Dženija Mastada
Tulkojusi Ilze Paegle-Mkrtčjana
Okay Days © Mustard Stories Ltd. 2023
Cover illustration © Faye Orlove
Author photo © David Mustard
© Tulkojums latviešu valodā, Ilze Paegle-Mkrtčjana, 2024
© Izdevums latviešu valodā © Apgāds Izdevniecība Helios OÜ, 2024
Literārā redaktore Sandra Skuja Maketētājs © Jāks Rītels
Iespiests Print Best
ISBN 978-9934-639-03-6
www.izdevniecibahelios.lv
Sama
Mēs guļam vannā. Es – uz Lūka, mana mugura ir piespiesta pie viņa vēdera. Ūdens ir pārāk karsts, tāpēc es lūdzu, lai viņš saspiež ceļgalus kopā un paceļ mani augstāk. Viņš paklausa. Tagad ūdens pārklāj mani tikai daļēji, vēders un krūtis, un gurni lēnām atdziest. Pārkarsusī mugura, atvēsušais vēders droši vien līdzsvarojas, varbūt kādā visaptverošā vienādojumā. Tomēr mani urda nemiers. Sāku dungot, kamēr viņš gremdējas savās domās.
– Piektais elements, – viņš saka. Man gribas apgriezties uz vēdera, lai varētu interpretēt viņa sejas izteiksmi, jo, pēc balss spriežot, šodien viņš nav labā omā, taču es attraucu: – Laika cilpa.
Mēs spēlējam Brūsa Vilisa spēli. Tagad ir viņa kārta, un viņš uztver to nopietni. Es laikam zaudēšu, jo ir atlikusi tikai viena lma, proti, “12 pērtiķi”, un tad man vairs nebūs ko teikt. Viena no tām divsimt VHS videokasetēm, kuras mana māsīca Diva bērnībā ierakstīja no televizora. Dažās pietrūkst piecu sākuma minūšu vai arī lmu ik pēc divdesmit minūtēm pārtrauc reklāmas pauzes. Sugar Pu s brokastu pārslas, Head & Shoulders šampūni, Chiquita banāni. Uz katras videokasetes muguriņas akurāti uzrakstīts lmas nosaukums. Visas videokasetes ir sarindotas alfabētiskā secībā.
Esmu iegremdējusies ūdenī tikai pa pusei, tomēr man joprojām ir pārāk karsti. Jūtu, ka vaigi kaist un deniņos pulsē asinis. Neesmu notīrījusi seju, kopš vakardien uzkrāsojos, tomēr kosmētikas slānis diez vai pilnībā pārklāj kaistošo ādu. Pūderkrēms pilda savu lomu divpadsmit stundas, bet nu jau ir pagājušas gandrīz divdesmit četras. Man gribas ieskatīties spogulī.
Drīz būs pusdienlaiks, un mēs abi esam paģiraini. Šorīt viņa plakstiņi šķita noļukuši, bet manējie – pietūkuši.
– Grēku pilsēta, – Lūks saka. Man rezervē vēl ir “12 pērtiķi”, tomēr es ļauju viņam uzvarēt, jo gribu tikt ārā no vannas.
Noslaucījusies un apģērbusies, apsēžos pie virtuves galda. Tas stāv pie loga, mazs, apaļš, antīks, varbūt darināts no mahagonija, es neesmu eksperte. Dzīvoklis Londonas ziemeļos pieder Divai, es šeit dzīvošu tikai šovasar. Dīvāns, virtuves galds, lielākās mēbeles – viss pieder viņai. Gulta ir manējā. Viņas cieto matraci un dzelzs gultas rāmi aiznesu uz mazītiņo pieliekamo. Kā vienu, tā otru pagriezu uz sāniem un ar pūlēm iedabūju iekšā. Pēc tam nopirku poliuretāna putu jeb atmiņas putu matraci, kas, lai gan iegādāts izpārdošanā, ir lielākais pirkums manā pieauguša cilvēka dzīvē. Matracis ir novietots uz grīdas, nevis uz gultas rāmja, un ir pilnībā mainījis gaisotni guļamistabā. Baidīdamās no pelējuma, ik pēc divām nedēļām apgriežu to uz otru pusi. Septembrī, kad atgriezīsies Diva, atstāšu matraci viņai. Lūks atver ledusskapi un izņem pudeli aukstas ka jas. Ledus kubiņus. Stikla salmiņus no trešās atvilktnes. Pēc tam, plaukstu locītavām saspringstot, kuļ bļodiņā biezu sojas pienu. Viņa apakšdelmus klāj sīkas spalviņas. Koncentrēdamies viņš izbāž mēles galiņu un vieglītēm šauda šurpu turpu. Pēc manām domām, tas ir aizkustinoši, tāpēc es neko nesaku, jo negribu, lai viņš atteiktos no šī ieraduma. S ojas piena putas viņš pārlej pār ledus kubiņiem, pievieno auksto ka ju un visbeidzot uzkaisa kanēli.
Mēs guļam kopā tikai astoņas naktis, tomēr jau ir izveidojusies sava rutīna. Pamodušies mēs ieejam dušā vai vannā, ja ir brīvdiena,
pēc tam seko ledus ka ja un jūras dzīvnieku video skatīšanās, sēžot pie virtuves galda. Man vislabāk patīk milzu rajas. Lūks drīzāk pieder pie tiem, kuri labprātāk vēro jūras zirdziņus. Viņš ir skaists. Man patīk viņa ķermenis. Viņš ir vidēja auguma, ne īss, ne garš, ne spalvainu, ne arī pavisam gludu ādu. Slaids, acīmredzami, bet ne izteikti muskuļots – kā cilvēks, kas uztur sevi formā. Visvairāk man patīk viņa seja. Gluži neatbilstoša labi koptajam ķermenim, asimetriska un šķelmīga kā blēdim. Pietiek viņam uzlūkot mani, un es jau sajūtos nerātna, turklāt vienmēr un visur, bez jebkāda mērķa un iemesla, it kā mēs pastāvīgi apmainītos vienīgi mums abiem saprotamiem jociņiem. Bieži man nav ne jausmas, kāpēc mēs smaidām.
Mēs pārlapojam vakardienas metro stacijas laikrakstu un esam vienisprātis, ka pasaulei gals klāt. Un šodien viņa blēdīgais smaidiņš ir kaut kur pagaisis. Viņš paberzē acis:
– Klau, pārejam pie privātajiem sludinājumiem, ja?
Mēs lasām tos skaļi, vispirms viņš, pēc tam es. Lasām aušīgi mainītā balsī, mēģinot uzjautrināt viens otru, un tas pat nav sevišķi komiski, drīzāk kalpo par norādi, ka mums ir kaut kas pašiem savs, citiem nepieejams. Dāma meklē jaunu, gara auguma vīrieti, kurš četras reizes gadā uzņemtos pieskatīt viņas kaķi, kamēr viņa pati dodas ceļojumā, lai spēlētu golfu. Viņa nepaskaidro, kāpēc vīrietim jābūt jaunam un garam. Varbūt kaķis dod tādiem priekšroku.
Šodien viņš lasa privātos sludinājumus kaut kā negribīgi, kā mākslīgā intelekta robots, kas ieprogrammēts pieklājīgai komunikācijai ar klientiem. It kā kaut kas nebūtu īsti kārtībā. Cenšos sev iestāstīt, ka šķietamie trūkumi viņa priekšnesumā ir tikai manu iedomu augļi, bet nervi ir saspringti jau kopš pamošanās, jo visu nakti viņš nogulēja, pagriezis man muguru, un no rīta negribēja man pieskarties. Kaut kas laikam nav tā, kā tam vajadzētu būt.
Vēders prasīgi iekurkstas.
– Ejam pusdienās, – es saku.
– Jā, protams. Ko tu gribētu uzēst?
– Bibimbapu?
– Kanālmalas ēstuvē?
– Jā, un ceļā uz mājām mēs varētu iegriezties veikalā, kas tev tik ļoti patīk.
Viņš paceļ acis. Es nožēloju, ka esmu teikusi “uz mājām”. Tās ir manas mājas, un man negribas, lai viņš domātu, ka saucu tās par mūsējām. Un patiesībā tās ir manas māsīcas Divas mājas. Tik agrīnā attiecību posmā semantika ir kutelīga padarīšana. Es pastāvīgi salaižu visu grīstē, jo tāda nu esmu, un reizēm, kad viņš ir aizmidzis, guļu nomodā viņam blakus, prātodama, kā viņš uztver manus netaktiskos izgājienus. Daudz labāk ir aizmigt pirmajai.
No tām astoņām naktīm, skaitot kopš pirmās, mēs esam pavadījuši kopā sešas. Divreiz viņš atgriezās savā dzīvoklī Haknijā, lai nokārtotu nez kādas darīšanas. Kā pirmajā, tā otrajā reizē es jautāju, ko viņš taisās darīt, bet viņš tikai pasmaidīja un attrauca: “Šad tad man nepieciešams arī nosnausties, vai ne?” Kā pirmajā, tā otrajā reizē es uztvēru šos vārdus kā nenoteiktu, bet nepārprotamu apvainojumu.
Droši vien viņam nepieciešams pārģērbties un aplaistīt telpaugu, ja tāds ir. Tomēr nakšņot citviet tikai tāpēc, lai aplaistītu telpaugu, šā vai tā šķiet seksuāla nevērība.
Man vairs nav gandrīz neviena pāra skaistu biksīšu. Nākamreiz, kad Lūks dosies aplaistīt savu telpaugu, būs dažas jānopērk. Būs jāpiezvana Divai un jāaizņemas mazliet naudas, vismaz divus simtus. Visas šīs ēstuves un iedzeršanas, un izklaides ir pamatīgi patīrījušas manu jau tā bēdīgo bankas kontu.
Divai ir nauda. Viņa nav bagāta, bet turīga. S ešus gadus vecāka par mani, lieliski prot izmantot savu laiku un turklāt ir pievilcīga kā apmēram piecdesmitgadīga baletskolotāja, kas pirms traģiskas ceļgala traumas bijusi primabalerīna. Cieši savīts matu mezgls, asi elkoņi un mīksta trikotāžas kleita, kas krīt pār mazām krūtīm. Viņa izskatās stingra, lai gan patiesībā tāda nav. Divas smiekli ir neproporcionāli
skaļi un aizrautīgi. Dārdoši. Un viņai patīk bezjēdzīgas deviņdesmito gadu komēdijas par vidusskolēnu dzīvi, zālīti un ballītēm, kurās neglītais zubriķis nālā iekaro daiļākās meitenes sirdi. Vai arī neglītā zubriķe kļūst par daiļāko meiteni, ja runa ir par šāda tipa komēdijām. Filmas ir tik bezcerīgi atpalikušas politiskā korektuma ziņā, ka es nespēju tās skatīties, un tas ir viens no pierādījumiem, kas liecina, ka Diva ir vecāka par mani.
Viņa pavada vasaru savas draudzenes Millijas villā Grieķijā. Ir jūlija sākums, un es varu palikt šeit līdz divpadsmitajam septembrim, kad būs jāatgriežas Stokholmā. Tur gaida darbs un dzīvoklis, kaut gan Zviedrijas rudens nav mans mīļākais gadalaiks.
Mēs ar Lūku vēl neesam apsprieduši nākamās nakts plānus, un manā kuņģī gluži kā jēlu makaronu mudžeklis ir nogulis nervu kamols, kas noteikti neizzudīs, iekams nebūsim izlēmuši, kas un kā. Taču es par to neieminos.
Šāda piesardzība man pašai šķiet dīvaina. Parasti esmu pat pārāk tieša: pēc kopā pavadītas nakts raidu puisi uz mājām, un esmu pārāk slinka, lai noņemtos ar tūkstošiem nogurdinošu likumu, kas regulē attiecības. Pārāk slinka, lai runātu līdzsvarotā balsī, rūpīgi izvēloties vārdus, žestus. Pārāk slinka, lai, nezaudēdama piemīlību, demonstrētu savu unikālo personību, balansējot uz ekscentriskas uzvedības robežas. Visi šie aprēķini mani nogurdina. Daudz labprātāk es prasmīgi izvairos, aizšmaucu un izbeidzu attiecības, vēl iekams tās ir sākušās. Bet Lūku es negribu aizraidīt. Ar viņu es nerunāju līdzsvarotā balsī. Taču šodien viņš mani biedē. Un es sāku uzvesties līdzsvaroti.
Sēdēdams pie virtuves galda man iepretī, Lūks savā baltajā T kreklā izskatās tīrs un kārtīgs. Kad viņa mitrie mati ir atsukāti atpakaļ tā kā tagad, vaigu kauli šķiet tik augsti, ka vai galva noreibst. Viņam patīk labi ģērbties, un viņš to lieliski prot, tāpēc es cenšos neatpalikt, zēnisko žaketi šad tad nomainot pret izaicinošu kleitu un košu lūpukrāsu. Man gribas noskaidrot, kuram stilam Lūks dod priekšroku, bet pagaidām izskatās, ka viņam patīk kā viens, tā otrs.
– Tu esi baigi forša, – viņš teica ceturtajā naktī, kad mēs, nepārprotami ieskurbuši, gājām mājās pēc naktskluba apmeklējuma. Pa labi bija zāliens, pa kreisi – kanāls, un manu kurpju augstie papēži klikstēja uz asfalta celiņa. Svaigi pļautas zāles aromāts un kodīga kanāla ūdens smaka sajaucās ērmīgā kokteilī.
Debesis bija melnas, bet vasara jau bija sākusies, tāpēc man nebija auksti pat vieglā krekliņā. Kakla izgriezums bija tik liels, ka dejodama es biju bažījusies, vai nav redzami krūšu galiņi, tomēr Lūks neko neteica, pat ja kaut ko pamanīja.
– Baigi forša? – es pārjautāju.
– Jā, tas ir, tu, tā teikt, proti sevi pasniegt.
– Dīvains kompliments. – Es īsi iesmejos, saņemu viņa plaukstu savējā un pašūpoju šurpu turpu.
– Tā jau laikam ir. Nu, tu saproti.
– Labi, turpini.
– Nu, tu forši dejo un labi ģērbies, un proti runāt par visu ko. Tu nekad nejūties tik neērti kā citi, kurus es pazīstu.
– Tu esi piedzēries.
– Tu arī.
– Lai nu kā, paldies. Tu esi pirmais, kas to saka. Cepums par oriģinālu domāšanu.
Dažreiz Lūks mēdza izteikt šādus neparastus komplimentus, it kā turētu spoguli manā priekšā. Viņa nevainīgā augstsirdība pārsteidza mani nesagatavotu, un es nespēju noslēpt, cik patīkami man to visu dzirdēt. Visu ceļu līdz mājām es burtiski peldēju laimē, gāju seksīgā gaitā, izmetu pārdrošus jociņus. Viņš iesmējās un piezīmēja, ka tagad man esot sekste gaisā. Mājās mums bija intensīvs sekss. Negribēju pievilt viņa cerības. Nezināju, vai Lūks saka, ko domā, bet viņa vārdi mainīja manus standartus. Apzināta pašas ķermeņa izjūta izbalēja, un es nemēģināju izskatīties vai izklausīties seksīgi, bet metos viņam virsū, it kā seksa laikā gribētu aprīt nesakošļājot. Mēs ņēmāmies līdz pilnīgam spēku izsīkumam, līdz vairs nespējām pakustēties, tikai
gulējām uz muguras un, smagi elsdami, skatījāmies griestos. Viņa roka svilināja manas ribas. Mani gurni smagi gulēja uz matrača. Bijām pārāk paguruši, lai ko teiktu.
Pēc tam es uzvilku īsu halātiņu vafeļrakstā un devos uz virtuvi.
Lūks izskatīja videokasešu kolekciju, kamēr es griezu zemenes kubiciņos, lai mēs varētu ēst tās ar saldējumu. Bija jūlija sākums, un laiks beidzot sāka kļūt siltāks. Uzliku uz apaļas paplātes saldējuma trauciņus un zemenes, un tējas tasītes un ienesu to dzīvojamā istabā. Ejot basās pēdas izvilināja no koka grīdas čīkstošas skaņas, parketa dēlīši šķita vēsi un padevīgi. Es vēl aizvien biju apskurbusi, un galva mazliet reiba. It kā visu augumu caurstrāvotu fantomviļņi, kurus var izjust vēl vairākas stundas pēc izkāpšanas krastā. Mani caurstrāvoja
Lūka viļņi. Fantomsekss.
Četros no rīta mēs sākām skatīties “Jaunkundzi”. Kad lma beidzās, debesis bija zilas kā acu ēnas, un uz jumta kliedza kaijas. Filma mums tā iepatikās, ka mēs noskatījāmies to vēlreiz.
Pēc tam es taisnā ceļā devos uz darbu, smaržodama pēc Lūka un garšodama pēc alkohola.
Taču šovakar būs mūsu devītā nakts, un es vēl aizvien nezinu, vai viņš pavadīs to kopā ar mani. Neesmu mēģinājusi apjautāties un dusmojos pati uz sevi, jo biklums nav mans modus operandi.
Mēs ēdam korejiešu ēdienus, sēdēdami uz restorāna terases, pārējo viesu balsu murdoņa, kas atbalsojas no kanāla, ir ideāls baltais troksnis. Ierakstu to telefonā, lai būtu, ko paklausīties, kad būšu atgriezusies Stokholmā, taču tad atceros, ka negribu atgriezties Stokholmā, pārtraucu ierakstu un pēc tam to izdzēšu.
Mēs esam laiski, saule ir labvēlīga un omulīga. Ir agra svētdienas pēcpusdiena, un katrs no mums bauda pinti alus un jebkādas atbildības trūkumu. Man ir pastāvīgs darbs snobiskā Stokholmas
sabiedrisko attiecību rmā, bet šovasar esmu dabūjusi praktikantes vietu vienā no Londonas lielākajām mārketinga aģentūrām, kurā strādā mana studiju laiku draudzene Tabata. Tieši viņa izgādāja man šo iespēju, vai līdz debesīm saslavējot manas labās īpašības. Mans
Stokholmas priekšnieks augstsirdīgi atļāva paņemt bezalgas atvaļinājumu gan tāpēc, ka prakse ir lieliska izdevība uzlabot manu CV, gan vēl jo vairāk tāpēc, ka tā neizmaksā rmai nevienu pašu kronu.
Aģentūrā es saņemu praktikantes algu. Ar to nepietiek īrei un pārējiem izdevumiem, tāpēc Diva teica, ka ir ar mieru, lai samaksāju par dzīvokli vēlāk. Šaubos, vai viņa jebkad pieprasīs atdot parādu, taču esmu apņēmusies to nomaksāt, tiklīdz atkal sēdēšu pie sava Stokholmas rakstāmgalda.
Esmu studējusi mārketingu, tāpat kā lielākā daļa samulsušu divdesmitgadnieku, kas ir pārāk apjukuši, lai spētu izplānot savu karjeru, un pēc diviem nervozā bezdarbībā pavadītiem gadiem, kas seko skolas absolvēšanai, izvēlas studiju virzienu, paļaujoties uz labu laimi. Tomēr es, nudien, nespētu paskaidrot, kāpēc esmu ieguvusi arī maģistra grādu tajā pašā specialitātē. Laikam man iepatikās šī joma, intelektuāli rosinošais rēbusu risināšanas aspekts, kas tai raksturīgs. Pievienotā vērtība bija apstāklis, ka programmu piedāvāja kāda Londonas universitāte. Divi fantastiski gadi, kurus pavadīju, staigājot pa šīs pilsētas ielām, runājot angliski, iepazīstot naktsklubus Londonas austrumos un ēstuves Londonas dienvidos. Stundām ilgi smēķējot kopā ar Finu un neliekot mieru Tabatai, un ne reizi neiedomājoties, kas būs pēc tam. Pēc tam bija atgriešanās Stokholmā un pirmā darba vieta, kas bija gluži laba, taču neinteresanta, tāpēc jau pēc gada es nomainīju to pret tagadējo. Esmu nostrādājusi tajā gadu un dažus mēnešus, bet septembrī, kad atgriezīšos mājās, droši vien sākšu lasīt darba piedāvājumus, jo pēc Londonas aģentūrā pavadītās vasaras mans rakstāmgalds būs mazliet zaudējis iepriekšējo pievilcību. Savādi apzināties, ka ir aizritējuši vēl divi gadi, kopš pabeidzu studijas maģistra programmā, jo tagad, Londonā, strādājot kopā ar
Tabatu, smēķējot kopā ar Finu, Stokholmā pavadītais laiks šķiet tikai mirklis. Niecīgs samezglojums kosmiskās telpas un laika nepārtrauktībā. Un piepeši es neizskaidrojamā kārtā esmu divdesmit astoņus gadus veca.
Lūks strādā smalkā veikalā, kur uz pleciņiem karājas trīsdesmit divi apģērba gabali. Veikals saucas “Dārgumiņš”. Droši vien nosaukums jāuztver ironiski, bet es lāgā nesaprotu, kāpēc vajadzīga šāda ironija. Lūks savā moderni monohromajā apģērbā lieliski iederas interjerā. Tas ir viņa vecais studiju gadu papilddarbs, un viņš apgalvo, ka esot atgriezies tajā tikai uz īsu laiku, ne vairāk. Kad viņš nestrādā, tad piesakās vakancēm mašīnbūves specialitātē, kurā ir ieguvis kaudzi akadēmisku grādu, turklāt pēdējo tikai pirms dažām nedēļām. Pēc viņa izskata to nevar pateikt. Kaut gan – vai tad es zinu, kā jāizskatās inženierim mehāniķim?
Viņš grib paaugstināt planētas izdzīvošanas izredzes, uzlabojot sarežģītus ekoloģiskus risinājumus, piemēram, saules bateriju darbinātus dronus, kas varētu apgādāt ar bezmaksas internetu visus pasaules iedzīvotājus. Drudžainā jūsmā viņš runā par interneta nodrošinātu izglītību, kas esot fundamentālas cilvēktiesības, par nepieciešamību panākt vienlīdzību piekļuvē pie informācijas. Viņam patīk vispārējs izdevīgums, zaļo inženierzinību un politikas sadarbība ārpus apkārtējās vides ilgtspējīguma robežām. Man tas viss šķiet vienreizēji.
Sīkas ūdens lāsītes no vēsās, aprasojušās alus glāzes tīkami salti rit uz pirkstiem. Es nometu sandali un ar kāju pirkstiem iekniebju Lūka kājas lielā. Tam vajadzētu sagādāt jaukas izjūtas, taču viņš nereaģē, turklāt nav noņēmis saulesbrilles, un es neredzu viņa acis. Šķelmīgais smaids joprojām neparādās.
Es laikam esmu pārēdusies. Sametas šķērma dūša.
– Vai varam iet? – viņš jautā.
– Mēs vēl neesam izdzēruši savus aliņus, – es iebilstu, iztēlodamās maltītes izrauto robu tajos divos simtos, kurus pat vēl neesmu aizņēmusies no Divas. Tomēr ir skaidrs, ka viņš vairs negrib uzkavēties, tāpēc pamāju, lai mums atnes rēķinu.
– Vai aiziesim uz to veikalu? – es jautāju. Viņš piekrīt un pieceļas, mēģinādams izzvejot no kabatas maku. Es saku, ka šoreiz ir mana kārta, it kā, izmaksājot bibimbapu, varētu panākt, lai viņš aiz pateicības pavada šo nakti pie manis.
– Vai esi pārliecināta? – viņš jautā. Es samaksāju rēķinu.
Veikals patiesībā ir kafejnīca. Vidū ir bāra lete, pie kuras apmeklētāji var pasūtīt, ko vēlas. Pie sienām ir izvietotas grāmatas, žurnāli, videodiski, kompaktdiski. Aizvilkti aizkari nodrošina pastāvīgu pustumsu. Pretenciozs iestādījums, bet mums patīk. Izvēle ir laba un analogās ēras piedāvājums man šķiet romantisks. Vienā kaktā ir ierīkota klausāmkabīne, kas atgādina telefona būdiņu, tikai telefona aparāta vietā tur atrodas austiņas. Piektajā naktī, proti, trešdien, mēs iespiedāmies tur abi kopā un klausījāmies Dinu Vašingtoni, Da Brat un Dolliju Pārtoni. Mēs ilgi skūpstījāmies kabīnē, līdz viens no darbiniekiem pieklaudzināja pie lodziņa un teica, ka laiks izbeigt. Mēs sākām smieties, izbeidzām un tagad dažreiz atgādinām viens otram, ka laiks izbeigt.
Tonakt, proti, piektajā naktī, mēs pirms laišanās miegā apspriedām sliktākās attiecības, kādas katram no mums bijušas, un es teicu viņam, ka manu attiecību vēsturē svarīga ir kvalitāte, nevis kvantitāte. Īsas un jaukas, nekā nopietna. Viņš neizskatījās sevišķi pārsteigts, un es lāgā nezināju, kā to izskaidrot, un nākamajā rītā viņš aizgāja uz darbu un pēc tam – taisnā ceļā uz mājām, lai aplaistītu telpaugu, un līdz pat vēlam vakaram neatsūtīja nevienu īsziņu. Varbūt kaut kas bija mainījies viņa viedoklī par mani. It kā viņš domātu: ak tā, viņa ir viena no šiem ļaudīm, lai kādi arī būtu šie ļaudis, kuriem pietrūkst pieredzes attiecību veidošanā. Sesto nakti viņš pavadīja savā dzīvoklī, bet septītajā mēs aizgājām uz dejām un piedzērāmies kā sivēni. Neviens no mums nepieminēja kaut kādas iepriekšējās attiecības, tāpēc varbūt tās nemaz nebija tik svarīgas. Tagad es dzeru gandrīz katru vakaru, un reibums man patīk, tas ļoti atgādina brīvības sajūtu. Turklāt mēs esam lieliski iekārtojušies,
Lūks un es. Divi mēneši līdz brīdim, kad man jāatgriežas Stokholmā, daudz dienu, ko pavadīt kopā, nekādu īpašu pienākumu un viens brīvs dzīvoklis. Taču šodien Lūks nesmaida, tātad varbūt mums nebūs tik daudz dienu, ko pavadīt brīvajā dzīvoklī. Droši vien man ir piemetusies vajāšanas mānija, es ļoti ceru, ka tā arī ir.
Pēc tam, kad Lūks ir ieskatījies ēdienkartē un apjautājies par ēdienu sastāvdaļām, es pasūtu mums abiem burbuļtēju līdzņemšanai, jo tik pretenciozā iestādījumā tā ir pareizā izvēle. Melni burbuļi man, zaļi – viņam. Četri piecdesmit par glāzi, un, kaut arī summa izklausās smieklīga, tā ir pietiekami laba naudiņa, ko pieskaitīt viņa simboliskajam parādam. Viņš izskata videodiskus, bet es zinu, ka nevienu nenopirks, jo viņam nav attiecīgās ierīces. Viņš tikai uzmet skatienu apvākojumam un izlemj, ko skatīties vēlāk.
Viņš trokšņaini strebj burbuļtēju. “Izbeidz,” es saku, mazliet skaļāk nekā vajadzētu, un pagrūžu viņu ar gurnu. Viņš pasmaida, bet neattopas atbildēt ar asprātību. Mirkli prātoju, vai varētu kaut ko panākt, ja viņu kārtīgi sapurinātu.
Pieeju pie grāmatu plaukta un izliekos, ka lasu anotācijas uz pēdējā vāka. Atskatos uz viņu. Viņš ir pagriezis man muguru un noliecies pār amerikāņu jaunā viļņa nodalījumu, tāpēc no vietas, kur es stāvu, var saskatīt dzīslas viņa saspringtajā kaklā. Viņa delmi ir bāli, sīkie matiņi uz kakla – mīksti. Šodien ir tikai devītā nakts, bet es jau zinu, kā smaržos viņa āda, ja es pieiešu viņam klāt un uzspiedīšu uz tās skūpstu. Taču es to nedaru. Es izliekos, ka lasu anotācijas un košļāju burbuļtējas tapioku.
Tagad esmu uzgriezusi viņam muguru, un viņš apvaicājas, vai esmu gatava iet prom. Viņš nepiezogas pie manis. Neapvij rokas ap manu augumu.
Pie metro stacijas netālu no mana dzīvokļa viņš apstājas.
– Man varbūt vajadzētu braukt uz mājām ar metro, – viņš saka.
– Aplaistīt telpaugu?
– Ko?