Issuu

Bērni pirmajā vietā

Džoanna Pedro-Kerola, Dr. psych.

Bērni pirmajā vietā

Pārbaudītas audzināšanas metodes, lai palīdzētu bērniem veiksmīgi pārvarēt vecāku šķiršanos

PUTTING CHILDREN FIRST

This edition published by arrangement with Avery, an imprint of Penguin Publishing Group, a division of Penguin Random House LLC.

Ne izdevējs, ne autors nesniedz profesionālus padomus vai pakalpojumus atsevišķam lasītājam. Šajā grāmatā ietvertās idejas, procedūras un ieteikumi nav paredzēti, lai aizstātu konsultācijas ar ārstu. Visos ar veselību saistītajos jautājumos nepieciešama medicīniska uzraudzība. Ne autors, ne izdevējs nav atbildīgi par jebkādiem zaudējumiem vai kaitējumu, kas varētu rasties, izmantojot grāmatā sniegto informāciju vai ieteikumus.

Visi grāmatā minētie pacienti ir izdomātas personas, kuru apraksti balstīti uz autora reālo pacientu pieredzēm, tomēr detaļas ir mainītas tā, lai aizsargātu šo pacientu privātumu un konfidencialitāti.

Autore darījusi visu iespējamo, lai grāmatas publicēšanas brīdī norādītā kontaktinformācija būtu precīza, bet ne izdevējs, ne autors neuzņemas atbildību par izmaiņām, kas var rasties pēc grāmatas publicēšanas. Turklāt izdevējam nav nekādas ietekmes pār autoru vai trešo pušu vietnēm un to saturu, un viņš par tiem neatbild.

Projekta vadītāja Linda Rožkalne-Strazdiņa

Literārā redaktore Eva Škenderska

Korektore Anna Āboliņa

Iespiests EU

ISBN 978-9934-639-27-2

www.izdevniecibahelios.lv

Šī grāmata ir veltīta bērniem un ģimenēm, kuras man uzticējušas savus stāstus. Viņu drosme, cerība un dzīvesspēks ir šīs grāmatas iedvesmas avots.

Saturs

Ievadam 9

1. nodaļa. “Mana šķiršanās” – ko bērni saka un ko viņi patiesībā domā 23

2. nodaļa. Risks un dzīvesspēks: šķiršanās iespējamā ietekme laika gaitā 59

3. nodaļa. Kā pastāstīt par šķiršanos bērniem un sagatavot viņus pārmaiņām 85

4. nodaļa. Audzināšanas plāns: pozitīvas pieejas sarežģītiem lēmumiem 133

5. nodaļa. Konfliktu vadīšana un rūpes par sevi 185

6. nodaļa. Bērnu noturības prasmju veidošana 229

7. nodaļa. Emocionāli inteliģenta audzināšana pirms, pēc un šķiršanās laikā 269

8. nodaļa. Jaunas attiecības, došanās uz randiņiem un atkārtota laulība: kā uz to raugās bērni 299

9. nodaļa. Dzīve pēc šķiršanās: reālistiskas iespējas gūt panākumus 327

Pateicība 343

Piezīmes 347

Ievadam

Kādā lietainā novembra dienā manā kabinetā sēdēja astoņgadīgā

Džesika un zīmēja, kamēr apspriedām viņas jūtas par ģimenē notiekošajām pārmaiņām. Viņas trauslais ķermenītis bija ierāvies krēslā, un, viņai sākot runāt, man bija jābrīnās, kā šis mazais bērns spējis panest tik lielas pieaugušo nastas. Viņas vecāki bija pašķīrušies pirms 10 mēnešiem, un viņa kopā ar māsu pārmaiņus dzīvoja te pie viena, te pie otra no viņiem. Džesika bija ļoti satraukusies par mammu, kura bieži raudot un pavadot daudz laika telefonsarunās, pārspriežot “visas tās sliktās lietas, kas notiek ar mūsu ģimeni”.

Viņas vecāki – Kerola un Pols – bija ierauti kaismīgās nesaskaņās par īpašumtiesību un finanšu sadali, un tagad viņi tiesājās par bērnu aizbildniecību. Te pēkšņi Džesika ieraudzīja un sāka rūpīgi pētīt plakātu pie sienas ar dažādām sejas izteiksmēm, kuras atspoguļoja virkni jūtu izpausmju. Pēc brīža viņa pacēla acis un teica: “Tev te trūkst vairākas emocijas.” Pavaicāju, vai viņa vēlētos kaut ko pievienot plakātam, un viņa uzrakstīja vārdu “nelaimīgs” un sāka zīmēt asaru straumi, kas tek lejup pa dziļi nelaimīgu sejas izteiksmi. Kamēr viņa zīmēja, viņa vienlaikus stāstīja par “visām tām labajām lietām, kas nu ir zudušas” kopš viņas vecāku šķiršanās, piemēram: “Tas, kā viņi vakaros mani samīļoja. Tagad viņi vienmēr ir pārguruši un nīgri un runā tikai par sliktajām lietām.” Viņa atklāja, ka skumst par to, ka ģimene vairs nepavada kopā laiku – par tādām vienkāršām ikdienas darbībām,

Bērni pirmajā vietā

piemēram, vakaros sēdēt kopā ar tēti viņa īpašajā krēslā, kamēr viņš viņai lasīja priekšā komiksus.

Kerolai un Polam šķiršanās bija vienīgais veids, kā atrisināt laulības krīzi, kas bija pārvērtusi viņu attiecības un piepildījusi tās ar rūgtumu un nelaimīgumu. Savukārt Džesika vecāku šķiršanos vairāk izjuta kā problēmu, nevis risinājumu. Neskaitāmie satricinājumi un savstarpējo

* Zīmējums, skatīt no labās uz kreiso pusi: priecīgs, skumjš, dusmīgs, nokautrējies, labs, vientuļš/nelaimīgs, aizrāvies, lepns, greizsirdīgs, muļķīgs, nobijies, sāpināts, nožēlas pilns, mīlošs, vainīgs, apjucis, sakautrējies, vīlies.

attiecību asumi tikai padarīja smagākus meitenes jau tā daudzos zaudējumus, atņemot tik dārgo laiku, ko pavadīt kopā ar vecākiem. Tāpat kā vairums bērnu līdzīgos apstākļos Džesika baidījās saasināt vecāku nesaskaņas un vēl vairāk viņus apgrūtināt, tādēļ nekad tiem neizpauda savas patiesās jūtas.

Džesika reaģēja līdzīgi kā citi bērni, ko sastopu praksē. Viņi internalizē jūtas, nevēlēdamies vēl vairāk visu sarežģīt. Viņi uzņemas milzīgu atbildības un vainas nastu par vecāku starpā valdošajām grūtībām, bieži vien esot pārliecināti, ka, ja vien viņi būtu pietiekoši labi, vecāki salabtu un ģimene atkal būtu kopā un laimīga. Lai pasargātu sevi no turpmākiem sarūgtinājumiem un emocionālām sāpēm, zaudējot drošas ģimenes saiknes, daudzi bērni novēršas no vecākiem gan emocionāli, gan fiziski. Pat būdami vēl pavisam mazi, bērni var noslēgties un atteikties no komunikācijas. Vēlākos gados – jauniešu vecumā – viņi mēdz izvākties no mājām, pārvācoties simts un pat tūkstoš kilometru attālumā no kādreizējām mājām.

Veiksmīgā kārtā Džesikas stāstam ir laimīgākas beigas. Par spīti strīdiem un dziļajai vainas izjūtai, kas neļāva saskatīt meitas ciešanas, Kerola un Pols izvēlējās bērnu audzināšanu izvirzīt kā prioritāti. Ar profesionāla atbalsta palīdzību viņi iemācījās vērīgāk un ar līdzjūtību ieklausīties Džesikā un viņas māsā un veidot saikni ar meitām, piekopjot pozitīvas aktivitātes un atklātu komunikāciju. Tāpat viņi uzcītīgi izstrādāja un lika lietā tādus audzināšanas plānus un paņēmienus, kas veicina bērnu labklājību un izaugsmi. Laulības šķiršana joprojām laiku pa laikam raisīja sāpīgus pārdzīvojumus ikvienam ģimenes loceklim, bet Kerola un Pols atrada veidu, kā tikt galā ar savām jūtām, paust nebeidzamo mīlestību pret bērniem, palīdzot meitenēm ne tikai pārdzīvot šo sāpīgo pieredzi, bet arī uzplaukt. Ar pozitīvo audzināšanu viņi palīdzēja Džesikai un viņas māsai kļūt par pārliecinātām, spējīgām un mīlošām jaunām sievietēm, kādas viņas ir šodien.

Kā atklāj Kerolas un Pola stāsts, viens no grūtākajiem vecāku uzdevumiem ir ļaut sev ieraudzīt bērnu sāpes, īpaši tad, ja, visticamāk, viņi

Bērni pirmajā vietā

paši tās ir izraisījuši. Labsirdīgi cilvēki nekad nav noskaņoti nodarīt pāri tiem, kurus viņi visvairāk mīl. Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka vecākiem, kuri šķiras, var būt grūti atzīt tās emocijas, ar kurām cīnās viņu bērni, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī paši vecāki piedzīvo vienu no grūtākajiem posmiem dzīvē.

Tā ir mācībstunda, kas bieži aprakstīta pētījumos un ir īpaši svarīga skumju un citu sāpīgu emociju dziedināšanas procesā. Nepieciešama drosme, lai atzītu sāpes, taču šī atzīšana ir priekšnoteikums, kas ļauj notikt dziedināšanai. Šādās situācijās bērniem, tāpat kā pieaugušajiem, ir jāzina, ka viņu jūtas ir svarīgas un tām ir nozīme. Pašu sāpju pārņemtiem vecākiem jāspēj ieskatīties dziļāk bērnu atbildes reakcijās, kad viņi šķietami pauž: “Tas nav nekas īpašs!”, un ir jāatpazīst un jāatzīst dziļāku jūtu pastāvēšana. Tikai tad viņi spēs palīdzēt bērniem dziedēt notikušo.

Mūsu redzeslokā bieži nonāk stāsti par bērniem, kuri cieš no vecāku šķiršanās, un šī notikuma atstātajām ilgtermiņa sekām uz viņu dzīvi. Visi esam dzirdējuši skumjus stāstus par bērniem, kuri piedzīvojuši mokošu šķiršanās procesu un samaksājuši lielu cenu par to. Taču mēs par maz uzzinām par to bērnu veiksmes stāstiem, kuri šo procesu izdzīvo ar sīkstu dzīvessparu, pateicoties mīlošu un apzinīgu vecāku atbalstam un vadībai. Tā nenotiek tāpēc, ka šādi bērni neeksistētu, bet gan tāpēc, ka viņu stāsti netiek pietiekami bieži un kārtīgi izstāstīti –paskaidrojot, kas palīdzējis gūt panākumus. Šī grāmata ir par tām pasaulē mītošajām Džesikām un viņu vecākiem, kuri rūpīgi strādājuši, lai viņu bērni, kuriem jāpārdzīvo vecāku šķiršanās, šī procesa noslēgumā būtu kļuvuši stiprāki, nevis vājāki. Šī ir grāmata par izdošanos un mīlestību.

l kādas emocionāli inteliģentas audzināšanas prakses vecāki var ieviest – īpaši konsekventu un pastāvīgu mīlestības izrādīšanu apvienojumā ar ļoti skaidru uzvedības robežu noteikšanu –, lai nodrošinātu, ka viņu bērni izaug stipri un izturīgi.

Tā kā citas pieejamās grāmatas piedāvā dažādus skatījumus un dažkārt pretrunīgus padomus, ļaujiet man sniegt savu. Starp speciālistiem pastāv domstarpības par šķiršanās ietekmi uz bērniem. Lielākoties tās attiecas uz ietekmes apmēru.

Daži pētnieki un praktiķi uzskata, ka šķiršanās neizbēgami bērniem rada grūtības, kas turpinās visu dzīvi. Patiesi, pētījumi liecina, ka ievērojama daļa bērnu piedzīvo negatīvu ietekmi gan šķiršanās laikā, gan ilgi pēc tās. Vairāki nacionāla līmeņa pētījumi apstiprina, ka bērni no šķirtām ģimenēm piedzīvo divas līdz trīs reizes vairāk psihiskās veselības problēmu nekā vienaudži no nešķirtām ģimenēm. Pētījumā, kuru veicām kopā ar kolēģiem, piedaloties 2. un 3. klases skolēniem, konstatējām paaugstinātu trauksmes un depresijas līmeni bērniem no šķirtām ģimenēm. Salīdzinot ar vienaudžiem no stabilām ģimenēm, skolotāji, vecāki un viņi paši šos bērnus novērtēja kā ievērojami trauksmainākus un viņi bieži šķita nomākti vai nelaimīgi.

Savukārt citi pētījumi rāda, ka lielākajai daļai bērnu piemīt dzīvesspēks, viņi ir izturīgi un pēc vecāku šķiršanās spēj labi pielāgoties. Pētījumi parāda lielas atšķirības tajā, kā bērniem klājas laika gaitā, ieskaitot lielu skaitu bērnu, kuri dzīvo pilnvērtīgu dzīvi bez būtiskām psiholoģiskām problēmām. Tomēr, kā norādījuši daži pētnieki, pētījumos var netikt atklātas dziļi sāpīgās, ar standartizētu izpētes metožu palīdzību grūtāk izmērāmas emocijas. Vienlaikus ir pierādīts, ka gadījumos, kad bērni ilgstoši piedzīvojuši spēcīgus konfliktus starp vecākiem, šķiršanās var mazināt viņu piedzīvoto stresu.

Kad šķiršanās noved pie mierīgākas ģimenes dzīves, arī ilgtermiņa ietekme uz bērniem ir mazāka nekā tad, ja viņi turpina augt ģimenēs, kur valda nesaskaņas.

Bērni pirmajā vietā 18

Mans personīgais uzskats ir: bērniem šķiršanās neapšaubāmi ir sāpīga, taču ilgtermiņa negatīvās sekas nav neizbēgamas. Galvenais ir izprast, kuri faktori palielina risku bērniem piedzīvot problēmas un kuri faktori palīdz viņiem kļūt izturīgiem pret tām. Bērnu dzīves gaitu ietekmē daudzi faktori, un daudzi no tiem ir saistīti ar attiecību kvalitāti starp vecākiem un bērniem pirms šķiršanās, tās laikā un pēc tam. Vairākkārt pierādīts, ka tad, ja vecāki spēj ierobežot konfliktus, pārvaldīt emocijas un labi veikt vecāku pienākumus, bērni var izaugt, nenesot šķiršanās radīto seku nastu. Mūsdienās, pateicoties plašajiem un dziļajiem pētījumiem šajā jomā, labāk saprotam reāli pastāvošos specifiskos riskus un izaicinājumus, ko bērniem rada šķiršanās. Esam, ka šķiršanās ir otrais lielākais stresa avots pēc līdzcilvēka nāves un prasa daudz laika, lai pielāgotos jaunajai situācijai. Saprotam, ka šķiršanās nav tikai viena dzīvē notikusi izmaiņa, bet gan virkne pārmaiņu un ka vecākiem ir jāpalīdz bērniem iziet tām visām cauri.

Par laimi, mēs arī zinām, kādi audzināšanas paņēmieni ir efektīvi, lai palīdzētu bērniem kļūt izturīgiem un izvairīties no nelaimīguma izjūtām, kas sāka ietekmēt Džesikas dzīvi. Esam bijuši liecinieki tādu vecāku kā Kerola un Pols panākumiem, kuri iemācījās ilgtermiņā sadalīt un pildīt mīlošu un stabilu vecāku lomu. Viņi ir pierādījums tam, ka pozitīva, emocionāli inteliģenta bērnu audzināšana ir iespējama pat sāpīgi izjukušās laulībās.

Piezīme par šaubām šķirties

Saprotams, ka lēmums šķirties līdzi nes daudz sāpīgu emociju. Mazāk zināms ir tas, ka šo procesu bieži pavada šaubas un pretrunīgas jūtas. Daudziem cilvēkiem šīs izjūtas saglabājas ilgstoši un pārtop nožēlā.

Psiholoģe E. Meivisa Hezeringtone (E. Mavis Hetherington) kopā ar kolēģiem veica “Virdžīnijas ilgtermiņa pētījumu par šķiršanos un atkārtotu laulību” (Virginia Longitudinal Study of Divorce and Remarriage),