1. brīdinājums
Kad satieku cilvēkus, kuri apgalvo, ka dzīvē jūtas patiesi laimīgi, man vairs nav jautājumu. Nemaz nevaicāju, vai viņiem ir sapnis, jo zinu, ka viņi jau bauda savu sapņu dzīvi. Apsveicu viņus un dodos tālāk.
Ja runa ir par tevi, nemaz neturpini lasīt. Šī grāmata nav domāta tev. Tā tev nepalīdzēs un var pat nodarīt vairāk slikta nekā laba.
Taču, ja tevi māc jebkādas šaubas, ja šķiet, ka vari dzīvot arī citādi vai ka varētu vēlēties ko vairāk, tad turpini lasīt, tāpēc ka esmu sarakstījis šo grāmatu tieši tev. Kā arī citiem, kuri vēl ir tikai ceļā uz savu sapni. Un īpaši tiem, kuri vēl pat nenojauš, ka viņiem ir sapnis.
Ievads
“Tā gan ir dīvaina būdele, ne?”
Pirmo reizi biju nokļuvis īpašumu izsoles telpā, taču tieši vīrs ar izsoles āmuriņu izklausījās apjucis. Viņš grasījās aicināt nosaukt cenas piedāvājumu nevis ēkai, ne birojam, pat ne daudzdzīvokļu namam vai veikalu rindai, bet kāpņutelpai. Četrus stāvus augstā un četras šauras logrūtis platā ēka, kas bija pelēka kā no iekšpuses, tā ārpuses, bija bārene. Kvartāls, kurā tā reiz atradās, bija pārbūvēts, tāpēc šī ēka – burtiski kāpņutelpa uz nekurieni – stāvēja un gaidīja savu kārtu, kad tiks nojaukta.
Par ēkas pieejamību uzzināju iepriekšējā dienā, kad, vadot auto, ar vienu ausi klausījos radio. “Tiek pārdota kāpņutelpa,” jautrā tonī ar jaušami izbrīnā piepaceltām uzacīm paziņoja diktors. To pašu toni nākamajā dienā, kad kopā ar sešgadīgo dēlu Eidanu un savu komandu sēdēju pirmajā rindā, plaukstā cieši satvēris solīšanas plāksni un gaidīdams brīdi, kad varēšu solīt, saklausīju izsoles vadītāja balsī.
Daudzi to uztvēra kā joku, bet es ne. Brīdī, kad izdzirdēju, ka neparastais īpašums ir nonācis ūtrupē, zināju, ka vēlos to iegādāties. Vadot auto, domās atgriezos trīsdesmit piecus gadus senā pagātnē. Tolaik biju piecpadsmit gadus vecs un negaidīti bija nomiris mans tētis. Viņu ķēra sirdstrieka tieši manā acu priekšā.
Dažas turpmākās nedēļas mēs ar mammu visu laiku strīdējāmies, jo mums abiem sāpēja, bet bijām pārāk stūrgalvīgi, lai piekāptos viens otram. Pēc kāda īpaši nejauka strīda viņa pavēlēja man izvākties, un viņai divreiz nebija jāsaka. Man gan šķiet, toreiz abi domājām, ka otrs joko, bet neviens nebija gatavs atvainoties vai izlīgt. Tā es izvācos un nekad vairs neatgriezos.
Dažas nedēļas man nebija kur nakšņot, līdz atradu istabu ēkā, ko nebija cienīgi dēvēt par dzīvošanai derīgu. Dažas naktis gulēju pie draugiem uz dīvāna, citas – ārā. Es mēdzu staigāt pa Sentnīotsas pilsētu – sāku no viena galvenās ielas gala, līdz biju šķērsojis pilsētas robežu, tad devos atpakaļ. Darīju jebko, lai aizgaiņātu ziemas aukstumu un nosistu laiku. Vienā no šīm naktīm, kad jau labu laiku bija bijis tumšs un, pēc klusuma spriežot, visi, kuriem bija gulta, bija devušies pie miera, es atkal staigāju pa ielu, līdz pēkšņi manu uzmanību piesaistīja blāva gaisma. Kādas durvis stāvēja pusvirus, un es tās pavēru. Iekšā valdīja pustumsa, bet es varēju saskatīt evakuācijas izejas norādes. Skatījos uz iepretim esošajām kāpnēm un zināju, ka šī ir labākā vieta, kur nokļūt, jo piemērotāku patvērumu tajā naktī es nebūtu atradis. Ietinies savā milzu mētelī, apgūlos un aizmigu.
Tas notika ļoti sen, bet pa radio dzirdētie vārdi lika man atgriezties nelielajā, tonakt uzietajā svētnīcā. Zināju, ka kāpnes var būt nozīmīgas, pat ja nekur neved. Tās var būt pirmais solis ceļā uz ko svarīgāku.
Izsoles sākuma cena bija 20 000 mārciņu (23 000 eiro). Sajūta bija sirreāla – maksāt tādu naudu par ēku bez pielietojuma. Man parasti nepatīk iegādāties nekustamo īpašumu, un pat citiem iesaku to nedarīt. Tomēr, kā gadījies, kā ne, biju ievilkts solīšanas cīņā par kaut ko bezvērtīgu – vismaz loģika tā teica. Likmes auga no 21 000 līdz 22 000 tūkstošiem, un pie šī skaitļa es pirmoreiz
pacēlu plāksnīti. Taču solīt turpināja arī cilvēki, kuri neatradās telpā: 23 000, 24 000 mārciņu. Kad pacēlu plāksnīti pie 25 000, nezināju, cik augstu likmes turpinās kāpt. Taču, tā kā biju sācis solīt, nemaz nedomāju atkāpties.
“Divdesmit pieci tūkstoši pieci simti?”
Ūtrupnieks vaicāja divreiz, tomēr neviens neatbildēja. Tiešsaistes solītāji bija apstājušies. Pustukšajā telpā valdīja klusums. Āmuriņš nepārprotami noklaudzēja, es pacēlu Eidanu gaisā un priekā skaļi iesaucos:
“Mēs to dabūjām!”
Satrauktie klātesošo smiekli lika saprast, ka izsoļu telpā tā parasti neuzvedas. Bet arī īpašums nebija parasts. Pat ūtrupnieks atzina, ka nekad iepriekš nav izsolījis neko līdzīgu. Teju uzreiz man sāka zvanīt no raidorganizācijas BBC , laikraksta The New York Times un citiem plašsaziņas līdzekļiem, jo visiem interesēja, kāpēc esmu izdarījis ko tik traku.
Pāris minūšu laikā biju parakstījis līgumu, veicis pirmo iemaksu un tādējādi neatgriezeniski kļuvis par īpašnieku, iespējams, neglītākajai ēkai Tvikenhemā. Iekāpām taksometrā un drīz vien jau stāvējām tās priekšā. Ēkai nebija ne adreses, ne pasta indeksa, ne pamatota iemesla pastāvēt. Tā bija pelēka un nošņurkusi būve, kas kā piedēklis bija izvirzījusies daudzdzīvokļu nama aizmugurē.
No kreisās puses to ieskāva stāvvietā novietotās mašīnas, no labās – milzīgas, pārvietojamas atkritumu tvertnes. Atslēgas mums vēl nebija, bet, gluži tāpat kā pirms daudziem gadiem, ēkas durvis bija vaļā. Es tās atvēru, mēs iegājām iekšā, un skatam pavērās prātam neaptverama aina – ēka bija izmantota kā universāla izgāztuve, jo te bija samesti dažnedažādi atkritumi, tostarp velosipēdi, gultas rāmji un ugunsdzēšamie aparāti. Izskatījās pēc neglābjama bardaka. Tāpēc es uzreiz zināju, ka īpašums ir ideāls.
Kāpņutelpa nebija tikai atgriešanās atmiņās. Tai bija jākļūst par galveno mana jaunā uzņēmuma elementu, ko biju nesen pirms došanās uz izsoļu namu dibinājis. Turklāt uzskatu, ka tas vienmēr būs svarīgākais manas dzīves notikums. Uzņēmumu
sauc HelpBnk, un tā mērķis ir palīdzēt desmit miljoniem cilvēku dibināt savu uzņēmumu un bez maksas īstenot savu sapni. Doma ir pavisam vienkārša – tu pieraksties platformā un vai nu lūdz palīdzību, lai dibinātu uzņēmumu, vai piedāvā palīdzību citiem. Es platformu izveidoju, tāpēc ka vairāk nekā trīsdesmit gadu laikā, kopš nodarbojos ar uzņēmējdarbību, ir bijušas neskaitāmas reizes, kad man ir vajadzējis palīdzību vai padomu, bet neesmu to dabūjis vai neesmu varējis atļauties par to maksāt. Nekad neaizmirsīšu, kā piecpadsmit gadu vecumā vadīju savu pirmo rūpalu un biju spiests prasīt palīdzību vietējam uzņēmējam. Viņš gribēja samaksu, bet man naudas nebija. Es tāpat viņam lūdzu palīdzību. Viņš pasmaidīja, pakratīja galvu un teica ko tādu, ko nekad neesmu aizmirsis: “Ja par padomu nemaksāsi, neņemsi to vērā.” Vienmēr esmu zinājis, ka tā nav patiesība, tomēr pagāja trīsdesmit pieci gadi, lai es varētu pierādīt, ka viņam nebija taisnība. Tieši tāpēc dibināju HelpBnk – platformu, kas ļauj palīdzēt, piedāvājot padomu, atbalstu, zināšanas un mentoringu, kas citam nepieciešams, lai īstenotu sapni. Tas ir mans sapnis: pasaule, kurā varam bez nosacījumiem brīvi cits citam palīdzēt, nesaņemot par to samaksu – dot, negaidot neko pretī.
Jau kādu laiku ar savas lieliskās komandas palīdzību popularizēju ideju #GiveWithoutTake*. Ja esi par mani ko dzirdējis, tad, visticamāk, no sociālo mediju platformas TikTok, kur dažādos video redzams, kā uz ielas uzrunāju cilvēkus, vaicājot, vai viņiem ir sapnis, kā arī dažkārt piedāvājot naudu, lai viņi varētu aiziet no
* No angļu val. ‘dot, pretī nesaņemot’. Tulk. piez.
pamatdarba un sapni īstenot. Jo biežāk to darīju, jo vairāk pārliecinājos, ka ļoti daudziem jau ir sapnis. Tikai mēs nezinām, kā to īstenot. Mums ir bail mesties nezināmajā, jo neesam pārliecināti par savām spējām vai nezinām, kas jādara.
Cilvēkiem ir miljoniem sapņu, kas gaida savu kārtu, lai tiktu īstenoti. Tās ir idejas, kam ir milzīgs potenciāls uzlabot cilvēku dzīvi. Vajag tikai mazliet palīdzēt. Vajag kādu, kurš tic. Zinu to, jo, kad uzrunāju cilvēkus, kuri strādā lielveikalos, ātrās ēdināšanas ķēdēs, dzelzceļa stacijās vai būvlaukumos, ļoti daudzi nevar vien sagaidīt, kad varēs man, pilnīgam svešiniekam, pastāstīt par zīmolu, ko vēlas izveidot, valstīm, kuras vēlas apceļot, un par to, kā vēlas padarīt pasauli labāku. Par sapni palīdzēt bezpajumtniekiem atgriezties dzīvē, atbalstīt ar vēzi slimos vai izstrādāt apģērbu cilvēkiem, kuri ir pārcietuši traumatiskas operācijas. Viņi nebūt neienīst savu darbu, tikai tic, ka dzīvē var paveikt ko vairāk.
Potenciāls ir mums visapkārt. Iedomājies, kas notiktu, ja mēs to visu izmantotu? Izjūtu patīkamu satraukumu, vien rakstot par to, tieši tāpēc sapņi ir tik jaudīgi.
Tieši tā manai kāpņutelpai bija lemts iegūt jēgu. Sākumā domāju, ka tā būs pagaidu telpa, kurā cilvēki nāks pēc padoma, –HelpBnk darbnīca. Taču Dadlijam no manas komandas bija labāka doma.
Viņš norādīja, ka šai ēkai bez nosaukuma, pasta indeksa un adreses trūkst vēl kā – durvju zvana. Mēs varētu uzstādīt durvju zvanu ar videokameru un aicināt cilvēkus nākt un prezentēt savas idejas. Prezentācijas mēs ierakstītu, publicētu tiešsaistē un atrastu veidu, kā viņiem palīdzēt. Līdz šim biju uzrunājis cilvēkus uz ielas pēc nejaušības principa, apvaicājoties par viņu sapni. Nu tie, kuri jau zināja, kāds ir viņu sapnis, varētu atnākt uz manu kāpņutelpu un piezvanīt pie durvīm.
Kāds ir tavs sapnis?
To viņi arī darīja. Videoieraksti sāka ienākt cits pēc cita. Kāds pat atzīmēja mani savā ierakstā, paziņodams, ka dodas sešu stundu braucienā no Skotijas uz Londonu, lai piezvanītu pie durvīm. Ja es tevi tagad uz turieni, uz jancīgā paskata ēku netālu no Tvikenhemas galvenās ielas, aizvestu, mēs ieraudzītu ko neparastu – kāds tur stāvētu, rokā turēdams papīra lapu, uz kuras uzrakstīts viņa sapnis, un runātu pie sevis. Mēs vērotu, kā viņš vilcinās, vēl pēdējo reizi atkārtojot sakāmo, tad piespiež durvju zvanu.
Šādā veidā simtiem cilvēku ir ieradušies pie manas kāpņutelpas un spēruši pirmo svarīgo soli ceļā uz sapņa īstenošanu – izsakot to skaļi un pastāstot kādam, ka sapnis tiks piepildīts. Kāpnes uz nekurieni esam pārvērtuši par pasaulē neticamāko sapņu īstenošanas darbnīcu.
Es uzstādīju durvju zvanu, jo uzskatu, ka nozīmīgākais veids, kā varam kādam palīdzēt, ir aicināt viņu pastāstīt par savu sapni, uztvert to nopietni un palīdzēt to īstenot. Es gribu cilvēkiem palīdzēt un viņus uzmundrināt – darīt to, kas man bija izmisīgi vajadzīgs piecpadsmit gadu vecumā, kad man nebija ne naudas, ne pajumtes. Vēlos, lai pēc iespējas vairāk cilvēku varētu īstenot savu sapni un spert pirmo soli, kas ļaus spert daudzus nākamos.
Šī grāmata ir nākamais solis procesā. Tas ir mans pamatojums tam, kāpēc ikvienam vajadzētu piezvanīt pie durvīm, pat ja durvju zvans ir tikai prātā, kā arī ceļvedis turpmākajai rīcībai. Tajā ir minēts viss, ko esmu iemācījies, savas karjeras laikā dibinādams desmitiem uzņēmumu, vadīdams tos un investēdams tajos, kā arī runādams ar tūkstošiem nejauši izvēlētu cilvēku par to, kā noskaidrot un īstenot sapni.
Grāmatā es stāstīšu par to, kāpēc vispār ir svarīgi sapņot un kā sapnis var kļūt par virzošu spēku dzīvē, ja vien tam ļaujamies. Runāšu par to, kā noskaidrot savu sapni – esmu pārliecināts, ka
katram tāds ir, ja vien zini, kur un kā to meklēt. Pastāstīšu arī, ko darīt, kad sapnis ir uziets, – raksturošu darbības, ko vari veikt, lai spertu pirmos soļus un savu drosmīgo redzējumu padarītu par spēcīgu realitāti.
To stāstot, balstīšos savā uzņēmēja pieredzē, ko guvu, sākot no brīža, kad, būdams piecpadsmit gadus vecs bezpajumtnieks Kembridžšīrā, uzsāku savu pirmo rūpalu, līdz brīdim, kad Honkongā dibināju radošo aģentūru Fluid, ko galu galā pārdevu PricewaterhouseCooper. Ideju par šo uzņēmumu ar sievu Helēnu uzskricelējām uz alus glāzes paliktņa, tad attīstījām tik tālu, ka to iegādājās viena no lielākajām konsultāciju firmām pasaulē. Dalīšos atziņās, kuras guvu no daudziem procesā sastaptajiem uzņēmējiem – daži no tiem būs zināmi, citi ne. Visbeidzot parādīšu, kā cilvēki, kuri sāka ar tikvien kā ideju galvā, ir padarījuši to par kaut ko patiešām iespaidīgu un dzīvi mainošu.
Ceru, ka pēc grāmatas izlasīšanas tavs sapnis vairs nebūs attāla vēlme, bet gan ar roku aizsniedzama realitāte. Rūpīgi lasot, izmantojot manus padomus un dziļi sevī meklējot mērķi, šī grāmata var būt biļete uz dzīvi, kādu vienmēr esi vēlējies dzīvot.
Taču vispirms atbildēšu uz jautājumu, ko, manuprāt, daudzi vēlas uzdot. Kāda gan tam visam ir nozīme? Kāpēc gan es taisu tādu ažiotāžu par sapņiem un durvju zvaniem? Pavisam vienkārši – brīdī, kad saproti, kāds ir tavs sapnis, un zini savu mērķi, dzīve sāk mainīties. Pēkšņi viss kļūst skaidrs kā diena, jo vairs nav jāspēlē pēc kāda cita noteikumiem. Viss, ko dari, ir jēgpilna mērķa vārdā, kas jebkuru darbību padara vērtīgu. Vairs nav jāgaida, kad beigsies darbadiena. Vairs nav jāpiespiežas rītos izkāpt no gultas. Vairs nekādas strādāšanas kāda cita labā, ko nekad pat nesatiksi. Tevī ir tikai viena motivācija – tā, ko esi sevī iedēstījis.
Kāds ir tavs sapnis?
Sapnis ir spēcīgs un nepieciešams. Taču tas nav joka lieta. Es nerunāju par neskaidrām idejām vai fantāzijām, bet gan par spēcīgiem pamatiem – tādiem, uz kuriem vari veidot dzīvi. Tev ir vajadzīgs skaidrs prāts, domājot par sapni, disciplinētība, formulējot to, un neatlaidība tā sasniegšanā. Tev ir jātiek ārā no veltīgu ilgu lamatām, jo tie nav īstie sapņi, jāizvairās no attaisnojumiem un izplatītiem mītiem, kas attur no mērķu sasniegšanas, ir jāiemācās sadzīvot ar bailēm, jātrenē noturība pret risku, jānoturas nelabvēlīgu apstākļu priekšā un jāsaprot, kad ir pareizais laiks aiziet un doties tālāk.
Labā ziņa ir tāda, ka to visu var iemācīties. Tās nav īpašas prasmes vai burvju spējas. Es to esmu paveicis neskaitāmi daudz reižu un palīdzējis simtiem cilvēku paveikt to pašu. Atrast un īstenot sapni nav greznība, mums visiem tas ir nepieciešams, un ikviens no mums to var izdarīt. Paveic to, un vairs nekad negribēsi atgriezties iepriekšējā dzīvē.
Jautājuma uzdošana ir sākums. Dzīve var sākt mainīties tikai pēc tam. Tāpēc es tev vaicāju: “Kāds ir tavs sapnis? Un vai vēlies uzzināt, kā to īstenot?”
