Nacāriešu solījums 4. Mozus 6:1–21 1 Un Tas Kungs runāja uz Mozu, sacīdams: 2 Runā ar Israēla bērniem un saki tiem: kad vīrietis vai sieviete nošķiras, lai dotu nacīrieša solījumu, lai nošķirtos Tam Kungam, 3 Viņam būs atturēties no vīna un stipriem dzērieniem, un viņš nedrīkst dzert vīna etiķi vai stipru dzērienu etiķi, kā arī nedrīkst dzert vīnogu sulu un neēdīs sulīgas vai žāvētas vīnogas. 4 Visas savas šķīstīšanās dienas viņš nedrīkst ēst neko, kas gatavots no vīnogulāja, sākot no vīnogu riekstiem līdz pat čaumalām. 5 Visās viņa šķiršanās solījuma dienās skuveklis nedrīkst skart viņa galvu, līdz kamēr būs izpildītas dienas, kurās viņš sevi ir veltījis Tam Kungam, viņš būs svēts un ļaus saviem matiem augt. 6 Visās tajās dienās, kamēr viņš ir veltījis sevi Tam Kungam, viņš nenāks pie neviena līķa. 7 Viņam nebūs sevi padarīt nešķīstu sava tēva vai savas mātes, sava brāļa vai savas māsas dēļ, kad tie mirst, jo viņa Dieva iesvētīšana ir uz viņa galvas. 8 Visas savas šķīstīšanās dienas viņš ir svēts Tam Kungam. 9 Un, ja kāds vīrs viņa dēļ pēkšņi nomirst un ir apgānījis savas iesvētīšanas galvu, tad viņam jānoskuj galva savas šķīstīšanās dienā, septītajā dienā viņam tā jānoskuj. 10 Un astotajā dienā viņam jāatnes priesterim divi bruņurupuči vai divi jauni baloži pie Saiešanas telts durvīm. 11 Un priesterim būs upurēt vienu grēku upurim, bet otru dedzināmam upurim, un jāizdara salīdzināšana viņa labā par to, ka viņš grēkojis ar mirušo, un tanī pašā dienā iesvētīs viņa galvu. 12 Un viņam būs iesvētīt Tam Kungam savas šķīstīšanās dienas un atnest gada vecu jēru kā vainas upuri, bet iepriekšējās dienas būs zudušas, jo viņa šķīstīšanās bija apgānīta. 13 Un šis ir nazīrieša likums: kad viņa šķīstīšanās dienas ir pagājušas, viņš ir jāatved pie Saiešanas telts durvīm. 14 Un viņam būs upurēt Tam Kungam savu upuri: vienu bez vainas pirmā gada jēru dedzināmam upurim un vienu bez vainas pirmā gada jēru grēku upurim un vienu bez vainas aunu pateicības upurim, 15 un grozu ar neraudzētu maizi, smalki kviešu miltu kūkas, sajauktas ar eļļu, un neraudzētas maizes plācenīšus, svaidītus ar eļļu, un to ēdamos upurus un to dzērienu upurus. 16 Un priesterim tie jāatnes Tā Kunga priekšā un jāpieupur viņa grēku upuris un viņa dedzināmais upuris. 17 Un viņam būs upurēt aunu kā pateicības upuri Tam Kungam līdz ar neraudzētās maizes grozu; priesterim būs upurēt arī viņa ēdamo upuri un viņa dzeramo upuri.
1
Nacāriešu solījums
18 Un nacīrietim būs noskūt sava šķīstītā galvas matus pie Saiešanas telts durvīm un ņemt sava šķīstītā galvas matus un iemest tos ugunī, kas ir zem pateicības upura. 19 Un priesterim būs paņemt auna izvārīto plecu un vienu neraudzētu maizi no groza, un vienu neraudzētu rauši un likt tos uz nazīrieša rokām pēc tam, kad viņa šķīstīšanās mati būs noskūti. 20 Un priesterim tie jāšūpo kā līgojamais upuris Tā Kunga priekšā; tas ir svēts priesterim, kopā ar līgojamo krūti un cilājamo plecu; un pēc tam nazīrietis var dzert vīnu. 21 Šis ir nazīrieša likums, kas devis solījumu un viņa šķiršanās upuri Tam Kungam, bez tā, ko viņa roka saņems: saskaņā ar solījumu, ko viņš devis, tā viņam jārīkojas pēc savas šķiršanās likuma.
Samsons Soģu 13 1 Un Israēla bērni atkal darīja to, kas ļauns Tā Kunga acīs, un Tas Kungs tos nodeva filistiešu rokās četrdesmit gadus. 2 Un tur bija kāds vīrs no Coras, no Dana dzimtas, vārdā Manoahs; un viņa sieva bija neauglīga un nedzemdēja. 3 Tad Tā Kunga eņģelis parādījās sievietei un sacīja viņai: "Redzi, tu esi neauglīga un nedzemdēsi, bet tu kļūsi grūta un dzemdēsi dēlu." 4 Tāpēc, lūdzu, sargies un nedzer vīnu, nedz stiprus dzērienus un neēd neko nešķīstu. 5 Jo, redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu, un skuveklis nenāks pār viņa galvu, jo bērns būs nazīrietis Dievam jau no mātes miesām, un viņš sāks glābt Israēlu no filistiešu rokas. 6 Tad sieva nāca un stāstīja savam vīram, sacīdama: “Pie manis atnāca Dieva vīrs, un viņa seja bija kā Dieva eņģeļa seja, ļoti briesmīga. Bet es viņam nejautāju, no kurienes viņš ir, un viņš man neteica savu vārdu. 7 Bet viņš man sacīja: “Redzi, tu ieņemsi un dzemdēsi dēlu; un tagad nedzer vīnu, nedz stiprus dzērienus un neēd neko nešķīstu, jo bērns būs nazīrietis Dievam no mātes miesām līdz savai nāves dienai.” 8 Tad Manoahs lūdza To Kungu un sacīja: “Ak, mans Kungs, lai Dieva vīrs, ko Tu esi sūtījis, atnāk atkal pie mums un pamāca mums, ko mums darīt ar bērnu, kas piedzims.” 9 Un Dievs uzklausīja Manoaha balsi, un Dieva eņģelis atkal nāca pie sievietes, kad viņa sēdēja laukā, bet Manoaha, viņas vīra, nebija pie viņas. 10 Un sieva steigšus skrēja un paziņoja savam vīram, sacīdama viņam: "Redzi, man ir parādījies tas vīrs, kas pie manis bija nācis iepriekšējā dienā." 11 Tad Manoahs cēlās un sekoja savai sievai un, nonācis pie vīra, sacīja viņam: "Vai tu esi tas vīrs, kas runāja ar to sievieti?" Un viņš atbildēja: "Es tas esmu." 12 Un Manoahs sacīja: "Lai tavi vārdi piepildās! Kā lai mēs pavēlam bērnam un ko lai mēs ar viņu darām?" 13 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Manoaham: "Lai sieviete uzmanās no visa, ko es viņai teicu." 14 Viņai nebūs ēst neko, kas nāk no vīnogulāja, nedz dzert vīnu vai stiprus dzērienus, nedz ēst neko nešķīstu; visu, ko es viņai esmu pavēlējis, lai viņa ievēro. 15 Tad Manoahs sacīja Tā Kunga eņģelim: "Lūdzu, ļaujiet mums tevi aizturēt, līdz kamēr mēs tev sagatavosim kazlēnu." 16 Tad Tā Kunga eņģelis sacīja Manoam: "Lai gan tu mani aizturētu, es tomēr neēdīšu no tavas maizes, un, ja tu gribi upurēt dedzināmo upuri, tad tev tas jāupur Tam Kungam." Jo Manoam nebija zināms, ka viņš ir Tā Kunga eņģelis. 17 Un Manoahs sacīja Tā Kunga eņģelim: "Kāds ir tavs vārds, lai mēs varētu tevi godināt, kad tavi vārdi piepildīsies?" 18 Un Tā Kunga eņģelis viņam sacīja: "Kāpēc tu tā jautā pēc mana vārda? Tas taču ir noslēpums." 19 Tad Manoahs ņēma kazlēnu kopā ar ēdamo upuri un upurēja to uz klints Tam Kungam, un eņģelis darīja brīnumu; Manoahs un viņa sieva to redzēja. 2
Nacāriešu solījums
20 Jo, kad liesma no altāra pacēlās pret debesīm, Tā Kunga eņģelis uzkāpa altāra liesmās, un Manoahs un viņa sieva, to redzēdami, nokrita uz sava vaiga pie zemes. 21 Bet Tā Kunga eņģelis vairs neparādījās Manoam un viņa sievai. Tad Manoahs saprata, ka tas ir Tā Kunga eņģelis. 22 Un Manoahs sacīja savai sievai: "Mēs mirsim, jo esam redzējuši Dievu." 23 Bet viņa sieva sacīja viņam: "Ja Tas Kungs būtu labprāt mūs nonāvējis, Viņš nebūtu pieņēmis no mūsu rokām ne dedzināmo, ne ēdamo upuri, un Viņš nebūtu mums visas šīs lietas rādījis, nedz arī mums šīs lietas būtu teicis kā šoreiz." 24 Un sieva dzemdēja dēlu un nosauca viņu par Simsonu; un bērns auga, un Tas Kungs viņu svētīja. 25 Un Tā Kunga Gars sāka viņu laiku pa laikam vadīt Dana nometnē starp Coru un Eštaolu. Soģu 14 1 Un Simsons nogāja uz Timnu un ieraudzīja Timnā sievieti no filistiešu meitām. 2 Un viņš nonāca augšup un pastāstīja to savam tēvam un mātei, sacīdams: “Es redzēju Timnā sievieti, filistiešu meitu cilti; dabūjiet man viņu par sievu!” 3 Tad viņa tēvs un māte viņam sacīja: "Vai tad starp tavu brāļu meitām un starp visiem maniem ļaudīm nav nevienas sievietes, ka tu ej ņemt sievu no neapgraizītajiem filistiešiem?" Un Simsons sacīja savam tēvam: "Dabū man viņu, jo viņa man patīk." 4 Bet viņa tēvs un viņa māte nezināja, ka tas ir no Tā Kunga, ka viņš meklēja iemeslu pret filistiešiem, jo tanī laikā filistieši valdīja pār Israēlu. 5 Tad Simsons devās lejā ar savu tēvu un māti uz Timnu un nonāca Timnas vīna dārzos; un redzi, jauns lauva rūca un metās viņam pretī. 6 Un Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš to saplēsa kā kazlēnu, bet viņam rokā nekā nebija; bet viņš nestāstīja ne savam tēvam, ne mātei, ko bija darījis. 7 Un viņš nokāpa lejā un runāja ar to sievieti, un tā patika Simsonam. 8 Un pēc kāda laika viņš atgriezās, lai viņu paņemtu, un viņš nogriezās, lai apskatītu lauvas līķi, un redzi, lauvas līķī bija bišu spiets un medus. 9 Un viņš to ņēma savās rokās un ēda, un tad viņš nāca pie sava tēva un mātes, un viņš tiem deva, un tie ēda, bet viņš tiem neteica, ka bija medu izņēmis no lauvas līķa. 10 Tad viņa tēvs nogāja pie tās sievas, un Simsons tur sarīkoja dzīres, jo tā jaunekļi mēdza darīt. 11 Un, kad tie viņu ieraudzīja, tie atveda trīsdesmit draugus, lai tie būtu viņam līdzi. 12 Un Simsons tiem sacīja: "Es jums uzdošu mīklu; ja jūs to varēsiet man atminēt septiņu dienu laikā pēc dzīres, tad es jums došu trīsdesmit palagus un trīsdesmit svētku drēbes. 13 Bet, ja jūs nevarat man to izskaidrot, tad jūs man dosiet trīsdesmit palagus un trīsdesmit svētku drēbes." Un tie viņam sacīja: "Uzdod savu mīklu, lai mēs to dzirdam!" 14 Un viņš tiem sacīja: "No ēdāja nāca barība, un no stiprā nāca saldums." Un viņi nespēja trijās dienās izskaidrot mīklu. 15 Un septītajā dienā tie sacīja Simsona sievai: “Pierunā savu vīru, lai viņš mums atklāj mīklu, citādi mēs tevi un tava tēva namu sadedzinām ugunī! Vai jūs mūs esat aicinājuši, lai paņemtu to, kas mums ir? Vai ne tā?” 16 Un Simsona sieva raudāja viņa priekšā un sacīja: "Tu mani ienīsti un nemīli! Tu esi uzdevis mīklu manas tautas bērniem un man to neesi izstāstījis." Un viņš viņai sacīja: "Redzi, es to neesmu stāstījis ne savam tēvam, ne savai mātei, un vai lai es to tev izstāstu?" 17 Un viņa raudāja viņa priekšā septiņas dienas, kamēr ilga viņu mielasts, un septītajā dienā viņš viņai to pastāstīja, jo viņa viņu smagi gulēja; un viņa izstāstīja mīklu savas tautas bērniem. 18 Un pilsētas vīri septītajā dienā, pirms saulrieta, viņam sacīja: "Kas ir saldāks par medu un kas stiprāks par lauvu?" Un viņš tiem sacīja: "Ja jūs nebūtu aruši ar manu govs govi, jūs nebūtu atminējuši manu mīklu."
3
Nacāriešu solījums
19 Tad Tā Kunga Gars nāca pār viņu, un viņš nogāja uz Aškalonu un nonāvēja no tiem trīsdesmit vīrus, paņēma viņu laupījumu un iedeva svētku drēbes tiem, kas bija atminējuši mīklu. Tad viņa dusmas iedegās, un viņš devās uz sava tēva namu. 20 Bet Simsona sieva tika dota viņa draugam, ar kuru viņš bija draugosies. Soģu 15 1 Bet pēc kāda laika, kviešu ražas laikā, Simsons apciemoja savu sievu ar kazlēnu un sacīja: "Es ieiešu pie savas sievas istabā." Bet viņas tēvs neļāva viņam ieiet. 2 Un viņas tēvs sacīja: "Es tiešām domāju, ka tu viņu pilnīgi ienīdi, tāpēc es viņu devu tavam draugam. Vai viņas jaunākā māsa nav skaistāka par viņu pašu? Lūdzu, ņem viņu viņas vietā." 3 Un Simsons sacīja par viņiem: "Tagad es būšu nevainīgāks nekā filistieši, kaut arī es tiem sagādāšu nepatiku." 4 Un Simsons nogāja un noķēra trīs simti lapsu, ņēma ugunīgas ķibeles, savienoja asti ar asti un ielika ugunīgu ķibeli starp divām astēm. 5 Un, kad viņš bija aizdedzinājis degaļus, viņš tos iemeta filistiešu labībā un sadedzināja gan stabus, gan labību, gan vīna dārzus un olīvkokus. 6 Tad filistieši jautāja: "Kas to ir izdarījis?" Un viņi atbildēja: "Simsons, timnieša znots, tāpēc ka viņš bija ņēmis viņa sievu un devis to savam draugam." Tad filistieši nāca augšup un sadedzināja viņu un viņas tēvu ugunī. 7 Un Simsons tiem sacīja: "Lai gan jūs to esat darījuši, es tomēr atriebšos par jums un pēc tam mierināšos." 8 Un viņš tos sakāva līdz gurniem un augšstilbiem lielā kaujā, nokāpa lejā un apmetās uz dzīvi Ētamas klints virsotnē. 9 Tad filistieši devās kalnup un uzcēla nometnes Jūdejā un izklīda Lehijā. 10 Un Jūdas vīri jautāja: "Kādēļ jūs esat nākuši pret mums?" Un tie atbildēja: "Mēs esam nākuši sasiet Simsonu un darīt viņam tā, kā viņš ir darījis mums." 11 Tad trīs tūkstoši vīru no Jūdas uzkāpa Etama klints virsotnē un sacīja Simsonam: "Vai tu nezini, ka filistieši valda pār mums? Ko tu mums esi nodarījis?" Un viņš tiem sacīja: "Tā kā viņi man darīja, tā es esmu darījis viņiem." 12 Un tie viņam sacīja: “Mēs esam nokāpuši, lai tevi sasietu un nodotu filistiešu rokās.” Un Simsons tiem sacīja: “Zvēriet man, ka jūs paši man neuzbruksiet!” 13 Un tie viņam sacīja: “Nē, mēs tevi cieši sasieties un nodosim viņu rokās, bet mēs tevi nenogalināsim.” Un tie sasēja viņu ar divām jaunām virvēm un izcēla no klints. 14 Un, kad viņš nonāca pie Lehija, filistieši sāka kliegt pret viņu, un Tā Kunga Gars nāca pār viņu spēcīgi, un saites, kas bija ap viņa rokām, kļuva kā ugunī sadedzināti lini, un viņa saites nokrita no viņa rokām. 15 Un viņš atrada jaunu ēzeļa žokļa kaulu, izstiepa savu roku, satvēra to un ar to nonāvēja tūkstoš vīru. 16 Un Simsons sacīja: "Ar ēzeļa žokļa kaulu, kaudzes pēc kaudzes, ar ēzeļa žokli es esmu nogalinājis tūkstoš vīru!" 17 Un, kad viņš bija beidzis runāt, viņš izmeta žokļa kaulu no savas rokas un nosauca to vietu par Ramatlehi. 18 Un viņš ļoti izslāpa, un piesauca To Kungu un sacīja: “Tu esi devis šo lielo glābšanu Sava kalpa rokā, un tagad man būs mirt no slāpēm un krist neapgraizīto rokās?” 19 Bet Dievs pāršķēla tukšumu žoklī, un no tā iztecēja ūdens; un, kad viņš bija dzēris, viņa gars atgriezās, un viņš atdzīvojās; tāpēc Viņš to vietu nosauca par En-Hakore, un tā ir Lehijā līdz pat šai dienai. 20 Un viņš tiesāja Israēlu filistiešu laikā divdesmit gadus. Soģu 16
4
Nacāriešu solījums
1 Tad Simsons devās uz Gazu un ieraudzīja tur netikli un iegāja pie viņas. 2 Un Gazas iedzīvotājiem tika paziņots, ka Simsons ir atnācis. Un tie viņu ielenca un visu nakti slēpa viņu pilsētas vārtos un visu nakti klusēja, sacīdami: “Rītā, kad būs diena, mēs viņu nonāvēsim.” 3 Un Simsons gulēja līdz pusnaktij, bet pusnaktī piecēlās, ņēma pilsētas vārtu durvis un abus stabus, aizgāja ar tiem līdzi, kopā ar visiem aizšaujamajiem, uzlika tos uz saviem pleciem un uznesa kalna virsotnē, kas ir Hebronas priekšā. 4 Un pēc tam notika, ka viņš iemīlēja sievieti Sorekas ielejā, kuras vārds bija Delila. 5 Un filistiešu lielkungi piegāja pie viņas un sacīja viņai: "Pierunā viņu un paskaties, kur slēpjas viņa lielais spēks un kā mēs varam viņu uzvarēt, lai mēs varētu viņu sasiet un pazemot? Tad mēs tev katrs dosim tūkstoš simts sudraba gabalus." 6 Un Delila sacīja Simsonam: "Saki man, lūdzu, kur slēpjas tavs lielais spēks un ar ko tevi varētu sasiet un pazemot?" 7 Un Simsons viņai sacīja: "Ja viņi mani sasies ar septiņām zaļām, nekad neizkaltušām šķipsnām, tad es kļūšu vājš un būšu kā cits cilvēks." 8 Tad filistiešu lielkungi atnesa viņai septiņas zaļas, vēl neizkaltušas žagatas, un viņa viņu ar tām sasēja. 9 Tur bija vīri, kas stāvēja viņai blakus istabā, un viņa sacīja viņam: "Filistieši nāk virsū, Simson!" Un viņš pārrāva auklas, kā pakulas pavediens, kad tas pieskaras ugunij, tāpēc viņa spēks nebija zināms. 10 Un Delila sacīja Simsonam: "Redzi, tu mani esi apmēdījis un teicis man melus. Tagad saki man, lūdzu, ar ko tevi var sasiet?" 11 Un viņš viņai sacīja: "Ja mani sasies ar jaunām virvēm, kas nekad nav bijušas aizņemtas, tad es kļūšu vājš un būšu kā cits cilvēks." 12 Tad Delila ņēma jaunas virves, sasēja viņu ar tām un sacīja viņam: "Filistieši lai nāk virsū, Simson!" Un tur bija slēpņi, kas stāvēja istabā. Un viņš tās norāva no savām rokām kā diegu. 13 Un Delila sacīja Simsonam: "Līdz šim tu mani esi apmānījis un man esi melojis; saki man, ar ko tevi var sasiet?" Un viņš viņai atbildēja: "Ja tu ieausi septiņas manas galvas cirtas ar pinumu." 14 Un viņa to piestiprināja ar adatu un sacīja viņam: "Filistieši lai nāk virsū, Simson!" Tad viņš pamodās no miega un aizgāja ar baļķa adatu un tīkliem. 15 Un viņa viņam sacīja: "Kā tu vari teikt: Es tevi mīlu, ja tava sirds nav ar mani? Tu mani esi jau trīs reizes apmēdījis un neesi man pateicis, kur slēpjas tavs lielais spēks." 16 Un notika, kad viņa viņu ik dienas ar saviem vārdiem vajāja un skubināja, tā ka viņa dvēsele noskuma līdz nāvei, 17 Tad viņš viņai atklāja visu savu sirdi un sacīja: "Skujamais nazis vēl nav nācis pār manu galvu, jo es esmu nazīrietis Dievam jau no savas mātes miesām. Ja mani noskūs, tad mans spēks no manis atņems, un es kļūsu vājš un kā jebkurš cits cilvēks." 18 Kad Delila redzēja, ka viņš viņai bija atklājis visu savu sirdi, viņa lika atsaukt filistiešu lielkungus, sacīdama: "Nāciet vēl šoreiz šurp, jo viņš man ir atklājis visu savu sirdi!" Tad filistiešu lielkungi nāca pie viņas un atnesa naudu savās rokās. 19 Un viņa lika viņam gulēt uz saviem ceļiem; un viņa pasauca vīru, un viņa lika tam noskūt septiņas viņa galvas cirtas; un viņa sāka viņu mocīt, un viņa spēks no tā atkāpās. 20 Un viņa sacīja: "Filistieši nāk virsū, Simson!" Un viņš pamodās no miega un sacīja: "Es iziešu kā iepriekšējās reizēs un izkratīšos!" Un viņš nezināja, ka Tas Kungs ir no viņa atstājies. 21 Bet filistieši viņu sagrāba, izdūra viņam acis un aizveda uz Gazu, sasēja ar vara važām, un viņš mala cietumā. 22 Tomēr viņa galvas mati pēc noskūšanas atkal sāka ataugt. 23 Tad filistiešu valdnieki sapulcējās, lai upurētu lielu upuri savam dievam Dagonam un priecātos, jo viņi sacīja: "Mūsu dievs ir nodevis mūsu ienaidnieku Simsonu mūsu rokās." 24 Un, kad ļaudis viņu ieraudzīja, tie slavēja savu dievu, jo tie sacīja: "Mūsu dievs ir nodevis mūsu rokās mūsu ienaidnieku un mūsu zemes postītāju, kas daudzus no mums nogalināja."
5
Nacāriešu solījums
25 Un, kad viņu sirdis bija līksmas, viņi sacīja: "Aiciniet Simsonu, lai viņš mūs izjoko!" Un viņi sauca Simsonu no cietuma, un viņš tos izjokoja, un viņi nostādīja viņu starp stabiem. 26 Un Simsons sacīja puisim, kas viņu turēja aiz rokas: “Ļauj man aptaustīt stabus, uz kuriem māja stāv, lai es varētu uz tiem atbalstīties.” 27 Bet nams bija pilns ar vīriešiem un sievietēm, un tur bija visi filistiešu lielkungi, un uz jumta bija ap trīs tūkstoši vīru un sieviešu, kas vēroja Simsonu, kurš smējās. 28 Un Simsons piesauca To Kungu un sacīja: “Ak, Kungs Dievs, piemini mani, lūdzu, un stiprini mani, lūdzu, kaut šoreiz, ak Dievs, lai es varētu atriebties filistiešiem par savām divām acīm!” 29 Un Simsons satvēra divus vidējos stabus, uz kuriem māja stāvēja un uz kuriem tā tika nesta, vienu ar labo roku un otru ar kreiso. 30 Un Simsons sacīja: "Lai es mirstu kopā ar filistiešiem!" Un viņš paklanījās no visa spēka, un nams sabruka uz lielkungiem un uz visiem ļaudīm, kas tajā atradās. Tā kritušo, ko viņš nonāvēja savā miršanā, bija vairāk nekā to, ko viņš nonāvēja savā dzīvībā. 31 Tad nonāca viņa brāļi un visa viņa tēva māja, un tie viņu ņēma, atveda un apglabāja starp Coru un Eštaolu viņa tēva Manoaha kapenēs. Un viņš tiesāja Israēlu divdesmit gadus.
Samuēls 1. Samuēla 1 1 Bija kāds vīrs no Ramataimcofimas, no Efraima kalniem, vārdā Elkana, Jerohāma dēls, kas bija Ēlihus dēls, tas Tohus dēls, tas Cūfa dēls, efratietis. 2 Viņam bija divas sievas: vienas vārds bija Anna, bet otras vārds bija Penīna; Penīnai bija bērni, bet Annai nebija bērnu. 3 Un šis vīrs ik gadus devās augšup no savas pilsētas uz Šīlo, lai pielūgtu un upurētu Tam Kungam Cebaotam. Tur bija arī divi Ēļa dēli, Hofnijs un Pinehass, Tā Kunga priesteri. 4 Kad Elkanas laiks bija upurēt, viņš deva savai sievai Penīnai un visiem viņas dēliem un meitām savas daļas. 5 Bet Annai viņš deva pienācīgu daļu, jo viņš mīlēja Annu, bet Tas Kungs bija aizslēdzis viņas klēpi. 6 Un viņas pretinieks viņu ļoti kaitināja, lai viņa satrauktos, jo Tas Kungs bija slēdzis viņas klēpi. 7 Un tā viņš darīja gadu no gada, kad viņa gāja augšup uz Tā Kunga namu, tā viņa viņu kaitināja, tāpēc viņa raudāja un neēda. 8 Tad viņas vīrs Elkana sacīja viņai: "Anna, kāpēc tu raudi? Un kāpēc tu neēd? Un kāpēc tava sirds ir tik noskumusi? Vai es neesmu tev labāks nekā desmit dēli?" 9 Tad Anna piecēlās pēc tam, kad viņi bija ēduši Šīlo un dzēruši. Bet priesteris Ēlis sēdēja uz krēsla pie Tā Kunga tempļa staba. 10 Un viņa bija dvēseles skumjās, un viņa lūdza To Kungu un gauži raudāja. 11 Un viņa deva solījumu un sacīja: "Ak, Kungs Cebaot, ja Tu patiesi uzlūkosi Savas kalpones bēdas un pieminēsi Mani, un neaizmirsīsi Savu kalponi, bet dosi Savai kalponei vīriešu kārtas bērnu, tad es viņu nodošu Tam Kungam uz visām viņa mūža dienām, un skuveklis neskars viņa galvu. 12 Un notika, ka, kamēr viņa turpināja lūgt Tā Kunga priekšā, Ēlis ievēroja viņas muti. 13 Anna runāja savā sirdī; tikai viņas lūpas kustējās, bet viņas balss nebija dzirdama; tāpēc Ēlis domāja, ka viņa ir piedzērusies. 14 Un Ēlis viņai sacīja: "Cik ilgi tu vēl būsi dzērāja? Atmet savu vīnu no sevis!" 15 Un Anna atbildēja un sacīja: "Nē, mans kungs, es esmu sieviete ar noskumušu garu; es neesmu dzērusi ne vīnu, ne stiprus dzērienus, bet esmu izlējusi savu dvēseli Tā Kunga priekšā." 16 Neuzskati savu kalponi par Beliāla meitu, jo savu sūdzību un bēdu pārpilnībā es līdz šim esmu runājusi. 17 Tad Ēlis atbildēja un sacīja: "Ej ar mieru, un lai Israēla Dievs piepilda tavu lūgumu, ko tu esi no Viņa lūdzis!"
6
Nacāriešu solījums
18 Un viņa sacīja: "Lai tava kalpone atrod žēlastību tavās acīs!" Tad sieva aizgāja savu ceļu un ēda, un viņas seja vairs nebija skumja. 19 Un viņi agri no rīta cēlās un pielūdza To Kungu un atgriezās un nonāca savās mājās Ramā; un Elkana pazina savu sievu Annu, un Tas Kungs viņu atcerējās. 20 Kad Anna bija palikusi grūta, viņa dzemdēja dēlu un nosauca viņu vārdā Samuēls, sacīdama: "Es viņu esmu izlūgusies no Tā Kunga." 21 Un tas vīrs Elkana un viss viņa nams devās augšup, lai upurētu Tam Kungam ikgadējo kaušanas upuri un savu solījumu. 22 Bet Anna negāja augšup, jo viņa sacīja savam vīram: "Es neiešu augšup, kamēr bērns nebūs atšķirts no krūts, un tad es viņu atvedīšu, lai viņš parādītos Tā Kunga priekšā un tur paliktu mūžīgi." 23 Un viņas vīrs Elkana viņai sacīja: "Dari, kā tev patīk; paliec pie manis, tiekāms tu viņu atšķirsi; tikai Tas Kungs lai piepilda Savu vārdu!" Un sieva palika un zīdīja savu dēlu, līdz viņa to atradināja. 24 Un, kad viņa viņu bija atšķirusi no krūts, viņa to ņēma sev līdzi līdzi trīs vēršus, vienu ēfu miltu un ādas maisu vīna un atveda viņu uz Tā Kunga namu Šīlo; un bērns bija mazs. 25 Un viņi nokāva vērsi un atveda bērnu pie Ēļa. 26 Un viņa sacīja: “Ak, mans kungs, tik tiešām, ka tava dvēsele dzīvo, mans kungs, es esmu tā sieva, kas šeit stāvēja pie tevis, pielūdzot To Kungu.” 27 Par šo bērnu es lūdzu, un Tas Kungs man ir devis manu lūgumu, ko es no Viņa lūdzu. 28 Tāpēc es viņu esmu aizdevis Tam Kungam; visu savu mūžu viņš būs aizdots Tam Kungam." Un viņš tur pielūdza To Kungu.
Jānis Kristītājs Lūkas 1 1 Tā kā daudzi ir uzņēmušies sakārtot to lietu aprakstu, kurām mūsu vidū visdrošāk tic, 2 Tāpat kā tie mums tos atstāstīja, kas no paša sākuma bija aculiecinieki un vārda kalpi, 3 Arī man, tā kā es visu no paša sākuma biju pilnībā izpratis, šķita labi tev, cienījamais Teofil, rakstīt pēc kārtas, 4 Lai tu zinātu to lietu patiesumu, kurās tu esi pamācīts. 5 Jūdejas ķēniņa Heroda laikā dzīvoja kāds priesteris, vārdā Zaharija, no Abijas kārtas; un viņa sieva bija no Ārona meitām, un viņas vārds bija Elizabete. 6 Un viņi abi bija taisni Dieva priekšā, nevainojami staigādami visos Tā Kunga baušļos un noteikumos. 7 Un viņiem nebija bērnu, jo Elizabete bija neauglīga, un viņi abi jau bija krietni gados. 8 Un notika, ka, pildot priestera pienākumus Dieva priekšā pēc savas kārtas, 9 Pēc priestera amata paražas viņam bija dots uzdevums kvēpināt, kad viņš iegāja Tā Kunga templī. 10 Un viss ļaužu pulks lūdza ārā kvēpināšanas laikā. 11 Un viņam parādījās Tā Kunga eņģelis, stāvēdams kvēpināmā altāra labajā pusē. 12 Un Zaharijs, viņu ieraudzījis, izbijās, un viņu pārņēma bailes. 13 Bet eņģelis viņam sacīja: “Nebīsties, Zaharija, jo tava lūgšana ir uzklausīta, un tava sieva Elizabete tev dzemdēs dēlu, un tu viņu nosauksi vārdā Jānis.” 14 Un tev būs prieks un līksmība, un daudzi priecāsies par viņa dzimšanu. 15 Jo viņš būs liels Tā Kunga priekšā un nedzers ne vīnu, ne stiprus dzērienus, un viņš tiks piepildīts ar Svēto Garu jau no mātes miesām. 16 Un daudzus no Israēla bērniem viņš atgriezīs pie Tā Kunga, viņu Dieva. 17 Un viņš ies Viņa priekšā Elijas garā un spēkā, lai pievērstu tēvu sirdis bērniem un nepaklausīgos taisnīgo gudrībai, lai sagatavotu Tam Kungam sagatavotu tautu. 18 Un Zaharija sacīja eņģelim: "Kā lai es to zinu? Jo esmu vecs vīrs, un mana sieva ir gados." 19 Un eņģelis viņam atbildēja un sacīja: "Es esmu Gabriēls, kas stāv Dieva priekšā, un esmu sūtīts, lai runātu ar tevi un tev pasludinātu šo priecīgo vēsti." 7
Nacāriešu solījums
20 Un redzi, tu kļūsi mēms un nevarēsi runāt līdz tai dienai, kad tas notiks, tāpēc ka tu neticēji Maniem vārdiem, kas piepildīsies savā laikā. 21 Un ļaudis gaidīja Zahariju un brīnījās, ka viņš tik ilgi kavējās templī. 22 Un, kad viņš iznāca, viņš nevarēja ar tiem runāt, un tie saprata, ka viņš templī bija redzējis vīziju, jo viņš tiem pamāja un palika mēms. 23 Un notika, ka, tiklīdz viņa kalpošanas dienas bija pagājušas, viņš aizgāja uz savām mājām. 24 Pēc šīm dienām viņa sieva Elizabete kļuva grūta un slēpās piecus mēnešus, sacīdama: 25 Tā Tas Kungs ir darījis ar mani tajās dienās, kad Viņš mani uzlūkoja, lai atņemtu manu negodu cilvēku priekšā. 26 Un sestajā mēnesī eņģelis Gabriēls tika Dieva sūtīts uz Galilejas pilsētu, vārdā Nācarete, 27 jaunavai, kas bija saderināta vīram, vārdā Jāzeps, no Dāvida nama; un jaunavas vārds bija Marija. 28 Un eņģelis iegāja pie viņas un sacīja: "Esi sveicināta, tu, vislielāko žēlastību ieguvusī! Tas Kungs ir ar tevi! Tu esi svētīta starp sievietēm!" 29 Un, ieraudzījusi Viņu, viņa izbijās par Viņa vārdiem un domāja, kas tā par sveicienu. 30 Un eņģelis viņai sacīja: "Nebīsties, Marija, jo tu esi atradusi žēlastību pie Dieva." 31 Un redzi, tu ieņemsi savā miesā un dzemdēsi Dēlu, un tu Viņa vārdu nosauksi Jēzus. 32 Viņš būs liels un tiks saukts par Visaugstākā Dēlu, un Dievs Tas Kungs dos Viņam viņa tēva Dāvida troni, 33Un Viņš valdīs pār Jēkaba namu mūžīgi, un Viņa valstībai nebūs gala. 34 Tad Marija sacīja eņģelim: “Kā tas var notikt, ja es nezinu vīra?” 35 Un eņģelis viņai atbildēja un sacīja: "Svētais Gars nāks pār tevi, un Visaugstākā spēks tevi apēnos; tāpēc arī Tas, kas no tevis dzims, svēts un taps saukts Dieva Dēls." 36 Un redzi, tava māsīca Elizabete, viņa arī savā vecumā ieņēma dēlu, un šis ir sestais mēnesis tai, kuru sauca par neauglīgu. 37 Jo Dievam nekas nav neiespējams. 38 Un Marija sacīja: “Redzi, es esmu Tā Kunga kalpone; lai man notiek pēc tava vārda!” Un eņģelis atstājās no viņas. 39 Un Marija tanīs dienās cēlās un steigšus devās uz kalniem, uz kādu no Jūdejas pilsētām. 40 Un iegāja Zaharija namā un sveicināja Elizabeti. 41 Un notika, ka Elizabetei, dzirdēdama Marijas sveicienu, bērniņš viņas miesās salēcās, un Elizabete piepildījās ar Svēto Garu. 42 Un viņa skaļā balsī iesaucās un sacīja: "Tu esi svētīta starp sievietēm, un svētīts ir tavas miesas auglis!" 43 Un no kurienes man tas, ka mana Kunga māte nāk pie manis? 44 Jo, redzi, tiklīdz tava sveicināšanas balss atskanēja manās ausīs, bērniņš manā miesā gavilēja aiz prieka. 45 Un svētīga tā, kas ticēja, jo piepildīsies tas, ko Tas Kungs viņai sludinājis. 46 Un Marija sacīja: “Mana dvēsele slavē To Kungu, 47 Un mans gars gavilē Dievā, manā Glābējā. 48 Jo Viņš ir uzlūkojis Savas kalpones pazemību. Jo, lūk, no šī brīža Mani svētīgu teiks visas paaudzes. 49 Jo Varenais man ir darījis lielas lietas, un svēts ir Viņa vārds. 50 Un Viņa žēlastība paliek pār tiem, kas Viņu bīstas, no paaudzes paaudzē. 51 Viņš ir parādījis spēku ar Savu elkoni, Viņš ir izklīdinājis tos, kam lepnās sirds iedomas. 52 Viņš ir gāzis varenos no viņu troņiem un paaugstinājis pazemīgos. 53 Izsalkušos Viņš ir pildījis ar labumiem un bagātos atstājis tukšā. 54 Viņš ir palīdzējis Savam kalpam Israēlam, pieminēdams Savu žēlastību; 55 Kā Viņš ir runājis mūsu tēviem, Ābrahāmam un viņa pēcnācējiem mūžīgi. 56 Un Marija palika pie viņas apmēram trīs mēnešus un tad atgriezās savās mājās. 57 Elizabetes laiks pienāca, lai viņa dzemdētu, un viņa dzemdēja dēlu.
8
Nacāriešu solījums
58 Un viņas kaimiņi un brālēni dzirdēja, ka Tas Kungs viņai bija parādījis lielu žēlastību, un tie priecājās līdz ar viņu. 59 Un astotajā dienā tie sanāca apgraizīt bērnu un nosauca viņu par Zahariju pēc viņa tēva vārda. 60 Un viņa māte atbildēja un sacīja: "Nē, bet viņu sauks Jānis." 61 Un tie viņai sacīja: "Nav neviena tavos rados, kas sauktos šajā vārdā." 62 Un tie ar zīmēm jautāja viņa tēvam, kā viņš gribētu viņu saukt. 63 Un viņš prasīja rakstāmgaldu un rakstīja, sacīdams: “Viņa vārds ir Jānis.” Un visi brīnījās. 64 Un tūdaļ viņa mute atvērās, un viņa mēle atraisījās, un viņš runāja, slavēdams Dievu. 65 Un bailes pārņēma visus apkārtējos, un visas šīs runas izpaudās visā Jūdejas kalnājā. 66 Un visi, kas tos dzirdēja, paturēja tos savā sirdī, sacīdami: "Kas gan būs šis bērns?" Un Tā Kunga roka bija ar viņu. 67 Un Zaharijs, viņa tēvs, tika piepildīts ar Svēto Garu un pravietoja, sacīdams: 68 Slavēts lai ir Tas Kungs, Israēla Dievs, jo Viņš ir apmeklējis un atpestījis Savu tautu, 69 Un ir mums pacēlis pestīšanas ragu Sava kalpa Dāvida namā, 70 Kā Viņš runājis caur Savu svēto praviešu muti, kas ir bijuši kopš pasaules iesākuma, 71 Lai mēs tiktu glābti no saviem ienaidniekiem un no visu to rokas, kas mūs ienīst; 72 lai parādītu mūsu tēviem apsolīto žēlsirdību un atcerētos savu svēto derību, 73 Zvērestu, ko Viņš zvērēja mūsu tēvam Ābrahāmam, 74 Lai Viņš mums dotu, ka mēs, izglābti no mūsu ienaidnieku rokas, varētu bezbailīgi Viņam kalpot, 75 Svētumā un taisnībā Viņa priekšā visas mūsu dzīves dienas. 76 Un tevi, bērns, sauks par Visaugstākā pravieti, jo tu iesi Tā Kunga vaiga priekšā, lai sagatavotu Viņa ceļus; 77 lai dotu Viņa ļaudīm pestīšanas atziņu caur viņu grēku piedošanu, 78 Mūsu Dieva sirsnīgās žēlastības dēļ, ar kuru mūs apmeklējusi ausma no augšienes, 79 Lai dotu gaismu tiem, kas sēd tumsībā un nāves ēnā, lai vadītu mūsu kājas miera ceļā. 80 Un bērns auga un kļuva stiprs garā un bija tuksnesī līdz tai dienai, kad viņam bija jāparādās Israēla priekšā.
9