BRITNIJA SPIR S A
No angļu valodas tulkojusi Dita Katlapa
Woman in me
© Britney Jean Spears, 2023
© Tulkojums latviešu valodā, Dita Katlapa, 2024
© Izdevums latviešu valodā © Apgāds Izdevniecība Helios OÜ, 2024
Literārā redaktore Sandra Skuja
Maketētājs © Jāks Rītels
Iespiests Print Best
ISBN 978-9934-639-02-9
www.izdevniecibahelios.lv
Maniem dēliem, kas ir mana mūža mīlestības
Kādreiz labi audzināti bērni Amerikas dienvidos cienīja savus vecākus un turēja muti ciet. (Mūsdienās viss ir otrādi, tagad vecākiem ir jārespektē bērni.) Runāt pretim vecākiem mūsmājās nebija ļauts. Lai cik slikti arī nebūtu, no manis sagaidīja klusuciešanu. Ja tā nedarīju, tam bija sekas.
Bībelē stāv rakstīts, ka tava mēle ir tavs zobens.
Mana mēle un mans zobens bija dziedāšana.
Dziedāju visu savu bērnību, cik vien sevi atceros. Dziedāju līdzi radio atskaņotajām dziesmām, sēžot automašīnā, pa ceļam uz deju nodarbībām. Dziedāju, kad biju noskumusi. Dziedāšana bija mana garīgā izpausme.
Piedzimu un gāju skolā Makkombā, Misisipi štatā, bet dzīvoju divdesmit piecas jūdzes tālāk, Kentvudā, Luiziānā.
Kentvudā visi viens otru pazina. Durvis nekad nebija aizslēgtas, sabiedriskā dzīve kūsāja ap baznīcu un viesībām māju pagalmos, bērni tika ģērbti saskaņotās drēbēs, un visi prata šaut
ar ieroci. Apkārtnes zināmākais vēsturiskais objekts bija Mūras nometne – konfederācijas treniņu bāze, ko uzbūvēja Džefersons
Deiviss (Je erson Davis). Katru gadu nedēļu pirms Pateicības dienas tika rīkota Amerikas pilsoņu kara vēsturiskā rekonstrukcija, un uz ielas sastapti militārā apģērbā tērpti cilvēki bija kā atgādinājums, ka tuvojas svētki. Man patika šis laiks – karstās šokolādes un iekurta kamīna smarža mūsu viesistabā, uz zemes sakritušās krāsainās rudens lapas...
Mēs dzīvojām mazā ķieģeļu mājā ar zaļi strīpainām tapetēm un koka paneļiem. Bērnībā gāju uz Sonic izklaides centru, vizinājos ar kartingu, spēlēju basketbolu un apmeklēju par Pārkleinas akadēmiju dēvēto kristiešu skolu.
Aizkustinājumu un skudriņas pār muguru pirmoreiz sajutu, dzirdēdama mūsu mājkalpotāju dziedam veļas telpā. Parasti es biju atbildīga par veļas mazgāšanu un gludināšanu, taču brīžos, kad mums bija vairāk naudas, mamma mēdza nolīgt palīgus.
Mājkalpotāja dziedāja gospeļus, un tas man atvēra acis uz pavisam citu pasauli. Es to nekad neaizmirsīšu.
Kopš tā laika auga mana vēlme un kaislība dziedāt. Dziedāšana ir kā maģija. Kad dziedu, es apzinos, kas esmu. Es spēju skaidri komunicēt. Dziedot mēs taču nelietojam tādas frāzes kā “Sveiki, kā jums klājas?”. Mēs spējam paust daudz dziļākas lietas.
Dziedāšana aizved mani uz noslēpumainu pasauli, kur valodai vairs nav nozīmes, kur iespējams ir itin viss.
Viss, ko es vēlējos, bija aizbēgt no ikdienišķās pasaules uz vietu, kur varētu izpaust sevi bez liekas domāšanas. Manu prātu katru reizi pārņēma apjukums un bailes, kad paliku viena ar savām domām. Mūzika apklusināja šo troksni un ļāva man sajusties pārliecinātai, ļāva man nokļūt tur, kur mani saredzēja un sadzirdēja tieši tā, kā to vēlējos es. Dziedāšana lika man sajust dievišķā klātbūtni. Kamēr dziedāju, es pa pusei biju ārā, prom, no šīs pasaules. Kā jau jebkurš bērns, es, protams, spēlējos pagalmā, taču manas domas, jūtas un cerības bija kur citur.
Es daudz strādāju pie tā, lai viss izskatītos tieši tā, kā vēlējos. Uztvēru sevi ļoti nopietni, kad lmēju muļķīgus mūzikas videoklipus Meraijas Kerijas (Mariah Carey) dziesmām savas draudzenes pagalmā. Astoņu gadu vecumā iedomājos, ka esmu režisore. Neviens cits, šķiet, manā pilsētā neko tādu nedarīja. Bet es zināju, kādu vēlos redzēt pasauli, un centos savu sapni piepildīt.
Mākslinieki rada lietas un spēlē daždažādas lomas, jo vēlas aizbēgt uz tāltālām pasaulēm, un bēgšana bija tieši tas, kas man bija nepieciešams. Es vēlējos dzīvot savos sapņos, savā brīnišķīgajā, iztēles radītajā pasaulē un nedomāt par realitāti, kad vien tas bija iespējams. Dziedāšana veidoja tiltu starp realitāti un fantāziju – pasauli, kurā es dzīvoju, un pasauli, kurā ļoti vēlējos dzīvot.
Traģēdija manā ģimenē ir iedzimta. Mans otrais vārds ir par godu tēva mātei Emmai Džīnai Spīrsai, kuru visi sauca par Džīnu. Esmu redzējusi viņu fotogrā jās un saprotu, kāpēc visi teica, ka esam līdzīgas. Tādi paši blondi pati. Tāds pats smaids. Viņa izskatījās jaunāka, nekā patiesībā bija.
Viņas vīrs, mans vectēvs Džūns Spīrss seniors, bija vardarbīgs. Džīna ļoti pārdzīvoja sava bērna nāvi, kurš nomira trīs dienas pēc dzemdībām. Džūns aizsūtīja Džīnu uz Dienvidaustrumu Luiziānas slimnīcu Mandevilā, pēc visa spriežot, briesmīgu iestādi cilvēkiem ar garīga rakstura saslimšanām, kur viņu zāļoja ar litiju. 1966. gadā, trīsdesmit viena gada vecumā, mana vecmāmiņa Džīna nošāvās pie sava dēliņa kapa, astoņus gadus pēc viņa nāves. Nespēju pat iztēloties viņas skumjas.
Par tādiem vīriešiem kā Džūns dienvidos mēdza teikt: “Viņam nekas nebija gana labs”, viņš bija “perfekcionists”, viņš “ļoti iesaistījās bērnu audzināšanā”. Es gan izmantotu skarbākus vārdus.
Būdams sporta fanātiķis, Džūns lika manam tēvam trenēties pāri spēkiem. Katru dienu, kad mans tēvs bija pabeidzis basketbola treniņu, lai arī cik noguris vai izsalcis būtu, viņam nācās iemest vēl simts bumbu grozā, pirms drīkstēja ienākt mājā.
Džūns bija policists Batonrūžas iecirknī un tēvs kopumā desmit bērniem no trim sievām. Cik man zināms, nevienam nav nekā laba, ko pateikt par viņa dzīves pirmajiem piecdesmit
gadiem. Pat manā ģimenē mēdza teikt, ka Spīrsu vīriešiem ir slikta slava, jo īpaši attieksmē pret sievietēm.
Džīna nebija vienīgā sieva, ko Džūns nosūtīja uz psihiatrisko slimnīcu Mandevilā. Viņš tur aizveda arī savu otro sievu. Viena no mana tēva pusmāsām bija teikusi, ka Džūns viņu seksuāli izmantoja no vienpadsmit līdz sešpadsmit gadu vecumam, kad viņa aizbēga no mājām.
Manam tēvam bija trīspadsmit, kad Džīna nošāvās pie sava mazuļa kapa. Zinu, ka trauma bija viens no iemesliem, kādēļ
viņš bija tāds, kāds bija pret manu brāli, māsu un mani. Kādēļ nekas un nekad nebija gana labi. Mans tēvs spieda brāli būt izcilam sportā un vienlaikus pats dzēra, līdz nespēja vairs sakarīgi domāt. Pazuda uz vairākām dienām. Tēvs bija īpaši nejauks, kad dzēra.
Taču Džūns seniors ar gadiem atmaiga. Es nepieredzēju to ļauno vīrieti, kurš bija vardarbīgs pret manu tēvu un viņa brāļiem un māsām. Man viņš bija pacietīgs un sirsnīgs vectētiņš. Mana tēva un mātes pasaules bija pilnīgi pretējas.
Pēc mammas stāstītā, manas mammas mamma, vecmāmiņa Liliana (“Lilī”) Portella nāca no elegantas un izsmalcinātas londoniešu ģimenes. Lilī piemita kas eksotisks, un to bija pamanījuši visi. Savukārt viņas māte bija no Lielbritānijas, bet tēvs – no
Vidusjūras salas Maltas; tēvocis bijis grāmatsējējs. Visa ģimene spēlēja mūzikas instrumentus un dziedāja.
Otrā pasaules kara laikā karavīriem par godu sarīkotā deju vakarā Lilī satika amerikāņu karavīru, manu vectēvu Bārniju Bridžesu. Viņš bija ģenerāļu šoferis un dievināja ātri braukt.
Liliana bija stipri vīlusies, kad Bārnijs atveda viņu sev līdzi uz Ameriku. Viņa bija iztēlojusies tādu dzīvi, kāda tā bija Londonā. No Ņūorleānas braukdama uz Bārnija piena fermu, viņa vērās ārā pa automašīnas logu un satraucās par to, cik tukša šķita pasaule. “Kur ir visas gaismas?” viņa vaicāja savam jaunajam vīram.
Reizēm domāju par Lilī, kura toreiz tumsā brauca cauri
Luiziānas laukiem un saprata, ka viņas krāšņā, ar mūziku piepildītā dzīve ar pēcpusdienas tējām un Londonas muzejiem drīz kļūs šaura un grūta. Teātra un iepirkšanās vietā viņa savas dienas pavadīs iestrēgusi laukos, kur gatavos ēst, uzkops māju un slauks govis.
Līdz ar to mana vecmāmiņa ierāvās sevī, lasīja milzum daudz grāmatu, kļuva apsēsta ar tīrību un ilgojās pēc Londonas līdz pat savai nāves dienai. Mana ģimene teica, ka Bārnijs neļāva Lilī atgriezties Londonā, jo baidījās, ka viņa vairs nekad neatgrieztos mājās.
Mana mamma teica, ka Lilī reizēm esot bijusi tik ļoti iegrimusi savās domās, ka sākusi uzkopt galdu, pirms visi bija beiguši ēst.
Kopumā par vecmāmiņu zināju vien to, ka viņa bija skaista, un man patika atdarināt viņas britu akcentu. Runāšana ar britu akcentu mani vienmēr uzmundrina, jo atgādina par viņu, manu stilīgo vecmāmiņu. Es vēlējos pārņemt viņas manieres un skanīgo balsi.
Tā kā Lilianai bija nauda, var uzskatīt, ka mana mamma Linna, viņas brālis Sonijs un māsa Sandra uzauga “naudīgi”, īpaši Luiziānas lauku vērtību skalā. Kaut arī viņi bija protestanti, mana mamma apmeklēja katoļu skolu. Kā pusaudze viņa bija satriecoša, ar īsiem, melniem matiem. Uz skolu viņa gāja pašos garākajos zābakos un īsākajos svārkos. Pilsētā viņa izklaidējās ar geju puišiem, kuri viņu vizināja uz motocikliem.
Protams, ka mans tēvs meta uz ciņu acis. Viņš bija apbrīnojami talantīgs sportists, visticamāk, vectēva Džūna dēļ, kurš lika
viņam tik smagi strādāt. Cilvēki bija gatavi mērot jūdzēm garu ceļu, lai tikai redzētu viņu spēlējam basketbolu.
Viņu ieraudzīdama, mamma teica: “O-o, kas viņš ir?”
Viņu attiecības dzima no abpusējām simpātijām un kāres pēc piedzīvojumiem. Taču medusmēnesis bija galā, vēl ilgi pirms manas piedzimšanas.