UN DZIĻI DZELMĒ UPE DZĪS
No angļu valodas tulkojusi Ieva Melgalve
And the River Drags Her Down
Copyright © 2025 by Esther Yun
Cover art copyright © 2025 by Yejin Park
Cover design by Trisha Previte
Šis ir izdomāts stāsts. Vārdi, varoņi, vietas un notikumi ir vai nu autores iztēles auglis, vai arī izmantoti tēlaini. Jebkāda līdzība ar dzīviem vai mirušiem cilvēkiem, notikumiem vai vietām ir sagadīšanās.
© Tulkojums latviešu valodā, Ieva Melgalve, 2025
© Izdevums latviešu valodā, Izdevniecība Helios OÜ, 2025
Literārā redaktore Elīna Kokareviča
Korektore Vita Brenča Maketētājs © Jāks Rītels
Iespiests BALTO Print
ISBN 978-9934-639-28-9
www.izdevniecibahelios.lv
“Bet kaut kas nav lāgā. Sēras ir vītņu kāpnes. Esmu tevi pazaudējusi.”
Linda Pastana
“Manšinas1 teic: mirušā roka ir ērkšķu roka. Pieskaroties dzīvai miesai, tā ievaino.”
Lorela Kendala “Šamanietes, mājsaimnieces un citi nemiera gari: sievietes Korejas rituālos”
1 Manšina (mansin) – korejiešu dziedniece (parasti sieviete), viņas darbība ir saistīta ar spirituālām un šamaniskām praksēm. (Šeit un turpmāk – tulkotājas piezīmes.)
PROLOGS
Māsiņ, stundas pirms savas nāves es īsti neatceros. Tikai vēja tramdīto apšu akvarelīgo mirgoņu. Mūsu pilsētiņu bija pārņēmuši savvaļas burkāni un citas invazīvas sugas – tik skaistas, ka neviens necentās tās apvaldīt. Atceros, kā manas pēdas sastomījās uz dzelzceļa tilta sliedēm, pa kurām biju neskaitāmas reizes staigājusi, rokas izstiepusi kā lidojumā.
Šoreiz es kritu.
Mana elpa izdvesa gar seju baltu tvaiku. Tikai tad, kad galva ietriecās pēc lietus uzblīdušās upes virsmā, kad manas rokas neatrada, kur pieķerties, un mani strauji parāva zem ūdens, es aptvēru, ka varbūt neizdzīvošu.
Ūdens mani nogalināja pirms aukstuma; manas plaušas –pārpildīta vāze. Kungs, paldies, ka ļāvi tai, kas nevarēja būt nesāpīga, būt vismaz ātrai. Meklētāju komandas izbagarēja upi, bet es biju aiznesta pārāk tālu. Pagāja vairākas dienas, līdz mani atrada – zilu un uztūkušu, iestrēgušu tāla krasta akmeņos. Zēns, kurš mani uzgāja, internetā stāstīja, ka vispirms noturējis manu matu lēveni par krastā izskalotu ūdenszāļu murskuli un tikai tad ieraudzījis pārējo līķi.
Ik pa laikam mans pēcnāves foto uzdīgst dažādos forumos, kur to pēta kā jau izrādi, par kādu neizbēgami top ikviena
priekšlaicīga nāve. Bet es biju mīlēta. Mana ģimene pēc korejiešu paraduma trīs dienas un divas naktis raudāja, mani vāķot. Tu atteicies no piedāvātā ēdiena un rīsa vīna, līdz kļuvi tik vārga, ka tevi vajadzēja aiznest kā lelli.
Manas bēres bija pieticīgas. Ģimene atnesa mani mājās seladona2 vāzē ar smalku balta brieža3 iespiedumu. Izveidoja virs kamīna altārīti ar manu fotogrāfiju, kurā uzsmaidu kaut kam, kas mani vilina tieši aiz rāmja robežām.
Bet tas nenozīmē, ka es vairs nepamodos. Māsiņ, es tevi dzirdu, jūtu tavas plaukstas zemē – tās meklē.
Es atbildēšu tavam saucienam – es atgriezīšos.
2 Seladons – gaiši zaļgana glazūra un keramikas izstrādājumi ar šādu glazūru, izgudrota un augsti vērtēta Ķīnas kultūrā un no turienes izplatījusies uz citām Āzijas zemēm.
3 Balts briedis – korejiešu mitoloģijā svēts dzīvnieks, starpnieks starp dieviem un cilvēkiem.
I DAĻA Meitene
1.
Par spīti visām pūlēm, žurka bija beigta.
Sudžina to noprata brīdī, kad ienāca istabā un Pieniņa nemetās pret būra durvīm. Parasti rakņāšanās pa avīžu papīra driskām vai skraidelēšana pa kāpnītēm bija nerimstoša fona mūzika. Bet šajā vakarā valdīja ideāls, nepatīkams klusums.
Viņa atrada Pieniņu vienā no šūpuļtīkliem, kas bija piekarināti būra augšējā daļā, – žurciņas līķis savilcies kā komats.
Viņa nebija tā gulējusi ilgi. Vēl nebija iestājies līķa stingums, un sārtais purniņš pieskaroties šķita mitrs. Vismaz viņa bija nomirusi bez sāpēm atšķirībā no iepriekšējās reizes, kad piena dziedzeru audzēji pavēderē bija izauguši tik lieli kā mandeles.
Sudžina ievēla žurku plaukstā. Pieniņa nebija skaists dzīvnieks: viņa bija savai sugai neparasti liela, un baltā vilna ādas kaišu dēļ bija nevienmērīga, acis mitras un izbolītas, gluži kā granātābola sēkliņas. Bet viņa bija mīlēta un drīz atgriezīsies.
Sudžina uzvilka lateksa cimdus, paņēma plastmasas paplāti ar ieklātām salvetēm un ielika tajā žurku, tad ar bioloģijas stundā nočieptu skalpeli nogrieza tai asti. Tā padevās asmenim vieglāk, nekā Sudžina bija iedomājusies. Viegls, mikls krakšķis – gluži kā pārgriezt matastzivs mugurkaulu. Tad viņa ielika nogriezto gabalu aizspiežamajā plastikāta maisiņā. Viņa
to izmantos, lai sasauktu Pieniņu atpakaļ. Pārējo ķermeni nedrīkst atdot zemei.
Arī šoreiz žurkas vēderiņā bija sariesušies bumbuļi, tā vien gaidot iespēju, lai kļūtu ļaundabīgi, bet pagaidām tiem vēl nebija izdevies izplesties. Slima ķermeņa aprakšana atdzīvina tā kaites. Labāk strādāt ar veselīgu atgriezumu vai no pirmsākuma, tas ir, kaula. Bet astei nekas nekaitēja. Tā derēs.
Sudžina ietina līķīti salvetēs un ielika kurpju kastē, lai nestu uz dzīvnieku krematoriju. Asinis no nocirstās astes piesūcināja balto salveti ar sarkaniem riņķiem, un viņa norīstījās, sajuzdama rīklē pazīstamo nelabumu. Kad primitīvā operācija bija beigusies, viņa saspieda kopā trīcošās rokas, iecirta nagus plaukstas locītavā, kurā bija turējusi skalpeli, un gaidīja, līdz asās sāpes viņu atgriezīs līdzsvarā.
Savos knapi septiņpadsmit gados Sudžina Hana nāvi bija iepazinusi labi. Viņa bija neskaitāmas reizes redzējusi, kā Pieniņa zaudē dzīvību un augšāmceļas, bet šī būs pirmā reize, kad viņa kaut ko atdzīvinās viena pati. Viņas māsa Mire bija tikai gadu vecāka, bet tieši viņa bija tā drosmīgā, kura varēja mierīgi izturēt visu, un tādēļ allaž bija uzņēmusies asiņainākos pienākumus. “Aizver acis,” Mire mēdza teikt, un tad, kad Sudžina tās atvēra, drūmais cirtiens jau bija veikts. Veselīgākā miesa bija glīti nošķirta no pārējās, kas bija gatava izbarošanai attiecīgi zemei vai ugunij.
Pagājušajā rudenī Mire bija noslīkusi Tumšpriežu upē, kas vijās cauri viņu pilsētiņai un tālāk. Sudžina vēl arvien it visur saredzēja māsu: Mire pie izlietnes dungodama skalo no traukiem putas. Mire pievakares zeltainajā gaismā pie loga ķemmē matus un, pavērusi loga sietu, laiž izkritušos matus vējā. Mires vārds korejiešu valodā nozīmē nākotni, bet tās viņai nekad nebūs. Desmit mēneši, kas pavadīti pēc viņas nāves, neko nebija izlīdzinājuši. Sudžina vēl arvien juta, kā viņu knābā sēru maitulijas.
Viņa satrūkās, izdzirdusi klauvējienu pie sienas. Durvīs stāvēja tēvs un piesardzīgi viņu uzlūkoja.
– Tuk, tuk, – viņš teica – viņa balss tiecās būt jautra, bet netrāpīja. Kā vispār iespējams “tuk, tuk” pateikt kā visdrūmāko ziņu – to Sudžina nespēja aptvert. Tēvs nokremšļojās, bet pāri slieksnim nepārkāpa, tā vietā atbalstījās pret stenderi, savijis rokas uz krūtīm. Viņa neveiklā poza Sudžinu kaitināja.
Tā nebija bijis vienmēr. Vēl pirms gada Sudžina, Mire un viņu tēvs mēdza laiskoties pie TV un smieties par spēļu šoviem. Viņas izdīca tēvam pusnakts braucienus uz benzīntanku pēc draņķīgiem takito un kolas ar sasmalcinātu ledu. Viņu mazā ģimenīte bija šķitusi cieša un nesagraujama. Bet pēc Mires nāves viss bija mainījies.
– Tu jau dodies? – Sudžina jautāja. Tēva seja bija izkāmējusi, nevienmērīgie rugāji klājās pleķiem kā dābolainam zirgam.
– Aha, – viņš pamāja. – Ledusskapis ir pilns. Ja tev kaut ko vajag, piezvani. Nedēļas nogalēs būšu mājās.
Viņu māja atradās Nefrītakros, nelielā kūrortpilsētiņā, kas sirga ar pārmērīgu gleznainumu: ieslēpta starp stāvām klintīm un jūdzēm plašiem mežiem, un pludmale šeit bija tik neiedomājami zila, ka šķita – ienirsti tieši acī. Vasaras bija garas un tveicīgas, un pilsētiņu smacēja tūristi, kuri vicināja naudu kā zaļus artilērijas ieročus.
Dažus mēnešus it viss bija dāsns: koki deva augļus, putni ligzdoja, tūristi seklajos liedagos dārgi maksāja, lai pa dienu nirtu pēc trim atļautajām sarkanajām pērļgliemenēm un naktī nelegāli lavītos pēc papildporcijas. Bet nesezonas mēnešos pilsēta kļuva drūma un izolēta, to pārmāca visu arhipelāgu mokošais lietus, kas saplosīja ainavu dubļos. It visā ieauga ūdens piesūcies valkanums, un pilsētnieki reti kur devās.
Tēvs bija viens no retajiem, kurš izbrauca no pilsētas. Katru gadu pēc tūristu mēnešu beigām, kad izsīka arī pieticīgā
ienākumu tērcīte no izīrētās naktsmītnes, tēvs sakravāja somas un trīs stundas brauca uz austrumiem, uz Breghilsas pilsētu, kur strādāja brālēna celtniecības uzņēmumā. Pārbraucieni bija gari un sarežģīti, tādēļ visu nedēļu tēvs palika pie brālēna un atgriezās Nefrītakros nedēļas nogalēs.
Tas nebija ideāli. Vai nu izdevās pietiekami daudz uzkrāt tūrisma sezonā, vai arī visu gadu bija jāknapinās. Kad Sudžinas māte bija dzīva, tieši šī iemesla dēļ viņa gribēja no Nefrītakriem doties prom. “Hana naktsmītne un brokastis” nespēja viņus uzturēt. Katru gadu izdevās atlicināt arvien mazāk. Bet tēvs bija iecirties.
“Kā gan mēs varētu pārdot māju, kurā uzaugušas mūsu meitas? Vai tad šis nebija mūsu sapnis?”
Bet pirms septiņiem gadiem māte gāja bojā autoavārijā, un līdz ar viņu izdzisa arī iespēja doties prom. Neviens negribēja pamest māju, kurā vēl arvien dzīvoja atmiņas par māti – un tagad arī Miri. Sudžina juta, kā šīs atmiņas kavējas visā mājā. Viņas mīļās, ieritinājušās loga nišā un visās durvju ailēs kā neskaitāmas jautājumzīmes.
– Vai tiksi galā, Su? – tēvs jautāja. Šī būs pirmā reize, kad Sudžina tiks atstāta pavisam viena. Lai gan māte nomira tad, kad Sudžinai bija desmit un Mirei vienpadsmit, māsas bija kopā. Viņas pierada pie savas patstāvīgās dzīves, reizēm pat priecājās par to. Brīvība gulēt, kad vien viņas vēlējās, ēst, ko gribēja, un tēlot pieaugušās, kā pašas to iedomājās. Bet nu Sudžinai neviena nebūs.
– Tēti, es neesmu bērns, – viņa teica. – Viss būs labi. Turklāt es nebūšu viena. – Viņa parādīja tēvam to, ko turēja rokās.
– Vai jau atkal pienācis tas laiks? – viņš pajautāja un mazliet atrāvās, ieraudzījis nogriezto asti.
Tēvs iekodās lūpā, paberzēja žokli tā, ka Sudžina noprata –viņš grib kaut ko teikt. Bet, lai kas tas būtu, viņš to noklusēja.
Tā vietā viņš atkārtoja vārdus, ko jau bieži bija teicis savām
meitām.
– Pielūko, lai tevi neviens neierauga.
9
Ar laiku maģija kļuva par ģimenes mantojumu, kas nodots pa sieviešu asiņu līniju. Bet sākumā bija tikai posts un bada satriekts ciemats.
Tas bija nolādēts gadalaiks tikpat nolādētā gadā. Visu ziemu zemi bija dragājusi krusa, kas ne par ko neatkāpās. Līdz pat vasarai augsni nīcināja nedabisks sals, un tad beigu galā salna apsvilināja dīgstošās sēklas. Kad aukstums beidzot atkāpās, daudzcietušo pussalu izdrebināja zemestrīču virkne, iznīcinot visu ražu, ko nebija iznīdējuši laikapstākļi.
Palikuši bez ražas, cieminieki nokāva visus lopus līdz pat pēdējai kārnajai sivēnmātei, nepaglabājot ne kauliņa.
Vai vismaz tā viņiem šķita.
Nakts aizsegā mazasinīga mēness gaismā kāda meitene izlavījās no mājas un skrēja uz izsīkušo aku ciema nomalē. Ar laiku viņa kļūs par ciltsmāti, bet pagaidām viņa bija tikai bērns, kuru izsalkums bija padarījis par zvēru; viņa pielieca ausi pie akas mutes un dziļumā izdzirdēja klusu rosīšanos.
Pārliecinājusies, ka ir viena pati, viņa pieķērās pie virves, kas nokarājās tumsā, un ūdens spaiņa vietā izvilka sarūsējušu būri. Tajā bija vista, kas knābāja zāles smalkni un sačokurojušos kukaiņus, kas bija tai pabērti.
“Kuš,” teica meitene un atvēra būri. Brīdinājums bija lieks. Putns jau kopš izšķilšanās bija vārgs un padevīgs, tas neizdeva ne guldziena.
Viņa glāstīja tā kārno ķermeni, gludos plikās ādas plankumus, kur vista bija izplēsusi spalvas, lai kaut kā kavētu laiku