strādā par skolotāju kaut kur provincē, tad atkal studē, attiecīgi studiju process pamatīgi ievelkas.

Tika arī prasīts tā sauktais kandidāta darbs – ja tā nebija, cilvēks skaitījās tāds puspabeidzis augstskolu, lai gan faktiski bija pabeidzis. Piemēram, starp Teoloģijas fakultātes beidzējiem daudzi bija tādi, kuri praktizēja kā mācītāji, lai gan formāli it kā nebija studijas beiguši, jo nebija uzrakstījuši šo darbu. Tāpēc trīsdesmito gadu beigās radās doma, ka varbūt nav visi jāspiež uz tā uzrakstīšanu. Tāpat parādījās koncepcija par studiju fondu, kas diemžēl trīsdesmitajos gados nepaguva iedzīvināties: ja cilvēks ir divus gadus sekmīgi studējis, tad viņam maksā kaut ko algai līdzīgu, lai viņam nav jāskraida apkārt un lai viņš var studijas normāli pabeigt. Trīsdesmitajos gados sāka revidēt arī studiju programmas, jo bija viedoklis, ka dažkārt tās ir pārāk plašas un tāpēc piecos gados nav apgūstamas.

Kā vispār tolaik notika, mūsdienu jēdzienus lietojot, mācību satura veidošana?

Piemēram, Ķīmijas fakultātē iecere bija mācīt gan to, kas vairāk

orientēts uz ražošanu, gan to, ko varētu saukt par “tīro ķīmiju”. Trīsdesmitajos gados “tīro ķīmiju” likvidēja, jo izrādījās, ka tās studētāji nav īsti pieprasīti.

Tas būtu viens aspekts, bet iedomāsimies situāciju, kad jaunajā Latvijas Universitātē ierodas speciālists – pašmāju vai ārvalstu –, kurš piedāvā lasīt kursu par, improvizēju, paleogrāfiju. Pēc kādiem kritērijiem tiek pieņemts lēmums – piekrist piedāvājumam vai to noraidīt?

“

Uzaicinot jaunus mācībspēkus, padomes sēdē viņiem varēja izvirzīt prasību noturēt vienu vai divas parauglekcijas

Saturu tiešām lielā mērā noteica piedāvājums. Bija cilvēki, kuri privātdocentu statusā lasīja atsevišķus lekciju kursus un saņēma par to parasti diezgan necilu naudu. Jo liela tiesa no šādiem kursiem nebija obligāti.

Piemēram, var diskutēt, vai Karls fon Lēviss of Menārs bija pietiekami labs, lai lasītu lekcijas par viduslaiku pilīm, bet viņš to darīja. Daudz bija atkarīgs no konkrētās fakultātes: piemēram, ļoti daudz šādu privātdocentu bija lauksaimniecībā un inženierzinātnēs, un tas nozīmēja, ka cilvēks pamatā strādā par, teiksim, dzelzceļa būvju speciālistu un lasa, lūk, vienu kursu par to, kā pareizi veidojams sliežu klājums. Viņš tātad nemaz negrib strādāt par pasniedzēju piecas dienas nedēļā, viņš primāri grib nodot savas zināšanas. Tā būtu šāda modeļa labā puse. Problēmas rodas tad, kad šādam cilvēkam zūd motivācija lasīt savu kursu. Un, ja cilvēks gadu nav savu kursu lasījis, viņš zaudē privātdocenta statusu. Piemēram, bija tāds slavens ķirurgs Pāvils Mucenieks,

kurš kādu posmu bija privātdocents, tad izšķīrās palikt 1. slimnīcā par ķirurģijas nodaļas virsārstu, tad atkal izrādīja interesi atsākt privātdocenta praksi... Šādi gadījumi radīja nestabilitāti, lai gan tikpat labi to var saukt par dinamismu.

Kādas bija pasniedzējiem izvirzītās prasības zinātniskās darbības aspektā? Piemēram, mūsdienās tiek prasīts noteikts publikāciju skaits. Vai arī noteicošā bija studentu mācīšanas funkcija?

Jāsāk ar to, ka tad, kad 1923. gadā tika apstiprināta Latvijas Universitātes Satversme, tiem mācībspēkiem, kuriem nebija zinātnisko grādu, lūdza pārdomāt, vai kāds no viņu darbiem neatbilst šādām prasībām, savukārt, ja tāda nav, noteiktā laikā tāds bija jāiesniedz. Uzaicinot jaunus mācībspēkus, padomes sēdē viņiem varēja izvirzīt prasību noturēt vienu vai divas parauglekcijas, turklāt, piemēram, Medicīnas fakultātē, vienas parauglekcijas tēmu varēja izvēlēties pats pretendents, otras izvēlē ietekme bija augstskolai. Lai uzturētu asistentu līmeņa pasniedzēju kvalitāti, bija nosacījums, ka viņiem desmit gadu laikā ir jāiegūst doktora grāds vai arī privātdocenta statuss.

Citiem vārdiem sakot, noteiktas prasības bija. Ja runājam par publikācijām, tad kā interesants mēģinājums iegūt kādu atskaites sistēmu minama 1938. gadā iznākusī grāmata Zinātne tēvzemei divdesmit gados. Tajā ķīmijai veltītās sadaļas autors norāda, ka, lūk, mūsu fakultātē ir tik daudz pasniedzēju un tik daudz publikāciju, savukārt, ja mēs būtu kā Šveice, tad mums vajadzētu būt tik un tik publikācijām. Respektīvi, novērtēt šo mācībspēku darbības aspektu centās, tomēr, manuprāt, lielāks uzsvars bija uz spēju lasīt lekcijas, prasmi iemācīt.

Gribētu pieminēt arī to, ka fakultātes – te, protams, bija objektīvu iemeslu noteiktas atšķirības – centās talantīgus cilvēkus sūtīt stažēties ārzemēs. Piemēram, bija mediķi, kuri brauca uz Itāliju apgūt tuberkulozes apkarošanas pieredzi, lielai daļai Universitātes cilvēku starptautiskie sakari tolaik bija labā līmenī.

9

Mēs nekad nevarēsim pateikt,

ka nu viss ir atklāts un izdarīts

No 17. līdz 19. jūnijam Latvijas Bioķīmijas biedrība sadarbībā ar Igaunijas un Lietuvas bioķīmijas biedrībām un Latvijas Universitāti rīkoja FEBS3+ konferenci. Ar vienu no konferences organizētājiem Dr. biol. Kasparu Tāru sarunājas Māris Zanders.

10

Konferences programma skar tik plašu un dažādu tēmu loku, ka man jālūdz jūs sākt ar vispārīgo apkopojumu.

Jā, mūsdienās bioķīmijas jēdziens sācis ietvert sevi vairāk nekā agrāk, būtībā skarot jebkādus ķīmiskos procesus, kas notiek organismos, un zem šādas “cepures” dažkārt paliek ģenētikas, molekulārās bioloģijas, dažādas biomedicīnas tēmas. No šā viedokļa konference, par kuru runājam, nebija fokusēta uz kādu konkrētu problēmu.

Bioķīmijas biedrības Eiropas valstīs apvieno FEBS (Federation of ­European Biochemical Societies). Šāda biedrība ir arī Latvijā, un es esmu tās prezidents. Katru gadu notiek FEBS t. s. lielie kongresi (šogad tas notiks Krakovā, pērn notika Prāgā), bet FEBS sniedz atbalstu arī mazāku, lokāla līmeņa konferenču organizēšanā. 3+ nozīmē, ka šādai konferencei jāskar vismaz trīs valstīs strādājoši nozares eksperti. Un tāda bija nesen Rīgā notikusī trīs dienu garumā – pirmajā uzstājās galvenokārt

kolēģi pārsvarā nodarbojas ar vīrusu strukturāliem pētījumiem. Rīgā viņa referāts bija veltīts ne gluži vīrusiem, bet tam, ko baktēriju gadījumā sauc par gēnu pārneses aģentiem (gene transfer agents). Baktērijas arī mēdz apmainīties ar ģenētisko informāciju, un konkrētajā gadījumā ir runa par kaut ko līdzīgu vīrusam, tikai tiek “pakota” nevis vīrusa DNS, bet kaut kāds “gabaliņš” no baktērijas genoma. Šis pārneses aģents tiek “ārā” no vienas baktērijas un iekļūst citā, un ienes šo DNS “gabaliņu”. Plevka ir strukturāli izpētījis, kā šis vīrusam līdzīgais “radījums” izskatās, un secinājums ir tāds, ka izskatās ļoti līdzīgi tam, kā izskatās vīruss, pilnīgi noteikti ir cēlies no vīrusa, tātad šis ir gadījums, kad baktērija ir vīrusu pielāgojusi savām vajadzībām. Bija interesanta versija, kādēļ nenotiek revertēšanās – atpakaļ uz vīrusu.

Bakteriofāgu uzbūvē, ļoti vienkāršoti izsakoties, viena no strukturālajām daļām ir “galva”, un Plevkas pētītajā gadījumā šī “galva” ir saplacināta, un doma ir tāda, ka tāpēc nevar “iepakot” pārāk daudz to pārnesamo DNS, jo citādi, kā saka, nepietiks vietas pašai DNS. No jaunajiem zinātniekiem man patika Pirets Sārs-Reismā no Igaunijas. Tas, par ko viņš stāstīja, varbūt nav nekas izcils no zinātnes viedokļa, bet runa bija par to, ka viņš un kolēģi izstrādā ierīci, kas ar elektroforēzes palīdzību var ļoti ātri, dažu minūšu laikā, detektēt narkotikas un tām līdzīgas substances cilvēka siekalās.

Es pats stāstīju par vīrusveidīgo, bakteriofāgu, daļiņu izmantošanu vakcīnu attīstīšanā. jaunie zinātnieki (pārsvarā dokto­ ranti), pirmās dienas vakarā uzstājās arī ielūgtie zinātnieki (t. i., ne no trim Baltijas valstīm), pārējās divās dienās darbojās grupas, kuras vadīja, ja tā var teikt, zinātnieki – seniori no Baltijas valstīm.

Vērtējums par to, kas likās interesants un vērtīgs, protams, būs subjektīvs, tomēr mēģināšu. Ja runājam par ielūgtajiem zinātniekiem, tad vēlos pieminēt manu bijušo doktorantu no laika, kad pats strādāju Zviedrijā, čehu Pāvelu Plevku. Viņš un

Jūs vairākkārt esat jau pieminējis bakteriofāgus, un, ja pareizi atceros zinātnes vēsturi, par tiem interese ir bijusi 20. gadsimtā, bet tad apslāpusi, lai nu atkal uzplauktu, un tas rada jautājumu par tendencēm un nejaušībām zinātnē.

Es formulēšu citādi. 20. gadsimta sākumā bija doma bakteriofāgus izmantot antibiotiku veidošanā. Tas viss būtu ļoti skaisti, bet galvenā problēma ir tā, ka bakteriofāgi ir ļoti

specifiski. Bakteriofāgi inficē, “nokillo” tieši šo, konkrēto baktēriju, un tas nozīmē (es vienkāršoti formulēju), ka ej nu vēl atrodi vajadzīgo bakteriofāgu, savukārt no antibiotikām tiek sagaidīta (šobrīd nerunāsim par rezistences veidošanos) spēja tikt galā ar plašu baktēriju spektru. Mūsu pieeja ir atšķirīga, tomēr taisnība, ka interese par bakteriofāgiem atdzimst.

Starp lielajiem “trendiem” ir jāmin mikrobioma, pārsvarā zarnu traktā, pētījumi. Interesantu piemēru var dot mūsu kaimiņi, Lietuva. Virginijus Šikšnis ir viens no kandidātiem uz Nobela prēmiju, kas noteikti tiks kaut kad piešķirta par tēmu, kurā Virginijus strādā. Tēma saistīta ar genoma izmainīšanu, izmantojot CRISPR-Cas tehnoloģiju. Tehnoloģijas pamatā esošais mehānisms tika aizgūts no baktērijām. Baktērijas cīnās pret bakteriofāgiem, sašķeļot

“

Ir gadījumi, kad ļoti fundamentālas lietas tiek atklātas, nedomājot par paveiktā iespējamo praktisko pielietojamību ­ akteriofāgu DNS. Pēc tam kad meb hānisms tika atklāts, sākās darbs, lai mehānismu pielāgotu cilvēka, faktiski jebkura organisma, genoma editēšanai. Visbiežāk tas nozīmē kāda gēna aktivitātes “izslēgšanu”, bet var nozīmēt arī izmainīšanu citā izpratnē. Šī tehnoloģija, lūk, arī ir kļuvusi par lielo “trendu” – ļoti daudzi pasaulē cenšas šo tehnoloģiju pilnveidot, modificēt atbilstoši saviem mērķiem.

Patiesībā ir ļoti grūti izdomāt kaut ko pilnīgi oriģinālu – atklāt kaut ko no nozīmīguma viedokļa līdzvērtīgu CRISPR-Cas izdodas ļoti reti.

CRISPR-Cas ir metode, bet cik daudz vēl nezināmā vai maz

11

gadu laikā – desmit tūkstoši rakstu, un – nav neviena autora no Latvijas.

Zemāka līmeņa žurnālos ir – mums pašiem drīz būs Nature Communications. Ja prasa par šādas situācijas iemesliem, tad viens, manuprāt, varētu būt konkurences trūkums.

Oksfordā un līdzīgās vietās situācija ir ļoti vienkārša: tev šogad Science vai Nature nav bijis neviena raksta?

Tātad tu šogad neko neesi izdarījis, un neaizmirsti, ka mums tur ārpusē stāv rinda gribētāju strādāt tavā vietā. Tāpat jāņem vērā, ka zinātnieku kopskaits Latvijā ir diezgan mazs.

Svarīgs faktors ir arī industrijas trūkums konkrētajā nozarē, kas savukārt nozīmē pieprasījuma trūkumu.

Jā, Latvijā ir Grindeks un Olainfarm, bet starptautiskā mērogā tās ir nelielas kompānijas. Savukārt lielās kompānijas ģenerē pieprasījumu pēc jau pieminētajiem strukturālajiem biologiem. Tiklīdz ir pieprasījums, vairāk cilvēku iet mācīties. Un, pat ja ne visi aiziet strādāt uz industriju, citi paliek akadēmiskajā laukā, un tas viss kopumā rada noteiktu vidi. zināmā ir, ja kā aspektu izvēlamies jautājumu – kā tas vispār ir izveidojies?

Protams, lai tiktu līdz pielietojumam, vispirms ir jāatklāj, ka kaut kas tāds vispār eksistē. Mūsdienās ļoti liels uzsvars ir uz to, ka pētījuma rezultātam ir jābūt “pielietojamam”, bet, manuprāt, ir gadījumi, kad ļoti fundamentālas lietas tiek atklātas, nedomājot par paveiktā iespējamo praktisko pielietojamību.

Cik lielā mērā bioķīmiju skar pētnieku specializācija, no vienas puses, un lielā tēmu dažādība, no otras puses? Vai tas nozīmē, ka pētniekam ir papildus jāmācās, teiksim, matemātiskā modelēšana?

Nu, kāpēc ne? Strukturālajā bioloģijā matemātikas klātbūtne ir ļoti jūtama... Saprotot jautājumu, es atbildēšu, izmantojot konferenču piemēru. Vienai tēmai veltītā ir viens iespējamais modelis. Un tad ir šādas, ar ļoti plašu spektru. Skaidrs, ka pētnieks nevar vienlīdz labi pārzināt visu spektru, bet ir iespēja ieraudzīt kādu

12

negaidītu aspektu citā tēmā, un viņš secina, ka var savā tēmā izmantot šo aspektu.

Tiktāl skaidrs. Kā tiek pieņemts lēmums strādāt tieši ar to vai citu tēmu – paturot prātā, ka pasaulē ir daudzas citas grupas, kas arī, iespējams, strādā ar šo tēmu?

Papildus vēl ir nepieciešamība mēģināt uzrakstīt kaut ko publicēšanas vērtu labā recenzētā zinātnes izdevumā.

Mēs izstrādājam vakcīnas uz bakteriofāgiem līdzīgu vīrusveidīgo daļiņu bāzes, un mums ir sadarbības projekti ar vakcīnu izstrādātājiem Šveicē un Lielbritānijā. Tātad noteiktu līmeni mēs esam sasnieguši.

Jautājums par publikācijām ir sarežģītāks. Dabaszinātnēs autoritatīvākie ir Nature un Science (es te nerunāju par abu satelītizdevumiem). Abi iznāk divas reizes mēnesī.

Tātad gada laikā kopā četrdesmit astoņi izdevumi, katrā ir vidēji divdesmit raksti, tātad kopumā apmēram tūkstoš rakstu gadā, desmit

“

Ar vakcīnām var cīnīties arī pret neinfekciozām slimībām, un tas, lūk, varētu būt nākotnes “trends”

Jūs pieminējāt vakcīnas. Es rosinātu pilnīgi nolikt malā tēmu, kādēļ mūsdienās ir tik daudz tumsonīgu priekšstatu par vakcīnām; netērējam laiku. Kādi varētu būtu tuvāko 10–20 gadu laikā vakcīnu jomā vērā ņemami sasniegumi? Šobrīd pieejamās vakcīnas un arī priekšstats par tām ir tāds, ka tās ir pret kaut ko infekciozu. Tomēr ir tā, ka ar vakcīnām var cīnīties arī pret neinfekciozām slimībām, un tas, lūk, varētu būt nākotnes “trends”. Es jau

ieminējos par to, ka mēs piedalāmies starptautiskā projektā – tas gan ir saistīts ar veterināriju. Ir tāda nelaime – atopiskais dermatīts suņiem – dzīvniekiem ļoti niez, viņi pastiprināti kasās, nokasa spalvu utt. Organismā ir diezgan daudz citokīnu, to vidū arī interleikīns 31, un tas ir viens no niezes iemesliem konkrētajā gadījumā.

Doma ir šāda: ja mēs samazinām šo interleikīna 31 daudzumu organismā, mēs varam no niezes atbrīvoties. Mēs “paņēmām” šo interleikīnu 31 un kombinējām ar vīrusveidīgajām daļiņām ar domu, ka izveidosies antivielas. Respektīvi, pret pašu interleikīnu organismā antivielas izveidoties nevar, jo savus proteīnus organisms atpazīst, savukārt, ja talkā tiek ņemtas vīrusveidīgas daļiņas, tad organisms “domā”, ka ir saskāries ar kaut ko bīstamu, un izstrādā antivielas. Ideja tika veiksmīgi pārbaudīta

praksē. Ir arī cita veida terapija, kas samazina interleikīna 31 daudzumu suņa organismā, bet šī terapija maksā apmēram 1000 ASV dolāru, un tās iedarbīgums nepārsniedz pusgadu, savukārt vakcīna varētu darboties ilgāk.

Tas, ka vakcīnu lietojums varētu palielināties, nozīmē arī to, ka jums drīz atnāks ļaudis un prasīs radīt vakcīnu pret, teiksim, atkarību no nikotīna. Maisam gals vaļā – pret kādu nākamo kaiti?

Tāds projekts jau bija, nezinājāt? Šajā projektā doma gan bija nedaudz citāda: radīt antivielas pret nikotīnu.

Nikotīnam, lai būtu efekts, ir jānonāk smadzenēs. Savukārt, ja mums organismā būtu antivielas pret nikotīnu, tad nikotīns smadzenēs nenonāktu, efekta nebūtu. Pie jau daudz pieminētajām vīrusveidīgajām daļiņām

tika ķīmiski piesaistīts klāt nikotīns, un antivielas patiešām izveidojās.

Projekts pavirzījās diezgan tālu.

Taču – lai gan daudziem cilvēkiem šīs antivielas izveidojās, daudziem tās tomēr neizveidojās.

Manai īgnajai piezīmei par “maisam gals vaļā” patiesībā bija cits zemteksts. Vai jūs, Tāra kungs, un jūsu kolēģi esat kā Dievs Tas Kungs, vai tomēr dabas mehānismi vienmēr galu galā būs pārāki par cilvēka izdomātajiem?

Te mēs varam vilkt paralēles ar evolūciju. Lai cik ātri, piemēram, briedis skrien, rīt atradīsies vilks, kas skries par viņu ātrāk. Un aizparīt atradīsies cits briedis, kas spēs no šā vilka tomēr aizmukt. Mūsu jomā ir tas pats. Mēs meklējam jaunus līdzekļus, pieņemsim, ka veiksmīgi, bet rīt būs jādara kaut kas cits.

13

Joma, kurā Latvija ir pirmajā desmitniekā Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Dabas mājā no 5. līdz 8. jūnijam norisinājās starptautiska humusvielām veltīta konference Dabiskas izcelsmes organisko vielu ģeoķīmiskās plūsmas un īpašības: no teorijas līdz praksei. Ar vienu no konferences organizētājiem profesoru Dr. habil. chem.

Māri Kļaviņu sarunājas Māris Zanders.

Man kā jomu nezinošam cilvēkam visērtāk būtu sākt ar žurnālistiem tipisku jautājumu – kur šīs nozares pētījumus var pielietot praktiski.

Tomēr lūgšu vispirms ieskicēt, kā šī pētījumu joma vispār veidojusies, un kas tajā ir joprojām neskaidrs un interesants no fundamentālās zinātnes viedokļa.

14

Humusvielas pirmoreiz izdalīja 1789. gadā, tās ir jau pētījuši tādi slaveni ķīmiķi kā Jenss Jākobs Bercēliuss, un viena no koncepcijām bija tā, ka vielas var aplūkot no aprites cikla viedokļa. Respektīvi, mēs varam runāt par oglekļa ciklu.

Oglekļa cikla pirmā fāze ir ogļskābā gāze atmosfērā, kas nodrošina

pirmprodukciju – tiek sintezēta dažāda dzīvā organiskā viela –, un tas faktiski ir tas, ko mūsdienās pēta apmēram 80% no zinātnes. Bioloģija, medicīna, tas, ko sauc par dzīvības zinātnēm. Šajā aprites ciklā ļoti būtisks elements, protams, ir fosilā organiskā viela – akmeņogles, karbonāti. Un ir vielu grupa, kas veidojas, dzīvajai organiskajai vielai sadaloties, un tās ir humusvielas. Fundamentālā nozīmība ir tā, ka šajā oglekļa aprites ciklā humusvielas ir viena no lielākajām oglekļa daļām, oglekļa rezervēm, un kā organiskas vielas, kā organiski savienojumi tās pēc masas ir lielākais organiskais savienojums uz Zemes. Atgādināšu, ka 80% zinātnes mūsdienās pēta to, kas ir šī dzīvā organiskā viela, kā tā veidojas, kā tā

tiek regulēta, savukārt tas, kā šī viela sadalās, var likties, teiksim tā, otršķirīgs pētījumu objekts.

Atgriežoties pie oglekļa cikla tēmas – tajā ir klimatisko pārmaiņu aspekts. Zināmais oglekļa daudzums atmosfērā ir tas, kas nosaka t. s. siltumnīcas efektu. Arī ogleklis, kas ir gan okeānos, gan augsnē, gan fosilā formā, ir saistīts ar klimata jautājumiem. Tas ir fundamentālais ­p­amats,

“

Pašreizējā aktualitāte ir vides piesārņojums ar farmācijas vielām

par kuru jautājāt. Tas, kas nav skaidrs, par ko ir jautājumi, ir šo vielu struktūra, uzbūve, funkcijas vidē. Šīs

funkcijas ir ļoti dažādas – piemēram, augsnes auglība, barības vielas.

Humusvielu izpētē ir bijuši vairāki buma periodi. Pirmais bija pagājušā gadsimta septiņdesmito gadu vidū, ka humusvielas dzeramajā ūdenī, ūdeni hlorējot, to dezinficējot, veido kancerogēnus savienojumus. Tika pierādītas kopsakarības starp mirstību ar vēzi Nīderlandē un to, kā ūdens ir apstrādāts. Cits buma periods saistās ar radioaktīvo piesārņojumu, ar radioaktīvo atkritumu glabāšanu – kā šie atkritumi, šie nuklīdi, migrē. Būtiskais bija secinājums, ka migrācija vidē notiek, nuklīda jonam saistoties ar humusvielām. Mūsdienās pētījumu dimensija ir pavisam cita, kas saistīts ar to, ka mūsdienās humusvielas tiek ražotas. Miljoniem tonnu apjomā rūpnieciski. Ir lielvalstis šajā jomā – Ķīna, ASV, Krievija, Vācija, arī Malaizija. Arī Latvijā ir humusvielu ražotāji, bet, protams, būtiski atšķiras apjomi.

Tas, ko es pētu kopš pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākuma... Mana pirmā grāmata bija par ūdeņu humusvielām, strādājam arī ar purviem, ar purvu humusvielu īpašībām. Pašlaik mēs nodarbojamies ar humusvielu modificēšanu, to īpašību mērķtiecīgu uzlabošanu. Piemēram, pašreizējā aktualitāte ir vides piesārņojums ar farmācijas vielām, par ko, starp citu, Marta Jemeļjanova strādā bakalaura darbā. Mūs interesē, vai humusvielas var izmantot kā sorbentus, kas spēj saistīt ārstniecībā izmantotās vielas. Piemēram, ibuprofēns, ko droši vien zināt, un hlora promazīns, ko lieto šizofrēnijas ārstēšanā.

Marta Jemeļjanova: “Bakaulara darbā es izstrādāju sorbentus jeb mālu un humusvielu kombināciju.

Māliem ir spēja sorbēt lādētas vai

15

Vadošā pētniece Laimdota Kalniņa analizē kūdras slāņu struktūras un purvu attīstības raksturu atkarībā no paleoklimata izmaiņām

polāras vielas, savukārt humusvielām – vairāk nepolāras. Vērts piebilst, ka arī dabā māli un humusvielas – gan kopā gan atsevišķi – ir veiksmīgi sorbenti. Mēs ņemam šīs īpašības, kā saka, no dabas un zinātniski pētām, lai izveidotu produktu industrijai. Ar farmāciju saistītās vielas izvēlējāmies tāpēc, ka tā kļūst aktuāla problēma: šīs vielas nonāk vidē ne tikai no cilvēka organisma, bet arī lauksaimnieciskās darbības iespaidā, arī akvakultūrā izmanto antibiotikas.

Esmu lasījusi zinātniskās publikācijas, ka šī problēma varētu būt tikpat aktuāla kā publiskajā telpā labāk zināmie pesticīdi, tikai par vidē nonākušajām farmācijas vielām runa mazāk.”

Ja runājam par konferenci Rīgā, šādiem pasākumiem ir sava priekšvēsture un konteksts.

Mēs humusvielas pētām apmēram trīsdesmit gadus, un par šo tēmu ir izstrādātas vairāk nekā četras

16

disertācijas. Kā zināt, ir scientometrija, kas ļauj novērtēt, cik pētnieku strādā ar kādu tēmu, konkrētām tēmām veltīto publikāciju skaitu un citus kritērijus. Un humusvielu pētniecībā Latvija ir pirmajā desmitniekā pasaulē. Mēs arī esam Starptautiskās Humusvielu savienības (IHSS) biedri un līdzīgas konferences esam organizējuši arī iepriekš.

Par praktisko pielietojumu es pat sapratu, jo pirms daudziem gadiem kādā National Geographic numurā bija teksts par to, kas man iepriekš vispār nebija ienācis prātā, proti, ka augsne ir ļoti svarīgs resurss.

Taisnība, bet mūsu jomas pētījumi ir saistīti ne tikai ar augsni, pielietojumi var būt dažādi. Polijā, piemēram, humusvielas tiek izmantotas, lai ražotu acu pilienus. Ir pretiekaisuma preparāti. Humusvielu izpēte notiek saistībā ar t. s. tradicionālo medicīnu Ķīnā un Indijā. Varbūt zināt tādu produktu – mumijo? Aktīvās vielas tajā ir humusvielas. Konferencē, par kuru runājam, bija arī pētnieks no

Turcijas, kurš pēta iespēju lietot humusvielas diabēta izraisītu hronisku, nedzīstošu brūču ārstēšanā. Skaidrs, ka no Eiropas Savienībā pieņemto pētniecības prakses viedokļa par turku kolēģa teikto varētu būt dažādi komentāri, bet es šo piemēru izvēlējos, lai ilustrētu tēmu daudzveidību.

Ja runājam par fundamentālās zinātnes aspektu, jāmin humusvielu mineralizācija, izmaiņas, kas notiek klimata pārmaiņu dēļ, ultravioletā starojuma ietekmē. Tāpat humusvielu mijiedarbība ar metālu joniem, metālu jonu migrāciju, kam cita šķautne ir šā piesārņojuma ar metāliem saistīšana, izmantojot humusvielas.

Vai pašam, ņemot vērā jūsu pieredzi, konferencē likās kaut kas interesants?

Viena no šādu konferenču fun­ kcijām ir dot priekšstatu, kas notiek “spēles laukumā”, jo zinātniskas publikācijas formu ieguvušais ir, ja tā var teikt, pirms gada notikušais. Respektīvi, var iegūt priekšstatu par to, kādas tēmas, iespējams, kļūs aktuālas.

Perspektīvie materiāli

un to stabilitāte pret ārējās vides faktoru iedarbību Tatjana Glaskova-Kuzmina, LU Materiālu mehānikas institūta pētniece

P

lastmasas jeb zinātniskajā valodā polimēri jau sen ir iekarojuši nozīmīgu vietu pasaulē. Tie tiek izmantoti gan vienkāršu sadzīves priekšmetu ražošanā, gan lidmašīnu un kosmosa tehnoloģijās. Pēc uzbūves polimērus var iedalīt termoplastiskajos un termoreaktīvajos polimēros. Atšķirību starp abiem veidiem var saprast, ja aizstājam termoplastiskos polimērus ar šokolādi un termoreaktīvos – ar jēlu olu. Karsējot un pēc tam dzesējot abus produktus, tiek panākts atšķirīgs rezultāts. Šokolāde saglabās savu iepriekšējo struktūru un īpašības, bet olai tās pilnīgi un neatgriezeniski mainīsies. Termoreaktīvajiem polimēriem (piemēram, epoksīda sveķiem) salīdzinājumā ar termoplastiskajiem polimēriem ir raksturīgas daudz labākas mehāniskās un siltumfizikālās īpašības. Tāpēc tos plaši izmanto mašīnbūvē un celtniecībā gan kā adhezīvu, gan kā saistvielu dažādiem šķiedras plastikātiem.

Atšķirībā no metāliem un keramikas materiāliem polimēriem

ir raksturīgs augsts jutīgums pret apkārtējās vides faktoru iedarbību, proti, temperatūru un mitrumu, kā dēļ neizbēgami pasliktinās polimēru fizikālās īpašības. Lai samazinātu negatīvo vides ietekmi uz polimēriem, tiem pievieno dažādas pildvielas, tostarp nanopildvielas. Bieži vien “nano-” nozīmē, ka atsevišķu pildvielu daļiņu izmērs ir diapazonā no 1 līdz 100 nm. Piemēram, nanomālus jau tagad efektīvi lieto pārtikas produktu iepakojumu ražošanā, lai vairākkārt uzlabotu to barjeras īpašības un pagarinātu produktu derīguma termiņu [1, 2]. Titāna dioksīda nanodaļiņas lieto būvniecībā, pievienojot tās pašattīrošām fasādes krāsām, kā arī kosmētikā pretiedeguma krēmu un zobu pastas ražošanā [3].

Savukārt oglekļa nanodaļiņām, piemēram, nanocaurulītēm, nanošķiedrām un grafēnam, ir citi svarīgi praktiskie pielietojumi. Iemaisot oglekļa nanodaļiņas polimēra saistvielās vai šķiedras plastikātā, tiek izgatavoti daudzfunkcionālie materiāli un konstrukcijas [4].

Daudzfunkcionālam materiālam piemīt kāda papildu funkcionalitāte. Lūk, tikai daži piemēri, lietojot oglekļa nanodaļiņas: ķīmisko vielu identifikācija [5], enerģijas ieguve un uzkrāšana [6] un aizsardzība pret kodīgām vielām [7]. Viena no jomām, kas tieši attiecas uz daudz­ funkcionāliem materiāliem, ir strukturālas integritātes uzraudzība (angļu valodā – structural health monitoring) [8], kad pēc konstrukcijas elementa elektriskās pretestības izmaiņām var secināt par tā mehānisko raksturlielumu izmaiņām. To lieto, lai novērtētu, vai konstrukcijās ir kādi defekti un/vai iekšējās plaisas, kas var negatīvi ietekmēt konstrukciju uzvedību kopumā. Turklāt ārējās vides apstākļos konstrukcijas ir pakļautas temperatūras un mitruma svārstībām, kas var negatīvi ietekmēt polimēru nanokompozītu funkcionālās īpašības. Tāpēc pirms to lietošanas ir svarīgi pārbaudīt, vai šie modernie materiāli ir droši un stabili pret apkārtējās vides faktoru iedarbību.

17

Tatjana Glaskova-Kuzmina jūnijā piedalījās mobilitātes programmā, uzturoties pie sadarbības partnera Polimēru, kompozītu un biomateriālu institūta Itālijā. Šajā laikā tika izgatavoti nanomodificētie bazalta šķiedras plastikāta paraugi.

Foto: no Tatjanas Glaskovas-Kuzminas personiskā arhīva

Kopš 2018. gada janvāra, pateicoties pēcdoktorantūras pētniecības atbalstam, LU Materiālu mehānikas institūtā tiek īstenots zinātnisks projekts, kurā tiks noteikts, kā mitrums un temperatūra ietekmē epoksīd­sveķu bāzes nanokompozītu un šķiedras plastikātu mehāniskās, elektriskās un siltumfizikālās īpašības, maksimāli cenšoties tuvoties Eiropas laikapstākļiem. Projekts notiek sadarbībā ar Polimēru, kompozītu un biomateriālu institūtu un Itālijas Nacionālo pētniecības centru (Portiči, Itālija).

Pašlaik ir pabeigta puse no projekta uzdevumiem. Sadarbībā ar Polimēru, kompozītu un biomateriālu institūtu tika izgatavoti nanokompozītu paraugi ar vienu vai vairākām oglekļa nanopildvielām (nanocaurulītes, nanošķiedras un to hibrīds) un raksturotas to mehāniskās,

18

elektriskās un termiskās īpašības pirms un pēc hidrotermiskās novecošanās. Balstoties uz šiem rezultātiem, tika noteikts videi visstabilākais nanokompozīts, epoksīda sveķi pildīti ar 0,1% pēc masas hibrīda nanopildvielas (oglekļa nanocaurulītes un nanošķiedras attiecībā 1:1 pēc masas), ar kuru tika impregnēts bazalta šķiedras plastikāts. Par iegūtiem rezultātiem tika sagatavoti un publicēti vairāki zinātniskie raksti, kā arī nolasīti ziņojumi starptautiskās zinātniskās konferencēs.

Turpmāk tiek plānots sākt visu pētāmo materiālu pilna gada hidrotermiskās novecošanās pārbaudi, kuras laikā tiks simulēti četri gadalaiki, un pēc katra gada laika tiks pārbaudītas šo materiālu fizikālās īpašības.

Tādējādi tiks novērtēts, vai šos nanokompozītus un šķiedras plastikātus var lietot kā strukturālos bojājumu

indicējošos materiālus Eiropas ārējās vides apstākļos.

Abstract

The popular scientific paper is devoted to the discussion of the main benefits of polymers and polymer nanocomposites focusing on the development of multifunctional materials by using carbon nanoparticles: carbon nanotubes and nanofibres. Various practical applications were mentioned. In addition, the environmental stability aspects were pointed out and discussed. The insight to the project “Environmental effects on physical properties of smart composites and fibre-reinforced plastics modified by carbonaceous nanofillers for structural applications” tasks, current results and future plans performed via activity 1.1.1.2 “Post-doctoral Research Aid” is provided.

Pateicība

Publikācija sagatavota ERAF projekta Nr. 1.1.1.2/VIAA/1/16/066 “Vides ietekme uz viedo ar oglekļa nanopildvielām modificētu kompozītu un šķiedru plastikātu fizikālajām īpašībām strukturāliem pielietojumiem” ietvaros.

Atsauces 1. D. Froio, J. A. Ratto, and J. Lucciarini. Military food packaging technologies, in Military Food Engineering and Ration Technology, A. H. Barrett and A. V. Cardello, Eds., pp. 195–223, DEStech Publications, Inc., Lancaster, PA, USA, 2012.

2. N. Bumbudsanpharoke and S. Ko. Nanoclays in Food and Beverage

Packaging. Review article. Journal of Nanomaterials, Vol. 2019, Article ID 8927167, 13 p., 2019. DOI: 10.1155/2019/8927167.

3. A. J. Haider, Jameel Z. N., Al-Hussaini I. H. M. Review on: titanium dioxide applications. Energy Procedia, 157, pp. 17-29, 2019. DOI: 10.1016/j. egypro.2018.11.159.

4. A. D. B. L. Ferreira, P. R. O. Nóvoa, A. T. Marques. Multifunctional Material Systems: A state-of-the-art review. Composite Structures, Vol. 151, pp. 3–35, 2016. DOI: 10.1016/j. compstruct.2016.01.028.

5. D. W. H Fam, A. Palaniappan, A. I. Y. Tok, B. Liedberg, S. M. Moochhala.

A review on technological aspects influencing commercialization of carbon nanotube sensors. Sensors

and Actuators B: Chemical, Vol. 157, pp. 1–7, 2011.

6. L. Dai, D. W. Chang, J.-B. Baek, W. Lu. Carbon nanomaterials for advanced energy conversion and storage. Small, Vol. 8, pp. 1130–66, 2012.

7. Q. He, A.-B. Ma, J.-H. Jiang, D. Song, J.-Q. Chen, D.0-H. Yang, Z.-Q. Zou, J.-H. Li. Progress in preparation of graphene and its application in corrosion prevention of metals. Gongneng Cailiao/Journal of Functional Materials, Vol. 44, pp. 176–185, 2013.

8. A. Naghashpour, S. V. Hoa. Method for real-time health monitoring of large polymer composite structures using carbon nanotube networks.

Structural Health Monitoring, Vol. 1–2, pp. 544–550, 2013.

Polimēra nanokompozīta izgatavošana, izmantojot augstas bīdes maisītāju Turrax (pa kreisi) un izgatavotā parauga pārbaude trīs punktu liecē ar Zwick 2.5 universālo pārbaudes mašīnu (pa labi). Foto: no Tatjanas Glaskovas-Kuzminas personiskā arhīva

19

Kad attālums nav šķērslis ... Šovasar Latvijas Universitāte sadarbībā ar Dienvidkorejas Busanas Nacionālo Universitāti rīkoja Korejas dienas Latvijā 2019. Ar Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vecāko pētnieku Dr. hist. Kasparu Kļaviņu sarunājas Māris Zanders.

20

Latvijas sabiedrībai ir priekšstats par Ķīnu un Japānu (šo zemju vēsturi, kultūru utt.), savukārt Korejas gadījumā, šķiet, situācija ir neskaidrāka.

Kā šie priekšstati laika gaitā ir veidojušies, papildinājušies, varbūt mainījušies?

Paradoksāli, bet, sākot ar 19. gadsimta beigām, Baltijas provinču diplomāti, zinātnieki un ceļotāji pieskaitāmi pie “Korejas studiju” pionieriem pasaulē, ņemot vērā lielo interesi par Koreju, kas tolaik valdīja Krievijas impērijā. Domājot par Latviju, atcerēsimies kaut vai Liepājā dzimušo diplomātu Karlu Frīdrihu Teodoru fon Vēberu (1841–1910)., kura protekcijā uz brīdi atradās pats Korejas valdnieks, kas bija iespējams tā laika saspīlētajā gaisotnē, kad Koreju centās

iegūt koloniālās impērijas. Nemaz tik mazas nebija Latvijas iedzīvotāju zināšanas par Koreju, sevišķi laikā, kad to bija okupējusi Japāna (1910–1945.), un kad pat vārdu “Koreja” no 1911. līdz 1942. gadam savos paziņojumos centās nelietot ASV prezidenti, izdabājot Japānas impērijai. 1933. gadā Latviju konversācijas vārdnīcā ir izcila sadaļa par Koreju, raksturojot arī tā laika korejiešu modernās literatūras novirzienus, no kuriem lauku dzīves reālisms šķita latviešiem sevišķi tuvs. Korejiešu valodas nozīmi savās publikācijās aizstāvējis mūsu izcilais orientālists Pēteris Šmits (1869–1938).

Vēlāk, PSRS laikos, latviski tika tulkota Ziemeļkorejā akceptēta korejiešu klasika. Starp citu, Viļa Lāča Uz jauno krastu ir tulkots korejiešu valodā (1955).

Lai mēģinātu saprast kādu kultūru un nāciju, manuprāt, vēlams “apbruņoties” ar kaut kādu zināšanu minimumu, lai izzināšanas tālākajā procesā kādu svešās kultūras aspektu vispār pareizi izprastu, precīzāk sakot, nepārprastu. Šķiet, jo vairāk tas attiecas uz ģeogrāfiski un citādi tālākām nācijām. Kas būtu tās, tēlaini izsakoties, pamatatziņas par Koreju, ko vērts paturēt prātā ikvienam, kurš sāk interesēties par šo zemi? Uz kādiem mītiem vai kļūdainām interpretācijām nevajadzētu “uzķerties”, pielāgojot savu tradīciju Korejai?

Runājot, piemēram, par Dienvidkoreju, jāatceras, ka tā savu ekonomiku uzbūvēja, rīkojoties tieši pretēji Rietumu padomdevējiem, kas absolutizēja brīvā tirgus un nekontrolētu ārvalstu investīciju lomu. Pretēji Latvijai tā nostiprināja un attīstīja savu neatkarīgu rūpniecību, kļūstot no nabadzīgas, sagrautas valsts par tehnoloģiju supervaru. Vienlaikus korejiešu akadēmiķi ir ļoti labi informēti, viņu ģermānisti, piemēram, padziļināti pēta vācbaltu intelektuālo mantojumu, ar kuru latviešu sabiedrībā iet kā pa celmiem. Jā, protams, mums ir ļoti

līdzīgi nacionālie eposi: vienkāršojot grundungsmītu materiālu, var teikt, ka korejiešiem Danguns kā lācenes dēls ir apmēram tas, kas mums Lāčplēsis.

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē darbojas Korejas studiju centrs. Jāpieņem, ka paralēli vispārīgiem mērķiem – veicināt sadarbību, lielāku izpratni utt. – ir kādi konkrētāki virzieni un projekti, ko centrs gribētu sasniegt, īstenot, un/vai jau strādā, ir iestrādes?

Turpinās iznākt korejiešu valodas mācību grāmatas, publikācijas par Korejas kultūrvēsturi, ir plānoti apvienotie lekciju kursi, kuros tālmācībā mūsu studentus apmācīs Korejas profesori, Korejas mūzikas pasākumi, zinātniskas konferences Korejas studiju Baltijas asociācijas un Starptautiskā Centrālās un Austrumeiropas Korejas studiju apvienības aktivitāšu kontekstā, studentu un mācībspēku apmaiņa ar Korejas universitātēm, kā arī lielāki pētniecības projekti ar Korejas investīcijām, kas Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļai varēs piesaistīt daudzus speciālistus nopietnai sadarbības perspektīvai.

21

Vēsturi var pētīt arī

virtuvē

Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātē doktorantūras skolas Letonika un starpkultūru pētījumi ietvaros 10. maijā notika mākslas zinātnieces Astras Spalvēnas lekcija Iedomu maltītes, atmiņu stāsti. Pavārgrāmatas kā avoti pētniecībā. Ar Astru Spalvēnu sarunājas Māris Zanders.

Sākšu banāli: vai, strādājot ar šo tēmu loku, jums pašai gadās pārsteigumi? Ņemot vērā, ka es ar šo tēmu nodarbojas vairāk nekā desmit gadu, varbūt nebūtu vietā lietot jēdzienu “pārsteigums”. Tas, kas liekas

22

interesanti kā parādība ir tas, ka mēs bieži kādu lietu uztveram kā vēsturiski jaunu, bet tā nav. Piemēram, šie mazie olu baltumu cepumiņi, kas tagad pazīstami ar nosaukumu “makarūni”.

Patiesībā tie ir ienākuši no franču virtuves un redzami jau pirmajās

pavārgrāmatās Latvijas teritorijā (tātad runa ir par vismaz 19. gadsimtu).

Parmezāna lietošana pie ēdieniem, sojas mērces lietošana, risoto – mēs to visu it kā atklājam sev no jauna, lai gan pavārgrāmatas, kas tika lietotas Latvijas teritorijā, liecina, ka tā nav.

reģionāla. Pirmā grāmata, kas saucās Daži latgaliešu ēdieni, iznāca pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados. Neliela, brošēta. Tomēr man nav izdevies atrast skaidrus pierādījumus tam, ka tika runāts par izteiktu reģionālo virtuvi. Mēs varam runāt par atsevišķiem ēdieniem. Piemēram, Augusta Bīlen­ šteina (1826–1907) memuāru grāmatā ir runa par Kurzemi un skābputru.

Respektīvi, ēdiens tiek zināmā mērā uztverts kā etnogrāfisks materiāls.

Jā.

Tad paskatīsimies no pretējās puses, no tā, ko mēs uzskatām par “tradicionālajiem” ēdieniem.

Kad kā kaut kas pozitīvi izceļams parādās tas, ko mēs varētu saukt par Latvijas novadiem raksturīgiem ēdieniem? Piemēram, pirmais, kas nāk prātā, – sklandu rauši?

Ja mēs runājam par reprezentāciju, tad mums jādomā par ēdienu nosaukumiem – kad tajos parādās novadi un kādā veidā. Piemēram, starp vācu ēdieniem, kas ir vēl muižu pavāriem domātajās grāmatās, parādās daudz – ar “daudz” saprotot divus trīs – Kurzemes puses vietvārdu. Vispār neparādās Latgales puses vietvārdi, kas ir diezgan loģiski, ja atceramies, ka, teiksim, no Kurzemes viedokļa Latgale bija pavisam “kaut kur citur”. Līdz ar to var teikt, ka tā tradīcija, uz kuras bāzes veidojās nacionālā virtuve, pati par sevi ir

Lasot Latvijas vēsturei veltītus tekstus, var uzdurties vācbaltiešu sūdzībām, ka latviešu zemnieki pārlieku dzīro, teiksim, kāzās, šādi acīmredzot cenšoties demonstrēt savu rocību. Ēdiens kā sociālās pozicionēšanās metode.

Ja mēs runājam par Eiropu, tad diezgan viegli pamanīt, ka izmaiņas notiek 17. gadsimtā. Līdz 17. gadsimtam savu statusu var parādīt ar to, ka ēdiena ir daudz. Arī tādā aspektā: ja citi redz, ka cilvēks var daudz apēst, tad secina, ka viņš ir spēcīgs, ka viņš ir valdnieks. Savukārt vēlāk uzsvars tiek pārlikts uz kvalitāti. Un tad iespējas demonstrēt statusu rodas vēl vairāk, liekot galdā, piemēram, sarežģīti pagatavotus ēdienus.

Savukārt, ja runājam par Latviju, man vieglāk lietot kā piemērus konkrētas epizodes. Hermīne Zālīte, filozofa Pētera Zālītes sieva, ar pseidonīmu Minjona rakstīja lielas, biezas mājturības grāmatas. Šādām mājturības grāmatām Eiropā kopumā tika piedēvēta sociālās mobilitātes veicināšana, social aspiring. Zināmā mērā tiek piedāvāta sapņu pasaule. Piemēram, Hermīnei Zālītei ir “varžu šķiņķi”, “zvirbuļu želeja”. Pirmā grāmata viņai bija 1902. gadā, bet pēdējā ar šādiem “brīnumiem” – 1921. gadā. Pēc tam gan tie vairs nebija populāri... Un šī epizode saistās ar jautājumu: vai pavārgrāmatas ataino to, ko cilvēki ēda?

Mana atbilde ir: nē.

Piekrītu. Turklāt tas labi, šķiet, parādījās arī padomju posma pavārgrāmatās.

Padomju laikā ir daudz amizantu stāstu. Piemēram, Sovetskoje šampanskoje. Tā uzdevums bija demonstrēt, ka mums nebūt nav sliktāka dzīve kā “kapitālistiem”, vienīgi atšķirībā no “viņiem”, kur šampanieti var atļauties tikai bagātnieki, ikviens padomju cilvēks to var dzert teātra bufetē. Tā jau ir, kā saka, ideoloģija, un padomju okupācijas gados ideoloģijas potēšanu ar uztura starpniecību var redzēt labi. Piemēram, pats sabiedriskās ēdināšanas fenomens, kas postulē, ka šādi sieviete tiek atbrīvota no verdzības pie plīts. Tolaik latviešu valodā iznākušo pavārgrāmatu ievados varam lasīt ­apgalvojumu, ka

“

Vai pavārgrāmatas ataino to, ko cilvēki ēda? Mana atbilde ir: nē nākotnē visas ēdienreizes būs ārpus mājās, bet, kamēr mēs vēl to neesam sasnieguši, lūk, jums dažas receptes.

Valoda padomju laika pavārgrāmatās ir ārkārtīgi zinātniska, autori nereti ir uzturzinātnieku kolektīvi, un tās prasības, kas tiek izvirzītas sievietēm, praktiski nav izpildāmas.

Prasība spēt aprēķināt kalorijas?

Ne tikai. Jārēķina ir olbaltumvielas, tauki, turklāt jārēķina atkarībā no ēdāja vecuma, darba fiziskās slodzes. Vēstījums ir skaidrs: labāk ved ģimeni uz ēdnīcu! Sievietes, kuras nepareizi baro savu ģimeni, ir slepkavas! Šī ideoloģija parādās jau 1944. gadā izdotajā Mildas Pētersones pavārgrāmatā, aizgūta gan no kāda dāņu autora, bet tā turpinājās gadiem ilgi.

Preču deficīta apstākļos ideoloģijas veidotājiem vienmēr ir uzdevums iestāstīt, ka patiesībā šis produkts mums nemaz nav tik nepieciešams, jo mēs to lieliski varam aizvietot ar kaut ko citu.

23

Tā ir, un tas parādās nosaukumos. Piemēram, “pupiņu torte”, kurā bez pupiņām bija dažas olas, margarīns. Pareizāk to būtu saukt par pupiņu sacepumu, bet labāk taču skan “torte”. Ar ko šo “torti” greznot? Īsti jau nav ar ko, pārsmērē ar ievārījumu, bet galvenais ir sajūta, ka mums ir “torte”. Grāmata “444 kartupeļu ēdieni” – par ko, jūsuprāt, tas liecina?

Ir viena galvenā sastāvdaļa, vēl dažas viegli pieejamas sastāvdaļas un, teiksim tā, ļoti radoši nosaukumi un ļoti radoši dekorēšanas paņēmieni.

Tātad ir mēģinājums radīt dažādības iespaidu ļoti ierobežotos pieejamo produktu apstākļos.

Tomēr padomju gadi pat no preču deficīta viedokļa ir dažādi – teiksim, piecdesmitie gadi un “Brežņeva laiki”.

Var runāt par lūzumu septiņdesmito gadu otrajā pusē. Līdz tam pavārgrāmatas būtībā ir orientētas uz izdzīvošanu. Ja ir sadaļa “kartupeļi”, tad ir “kartupeļi vārīti ar sāli”, “kartupeļi vārīti” vēl ar kaut ko, “cepti kartupeļi” utt. Septiņdesmitajos gados ēdiens sāk parādīties kā sastāvdaļa viesu uzņemšanas procesā, ar ēdiena gatavošanu ir vērts sākt aizrauties, jo īpaši ēdienu dekorēšanas aspektā.

Jūs pieminējāt padomju civilizācijai raksturīgās pretenzijas uz “zinātniskumu”. Vai tas parādījās kaut solījumu formā arī pārtikas kontekstā? Ne nu gluži, ka “drīz visi ēdīs kā kosmonauti no tūbiņām”, bet ka viedā padomju valsts strādā pie “zinātniski pareiziem” produktiem.

Tas, kas man nāk prātā jautājuma kontekstā, ir tehnoloģiju sa­sniegumu demonstrēšana – dažādi mikseri utt.

Un interesanti ir arī tas, ka šajā periodā kā sastāvdaļas ēdienu pagatavošanā parādās konservi, pusfabrikāti.

Piemēram, tiek apgalvots, ka pat pieredzējuši pavāri nespējot paši pagatavot majonēzi (lai gan nekā sarežģīta tur patiesībā nav...), tāpēc tā jāpērk veikalā, rūpnieciski ražota. Bija tāda Maskavā izdota grāmata Garšīgi un veselīgi ēdieni, un tur ir brīnišķīgi attēli, piemēram, milzīgā piramīdā

24

“

Grāmata “444 kartupeļu ēdieni” – par ko, jūsuprāt, tas liecina?

sakrautas zaļo zirnīšu burciņas. Vai attēls, kurā uz galda novietoti konservi ar labi salasāmiem nosaukumiem.

Vēstījums ir par to, ka valsts ir visu barotāja, valsts visus pabaro.

Vai un kad visā šajā “stāstā” parādās alkohols? Vai arī neparādās, jo tas netiek akceptēts kā sociāli pieņemams?

Diezgan agri, 20. gadsimta sākumā, parādās t. s. mājas vīnu gatavošana. Tam seko t. s. mājas liķieri.

Padomju laikā alkohols parādās viesu uzņemšanai veltītās grāmatās, pavārgrāmatās mazāk.

Mēs esam runājuši par pavārgrāmatām un grāmatas formu vispār. Vai šī ēdienu tēma parādās arī presē, kalendāros?

Spriežot pēc mūsdienu Latvijas preses, tā ir tāda “ejoša” tēma.

Ja runājam par starpkaru presi, tad interesanti, ka parādās recenzijas par pavārgrāmatām – piemēram, mājturības skolu vadītāji vērtē, vai ir vērts konkrēto pavārgrāmatu pirkt vai ne. Tādas “lappusītes Gatavo pati!” man vairāk asociējas ar padomju laiku. Saprotot jautājumu, es gribētu tad minēt tādu fenomenu kā “mājas pavārgrāmatas” – saimnieču ar roku rakstītas, kurās apkopotas, jā, kaut kur kalendārā lasītas receptes.

Un zināmā mērā var teikt, ka šādas pavārgrāmatas labāk atspoguļo reālo dzīvi nekā kāda autora speciāli rakstītās. Komentējot jūsu tēzi par “ejošu tēmu”, ir vērts pieminēt, ka,

faktiski sākot jau ar pirmo un otro latviešu valodā izdoto pavārgrāmatu 1795. un 1796. gadā, tās ir, lietojot šodienas jēdzienu, komercprojekti.

Par to var liecināt, piemēram, tas, ka pavārgrāmatai izdevējs noteicis jūtami augstāku cenu nekā citiem saviem izdevumiem. Stefenhāgenu izdevniecība Jelgavā faktiski simts gadu garumā izdeva vienu un to pašu pavārgrāmatu, kaut ko tajā pamainot.

Mēs runājam par vairāk vai mazāk specializētu literatūru.

Vai ēdiena reprezentācijas funkciju un nozīmju pētniecībā kā avotu var izmantot arī latviešu daiļliteratūru?

Visinteresantākais ēdienu attēlojums man subjektīvi likās Marģera Zariņa Viltotajā Faustā, kas nav nekāds brīnums, ja autors pats nosaukumu papildinājis ar pārlabota un papildināta pavārgrāmata. Šajā grāmatā ēdiens parādās visdaudzveidīgāk, jo parasti latviešu literatūrā ēdiens parādās reālisma darbos.

Tiek rādīts, ko cilvēki ēd. Piemēram, Andreja Upīša Zeltā ir brīnišķīgas pasāžas, lai parādītu, ka konkrētie varoņi ir kļuvuši turīgi utt. Bet kopumā ēdiens mūsu literatūrā ir atspoguļots maz, jo mums nav gardēdības tradīcijas. Esmu dzirdējusi viedokli, ka tas ir saistīts ar protestantismu, ka tradicionālajās katoļu valstīs gardēdības tradīcija ir. Vai šī tēze ir pamatota, varam domāt, bet kopumā jāatzīst, ka ēdiena baudīšanas aspekts mūsu literatūrā neparādās.

Izbaudīt un saprast novada nozīmību

Kāpēc šoreiz izvēle krita tieši uz šiem diviem – Preiļu un Līvānu – novadiem?

Gadus septiņus vai astoņus pazīstu Līvānu novada izcilo folkloras kopu Turku sievas. Pirms trim gadiem mani uzaicināja uz Preiļu novada Saunas pagastu. Patīkams pārsteigums bija viņu folkloras kopa Golūda, ko vada gados pavisam jaunais Aigars Krekels. Līvānos ir Ceiruleits, ko vada enerģiskā Anna Kārkle. Pēc tam

izrādījās, ka bijušajā Preiļu rajonā ir vismaz astoņas folkloras grupas.

Kāpēc neaizbraukt papētīt sīkāk!

Tā mēs divas vasaras pa nedēļai, ar starplaikiem vēl pa vidu, pavadījām šajos novados, apzinādami visu kaut ko, sākot no dzīvesstāstiem un beidzot ar senajām un mūsdienu tradīcijām.

No amatiera viedokļa var likties, ka, simts gadu laikā viss krustu

Jūlija sākumā Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes studentu grupa kopā ar mutvārdu vēstures pētniekiem devās kārtējā tradicionālās kultūras un mutvārdu vēstures ekspedīcijā uz Latgali. Ar ekspedīcijas vadītāju profesori Janīnu Kursīti sarunājas Māris Zanders.

šķērsu izpētīts, un ko gan jaunu var atrast? Improvizējot – izvirzu hipotēzi, ka mērķis ir fiksēt situāciju šobrīd, 21. gadsimta otrajā desmitgadē, kas droši vien būtiski atšķiras no situācijas, teiksim, 20. gadsimta sākumā. Ja hipotēze kaut cik pareizi, kādas izmaiņas mēs redzam?

Hipotēze pilnībā apstiprinās.

1982. gadā trimdā Jānis Vaivods

25

Preiļu novada toponīmiskais “atklājums” – vieta ar nosaukumu “Zelta dibens”. Ar ceļotāju grupu un Saunas folkloras ansambļa “Golūda” dalībniekiem pēc ekspedīcijas. 2019. gada vasara. Foto: Roberts Ķipurs

izdeva atmiņu grāmatu Reiz bija par apmēram tām pašām vietām, kur mēs bijām ekspedīcijā. Viņš aptver laikposmu no 19. gadsimta beigām līdz 1944. gadam. Vaivods ievadā raksta: “Dzīvi, kādā mēs uzaugām, jūs neredzēsiet, jo tie apstākļi ir iznīcināti un neatgriezīsies.” Viņš sīki aprak­ sta dažādus darbarīkus, darbus, linu plūkšanu ar rokām, apstrādi, labības novākšanu ar zirgiem, Jāņu un citu svētku un godu svinēšanu, saimes ēkas, sēņošanu, ogošanu, arī dzeršanu, veļas mazgāšanu, ticējumus un buršanas, un tā tālāk. Gandrīz nekā no tā vairs nav. Izmaiņas pa simts gadiem ir notikušas milzīgas. Mēs pētām gan to, kas palicis, gan to, kas nācis klāt. Bet galvenais – studentiem ir iespēja pabūt uz laukiem, dzert govs pienu, ēst dārza avenes, sīpollociņus ar gurķiem, apmaisītus kārtīgā krējumā, paskatīties un

26

pašiem piedalīties maizes cepšanā.

Dzirdēt gados vecāku cilvēku stāstus par to, kā bija, un ieklausīties tajos.

Savu vecvecāku stāstus Rīgā parasti nav laika uzklausīt, šeit – bez steigas – viņi uzzina daudz ko pilnīgi no jauna.

Ekspedīcijā piedalījās arī antropologi, etnomuzikologs. Vai var teikt, ka mainās (paplašinās) šādu ekspedīciju rīcībā esošo pētniecības metožu klāsts?

Mūsu ekspedīcijām šogad aprit apaļi divdesmit gadi. Sākumā mēģinājām vākt tīro folkloru, bet rūgti vīlāmies, jo tautasdziesmas vairs nedziedāja, pasakas nestāstīja.

Drīz vien ekspedīciju tematiku paplašinājām ar dzīvesstāstiem. Tad izrādījās, ka dzīvi vēl ticējumi, stāsti par buršanos, spokošanos, tautas dziedniecību, dzīvas anekdotes un

apdziedāšanās kāzās, īpaši Latgalē un Kurzemē. Pieaicinājām talkā arī arheologus un vēsturniekus, ar viņu palīdzību atdzīvojās vietas senatne.

Ekspedīcijās ļoti iederīgi ir arī etnogrāfi, antropologi, etnomuzikologi.

Pirms trim gadiem sākās sadarbība ar Rīgas Mākslas un mediju tehnikuma topošajiem operatoriem. Jau tapusi filma par Daugavpils novadu, cerams, būs filma arī par Līvānu un Preiļu novadiem. Ekspedīcijās cenšos iesaistīt arī ārzemju studentus, tas palīdz uz mums labi zināmām lietām paskatīties no malas. Ir bijuši poļi, amerikāņi, krievi, lietuvieši, vācieši, somi. Gaidu uz japāņiem (smejas).

Ekspedīcijas rezultējušās rakstu krājumos. Galvenais tomēr, ka aizbraucot un pētot mēs netieši parādām, ka tā vieta ir nozīmīga ne tikai tiem, kas tur dzīvo, bet arī citiem Latvijā un ārpusē.

Pedagogu izglītība – restartā Līdz ar nacionāla līmeņa pārmaiņām pedagogu izglītības sistēmā Latvijas Universitāte izstrādā piecas jaunveidotas pedagoģijas un izglītības zinātņu studiju programmas.

Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultāte jau drīzumā uzņems studēt gribētājus ar vēlmi iegūt skolotāja kvalifikāciju vai grādu izglītības zinātnē.

Kitija Balcare,

LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas komunikācijas vadītāja Zināšanas ne tikai pedagogiem

“Jaunveidotās programmas ir vērtīgs ieguvums ne tikai topošajiem vai esošajiem pedagogiem, bet arī mūsdienīga iespēja izaugsmei starpnozaru speciālistiem,” uzsver Latvijas Universitātes Pedagoģijas, psiholoģijas un mākslas fakultātes dekāne profesore Malgožata Raščevska, piebilstot, ka programmas studēt gribētāju vidū būs gaidīti ne tikai vidusskolu absolventi, izglītības iestāžu vadītāji un skolotāji, izglītības un apmācības jomu speciālisti un mācību materiālu izstrādātāji, augstskolu akadēmiskais personāls, bet arī bakalaura vai maģistra grāda ieguvēji citās zinātņu nozarēs. “Jaunajā pedagoģijas studiju saturā ir apkopotas pasaules tendences, kuras studētgribētāji apgūs pie savas jomas labākajiem pasniedzējiem. Tā ir iespēja iegūt mūsdienīgu izglītību, kas sniedz lietderīgas zināšanas un prasmes gan skolotāja ikdienā, gan ārpus tās.”

Jaunveidoto programmu vidū būs pamatstudiju skolotāju profesionālā programma, kurā varēs studēt dažādu jomu skolotāji, kā arī vēl divas izglītības zinātņu maģistra studiju programmas: “Inovatīvas izglītības tehnoloģijas un dizains” un “Izglītības zinātnes”, kurās varēs papildus iegūt padziļinātākas zināšanas

vairākos moduļos: “Pedagoģija”, “Izglītības vadība”, “Cilvēku uzvedība un izglītība”, “Dažādība un iekļaušanās izglītībā” un “Mācīšanās un mācīšanās lietpratībai”. Jauninājums būs arī 2. līmeņa profesionālā studiju programma ar pedagogu izglītības iegūšanu gada laikā. Cits risinājums būs Latvijas Universitātes doktora studiju programmai, kas turpmāk būs kopīga četru augstskolu studiju programma, kurā katra augstskola piedāvās pētniecību noteiktā specializācijas jomā.

Pārmaiņas skolās, pārmaiņas studiju iespējās

Jaunās pedagoģijas studiju pro­grammas Latvijas Universitāte Eiropas Sociālā fonda (ESF) projekta Nr. 8.2.1.0/18/I/004 “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports”” ietvaros veido kopīgi ar citām augstskolām – ar Daugavpils Universitāti, Liepājas Universitāti, Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmiju, J. Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju un Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmiju.

“Kopīgā jauno skolotāju izglītības studiju programmu veidošana, Latvijas Universitātē pārejot no 22 pie 7 studiju programmām, notiek, lai vienoti nacionālā līmenī samazinātu

studiju programmu fragmentāciju, sagatavojot augstas kvalitātes skolotājus visā Latvijā. Nākotnē tas ļauj noteikt ne tikai vienotu programmas standartu, bet arī ievērot vienādas kvalitātes prasības: no studentu uzņemšanas līdz pat gala eksāmeniem,” skaidro ESF projekta “Latvijas Universitātes inovatīvas, pētniecībā balstītas studiju virziena “Izglītība, pedagoģija un sports”” vadītāja Iveta Lāce.

Jauno pedagoģijas programmu izveidi pieprasa jaunais izglītības mācību saturs un standarts. Jaunveidojamo programmu saturs tiek strukturēts tā, lai atbilstu mūsdienīgas kompetenču pieejas prasībām, ļaujot pedagogiem apgūt nepieciešamo metodiku darbam pirmsskolā un skolā.

Pedagogu izglītības sistēmas pilnveides procesā būs divi ceļi, kā iegūt skolotāja kvalifikāciju: izvēlēties četrus gadus studēt bakalaura studiju programmā vai ar jau esošo citas nozares kvalifikāciju viena gada laikā darba vidē balstītās studijās iegūt arī skolotāja kvalifikāciju.

Latvijas Universitātes vadībā tapušo studiju programmu īstenošana un aprobācija sāksies 2020. gada rudenī, studiju virziena akreditācija iecerēta 2022. gadā.

27

Modernas doktorantūras meklējumos Kitija Balcare,

LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas komunikācijas vadītāja

E

RASMUS+ projekts MODEST (Modernization of Doctoral Education in Science and Improvement of Teaching Metodologies) vieno 14 par­ tneraugstskolas doktorantūras studiju uzlabošanai, daloties pieredzē

28

Līdz ar doktorantūras studiju kvalitātes pilnveidošanas projektu MODEST Latvijas Universitāte pirmo reizi augstskolas vēsturē ir kļuvusi par vadošo partneri Eiropas Savienības izglītības, apmācību, jaunatnes un sporta jomas programmas ERASMUS+ projektā. un veidojot sadarbības tīklu doktora studiju programmu modernizēšanai projekta partnervalstīs. Projekts, kas ilgst trīs gadus, nodrošina sadarbības iespējas doktorantūras jomā Eiropas augstākās izglītības telpā (EHEA) un Eiropas Pētniecības telpā (ERA).

“Projekta MODEST mērķis ir uzlabot doktorantūras studiju kvalitāti inženierzinātnēs un dzīvās dabas zinātnēs, modernizējot mācību programmu, optimizējot doktorantūras studiju darbu, veicinot zinātnisko pētījumu kvalitātes celšanu un

palielinot akadēmisko mobilitāti,” skaidro projekta vadītāja Latvijas Universitātē Inga Šķendere, paužot pārliecību, kas šis projekts nešaubīgi veicinās iesaistīto augstskolu sadarbību arī citās jomās. “Lai sasniegtu ilgtspējīgus rezultātus, plānots izstrādāt tīmekļa platformu, izmantojot daudzveidīgas pieejas un informācijas un komunikācijas metodes.”

MODEST sniedz iespēju detalizēti izzināt doktorantūras studiju norisi partneraugstskolās gan institucionāli, piemēram, e-studiju vidi, programmu studiju organizācijas principus, vienotas doktora darbu uzraudzības metodoloģijas izstrādi, akadēmiskā personāla zināšanu papildināšanu par doktorantu darbu vadīšanu, gan saturiski, piemēram, par pārnesamo studiju kursu vai moduļu pārņemšanu no projektā iesaistītajām Eiropas partnervalstīm.

Projektā piedalās Latvijas Universitāte kā projekta koordinatore,

Helsinku Universitāte, Brunela Universitāte Londonā, Jagaiļa Universitāte Krakovā, Maskavas Fizikas un tehnoloģiju institūts, Maskavas Valsts ģeodēzijas un kartogrāfijas universitāte, Krievu valsts arodpedagoģijas universitāte, Kazaņas Nacionālā pētniecības tehniskā universitāte, Erevānas Valsts universitāte, Armēnijas Nacionālā politehniskā universitāte, K. Abovjana Armēnijas Valsts pedagoģijas universitāte, Baltkrievijas Nacionālā tehniskā universitāte, Polockas valsts universitāte un J. Kupalas Grodņas Valsts universitāte.

Tuvākās ieceres projekta gaitā ir kopīga doktorantūras darbu vadītāju

vadlīniju izstrāde, vienotu pārnesamo prasmju studiju kursu aprobēšana partneraugstskolās, doktora darbu vadītāju apmācības partneraugstskolu pilsētās – Londonā, Helsinkos un Krakovā, kā arī 2020. gada vasaras skolas sagatavošana doktorantiem Somijā un Polijā.

MODEST ir daļa no 2018. gada rudenī izveidotās LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas un tās īstenotās Latvijas Universitātes studiju programmas modernizācijas, tostarp, doktorantūras studiju pilnveides, kas notiek ERASMUS+ MODEST projektā un SAM 8.2.1. projektā.

29

Ar mērķi pilnveidot Latvijas Universitātes esošo studiju programmu satura kvalitāti un, efektīvi izmantojot pieejamos resursus, nodrošināt labāku pārvaldību, kvalitātes vadības sistēmas pilnveidi, vadības personāla kompetenču un prasmju paaugstināšanu Latvijas Universitāte 2018. gada izskaņā sāka darbu pie Eiropas Sociālā fonda projekta “Labākas pārvaldības nodrošināšana Latvijas Universitātē” īstenošanas.

Jauni procesi, jaunas zināšanas

Ceļā uz labāku Universitāti Kitija Balcare,

LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas komunikācijas vadītāja 30

Kopš projekta sākšanas 2018. gada novembrī ir sākti vairāki procesi: no kvalitātes vadības un akadēmiskā godīguma normatīvo aktu pārskatīšanas un pilnveidošanas līdz IT stratēģijas tapšanai, no projektu atbalsta centra ieceres līdz jaunai sporta viesu mājai, no nozaru ekspertu komandas pārmaiņu vēstnešu lomās līdz vadības personāla prasmju uzlabošanai profesionālajā angļu valodā un tehnoloģiju lietpratībā.

“Tiecoties pilnveidot pārvaldību Universitātē, svarīgi ir apzināties, ka ieguvēji ir ne tikai akadēmiskais personāls un zinātniskie darbinieki, kas iesaistīti studiju programmu īstenošanā, bet arī studējošie, vadības un administratīvais personāls un visbeidzot arī darba devēji un sabiedrība kopumā,” norāda projekta vadītāja LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas vadītāja Jūlija Stare. “Jebkurš pārmaiņu process liek mācīties kaut

LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas vadītāja Jūlija Stare

ko jaunu. Lai organizācijā radītu jaunu struktūru, jaunu sistēmu, mainītu metodes, radītu jaunas darba vietas, ir jānotiek individuālām pārmaiņām organizācijas vadošajos cilvēkos.

Labākas pārvaldības nodrošināšana mums nozīmē ne tikai procesu pilnveidi, bet arī personāla nepārtrauktu attīstību.”

Apzinoties pārmaiņas kā procesu, top pārmaiņu aģentu komanda. Tie būs ārēji nozaru eksperti, ar kuru starpniecību par notiekošo Universitātes pārvaldības pilnveides procesos iecerēts vēstīt klātienē interešu grupām.

Kā uzsver Latvijas Universitātes prorektore profesore Ina Druviete: “Lai tiektos uz izcilību, nevar iztikt bez pārmaiņām. Arī augstākajā izglītībā. Sāktie procesi labākas pārvaldības nodrošināšanā Latvijas Universitātē ver durvis uz mūsdienīgu augstākās izglītības organizāciju, kurā attīstība ir priekšnoteikums izcilībai.”

kompetences apjoma, bet turpināt apgūt kaut ko jaunu un attīstīties,” ir pārliecināta LU Studiju departamenta direktore Agnese Līgotne, novērtējot jaunās iespējas pilnveidoties un mācīties ne tikai studentiem un akadēmiskajam personālam, bet arī vadības un administratīvajam personālam. “Apmeklēju profesionālās angļu valodas kursus augstākā līmeņa vadītājiem, kuri bija viennozīmīgi lietderīgi, un visu pieredzēto tūlīt bija iespējams likt lietā ikdienā. Savukārt ikdienas darbus labāk un efektīvāk palīdz veikt īsās tematiskās apmācības, piemēram, par darba uzdevumu definēšanu vai komunikāciju. Ceru, ka šī mācīšanās kultūras veicināšana personālam kļūs par ilglaicīgu tradīciju.”

Angļu valodas kursus, kā arī ­Microsoft programmatūras Office 365 un tās piedāvāto iespēju lietošanas ievadapmācības, kas norisinājās Latvijas Universitātē martā un aprīlī, apmeklēja arī LU Studentu servisu departamenta direktors Jānis Saulītis: “Vērtīgākais šajās apmācībās bija veids, kā strādāja pasniedzēji.

Ikdienā man lielākoties sanāk lasīt un rakstīt angļu valodā, bet kursi deva iespēju pilnveidot arī mutisko komunikācijas formu, jo kursu saturs bija daudzpusīgs. Manā pārziņā esošajā jomā vairāk ir nepieciešamas zināšanas par jauno tehnoloģiju ieviešanu studentu servisā: ko no pašreizējām modernajām tehnoloģijām varu izmantot servisa pilnveidošanā? Programmatūras

Mācīšanās kultūra pārmaiņās

Viens no projekta darbības virzieniem ir vadības personāla kompetenču pilnveide. Jau notikuši profesionālās angļu valodas kursi, kurus apmeklēja daļa no vadības personāla.

“Strādājot augstākās izglītības vidē, ir svarīgi neapstāties pie konkrēta zināšanu, prasmju,

LU prorektore profesore Ina Druviete

Office 365 apmācības bija ievadieskats iespējās, ko var izmantot arī akadēmiskajā vidē.”

Ar izpratni par kvalitātes vadību

Līdz ar projektu ir sākta Universitātes kvalitātes vadības sistēmas pilnveide, aktualizējot kvalitātes vadības sistēmas elementus – kvalitātes politiku, izcilības pieeju, procesu vadību un kvalitātes sistēmas novērtēšanas metodiku.

“Kvalitātes sistēmu Universitātē pilnveidojam atbilstoši nozares prasībām, standartiem un vadlīnijām, kā

LU Studiju departamenta direktore Agnese Līgotne

arī kvalitātes vadībā atzītiem modeļiem, veidojot unikālu sistēmu, kura vistuvāk atbilst universitātes izcilības jomām un institucionālās pārvaldības vajadzībām. Šo sistēmu Universitātē integrējam visos darbības virzienos ar mērķi īstenot visaptverošu pieeju kvalitātes nodrošināšanā, tostarp sekmējot Universitātes izvirzīto mērķu īstenošanu un nodrošinot nepārtrauktu pilnveidi. Viens no galvenajiem uzdevumiem kvalitātes sistēmas pilnveidē ir personāla izpratnes veidošana par kvalitātes vadības nepieciešamību un ieguvumiem, kā arī iesaistei sistēmas pilnveidošanā,” skaidro Santa Bondare, projektā konkursa kārtībā izraudzītā LU Kvalitātes vadītāja, uzverot, ka turpmākajā projekta gaitā, kā arī pēc tā īstenošanas iecerēts stiprināt atbildību par

31

kvalitātes vadības nodrošināšanu, veidojot spēcīgu integrētu kvalitātes vadības sistēmas struktūru.

Universitātes kvalitātes vadības sistēma tiek pilnveidota, turpinot attīstīt iepriekš Universitātē veiktās iestrādnes un izvēlēto izcilības pie­ejas virzienu, kā prioritātes izvirzot studiju, zinātnes un sadarbības vadības kvalitātes nodrošināšanu atbilstoši starptautiskiem standartiem. Tāpat īpaša uzmanība tiek veltīta kvalitātes kultūras veicināšanai personāla vidū efektīvas Universitātes pārvaldības sekmēšanai un Universitātes mijiedarbības ar sabiedrību, kā arī korporatīvās atbildības stiprināšanai.

Iedzīvināt akadēmisko godīgumu

Patlaban Latvijas Universitātē noris akadēmiskās ētikas normatīvu pārskatīšanas pirmais posms, kurā jau apzināta turpmākā godīguma veicināšanas gaita un nepieciešamie uzdevumi LU Akadēmiskā ētikas kodeksa pilnveidē.

“Akadēmiskā godīguma sistēmas darbībai nepieciešama normatīvo aktu sakārtošana un procesa sistemātiska koordinēšana. Lai sistēma netiktu uzskatīta par formalitāti, ieteicams izstrādāt testus un informatīvu materiālu e-studijās Latvijas Universitātes personāla zināšanu pārbaudei, kas, piemēram, aizpildāms, sākot studijas un darba attiecības,” skaidro LU Studiju attīstības un pārvaldības pilnveides programmas vadītāja Jūlija Stare.

Līdz 2019. gada rudenim ir iecerēts papildināt akadēmiskās ētikas pamatprincipus, tostarp ar zinātniskās ētikas principiem. Tāpat iecerēts izstrādāt studējošo rīcības vadlīnijas akadēmiskās ētikas pārkāpumu gadījumā.

Papildus paredzēts Latvijas Universitātes iekšējos normatīvajos aktos iestrādāt ārējo normatīvo aktu prasības, tostarp Trauksmes celšanas likumu, kas jau ir spēkā kopš 2019. gada 1. maija.

LU Akadēmiskās ētikas kodeksā tiks izstrādāta jauna nodaļa par Latvijas Universitātes personāla izglītošanu, paredzot Latvijas Universitātes

32

administrācijas rīcību izpratnes veicināšanā par akadēmiskā godīguma prasību ievērošanu, organizējot skaidrojošus un popularizējošus pasākumus.

Viena pietura – projektu atbalstam

Lai nodrošinātu esošo studiju programmu satura pilnveidi un salāgošanu ar nozaru attīstības vajadzībām, jau noticis studiju programmu audits. Pašreiz top arī studiju izmaksu kalkulators, kas iecerēts kā praktisks rīks studiju programmu vadītājiem.

Vienlaikus pašreiz notiek darbs pie jaunas iniciatīvas – Projektu atbalsta centra izveides. Tā mērķis būs kalpot par atbalsta vienību fakultātēm un institūtiem projektu rakstīšanas procesā, lai veicinātu projektu pieteikumu skaita pieaugumu un to kvalitāti, sasniedzot sekmīgus rezultātus.

“Ar Projektu atbalsta centra izveidi tiecamies attīstīt vienas pieturas aģentūras pakalpojumu akadēmiskajam personālam un stiprināt LU Zinātnes departamenta Projektu nodaļas kapacitāti: vēlamies ne tikai nodrošināt palīdzību projektu pieteikumu sagatavošanā un sniegt praktisku atbalstu uzsākšanas un īstenošanas fāzēs, kā arī periodā pēc projektu ieviešanas, bet arī apzināt un piesaistīt papildu ārējos finansējuma avotus. Primāri atbalstu plānots sniegt tiem pētniekiem, kuriem līdz šim nav bijusi pieredze vai kuri nav bijuši sekmīgi finansējuma piesaistē. Šādu atbalsta funkciju stiprināšanu pamato arī pagājušā gada rudenī veiktā Universitātes akadēmiskā personāla aptauja un fokusgrupu intervijas, ar kuru palīdzību precīzāk definējām akadēmiskā personāla vēlmes un vajadzības projektu pieteikšanas un īstenošanas procesā,” skaidro LU Zinātnes departamenta direktora vietniece Evija Rūsīte.

Top IT stratēģija

E-risinājumu izstrādes virzienā projektā noris darbs pie IT stratēģijas iekšējai attīstībai izstrādes, kas fokusējas uz šādām jomām: studiju

LU Zinātnes departamenta direktora vietniece Evija Rūsīte

vadība, pētniecība un studentu servisi, cilvēkresursi, IT vadība, projektu vadība, finanšu vadība, dokumentu vadība, nekustamo īpašumu vadība, ņemot vērā šo jomu aktuālās vēlmes IT risinājumos.

“Mērķis ir kļūt par vadošo universitāti Baltijas reģionā, kura efektīvi izmanto tehnoloģijas un inovācijas savu pamatfunkciju izpildei un kurā lēmumu pieņemšanas procesam pamatā ir dati. IT sistēmas pilnveidošana būs ieguvums ne tikai Latvijas Universitātei, bet arī to augstskolu IT sistēmām, kuras ir uzticētas Universitātes virsvadībai,” skaidro LU Informācijas tehnoloģiju departamenta vadošais analītiķis Arnis Voitkāns.

Par projektu

Eiropas Sociālā fonda projekts “Labākas pārvaldības nodrošināšana Latvijas Universitātē” tiek īstenots Specifiskā atbalsta mērķa 8.2.3 “Nodrošināt labāku pārvaldību augstākās izglītības institūcijās” ietvaros. Projekta mērķi ir pilnveidot Latvijas Universitātes, tostarp tās koledžu – Latvijas Universitātes P. Stradiņa medicīnas koledžas un LU Rīgas medicīnas koledžas, esošo studiju programmu satura kvalitāti un, efektīvi izmantojot pieejamos resursus, nodrošināt labāku Latvijas Universitātes pārvaldību, kvalitātes vadības sistēmas pilnveidi, vadības personāla kompetenču un prasmju paaugstināšanu. Projekta īstenošana paredzēta no 2018. gada 11. novembra līdz 2020. gada 31. oktobrim.

Nozīmīgi notikumi Latvijas Universitātē A

ugustā Latvijas Universitātes zinātnieki devās ekspedīcijā uz Svalbāras arhipelāgu, lai pētītu ledājus un vides piesārņojumu.

Latvijas zinātniekiem šī bija jau septītā polārā ekspedīcija. Tā īstenota sadarbībā ar Nikolaja Kopernika universitāti Toruņā (Polija), kurai pieder polārstacija Svalbārā, uzņēmumu SIA Ceļu būvniecības sabiedrība “Igate”, kas ilggadēji atbalsta zinātnieku ekspedīcijas, un K. Lamstera pēcdoktorantūras pētniecības projekta ietvaros, kuru līdzfinansē ERAF. Ekspedīcijā devās LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeologi Dr. ģeol.

Kristaps Lamsters, Dr. ģeol. Jānis Karušs, doktorants Pēteris Džeriņš un Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskā institūta BIOR pētnieks Ingus Pērkons.

LU Ģeogrāfijas un Zemes zinātņu fakultātes ģeologi Svalbārā

L

atvijas Universitātē notiek darbs pie jaunas iniciatīvas – Projektu atbalsta centra izveides. Tā mērķis būs kalpot par atbalsta vienību

veica trīs politermālu ledāju pētījumus, izmantojot ģeofizikālas un tālizpētes pētījumu metodes.

Veicot ledāju biezuma un iekšējās struktūras mērījumus, pētniekiem izdevies iegūt detalizētus datus par

Valdemārbrēena ledāja termālo struktūru. Šādi dati uz šā ledāja iegūti pirmoreiz, un jau tagad latviešu pētnieki atzīst, ka no tiem izdosies uzrakstīt zinātniski nozīmīgu publikāciju.

augstskolas fakultātēm un institūtiem projektu pieteikšanas un īstenošanas procesā, lai veicinātu gan projektu pieteikumu skaita

pieaugumu, gan to kvalitāti, sasniedzot sekmīgus rezultātus kā vietējā, tā starptautiskā mērogā.

Projektu atbalsta centrā plānots sniegt atbalstu gan pieredzējušiem pētniekiem, gan tiem, kuriem līdz šim nav bijusi pieredze projektu pieteikumu sagatavošanā un īstenošanā vai kuri nav bijuši sekmīgi finansējuma piesaistē. Šādu atbalsta funkciju stiprināšanu pamato arī 2018. gada rudenī veiktā Latvijas Universitātes akadēmiskā personāla aptauja un fokusgrupu intervijas, kad precīzāk tika noteiktas akadēmiskā personāla vēlmes un vajadzības projektu pieteikšanas un īstenošanas procesā.

33

S

eptembrī Jēkabpils reģionālajā slimnīcā darbu sāka lielākais Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētījums – GISTAR. Vairākas gremošanas sistēmas problēmas (kuņģa un zarnu slimības) vai to priekšvēstnešus, tostarp kuņģa un zarnu ļaundabīgo audzēju priekšvēstnešus, iespējams noteikt ar vienkāršiem testiem, izmeklējot vai nu asins, vai fēču (vēdera izejas) paraugus.

Latvijas Universitātes Klīniskās un profilaktiskās medicīnas institūta pētniekiem sadarbojoties ar starptautiskām organizācijām, tostarp Vesela kuņģa iniciatīvu un Starptautisko vēža pētniecības aģentūru (IARC), Latvijā kļuvis iespējams realizēt gremošanas slimību profilakses pētījumu GISTAR, kuram atbalstu paudusi arī Latvijas Veselības ministrija. Līdz šim pētījums ir veikts Cēsīs, Alūksnē, Ludzā, Dobelē, Saldū, Tukumā, Madonā un Rēzeknē, un pētījumā jau ir iesaistīti 8316 respondenti.

L

ielbritānijas izglītības nozares uzņēmums Quacquarelli Symonds publiskojis ikgadējo pasaules labāko studentu pilsētu sarak­ stu, un reitingā pirmo reizi iekļuvusi arī Rīga.

Latvijas Universitāte, kas mērķtiecīgi veido mūsdienīgu studiju un pētniecības vidi, attīstot Akadēmisko centru Torņakalnā un pilnveidojot un internacionalizējot studiju pro­ grammas, ir viena no tām trīs Latvijas augstskolām, kas iekļautas britu uzņēmuma pasaules labāko augstskolu topā QS World University Rankings, veiksmīgi ietekmējot arī studentu

O

tro gadu arheologa un Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultātes zinātniskā asistenta Mārča Kalniņa vadībā ar Valsts kultūrkapitāla fonda atbalstu Jelgavas novada Jaunsvirlaukas pagastā Avotiņu paleolīta apmetnē jūlijā norisinājās arheoloģiskie izrakumi. Turpinot pagājušajā gadā atklātās krama koncentrācijas vietas izpēti, iegūti jau vairāki simti krama atradumu.

T

urpinot attīstīt kvalitātes vadību atbilstoši izcilības pieejai, Latvijas Universitāte pievienojas Eiropas Kvalitātes vadības fondam – prestižajai starptautiskajai biedrībai EFQM (European Foundation for Quality Management), kļūstot par tās biedru un izmantojot EFQM izcilības modeli.

34

pilsētu saraksta rezultātu. Reitingā QS Best Student Cities iekļauto 120 pilsētu vidū Rīga ierindojusies 110. vietā. Lietuvas galvaspilsēta Viļņa ierindojusies 95. vietā, savukārt Igaunija šajā sarakstā nav iekļuvusi.

Topa pirmās trīs vietas ieņem Londona, Tokija un Melburna.

Kritēriju vidū, kas tiek izvērtēti, sastādot ikgadējo pilsētu topu, ir augstskolu reitingi, studentu sastāvs, pilsētas pievilcība, darba devēju aktivitāte un pieejamība, kā arī studentu vērtējums, kas tiek iegūts, veicot studentu un neseno absolventu aptauju.

Arheoloģiskajos izrakumos atrasti dažādi krama rīki – bultu gali, griežņi, kasīkļi, naži. “Atradumi liecina, ka šajā vietā Lielupes krastā vēlā paleolīta beigās (10 500–9000 gadu pirms Kristus) īslaicīgi uzturējušies un sev nepieciešamos rīkus izgatavojuši pie Svidru-Ārensburgas kultūras piederīgi senie ziemeļbriežu mednieki. Avotiņu apmetne uzskatāma par senāko droši zināmo cilvēku dzīvesvietu Zemgalē,” skaidro Mārcis Kalniņš.

Izcilības pieeja un EFQM modelis Latvijas Universitātē tiek izmantots kopš 2010. gada. Atbilstoši tam kvalitāte tiek vadīta katrā LU darbības virzienā, nodrošinot procesu un rezultātu analīzi, kā arī nepārtrauktu pilnveidi. Pēc izcilības principiem ieviestā kvalitātes vadības sistēma veicina LU darbībā iesaistīto pušu,

tostarp darba devēju, uzticību LU darbības rezultātiem, tādējādi sekmējot pieprasījumu darba tirgū pēc LU absolventiem. EFQM ir bezpeļņas organizācija, kas jau vairāk nekā 30 gadus atbalsta organizācijas Eiropā un ārpus tās ceļā uz ilgtspējīgu izcilību.

L

atvijas Universitātes Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūta zinātnieki pabeiguši darbu pie digitālās zenītkameras, kas spēj veikt tiešus gravitācijas lauka virziena mērījumus. Zenītkameru iegādājusies Luiziānas Valsts universitāte saviem pētījumiem.

Ar instrumenta palīdzību iespējams precīzi definēt ģeoīda virsmu vai jūras līmeņa turpinājumu zem kontinenta. Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūta digitālā zenītkameras precizitāte ir ļoti augsta, kas pārspēj līdzšinējo tehnoloģiju iespēto, tāpēc amerikāņi

izvēlējās tieši LU institūta instrumentu, skaidro LU Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūta direktors Gunārs Silabriedis.

Luiziānas Valsts universitātes pētnieki latviešu zenītkameru izmantos zemes garozas grimšanas procesu mērīšanā. Latvijā pašlaik Zemes gravitācijas lauka mērījumi notiek Latgalē, tie noslēgušies Kurzemē. Ar zenītkameras palīdzību tiek modelēta Zemes gravitācijas lauka un ģeoīda virsmas struktūra. Ģeodēzijas un ģeoinformātikas institūta vadošais pētnieks profesors Jānis Balodis lēš, ka instruments varētu būt piemērots areālos, kur aktīvi noris zemestrīces. “Ar digitālo zenītkameru varētu fiksēt un monitorēt, kā notiek masas pārbīdes zem zemes, ko mēs neredzam un nevaram izsekot. Tas ir ļoti nozīmīgi, lai prognozētu zemestrīces un vulkānu izvirdumus,” uzskata Jānis Balodis.

L

atvijas Universitāte piedalās vienā no 17 Eiropas universitāšu aliansēm, kuras finansēs Eiropas Komisija Erasmus+ programmas “Sadarbība inovācijai un pieredzes apmaiņai” ietvaros. Programma veidota, lai uzlabotu Eiropas Savienības valstu augstākās izglītības kvalitāti un pievilcību, lai veicinātu sadarbību starp universitātēm, to studentiem un darbiniekiem.

No 54 saņemtajiem priekšlikumiem tika atlasīti 17, pārstāvētas 24 dalībvalstu 114 augstskolas. Atlases pamatā bija novērtējums, ko veica 26 neatkarīgi eksperti, Eiropas Komisijas izraudzīti rektori, profesori un zinātnieki.

Latvijas Universitāte kopā ar Jiveskiles Universitāti, Palermo Universitāti, Valensijas Universitāti, Burgundijas Universitāti Dižonā un Opoles Universitāti piedalās FORTHEM (Fostering Outreach within European Regions, Transnational Higher Education and Mobility) aliansē, kuru vada J. Gūtenberga Universitāte Maincā.

J

ūlija sākumā Latvijas Universitātes Akadēmiskā centra Dabas mājā norisinājās Starptautiskās krāsu redzes biedrības 25. simpozijs ICVS 2019, kuru organizēja LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Optometrijas un redzes zinātnes nodaļa un LU Cietvielu fizikas institūts, uzņemot ekspertus no visas pasaules un referātu sesijās pievēršoties krāsu redzes tematikai.

Labāko referātu autori noslēgumā tika apbalvoti ar īpašu stipendiju.

Starptautiskā krāsu redzes biedrība (ICVS) ir starptautiska fiziķu, optometristu, fiziologu, psihologu, oftalmologu un redzes zinātnieku

apvienība, kas pēta dažādus krāsu redzes aspektus un krāsu uztveres traucējumus. Reizi divos gados biedrība organizē ICVS simpoziju, īpaši pievēršoties nozarē aktuāliem jautājumiem, atspoguļojot krāsu redzes tematikas daudzšķautņainību. Biedrībā līdzdarbojas arī LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes Optometrijas un redzes zinātnes nodaļas pētnieki, lai kopīgi attīstītu krāsu redzes pētniecību starptautiskā līmenī. Pašlaik LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultāte ir vienīgā vieta, kur Baltijas valstīs ir iespējams studēt optometriju kā bakalaura, tā maģistra studiju līmenī.

35