Pārāk ilgi esmu centusies sevi mainīt.
Domāju, ka bieži vien plašsaziņas līdzekļos esi redzējusi attēlus, kuros salīdzināts cilvēka izskats pirms un pēc pārvērtībām: vienā pusē skumjš, sagumis cilvēks gaida savu “uzplaukumu” (lasi – svara zudumu), kas noteikti padarīs viņu laimīgu, veiksmīgu, apbrīnotu un iekārotu.
Bērnībā es biju lielāka par draudzenēm. Nevis resna, bet apaļīga un to ļoti labi apzinājos. Biju pārliecināta, ka mans izskats ir nepareizs un traucējošs, tāpēc apmēram 11 gadu vecumā sāku ievērot diētu. Kopš tā laika lielāko sava mūža daļu veltīju “spožajām pārvērtībām”, uzskatot ķermeni – šo spēcīgo instrumentu, kas ved mani cauri dzīvei, – par problēmzonu virkni, kas jālabo un jāsamazina.
Gadu gaitā ieguldīju ārkārtīgi daudz laika, enerģijas un naudas neskaitāmās diētās: Atkinsa (Atkins), Dikāna (Dukan), Sautbīčas (South Beach), Vidusjūras (Mediterranean), “Svara vērotāju”, “Slaidās pasaules” (Slimming World), keto, asinsgrupas, Bejonsē (Beyoncé) limonādes diētā (pat nejautā…), paleo un citās. Es par tām varētu pastāstīt daudz, taču negribu tērēt laiku, jo, goda vārds, tās nav pelnījušas pat ne papildu teikumu. Bet ceru, ka saproti galveno: lai kāds diētas nosaukums nāktu tev prātā, es esmu to izmēģinājusi! Gandrīz katru sasodīto diētu, kas tobrīd eksistēja, pirms nolēmu “nokāpt no diētu adatas”. Zinu, ka, lasot šo tekstu, tu, visticamāk, jau vari papildināt sarakstu, jo kopš tā laika atkal ir parādījušās daudzas jaunas modes diētas.
Pēc sākotnējiem rezultātiem (un diētas bieži vien nodrošina
ļoti ātru efektu, tāpēc mēdz šķist tik neatvairāmas) pusaudzes gados un mazliet pēc 20 gadu vecuma galu galā ikviena diēta padarīja mani nelaimīgu, nomāktu un neizsakāmi vīlušos par neizdošanos, ko uzskatīju par savu vainu. Vairāk par visu pasaulē gribēju būt tieva, bet kāpēc man pietrūka gribasspēka, lai to sasniegtu? Tikai pēc vairākiem gadiem sapratu, ka tā nebija mana vaina, bet par to pastāstīšu vēlāk.
Augot pasaulē, kurā valdīja diētu kultūra, biju pārliecināta, ka ir jābūt tievai, lai iepatiktos citiem, gūtu panākumus un izpelnītos cieņu. Visi “skaistie” cilvēki, kuri ienāca manā pasaulē no žurnāliem, televīzijas, filmām un popmūzikas, bija tievi. Uzskatīju, ka arī man tādai jābūt, – ne tāpēc, ka gribēju uzstāties televīzijā vai būt popzvaigzne, bet tāpēc, ka tievums, manuprāt, nodrošināja atzinību un iederēšanos, pēc kā izmisīgi alku.
Diētu ievērošana kļuva par manas personības daļu, manu būtību un dzīves centru. Biju hroniska tievētāja, kura piedzīvoja īslaicīgus panākumus un pastāvīgus kritumus, katrreiz ar jaunu cerību ķeroties pie katras nākamās jaunatklātās diētas. Šī atkarība ļoti ietekmēja manu dzīvi: es izvairījos no saviesīgām maltītēm, jo baidījos ļauties kārdinājumam un izjaukt toreizējo diētu. Manas attiecības ar apkārtējiem pasliktinājās, strādāju visai viduvēji, jo manu prātu un dārgo laiku aizņēma centieni noturēties diētas rāmjos un neapēst ko lieku. Man trūka enerģijas, jo bieži liedzu ķermenim un smadzenēm to, kas nepieciešams, lai spētu efektīvi funkcionēt.
Grimdama izmisumā, arvien vairāk sāku ierobežot uzturu un izmēģināju sulu diētu. Man nācās aizstāt ēdienu ar piecām glāzēm sulas dienā, un tas sagādāja neizsakāmas mokas. Skaidri atceros, kā centos iet gulēt septiņos vakarā, lai izvairītos no izsalkuma radītām stiprām sāpēm un neizsakāmas vēlmes kaut ko apēst. Tomēr pakāpeniski pārgāju pie četrām glāzēm dārzeņu sulas dienā, vēlāk trim, tad divām, vienas… Līdz nolēmu,
ka pat vienā glāzē ir pārāk daudz kaloriju un pietiks, ja sūkāšu karameles. Nepārtrauktā tievēšana pasliktināja manu psiholoģisko stāvokli, biju ceļā uz ēšanas traucējumiem. Rezultātā man bija jāārstē neirotiskā anoreksija (anorexia nervosa) un neirotiskā bulīmija (bulimia nervosa).
Tolaik strādāju par redaktori modes un skaistumkopšanas žurnālā. Tas bija mans sapņu darbs, kuru biju ieguvusi ar milzu pūlēm – vairākus gadus strādājot praksē trīs dažādās pilsētās un sūtot darba devējiem neskaitāmus CV –, taču nespēju to novērtēt: ēšanas traucējumu dēļ biju tik neizsakāmi nelaimīga, ka gandrīz nekas nesagādāja prieku. Manam Instagram profilam bija 40 000 sekotāju, kuri gribēja redzēt manas “iedvesmojošās” modes un skaistumkopšanas fotogrāfijas. Mana dzīve fotogrāfijās izskatījās ļoti pievilcīga, taču īstenība bija citāda. Atceros, kā 2015. gadā devos uz Dubaiju intervēt Džesiku Albu (Jessica Alba) numura galvenajam rakstam. Lidoju biznesa klasē, nakšņoju pieczvaigžņu viesnīcā, dzēru vīnu un ēdu patiesi smalkos restorānos – mana ģimene, draugi un sekotāji nespēja noticēt. Es biju vislaimīgākā meitene pasaulē! Neviens nezināja, ka ceļojumā nemitīgi apmeklēju tualeti, izmisīgi cīnoties ar bulīmiju. Kad lidojumā mājup piecreiz izraisīju vemšanu un tāpēc sastiepu starpribu muskuli, prātoju, vai man vispār pietiks spēka nocelt koferi no bagāžas konveijera lentes un aizbraukt mājās no Hītrovas lidostas.
Neilgi pēc tam, 2015. gadā, manu raižpilno mammu satrieca mans arvien slimīgākais izskats un viņa maigi, bet stingri lūdza mani aiziet pie ārsta. Nosūtījums pie psihiatra bija sākums – un noteikti ne beigas – virzībai uz ķermeņa atlabšanu un veselīgākām attiecībām ar ēdienu.
Atveseļošanās bija ilga, grūta un sāpīga – kā no smagas slimības. Mana sākotnējā diagnoze rezultējās kompulsīvās pārēšanās traucējumos. Tikai pēc vairākiem gadiem beidzot atbrīvojos no ēšanas traucējumiem un sāku pieņemt savu ķermeni.
Ārstēšanās uzsākšana un lēmums izveseļoties, bez šaubām, bija labākais, ko jebkad sev esmu izdarījusi.
Man paveicās, ka varēju saņemt profesionālu atbalstu un psihoterapeite palīdzēja ieraudzīt mākslīgi radīto diētu kultūras pasauli, kurā visu mūžu biju dzīvojusi un kurā vissvarīgākais ir tievums – vienīgā laimes atslēga. Šī visaptverošā ideoloģija pastāv un attīstās tikai viena iemesla dēļ – tā ļauj daudziem diētu nozares pārstāvjiem gūt lielu peļņu.
Kad sāku apšaubīt diētu kultūras stūrakmeņus – iekšēji tiekot galā ar dziļi iesakņojušos pārliecību, ka jābūt tievai, un ārēji atzīstot un atspēkojot neskaitāmos uzmācīgos vēstījumus, kas apgalvo, ka tikai noteikta izskata ķermeņi ir pievilcīgi vai pieņemami, –atklāju brīnišķīgu alternatīvu: sevis pieņemšanas kopienu. 2016. gadā “lielo izmēru” modele Iskra Lorensa (Iskra Lawrence) kļuva slavena, satricinot modes nozari un pievēršot uzmanību tajā valdošajam daudzveidības trūkumam. Atceros, kā nodomāju – cik skaisti viņa izskatās fotogrāfijās un cik lieliski, ka reklāmas kampaņās un uz žurnālu vākiem redzama sieviete, kura nevalkā vismazāko izmēru! Mani lūdza intervēt I. Lorensu žurnāla rakstam, un mēs sarunājām tikties restorānā. Mana sarunas biedre bija apburoša – goda vārds, viena no skaistākajām sievietēm, kādu jebkad biju redzējusi, bet ne jau svara dēļ – no viņas staroja pašapziņa, pašpārliecība un drosme būt pašai bez vismazākās attaisnošanās. Nespēju novērst skatienu. Apjausma, ka skaistums ir kas vairāk par izskatu, man šķita savāda un neapšaubāmi palīdzēja sagraut uzskatu sistēmu, kurai biju ticējusi kopš neatminamiem laikiem. Aizgāju no intervijas patīkami satraukta un iedvesmota; uzreiz sāku viņai sekot Instagram un atklāju jaunu tiešsaistes telpu, kurā bija daudz sieviešu, kas atteicās “klanīties” sabiedrības skaistuma ideālu priekšā un neatvainojās par neatbilstību tiem.
Jāatzīst, sākotnēji nespēju to saprast – biju apmulsusi, ka sievietes tik lepni rāda to, ko sabiedrība uztver kā “trūkumus”…
Vai viņām tiešām tie nerūpēja? Visu mūžu biju raizējusies par celulītu un augšstilbiem – vai šīs sievietes tiešām uzskatīja savu ķermeni par pieņemamu? Nezinu, kādi skaistuma paraugi bija tev, bet es redzēju vien garas, tievas, nosauļojušās baltās sievietes ar nevainojami gludu ādu bez defektiem. Tagad pamazām arvien vairāk redzam attēlus, kuros sieviešu ķermeņi izskatās citādi, bet tolaik tas bija pārsteidzošs retums. Skaidri atceros, kā nodomāju – es nekad, nekad nespētu rādīt savu ķermeni tā, kā to dara šīs sievietes.
Jo vairāk šādu attēlu redzēju, jo pašsaprotamāki tie šķita, un sāku tajos saskatīt skaistumu un patiešām šaubīties, vai “trūkumi” tiešām ir trūkumi… Kāpēc celulīts jāuztver tik negatīvi?
Tas ir lielākajai daļai sieviešu. Kāpēc tauku krokas uz vēdera nav pieņemamas? Cilvēkiem ir tauki; viņiem ir ādas krokas. Kas gan slikts, ja kājas nav tievas kā maikstes? Galvenais, lai tās labi pilda savu uzdevumu, neraugoties uz formu un izmēru.
Jo vairāk apšaubīju un analizēju, jo svešādāks šķita spiediens, kas bija saistīts ar ķermeņa tēlu, un diētu kultūra vairs nešķita negrozāms skaistuma standarts. Pārmaiņas nesagādāja pūles –vairs nejutos piederīga diētu kultūrai. Centos par jauno pasauli uzzināt pēc iespējas vairāk un sāku iedrošināt arī citas sievietes no tās izlauzties.
Pamazām ar apgūto sāku dalīties ar mammu un četrām māsām, jo mani skumdināja diētu kultūras lielā loma viņu dzīvēs. Tā kā pozitīvas pārmaiņas radīja pat tikai domas par diētu kultūras atmešanu, nolēmu pievērsties šai tēmai arī Instagram.
Kad biju slima ar anoreksiju un bulīmiju un vēl ilgi pēc atveseļošanās sākuma manā profilā bija tikai rūpīgi apstrādātas fotogrāfijas, kuros ķermenis
bija padarīts slaidāks, āda nogludināta, trūkumi novērsti un tā tālāk. Lai gan nesen biju uzzinājusi par diētu kultūru, ēšanas traucējumu dzelžainais tvēriens tik viegli neatlaidās un bažas par ķermeņa tēlu nezuda. Taču atklātas sarunas ar ģimeni par diētu kultūru un ķermeņa tēlu mani iedrošināja riskēt un mainīties.
2016. gada 19. jūnijā Instagram publicēju ierakstu, kurā sīki izklāstīju savas svara un ķermeņa problēmas. Skaidrojums nebija ideāls – man trūka gan prasmju, gan zināšanu –, taču tas bija solis pareizajā virzienā. Reakcija bija pārsteidzoša – vienas nakts laikā saņēmu simtiem ziņu no sievietēm, kurām bija līdzīga pieredze. Mani apstulbināja atklājums, ka tik daudzas ir neapmierinātas ar savu ķermeni. Tā nebija tikai mana problēma, lai gan man tā vienmēr bija šķitis.
Ziņās paustais atbalsts drosmei runāt par šo tēmu mani iedvesmoja turpināt. Palēnām pieradu pie atklātības un iedziļinājos ēšanas traucējumu pieredzē un ķermeņa tēlā, ar kuru biju cīnījusies visu mūžu. Izpētīju un aprakstīju tēmas, kas, manuprāt, varēja noderēt cilvēkiem ar līdzīgām problēmām. Mans pirmais virālais ieraksts bija par Bridžitu Džounsu – arī tas vēl nebija ideāls, jo man vēl bija daudz jāmācās. Skatoties filmu (“Bridžitas Džounsas dienasgrāmata”, Bridget Jones’s Diary) sapratu, ka Renē Zelvēgeres (Renée Zellweger) varone tajā tiek definēta kā apaļīga sieviete, kurai izmisīgi nepieciešamas pārvērtības, lai gan patiesībā tā nav taisnība. Šis kino paustais vēstījums mani satrauca – ekrānā redzamais Bridžitas svars bija daudz mazāks nekā man, taču viņai piedēvēja “lieko svaru” – faktu, no kura baidāmies visvairāk, – un izmisīgu vēlmi “salabot” sevi (skaitot kalorijas un nepagurstoši sportojot – vai atceries filmas ainu ar velotrenažieri?). k
Nākamajos gados sociālajos medijos sarunājos ar tūkstošiem sieviešu no visas pasaules par uzturu, svaru un ķermeņa tēlu. 2021. gada sākumā nokļuvu uz digitālā žurnāla Cosmopolitan vāka – numurs bija veltīts pārliecībai par ķermeni – un kļuvu par Dove vēstnieci – šis skaistumkopšanas zīmols ir pazīstams ar revolucionāro reklāmas kampaņu “Patiess skaistums” (Real Beauty), kurā piedalījās dažādu formu un izmēru sievietes. Kad slimoju ar ēšanas traucējumiem, neko tādu pat iedomāties nevarēju, jo uzskatīju, ka tikai ķermeņa samazināšana padarīs to “pieņemamu” un ļaus gūt panākumus. Ironiski, bet tieši tad, kad atbrīvojos no šīs pārliecības, dzīvē sākās brīnišķīgi notikumi. Pašlaik mans svars ir daudz lielāks, bet esmu laimīgāka un veiksmīgāka nekā jebkad iepriekš.
Tici man, tievs viduklis nebūs tas, ko cilvēki
par tevi atcerēsies.
Vēlos, lai arī tu vairs nebūtu atkarīga no diētu kultūras. Lai tu, tāpat kā savulaik es, beigtu uzskatīt, ka ķermenis ir jāmaina. Tas ļoti kaitē psihiskajai un bieži vien arī fiziskajai veselībai un labsajūtai. Ja gaidi, līdz zaudēsi *ievieto šeit vēlamo kilogramu skaitu*, lai uzvilktu kādu kleitu, vai plāno doties uz pludmali tikai tad, kad atbrīvosies no celulīta, tu – piedod par skarbumu –tērē dārgo laiku bezjēdzīgam mērķim, kas, visticamāk, nesniegs
īstu piepildījumu. Lai arī ko mums māca, patiesu piepildījumu sniedz tikai jēgpilna dzīve – vērtīgas attiecības, saikņu veidošana, aizraujošas nodarbes, sava mērķa atklāšana, pašapziņas stiprināšana un iejūtība. Tici man, tievs viduklis nebūs tas, ko cilvēki par tevi atcerēsies.
Bet kā sākt? Izklausās vienkārši, bet kā to paveikt? Jā, es saprotu. Katru dienu Instagram sarunājos ar sievietēm, kuras izmisīgi cenšas uzlabot ķermeņa tēlu un atmest diētu kultūru, bet… kā? Mēs esam uzaugušas pasaulē, kas mācīja augstāk par visu vērtēt tievumu, tāpēc ir tik grūti pēkšņi pieņemt ķermeni ārpus šīs kategorijas. Es pat teiktu – neiespējami. Tā kā atbilde uz šo jautājumu noteikti neietilpst vienā Instagram ierakstā, sapratu – man par to ir jāuzraksta grāmata. No visas sirds ticu –tikai tad, kad uzzināsim patiesību par diētu kultūru un izlīgsim ar ķermeni, varēsim doties tālāk un nodot šo vēsti nākamajai paaudzei, lai tā neciestu tāpat kā mēs.
Tā kā mans prāts vienmēr grib “visu vai neko” un ātrus risinājumus, ar to ir nemitīgi jāstrādā. Tāpēc pagāja laiks, līdz sāku justies laimīga savā ķermenī, un to panākt nebija viegli. Ātra risinājuma meklēšanas vietā nācās pievērsties “puzles salikšanai”. Atsevišķi tās gabaliņi nerāda pilnu ainu un nesniedz tūlītēju laimes un pieņemšanas recepti, bet savienoti visi kopā rada kaut ko maģisku un jēgpilnu.
Nu ir tava kārta salikt savu puzli, tāpēc centos grāmatā iekļaut nepieciešamo informāciju, lai tu beigtu ievērot diētas un labāk justos savā ķermenī. Vispirms izpratīsim un atpazīsim diētu kultūru, izvērtēsim diētu iedarbīgumu, bet pēc tam apstrīdēsim savas pārliecības par tievumu, resnumu un veselību.
Turpinājumā aplūkosim ķermeņa modes tendences, salīdzināšanu ar citiem, vides veidošanu un visa apgūtā ieviešanu dzīvē.
Grāmata ir stāsts par manu pieredzi, kuru daļēji jau izklāstīju šajās lappusēs. Runāju ar tevi kā cilvēks, kuru, cerams, sapratīsi. Lai gan daudz ko zinu, tomēr neesmu ne uztura speciāliste, ne psiholoģe. Lai padziļinātu izpratni par sarežģītām tēmām, kas saistītas ar diētu kultūru, runāju ar ekspertiem.
Jāatzīst, ka runāju par ķermeņa pieņemšanu un pretdiētu kultūru, būdama standarta izmēra, gaišas ādas krāsas sieviete, kurai nav invaliditātes un kuras dzimumidentitāte sakrīt ar bioloģisko dzimumu. Mans ķermenis nav marginalizēts, un man ir milzums privilēģiju, kas neizbēgami ietekmē manu pieredzi un izpratni par ķermeņa tēlu. Šī iemesla dēļ iekļāvu grāmatā to sieviešu viedokļus, kuru ķermeņi ir marginalizēti, lai padziļināti izglītotos par resnuma fobiju, svara stigmatizēšanu un nepopulāru ķermeņu formu apspiešanu un, galvenais, saprastu, kā varam palīdzēt.
Centos uzrakstīt tādu grāmatu, kāda man izmisīgi bija nepieciešama tolaik, kad biju apmāta ar diētām un atteicos no sabiedriskās dzīves, lai apmeklētu neskaitāmas sporta nodarbības. Kad ticēju, ka dzīve būs labāka tad, ja notievēšu, un citādi nekad nebūs gana. Vēlos, lai šī grāmata būtu ķermeņa tēla rokasgrāmata, kuru vari lasīt savā tempā, apdomāt un praktiski izmantot. Ja kaut kas nešķiet piemērots, viss kārtībā – vari to atlikt, koncentrēties uz citām jomām un atgriezties tad, kad aina būs pilnīgāka un ieteikums šķitīs nozīmīgāks.
Tu nenopirki šo grāmatu nejauši. Izmanto to.
Dzīve ir pārāk īsa,
lai ienīstu savu ķermeni.
1. NODAĻA
