Toms Feltons (Tom Felton) ir apliecinājis savas tiesības tikt identi cētam kā šī darba autoram saskaņā ar 1988. gada [Apvienotās Karalistes] Autortiesību, dizainparaugu un patentu likumu. Ir pieliktas visas pūles, lai izpildītu prasības attiecībā uz autortiesību materiāla reproducēšanu. Izdevējs un autors labprāt pie pirmās izdevības labos iespējamās nepilnības. Visi attēli ir no autora privātkolekcijas vai reproducēti ar šādu tiesību īpašnieku laipnu atļauju:
Veltu šo grāmatu vientiešiem, kuri palīdzēja man šeit nokļūt
Saturs
Emmas Votsones priekšvārds 13
1. Nevēlamais Nr. 1 jeb Drako pirmā saķeršanās ar likumu, 17 kurā kaunpilna situācija pusaudža gados parāda, cik grūti ir sabalansēt parastu bērnību un dzīvi uz lielā ekrāna
2. Mana vientiešu ģimene jeb bara sīkaļa, 23 kurā Toms mūs iepazīstina ar savu ģimeni: trim dzīvīgiem brāļiem, pacietīgu mammu un rotaļīgu tēti
3. Agrīnās atlases jeb Die’s, apžēlojies! – 37 kurā Toma agrīnie iznācieni uz skatuves bija klaji neveiksmīgi, bet viņš tik un tā atrada ceļu uz profesionālajām atlasēm
4. Procesa burvība jeb Džeimss Blonds un rudais ērkulis, 49 kurā Toms iegūst pirmo nozīmīgo lomu, sadraudzējas ar aģentu 007 un pacieš pirmo no daudzajiem draņķīgajiem matu griezumiem
5. Maniem brāļiem tas jau ir apnicis jeb izlādēšanās 61 pirmizrādē, kurā Toma pirmo sarkanā paklāja pieredzi aizēno brāļa izlēcieni
6. “Anna un karalis” jeb Klarisa un Hanibāls, 65 kurā Toms dodas uz Malaiziju un apkauno sevi divu Holivudas zvaigžņu priekšā
7. “Potera” atlase jeb kad Drako satika Hermioni, 75 kurā Toms iegūst Drako lomu, neko nezinādams par Hariju Poteru, un apvaino jauniņo Emmu Votsoni
8. Lasīšana pie galda jeb bučiņa uz dupsīša, 87 kurā pirmoreiz satiekas “Potera” aktieri un Toms saņem nepiedienīgu vēstījumu no Pīvza
9. Drako un Darvins jeb kā Malfojs ieguva savu smīnu, 93 kurā Toma vectēvs pamāca, kā nicīgi izturēties pret gri doriem
10. Nevēlamais Nr. 1 (2. daļa) jeb Gregorijs Goils 99 un karstās šokolādes eksplozija, kurā Toms un pārējie slīdeņi tiešām uzprasās uz nepatikšanām
11. Diena lmēšanas laukumā jeb Severusa Strupa 111 desmaize, kurā Toms ved mūs ekskursijā pa Līvsdenas studiju un Strups parāda vientiešiem to, ko tie vēlas
12. Fani jeb kā (ne)būt īstam nelietim, 121 kurā Toms iepazīstas ar trako fanu pasauli un iemācās būt empātisks pret tiem, kuri uzskata viņu par savas dzīves daļu
13. Kā lidot uz slotaskāta jeb lapsenes un vārgulis, 133 kurā Toms sastopas ar grūtībām, pirmajā gadā apgūstot lidošanu, un Hūča madāma metas palīgā
14. Labākais, ko abas pasaules var sniegt, jeb pamuļķis 141 uz slotaskāta, kurā Toms no sirds cenšas saglabāt saikni ar realitāti ārpus “Harija Potera” pasaules, bet viņam tas ne vienmēr izdodas
15. Nedienas ar pārvērtībām jeb Megija un daudzkājis, 149 kurā paviāns, kurš pašapmierinās, izraisa pamatīgu jucekli lmēšanas laukumā un brīvdomīgs daudzkājis izjauc pārvērtību stundu
16. Dramione jeb cālis un pīle, 157 kurā Toms atklāti un godīgi pastāsta par draudzību ar Emmu Votsoni
17. Vīžļi darbībā jeb golfa spēle ar gri dundukiem, 169 kurā Toms pārsteidz gados jauno Rūpertu Grintu un Felpsu dvīņi izgudro burvju šķavas
18. Drako un Harijs jeb vienas monētas divas puses, 177 kurā Toms stāsta par cieņu pret Denjelu Redklifu un abu draudzību
19. Sitiens pa degunu jeb Krabe, Hagrids un spokainais 185 gumijas Toms, kurā Toms mūs iepazīstina ar dažiem aktieriem no “Harija Potera” lmēšanas laukuma
20. Laipns vārds no Dumidora jeb malks svaiga gaisa, 195 kurā Dumidors pieripo savā sarkanajā Ferrari un Toms saņem neparastu uzmundrinājumu
21. Alana Rikmena ausu ļipiņas jeb nekāp uz mana 203 nolāpītā apmetņa! –kurā nāvēži saņem brāzienu no Alana un Toms atklāj, ko ir iemācījies, strādājot ar pašu aktieru krējumu
22. Nevēlamais Nr. 1 (3. daļa) jeb labākais/sliktākais 213 pavadonis pasaulē, kurā Toma brālis pārde nē savus pienākumus lmēšanas laukumā un Drako izvairās no kārtējām nepatikšanām
23. Malfoja manieres jeb Voldija apskāviens, 223 kurā Toms mūs iepazīstina ar saviem burvju vecākiem un atskatās uz to, kā bija strādāt ar Paši-Zināt-Ko
24. Viss reiz beidzas jeb meitene no Lielās zāles, 233 kurā beidzas “Poters”, bet sākas attiecības
25. Burvestību aizkulisēs jeb vientulība sapņu zemē,
243 kurā Toms dodas uz Losandželosu un atskārst, ka dzīve Holivudā ne tuvu neatbilst gaidītajam
26. Balāde par Barney’s Beanery jeb ja es būtu bagāts vīrs, 257 kurā Toms sasniedz dzīves zemāko punktu, bet trīs nejaušas tikšanās pusnakts misijas laikā palīdz viņam izvērtēt, kas tiešām dzīvē ir svarīgs
27. Labi pavadīts laiks jeb manis paša versijas,
279 kurā Toms apzinās vairākas patiesības par sevi un liek lietā jaunatklāto pozitīvismu
Pēcvārds,
kurā Toms re ektē par stāstu nozīmīgumu, īpaši uzsverot vienu stāstu
291
Pazudusī nodaļa jeb vai jūs maz zināt, kas es, manuprāt, 295 esmu? –
kurā Toms iztirzā identitāti, to, cik svarīga ir laipnība, un savas grāmatas izdošanu
Pateicības
309
Priekšvārds
Emma Votsone
Jūs jau droši vien zināt, kurš cilvēks jūsu dzīvē liek jums justies pamanītam. Tas, kurš vienmēr ir lietas kursā par visu, kas notiek jūsu dzīvē. Tas, kurš zina – patiešām zina –, kas ar jums notiek un kam ejat cauri, pat ja neko nesakāt.
Manā dzīvē tas ir Toms Feltons.
Kā, tālāk lasot, uzzināsiet, mūsu attiecības nesākās gludi. Kad iepazināmies, es biju izklaidīga un, iespējams, diezgan kaitinoša deviņgadniece, kas sekoja Tomam kā uzticīgs kucēns, izmisīgi cenšoties iegūt viņa uzmanību. Bet, kā jau viņš šajā grāmatā ir tik daiļrunīgi, skaisti un cēlsirdīgi aprakstījis, mūsu draudzība ar to nebeidzās. Paldies dievam, tā plauka un zēla, un izturēja visus pārbaudījumus.
Ja “Harija Potera” stāstus varētu de nēt caur vienu atziņu (lai gan tajos ir tik daudz kā, tāpēc man ir grūti izlemt par vienu galveno), tā noteikti būtu par draudzības vērtību un kā neko patiesi nozīmīgu nav iespējams sasniegt bez tās. Draudzība ir cilvēces esamības kodols, un esmu ļoti pateicīga, ka manas dzīves būtiskā-
kajos brīžos Toms ir bijis man blakus, atgriezis manī pārliecību un sapratis mani. Mūsu draudzība ir ļāvusi man pārvarēt dažus no sarežģītākajiem brīžiem, kad biju iegrimusi dziļā pašanalīzē.
Bet pietiks par mani. Šī grāmata ir par Tomu. Viņa sirds ir milzu planētas lielumā. Nekad mūžā neko tādu iepriekš neesmu redzējusi, ja neskaita viņa mammu Šeronu. Feltonu faktors patiešām pastāv. Šajā grāmatā jūs daudz lasīsiet par Toma brāli Krisu, kurš regulāri apgrozījās “Harija Potera” lmēšanās laukumā un ir viens no smieklīgākajiem cilvēkiem, kādu jebkad esmu satikusi. Visa Feltonu ģimene ir īpaša, un Toms, jaunākais no četriem brāļiem, ir iemantojis viņu laipnību un piezemētību. Tas nozīmē, ka brīdī, kad satiekat Tomu, jūs satiekat īsto Tomu. To nevar teikt par visiem aktieriem. Izejot sabiedrībā, vairums aktieru iejūtas noteiktā tēlā. Tiek gluži vai nospiests slēdzis: viņi ir ļoti profesionāli, viņiem ļoti labi padodas darbs, bet, kad jūs ar viņiem iepazīstaties, jūs nevarat pateikt, kurā tēlā viņi ir iejutušies. Un tā viennozīmīgi nav viņu īstā būtība. Tas ir iestudējums. Taču Toms tā nedara. Toms vienmēr ir Toms. Viņš nenospiež slēdzi. Jo tāda slēdža vienkārši nav. Jūs vienmēr redzat, kāds viņš ir patiesībā. Saskarsmē ar faniem un plašo “Harija Potera” kopienu viņš ir neticami cēlsirdīgs. Viņa īpašā spēja, kas ļauj man justies pamanītai, liek justies pamanītam arī jebkuram citam cilvēkam. Jā, viņš lmā tēloja huligānu. Varbūt viņš pat dažkārt ir juties kā huligāns. Bet ticiet man – viņš ne tuvu tāds nav. Viņš ir radošs, jūtīgs un sirsnīgs. Viņš ir tāds, kurš vēlas mīlēt visu un visus.
Sokrats ir teicis, ka neizpētīta dzīve nav dzīvošanas vērta. Redzot, cik godīgi Toms šajā grāmatā ir re ektējis par savu dzīvi un pieredzēm, man tiek atgādināts, cik neizmērojami pašizzinīgs
viņš ir. Viņš ir spējis pasmieties par sevi, kā arī vēlreiz izdzīvot grūtos un sāpīgos dzīves brīžus. Viņš joprojām ir pašizziņas procesā, tāpēc esmu vienisprātis ar Sokratu, sakot, ka tie cilvēki, kuri atrodas šajā procesā, ir mani vienīgie cilvēki. Tomēr Toms ir spēris soli tālāk nekā vairums – viņš šo procesu, šo ceļojumu ir izlicis uz paplātes mums, saviem lasītājiem. Tas ir tik cēlsirdīgs gājiens, it īpaši sociālo mediju un acumirklīgo ziņu pasaulē, kur viedokļu pretstati neizsakāmi apgrūtina spēju tik pamatīgi atkailināt sevi, kā to ir izdarījis Toms. Ikviens vēlas dzīvot īstu, patiesu un izpētītu dzīvi, un Toms neapšaubāmi tādu arī dzīvo.
Man gluži kā Tomam vienmēr ir grūti izskaidrot citiem mūsu saikni un attiecības. Nu jau vairāk nekā divdesmit gadus starp mums valda īpaša mīlestība, un es jau vairs nevaru saskaitīt, cik reižu cilvēki man ir teikuši: “Starp jums noteikti kaut kas ir bijis dzērumā, nu kaut vai vienreiz!” “Jūs noteikti esat skūpstījušies!” “Starp jums noteikti kaut kas ir!” Bet starp mums ir kaut kas daudz dziļāks. Visšķīstākā mīlestība, kādu vien spēju iedomāties. Mēs esam dvēseles radinieki un vienmēr esam rūpējušies viens par otru. Zinu, ka to darīsim vienmēr. Par to domājot, kļūstu emocionāla. Dažkārt ir ļoti grūti dzīvot pasaulē, kurā cilvēki ir tik naski uz kritiku un nodomu apšaubīšanu. Toms tā nedara. Es zinu, ka pat gadījumā, ja pieļaušu kļūdu, viņš sapratīs, ka mans nodoms bija labs. Es zinu, ka viņš man ticēs vienmēr. Pat ja viņam trūks pilnas informācijas, viņš nekad neapšaubīs manu sākotnējo ieceru labestību un to, ka esmu izdarījusi visu, ko varēju. Tā ir īsta draudzība, turklāt tāda mīlestība un uzmanība ir viena no brīnišķīgākajām dāvanām manā dzīvē.
Mūs vienmēr ir vienojusi mīlestība pret vārdiem, kā tos labāk izmantot, lai izpaustu sevi. Tom, tu esi īsts dzejnieks. Tas, kā
darbojas tavs prāts un kā tu izpaudies, ir skaisti, apburoši, uzjautrinoši un silti. Es ļoti priecājos, ka tu sarakstīji šo grāmatu un ļāvi mums to izlasīt. Tā ir bauda un dāvana. Pasaulei ir paveicies ar tevi, bet man ir paveicies vēl vairāk, jo varu saukt tevi par savu draugu.
Cepuri nost, mans dvēseles draugs. Un apsveicu.
Emma Votsone Londonā 2022. gadā
1. nodaļa
Nevēlamais Nr. 1
Drako pirmā saķeršanās ar likumu
Būsim atklāti: šis nebija mans cēlākais dzīves brīdis. Patiesībā mana mamma šo stāstu nemaz nezina. Piedod, mammu!
Ir darbīga sestdienas pēcpusdiena kādā rosīgā Anglijas pilsētiņā. Spekulanti steidzas ātri nodarīt savus darbiņus, un pusaudžu bari ir apsēduši tirdzniecības centrus, darīdami to, ko pusaudži parasti dara. Viņi nepievērš uzmanību kādam kārnam četrpadsmitgadniekam ar bālu seju un izbalinātiem matiem, kurš kopā ar savu baru slaistās pa rajonu. Minētais četrpadsmitgadnieks ir jūsu padevīgais autors, un man no sirds žēl atzīt, ka jau tajā brīdī mums prāts nesās uz nepatikšanām.
Jums varētu šķist – un diezgan pamatoti –, ka ar manu īpatnējo, blondo frizūru es būtu bijis pietiekami saprātīgs, lai izvairītos no nepatikšanām. Un ka delverībām manā dienaskārtībā bija zema prioritāte. Taču izrādās, ka parastie pusaudži ne vienmēr nosliecas par labu tam, kas ir pareizi, vēl jo vairāk – viņi noteikti ne vienmēr izvēlas rīkoties saprātīgi, un tobrīd es ļoti centos ieturēt tieši parasta pusaudža ampluā.
Kas ne vienmēr ir pašsaprotamākais gājiens, ja tavs alter ego ir burvis.
Tas atgadījās manas burvja karjeras pašā sākumā starp pirmo un otro “Potera” lmu. Mūsu uzmanību todien bija piesaistījis ierakstu veikals HMV Gildfordā, Sari, – tolaik tā bija diezgan jaudīga vieta, kur pavadīt brīvo laiku. Sīkie bija iemanījušies izņemt kompaktdiskus no vāciņiem, pabāzt zem jakas un izlavīties no veikala.
Tas savukārt sagādāja galvassāpes nabaga apsardzes darbiniekiem, kuri soļoja pa ierakstu veikala ejām, meklēdami dauzoņas, kam plānā bija tikai nejaucības. Tieši tajā sestdienā manējie bija nolūkojuši ko iespaidīgāku par vienkāršiem kompaktdiskiem – DVD ar “pieaugušo” saturu, turklāt neviens no mums nebija pat ne tuvu tik vecs, lai to iegādātos. To atceroties, nepatikā saviebjos. Patiesībā jau todien es iekšēji viebos, bet negribēju to izrādīt, jo centos iederēties starp stilīgajiem. Pat bara vadoņi nevēlējās paveikt tik nopietnu noziegumu, jo pastāvēja iespēja ciest neizmērojamu apkaunojumu.
Tieši tāpēc es brīvprātīgi pieteicos šim darbiņam.
Dārgais lasītāj, jāteic, es galīgi nebiju izveicīgs blēdis. Manas rokas svīda, sirds auļoja, bet es devos veikalā sirdi plosošā nesatricināmībā. Ja es būtu rīkojies gudri, es būtu nolūkojis laupījumu, izņēmis to no vāciņa un aiztinies, cik ātri vien iespējams. Ja man asinīs plūstu nedaudz vairāk slīdeņu viltības, es rīkotos tieši tā. Bet nē. Tā vietā, lai izpildītu ātru smalki izplānotu zādzību, es noskatīju DVD un tad sāku to lenkt. Es droši vien soļoju uz priekšu un atpakaļ pa eju reizes piecdesmit, ādai tirpstot gaidāmā nojautās. Pat pamanījos nejaušam svešiniekam pajautāt, vai viņš varētu
man nopirkt šo DVD, lai tikai notēlotu stilīgo baram panākumus. Svešinieks pieklājīgi atteica, un es turpināju soļot pa eju.
Uz priekšu un atpakaļ…
Uz priekšu un atpakaļ…
Laikam bija pagājusi kāda stunda. Godīgi sakot, šaubos, vai bija kāds veikala apsardzes darbinieks, kurš ap to laiku vēl nebija mani ievērojis. Grūti teikt, vai pasaulē neaptēstākajā zaglī viņi atpazina zēnu no “Harija Potera” lmām. Bet vienu gan zinu – mana frizūra bija izteiksmīga, lai neteiktu, ka galīgi dīvaina. Tā bija kā signāluguns, kas neļāva man saplūst ar apkārtni.
Nožēloju, ka biju pieteicies to paveikt. Zināju, ka tas ir muļķīgi.
Bet nevarēju pieļaut, ka iziešu no veikala tukšām rokām un asti kājstarpē, tāpēc saņēmos un metos piedzīvojumā. Tēlodams, ka skatos griestos, ar sasvīdušām rokām un neveiklām pirkstu kustībām plēsu nost drošības uzlīmi, izņēmu spīdīgo disku no plastmasas kastītes, ieslidināju to kabatā un straujā solī devos uz izeju.
Es to paveicu! Jau varēju saskatīt savējos ārā un veltīju viņiem smīnu, kas liecināja, ka viss ir gājis kā smērēts. Varēju just viņu sajūsmu.
Taču… ka tavu neražu!
Tikko biju spēris soli ārā no veikala, mani ielenca trīs dūšīgi apsardzes vīri. Mans kuņģis sarāvās, viņiem vedot mani atpakaļ iekšā. Viņi to darīja pieklājīgi, bet arī pietiekami stingri. Cilvēki noskatījās, kamēr es kaunpilni un noliektu galvu gāju cauri veikalam un cerēju, ka neviens mani neatpazīs. Tajā laikā lmas varoņi vēl nebija ieguvuši kulta statusu, bet vienmēr pastāvēja varbūtība. Sargi ieveda mani nelielā telpā veikala aizmugurē, sastājās ap mani un, drūmi lūkodamies, palūdza mani iztukšot kabatas. Es
kaunīgi atdevu viņiem disku un aicināju viņus, nē, lūdzos viņiem nedarīt vienīgo lietu, kas visu šo nožēlojamo padarīšanu padarītu desmitreiz sliktāku. “Lūdzu,” es teicu, “lūdzu, nestāstiet manai mammai!” Ja viņa uzzinātu, pazemojums būtu nepanesams.
Viņi nepastāstīja manai mammai. Bet viņi lika man nostāties ar muguru pie sienas, paņēma Polaroid fotoaparātu un uzņēma manu momentportretu. Tad viņi šo foto piesprauda pie sienas vienā galerijā ar visiem pārējiem rūdītajiem noziedzniekiem, kuri reiz tika mēģinājuši apzagt ierakstu veikalu, un informēja mani, ka man uz mūžu ir liegts spert tajā kāju. Tas nozīmēja, ka es nekad vairs nedrīkstēšu parādīties veikalā HMV.
Nekādā gadījumā, vecīt. Ar svilstošiem vaigiem neatskatījies steidzos prom, cik ātri vien var. Draugi bija aiztinušies, tikko pamanīja apsardzi, tāpēc man nācās vienam pašam doties mājās ar vilcienu un uz brīdi nozust.
Cik diez ilgi bilde ar blondo Tomu karājās pie HMV sienas? Kurš to lai zina. Varbūt tā joprojām tur ir. Bet nedēļām ilgi pēc šī notikuma biju pārbijies, ka Warner Brothers vai laikraksti uzzinās par manu muļķīgo neapdomību. Es nevienam tā arī nepastāstīju par notikušo, bet kas notiktu, ja kāds atpazītu manu momentfoto? Vai viņi mani atlaistu? Vai nākamajā lmā Hariju, Ronu un Hermioni terorizētu cits Drako? Vai mana pazemojošā saķeršanās ar likumu kļūtu par uzjautrinošu ēsmu sabiedrības rijīgajai interesei? Kā jau teicu – es pamatīgi centos būt parasts pusaudzis. Vairumā gadījumu, šķiet, man tas sanāca diezgan labi, pat neskatoties
uz nezināmajiem nākotnes līkločiem. Tomēr, uzaugot sabiedrības acu priekšā, robeža starp to, kas ir normāls un pārgalvīgs, ir ļoti šaura. Tajā sestdienas pēcpusdienā es pāršāvu pār strīpu, tas nu ir skaidrs. Un, lai gan gados jaunais Toms Feltons nebija Drako Malfojs, viņš nebija arī svētais. Varbūt arī tāpēc es dabūju šo lomu. Spriediet paši.
