SALLIJA HEPVORTA
No angļu valodas tulkojusi Dita Katlapa
–USIJA
Brīdī, kad piebrauc policijas auto, es pie virtuves galda loku tīro veļu. Viņi ir ieradušies bez liekas kņadas – nav sirēnu vai mirgojošu gaismu –, taču es vēderā sajūtu kņudoņu – to mātes dabas brīdinājumu, ka kaut kas nav kārtībā. Ārā satumst, ir pievakare, un uz kaimiņu lieveņiem sāk iedegties gaismas. Ir vakariņu laiks. Policija neuzrodas uz sliekšņa vakariņu laikā, ja vien kaut kas nav atgadījies. Pa durvju arku ielūkojos viesistabā, kur uz dažādiem mēbeļu gabaliem laiskojas mani slinkie bērni, katrs vērdamies savā ierīcē. Dzīvi. Neskarti. Pie labas veselības, ja vien neskaita, iespējams, nelielu atkarību no ekrāniem. Septiņus gadus vecais Ārčijs savā lielajā iPad seko līdzi tam, kā internetā kāda ģimene spēlē Wii spēles. Četrus gadus vecā Herieta mazajā iPad skatās, kā meitenes visā Amerikā no kastēm izpako rotaļlietas. Pat divus gadus vecā Edija ar pavērtu muti skatās televīziju. Jūtu sava veida apmierinātību tajā, ka visa mana ģimene ir zem šī jumta. Vismaz vairums. Tētis, pēkšņi iedomājos. Ak nē, lūdzu, ne jau tētis. Atkal palūkojos uz policijas automašīnu. Viegla lietus migla atmirdz priekšējo lukturu gaismā.
SALLIJA
Vismaz tas nav saistībā ar bērniem, galvā čukst vainas apziņas pilna balstiņa. Vismaz tas nav saistībā ar Oliju. Olijs pagalma terasē grilē burgerus. Drošībā. Šodien viņš no darba atgriezās agrāk, laikam nejuzdamies pārāk labi, kaut no malas neko slikti neizskatās. Lai nu kā, viņš ir dzīvs un par to esmu no visas sirds pateicīga.
Lietus ir nedaudz pieņēmies spēkā, pārvērzdams miglu lielās, trāpīgās lāsēs. Policisti noslāpē mašīnu, taču uzreiz ārā nekāpj. No Olija zeķu pāra izveidoju bumbiņu, uzlieku to uz viņa drēbju kaudzes un sniedzos pēc nākamā pāra. Man vajadzētu piecelties un pieiet pie durvīm, bet rokas turpina darboties autopilotā, it kā tad, ja izturēšos, kā ierasts, policijas mašīna izčibēs un pasaule atkal sāks griezties ierastajā ritmā. Taču tas nenostrādā. Tā vietā no šofera puses izkāpj policists formā. “Maaaaam!” Herieta sauc. “Edija skatās televīziju!”
Pirms divām nedēļām kāda populāra ziņu žurnāliste publiski pauda “riebumu” par to, ka bērniem, kuriem ir mazāk par trim gadiem, ļauj skatīties televīziju, un pat gāja tik tālu, ka nosauca to par “vardarbību pret bērniem”. Mani, gluži kā vairumu austrāliešu mammu, tas saniknoja, un tam sekoja sašutums: “Ko gan viņa saprot? Pati droši vien savus bērnus nav pieskatījusi ne dienu, jo viņai ir vesela auklīšu komanda!” –, kam gan strauji sekoja noteikums: “Edijai ekrāni ir aizliegti,” –, ko lauzu pirms divdesmit minūtēm, kad pa telefonu runāju ar elektroapgādes uzņēmumu, bet Edija bija nolēmusi likt lietā veco labo triku “Mam, maaaam, MĀĀĀĀĀM…”, līdz es piekāpos un ieslēdzu “Spēļu skolas” sēriju un pati nozudu guļamistabā, lai pabeigtu sarunu.
“Nekas, Herieta,” saku, nenovērsdamās no loga.
Man acu priekšā iznirst dusmīga Herietas seja. Viņas tumši brūnie mati un biezais ponijs kā birste šūpojas ap viņas seju. “Bet tu TEICI…”
“Neņem to vērā. Dažas minūtes nekaitēs.”
Izskatās, ka policistam ir aptuveni divdesmit pieci gadi, bet ne vairāk par trīsdesmit. Policista cepuri viņš tur rokā, bet tad iespiež padusē, lai ar brīvo roku piekārtotu priekšpusē iespīlētās bikses. No pasažiera puses izkāpj īsa, apaļīga policiste līdzīgā vecumā, taču viņai cepure stingri
turas uz galvas. Policisti apiet ap auto un sānu pie sāna pa celiņu nāk uz mājas pusi. Viņi noteikti ir ieradušies pie mums. Netija, pēkšņi iedomājos. Tas ir saistīts ar Netiju.
Tā var būt. Olija māsu pēdējā laikā ir piemeklējušas dažādas veselības ķibeles. Bet varbūt kaut kas ir noticis ar Patriku? Varbūt tas ir gluži par ko citu?
Lieta tāda, ka daļa manis zina – runa nebūs par Netiju, Patriku vai tēti. Interesanti, ka reizēm mēs vienkārši zinām.
“Burgeri gatavi.”
Durvis ar mušu tīklu paveras, un uz sliekšņa parādās Olijs ar gaļas paplāti rokās. Ap viņu spieto meitas, kamēr viņš klakšķina savas “krokodila knaibles” un viņas lēkā augšā lejā, spiegdamas tik skaļi, ka gandrīz apslāpē klauvējienu pie durvīm.
Gandrīz.
“Kāds klauvēja?” Olijs sarauc pieri drīzāk aiz ziņkāres nekā aiz raizēm. Viņš drīzāk izskatās ieintriģēts. Negaidīts viesis darbadienas vakarā! Kas gan tas varētu būt?
Olijs no mums abiem ir sabiedriskākais – viņš iesaistās brīvprātīgajā darbā skolas Vecāku un draugu komitejā, tāpēc ka “tā var iepazīt jaunus cilvēkus”. Tieši viņš pārlieksies pāri žogam, lai sasveicinātos ar kaimiņiem, kurus ir izdzirdējis dārzā. Tieši viņš uzrunās kādu šķietami pazīstamu cilvēku, lai pārliecinātos, vai viņi nav tikušies iepriekš. Cilvēku cilvēks. Pēc Olija domām, negaidīts klauvējiens pie durvīm darbadienas vakarā nozīmē ko interesantu, nevis biedējošu.
Tiesa, viņš nav pamanījis policijas auto.
Edija traucas pa gaiteni. “Es atvēršu, es atvēršu.”
“Pagaidi, Educīt,” Olijs saka, meklēdams vietu, kur nolikt paplāti ar burgeriem. Viņš gan nav pietiekami ātrs, jo Edija jau ir atrāvusi vaļā durvis, iekams viņš ir atradis brīvu vietu uz letes.
“Polisija!” viņa aizgrābti saka.
Šis, protams, ir tas brīdis, kad man būtu jāskrien viņai pakaļ, jānoķer, pirms viņa satiek policistus, un jāatvainojas, taču manas kājas ir kā
iecementētas grīdā. Laimīgā kārtā Olijs jau ir pieskrējis pie Edijas un rotaļīgi sabužina viņai matus.
“Labs vakars,” viņš saka policistiem. Olijs atskatās pār plecu, domās atgriezdamies pie darbībām, ko veica pirms brīža, – varbūt viņš ir aizmirsis aizgriezt gāzes balonu vai vienkārši pārbauda, vai burgeru paplāte ir droši nolikta uz letes. Tā visbiežāk izturas kāds, kurš nenojauš, ka tūlīt saņems sliktas vēstis. Es patiesībā jūtos tā, it kā vērotu mūs visus televīzijas šovā – izskatīgs, neko nezinošs tētis, piemīlīgs bērnelis. Parasta piepilsētas ģimene, kuras dzīve tūlīt apgriezīsies kājām gaisā…
Izpostīta uz mūžu.
“Kā varu palīdzēt?” Olijs pēdīgi saka, atkal pievērsdamies policistiem. “Esmu vecākā konsteble Artura,” dzirdu sievieti, lai gan no savas vietas nespēju viņu saskatīt, “un šis ir konstebls Pērkinss. Vai jūs esat Olivers Gudvins?”
“Jā, esmu.” Olijs uzsmaida un pat piemiedz ar aci Edijai. Ar to pietiek, lai es sevi pārliecinātu, ka pārspīlēju. Pat ja ziņas ir sliktas, tās varētu arī nebūt tik sliktas. Tās pat varētu nebūt mūsu sliktās ziņas. Varbūt aplaupīts kāds no kaimiņiem? Policija taču vienmēr pārbauda apkārtni pēc kā tāda, vai ne?
Pēkšņi vairs nespēju sagaidīt brīdi, kas sekos pēc dažām minūtēm, kad pārliecināšos – viss ir kārtībā. Domāju, kā abi ar Oliju smiesimies par to, cik nobijusies es biju. Tu neticēsi, ko nodomāju, es viņam teikšu, bet viņš nobolīs acis un pasmaidīs. Vienmēr noraizējusies, viņš sacīs. Kā gan tu vispār kaut ko paveic, ja vienmēr tā raizējies?
Taču, kad pieeju dažus soļus tuvāk, jūtu, ka raizēm ir pamats. Ieraugu to policista skumjajā sejas izteiksmē, lejup noslīdējušajos lūpu kaktiņos.
Policiste paskatās uz Ediju un pievēršas Olijam. “Vai ir kāda vieta, kur varam parunāt… netraucēti?”
Olija sejā iezogas pirmās šaubu pazīmes. Pleci saspringst, un viņš izslejas. Iespējams, neapzināti, taču viņš pastumj Ediju prom no durvīm, it kā censtos viņu no kaut kā pasargāt.
“Educīt, vai gribi, lai uzlieku bērnu mūziku?” es jautāju, kad beidzot pienāku klāt. Edija apņēmīgi māj ar galvu, acis nenovērsdama no policistiem. Viņas maigā, apaļā sejiņa atplaukst ziņkārē, bet tuklās, ļodzīgās kājeles stingri turas uz vietas.
“Nāc, mīļā,” mudinu vēlreiz, ar plaukstu noglaudīdama viņas gaiši zeltainos matus. “Kā būtu ar saldējumu?”
Nu Edijai ir dilemma. Viņa paskatās uz mani, kādu brīdi pēta, izvērtēdama, vai man var uzticēties. Pēdīgi uzsaucu Ārčijam, lai viņš izņem sulas saldējumu, un Edija aiztraucas pa gaiteni.
“Ienāciet,” Olijs saka policistiem, un viņi paklausa, ātri un pieklājīgi man uzsmaidīdami. Tas ir iejūtīgs smaids. Smaids, kas caurdur manu sirdi, liekot satrūkties. Runa nav par kaimiņiem, šis smaids liecina. Šīs sliktās ziņas ir domātas jums.
Mūsu mājā nav daudz vietu, kur aprunāties netraucēti, tādēļ Olijs ved policistus uz ēdamistabu un no galda apakšas izvelk divus krēslus. Es sekoju, iegrūzdama tikko salocīto veļu grozā. Drēbju čupas kā grūstošas ēkas sakrīt cita uz citas. Policisti apsēžas, Olijs cenšas atrast līdzsvaru uz dīvāna roku balsta, bet es stāvu taisni kā zaldāts – stīva. Gatavībā.
“Pirmkārt, man ir jāpārliecinās, ka esat Diānas Gudvinas radinieki…”
“Esam,” Olijs saka, “viņa ir mana māte.”
“Tad man ir ļoti žēl, bet…” policiste iesāk, un es aizveru acis, tāpēc ka jau zinu, ko viņa teiks.
Mana vīramāte ir mirusi.