Labais samarietis Lūkas 10:25–37 25 Un, lūk, kāds rakstu mācītājs piecēlās un, Viņu kārdinādams, sacīja: “Mācītāj, ko man darīt, lai iemantotu mūžīgo dzīvību?” 26 Viņš tam sacīja: " Kas stāv rakstīts bauslībā? Kā tu lasi?" 27 Un viņš atbildēja un sacīja: "Tev būs To Kungu, savu Dievu, mīlēt no visas savas sirds un no visas savas dvēseles, un no visa sava spēka, un no visa sava prāta, un savu tuvāko kā sevi pašu." 28 Un viņš tam sacīja: " Tu pareizi atbildēji; dari tā, un tu dzīvosi." 29 Bet viņš, gribēdams sevi attaisnot, sacīja Jēzum: "Un kas tad ir mans tuvākais?" 30 Un Jēzus atbildēja un sacīja: " Kāds cilvēks devās no Jeruzalemes uz Jēriku un krita zagļu rokās; tie viņam nolaupīja drēbes, ievainoja un aizgāja, atstājot viņu pusdzīvu. 31 Un nejauši pa to ceļu nonāca kāds priesteris; un, to ieraudzījis, tas pagāja garām pa otru pusi. 32 Tāpat arī kāds levīts, kad viņš bija tanī vietā, nonāca un ieraudzīja viņu un pagāja garām. 33 Bet kāds samarietis, savu ceļu iedams, nonāca pie viņa un, viņu ieraudzījis, apžēlojās par viņu. 34 Un tie piegāja pie viņa, apsēja viņa brūces, ielejot tajās eļļu un vīnu, uzcēla viņu uz sava lopa un aizveda uz viesnīcu, un rūpējās par viņu. 35 Un nākamajā dienā, aizejot, viņš izņēma divus denārijus, iedeva tos saimniekam un sacīja viņam: “Glabā viņu, un, ja tu vēl iztērēsi, es tev atlīdzināšu, kad atgriezīšos.” 36 Kurš no šiem trim, tavuprāt, bija tuvākais tam, kas krita zagļu rokās? 37 Un viņš sacīja: “Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību.” Tad Jēzus viņam sacīja: “ Ej un dari tu tāpat.” Stāsts par labo samarieti (Lūkas 10:25–37) ir viena no Jēzus slavenākajām līdzībām. Tā sniedz dziļu komentāru par patiesu mīlestību, žēlsirdību un to, ko patiesi nozīmē būt tuvākajam. Šeit ir pants pa pantam, kurā apkopots stāstījums, kam seko galvenās mācības un praktiskie pielietojumi.
Pantiņu sadalījums Lūkas 10:25–28 — Jurista pārbaudījums un augstākie baušļi 25. pants: Likumpratējs (Mozus bauslības zinātājs) pieceļas, lai pārbaudītu Jēzu, jautādams, kas viņam jādara, lai iemantotu mūžīgo dzīvību. 26. pants: Jēzus atbild, pievēršot jautājumu atpakaļ Svētajiem Rakstiem un jautājot rakstu mācītājam, kā viņš lasa Likumu.
1
Labais samarietis
27. pants: Likumsargs atbild precīzi, apkopojot Likumu divos pamatprincipos: mīlēt Dievu no visas sirds, dvēseles, spēka un prāta un mīlēt savu tuvāko kā sevi pašu (atsaucoties uz 5. Mozus 6:5 un 3. Mozus 19:18). 28. pants: Jēzus uzslavē viņa atbildi, sakot, ka, tā rīkojoties, viņš nesīs dzīvību. Lūkas 10:29–32 — Pasteidzinājums un negaidītie garāmgājēji 29. pants: Cenšoties sevi attaisnot vai ierobežot sava pienākuma apjomu, likumu mācītājs jautā: "Un kas tad ir mans tuvākais?" 30. pants: Jēzus sāk līdzību. Vīrietis, kas ceļo pa stāvo, bīstamo ceļu no Jeruzalemes uz Jēriku, kļūst par zagļu upuri. Tie viņam novelk drēbes, smagi piekāv un atstāj pusdzīvu. 31. pants: Pa to pašu ceļu nāk priesteris. Ieraudzījis ievainoto vīrieti, viņš pāriet uz pretējo ceļu un turpina iet. 32. pants: Tālāk ierodas levīts (tempļa palīgs). Viņš paskatās uz ievainoto vīrieti, bet, tāpat kā priesteris, pāriet uz otru pusi un paiet garām. Lūkas 10:33–35 — Līdzjūtīgais samarietis 33. pants: Pa ceļu nāk samarietis — grupas loceklis, kuru daudzi tā laika jūdi dziļi nicināja un no kuras vairījās, —. Ieraugot ievainoto vīrieti, viņš jūt dziļu līdzjūtību. 34. pants: Samarietis dodas tieši pie vīrieša, pārsien viņa brūces, apstrādā tās ar eļļu un vīnu (tā laika ierasta medicīniskā ārstēšana), uzceļ viņu uz sava dzīvnieka, aizved uz viesnīcu un rūpējas par viņu visu nakti. 35. pants: Nākamajā dienā samarietis iedod viesnīcas saimniekam divus pensus (denārijus), lai segtu turpmāko aprūpi, apsolot atgriezties un segt visus radušos papildu izdevumus. Lūkas 10:36–37 — Praktiskais secinājums 36. pants: Jēzus pagriež sākotnējo jautājumu otrādi, jautājot juristam, kurš no trim ceļotājiem rīkojās kā upura tuvākais. 37. pants: Nespēdams piespiest sevi pateikt “samarietis”, rakstu mācītājs atbild: “Tas, kas viņam parādīja žēlsirdību.” Jēzus viņam pavēl: “ Ej un dari tu tāpat. ”
Galvenās mācības un dzīves pielietojumi "Kaimiņa" pārdefinēšana: Būt par tuvāko nenosaka ģeogrāfiskas, etniskas vai sociālas robežas, bet gan vēlme izrādīt mīlestību un žēlsirdību ikvienam, kam tā nepieciešama. Līdzjūtība pār tradīcijām: Reliģiskās zināšanas vai sociālais statuss neko nenozīmē bez aktīvas mīlestības. Gan priesteris, gan levīti saglabāja reliģisko tīrību vai ērtības uz cilvēciskās empātijas rēķina. Rīcībai vērsta mīlestība: Patiesai mīlestībai nepieciešama praktiska, dārga rīcība. Samarietis upurēja savu laiku, resursus, drošību un personīgo komfortu, lai palīdzētu svešiniekam. Aizspriedumu pārvarēšana: Palīdzība un labestība bieži vien nāk no negaidītiem avotiem. Līdzība aicina mūs paskatīties pāri sabiedrības aizspriedumiem un saskatīt cilvēcību ikvienā cilvēkā.
Vēsturiskais fons starp ebrejiem un samariešiem Naids starp ebrejiem un samariešiem pirmajā gadsimtā nebija tikai viegla sociāla sāncensība; tā bija dziļi iesakņojusies, gadsimtiem ilga plaisa, kuras saknes meklējamas etniskajā piederībā, politikā un reliģiskajos pamatpārliecībās. Lai pilnībā izprastu, kāpēc Jēzus auditorija Lūkas evaņģēlija 10. nodaļā bija šokēta, dzirdot samarieti kā stāsta varoni, ir noderīgi saprast, kā šī naidība attīstījās.
1. Vēsturiskā šķelšanās: dalītā izcelsme Asīriešu iekarošana (722. g. p.m.ē.): Kad Asīriešu impērija iekaroja Izraēlas Ziemeļu karalisti (Samariju), viņi deportēja daudzus izraēliešus un šajā apgabalā izvietoja svešas tautas.
2
Labais samarietis
Jaukta ciltsraksts: to cilvēku pēcteči, kuri palika laulībās ar svešzemju kolonistiem. Kamēr samarieši apgalvoja, ka viņi ir īstie, nepārtrauktie ziemeļu cilšu (Ēfraima un Manases) pēcteči, jūdieši viņus uzskatīja par samaitātu "jauktu rasi" vai jauktas rases pārstāvjiem, kas bija kompromitējuši gan etnisko tīrību, gan uzticīgu pielūgsmi.
2. Tempļa atjaunošana un politisks konflikts Iebildumi pret Ezru un Nehemiju (5. gadsimts p.m.ē.): Kad jūdu trimdinieki atgriezās no Babilonas, lai atjaunotu Jeruzalemi un Otro templi, samarieši piedāvāja pievienoties projektam. Ebreju vadītāji noraidīja viņu palīdzību, uzskatot viņus par reliģiski kompromitētiem. Atriebība: Atbildot uz to, samariešu līderi aktīvi lobēja Persijas valdību, lai tā atliktu un izjauktu Jeruzalemes atjaunošanu. Tas radīja ilgstošu politisku rūgtumu.
3. Reliģiskais dalījums: Garizima kalns pret Ciānas kalnu Konkurējošas pielūgsmes vietas: Jeruzalemes noraidīti, samarieši uzcēla savu templi Garizima kalnā netālu no Sihemas, apgalvojot, ka tā ir patiesā svētnīca, ko Mozus bija norādījis. Nedaudz atšķirīgi Svētie Raksti: Samarieši par Svētajiem Rakstiem pieņēma tikai samariešu Pentateihu (pirmās piecas Mozus grāmatas), noraidot ebreju praviešus, rakstus un Jeruzalemes tradīcijas. Samariešu tempļa iznīcināšana (110. g. p.m.ē.): Saspīlējums sasniedza kulmināciju Hasmoneju periodā, kad ebreju augstais priesteris Jānis Hirkāns iebruka Samarijā un iznīcināja samariešu templi Gerizima kalnā. Šī iznīcināšana nostiprināja vairāku paaudžu dziļu savstarpēju aizvainojumu.
4. Pirmā gadsimta realitāte Jēzus kalpošanas laikā Jaunās Derības laikā šī atšķirība ietekmēja ikdienas dzīvi:
Izvairīšanās un sociālā distance: ebreju ceļotāji, ceļojot starp Galileju un Jūdeju, bieži vien veica līkumu caur Jordānas upes ieleju, lai izvairītos no kājas speršanas samariešu teritorijā. Kultūras apvainojumi: Nosaukt ebreju par "samarieti" bija smags apvainojums, līdzvērtīgs tam, kā nosaukt viņu par ķeceri vai atkritēju (kā redzams Jāņa 8:48). Apgānīšanas incidenti: Saskaņā ar Flāvija Josefa vēsturiskajiem aprakstiem, ap Jēzus jaunības laiku samariešu grupa Pashā svētku laikā slepeni izkaisīja cilvēku kaulus Jeruzalemes templī, lai to apgānītu.
Kāpēc šis konteksts pastiprina līdzību
Kad jurists Lūkas evaņģēlija 10:29 jautāja: "Un kas tad ir mans tuvākais?" , viņš gaidīja robežlīniju — apstiprinājumu, ka "tuvākais" attiecas tikai uz citiem likumpaklausīgiem ebreju pilsoņiem. Kad Jēzus stāstījumā iepazīstināja ar samarieti: Varoņa šoka faktors: Klausītāji gaidīja naratīvu triādi – priesteri, levītu un izraēliešu laju. Nicināma samarieša ievietošana trešajā vietā pilnībā sagrāva viņu kultūras gaidas. Dinamikas maiņa: Ievainotajam ebrejam dzīvības jautājumos bija jāpaļaujas uz savu zvērināto ienaidnieku. Pārdefinējot mīlestību pret tuvāko: Jēzus pierādīja, ka žēlsirdība ignorē vēsturiskas aizvainojumus, aizspriedumus un sociālās robežas. Patiesa kaimiņattiecība izpaužas līdzjūtīgā rīcībā pret ikvienu, kam tā nepieciešama, neatkarīgi no izcelsmes.
3
Labais samarietis
Dievišķās žēlsirdības radikālā daba pretstatā pašattaisnojošam legalismam Lai gan līdzība par labo samarieti bieži tiek lasīta kā ētiska pamācība par laipnību, tās galvenais teoloģiskais dziļums ir daudz dziļāks. Viena no redzamākajām teoloģiskajām tēmām šajā fragmentā ir Dievišķās žēlsirdības radikālā daba pretstatā pašattaisnojošam legalismam . Šeit ir šīs tēmas apskats trīs dimensijās:
1. Pašattaisnošanās pretstatā sirds pārveidošanai Dialogs sākas ar juridisku un teoloģisku debati:
Jurista nolūks: 29. pantā ir skaidri norādīts, ka jurists jautāja : "Un kas ir mans tuvākais?", jo viņš "vēlējās sevi attaisnot". Viņš meklēja precīzu juridisku definīciju, kas ļautu viņam novilkt robežu ap saviem pienākumiem — līniju, kas iezīmētu vietu, kur beidzas viņa pienākums un kur viņš varētu ērti pārstāt mīlēt. Teoloģiskais konflikts: Jurists uzskatīja taisnību par juridisko robežlīniju kontrolsarakstu. Jēzus no jauna formulē taisnību kā sirds stāvokli, kas izpaužas beznosacījumu mīlestībā. Kontrasts: Patiesu dievbijību nevar mērīt pēc tā, cik šauri mēs definējam savus pienākumus, bet gan pēc tā, cik plaši mēs paplašinām Dieva žēlastību.
2. Rituālās tīrības ilūzija bez līdzjūtības
Priestera un levīta iesaistīšanās izceļ svarīgu teoloģisku brīdinājumu par reliģisko prioritāti: Tīrības likumi pret svarīgākajiem jautājumiem: Saskaņā ar Vecās Derības likumiem, pieskaroties mirušam ķermenim, priesteris tika padarīts ceremoniāli nešķīsts (3. Mozus 21:1). Upuris uz ceļa bija "pusdzīvs" (Lūkas 10:30). Ja priesteris vai levīts apstājās un atrada viņu mirušu, viņi riskēja ar ceremoniālu apgānīšanu, pārtraucot savus reliģiskos pienākumus un stāvokli kopienā. Nepareizā prioritāte: Viņi rituāla ēnu noteica augstāk par morālo būtību . Jēzus visos evaņģēlijos nepārtraukti māca, ka mīlestība, žēlsirdība un cilvēka dzīvība ir svarīgākas par ceremoniālo protokolu (piemēram, dziedināšanu sabatā). Teoloģiska atziņa: Reliģija, kas cilvēku pasargā no ciešanām, nevis piespiež tās piedzīvot, neatspoguļo Dieva raksturu.
3. Žēlsirdība kā patiesa ticības mēraukla Jēzus pilnībā maina jurista sākotnējā jautājuma priekšnoteikumu: Advokāts jautāja:
Jēzus atbildēja:
"Kas ir mans kaimiņš?" (Uzsvars: Kas ir tiesīgs saņemt manu mīlestību?)
"Kurš no šiem trim bija viņam tuvākais?" (Uzmanību: Kāds cilvēks es esmu?)
Aktīva žēlastība: Samarieša žēlsirdība bija dārga, riskanta un beznosacījumu. Viņš riskēja ar savu drošību uz bīstama ceļa, izmantoja savu eļļu un vīnu, atteicās no sava zirga, iztērēja savu naudu un apsolīja atgriezties, lai samaksātu vairāk. Dieva dabas atspoguļojums: Bībeles teoloģijā žēlsirdība ( ivritā — hesed , grieķu — eleos ) nav tikai līdzjūtības sajūta; tā ir derībā noteikta, aktīva līdzjūtība. Samarietis kļuva par Dieva žēlastības simbolu, parādot nepelnītu labvēlību kādam, kurš, visticamāk, uzskatīja viņu par ienaidnieku.
4
Labais samarietis
Vēsturiskā alegoriskā interpretācija (kristoloģiskais skatījums) Visā baznīcas vēsturē agrīnie teologi (piemēram, Augustīns, Origens un Hrizostoms) līdzībā saskatīja arī dziļu kristoloģisku tēmu : Kritušais ceļotājs: Cilvēce, atņemta taisnībai un grēka ievainota, atstāta pusdzīva uz kritušās pasaules ceļa. Priesteris un levīts: Likums un upurēšanas sistēma, kas varēja novērot cilvēka kritienu, bet kam trūka spēka to dziedināt vai glābt. Labais samarietis: Pats Jēzus Kristus — reliģiskās aprindas nicināts, noraidīts un uzskatīts par svešinieku, tomēr nāca tieši tur, kur cilvēce mira. Eļļa, vīns un viesnīca: Dievišķā žēlastība, Svētais Gars un Baznīca kā dziedināšanas svētnīca līdz Viņa atgriešanās brīdim. Lai gan galvenais vēsturiskais konteksts ir ētiska un derības mācība, šis tradicionālais kristoloģiskais uzskats uzsver, ka mēs varam izrādīt radikālu žēlsirdību citiem tikai tāpēc, ka Kristus pirmo reizi parādīja radikālu žēlsirdību mums, kad mēs bijām garīgi trūkumā.
5