m ai K ls Šūrs
Ar filozofisku profesora Toda Meja piekasīšanos
Tulkojis Ilmārs Šlāpins
How to be perfect © Michael Schur, 2022
Jacket design © Michael Nagin
© Tulkojums latviešu valodā, Ilmārs Šlāpins, 2024
© Izdevums latviešu valodā © Apgāds Izdevniecība Helios OÜ, 2024
© Citāts no Artistotelis “Nikomaha ētika”, Ināra Ķemere, 1985
Literārā redaktore Elīna Kokareviča
Korektore Austra Pudāne
Maketētājs © Jāks Rītels
Iespiests BALTO Print
ISBN 978-9934-9181-9-3
www.izdevniecibahelios.lv
Ievads
Šodien tu esi nolēmis kļūt labs.
Tu īsti nezini, kāpēc – vienkārši pamodies no rīta spara, enerģijas un optimisma pilns, par spīti pasaulei, kas bieži vien šķiet sazvērējusies satriekt tevi pīšļos, un izkāpi no gultas, apņēmies šodien būt mazliet labāks nekā biji vakar.
Tam nevajadzētu būt grūti, vai ne? Tev tikai jāievieš dažas sīkas izmaiņas savā dzīvesveidā. Tu izej ārā, ieraugi uz ielas nomestu plastikāta krūzīti, pacel to un izmet miskastē. Sajūta ir lieliska! Vakar tu mierīgi būtu ignorējis šo drazu un gājis tālāk, bet ne šodien, mazulīt! Šodien tu esi labāks. Veikalā tu iztērēji mazliet vairāk, lai nopirktu brīvībā audzētu vistu olas un cilvēcisku apiešanos pieredzējušu govju pienu. Tev gribas smaidīt, iedomājoties, kā šīs govis laimīgi gremo organisko zāli, nevis tiek turētas iesprostotas kaut kādā briesmīgā rūpnieciskā fermā. Atcerējies kādu rakstu par to, kā liellopu industrija ietekmē klimata pārmaiņas, tu atsakies no hamburgeru gaļas par labu dārzeņu pīrādziņiem. Nu govis ir vēl laimīgākas! Tāpēc ka viņas nav mirušas!
Tev šodien viss izdodas. Jaunais “tu” ir satriecoši labs!
Tu izmet nelielu riksīti pa apkaimi (veselībai!), palīdzi vecai sieviņai šķērsot ielu (labestībai!), noskaties dokumentālo filmu (zināšanām!), pārskati jaunākās ziņas (pilsoniskai iesaistei!) un ej gulēt. Kāda lieliska diena.
Bet tad tu guli gultā un skaties griestos. Tevi urda kaut kāds nemiers. Cik daudz “labā” tu šodien patiesībā izdarīji? Tev šķiet, ka izdarīji kaut ko labu, bet, atceries, tev arī šķita, ka trāpīsi desmitniekā, kad ieradies darba ballītē ar svītrainu platmali galvā, un mēs visi zinām, kā tas beidzās. Tagad iedomāsimies, ka tu varētu piezvanīt kādai Kosmiskā Labuma grāmatvedei, lai saņemtu visaptverošu, matemātiski precīzu atskaiti par
to, cik labi esi rīkojies. Ievadījusi visus tavas dienas labo darbu ciparus un izprintējusi čeku no Absolūtā Labuma kalkulatora, viņa pavēsta tev dažas sliktas ziņas.
Tā plastikāta krūzīte, ko tu izmeti? Tā patiesībā nonāks okeānā un pievienosies Teksasas izmēra atkritumu salai, kas apdraud zemūdens dzīvību Klusajā okeānā. (Tu par to lasīji, kad pārskatīji jaunākās ziņas pirms gulētiešanas, taču neiedomājies, ka tev ar to ir kāds sakars.)
Dārzeņu pīrādziņi bija atvesti uz piemājas veikalu no kādas tālas vietas, atstājot milzīgu oglekļa dioksīda pēdas nospiedumu, un laimīgās govis, kuras tu iztēlojies, patiesībā ir iesprostotas rūpnieciskā fermā, jo likumdošanas aktu dēļ, ko sastādījuši lauksaimniecības biznesa lobiji, “organisks” un “zaļbarība” ir ļoti abstrakti jēdzieni. Tās govis nav laimīgas.
Tās ir bēdīgas. Tās ir bēdīgas govis.
Ir vēl ļaunāk: botas, ko uzvilki, lai dotos skriet, ir ražotas rūpnīcā, kuras strādnieki saņem četrus centus stundā. Režisors, kura dokumentālo filmu skatījies, ir perverss tipiņš, kuram patīk ostīt citu cilvēku matus sabiedriskajā transportā, – tu viņam palīdzēji nopelnīt desmit dolārus –, bet straumēšanas platforma, kurā tu filmu skatījies, ir daļa no daudznacionāla konglomerāta, kas ražo arī bezpilota dronus Ziemeļkorejas gaisa spēkiem. Jā, un, starp citu, vecā sieviņa, kurai tu palīdzēji, kolekcionē nacistu nozīmītes. “Bet viņa izskatījās tik jauka!” tu teiksi. Nekā nebija! Slēpta naciste! Patiesībā viņa bija devusies nopirkt vēl vairāk nacistu lietiņu – un tu viņai palīdzēji pāriet pāri ielai. Lieliski. Nu tu esi dimbā. Tu centies būt labs, centies savā veidā un iespēju robežās, bet pasaule tevi ir atsēdinājusi ar belzienu pa seju. Un tu esi nikns. Tev bija cēli nodomi, un tu vismaz kaut ko mēģināji darīt – vai tas nemaz neskaitās?! Tu esi zaudējis dūšu. Tu nevari atļauties darīt vēl vairāk par to, ko dari, jo neesi miljardieris, kas var dibināt gigantisku labdarības fondu, un, rēķinoties ar visu, ar ko mums ikdienas gaitās jāsaskaras, kuram no mums vēl ir laiks un nauda, un enerģija, lai domātu par ētiku?
Īsumā: nav iespējams būt labam, un nav jēgas pat mēģināt, un mums visiem vienkārši būtu jāturpina ēst hormoniem pārbāztus čīzburgerus, mest atkritumus pa taisno Klusajā okeānā un padoties.
Tas bija aizraujošs eksperiments. Ko tagad?
Daudzi domā, ka ir “labi”, un viņi gribētu, lai arī citi par viņiem domā kā par “labiem”. Tātad daudzi (ja vien ir tāda iespēja) labāk izvēlēsies darīt “labo”, nevis “slikto”. Taču noteikt, kas ir labs vai slikts, ne vienmēr ir vienkārši šajā mulsinošajā, sakriņģeļotajā pasaulē, kas ir sarežģītu izvēļu, slazdu un lamatu, kā arī nederīgu padomu pilna, ko sniedz šķietami uzticami draugi – tādi kā stulbā Vendija, kura pierunāja tevi nopirkt svītraino platmali, sakot, ka tā izskatās “piemīlīgi”. Un, pat ja tev kaut kā izdodas izlavierēt pa mūsdienu pasaules mīnu lauku un būt labam, tu tāds esi vienīgais! Uz šīs planētas ir astoņi miljardi cilvēku, un lielāko daļu no tiem, šķiet, vispār nesatrauc tas, kā būt labam. Te ir korumpēti politiķi un blēdīgi firmu vadītāji, un cilvēki, kuri nesavāc suņu kakas, kad viņu suņi pakakā uz trotuāra, un ļaunprātīgi diktatori, un stulbā Vendija (kas ir ar viņu? Vai viņai patīk tas, ka citi cilvēki izskatās nožēlojami?), tā ka nav grūti nonākt pie secinājuma – tam, ka viens cilvēks ir “labs”, nav nekādas jēgas. Vai, pārfrāzējot to tā, kā es nodomāju, kad sāku lasīt grāmatas par morāles filozofiju un domāt par šo nenormāli sapiņķerēto tēmu:
kas, pie velna, man tagad būtu jādara?
Jautājums par to, kā mēs varam dzīvot ētiskāku dzīvi, ir nomācis cilvēkus gadu tūkstošiem1, taču nekad nav bijis tik grūti atrast atbildi kā mūsdienās lielāku un mazāku izaicinājumu dēļ, kas pārpludinājuši mūsu ikdienas dzīvi un draud apbērt mūs ar neiespējamu lēmumu pieņemšanu un sarežģītiem rezultātiem, kam paredzamas negribētas sekas. Turklāt būšana daudzmaz “ētiskam” cilvēkam pieprasa no mums ikdienas darbu, domāšanu un iedziļināšanos sevī; mums ir jādomā par to, kā varam būt labi, un nevis vienu reizi mēnesī, bet burtiski visu laiku. Lai viss nešķistu tik ļoti nomācoši, šajā grāmatā vēlos reducēt šo mulsinošo dūksnāju līdz četriem vienkāršiem jautājumiem, kurus varam sev uzdot ik reizi, kad saskaramies ar lielāku vai mazāku ētisko dilemmu:
1 Labi, būsim godīgi, tas ir nomācis dažus cilvēkus. Uz katru godprātīgu pilsoni ir vesela čupa krāpnieku, meļu un “Volstrītas vilka” (The Wolf of Wall Street) tipa maniaku, kas morāles likumos saskata tikai kaitinošus traucēkļus tam, lai dabūtu visu, ko tie vēlas.
Ko mēs darām?
Kāpēc mēs to darām?
Vai ir kas labāks, ko mēs varētu darīt tā vietā?
Kāpēc tas ir labāks?
Tā tad nu īsumā būtu morālā filozofija un ētika2 – atbilžu meklēšana uz šiem četriem jautājumiem. Un, ja Kosmiskā Labuma grāmatvedības departamentam bija tikai sliktas ziņas, ko mums pavēstīt, te būs viena laba: filozofi par šiem jautājumiem ir domājuši ļoti ilgu laiku. Viņiem ir atbildes vai vismaz idejas, kas varētu mums palīdzēt noformulēt pašiem savas atbildes. Ja vien mums izdotos tikt galā ar faktu, ka lielākā šo filozofu daļa ir rakstījuši kaitinoši blīvā tekstā, kas spēj sagādāt tūlītējas galvassāpes, mēs varētu apbruņoties ar viņu teorijām, pielietot tās lēmumu pieņemšanas brīžos un būt mazliet labāki šodien nekā bijām vakar. Es sāku interesēties par morāles filozofiju, kad veidoju televīzijas seriālu The Good Place (“Labā vieta”). Ja esat to redzējuši, jūs atpazīsiet daudzas idejas šajā grāmatā, jo seriālā mēs nodarbojāmies ar to izpēti. Ja neesat redzējuši, tad a) kā jūs uzdrīkstaties mani tā aizvainot, b) es jokoju un c) nesatraucieties! Tāpēc, ka esmu iecerējis aizvest jūs ceļojumā, kuru pats esmu veicis, – no puiša, kurš par šo tēmu iepriekš neko nezināja, līdz tādam, kurš ir spējīgs uzrakstīt par to grāmatu. (Vai vismaz pārliecināt izdevniecību Simon & Schuster, ka esmu spējīgs par to uzrakstīt grāmatu.) Man iepatikās ētika vienkārša iemesla dēļ: gandrīz katrai lietai, ko darām, ir kāda ētiskā komponente, vai mēs to apzināmies vai ne. Tas nozīmē, ka mums pašu labuma pēc būtu vērts noskaidrot, kas, pie velna, tā ētika ir un kā tā darbojas, lai nesačakarētu visu, ko darām. Mēs šajā pasaulē neesam vienīgie. Mūsu rīcība ietekmē citus cilvēkus. Un, ja mums kaut cik rūp, kas notiek ar citiem, mums būtu jāsaprot, kā pieņemt labākos no iespējamajiem lēmumiem.
2 Tāpat kā daudzi cilvēki es lietoju jēdzienus “morāle” un “ētika” kā sinonīmus – par spīti rūdīto filozofu un valodniecības nūģu iebildumiem. Ja jums patīk semantiskie labirinti, varat paurķēties dažādās vārdnīcās un mēģināt saprast atšķirību… un tad pievienoties man, lai šīs atšķirības neņemtu galvā, jo dzīve ir pārāk īsa.
Kāpēc man vēl patīk ētika – tā ir bez maksas!3 Jums nav jāsaņem licence, lai būtu ētiski, vai jāmaksā gada maksa, lai pieņemtu labus lēmumus. Iedomājieties, ka pasaule ir muzejs un ētikas likumi ir brīvprātīgais muzeja darbinieks, kas klusiņām stāv tur zaļā žaketītē, salicis rokas aiz muguras. Mēs visi esam muzeja apmeklētāji, kas aplūko dažādus mākslas darbus (šajā metaforā tās ir morāli mulsinošas situācijas), dažus no tiem mēs saprotam, bet citus pilnīgi un absolūti ne, jo tie visi ir abstrakti, sapiņķerēti un mulsinoši. Un, kad mēs redzam kaut ko, ko neprotam interpretēt, mēs varam pajautāt tai jaukajai kundzītei zaļajā žaketītē – kas tas ir, uz ko mēs skatāmies, un ko tas nozīmē, un viņa mums pilnīgi par velti visu paskaidros! Tas ir, mēs, protams, varam neko nejautāt, domīgi māt ar galvu un izlikties, ka paši visu saprotam (tā ir sena tradīcija ne tikai mākslas muzejos, bet arī dzīvē), taču nākamajā zālē būs kaut kas vēl nesaprotamāks, tāpēc labāk izmantot palīdzību un censties apjēgt to, uz ko mēs skatāmies šobrīd, lai kas tas arī būtu.
Pirms sākam, gribu pavēstīt vēl kādu labu ziņu. Pats fakts, ka esam ieinteresējušies par šīm idejām un uzdodam šos jautājumus, jau nozīmē, ka esam spēruši izšķirīgu soli: mēs esam pieņēmuši lēmumu, ka mums nav vienalga, vai tas, ko darām, ir labi vai slikti. Un tas nozīmē: mēs esam nolēmuši mēģināt būt labāki. Jau tas vien ir svarīgi. Paskatoties apkārt, var ieraudzīt kaudzēm cilvēku, kuri ir cieši nolēmuši, ka viņiem nerūp būt ētiskiem, viņi to pat nemēģina. Kaut kādā ziņā es viņus par to pat nevainoju, jo censties būt kaut cik jēdzīgam morālās rīcības aģentam šajā pasaulē (tas ir smalkāks veids, kā pateikt “mēģināt darīt labo”) nozīmē garantēti izgāzties. Pat tad, ja visiem spēkiem cenšamies būt labi, mums neizdosies. Nekad. Mēs pieņemam lēmumus, kurus uzskatām par pareiziem un labiem, bet pēc tam atklājam, ka tie ir bijuši nepareizi un slikti. Mēs izdarām kaut ko, kas, kā mums šķita, nekādi neskars citus cilvēkus, bet tad saprotam, ka skars gan, un esam ķezā. Mēs aizvainosim draugus,
3 Izņemot, pieņemu, šīs grāmatas cenu, ja jūs to izlemsiet nopirkt. Un man vēl jābrīdina, ka patiesībā rīkošanās ētiski bieži vien paģērē tērēt naudu un laiku. Es tikai gribēju teikt, ka idejas un jēdzieni ir pieejami bez maksas.
piesārņosim vidi, atbalstīsim ļaunās korporācijas, nejauši palīdzēsim kādam pusmūža nacistam pāriet pāri ielai. Mēs atkal un atkal izgāzīsimies, un tad atkal un atkal. Šajā pārbaudījumā, kuru mēs kārtojam ik dienu, vai mēs to gribam vai ne, izgāšanās ir garantēta; patiesībā pat saņemt atzīmi “ieskaitīts” bieži vien ir bezcerīgi. Viss, par ko mēs varam rūpēties – vai, kā mūsdienās saka, kas mums nav pie vienas vietas –, šķiet bezjēdzīgs.
Taču šīs izgāšanās nozīmē vairāk, un tām ir lielāka potenciālā vērtība, ja mums patiešām nav pie vienas vietas. Tāpēc ka tad, ja mums rūp tas, vai rīkojamies pareizi, mēs arī gribēsim saprast, kāpēc mums nesanāca, un tas ļaus cerēt uz izdošanos nākotnē. Izgāšanās ir sāpīga un apkaunojoša, taču tā mēs mācāmies – to sauc par “mēģinājumu un kļūdu metodi”, nevis “vienreiz pamēģināšu, un viss izdosies, un pietiek”. Turklāt, paklau, citas alternatīvas nav. Vai mums būtu vienkārši jāignorē jebkādi jautājumi par to, kā uzvesties? Izslēgt ienākošos zvanus, morāli sakot? Man nešķiet, ka tas būtu pareizais solis. Ja mums vispār kaut kas šajā dzīvē rūp, tad mums būtu jāraizējas, vai tas, ko darām, ir labi vai slikti. (Vēlāk mēs sastapsim bariņu drūmu franču zēnu, kuri uzskatīja, ka Dieva nav un mēs esam tikai sīki traipi uz tā milzīgā, nejūtīgā akmens gabala, kas traucas kaut kur izplatījumā, – taču pat viņi nedomāja, ka mums būtu jāpadodas un jāatsakās no ētisko jautājumu uzdošanas.) Šī grāmata ir mana atskaite par paša veikto ceļu morāles filozofijā, taču tā ir arī par to, kā iemācīties pieņemt izgāšanos, pareizāk sakot, pieņemt ar pateicību – kā nepieciešamu un derīgu blakni mūsu centieniem mēģināt, mācīties un laboties. Tātad. Mēs grasāmies uzdot jautājumus par to, kā rīkoties noteiktās situācijās, un mēģināsim atbildēt uz tiem, izmantojot idejas, no kurām dažas ir 2400 gadus vecas, bet dažas izvirzītas burtiski vakar. Mēs sāksim ar vieglāko: iepazīsimies ar šīm idejām – ko tās saka, ko tās no mums prasa, kā tās piedāvā pataisīt mūs labākus, ja mēs tām sekosim. Tad mēs mazliet sarežģīsim lietas, piemērojot to, ko esam iemācījušies, aizvien ķeburainākām un samežģītākām problēmām, pa ceļam ieviesdami vēl jaunas idejas. Un tā līdz grāmatas beigām, kad jau skaidri zināsim, kā
konkrēti katrā iespējamajā situācijā ir jārīkojas, lai radītu prognozējami
maksimālo morālā labuma daudzumu. Mēs būsim perfekti. Cilvēki uzlūkos mūs ar sajūsmu un dievinās. Visi draugi mūs apskaudīs.
Nē, es jokoju – mums joprojām nekas nesanāks. Bet tas nekas! Sākam izgāzties! Vai, kā teica Semjuels Bekets:
“Mēģini vēlreiz. Kļūdies vēlreiz. Kļūdies labāk.”