Issuu

HARLANS KOBENS RIZA VITERSPUNA AIZIET BEZ ATVADAM

No angļu valodas tulkojusi Maija Olšteina

Šī grāmata ir daiļliteratūras darbs. Vārdi, personāži, organizācijas, uzņēmumi, vietas un notikumi ir autoru iztēles auglis vai izmantoti fiktīvi. Jebkāda līdzība ar reāliem notikumiem, vietām vai personām, dzīvām vai mirušām, ir nejauša.

Gone Before Goodbye

Cover design by Alan Dingman and Albert Tang

Cover images by Getty Images and Shutterstock

Projekta vadītāja Kristīne Lemeševska

Literārā redaktore Austra Pudāne

Korektore Vita Brenča

Medicīnas konsultants Dr. med. Ints Bruņenieks

Maketētājs © Jāks Rītels

Iespiests BALTO Print

ISBN 978-9934-639-36-4

www.izdevniecibahelios.lv

Visiem armijas ārstiem un medicīnas māsām, kas stājas pretī briesmām, lai izglābtu pēc iespējas vairāk dvēseļu. Paldies par jūsu drošsirdību un līdzcietību.

Trīspunktu zona, Ziemeļāfrika

Kliedzienu nedzirdu.

Māsa dzird. Anesteziologs arī. Es esmu pārāk dziļi savā zonā, kurā es varu nokļūt, tikai atrodoties operāciju zālē, kad ir atlauzts vaļā krūškauls un manas rokas ierakušās zēna krūšu kurvī.

Šīs ir manas mājas, mans kabinets, mana svētnīca. Es šeit esmu dzen.

Vēl kliedzieni. Šāvieni. Helikopteri. Sprādziens.

– Dakter?

Dzirdu paniku viņas balsī, bet nepakustos. Nenovēršos. Manas rokas, pasaulē vecākie medicīnas instrumenti, ir krūšu dobumā, rādītājpirksts palpē perikardu. Koncentrējos tikai un vienīgi uz to. Neskan mūzika. Mūsdienās operāciju zālē tas ir neierasti, zinu, bet šajā svētajā vietā izbaudu klusumu pat pēc astoņas stundas ilgušas sirds transplantācijas. Tas kaitina manus padotos. Viņiem vajag izklaidēties, novērst domas, pievērsties kam citam – un tā man ir problēma. Es negribu traucēkļus. Gan mana svētlaime, gan izcilība slēpjas šajā vienīgajā mirklī un vietā.

Bet skaņas ielaužas.

Zalve. Vēl viens sprādziens. Skaļāki kliedzieni. Tuvāk.

– Dakter? – Balss tagad ir drebelīga, paniska. Tā kā es acīmredzami neklausos: – Mark?

– Neko tur nevaram darīt, – atbildu.

Tas nav nekāds mierinājums.

Mēs ar Treisu ieradāmies Gadāmisā pirms astoņām dienām caur Diori Hamani lidostu, kur mūs sagaidīja jauna sieviete, kas stādījās priekšā kā Salima, un drukns šoferis, kurš ar sevi neiepazīstināja un vispār neizteica ne vārda. Četratā divas garas dienas braucām uz ziemeļaustrumiem, nakšņodami vispirms patvertnē netālu no Agadesas, tad teltīs zem Bilmas zvaigznēm. Atstājām šoferi Ziemeļnigērijā, nakts aizsegā turpinot ceļu tuksnesī, līdz sastapām citu mašīnu.

Salima un Treiss ir viens otrā ieskatījušies. Neesmu pārsteigts.

Vārdnīcā pretim brunčumednieka definīcijai ir Treiss. Pat skatoties nāvei acīs… Nu, varbūt tieši tāpēc.

Kad nāve elpo pakausī, jūties dzīvāks nekā parasti.

Salima mūs veda uz ziemeļiem, taisni pa Alžīrijas un Lībijas robežu. Uz austrumiem no Džanetas mūs apturēja pusducis bruņotu militāristu. Visi bija jauni – šķiet, pusaudži – un galīgi sakaifojušies

kādas spēcīgas narkotikas ietekmē. Viņus sauca par Bērnu armiju. Gaisā virmoja asinis. Acis iepletuši, viņi sagrāba mani, tad Treisu. Lika nomesties ceļos.

Pie pakauša piespieda ieroci.

Es miršu pirmais. Treiss noskatītos. Tad viņa kārta.

Aizvēru acis un iedomājos Megijas seju, un gaidīju, kad tiks nospiests gailis.

Bērnu armija, protams, mūs nenošāva. Salima, kura tekoši runā vismaz četrās valodās, nometās ceļos un ātri kaut ko bēra. Es īsti nezinu, ko – Salima mums neteica –, bet pusaudži devās tālāk.

Vēl kliedzieni. Vēl zalves. Vēl tuvāk. Mēģinu pasteigties.

Nebiju Megijai stāstījis, cik riskanta šī misija patiesībā ir – ne jau tāpēc, ka viņa satrauktos, bet solījumu dēļ, ko viens otram esam devuši. Viņa būtu uzstājusi, ka brauks līdzi.

Tādi mēs ar Megiju esam.

Ziniet, kā rodas varoņi? Jā, nesavtīgums. Bet arī ego un pārgalvība, un alkas pēc piedzīvojumiem.

Mēs nebaidāmies no briesmām, bet no ikdienības.

Treiss, uzvilcis medicīnisko masku, pabāž galvu. – Mark?

– Cik mums ir laika?

– Nodedzinājuši nometnes ziemeļu daļu. Līķu jau desmitiem. Salima visus izvāc.

Paskatos uz māsu un anesteziologu. – Ejiet, – saku.

– Tu viņu nevari izglābt, – māsa atkāpdamās saka. – Pat ja laikus pabeigsi, pat ja viņš varētu izdzīvot operāciju, viņi neļaus tam dzīvot.

Nezinu, kas ir “viņi”. Nezinu iemeslus, pirmsākumus, vēsturi, frakcijas, ciltis, karavadoņus, fanātiķus, ekstrēmistus, nevainīgos. Nezinu, kuri ir labie un kuri sliktie, kāpēc šie ļaudis ir bēgļu nometnē, kura puse izdara represijas un kuru represē. Ne jau tāpēc, ka man nerūp politika, bet tāpēc, ka man, Megijai un Treisam tā nedrīkst traucēt.

Turpinu darboties ar pacientu, piecpadsmitgadīgu zēnu, vārdā Izils. Ceru, ka visi, kurus ārstēju, ir nevainīgi, bet šaubos par to. Mēs nedrīkstam prātot, kurš ir kurā pusē. Mūsu darbs ir – negribu lielīties – glābt dzīvības. Viņi mēdz teikt: “Nogaliniet visus un ļaujiet Dievam izšķirot.” Mums ir pretēji – izglābiet visus un ļaujiet Dievam… Paši saprotat.

Es šeit neesmu ieņēmis “abas” puses. Neesmu ieņēmis nevienu. – Visi ārā, – saku. – Lai telpa būtu tukša.

– Mark, – ierunājas Treiss. Mūsu acis sastopas virs medicīniskajām maskām. Mēs ar Treisu jau ilgi esam pazīstami. Kopā pabeidzām ķirurģijas rezidentūru. Esam nodrošinājuši medicīnisko palīdzību tamlīdzīgās humanitārajās krīzēs visā pasaulē. Viņš ir viens no talantīgākajiem kardiotorakālajiem ķirurgiem pasaulē.

Treiss teic: – Varu palīdzēt tev aizšūt.

– Es pats.

– Mēs gaidīsim.

Pakratu galvu, bet viņš zina.

– Atstājiet man ātrās palīdzības mašīnu, – saku. – To viņi neapšaudīs.

Abi zinām, ka tā nav tiesa, ne šodienas pasaulē.

Mums nevajadzēja šurp braukt. Man nevajadzēja to pieļaut. Man būtu vajadzējis izdarīt, kas jādara, atvadīties un lidot mājup.

Man būtu jābūt ar Megiju.

Neatvados no Treisa, viņš neatvadās no manis.

Bet šī būs pēdējā reize, kad viņu redzu.

Pēc pāris sekundēm telpā esam tikai mēs ar Izilu. Steidzos, naivi cerēdams, ka varu paspēt. Šuju ciet zēna krūtis, kad atsprāgst durvis.

Telpā ielaužas militāristi bruņojumā. Nezinu, cik. Visiem traks skatiens. Esmu to jau iepriekš redzējis. Daudzas reizes. Vēl pirms dažām dienām austrumos no Džanetas to redzēju.

Un dažreiz to redzu arī spogulī.

Aizveru acis, iedomājos Megijas seju un gaidu, kad tiks nospiests gailis.