Issuu

Dzīve pēc zaudējuma.

Praktisks ceļvedis sērās

Dr. Kloja Pedusi-Mičela

First published by Thorsons 2024 under the title THE LOSS PRESCRIPTION

Translation © Helios 2025, translated under licence from HarperCollins Publishers Ltd.

Dr Chloe Paidoussis-Mitchell asserts the moral right to be identified as the author of this work.

Šie stāsti tapuši, lai atspoguļotu situācijas un tēmas, ar kurām esmu saskārusies gadu gaitā darbā klīnikās, meistarklasēs un sarunās ar tūkstošiem pacientu. Tie nevēsta par konkrētiem cilvēkiem, un vārdi vai aprakstītie veselības stāvokļi nav saistīti ar reālām personām. Jebkādas līdzības ar reālām personām vai notikušām sarunām atspoguļo pacientu biežos pārdzīvojumus un raizes. Citāti ir mainīti, lai sniegtu ieskatu manā vispārējā pieredzē.

Projekta vadītāja Kristīne Lemeševska

Literārā redaktore Eva Škenderska

Korektore Kristīne Lemeševska

Iespiests PNB Print

ISBN 978-9934-639-21-0

www.izdevniecibahelios.lv

Satura rādītājs

Ievads 9

1. DAĻA Saprast zaudējumu. Sēru psiholoģija

1. Sēru psiholoģija. Vai visi zaudējumi ir vienādi? 25

2. Zaudējums un psihiskā veselība. Vai sēras ir psihiska slimība? 53

2. DAĻA

Tikt galā ar sērām. Holistiskā pieeja

3. Slims sērās. Ķermeņa nomierināšana 93

4. Apjucis sērās. Zaudējuma asimilācija smadzenēs 137

5. Satriekts sērās. Sirds dziedēšana 159

3. DAĻA

No sērām uz atlabšanu. Labsajūtas atgūšana

6. Nobijies sērās. Baiļu mazināšana 191

7. Apmaldījies sērās. Identitātes atjaunošana 219

8. Viens sērās. Saikņu veidošana 241

9. Bezmērķīgs sērās. Jēgas atgūšana

10. Augt sērās. Dzīves baudīšana, dzīvojot ar zaudējumu 303

Oliveram un Atīnai par jēgas un cerības piešķiršanu manai dzīvei.

Džodam, mammai, tētim un Luīzai par to, ka vienmēr atbalstāt mani.

Maniem klientiem par iedvesmojošo godīgumu un neizmērojamo drosmi.

Ievads

“Mēs, tuviniekus zaudējušie, neesam vieni. Mēs esam lielākā sabiedrības grupa pasaulē –tie, kas pazīst ciešanas.”

Helena Kellere (Helen Keller)

“Mana sirds ir salauzta. Bez viņas manai pasaulei nav jēgas.”

Šos vārdus teica Reičela, 44 gadus veca kliente, kas pirms astoņiem mēnešiem bija zaudējusi 19 gadu veco meitu leikēmijas dēļ un bija atnākusi uz manu terapijas praksi. Viņa bija ļoti stipra, apņēmusies atbalstīt viegli ievainojamo meitu līdz viņas aiziešanai.

Sieviete to darīja, bet viņas salauztā sirds bija pārāk nomākta, novārgusi un sadrumstalota, lai atrastu kaut ko pozitīvu, uz ko tiekties.

Reičela sabruka terapijas krēslā, meklējot atbalstu izmisumā. Sieviete raudāja un raudāja, nikna, apjukusi un izmisusi. Viņa gribēja atgūt meitu un bija ļoti dusmīga. “Kā kaut kas tik nežēlīgs varēja notikt ar tik brīnišķīgu, jaunu sievieti?”

Darbs ar Reičelu raisīja manī pazemību un aizkustinājumu. Ja esi paņēmis rokās šo grāmatu, iespējams, viņas stāstā ieraudzīsi arī savu pieredzi.

Vispirms es teicu: “Man ļoti žēl par tavu zaudējumu.” Tagad veltu tev šos pašus vārdus, lai apliecinātu izpratni par taviem pārdzīvojumiem. Man ļoti žēl cilvēciskā līmenī. Gluži kā mēs visi, es zinu, ka neviens netiks cauri dzīvs. Zinu, ka neviens nevar dzīvot dzīvi, ko neskar zaudējums un sēras. Taču zinu arī to, cik sāpīgi ir izturēt pārtrūkušu saikni. Es dalos tavās bēdās un dziļi līdzpārdzīvoju tam, kā ir būt sāpju skartam.

Ja šo lasi, iztēlojos, ka esi piedzīvojis zaudējumu vai atbalsti kādu, kuru piemeklējis zaudējums. Varbūt tuva cilvēka zaudējums, zaudējums, kuru izraisa dzīves pārmaiņas vai vēsturiski nozīmīgi notikumi valsts vai pasaules mērogā. Iespējams, tu esi zaudējuma sākumposmā. Varbūt pagājušas tikai dažas dienas. Varbūt esi ticis daudz tālāk un, kamēr tavas sirdssāpes auž sarežģītu gobelēnu, prāto, vai kādreiz atkal jutīsies pilnīgs. Lai kāds tas būtu, zaudējums liek pārkāpt tavas robežas.

Taču atbalsts ir pieejams. Šī grāmata ir ceļvedis, kurā parādīšu, kā atgūt psiholoģisko un fizisko līdzsvaru, labsajūtu un psihisko veselību.

Atlabšana nav skumju prombūtne. Tā ir skumju pieņemšana un pilnvērtīga dzīve, neraugoties uz tām. Cilvēki bieži saka, ka sēras nevar pārvarēt, un tā ir taisnība. Tu tās izjūti un iemācies ar tām sadzīvot. Taču tu vari atkal novērtēt dzīvi, dzīvot pilnvērtīgi un pieredzēt prieku un laimi, neraugoties ne uz ko. To darīt ir nozīmīgi, jo tu esi svarīgs. Apsolu, ka

šajā grāmatā palīdzēšu rast iekšēju mieru, panākt to, ka spēj pieņemt notikušo, rast cerību un padarīt dzīvi tik jēgpilnu, cik vēlies.

Pastāv ļoti daudz sēru teoriju un atšķirīgu pieeju. Ir daudz grāmatu par sērām. Daudzas no tām ir izcilas. Taču es sarakstīju šo, jo neesmu atradusi grāmatu, kas piedāvātu psihoterapeitisku zaudējuma ceļvedi. Grāmatu, kas, raugoties uz cilvēku kopumā, holistiski pievērstos tam, ko mums nodara sēras, un sniegtu tādus līdzekļus un risinājumus, kādus tu, iespējams, izmantotu psihoterapeita kabinetā.

Būdama psiholoģe privātā Londonas klīnikā, zinu, ka psihoterapija ir dārga un rindas uz konsultācijām ir garas. Vēlējos, lai vairāk cilvēku būtu pieejamas eksperta zināšanas, kas palīdzētu atlabt, un šajā grāmatā iepazīstinu ar līdzekļiem, kurus daudzus gadus esmu lietojusi darbā ar klientiem (daudzus no viņiem sastapsi grāmatas lappusēs), kā arī saprotami stāstu, ko sagaidīt no sērām un kā tās mēdz noritēt.

Grāmatas “Dzīve pēc zaudējuma. Praktisks ceļvedis sērās” lasīšana ir dziļa ieniršana dvēselē, un tā būs izaicinoša.

Daļēji tāpēc, ka mēs Rietumos īsti labi netiekam galā ar zaudējumu un sērām.

Kāpēc mēs tik slikti tiekam galā ar zaudējumu?

Kā droši vien zini, zaudējums ir neiedomājami sarežģīts. Nekas tam nesagatavo. Pat ja zini, ka tas tuvojas, pirmās nedēļas ir skaudras. Var saprast, ja prāts šķiet miglains un jūties satriekts, sirds sāp, ķermenis ir saspringts un esi zaudējis

patības sajūtu. Sēras plūst un mainās, reizēm pakļāvīgi, citreiz ne tik ļoti.

Bēres un piemiņas rituāli smaga zaudējuma sākumposmam piešķir struktūru, un mēs mēdzam iedomāties, ka pēc dažiem mēnešiem dzīve atgriezīsies ierastā gultnē un lielākā daļa cilvēku, izdzīvojuši sēras, nemainās. Tomēr mana pieredze liecina, ka daudzi jūtas vientuļi, pamesti un bieži arī bezmērķīgi, īpaši pēc zaudējuma sākumposma.

Gadsimtu mijā, kas sakrita ar manu laiku Nacionālā veselības dienesta (National Health Service, NHS) rezidentūrā, gandrīz visi depresijas, trauksmes, atkarības vai smagu psihisko slimību gadījumi, ar kuriem strādāju, ietvēra traumu, ko izraisīja nepilnīgi izjusts, izprasts un pārstrādāts zaudējums. To bieži pavadīja atsvešinātība un nevērība, kuru pacienti sāka izjust bērnībā vai pusaudža gados un kas atkārtojās pieaugušā vecumā.

Kaut arī Covid-19 pandēmija parādīja, cik daudz zaudējumu nepārtraukti notiek visapkārt, pēc pandēmijas mēs joprojām izvairāmies no sērām. Esam ieraduši maskēt zaudējumu un “izlikties”, ka viss kārtībā, par spīti iekšējām grūtībām.

Sabiedrība, kurā dzīvojam, veicina šo priekšstatu. Apvienotajā Karalistē joprojām likumā nav noteikts atvaļinājums tuvinieka zaudējuma gadījumā un tas, cik ilgi pēc zaudējuma vari nestrādāt, ir atkarīgs no tava priekšnieka nostājas. Taču kas notiek, ja zaudē tuvu draugu? Ja kolēģis izdara pašnāvību? Ja piedzīvo šķiršanos? Kas notiek, ja tev diagnosticē vēzi vai tu pārciet spontāno abortu? Pastāv tik daudz dažādu zaudējumu, bet tā vietā, lai diskutētu un ieviestu atbalsta pasākumus, kas palīdzētu cilvēkiem krīzes brīžos, mēs izsakām

nomācoši optimistiskus mājienus, piemēram: “Vai tev jau nevajadzētu tam tikt pāri?”

Šis kolektīvais domāšanas veids neatzīst, ka tikt galā ar sērām var tikai, pieņemot bailes, ko tās izraisa, izdzīvojot tās un rodot tajās izaugsmi.

Atkārtoti dzirdu, ka cilvēki, kas piedzīvojuši tuvinieka zaudējumu, atsakās lūgt palīdzību, jo baidās no nosodījuma vai atraidījuma. Viņi neizpauž sēras vai cenšas tikt ar tām galā vieni, meklējot atbildes ārpus sevis. “Kad to sasniegšu, kad šo izdarīšu, man viss būs kārtībā.” Vai: “Ja aizpildīšu dzīvi ar aizņemtību, tā man novērsīs uzmanību un palīdzēs.”

Pastāvīga aizņemtība var īslaicīgi sniegt atelpu no postoša zaudējuma skaudruma. Noteikti esmu to izmantojusi kā izdzīvošanas stratēģiju, lai īslaicīgi mazinātu sēru intensitāti. Taču, ja izmanto visu enerģiju, lai izvairītos un novērstu uzmanību, tu apdraudi savu psihisko veselību un atlabšanu. Represija izraisa depresiju, un jo ilgāk tā notiek, jo grūtāk to pārtraukt.

Kaut arī neloloju ilūzijas, ka vienā grāmatā iespējams mainīt sabiedrības attieksmi pret sērām, ceru, ka sniegšu tev personīga atbalsta sajūtu. Šī grāmata mācīs, kā atjaunoties psihiski, fiziski, sociāli, emocionāli un garīgi un doties dziedināšanas ceļojumā.

Dziedināšanas ceļojums

Zaudējums vienmēr ir sarežģīts. Dažreiz zaudējam brīnišķīgi piepildošas un nepiespiestas attiecības. Citkārt – cilvēkus, ar kuriem attiecības nav vienkāršas. Taču mēs sērojam tāpēc,

ka mīlam. Mēs sērojam par visiem, kurus mīlam un kuri ieņēmuši būtisku lomu mūsu dzīvē, pat par smagiem, sarežģītiem un nepilnīgiem raksturiem, īstiem cilvēkiem, kuri mēdza pateikt ko aizvainojošu vai kuru uzskati par dzīvi un attiecībām nebija noderīgi. Dažreiz atstātais tukšums ir pat pārsteidzoši milzīgs.

Lai par ko tu sērotu, dziedināties var, tikai apzināti izdzīvojot un pieņemot šo realitāti. Iespējams, tu gribi vien pretoties, taču, lai atlabtu, jāatbrīvojas no vajadzības kontrolēt vai mainīt realitāti. Vienīgais, ko vari kontrolēt, ir reakcija uz to. Kad to pieņemsi, varēsi sākt pārstrādāt sēras.

Nav viena veida, kā to paveikt. Varbūt tu ceri, ka pateikšu, kā jādomā un jārīkojas, taču man nav tādu tiesību; mans darbs ir tikai klausīties un radīt drošu telpu, lai cilvēki varētu sev palīdzēt un izdziedināties. Klīniskās psiholoģes darbā man milzīgu mierinājumu sniedz uzskats, ka dzīvība ir dāvana, neraugoties uz ciešanām. Nevēlos būt toksiski pozitīva, uztiepjot nomācošu pacilātību. Taču esmu novērojusi – kad pieņemam un izdzīvojam sēru procesu, pierādām, ka spējam gūt maksimālu labumu no dzīves pat vissliktākajos apstākļos, radot jēgu, atlīdzinot un palīdzot citiem, veidojot jēgpilnas un autentiskas saiknes un godinot mīlestību pret zaudēto. Esmu redzējusi, kā zaudējums veicina izaugsmi. Cilvēki, kas zaudējuši tuviniekus, sēro un atkal rod mīlestību un laimi. Izveido jaunas saiknes. Izdziedējas. Palīdz citiem.

Tāds būs tavs turpmākais ceļš. Iespējams, tev šķiet, ka nekad nespēsi tikt pāri notikušajam un atgūt savu līdzšinējo dzīvi. Tu tiešām to neatgūsi. Tava vecā dzīve ir beigusies. Tu vairs nekad nebūsi tāds pats kā iepriekš.

Tomēr tu vari attīstīties. Vari atjaunot savu dzīvi un stiprināt to ar cerību un mērķi. Vari kļūt par sava dzīvesstāsta autoru. Vari izdziedēties – un tas notiks.

Sēras var būt nozīmīga tava stāsta daļa, bet tām nav jābūt dzīves izšķirošajai iezīmei. Tas, kas notiks tālāk, ir tavā varā.

Kā es to zinu?

Mans stāsts

Strādāju traumas un zaudējuma jomā kopš 20. gadsimta 90. gadu beigām un veltu savu profesionālo dzīvi sēru izpētei, izpratnes veicināšanai par sērām darbavietās, privātprakses – Londonas Sēru klīnikas (The Grief Clinic) – vadīšanai, rakstu rakstīšanai un plašsaziņas līdzekļu informēšanai par to, kā sērās atgūt psihisko veselību.

Manuprāt, šis darbs ir svarīgs, jo zinu, cik sarežģīta un vientuļa mēdz būt dzīve ar sērām. Gluži kā visi citi esmu piedzīvojusi zaudējumu un atklājusi, ka visgrūtāk ir to pieņemt un izpaust ar mīlestību.

Divi zaudējumi, kas palikuši manī ļoti ilgu laiku, notika, kad man bija nedaudz pāri 30 gadiem. Viens no tiem bija spontānais aborts dažas stundas pirms lidojuma, bet otrs –smagas un hroniskas autoimūnās saslimšanas diagnoze, par kuru iepriekš nebiju dzirdējusi, – ģimenes Vidusjūras drudzis ar amiloidozi. Nebiju gatava nevienam no šiem zaudējumiem, un tie mani dziļi ietekmēja.

Dienā, kad piedzīvoju spontāno abortu, jutu dziļu tukšumu un nepārvaramu bezpalīdzību, bet vienlaikus centos saglabāt mieru un funkcionēt. Kārtoju somu, satraucoties

par atgriešanos Londonā ar viengadīgo dēlu un prātojot, kā tikt galā ar notiekošo ķermenī. Izjutu milzīgu stresu, un mana ķermeņa nervu sistēma bija nelīdzsvarota. Man bija slikta dūša, rokas drebēja, prāts šķita aizmiglots, es nespēju padomāt. Baidījos no notiekošā un jutos satriekta, ka nekādi nespēju to novērst. Tā bija drūma diena, un es gadiem ilgi izjutu tās iespaidu. Es zaudēju mazuli un pievērsos studijām, cenšoties iemācīties pēc iespējas vairāk par visu veidu zaudējumiem. Es izbaudīju iespēju palīdzēt citiem un izdziedējos, bet tas prasīja laiku. Sākumā es norobežojos no zaudējuma. Nerunāju par to ar citiem, tikai novērsu sev uzmanību un koncentrējos uz to, ko varēju darīt. Darbošanās palīdzēja man tikt galā. Tomēr, būdama profesionāle, zināju, ka rīkojos pagalam nepareizi. Apslēptās zaudējuma bailes un sāpes atkārtoti uzpeldēja, kad paliku stāvoklī. Tad es beidzot pārstrādāju zaudējumu. Terapija palīdzēja. Kad iemācījos novērot sēras, varēju augt.

Mans veselības zaudējums sekoja astoņus gadus ilgam hroniskas slimošanas un pastāvīga drudža un noguruma posmam. Neskaitāmi ārsti bija noraidījuši manas sūdzības, apgalvojot, ka vainīgs stress. Es zināju, ka tā nav. Kad man beidzot noteica ģimenes Vidusjūras drudzi, diagnoze nāca kā auksta ūdens šalts, kaut arī biju dzīvojusi ar slimību gandrīz desmit gadus. Nu viss bija skaidrs. Es vairs nekad nejutīšos labi pamostoties. Ir ļoti maz vārdu, kas izsaka triecienu un skumjas, ko jutu. Veselība ir liela privilēģija, un tās zaudēšana ir sāpīga, biedējoša un vientulīga. Smagākais posms ilga apmēram sešus mēnešus, kuru laikā man veica virkni pārbaužu un es tikpat kā nezināju, kas notiks tālāk. Nenoteiktība bija dezorientējoša un biedējoša.

Amiloidoze ir slimība, kurā ap vitāliem orgāniem uzkrājas olbaltumvielas amiloīda nogulsnes. Tā ir nāvējoša. Nespēju to ne ar vienu apspriest, tāpēc klusēju. Savā pieredzē izjutu dziļu atsvešinātību un atstumtību. No vienas puses, zināju, ka man paveicies – Londonā mani bez maksas atbalstīja prasmīgi speciālisti, labākie pasaulē. No otras puses, prātoju, kas notiktu, ja pienāktu beigas.

Es ķēros pie darba – ierasta stratēģija, kad mani piemeklē grūtības, – un tikpat kā neko neteicu citiem, līdz skaidrāk sapratu, kas man kaiš. Veltīju laiku apcerei un pieņēmu, ka dzīve ir gan dārga, gan gaistoša un tikt galā palīdzēs mīlestība – pret sevi, bērniem, vīru un ģimeni.

Piecos gados pēc diagnozes esmu pārvarējusi dažādas sēras. Bija jātiek galā ar jautājumiem par prognozēm, ikdienas zāļu lietošanas radītajām problēmām, piemēram, nelabumu un draudiem orgānu veselībai, ikmēneša asinsanalīzēm, dzīvesveida ierobežojumiem un vientulību. Manas attiecības ir mainījušās. Mana novājinātā veselība nemitīgi atgādina par mirstību.

Taču zaudējumi man palīdz vairāk novērtēt dzīves dāvanu. Nu es priecājos par katru dienu – labu vai sliktu. Es pielāgoju tempu, kad nepieciešams, un spēju parūpēties par sevi. Pastāv liels risks, ka nenodzīvošu līdz vecumdienām, bet esmu ar to samierinājusies. Man ir cerība un izpratne. Vissvarīgākais, ko esmu iemācījusies, ir apzināta zaudējuma izdzīvošana. Turklāt pieņemoša, mierīga un atklāta. Es rodu glābiņu darbā. Par laimi, šo darbu varu darīt gandrīz vienmēr. Esmu par to pateicīga. Tas piešķir jēgu manai dzīvei, un pēdējo gadu laikā esmu apmācījusi daudzus kolēģus, lasījusi neskaitāmas lekcijas un organizējusi daudzus

seminārus par sērām. Darbs manī raisa gan pacilātību, gan pazemību. Man tas patīk un ir ļoti svarīgs. Galu galā, cerības izplatīšana ir privilēģija.

Tagad esmu samierinājusies ar savu stāvokli. Esmu ļoti izmainījusi dzīvesveidu – nekāda alkohola, cukura un fizisko robežu pārkāpšanas. Katra diena ir citāda. Daždien jūtos labi un esmu izturīga. Citudien jūtos vientuļa un izsmelta, mani nogurdina dienišķie simptomi. Dzīvot ar pastāvīgu gripu ir savādi. Mana slimība ir nogurdinoša autoimūnā saslimšana, kas varētu iegrūst mani depresijā, bet es to nepieļauju. Praksē izmantoju visas profesionālās zināšanas un pildu visus ieteikumus, ar kuriem dalīšos šajās lappusēs. Tie ārkārtīgi palīdz saglabāt psihisko veselību, lai kas arī notiktu. Zinu, ka tie var palīdzēt arī tev, lai kādas būtu tavas sēras.

Palīdzība ir tepat

Nosaucu šo grāmatu “Dzīve pēc zaudējuma. Praktisks ceļvedis sērās”, jo dalos ar psihoterapeitiskiem paņēmieniem un vingrinājumiem – “receptēm” –, kas pilnveidotas manos sēru psiholoģes darba gados, lai palīdzētu novērot dažādus faktorus, kas ietekmē sēras, un attīstīt dziedinošas psihoterapeitiskas prasmes un stratēģijas. Katra recepte mudina veikt iekšēju darbu, lai stabilizētu iekšējo stāvokli, pārstrādātu sēras un veicinātu atlabšanu.

Grāmatas lappusēs dalos arī ar cilvēku stāstiem, īstiem gadījumiem, ar kuriem esmu strādājusi. Protams, tie ir anonīmi, lai nodrošinātu konfidencialitāti, bet tie parādīs, ka tas, ko tu piedzīvo, ir cilvēcisks, citi ir to piedzīvojuši pirms tevis un palīdzība pastāv. Daudz palīdzības.

Fiziski nevaru būt blakus tavā dziedināšanās ceļojumā, taču esmu palīdzējusi tūkstošiem cilvēku tikt galā ar zaudējumu un zinu, kas strādā un kas ne, tāpēc ceru un ticu, ka mani vārdi un receptes virzīs un mierinās tevi.

Iespējams, tu sēro par to, ka beigušās attiecības ar cilvēku, ar kuru bija grūti būt kopā. Varbūt tu sēro par vecāku, kas pievīla, partneri, kas nodeva, vai draugu, kas ne vienmēr izturējās laipni. Cilvēki ir sarežģīti, un sēras vienmēr atklājas pakāpeniski. Ko nu? Kā sadzīvot ar šo realitāti? Ko tā nozīmē? Kā samierināties? Kāda būs samierināšanās?

Katrs cilvēks saskaras ar sērām un izdzīvo tās citādi. Ja esi loģisks un tiešs, daži ieteikumi, kurus parasti sniedz sērās, piemēram, vēstuļu rakstīšana aizgājušajiem tuviniekiem, iespējams, nešķiet saistoši. Šī grāmata sniegs dažādas receptes. Ņem tās, kas tev šķiet pareizas.

Pagaidām mudinu tevi pieņemt, ka sēras nav lineāras, nerisinās pakļāvīgās un paredzamās stadijās un tām nav laika ierobežojuma.

Kā jau teicu, kultūra, īpaši Rietumu, neliecina, ka mēs labi tiktu galā ar sērām. Tāpēc vispirms aplūkosim, kas ir sēras un kā tās mijiedarbojas ar psihisko veselību. Tad pievērsīsimies sēru fizioloģijai un to ietekmei uz ķermeni. Fiziska regulācija ir svarīga, lai pārstrādātu sēru radītos psiholoģiskos pārdzīvojumus, kuros iedziļināsimies pēc tam. Apskatīsim arī zaudējuma emocionālo ainavu, tā ietekmi uz identitāti, sociālo jomu un dzīves jēgu.

Kopsavilkumā atlabšana ietver:

fizioloģisko reakciju regulāciju; pozitīvas domāšanas veidošanu; emocionālās labsajūtas veicināšanu; sevis pieņemšanas un pašvērtības atjaunošanu; sociālās labsajūtas atjaunošanu; jēgas un mērķa rašanu dzīvē.

Galvenais, jāpievēršas visām šīm jomām pēc kārtas, turklāt atklāti un godīgi. Turpinot lasīt, izturies pret sevi līdzjūtīgi un laipni. Velti katrai nodaļai tik daudz laika, cik nepieciešams. Nesteidzies. Ja jūti, ka informācijas ir par daudz, nekrīti panikā. Tas ir normāli. Ja jūties pārslogots, iesaku apstāties un atbalstīt sevi – piemēram, veikt līdzsvaru atjaunojošu vingrinājumu, doties pastaigā, parunāt ar draugu, pavadīt laiku dabā, izdarīt kaut ko spēcinošu. Jebko, kas tev der.

Lasot šo grāmatu, iesaku arī:

l to darīt laikā un vietā, kur vari pārdomāt ieteikumus, pildīt receptes, veikt piezīmes un radīt sev apzinātības un mīlestības pilnu telpu;

l rakstīt sēru dienasgrāmatu. Tā ir svarīga, un es daudzviet grāmatā pieminēšu dienasgrāmatas rakstīšanu;

l vērot, kas tev noder un kas ne, un ticēt, ka tiksi galā;

l katru dienu gādāt par savu labsajūtu;

l sazināties ar profesionāļiem, ja jūties nomākts vai raizējies par psihisko veselību;

l meklēt emocionālu atbalstu pie tuviem cilvēkiem.

Atceries, dziedināšana nav ātrs risinājums, bet jau esi spēris svarīgāko soli: tu šodien veltīji sev uzmanību. Tas ir brīnišķīgi.

Izlem katru dienu veltīt sev uzmanību. Katrs sīkākais solītis, kuru spersi atlabšanas procesā, vedīs uz dziedināšanu, laimi, mī lestību un izaugsmi.

Šī grāmata sniegs noderīgus padomus un paņēmienus. Es esmu tava pavadone un jau tagad gribu pateikties par darbu, kuru kopā darīsim.

Sākumā paraudzīsimies uz ļoti svarīgu lēmumu, kuru jau esi pieņēmis.

RECEPTE: IZLEM ATLABT

Kāpēc šodien atvēri un sāki lasīt šo grāmatu?

Ko vēlies iegūt no šīs grāmatas?

Kā notiks tava atlabšana?

Vai esi apņēmies atlabt?

Ja atbildēji uz pēdējo jautājumu vienaldzīgi vai ar noteiktu “nē”, padomā, ko tas liecina par tavām attiecībām ar sevi. Vai tu to teiktu draugam, kurš piedzīvo zaudējumu?

Padomā, kuru trīs lietu dēļ gribi dzīvot. Izmanto tās kā vaduguni. Tev vajag kaut ko, pēc kā tiekties. Piemēram, mana vaduguns vienmēr ir bijusi:

l mīloši atbalstīt savus bērnus, cik ilgi vien spēju, pieredzēt, par ko viņi kļūs un ko radīs;

l dot jēgpilnu profesionālu ieguldījumu, palīdzot cilvēkiem dziedēt psihisko veselību un veicinot izpratni par atlabšanu no sērām;

l uzturēt labu un mīlošu saikni ar manu partneri, draugiem un ģimeni.

Kuras trīs lietas ir tava vaduguns? Pieraksti tās sēru dienasgrāmatā un atver durvis uz atlabšanu.