Gribu

Anonīmas vēstules, ko apkopojusi un sakārtojusi

Džiliana Andersone

gribu Tulkojusi Ligija Purinaša

Want © Gillian Anderson This translation of WANT is published by Izdevniecība Helios by arrangement with Bloomsbury Publishing Plc. © Tulkojums latviešu valodā, Ligija Purinaša, 2024 © Izdevums latviešu valodā © Apgāds Izdevniecība Helios OÜ, 2025 Literārā redaktore Austra Pudāne Maketētājs © Jāks Rītels Iespiests Greif ISBN 978-9934-639-15-9 www.izdevniecibahelios.lv

ievads

K

ad rakstnieces Nensijas Fraidejas (Nancy Friday, 1933–2017) kulta grāmata “Mans slepenais dārzs: sieviešu seksuālās fantāzijas” (My Secret Garden: Women’s Sexual Fantasies) 1973. gadā uzsāka savu ceļu Amerikas Savienoto Valstu grāmatplauktos un sieviešu rokassomiņās, man tikko bija apritējuši pieci gadi. Man bija septiņi gadi, kad šī grāmata sasniedza Anglijas vidusslāni.

“Mans slepenais dārzs” bija pierādījums, ka sievietes izbaudīja tikpat daudzveidīgu un bagātīgu iekšējo erotisko dzīvi kā vīrieši. Un beidzot te bija grāmata, kurā vienkāršas sievietes, jaunākas un vecākas – “tu, es un mūsu kaimiņiene” –, atklāti runāja par uzbudinājumu, pašapmierināšanos, saviem seksuālajiem sapņiem un iekāri. Viņu fantāzijām nebija robežu.

Fraidejas grāmata atklāja to, ka dažām no mums ideja par seksu var būt daudz stimulējošāka nekā jebkura karstasinīga fiziska vai mehāniska saskare. Neierobežojot sevi ar pieņemtajām sociālajām paražām, kautrību vai, iespējams, bailēm radīt neērtības partnerim vai partnerei, savā iztēlē mēs varam nodoties savām dziļākajām un grēcīgākajām kaislībām. Sākotnēji tas likās provocējoši, pat revolucionāri, taču pēc kāda laika šis vairāku miljonu eksemplāru dižpārdoklis kļuva par lasīšanas vērtu grāmatu.

Es nezinu, vai mana māte, būdama datoranalītiķe, iegādājās Fraidejas grāmatas eksemplāru. Mēs nebijām puritāniska ģimene, kurā šādu grāmatu lasīšana liktu kādam saraukt pieri, – bet,

15

16 ievads

lai cik liberāla arī nebūtu bijusi mana bērnība, tā noteikti nebija tā grāmata, ko mana mamma būtu atstājusi uz kafijas galdiņa.

Kad biju pusaudze, ciemojoties pie kaimiņiem, atradu dīvānā noslēptu franču autores Annas Desklo (Anne Desclos, 1907– 1998) tolaik par apkaunojošu uzskatīto romānu “O stāsts”1. Es to pārlapoju. Atceros, kā, būdama krietni jaunāka, iegāju dzīvojamajā istabā – kāds bija atstājis ieslēgtu televizoru. Es stāvēju kā paralizēta, fascinēti lūkojoties uz ekrānu, kurā kāds pāris nodarbojās ar diezgan nevainīgām, taču nepārprotami neatļautām darbībām. Es joprojām atceros savus apsārtušos vaigus, paātrināto sirdsdarbību un acīmredzami augošo kauna sajūtu.

Pirmoreiz grāmatu “Mans slepenais dārzs” izlasīju, kad gatavojos savai seksa terapeites Dr. Džīnas Milburnas (Jean Milburn) lomai televīzijas seriālā “Seksuālā izglītošana” (Sex Education, 2019–2023). Grāmatā apkopotās vēstules un intervijas bija pārsteidzoši intīmas un ļoti dabiskas. To atkailinošais un sāpīgais godīgums mani šokēja. Tās nebija paspilgtinātas vai pakļautas literārai apstrādei, tās šķita nākam tieši no sieviešu dziļāko ilgu piesātinātās, neizprotamās sirds. Cilvēku iztēlei ir maz ierobežojumu, un mūsu seksuālās iekāres un fantāzijas nav nekāds izņēmums. Tās vienkārši tiek uzskatītas par tabu.

Fraideja iecerēja savu grāmatu kā atbildi vīriešu redaktoru iebildumiem par erotisko fantāziju atainojumu kādā no viņas romāniem, un šī viņas atbilde tika uzskatīta par tik bīstamu, ka Īrijā grāmata tika aizliegta. Nododot sieviešu fantāzijas atklātībai, uzmanības centrā nonāca arī dažādi strīdīgi jautājumi: vai sievietes būtu gribējušas rīkoties atbilstoši savā prātā uzburtajām ainām; ko tas nozīmēja – fantazēt par neparasto, neatļauto un pat aizliegto; ko tas mums vēstīja par dzimumu lomām, kas tika uzspiestas sievietēm?

Tik daudz kas ir mainījies mūsu sociālajās un seksuālajās attiecībās 50 gadu laikā kopš grāmata “Mans slepenais dārzs” tika 1

Ražē, Paulīne (2015). O stāsts. Tulkojusi Ilze Ķestere. Rīga: J.V.L. (Tulk. piez.)

17 ievads

pirmoreiz publicēta. Vai sieviešu dziļākās iekšējās alkas arī ir mainījušās? Es esmu sieviete, kam ir sava seksuālā dzīve un fantāzijas, un man bija interesanti uzzināt, kā tik dažādu sieviešu grupas fantāzijas līdzinās vai, tieši pretēji, atšķiras no manām.

Grāmata, ko tu šobrīd turi rokās, sākās kā aicinājums sievietēm. “Mīļā Džiliana” bija uzsaukums pasaules sievietēm atklāt savas seksuālās fantāzijas, domas un sajūtas – atklāt to, ko mēs tik reti paužam publiski, lielākoties paturot pie sevis. Tā bija iespēja apkopot jaunākās paaudzes sieviešu balsis jaunā grāmatā par seksuālajām fantāzijām. Mani izdevēji atvēra mājaslapu anonīmai vēstuļu iesūtīšanai. Un mēs gaidījām… Mums bija tik daudz jautājumu: vai sievietēm šķitīs interesanti un erotiski izlikt uz papīra savas domas un dalīties tajās ar citiem; kas mainās, ja mēs tik ļoti privātas lietas padarām par publiskām; kā cilvēki reaģēs? Tuvojoties iesniegšanas termiņa beigām, iesūtīto vēstuļu apjoms bija ap 1000 lappusēm – mēs bijām saņēmuši tik daudz atklāsmju, ka varētu izdot vismaz astoņus grāmatas sējumus. Bija skaidrs, ka pastāv vajadzība pēc šādas grāmatas.

Es nekad neesmu seksu izjutusi kā statisku, nemainīgu vienību, bet drīzāk kā kaut ko tādu, kas piemērojas un mainās līdztekus manis pašas izaugsmei, attīstībai, atbilstoši katrai manas dzīves jaunajai fāzei, posmam. Liela daļa no tā ir sakņojusies manā domāšanā un jušanā, nevis tikai darīšanā. Kā profesionāla aktrise, atbilstoši savai darba specifikai, es ļauju sev gremdēties pašas izvēlētā realitātē – tas, manuprāt, ir labākais apzīmējums iztēlei. Sievietes, kuras es iemiesoju un kuru pasaulēs es iemitinos, arī dzīvo savu iekšējo dzīvi, viņām ir sava iekāre un fantāzijas. Tas man ir jāizprot, jo tas ir būtiski arī labākai viņu motivācijas saprašanai. Un daudzas no viņām man ir kaut ko iemācījušas arī par seksu un seksualitāti.

BET, un tas ir ļoti svarīgi – es neesmu eksperte, man nav profesionālas kvalifikācijas šajā jomā. Mana pamatnodarbošanās ir būt aktrisei, un tāpēc es neanalizēšu šīs vēstules un nepiedāvāšu

18 ievads

skaidrojumus sievišķībai vai seksualitātei kā tādai. Tas, ko es varu darīt par spīti tam, dārgā lasītāja, ir atklāt šīs neparastās vēstules tev, lai tu tās vari izbaudīt bez jebkādiem ierobežojumiem. Mani vienmēr ir intriģējušas seksuālās fantāzijas, un šajā grāmatā es esmu tādā kā kuratores lomā. Kā mācītājs, kas tekstā vienkopus sludina šīs atšķirīgās un apbrīnojamās balsis. Tas ir bijis neticams ceļojums, un es esmu priecīga vērot, cik dažādas mēs esam, vienlaikus arī apzinoties, cik tomēr mēs visas šajā pasaulē esam līdzīgas. Šī grāmata ir kā tribīne sieviešu balsīm, ļaujot mums pilnīgā anonimitātē ne tikai dalīties savos stāstos, bet, lai cik arī paradoksāli tas neskanētu, arī vienlaikus kļūt saredzamām un sadzirdamām. Es gribu pārkāpt iztēles tabu, ļaujot mums priecāties, pieņemot mūsu ķermeņus, darot to cerībā, ka šī grāmata, šīs vēstules caur savu atkailināšanos, dažādu notikumu un tēlu atklāšanu un identificēšanos spēs mūs iedvesmot.

Mēs kā sabiedrība dažādu ieradumu dēļ sievietes ieliekam rāmjos, ierobežojot un apspiežot viņu identitātes un lomas – kārdinoša seksuālā partnere, mīloša māte, gudra karjeras sieviete – un tomēr šeit apkopotās fantāzijas parāda, ka nevienai sievietei, nevienai no mums nav tikai viena loma. Es ļoti gribēju izaicināt šo sieviešu lomu kategorizēšanu, kam esam tik ļoti pakļautas – taču pat grāmatai ir vajadzīga struktūra un kārtība.

Tas grāmatas sakārtošanu padarīja vienlaikus gan pārdrošu, gan fascinējošu, un tas man bija liels baudījums – salīdzināt vēstules, veidot sistēmu un vērot, kā grāmatai veidojas sava kompozīcija un pat savs dzejas ritms. Iesūtītie stāsti man lika domāt arī par mani pašu: aktrises, mātes, partneres, aktīvistes, amerikāņu/ britu sievietes identitāti. Un tā, paturot prātā šo visu un tieši šī projekta stilam atbilstoši, es šajā grāmatā iekļāvu arī savu vēstuli. Mani māca ziņkārība par to, kā šī vēstule te iederēsies, vai tā dabiski saplūdīs ar citām, un – lai gan mēs to nekad neuzzināsim! – vai tā saskanētu ar cilvēku priekšstatiem par mani?

Kad es pirmoreiz izlasīju “Mans slepenais dārzs”, visvairāk mani pārsteidza sieviešu kauna sajūta. 1973. gadā sieviešu

19 ievads

seksuālās iekāres atzīšana pašām sev, nemaz nerunājot par citiem cilvēkiem, bija iekšēji nepieņemama. 21. gadsimtā tam taču būtu jābūt citādāk? Lielāka LGBTQIA+ kopienas redzamība, miljardiem vērta pornogrāfijas industrija un tas, ka tādi televīzijas seriāli kā “Seksuālā izglītošana”, “Eiforija” (Euphoria) un “Normāli cilvēki” (Normal People) piesaista vairākus desmitus miljonu skatītāju, taču nozīmētu, ka šīs ir sievietēm tipiskas erotiskās domas un sarunas? Nu, ne gluži. Šīs vēstules atklāj vaļsirdīgu, atklātu, sirdi plosošu, jautru un tiešu, neķītru fantāziju straumi, kas ir tikpat dažāda un daudzveidīga kā pašas vēstuļu autores. Te ir vēstules no sievietēm, kas nekad nav formulējušas – ne skaļi, ne uz papīra – savus seksuālos noslēpumus. Viņas līdz šim tos glabāja kā mazus patiesības graudiņus, kas nejauši izslīdēja no kabatas, baudot kādu dzērienu ar tuvu draugu vai ļaujoties kaislīgam brīdim ar partneri. Acīmredzami piedalīšanās projektā “Mīļā Džiliana” daudzām sievietēm bija notikums, ko viņas vienlaikus izjuta gan kā atbrīvojošu, gan kā kaut ko aizliegtu. Te ir vēstules no pusauga meitenēm, kas tikko ir piedzīvojušas savu pirmo seksuālo pieredzi, no vientuļām sievietēm, kas ir nokļuvušas nebeidzamā riņķa dancī starp iepazīšanos tiešsaistē un vienas nakts sakariem, no precētām sievietēm vai tām, kam ir ilgstoši partneri un kuras neapmierina tas pats vecais, tas pats pierastais, no transsievietēm un cilvēkiem, kas sevi identificē kā nebināras personas, un no sievietēm, kam ir sešdesmit vai septiņdesmit gadu un kuras vēlas pateikt tik daudz par seksuālo dzīvi pēc menopauzes. Te ir vēstules no visas pasaules: no Kolumbijas līdz Ķīnai, no Īrijas līdz Islandei, no Lietuvas līdz Lībijai, no Jaunzēlandes līdz Nigērijai, no Rumānijas līdz Krievijai. Te ir vēstules no sievietēm, kas ir panseksuālas, biseksuālas, aseksuālas, aromantiskas, lesbietes, heteroseksuālas un kvīras.

Mani pārsteidza, ka tik daudzas sievietes joprojām turpina glabāt savas fantāzijas pie sevis. Daudzas no vēstuļu rakstītājām

20 ievads

ir skaļas, lepnas, pašpārliecinātas sievietes, kas pieņem un cildina savu seksuālo spēku, bet tikpat daudzas no viņām arī izjūt kaunu un vainas apziņu savos seksuālā komforta un apmierinājuma meklējumos. Viena no līdzautorēm raksta: “Es bieži sevi pieķeru šauboties un izjūtot kaunu. Tas ir saistīts ar manu iekāri.

Vai visi izjūt kaunu, taču izliekas, ka to neizjūt?” Ir tik daudz sieviešu, kam seksuālās fantāzijas drīkst būt tikai slepenas. Bija atskurbinoši lasīt pieredzes stāstus, kas atklāja dzīvi valstīs, kur sociālās normas un dažos gadījumos pat likumdošana paredz tikai heteroseksuālas attiecības un seksu tikai laulībā. Bet pat vēstuļu autores no tā saucamajām liberālajām sabiedrībām rakstīja par kauna, mulsuma un vainas izjūtu, par savām bailēm un nevēlēšanos sarunāties ar partneri par to, ko viņas patiesībā domā par mīlēšanos ar viņiem vai, visbiežāk, par pašapmierināšanos vienatnē.

Vēstuļu lasīšana man deva daudz vairāk nekā vienkāršu ieskatu sieviešu iedomātajās seksuālajās pasaulēs, tā man arī dāvāja iespēju ielūkoties apstākļos, kas ļāva sieviešu fantāzijām tikt realizētām. Daudzām sievietēm šo fantāziju piepildīšana simbolizēja savdabīgu aizbēgšanu, atslēgšanos no ikdienišķā, no pieprasījuma un spiediena atbilst prasībām darbā un mātes pienākumiem. Kā viena no līdzautorēm skaidro – seksuālās fantāzijas ilgstošu laiku ir sniegušas mierinājumu viņas vientuļajā laulībā: “Es gribēju seksu divreiz dienā, ja man būtu tāda iespēja, bet viņš varēja laimīgi bez tā iztikt. Viņš bieži man lika izjust kaunu par to, ka es gribēju seksu, par to, ka es to gribēju pārāk bieži un ka es atļāvos paust savu iekāri. Kopš tā laika par manām līdzgaitniecēm kļuva manas fantāzijas. Daudzas no tām bija par pilnīgu brīvību, spontanitāti un savvaļību. Varbūt tās bija pat nedaudz nepiedienīgas, noteikumus vai sociālās ieražas pārkāpjošas.” Droši vien ir grūti pieņemt, ka šī vēstule izklausās tā, it kā būtu rakstīta pirms 50 gadiem Nensijai Fraidejai – dažos sieviešu dzīvju aspektos nekas nav mainījies. Dažām sievietēm

21 ievads

seksuālās fantāzijas var būt arī glābšanas riņķis. Kādā vēstulē var lasīt: “Jūtu, ka fantazēšana man dod vēlmi dzīvot.” Citām sievietēm fantāzijas ir pamudinājums atklāt savu uzbudinājumu, to pastiprinot, nevis aizstājot, tā padarot piedzīvojumiem bagātāku savu seksuālo dzīvi.

Svarīgi ir atcerēties, ka šo apzināto seksuālo fantāziju stāstu autores esam mēs pašas. Mums ir rīcības brīvība, mēs kontrolējam notiekošo – kurš kuram ko dara un kā, jo mēs visu nosakām – līdz pat smalkākajai, izsmalcinātākajai, erotiskākajai detaļai. Mēs izvēlamies darīt to, ko mēs gribam darīt, ar ko mēs to gribam darīt, ar cik daudziem mēs to gribam darīt, kur mēs to gribam darīt – bez bailēm, sociāla nosodījuma vai tā sekām.

Domāju, tā arī ir atslēga visam: fantāzija var palīdzēt izkristalizēt mūsu iegribas un vajadzības. Tā var mums dot brīvību atklāt pašām sevi, eksperimentēt ar mūsu uzbudinājumu un mūsu iekāri bez riska tikt ievainotām vai kritizētām. Fantāzija ir droša vieta, tā nav atspoguļojums tam, ko mēs gribētu piedzīvot realitātē. Un būtiskākais – lai fantazētu, mums ir nepieciešama tikai sava atļauja, nevienam citam tā nav jālūdz – fantāzija ir apzināta, tā parasti ir ļoti privāts atmiņas un iztēles akts.

Neapšaubāmi, ka reizēm tur, kur realitāte sagrūst, sāk darboties mūsu fantāzijas. Daudzās vēstulēs apmierinātība un uzbudinājums ir saistīts ar to, cik seksuāli pievilcīgas vēstuļu autores jūtas vai kā viņas izjūt satraukumu par to, kā tiks uztvertas.

Dažas sievietes raksta, ka viņām nav iespējams savās fantāzijās iekļaut īsto sevi – viņas sevi iztēlojas kā vīrieti, kas atrodas notikumu centrā, vai kā nepazīstamu sievieti, vai kā nevainojamu sevis versiju – “jaunāku un ar stingrākām krūtīm”. Šīs idealizētās seksuālās fantāzijas ir nepārprotams, drošs mēģinājums aizbēgt no sevis nosodīšanas, kautrēšanās par sevi, nedrošības par savu ķermeni un tā sniegumu. Mēs varam ļaut sev būt mūsu labākajai, seksīgākajai, kaislīgākajai patībai, pārstājot uztraukties par “perfekto ķermeni”, pēcdzemdību svaru vai spalvainām

kājām. Kā stāsta kāda sieviete: “Man ir ļoti grūti atrast līdzsvaru starp to, kas mani patiešām uzbudina, salīdzinot ar to, kā man šķiet, ka man vajadzētu izturēties. Es domāju, mana galvenā fantāzija ir likt sev justies tā, it kā es būtu pilnīgi iekārota. Ne tāpēc, ka tas ir tikai vēl viens kails ķermenis, bet tāpēc, ka tā esmu es, un tas ir mans ķermenis.”

22 ievads