Issuu

Draugi, mīlestības un Lielais Drausmīgais

Autobiogrāfija

METJŪ PERIJS

No angļu valodas tulkojusi Katrīne Latkovska

Friends, Lovers, and the Big Terrible ing

All photographs provided courtesy of the author unless otherwise noted.

No angļu valodas tulkojusi Katrīne Latkovska Literārā redaktore Aiga Veckalne

Korektore Austra Pudāne

Maketētājs © Jāks Rītels

Vāka dizains © Kīts Heiss (Keith Hayes) Fotogrā ju autors Naidžels Perijs © (Nigel Parry)

Aizmugurējā vāka fotogrā ja: no autora personīgā arhīva

Iespiests Print Best

ISBN 978-9934-9181-7-9

www.izdevniecibahelios.lv

Prologs

Sveiki! Mans vārds ir Metjū, lai gan jūs, iespējams, pazīstat mani ar citu vārdu. Draugi mani sauc par Metiju.

Un man vajadzētu būt mirušam.

Ja vēlaties, varat uzskatīt, ka tas, ko tūlīt lasīsiet, ir vēstījums no aizsaules – no manas aizsaules.

Ir manu Sāpju septītā diena. Un ar Sāpēm es nedomāju apdauzītu kājas pirkstu vai lmu “Visi desmit jardi” ( e Whole Ten Yards). “Sāpes” rakstu ar lielo burtu, jo tās bija visbriesmīgākās sāpes, kādas jebkad esmu piedzīvojis. Tas bija sāpju platoniskais ideāls, etalons. Esmu dzirdējis cilvēkus sakām, ka vistrakākās ir dzemdību sāpes – nu, šīs bija vistrakākās sāpes, kādas vien var iedomāties, bet bez prieka par jaundzimušo, kad tās beidzas.

Un tā varēja būt Sāpju septītā diena, bet tā bija arī desmitā diena bez izejas. Ja saprotat, par ko runāju. Desmit dienas man nebija izgājis vēders. Kaut kas pilnīgi noteikti nebija kārtībā. Tās nebija trulas, pulsējošas sāpes kā galvassāpes. Tās pat nebija caururbjošas, durošas sāpes kā, piemēram, pankreatīta gadījumā, kad man bija trīsdesmit gadu. Tās bija cita veida sāpes. It kā mans ķermenis grasītos uzsprāgt. It kā manas iekšas censtos ar varu izspiesties ārā. Tās bija absolūtas sāpes, bez jokiem.

Un tās skaņas! Mans Dievs, kādas skaņas. Parasti esmu diezgan kluss, tāds, kas visu patur sevī. Bet tonakt es kliedzu no visa spēka. Dažkārt naktīs, kad vējš iegriežas pareizajā virzienā un automašīnu trokšņi ir apklusuši līdz rītam, var dzirdēt šausminošas skaņas – tur, Holivudas kalnos, kliedz kāds, kuru plosa koijoti. Sākumā izklausās, ka kaut kur no tālienes skan bērnu smiekli, līdz saproti, ka tie nav smiekli, tas ir nāves tuvums. Bet vissliktākais, protams, ir tad, kad gaudošana pieklust, jo tad ir skaidrs, ka tas, kam viņi uzbruka, tagad ir beigts. Tā ir elle.

Elle patiešām pastāv. Neļaujiet nevienam jūs pārliecināt par pretējo.

Esmu tur bijis. Tā pastāv, un punkts.

Šajā naktī plosītais dzīvnieks biju es. Joprojām kliedzu, ar zobiem un nagiem cīnoties par izdzīvošanu. Klusums nozīmēja beigas. Un es nemaz nezināju, cik tuvu esmu galam.

Tajā laikā dzīvoju atturībnieku namā Dienvidkalifornijā. Tas nebija nekāds pārsteigums – pusi dzīves esmu pavadījis ārstniecības centros un šādos namos. Tas ir tīri pieņemami, ja tev ir divdesmit četri gadi, mazāk pieņemami, ja tev ir četrdesmit divi. Bet man bija četrdesmit deviņi, un es joprojām cīnījos, lai atkratītos no šīs problēmas.

Tobrīd par narkomāniju un alkoholismu zināju vairāk nekā jebkurš mentors un lielākā daļa ārstu, ar kuriem saskāros šajās iestādēs. Diemžēl šādas zināšanas neko nedod. Ja ceļazīme uz atturībnieka dzīvi būtu saistīta ar smagu darbu un apgūto informāciju, šis draņķis nebūtu nekas cits kā tāla, nepatīkama atmiņa. Lai izdzīvotu, es biju pārvērtis sevi par profesionālu pacientu. Neromantizēsim to. Četrdesmit deviņu gadu vecumā joprojām baidījos palikt viens. Kad paliku viens, trakās smadzenes (starp citu, tās ir trakas tikai šajā jomā) atrada kādu iemeslu, lai darītu neiedomājamo – dzertu un lietotu narkotikas. Tā kā gadu desmitiem esmu šādi postījis savu dzīvi, doma par tā atkārtošanu mani šausmina. Nebaidos runāt divdesmit tūkstošu cilvēku priekšā, bet tiklīdz vakarā palieku viens pats dīvānā pie televizora, man kļūst bail. Tās ir bailes no sava prāta, bailes no domām, bailes, ka prāts mudinās mani pievērsties

narkotikām – tā, kā tas ir noticis tik daudz reižu iepriekš. Prāts ir gatavs mani nogalināt, un es to apzinos. Mani pastāvīgi uzglūn vientulība, ilgas, pieķeršanās priekšstatam, ka mani “salabos” kaut kas ārpus manis esošs. Bet man bija viss, ko ārpuse varēja piedāvāt!

Džūlija Robertsa (Julia Roberts) ir mana draudzene. Nav svarīgi, jo ir jādzer.

Tikko esmu nopircis savu sapņu māju, un no tās var redzēt pāri visai pilsētai! Nevaru to izbaudīt bez narkodīlera.

Es pelnu miljonu dolāru nedēļā, es esmu lielisks, vai ne? Vai tu gribētu iedzert? Protams, ka vēlos. Liels paldies.

Man bija viss. Bet tā visa bija blēdība. Nekas no tā nevarēja mani salabot. Pagāja gadi, līdz vispār aptvēru risinājuma jēdzienu. Lūdzu, nepārprotiet mani. Tas viss – Džūlija un sapņu māja, miljons dolāru nedēļā – bija brīnišķīgi, un es par to būšu mūžīgi pateicīgs. Esmu viens no lielākajiem veiksminiekiem pasaulē. Un es to patiesi izbaudīju.

Tomēr nekas no tā nesniedza atbildes. Ja tas viss būtu jādara no jauna, vai es pieteiktos lomai seriālā “Draugi”? Pilnīgi noteikti. Vai es atkal dzertu? Pilnīgi noteikti. Ja nebūtu alkohola, kas nomierina nervus un palīdz izklaidēties, es būtu nolēcis no kādas augstceltnes jau pēc divdesmit gadu vecuma sasniegšanas. Mans vectēvs, brīnišķīgais Altons Perijs (Alton Perry), uzauga ar tēvu alkoholiķi, un tādēļ viņš nekad mūžā nedzēra ne lāsi, visus deviņdesmit sešus brīnišķīgos un ilgos dzīves gadus.

Es neesmu mans vectēvs.

Es nerakstu to visu, lai kādam būtu manis žēl. Es rakstu šos vārdus, jo tā ir patiesība. Jo kādu var mulsināt apziņa, ka jāpārtrauc dzert, un tāpat kā man, viņam ir visa informācija, un viņš saprot, kādas būs sekas, bet joprojām nevar pārtraukt dzert. Jūs neesat vieni, mani brāļi un māsas. (Zem vārdnīcas šķirkļa “atkarīgais” vajadzētu būt attēlam, kurā es, ļoti apmulsis, lūkojos apkārt.)

No manas istabas Dienvidkalifornijas atturībnieku namā pavērās skats uz Losandželosas rietumu daļu. Istabā bija divas divguļamās

gultas. Otru gultu aizņēma mana asistente un labākā draudzene Ērina –lesbiete, kuras draudzību augstu vērtēju, jo tā man sagādā prieku par attiecībām ar sievieti bez romantiskās spriedzes, kas, šķiet, parasti sagrauj manas draudzīgās attiecības ar heteroseksuālām sievietēm (nemaz nerunājot par to, ka kopumā ar to domāju skaistas un seksapīlas sievietes). Satikāmies pirms diviem gadiem, citā rehabilitācijas centrā, kur Ērina tobrīd strādāja. Toreiz es nekļuvu par atturībnieku, bet redzēju, cik brīnišķīga viņa ir, un nekavējoties nozagu viņu no šā atturībnieku rehabilitācijas centra un noalgoju par asistenti. Ērina kļuva par manu labāko draugu. Arī viņa izprata atkarības dabu un iepazina manu cīņu labāk nekā jebkurš ārsts, kuru jebkad biju apmeklējis.

Neskatoties uz komfortu, ko Ērina ienesa šajā situācijā, Dienvidkalifornijā joprojām pavadīju daudzas bezmiega naktis. Miegs ir reāla problēma, jo īpaši tad, kad esmu kādā no šīm vietām. Problēma ir tik nopietna, ka, šķiet, nekad neesmu gulējis ilgāk par četrām stundām vienā reizē. Turklāt mēs skatījāmies tikai dokumentālās lmas par cietumiem, un es centos atradināties no tik lielas trauksmi mazinošo zāļu “Xanax” devas, ka smadzenes bija tiktāl pārkarsušas, ka biju pārliecināts, ka esmu īsts ieslodzītais un ka šis atturībnieku nams ir īsts cietums. Man ir psihoterapeits, kurš kā mantru skandē: “Realitāte ir garša, pie kuras jāpierod.” Tobrīd biju zaudējis gan realitātes garšas, gan smaržas izjūtu, man bija apziņas kovids, es biju pilnīgi jucis.

Tomēr Sāpes nebija maldi. Patiesībā sāpēja tik ļoti, ka pārtraucu smēķēt, un, ja jūs zinātu, cik daudz es smēķēju, jūs saprastu, ka tā ir diezgan droša zīme, ka kaut kas nepavisam nav kārtībā. Kāda tās iestādes darbiniece, uz kuras piespraudes tikpat labi varētu būt rakstīts “Medmāsa Pretekle”, man ieteica ieiet Epsomas sāls vannā, lai mazinātu “diskomfortu”. Neviens taču nelieto plāksteri, glābjot cietušos ceļu satiksmes negadījumā. Neviens nesūta vannā kādu, kam ir tik lielas Sāpes. Bet, kā atceraties, realitāte ir garša, pie kuras jāpierod, tāpēc tomēr apgūlos Epsomas sāls vannā.

Tur es biju – kails, Sāpēs, gaudodams kā suns, kuru plosa koijoti. Mani dzirdēja Ērina, pie velna, arī cilvēki Sandjego mani dzirdēja. Viņa parādījās vannasistabas durvīs un, skatoties lejup uz manu skumjo, kailo augumu, kamēr es locījos Sāpēs, vienkārši pavaicāja: “Vai tu gribi doties uz slimnīcu?”

Ja Ērina domāja, ka ir tik slikti, ka jādodas uz slimnīcu, tad patiešām bija jādodas uz slimnīcu. Turklāt viņa jau bija pamanījusi, ka es nesmēķēju.

“Tā izklausās pēc sasodīti labas idejas,” izmocīju starp kaucieniem. Ērina man palīdzēja izkļūt no vannas un nosusināja. Sāku palēnām ģērbties, kad pie durvīm parādījās konsultante, kuru, domājams, bija satraukusi suņa nogalināšana iestādes telpās.

“Es vedu viņu uz slimnīcu,” sacīja Ērina.

Konsultante Ketrīna, iespējams, nebija lielā sajūsmā par mani. Viņa bija skaista blondīne, kuru es, ierodoties iestādē, acīmredzot biju bildinājis. (Es nejokoju – ierodoties biju tādā stāvoklī, ka piedāvāju viņai kļūt par manu sievu un tad uzreiz noripoju pa veselu kāpņu posmu.)

“Viņš tā uzvedas, jo vienkārši cenšas tikt pie narkotikām,” Ketrīna sacīja Ērinai, kamēr turpināju ģērbties. “Viņš slimnīcā lūgs zāles.” “Šī laulība laikam ir jāšķir,” nodomāju.

Ap to laiku kliedzieni bija satraukuši arī citus iemītniekus, jo, iespējams, suņa iekšas mētājas pa visu vannasistabas grīdu, vai arī kāds cieš milzīgas Sāpes. Galvenais konsultants Čārlzs (iztēlojieties: tēvs – modelis, māte – bezpajumtniece) pievienojās Ketrīnai durvīs, lai palīdzētu viņai bloķēt mūsu plānoto izeju.

Bloķēt izeju? Kas mēs esam? Divpadsmitgadnieki?

“Viņš ir mūsu pacients,” sacīja Ketrīna. “Jums nav tiesību viņu aizvest.”

“Es pazīstu Metiju,” uzstāja Ērina. “Viņš nemēģina dabūt narkotikas.” Tad Ērina pagriezās pret mani.

“Vai tev ir jādodas uz slimnīcu, Metij?” Es pamāju ar galvu un turpināju kliegt.

“Es vedu viņu prom,” noteica Ērina.

Kaut kā aizspraucāmies garām Ketrīnai un Čārlzam, izgājām no ēkas un devāmies uz autostāvvietu. Es saku “kaut kā” nevis tāpēc, ka Ketrīna un Čārlzs censtos apturēt mūs, bet gan tāpēc, ka katrreiz, kad kājas pieskārās zemei, Sāpes kļuva vēl mokošākas.

Augšā debesīs, skatoties uz mani ar nicinājumu un pilnībā ignorējot manu agoniju, spīdēja koši dzeltena bumba.

“Kas tas ir?” domāju starp agonijas lēkmēm. “Ā, tā ir saule. Pareizi…” Es negāju ārā pārāk bieži.

“Mums ir ļoti atpazīstama persona ar stiprām sāpēm vēderā,” Ērina runāja pa telefonu, kamēr atslēdza automašīnu. Mašīnas ir parastas lietas, līdz jums nav atļauts ar tām braukt, un tajā brīdī tās kļūst par maģiskām brīvības kastēm un iepriekš veiksmīgās dzīves pazīmēm. Ērina man palīdzēja iesēsties pasažiera sēdeklī, un es to atliecu, lai varētu atgulties. Vēders griezās agonijā.

Ērina iekāpa vadītāja vietā, pagriezās pret mani un jautāja: “Vai gribi turp nokļūt ātri vai arī gribi, lai es izvairītos no Losandželosas bedrēm?”

“Vienkārši dabū mani turp, sieviete!” izdvesu.

Beidzot Ketrīna un Čārlzs bija nolēmuši pastiprināt centienus mūs aizkavēt un tagad stāvēja mašīnas priekšā, bloķējot ceļu. Čārlza rokas bija paceltas, plaukstas pavērstas pret mums, it kā teiktu “Nē!”, it kā ar viņa dūraiņu spēku varētu apturēt pusotras tonnas smagu automobili. Situāciju pasliktināja tas, ka Ērina nevarēja iedarbināt automašīnu.

Aizdedze iedarbojas, izrunājot komandu iedarbināt mašīnu, jo, nu, ziniet, es biju seriālā “Draugi”. Ketrīna un Plaukstas nekustējās. Kad Ērina izdomāja, kā iedarbināt sasodīto braucamo, bija jātiek galā ar ko citu – viņa piespieda gāzes pedāli, ielika braukšanas režīmā un spēji uzbrauca uz apmales. Šis grūdiens atsaucās visā ķermenī un mani gandrīz nogalināja. Ar diviem riteņiem uz apmales viņa aizgrieza garām

Ketrīnai un Čārlzam un izbrauca uz ielas. Viņi vienkārši vēroja mūs aizbraucam, lai gan tobrīd jau biju gatavs mudināt braukt viņiem pāri, jo nespēja pārtraukt gaudot ir ļoti biedējošs stāvoklis.

Ja es būtu tā kaucis tikai, lai tiktu pie narkotikām, es būtu pelnījis Oskaru.

“Vai tu speciāli mērķē uz ātrumvaļņiem? Nezinu, vai esi pamanījusi, bet man šobrīd ir mazliet grūti. Brauc nedaudz lēnāk,” lūdzu. Mums abiem pār seju ritēja asaras.

“Man ir jābrauc ātri,” sacīja Ērina, un viņas brūnās, līdzjūtīgās acīm ar bažām un bailēm raudzījās manī. “Mums tevi tur jānogādā nekavējoties.” Tieši tobrīd sāku zaudēt samaņu. (Starp citu, 10. līmenis sāpju skalā ir samaņas zaudēšana.)

(Lūdzu, ņemiet vērā, ka dažas šīs grāmatas rindkopas turpmāk būs biogrā skas, nevis autobiogrā skas, jo es tur vairs īsti nebiju klāt.)

Sentdžonsa bija atturībnieku namam tuvākā slimnīca. Tā kā Ērina jau tālredzīgi piezvanīja un pabrīdināja, ka ved VIP personu, mūs jau gaidīja uzņemšanas stāvvietā. Zvanot uz slimnīcu, Ērina vēl nezināja, cik slikti man ir, un bija vairāk nobažījusies par manu privātumu. Slimnīcas darbinieki redzēja, ka man patiešām ir ļoti nelāgi, un nekavējoties aizveda uz ārstniecības telpu. Tur mani dzirdēja sakām: “Ērin, kāpēc uz dīvāna ir galda tenisa bumbiņas?”

Tur nebija ne dīvāna, ne galda tenisa bumbiņu, man vienkārši bija sākušās halucinācijas. (Nezināju, ka sāpes var apmiglot apziņu, bet te nu es biju.) Tad smadzenes sasniedza pretsāpju līdzeklis “Dilaudid” (mana mīļākā narkotika visā plašajā pasaulē), un es uz brīdi atguvu samaņu.

Man teica, ka nekavējoties nepieciešama operācija, un pēkšņi visas

Kalifornijas medmāsas saskrēja manā istabā. Viena no viņām pagriezās pret Ērinu un teica: “Gatavojies skriet!” Ērina bija gatava, un mēs visi skrējām, precīzāk, viņi skrēja, bet mani lielā ātrumā stūma uz procedūru telpu. Ērinu lūdza aiziet tikai dažas sekundes pēc tam, kad es viņai

teicu “Lūdzu, neej prom!”. Tad es aizvēru acis, un tās neatvērās divas nedēļas.

Jā, tieši tā, dāmas un kungi, tā bija koma! (Un tie draņķi atturībnieku namā, kas mēģināja nobloķēt mašīnu?)

Pirmais, kas notika, man ieslīgstot komā, bija tas, ka es ievēmu elpošanas caurulē, un tātad tieši sev plaušās desmit dienas krātus toksiskus sūdus. Manām plaušām tas ļoti nepatika, tūlīt sākās pneimonija, un tieši tad plīsa resnā zarna. Ļaujiet man atkārtot tiem, kas sēž pēdējās rindās – pārplīsa resnā zarna! Man jau iepriekš bija teikuši, ka esmu sūdu maiss, bet šoreiz es tāds tiešām biju.

Priecājos, ka man tas pašam nebija jāredz.

Tajā brīdī bija gandrīz droši, ka es nomiršu. Vai man nepaveicās, ka resnā zarna pārplīsa? Vai arī man paveicās, ka tas notika tieši tajā Dienvidkalifornijas telpā, kur kaut ko varēja darīt lietas labā? Katrā ziņā man bija septiņas stundas ilga operācija, kas vismaz deva visiem maniem tuvajiem pietiekami daudz laika, lai atbrauktu uz slimnīcu. Ierodoties viņi dzirdēja vārdus: “Metjū ir divu procentu iespēja izdzīvot līdz rītam.”

Visi bija tik ļoti emociju pārņemti, ka daži sabruka zemē turpat slimnīcas vestibilā. Man līdz mūža galam būs jādzīvo ar apziņu, ka mana mamma un pārējie dzirdēja šos vārdus.

Tā kā operācija ilga septiņas stundas un visi tika pārliecināti, ka slimnīca darīs visu iespējamo, ģimene un draugi vakarā devās mājās atpūsties, kamēr mana zemapziņa cīnījās par dzīvību starp skalpeļiem un caurulītēm, un asinīm.

Aizsteidzoties priekšā notikumiem – es izdzīvoju līdz rītam. Bet es vēl nebiju drošībā. Ģimenei un draugiem tika teikts, ka vienīgais, kas mani īstermiņā var uzturēt pie dzīvības, ir ekstrakorporālā membrānu oksigenācija jeb mākslīgā plauša. Pieslēgšanu šai ierīcei bieži dēvē par atvadu lūgšanu – tajā nedēļā vien Kalifornijas universitātes Losandželosas slimnīcā (UCLA) šai ierīcei pieslēdza četrus pacientus un viņi visi nomira.

Sentdžonsā gan šādas ierīces nemaz nebija. Tika sazvanīta slimnīca “Cedars-Sinai”, bet viņi acīmredzot izpētīja manu medicīnisko karti un teica: “Metjū Perijs mūsu slimnīcā nemirs.”

Paldies jums.

Arī UCLA nebija ar mieru mani pieņemt. Vai tā paša iemesla dēļ? Kas to lai zina, bet viņi vismaz bija ar mieru atsūtīt ierīci un komandu. Pēc vairākām stundām ar mākslīgo plaušu šķita, ka tā palīdz! Pēc tam mani ar vairākiem ārstiem un medmāsām neatliekamās palīdzības mašīnā pārveda uz pašu UCLA. (Es nepārdzīvotu piecpadsmit minūšu braucienu automašīnā, jo īpaši ar Ērinu pie stūres.)

Mani aizveda uz UCLA sirds un plaušu intensīvās terapijas nodaļu, un tā kļuva par manām mājām uz nākamajām sešām nedēļām. Joprojām biju komā, bet, ja godīgi, man tas droši vien patika. Biju apčubināts, un manī pumpēja narkotikas – vai varētu būt vēl labāk?

Vēlāk uzzināju, ka, guļot komā, pat ne uz brīdi nepaliku viens, jo palātā vienmēr bija kāds ģimenes loceklis vai draugs. Viņi palika nomodā sveču gaismā, sadevās rokās lūgšanu apļos. Mīlestība bija man visapkārt.

Visbeidzot manas acis maģiski atvērās.

(Atpakaļ pie autobiogrā jas.)

Pirmais, ko ieraudzīju, bija mamma.

“Kas te notiek?” knapi izķērkstēju. “Kur, pie velna, es esmu?” Pēdējais, ko atcerējos, bija brauciens mašīnā ar Ērinu.

“Tava resnā zarna pārplīsa,” teica mamma.

Uzklausījis šo informāciju, darīju to, ko darītu jebkurš komiķis –nobolīju acis un atkal ieslīgu miegā.

Esmu dzirdējis, ka tad, kad kāds ir smagi slims, notiek sava veida distancēšanās no notiekošā, jo “Dievs uzliek tikai tik, cik vari panest”. Pirmajās nedēļās pēc atmošanās no komas neļāvu nevienam man stāstīt, kas īsti bija noticis. Pārāk baidījos, ka pats pie tā esmu vainīgs, ka pats