Issuu

MELNĀ VILCENE

HUANS GOMESS–HURADO

No spāņu valodas tulkojusi Ieva Zālīte

Loba Negra

In collaboration with Antonia Kerrigan Literary Agency

Cover image © Midjourney

Cover design © Paweł Szczepanik/ SQN Publishing

Projekta vadītāja Kristīne Lemeševska

Literārais redaktors Ilmārs Zvirgzds

Korektore Austra Pudāne

Maketētājs © Jāks Rītels

Iespiests Print Best

ISBN 978-9934-639-34-0

www.izdevniecibahelios.lv

Babsai, jo es viņu mīlu

Arturo, Havim un Rodrigo, par visu

BEZDIBENIS

Antonijai Skotai nekad nav bijis jāpieņem tik smags lēmums.

Citiem cilvēkiem dilemma, ar kuru viņa saskaras, varētu šķist nenozīmīga.

Antonijai ne. Varētu teikt, ka viņas prāts spēj strādāt vairākus līmeņus tālākā nākotnē, tomēr Antonijas galva nav kristāla lode. Varētu teikt, ka viņa spēj vizualizēt desmitiem informācijas vienību vienlaikus, bet Antonijas prāts nedarbojas kā filmās, kur galvenā varoņa sejā redzi burtu gūzmu, kamēr viņš domā.

Antonijas Skotas prāts vairāk atgādina džungļus, tādus džungļus, kas pilni ar pērtiķiem, kuri ar vislielāko ātrumu lec no vienas liānas uz citu, paķēruši priekšmetus. Daudz pērtiķu un daudz priekšmetu, to ceļi gaisā krustojas, viņi atiež ilkņus.

Šodien pērtiķiem darba pilnas rokas, Antonijai ir bail.

Pie šādas sajūtas Antonija nav pieradusi. Viņa tomēr jau pabijusi tādās situācijās kā:

• mežonīgi ātra pakaļdzīšanās ar ātrlaivām naktī Gibraltāra jūras šaurumā;

• ar sprāgstvielām pilns tunelis, kurā nolaupītājs uz grauda turēja īpaši dārga ķīlnieka galvu;

• Valensijas lieta.

Viltība izglāba viņu no motorlaivām (viņa ļāva priekšējām avarēt) un zināšanas (par putniem, angļu valodā) tunelī. Attiecībā uz Valensiju nav zināms, kā viņa (vienīgā) izkļuva dzīva no slaktiņa.

Viņa vienmēr liedzas par to stāstīt. Bet tika cauri sveikā. Un nejuta bailes.

Nē, Antonija nebaidās gandrīz ne no kā, izņemot pati sevi. Varbūt no dzīves. Viņas vaļasprieks ir trīs minūtes dienā iztēloties, kā beidzot izdarīs pašnāvību.

Tās ir viņas trīs minūtes.

Tās ir svētas.

Tās ļauj saglabāt veselo saprātu.

Patiešām, pienācis meditācijas laiks. Bet tā vietā, lai iegrimtu sava rituāla mierā, Antonija sēž pie šaha galdiņa. Baltas un sarkanas figūras angļu stilā. Antonijas laidnis var pieteikt šahu.

Sarkanie sāk un uzvar.

Jo otrpus galdiņam sēž Horhe un piemiegtiem plakstiem skatās uz viņu. Caur acu zaļajiem pusmēnešiem var nojaust, cik daudz izaicinājuma un spīta var ietilpt metrā un desmit centimetros.

– Ej taču, mamma, – Horhe saka, viegli uzsperdams pa marmora galdiņa apakšu. – Man ir garlaicīgi.

Viņš melo. Iespējams, Antonija nezina, ko tagad darīt. Bet viņa pazīst melus.

Horhe ar nepacietību gaida, vai laidnis izkustēsies un uzvarēs, lai varētu sarīkot dusmu lēkmi zaudējuma dēļ. Vai tieši otrādi, lai

Antonija iet ar citu figūru un viņš varētu sākt ārdīties, ka mamma ļāvusi viņam uzvarēt.

No sastinguma Antoniju izrauj troksnis. Uz galda telefona ekrānā parādās sārta seja. Ļoti rudmataina, tipisks basks. Vibrējošā ierīce satricina dusmīgās figūras uz šaha galdiņa rūtīm.

Jons zina, ka viņa ir pie Horhes. Trešais apciemojums, kopš tiesnesis deva viņai otru iespēju, par spīti zēna vectēva viedoklim. Ir pārbaudes laiks. Jons nezvanītu, ja tas nebūtu svarīgi.

Antonija kā aizbildinoties viegli parausta plecus un pieceļas atbildēt uz zvanu. Viņa uzgriež muguru saīgušajam dēlam un sociālajai darbiniecei, kas ar neizteiksmīgu seju istabas stūrī turpina pierakstīt notiekošo.

Kaut arī viņa labprāt šādi viltīgi aizbildinātos, Antonija tomēr jau nolēmusi, ka šo spēli uzvarēt nespēs.

Un tas viņai patīk vēl mazāk.

Pirmā daļa

Antonija

Cilvēks var sadraudzēties ar vilku un pat to salauzt, taču neviens nespēj vilku pakļaut.1 džordžs r. r. mārtins

1 Džordžs R. R. Mārtins “Deja ar pūķiem”. “ The White Book”, 2014, 20. lpp. No angļu valodas tulkojis Allens Pempers. (Šeit un turpmāk - tulkotājas piezīmes.)

LĪĶIS

Jonam Gutjeresam nepatīk līķi Mansanaresas upē. Tas nav estētiskas dabas jautājums. Šis līķis ir ļoti nepatīkams (šķiet, kādu laiku atradies ūdenī), ar vaskainu ādu, klātu violetiem plankumiem, plaukstas gandrīz atdalījušās no rokām. Taču tas nav jautājums par izvēlīgumu.

Nakts ir īpaši tumša, un laternas, kas apgaismo dzīvo būtņu pasauli sešus metrus augstāk, tikai padara ēnas blīvākas. Vējš no niedrēm izvilina dīvainu čaboņu, astoņdesmit centimetru dziļais ūdens ir pavēss. Mēs tomēr atrodamies Mansanaresā, ir vienpadsmit naktī, un februāris jau pabāzis savu pelēko ķepu pa durvju apakšu.

Nekas no tā netraucē Jonu sakarā ar Mansanaresas līķiem, jo viņš pieradis pie ledainajiem ūdeņiem (Jons ir no Bilbao), čaboņas tumsā (viņš ir gejs) un nedzīviem ķermeņiem (viņš ir policijas inspektors).

Jonu Gutjeresu attiecībā uz līķiem Mansanaresā kaitina tas, ka tie jāvelk laukā vienam pašam.

Esmu stulbenis, Jons domā. Tas ir iesācēju darbs. Protams, šie trīs kārnie Madrides puiši netiek galā pat ar sevi.

Jons nepavisam nav resns. Bet, ja pusi dzīves esi lielākais cilvēks istabā, veidojas ieradumi – neatkarīgi no tā, vai tev tas patīk vai ne. Palīdzības kaite. Tā kļūst par nepieciešamību, kad redzi trīs akadēmiju tikko pabeigušus idiotus brienam pa niedrēm un cenšamies izvilkt ārā līķi. Vienīgais, kas viņiem izdodas, ir gandrīz noslīkt pašiem.

Tāpēc Jons uzvelk balto plēves kombinezonu, apauj gumijas zābakus un ielec ūdenī, nokliedzoties espiedrāžujūsumaucīgomāti un tādējādi liekot pietvīkt iesācēju vaigiem.

Inspektors Gutjeress tuvojas, sperot garus soļus, kas gan izšļaksta ūdeni, gan padzen sāņus iesācējus policistus, un sasniedz zālēm apaugušu saliņu, kur līķis iestrēdzis uz sēkļa. Ķermenis sapinies saknēs un iegrimis straumē. Var redzēt tikai izbalējušo seju un vienu roku. Šķiet, ka upes šūpotais upuris mēģina aizpeldēt no neizbēgamā likteņa.

Jons domās pārmet krustu un iegremdē rokas zem līķa. Pieskaroties tas ir mīksts, zemādas tauki šūpojas kā balons, kas pildīts ar zobu pastu. Inspektors velk. No visa spēka, kāds piemīt harrijasotzaile, akmeņu cilātājam. Labā dienā viņš var pacelt pat trīssimt kilogramu. Nostājas stabilā pozā. Nu šie iesācēji uzzinās…

Viņa milzīgās rokas saspringst, un vienlaikus notiek divas lietas.

Otrā – līķis neizkustas ne par centimetru.

Pirmā – smilšainajā upes dibenā iegrimst inspektora labā pēda, un viņš upes vidū nokrīt uz dibena.

Jons nav raudulīgs, viņš nav no tiem, kas sūdzas tikai tādēļ, lai varētu pažēloties. Taču iesācēju smieklus nenoslāpē ne straumes troksnis, ne vēja šalkoņa meldros, ne paša lāsti. Tāpēc Jons, līdz pleciem ūdenī un ar cietušu pašlepnumu, ļaujas brīdi visnotaļ cilvēciski sevi pažēlot un savās nelaimēs vainot kādu citu.

Kur, pie joda, tu esi, Antonija?