Issuu

ATKLĀTS

AUTOBIOGRĀFIJA

ANDRĒ AGASI

No angļu valodas tulkojusi Kristīne Spure

Open

All rights reserved including the right of reproduction in whole or in part in any form. No part of this book may be used or reproduced in any manner for the purpose of training artificial intelligence technologies or systems. This work is reserved from text and data mining (Article 4(3) Directive (EU) 2019/790).

This edition published by arrangement with Alfred A. Knopf, an imprint of the Knopf Doubleday Group, a division of Penguin Random House LLC

Cover photo © Martin Schoeller

Literārā redaktore Austra Pudāne

Korektore Agnese Cīrule

Tenisa konsultanti Dana Deržicka, Ēriks Zauers un Pēteris Siksnis

Iespiests BALTO Print

ISBN 978-9934-639-30-2

www.izdevniecibahelios.lv

Andrē Agasi (Andre Agassi) profesionālā tenisista karjera ilga no 1986. līdz 2006. gadam. Agasi bijis vairākkārtējs pasaules ranga līderis, izcīnījis astoņus Grand Slam vienspēļu čempiona titulus. Dibinājis Andrē Agasi labdarības fondu (Andre Agassi Charitable Foundation), savācis vairāk nekā 85 miljonus ASV dolāru, lai Lasvegasā izveidotu Andrē Agasi koledžas sagatavošanas akadēmiju (Andre Agassi College Preparatory Academy) bērniem no maznodrošinātām ģimenēm. Ar sievu Stefāniju Grāfu (Stefanie Graf) un diviem bērniem dzīvo Lasvegasā.

www.agassifoundation.org

Stefānijai, Džeidenam un Džezai

“Ne vienmēr ir iespējams pateikt, kas mūs iegrožo, ierobežo, aprok kā kapā, un tomēr – mēs jūtam barjeras, vārtus, sienas. Vai tas viss ir tikai iztēles auglis, fantāzija? Es tā nedomāju. Un tad jājautā: Mans Dievs! Vai tas būs uz ilgu laiku, līdz dzīves galam, uz mūžību? Vai zini, kas spēj atbrīvot no šīs gūsta sajūtas? Dziļa un nopietna pieķeršanās. Draudzība, brālība, mīlestība – tas ir tas spēks, kas ar pārdabisku varu, ar kādu neizskaidrojamu maģiju spēj atvērt cietuma durvis.”

Vinsents van Gogs (Vincent van Gogh) vēstulē savam brālim (1880. gada jūlijs)

beigas

Es atveru acis un nesaprotu, kur atrodos un kas esmu. Tas nav nekas neierasts – pusi mūža esmu nodzīvojis, to nezinot. Tomēr šoreiz jūtos citādi. Šis apjukums ir biedējošs. Visaptverošs.

Paveros augšup. Es guļu uz grīdas, blakus gultai. Tagad atceros. Nakts vidū gultu iemainīju pret grīdu. Daru tā gandrīz katru nakti. Labāk mugurai. Ja pārāk ilgi guļu uz mīksta matrača, esmu agonijā. Aizskaitu līdz trīs un sāku ilgo, mokošo piecelšanās procesu. Ieklepojos un ievaidos, paveļos uz sāniem, tad saraujos embrija pozā, lai visbeidzot apgrieztos uz vēdera. Un tad es gaidu un gaidu, līdz asinis atsāks riņķot.

Esmu salīdzinoši jauns vīrietis. 36 gadi. Bet mostos tā, it kā man būtu 96. Trīsdesmit gadus esmu strauji skrējis, uz līdzenas vietas bremzējis, augstu lēcis un smagi piezemējies, un tagad šķiet, ka mans ķermenis vairs nav mans ķermenis, it īpaši no rītiem. Arī mans prāts vairs nepieder man. Kad atveru acis, pats sev esmu svešinieks, un lai gan, kā jau teicu, šī sajūta nav nekas jauns, no rītiem tā ir īpaši spēcīga. Ātri izskrienu cauri faktiem. Mani sauc Andrē Agasi. Manas sievas vārds ir Stefānija Grāfa. Mums ir divi bērni, dēls un meita, piecus un trīs gadus veci. Mēs dzīvojam Lasvegasā, Nevadas štatā, bet šobrīd esam apmetušies viesnīcas Four Seasons apartamentos Ņujorkā, jo spēlēju 2006. gada ASV atklātajā čempionātā US Open. Šis ir mans pēdējais atklātais čempionāts. Patiesībā pats pēdējais turnīrs mūžā. Es pelnu iztiku, spēlējot tenisu, par spīti tam, ka neciešu tenisu, ienīstu to ar kvēlu un slepenu naidu, un vienmēr esmu ienīdis.

Kad pēdējais identitātes gabaliņš ieslīdējis vietā, uzraušos ceļos un nočukstu: lūdzu, kaut tas viss beigtos.

Tad: es neesmu gatavs, ka viss beidzas.

Sadzirdu, kā otrā istabā rosās Stefānija un bērni. Viņi ēd brokastis, sarunājas, smejas. Nepārvaramas ilgas ieraudzīt un samīļot savu ģimeni, kā arī vēlme pēc kofeīna mudina slieties augšā, nostāties vertikāli. Naids nospiež mani ceļos, bet mīlestība ceļ kājās.

Paskatos uz pulksteni pie gultas. Pusastoņi. Stefānija ļāvusi pagulēt ilgāk. Pēdējās dienās nogurums bijis milzīgs. Papildus fiziskajai pārslodzei manī mutuļo emocijas par aiziešanu no sporta. Tieši tajā brīdī sajūtu neciešamas sāpes. Saķeru muguru. Tā satver mani. Jūtos, it kā naktī kāds būtu ielavījies un manam mugurkaulam uzlicis stūres pretaizdzīšanas sistēmu. Kā lai spēlēju US Open ar saslēgtu muguru? Vai tiešām karjeras pēdējā spēlē man nāksies padoties?

Es piedzimu ar spondilolistēzi, kas nozīmē, ka apakšējais skriemelis izslīdējis no vietas attiecībā pret blakus esošajiem tā, it kā būtu sadumpojies. (Galvenais iemesls, kādēļ pārvietojos pīlēm raksturīgajā gāzelīgajā gaitā.) Šī skriemeļa dēļ nerviem mugurkaulā nepietiek vietas, un pie katras mazākās kustības tie tiek saspiesti. Man ir arī divas starpskriemeļu disku protrūzijas un viens no kauliem nepārtraukti aug, lai pasargātu traumēto vietu, kas liek nabaga nerviem iedzīvoties klaustrofobijā. Kad tie protestā sūta glābšanas signālus, kāju visā garumā caurstrāvo tādas sāpes, ka man aizraujas elpa un gribas lamāties piecstāvīgos vārdos. Vienīgais, ko tādos brīžos varu iesākt, ir mesties guļus un nogaidīt. Diemžēl tā mēdz gadīties arī mača vidū. Nekas cits neatliek, kā izmainīt spēles stilu – citādāk atvēzēties, skriet, pilnīgi visu darīt citādi. Un tad sākas spazmas muskuļos. No pārmaiņām izvairās visi, un muskuļi nav izņēmums. Kad piespiežu tos mainīties, muskulatūra pievienojas mugurkaula dumpim, līdz viss ķermenis karo pats ar sevi.

Gils – mans treneris, draugs un audžutēvs – to skaidro šādi: tavs ķermenis ziņo, ka vairs nevēlas turpināt.

Atbildu Gilam, ka mans ķermenis tā ziņojis jau ilgu laiku. Gandrīz tikpat ilgi, cik es pats.

Taču kopš janvāra ķermenis teju kliedz. Tas nevēlas noslēgt karjeru –mans ķermenis profesionālo sportu pametis jau sen. Tas pārvācies uz Floridu, iegādājies mājokli un baltas, ērtas bikses. Tā nu esmu centies vienoties ar savu ķermeni, lai tas šad un tad uz pāris stundiņām atgriežas darbā. Svarīgs elements mūsu pārrunās ir kortizona injekcija, kas uz laiku remdē sāpes. Bet pirms injekcija iedarbojas, tā pati sagādā mocības.

Vakar tieši pie vienas tādas tiku, lai šodien varētu spēlēt. Šogad tā bija jau trešā injekcija, trīspadsmitā manas karjeras laikā un līdz šim visbiedējošākā. Ārsts, kurš nebija mans ierastais ārsts, strupi pavēlēja ieņemt pozu. Nogūlos uz kušetes ar seju uz leju, un medmāsa man novilka šortus. Ārsts informēja, ka viņam jāievada septiņpadsmit centimetrus garā adata pēc iespējas tuvāk iekaisušajam nervam. Taču izslīdējušie diski un kaula izaugums traucēja manipulācijai. Ārsts mēģināja piekļūt īstajai vietai, uzlauzt pretaizdzīšanas sistēmu, tikmēr es mocījos neizturamās sāpēs. Vispirms viņš ievadīja adatu. Tad virs muguras novietoja iespaidīgu iekārtu, kurā bija redzama precīza adatas atrašanās vieta. Adatai jātiek līdz nerviem, cik vien tuvu iespējams, viņš skaidroja, taču nekādā gadījumā nepieskaroties. Ja adata kaut nedaudz aizskartu nervus, sāpes būtu tik lielas, ka es varētu par turnīru aizmirst. Procedūra varētu arī neatgriezeniski izmainīt manu dzīvi. Ārsts kustināja adatu iekšā ārā, turpu šurpu, līdz man sāka asarot acis.

Visbeidzot viņš trāpīja. “Tieši mērķī,” ārsts paziņoja.

Manī ieplūda kortizons. Mugurā smeldza, un es iekodu lūpā. Dedzināšanu nomainīja spiediena sajūta. Jutos kā piesūcināts, iebalzamēts. Nelielā mugurkaula spraudziņa, kurā atrodas nervi, šķita itin kā iepakota vakuumā. Spiediens pieauga, un likās, ka mugura tūdaļ uzsprāgs.

“Ja jūti spiedienu, viss notiek tā, kā vajadzētu,” teica ārsts.

“Aforisms katrai dzīves dienai, dakter.”

Pēc mirkļa sāpes kļuva patīkamas, kā saldais ēdiens, jo zināju, ka drīz jāseko atvieglojumam. Bet varbūt tā ir ar visām sāpēm.

Mana ģimene uzvedas arvien skaļāk. Iekliboju viesistabā. Dēls

Džeidens un meita Džeza, mani ieraugot, aiz sajūsmas iespiedzas. “Tēti, tēti!” Viņi lēkā un grib tikt pičpaunā. Sastingstu kā zemē iemiets un stāvu savu bērnu priekšā kā mīms, kas atdarina koku ziemā. Tieši pirms lēciena viņi apstājas, jo zina, ka tētis šajās dienās ir vārīgs, tētis sašķīdīs, ja viņam pieskarsies par stipru. Noglāstu katram galvu, sabučoju uz vaiga un pievienojos ģimenei pie brokastu galda.

Džeidens vaicā, vai šodien ir tā diena.

“Jā.”

“Tu spēlēsi?”

“Jā.”

“Un tad pēc šodienas tu esi pensija?”

Jauns teiciens, ko dēls un viņa mazā māsa iemācījusies. Iet pensijā. Tikai viņi izlaiž garumzīmi. Maniem bērniem šķiet, ka pareizi jāsaka pensija, it kā tas būtu kāds nebeidzams process, mūždien tagadnē notiekošs. Varbūt viņi nojauš ko tādu, ko vēl nesaprotu.

“Ne tad, ja uzvarēšu, dēls. Ja šovakar uzvaru, turpināšu spēlēt.”

“Bet, ja tu zaudē, – vai mēs varam dabūt sunīti?”

Pensija viņiem asociējas ar četrkājainu draugu. Mēs ar Stefāniju apsolījām, ka tad, kad beigšu spēlēt un vairs neceļosim pa pasauli, iegādāsimies kucēnu. Varbūt sauksim viņu par Kortizonu.

“Jā, draudziņ, kad zaudēšu, nopirksim sunīti.”

Dēla seja atplaukst smaidā. Viņš cer, ka tētis piedzīvos sakāvi un tādu vilšanās sajūtu, par kuru nav nekā spēcīgāka. Mans dēls nesaprot (un kā gan jebkad varēšu viņam to izskaidrot?), kādas sāpes jūtu gan zaudējot, gan spēlējot. Man vajadzēja teju trīsdesmit gadu, lai es pats šīs sajūtas saprastu un pārkostu savas psihes cieto riekstu.

Vaicāju Džeidenam, kas šodien plānā.

“Iesim skatīties kaulus.”

Paskatos uz Stefāniju. Viņa atgādina, ka vedīs bērnus uz Nacionālo dabas muzeju. Apskatīt dinozaurus. Aizdomājos par savu kroplīgo skriemeli. Iztēlojos, ka mans mugurkauls izstādīts kopā ar pārējiem dinozauriem. Karaliskais tenisozaurs.

Džeza atgriež mani realitātē. Viņa sniedz man savu kēksiņu. Meita vēlas, lai izlasu visas mellenes, lai viņa var kēksiņu apēst. Tā ir mūsu rīta tradīcija. Katra mellene jāizņem ar ķirurģisku precizitāti, kas pieprasa rūpību un koncentrēšanos. Ieduru nazi, kustinu to, piekļūstu mellenei, cik vien tuvu iespējams, neaizskarot pašu ogu. Koncentrējos uz viņas kēksiņu un jūtos atvieglots, ka varu nedomāt par tenisu. Taču, kad dodu kūciņu atpakaļ, nespēju nepamanīt, cik ļoti tā līdzinās tenisa bumbiņai, un muguras muskuļi satraukumā noraustās. Tas mirklis tuvojas.

Pēc brokastīm, kad Stefānija un bērni mani uz atvadām noskūpstījuši un devušies uz muzeju, sēžu pie galda un nopētu telpu. Te izskatās gluži kā visos citos viesnīcu apartamentos, kur esmu dzīvojis. Numurs ir tīrs, šiks, ērts – galu galā mēs paliekam Four Seasons, protams, ka te ir jauki, taču tas

nemazina sajūtu, ka atkal esmu apmeties vietā, kas, manuprāt, Nav Mājas. Nevieta, kurā dzīvo sportisti. Aizveru acis, mēģinu domāt par gaidāmo vakaru, taču prāts grib kavēties pagātnē. Pēdējā laikā domas ir kā pretējā virzienā iegrieztas bumbiņas. Bieži atceros pirmsākumus, jo esmu tik tuvu beigām. Bet nedrīkstu pieļaut šādu vaļību. Ne šobrīd. Es nevaru kavēties pagātnē. Pieceļos un apeju apkārt galdam, lai pārbaudītu līdzsvaru. Kad jūtos gana stabils, piesardzīgi dodos uz dušu.

Es vaidu un auroju zem karstā ūdens. Lēnām noliecos, pieskaros augšstilbiem un pamazām sāku atdzīvoties. Muskuļi atslābst. Āda kņud. Poras atveras. Cauri dzīslām riņķo siltas asinis. Jūtu, ka manī kaut kas mostas. Dzīvība. Cerība. Pēdējās jaunības lāses. Taču aizvien izvairos no straujām kustībām. Negribu izdarīt ko tādu, kas satricinātu manu muguru. Ļauju tai pagulēt ilgāk.

Stāvu iepretim vannasistabas spogulim, slaukos un pētu savu seju. Sasarkušas acis, iesirmi rugāji – pavisam citi vaibsti nekā tie, kas iezīmēja manu seju karjeras sākumā. Vēl tikai pirms gada no spoguļa pretī raudzījās cits cilvēks. Lai kāds es būtu šobrīd, vairs neesmu tas puika, kas uzsāka tenisa karjeras odiseju, un pat ne tas pats cilvēks, kas pirms trīs mēnešiem paziņoja, ka šī odiseja tuvojas noslēgumam. Esmu kā tenisa rakete, kurai četrreiz nomainīts raketes aptinums un septiņreiz pārsietas stīgas, – vai tā vispār ir tā pati rakete? Tomēr, ieskatoties sev acīs, joprojām saredzu zēnu, kurš nemaz negribēja spēlēt tenisu, kurš vēlējās šo sportu pamest un kuram arī tas izdevās vairākas reizes. Redzu to zeltmataino zēnu, kurš ienīda tenisu, un prātoju, ko gan viņš teiktu par šo plikpauri, kas tenisu nīst joprojām, taču aizvien spēlē. Vai viņš būtu satriekts? Uzjautrināts? Lepns? Šis jautājums mani nogurdina un padara letarģisku, un ir vēl tikai pusdienlaiks.

Lūdzu, kaut tas viss beigtos. Es neesmu gatavs, ka viss beidzas.

Finiša līnija karjeras beigās ne ar ko neatšķiras no finiša līnijas tenisa mača beigās. Mērķis ir pietuvoties, cik vien iespējams, jo šai līnijai piemīt magnētisks spēks. Esot tuvu beigām, var just, kā šis spēks pievelk, un izmantot to, lai šķērsotu finišu. Taču īsu brīdi, pirms līnija parādās pie apvāršņa, vai tikko ir ieraudzīta, iedarbojas vēl kāda, tikpat liela jauda, kas grūž pretējā virzienā. Šos identiskos, mistiskos spēkus ir neiespējami izskaidrot; tās ir divas pretrunīgas enerģijas, kas pastāv viena otrai līdzās. Es zinu, ka tās eksistē, jo lielu daļu dzīves esmu pavadījis, tiecoties pēc vienas un

cīnoties ar otru. Un dažreiz palieku iestrēdzis, karājoties gaisā un lēkājot starp abām kā tenisa bumbiņa.

Piekodinu sev, ka šovakar nepieciešama dzelžaina disciplīna, lai tiktu galā ar šiem spēkiem un visu pārējo, kas stāsies ceļā. Muguras sāpes, slikti sitieni, nelabvēlīgi laikapstākļi, sevis nicināšana. Šis atgādinājums parāda, ka esmu uztraucies, bet vienlaikus iedarbojas arī kā meditācija. Savā divdesmit deviņus gadus ilgajā tenisa karjerā esmu apguvis vienu: dzīves laikā pa ceļam var gadīties viss kas, izņemot virtuves izlietni, un tad kādā brīdī parādīsies arī tā. Galvenais uzdevums ir šādus šķēršļus pārvarēt. Ja tas neizdodas vai sanāk novirzīties, tu neesi paveicis savu darbu, un tādā gadījumā nožēla paralizēs vairāk nekā muguras sāpes.

Esmu atlaidies gultā ar ūdens glāzi rokās un lasu. Kad nogurst acis, ieslēdzu televizoru. Jau šovakar – US Open otrais raunds! Vai šīs būs Agasi atvadas? Ekrānā pavīd mana seja. Izskatos citādāk nekā spoguļattēlā. Šoreiz pretī raugās mana sacensību maska. Pētu to televizorā, kas darbojas kā deformējošs spogulis, un jūtu, ka trauksme pieaug. Vai šī ir mana pēdējā reklāma? Pēdējā reize, kad televīzijas kanāls CBS stāstīs par maniem mačiem?

Nespēju tikt vaļā no sajūtas, ka drīz miršu.

Manuprāt, tā nav nejaušība, ka tenisa terminoloģija izklausās kā aizgūta no reālās dzīves. Advantage, service, fault, break, love1 – teniss sastāv no elementiem, ar ko saskaramies ikdienā, jo katra spēle ir miniatūra dzīve. Pat tenisa spēles struktūra līdzinās diennaktij, kurā mazākas vienības ietilpst lielākās – kā matrjoškas. No mazajiem punktiem veidojas geimi, kas pārtop setos, kas rezultējas turnīros, un tas viss ir tik cieši savstarpēji saistīts, ka jebkurš punkts var kļūt par liktenīgo pavērsienu. Gluži kā sekundes pārvēršas minūtēs un pēc tam stundās, un jebkura stunda var kļūt par labāko, kas dzīvē noticis. Vai sliktāko. Jāizvēlas pašam.

Bet, ja teniss ir dzīve, pēc tās, visticamāk, seko neizskaidrojams tukšums. Šī doma mani stindzina.

Numurā iebrāžas Stefānija ar bērniem. Viņi iekrīt gultā, un dēls vaicā, kā jūtos.

“Labi, labi. Kā gāja ar kauliem?”

“Forši!”

Stefānija iedod bērniem sviestmaizes un sulu un mudīgi izstumj abus ārā pa durvīm.

1 Vairāk, serve, kļūda, breiks (vinnēts geims, servējot pretiniekam), nulle – atbilstošie tenisa termini latviešu valodā. (Šeit un turpmāk – tulkotājas piezīmes.)

“Viņiem ieplānots rotaļu randiņš,” sieva piebilst.

“Kā jau mums visiem.”

Tagad varu nosnausties. Ar vēlajiem mačiem, kas mēdz ieilgt pāri pusnaktij, trīsdesmit sešu gadu vecumā tieku galā tikai un vienīgi tad, ja iepriekš esmu pagulējis. Turklāt tagad, kad esmu aptuveni apjēdzis, kas esmu, vēlos aizvērt acis un no sevis paslēpties. Kad atveru acis, pagājusi vesela stunda. Skaļi sev paziņoju: ir laiks. Vairs nekādas slēpšanās. Vēlreiz eju noskaloties, taču šis rituāls atšķiras no rīta dušas. Pēcpusdienas duša vienmēr ir ilgāka – aptuveni 22 minūtes – un nav paredzēta, lai es pamostos vai nomazgātos. Pēcpusdienas duša ir sevis uzmundrināšanai un iedvesmošanai.

Teniss ir tāds sporta veids, kurā cilvēks sarunājas pats ar sevi. Neviens sportists to nedara tā, kā tenisisti. Protams, ka ir arī murminātāji, piemēram, metēji beisbolā, golferi, vārtsargi, bet tenisisti patiešām runā ar sevi – turklāt paši arī atbild. Cīņas karstumā tenisisti izskatās kā ārprātīgie publiskās vietās, tie murmina, lamājas un diskutē ar saviem alter ego kā politiķi debatēs. Kāpēc? Jo teniss ir tik sasodīti vientuļš sports. To saprot vienīgi bokseri – bet viņiem vismaz ir sekundanti un treneri. Pat boksera pretinieks ir sava veida atbalsts, jo ar viņu vismaz var cīkstēties un uzrūkt. Tenisists atrodas aci pret aci ar savu ienaidnieku, apmainās sitieniem, bet nekad viņam nepieskaras un ar viņu nesarunājas, un nekontaktējas arī ne ar vienu citu. Noteikumi pat aizliedz tenisistam, esot laukumā, sarunāties ar savu treneri. Cilvēki dažreiz piemetina, ka vieglatlēts skrējējs esot salīdzinoši vientuļš sportists, bet man jāsmejas. Skrējējs vismaz var sajust savus sāncenšus un ievilkt nāsīs viņu smaržu. Citi skrējēji ir vien dažu centimetru attālumā. Tenisā spēlētājs atrodas uz vientuļas salas. No visām spēlēm, ko spēlē vīrieši un sievietes, teniss visvairāk līdzinās ieslodzījumam vieninieka kamerā, un tā rezultātā drīz vien sāc sarunāties pats ar sevi, un manā gadījumā šī saruna sākas pēcpusdienas dušā. Šajā rituālā sāku teikt visu ko, pat trakas lietas, atkārtoju atkal un atkal, līdz pats noticu sacītajam. Piemēram, apgalvoju, ka daļēji darbnespējīgs kroplis var piedalīties US Open. Ka 36 gadus vecs vīrietis var uzvarēt sportistu, kurš ir savas karjeras zenītā. Karjeras laikā esmu uzvarējis 869 mačos, esmu piektajā vietā visu laiku labāko sarakstā, un daudz spēļu uzvarēju tieši pēcpusdienas dušas rituālā. Ausīs dārdot ūdenim – patiesībā izklausās līdzīgi divdesmit tūkstošiem fanu –, atsaucu atmiņā konkrētas uzvaras. Ne gluži tās uzvaras, ko atcerētos fani, bet tās, kuru dēļ naktīs pamostos. Skvillari Parīzē. Bleiks Ņujorkā. Pīts

Austrālijā. Tad prātā ataust arī daži no zaudējumiem. Purinu galvu neapmierinātībā. Mēģinu sev iegalvot, ka šis vakars būs kā eksāmens, kam esmu gatavojies 29 gadus. Lai kas arī šovakar notiktu, vismaz vienreiz savā dzīvē jau esmu to piedzīvojis. Ja tas ir fizisks vai psiholoģisks pārbaudījums, tas nav nekas jauns.

Lūdzu, kaut tas viss beigtos.

Negribu, ka viss beidzas.

Sāku raudāt. Atslīgstu pret duškabīnes sienu un ļaujos asarām.

Skujoties dodu sev stingrus norādījumus: spēlē soli pa solim. Liec viņam kārtīgi pastrādāt. Lai kas arī notiktu, nenokar galvu. Un Dieva dēļ, izbaudi spēli vai vismaz centies izbaudīt atsevišķus mirkļus, pat sāpes vai zaudējumu, ja tas tevi sagaida.

Domāju par savu pretinieku – Marku Bagdati (Marcos Baghdatis) – un prātoju, ko šobrīd dara viņš. Bagdatis ir jauniņais, bet ne tāds, kā visi pārējie. Pasaules rangā viņš ieņem astoto vietu. Bagdatis ir augumā liels, spēcīgs grieķu jauneklis no Kipras, kuram šis gads bijis lielisks. Viņš sasniedzis Austrālijas atklātā čempionāta Australian Open finālu, kā arī pusfinālu Vimbldonā. Diezgan labi viņu pazīstu. Pagājušogad US Open izspēlējām treniņsetu. Parasti Grand Slam laikā treniņsetos neielaižos, bet Bagdatis ļoti cilvēcīgi pajautāja. Kāds kipriešu televīzijas kanāls filmēja par viņu raidījumu, un Bagdatis palūdza, vai es neiebilstu, ka viņi pafilmē arī mūsu treniņu. Protams ne, es atbildēju. Kādēļ gan ne? Uzvarēju treniņsetu ar 6:2, un pēc treniņa Bagdatis smaidīja kā maija saulīte. Ievēroju, ka viņš ir tas cilvēka tips, kas smaida, kad ir priecīgs vai nervozs, un nav iespējams pateikt, kurš no abiem gadījumiem tas ir. Viņš man kādu atgādināja, taču nevarēju atcerēties, ko.

Pateicu Bagdatim, ka viņa spēles stils līdzinās manējam, uz ko viņš atbildēja, ka tā nav sagadīšanās. Bērnībā viņa istaba bija noklāta ar manām bildēm, un savu spēles stilu viņš izkopis, vadoties pēc manējā. Citiem vārdiem sakot, šovakar man būs jācīnās pret savu spoguļattēlu. Viņš spēlēs no laukuma tālā gala, atsitīs bumbu uzreiz pēc atlēciena, ies uz pilnu banku gluži kā es. Cīņa būs ļoti sīva, mēs abi centīsimies panākt vēlamo rezultātu, mēģināsim trāpīt sitienu uz pretinieka bekhendu2 pa līniju. Grieķa serves

2 Bekhends – sitiens no kreisās (vai neērtās) puses. Forhends – sitiens no labās (vai ērtās) puses.