Issuu

SARKANĀ KARALIENE

HUANS GOMESS–HURADO

No spāņu valodas tulkojusi Ieva Zālīte

Reina Roja

In collaboration with Antonia Kerrigan Literary Agency

Cover images © Getty Images

Cover design © Neil Lang, Pan Macmillan Art Department

Projekta vadītāja Kristīne Lemeševska

Literārais redaktors Ilmārs Zvirgzds

Korektore Anna Āboliņa

Maketētājs © Jāks Rītels

Iespiests Print Best

ISBN 978-9934-639-20-3

www.izdevniecibahelios.lv

Babsai

PĀRTRAUKUMS

Antonija Skota ļauj sev domāt par pašnāvību tikai trīs minūtes dienā.

Citiem cilvēkiem trīs minūtes varētu šķist niecīgs laika sprīdis.

Antonijai ne. Varētu teikt, ka viņas prātam zem motora pārsega ir daudz zirgspēku, bet Antonijas galva nav sporta auto dzinējs. Varētu teikt, ka Antonijas prāts spēj veikt daudzus informācijas apstrādes ciklus, bet tas nav dators.

Antonijas Skotas prāts vairāk atgādina džungļus, pilnus ar pērtiķiem, kuri pilnā sparā lēkā no vienas liānas uz otru, turēdami rokās dažnedažādas lietas. Tur ir daudzi pērtiķi un daudzas lietas, to ceļi gaisā krustojas, viņi atiež zobus.

Tieši tāpēc trīs minūtēs – aizvērtām acīm, sēžot uz grīdas ar basām, sakrustotām kājām, – Antonija spēj aprēķināt:

• ātrumu, ar kādu viņas ķermenis ietriektos zemē, ja sieviete izlēktu no blakus esošā loga;

• mūža miegam nepieciešamo Propofol miligramu skaitu;

• laiku un temperatūru, kādā būtu jābūt iegremdētai aizsalušā ezerā, lai hipotermija apstādinātu sirdspukstus.

Antonija plāno, kā iegūt ierobežotas pieejamības vielas, piemēram, propofolu (piekukuļojot medbrāli), un noskaidrot, kur šajā gadalaikā atrodas tuvākais aizsalušais ezers (Laguna Negra Sorijā). Par lēkšanu no bēniņiem sieviete izvēlas nedomāt, jo logs ir pašaurs un viņai ir aizdomas, ka slimnīcas kafejnīcā pasniegtais pretīgais ēdiens viņai pa taisno pārvēršas platākos gurnos.

Trīs minūtes, kurās viņa domā par to, kā sevi nogalināt, ir viņas trīs minūtes.

Tās ir svētas.

Tās neļauj sajukt prātā.

Tāpēc viņai ļoti nepatīk, ka rituālu pārtrauc sveši soļi, kas atskan trīs stāvus zemāk.

Tas nav neviens no kaimiņiem, viņa pazītu tiem raksturīgo kāpšanu pa kāpnēm. Arī ne pastnieks, ir svētdiena.

Lai arī kas tas būtu, Antonija ir pārliecināta, ka šis cilvēks meklē viņu.

Un tas viņai nepatīk vēl vairāk.

Pirmā daļa

Jons

– Nu, mūsu pusē, – Alise stāstīja, vēl aizvien elsdama un pūzdama, – parasti kaut kur var nokļūt, ja skrien tik ātri un tik ilgi kā mēs. – Atpalikusi puse! –sacīja Karaliene. – Šeit, kā redzi, lai noturētos tanī vietā, kurā esi, jāskrien cik ātri vien vari. Bet, ja vēlies nokļūt kaut kur citur, jāskrien vismaz divreiz tik ātri. luiss kerols, Alise Aizspogulijā un ko viņa tur redzēja1

1 Luiss Kerols “Alise Aizspogulijā, un ko viņa tur redzēja”. “Zvaigzne ABC”, 2014, 34. lpp. No angļu valodas tulkojusi Elfrīda Melbārzde. (Šeit un turpmāk – tulkotājas piezīmes.)

1 UZDEVUMS

Jonam Gutjeresam nepatīk kāpnes.

Tas nav estētikas jautājums. Kāpnes ir vecas (ēka celta 1901. gadā, to viņš pamanīja pie ieejas), čīkst un pēc simt deviņpadsmit gadu lietošanas tām izdilis vidus, taču tās ir stingras, labi koptas un lakotas.

Ir patumšs, pie griestiem piekārtās trīsdesmit vatu spuldzes tikai padara ēnas blīvākas. Jons kāpj augšup garām durvīm, no kuru apakšas plūst cittautiešu balsis, eksotiskas smaržas un dīvaina mūzika, ko spēlē ar svešiem instrumentiem. Galu galā esam Lavapjesā, ir svētdienas pēcpusdiena, tuvojas vakariņu laiks.

Tas viss Jonam netraucē, jo viņš pieradis rīkoties ar pagājušā gadsimta lietām (viņš dzīvo kopā ar māti), pie tumšām vietām (viņš ir gejs) un ārzemniekiem ar apšaubāmiem ienākumiem un šaubīgās situācijās (viņš ir policijas inspektors).

Jonu Gutjeresu nomāc, ka jākāpj pa kāpnēm.

Sasodītās vecās ēkas, Jons nodomā. Nav vietas liftam. Bilbao gan tā nenotiek.

Jons nebūt nav resns. Vismaz ne tik resns, lai komisārs tam pievērstu uzmanību. Inspektoram Gutjeresam ir rumpis kā muca un divas tam piemērotas rokas. Iekšpusē, lai gan to nevar redzēt, ir basku spēkavīra harrijasotzaile muskuļi. Viņa personiskais rekords ir pacelt divsimt deviņdesmit trīs kilogramus, ne mazāk, un tas bez īpašiem treniņiem, tīrs vaļasprieks. Sestdienas rīta izstaipīšanās. Lai kolēģi negrābstās ap pautiem, tāpēc ka viņš ir zilais. Jo Bilbao ir Bilbao, un policisti ir policisti, daudziem mentalitāte ir vecāka nekā sasodītās simtgadīgās kāpnes, pa kurām Jons tik smagi slāj augšup.

Nē, Jons nav tik resns, lai priekšnieks viņu nosodītu, turklāt komisāram ir labāki iemesli viņu izlamāt. Nostrostēt un izmest no komandas. Patiesībā Jons ir oficiāli atstādināts no posteņa un nesaņem algu.

Viņš nemaz nav tik resns, taču mucas rumpis ir uzstādīts uz divām kājām, kas salīdzinājumā izskatās pēc zobu bakstāmajiem. Tāpēc neviens pie pilna prāta nesauktu Jonu par veiklu zelli.

Trešajā stāvā Jons atklāj senču izgudrotu brīnumu: elpas atvilkšanu. Tas ir pieticīgs dēlis, ceturtdaļaplis, kas pienaglots kāpņu laukumiņa stūrī. Jonam šķiet, ka nokļuvis paradīzē, viņš atkrīt uz soliņa. Lai atvilktu elpu, sagatavotos tikšanās reizei, kuru nemaz nevēlas, un pārdomātu, kā, pie velna, viņa dzīve tik ātri varēja kļūt sūdīga.

Nu gan esmu iekūlies, viņš nodomā.

2 ATSKATS PAGĀTNĒ

– … iekūlies sasodītos mēslos, inspektor Gutjeres, – komisārs pabeidz teikumu. Priekšnieka seja ir vēža sarkana, un viņš elš kā spiediena katls.

Mēs atrodamies Bilbao, Valsts policijas iecirknī Gordonisa ielā, dienu pirms Jons dabūja uzkāpt sestajā stāvā Madrides Lavapjesas apkaimē. Pagaidām viņam inkriminēti šādi noziegumi: dokumentu viltošana, pierādījumu sagrozīšana, tiesas aizkavēšana un profesionālā nelojalitāte. Sods no četriem līdz sešiem gadiem cietumā. – Ja prokurors sadusmosies, viņš var pieprasīt līdz desmit gadiem. Tiesnesis tos tev ar prieku piešķirs. Nevienam nepatīk korumpēti policisti, – saka komisārs, uzsitot ar plaukstu pa tērauda galdu. Viņi atrodas nopratināšanas telpā, kur neviens nevēlas iekļūt kā goda viesis. Inspektors Gutjeress saņem augstākās kvalitātes pakalpojumu paketi: apkure uzgriezta līdz ērtajai atzīmei starp smacējošu karstumu un nāvi nosmokot, spilgta gaisma, tukša, bet labi redzama ūdens krūze.

– Neesmu korumpēts, – Jons iebilst, cīnoties ar vēlmi atraisīt kaklasaiti. – Es nekad neesmu iebāzis kabatā ne centa.

– It kā tam būtu kāda nozīme. Ko, pie velna, tu domāji?

Jons domāja par Desirē Gomesu jeb Desi, vai Brijosu. Desi ir slikti dzīvojusi deviņpadsmit gadu un jau trīs gadus ir uz ielas. Viņa pa to staigā, tur guļ, dur vēnā. Īsta lellīte, cukurdupsītis. Nekā, ko Jons nebūtu redzējis. Bet dažas no šīm meitenēm tev, cilvēkam, ielavās sirdī, pašam nemanot, tā notiek, un pēkšņi viss ir kā Hoakina Sabina dziesmā. Nekā nopietna. Viens smaids, tu viņu uzaicini uz kafiju pulksten sešos un nekad no rīta. Un pēkšņi tev rūp, ka suteners viņu piekauj zili melnu. Tu aprunājies ar suteneru, ja nu viņš izbeidz. Bet suteners neizbeidz, jo viņa smadzenēs ir tikpat daudz kroku, cik sakodienā zobu. Viņa raud tev azotē, un tu kļūsti nikns. Pat nepamani, kā esi viņa automašīnā paslēpis vielas. Tieši tik daudz, lai viņam iedotu sešus līdz deviņus gadus.

– Es ne par ko nedomāju, – Jons atbild.

Komisārs pārbrauc ar roku sejai, berzēdams to, it kā gribētu izdzēst neticības izteiksmi. Nesanāk.

– Paklau, ja tu vismaz viņu drāztu, Gutjeres. Bet tevi taču neinteresē sievietes, vai ne? Vai arī tagad tu zvejo abos dīķos?

Jons pakrata galvu.

– Jo plāns taču nebija slikts, – komisārs ironizē. – Aizvākt šo mēslu no ielas bija lieliska ideja. Trīssimt septiņdesmit pieci grami heroīna, pa taisno uz cietumu. Bez vainu mīkstinošiem apstākļiem, nekādu melu. Bez kaitinošām procedūrām.

Plāns bija lielisks. Problēma slēpās tajā, ka Jonam tas šķita tik labs, ka viņš izdomāja par to pastāstīt Desi. Lai viņa zinātu, ka šī uzsistā acs, zilumi un ieplaisājusī riba būs pēdējā. Heroīna atmiekšķētajām Desi smadzenēm kļuva žēl sutenera, nabadziņa. Desi viņam visu izstāstīja. Suteners nolika Desi paslepšus stāvēt stūrī un ierakstīt visu ar mobilā kameru. Tad viņi par trīssimt eiro to

pārdeva video interneta televīzijai la Sexta, kas to raušus izrāva no rokām dienu pēc tam, kad suteneru arestēja par narkotiku kontrabandu. Ziņa sacēla milzu troksni. Pirmā lapa visos laikrakstos, video visās ziņās.

– Es nezināju, ka mani ieraksta, komisāra kungs, – Jons kaunīgi iebilst. Viņš pakasa galvu, viļņainos, sarkanīgos matus. Noglauž bārdu, kas ir bieza un sāk mesties sirma.

Un atceras.

Desi trīcēja rokas, kadrējums bija drausmīgs, taču viņa ierakstīja pietiekami daudz. Lelles sejiņa uz šī fona izskatījās ļoti labi. Viņa Oskara cienīgi nospēlēja policijas nepamatoti apsūdzēta nevainīga vīrieša draudzenes lomu. Pēcpusdienas programmās vai vakara sarunu šovos suteneru nerādīja tādu, kā viņš izskatījās tagad – sievu sitēja kreklā, brūniem zobiem. Nē, tur demonstrēja desmit gadu senu fotogrāfiju, kurā viņš vēl nebija sagremojis pirmās komūnijas dievmaizīti. Nomaldījies eņģelītis, vainīga ir sabiedrība, viss tādā garā.

– Tu esi ieminis zemē šī policijas iecirkņa reputāciju, Gutjeres. Jābūt īstam idiotam. Idiotam un nevainīgam. Vai tu tiešām nenojauti, kas notiek?

Jons otrreiz pašūpoja galvu.

Viņš uzzināja par šo putru, jo videoklips nonāca vacapā starp divām mēmēm. Nevajadzēja pat divas stundas, lai tas izplatītos visā valstī. Jons nekavējoties ieradās policijas iecirknī, kur prokurors kliegdams pieprasīja viņa galvu komplektā ar sēkliniekiem –rotājumam.

– Man žēl, komisāra kungs.

– Un būs žēl vēl vairāk.

Komisārs nopūšoties pieceļas un pamet telpu, taisnīga sašutuma vadīts. It kā pats nekad nebūtu aizticis pierādījumus, pagriezis

kādu Kriminālkodeksa likumu sev par labu vai šur tur krāpies. Domājams. Taču viņš nebija tik stulbs, lai tiktu pieķerts. Jonam dod laiku nobriest. Viņam ir atņemts pulkstenis un mobilais tālrunis, tā ir standarta procedūra, lai pratināmais zaudētu laika izjūtu. Pārējās personīgās mantas atrodas aploksnē. Nav ar ko izklaidēties, tāpēc stundas rit ļoti lēni, atstājot pietiekami daudz tukšuma, kurā mocīties sava stulbuma dēļ. Tā kā medijos tiesas prāva jau ir zaudēta, Jonam atliek vien prātot, cik gadu būs jāpavada Basauri izmeklēšanas cietumā. Daži draudziņi jau gaidīs ar sažņaugtām dūrēm un lielu vēlmi parunāt ar policistu, kurš viņus tur nogādāja – trīs pret vienu. Vai varbūt viņu nosūtīs tālāk, lai aizsargātu, uz vietu, kur amatxo, māmulīte, nevarēs apciemot dēliņu. Neatnesīs pusdienu kastīti ar viņas slavenajām svētdienas mencu cocochas. Deviņi gadi, piecdesmit svētdienas gadā, četri simti piecdesmit svētdienas bez cocochas. Apmēram. Viņam tas šķiet smags sods. Un amatxo jau ir paveca. Dēlu dzemdēja divdesmit septiņos gados, gandrīz vēl jaunava, kā Dievs lēmis. Un tagad viņam ir četrdesmit trīs, bet viņai septiņdesmit. Kad Jons tiks uz brīvām kājām, viņam vairs nebūs māmiņas, kas gatavo mencas. Ja vien šie jaunumi viņu jau tagad nepārbiedēs līdz nāvei. Kaimiņiene no 2B dzīvokļa laikam jau būs izstāstījusi, īsta tenku vācele ar lokanu mēli, nu, tā, kas gulēja ar to ģerāniju veci.

Paiet piecas stundas, Jonam tās šķiet piecdesmit. Viņam nekad nav paticis sēdēt uz vietas, tāpēc nākotne aiz restēm šķiet neiespējama. Jons nedomā par pašnāvību, jo augstāk par visu vērtē dzīvi un ir nelabojams optimists. Tāds, par kuru Dievs smejas visvairāk, apbērdams ar tonnu ķieģeļu. Bet viņš arī nespēj izgudrot, kā izbēgt no virves, ko pats uzmetis sev kaklā.

Jons ir iegrimis drūmās pārdomās, kad atveras durvis. Viņš gaida, ka atkal ieraudzīs komisāru, bet tā vietā parādās garš, kalsns

vīrietis. Apmēram četrdesmit gadus vecs, tumšādains, ar izteikti atkāpušos matu līniju, plāni apgrieztām ūsām un lellei līdzīgām acīm, kas izskatās drīzāk uzkrāsotas nekā īstas. Saburzīts uzvalks.

Portfelis. Dārgi.

Pasmaida. Tā ir slikta zīme.

– Vai jūs esat prokurors? – pārsteigts jautā Jons.

Viņš nekad iepriekš nav redzējis atnācēju, un tomēr šķiet, ka svešinieks jūtas kā mājās. Viņš atgrūž vienu no tērauda krēsliem, tas šņirkstēdams aizskrapst pa cementa grīdu, un apsēžas galda otrā pusē, joprojām smaidīdams. Vīrietis izņem no portfeļa dažus papīrus un pēta tā, it kā Jons neatrastos tuvāk par metru.

– Vai jūs esat prokurors? – Jons neatlaižas.

– Mmmm… Nē. Es neesmu prokurors.

– Tad advokāts?

Svešinieks nošņācas, nevar saprast, aizvainoti vai uzjautrināti.

– Advokāts. Nē, es neesmu advokāts. Varat mani saukt par Mentoru.

– Mentors? Tas ir vārds vai uzvārds?

Svešinieks turpina caurskatīt papīrus, nepaceļot acis.

– Jūsu stāvoklis ir diezgan apdraudēts, inspektor Gutjeres. Pirmkārt, jūs esat atstādināts no darba un nesaņemat algu. Un ir vēl dažas apsūdzības. Bet tagad nāks labās ziņas.

– Vai jums ir burvju nūjiņa, lai tās pazustu?

– Kaut kas tamlīdzīgs. Esat nostrādājis policijā vairāk nekā divdesmit gadu, veicis daudz arestu. Dažas sūdzības par nepaklausību. Neciešat autoritātes. Patīk izmantot īsceļus.

– Ne vienmēr var precīzi ievērot noteikumus. Mentors lēnām ieliek papīrus atpakaļ portfelī.

– Vai jums patīk futbols, inspektor?

Jons parausta plecus.

– Ik pa laikam kāda Athletic spēle.

Pēc inerces. Athletic Bilbao ir Athletic.

– Vai esat redzējis spēlējam kādu Itālijas komandu? Itāļiem ir

šāds sauklis: Nessuno ricorda il secondo. Otro neviens neatceras.

Itāļiem nerūp, kādā veidā viņi uzvar, ja vien vinnē. Simulēt nav apkaunojums. Iespert pretiniekam ir daļa no spēles. Kāds gudrais

šo filozofiju nosauca par sūdismu.

– Kurš gudrais?

Tagad plecus parausta Mentors.

– Jūs esat sūdists, kā to pierāda jaunākais varoņdarbs ar sutenera mašīnas bagāžnieku. Protams, jūs gribējāt to paveikt tā, lai tiesnesis neko neredzētu, inspektor Gutjeres. Un vēl jo mazāk gaidījāt, ka iestudējuma atkārtojums sociālajos tīklos nonāks ar mirkļbirku

#PolicijasDiktatūra.

– Klau, Mentor, vai kā jūs sauc, – Jons saka, uzliekot milzīgās plaukstas uz galda. – Esmu noguris. Mana karjera aizgājusi pa burbuli, un māte noteikti ir noraizējusies, jo neesmu ieradies mājās uz vakariņām un vēl neesmu varējis viņai pateikt, ka pavadīšu dažus gadus, viņu neredzot. Tātad, ķerieties pie lietas vai ejiet dirst.

– Es izteikšu priekšlikumu. Jūs izdarīsiet to, ko vēlos, un es jūs izvilkšu no tiem… Kā tos nosauca jūsu priekšnieks? No šiem sasodītajiem mēsliem, kuros esat iekūlies.

– Vai jūs gatavojaties runāt ar prokuratūru? Un ar medijiem? Kā tad, cilvēk mīļais. Es tak neesmu dzimis vakar.

– Es saprotu, ka jums grūti uzklausīt svešu cilvēku. Esmu pārliecināts, ka jums padomā ir kāds labāks, pie kā vērsties.

Jonam padomā nav neviena labāka, pie kā vērsties. Ne labāka, ne sliktāka. To viņš apjēdz jau piecas stundas.

Viņš padodas.

– Ko jūs gribat?

– Es vēlos, inspektor Gutjeres, lai jūs iepazītos ar manu senu draudzeni. Un aizvestu viņu dejot.

Jons īsi iesmejas, bet tur nav ne miņas no prieka.

– Paklau, baidos, ka jūs esat ticis nepareizi informēts par maniem vaļaspriekiem. Nedomāju, ka jūsu draudzenei patiktu ar mani dejot.

Mentors atkal pasmaida. Smaids pa visu ģīmi, vēl satraucošāks par pirmo.

– Protams, ne, inspektor. Patiesībā es uz to paļaujos.