Gileādietis Jefta Soģu 11 1 Bet gileādietis Jefta bija varens vīrs, netikles dēls; un Gileāds dzemdināja Jeftu. 2 Un Gileāda sieva dzemdēja viņam dēlus, un viņa sievas dēli pieauga, un tie izdzina Jeftu ārā un sacīja viņam: "Tev nebūs mantot mūsu tēva namā, jo tu esi svešas sievietes dēls." 3 Tad Jefta aizbēga no saviem brāļiem un apmetās Tobas zemē; un pie Jeftas sapulcējās nelieši vīri, un tie izgāja viņam līdzi. 4 Un pēc kāda laika Amona bērni uzsāka karu pret Israēlu. 5 Un notika, kad Amona bērni karoja pret Israēlu, tad Gileādas vecaji devās atvest Jeftu no Tobas zemes. 6 Un viņi sacīja Jeftam: “Nāc un kļūsti par mūsu vadoni, lai mēs varētu cīnīties pret Amona bērniem!” 7 Un Jefta sacīja Gileādas vecajiem: "Vai jūs mani neienīdāt un neizdzinat no mana tēva nama? Un kāpēc jūs tagad nākat pie manis, kad jums ir bēdas?" 8 Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: "Tāpēc mēs tagad atgriežamies pie tevis, lai tu nāktu mums līdzi un karotu pret Amona bērniem un būtu mūsu vadonis pār visiem Gileādas iedzīvotājiem." 9 Un Jefta sacīja Gileādas vecajiem: "Ja jūs mani atvedīsiet atpakaļ mājās, lai karotu pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodos manā rokās, vai es būšu jūsu vadonis?" 10 Tad Gileādas vecaji sacīja Jeftam: "Lai Tas Kungs ir liecinieks starp mums, ja mēs nedarīsim tā, kā tu runāji!" 11 Tad Jefta devās kopā ar Gileādas vecajiem, un tauta viņu iecēla par galvu un virspavēlnieku pār sevi, un Jefta izstāstīja visus savus vārdus Tā Kunga priekšā Micpā. 12 Un Jefta sūtīja vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa un lika sacīt: “Kas tev ar mani daļas, ka tu esi nācis pret mani karot manā zemē?” 13 Tad Amona bērnu ķēniņš atbildēja Jeftas vēstnešiem: "Tāpēc ka Israēls atņēma manu zemi, kad tie nāca no Ēģiptes, no Arnonas līdz Jabokai un līdz Jordānai. Tāpēc tagad atdodiet šīs zemes atpakaļ ar mieru!" 14 Un Jefta atkal sūtīja vēstnešus pie Amona bērnu ķēniņa, 15 Un sacīja viņam: “Tā saka Jefta: Israēls neatņēma Moāba zemi, nedz arī Amona bērnu zemi. 16 Bet, kad Israēls iznāca no Ēģiptes un gāja cauri tuksnesim līdz Sarkanajai jūrai un nonāca Kadešā,
1
Gileādietis Jefta
17 Tad Israēls sūtīja vēstnešus pie Edoma ķēniņa un lika sacīt: “Ļauj man, lūdzu, iziet caur tavu zemi!” Bet Edoma ķēniņš negribēja tos uzklausīt. Tāpat viņi sūtīja arī pie Moāba ķēniņa, bet arī viņš nepiekrita, un Israēls palika Kadešā. 18 Tad viņi devās cauri tuksnesim un apgāja Edoma zemi un Moāba zemi, un nonāca Moāba zemes austrumu pusē un uzcēla nometnes Arnonas otrā pusē, bet tie neienāca Moāba robežās, jo Arnona bija Moāba robeža. 19 Un Israēls sūtīja vēstnešus pie amoriešu ķēniņa Sihona, Hešbonas ķēniņa, un Israēls viņam sacīja: "Ļauj mums iziet caur tavu zemi uz manu mājvietu." 20 Bet Sihons neuzticējās Israēlam, ka tas izies cauri viņa robežām, bet Sihons sapulcināja visu savu karaspēku, uzcēla nometni Jahacā un karoja pret Israēlu. 21 Un Tas Kungs, Israēla Dievs, nodeva Sihonu un visu viņa tautu Israēla rokā, un tie tos sakāva; tā Israēls iemantoja visu amoriešu, šīs zemes iedzīvotāju, zemi. 22 Un viņi ieguva īpašumā visas amoriešu robežas no Arnonas līdz Jabokai un no tuksneša līdz Jordānai. 23 Un tagad Tas Kungs, Israēla Dievs, ir padzinis amoriešus Savas tautas, Israēla, priekšā, un vai tev tas būtu jāieņem? 24 Vai tu negribi iemantot to, ko tavs dievs Kamošs tev dod iemantot? Tāpēc to, ko Tas Kungs, mūsu Dievs, mūsu priekšā izdzīs, to mēs iemantosim. 25 Un vai tu tagad esi ar ko labāks nekā Balaks, Cipora dēls, Moāba ķēniņš? Vai viņš jebkad ir cīnījies ar Israēlu, vai viņš jebkad ir karojis pret tiem? 26 Kamēr Israēls dzīvoja Hešbonā un tās pilsētās, Aroērā un tās pilsētās, un visās pilsētās, kas atrodas Arnonas piekrastē, trīs simti gadus, kāpēc jūs tās neatguvāt šajā laikā? 27 Tāpēc es neesmu grēkojis pret tevi, bet tu man dari netaisnību, karodams pret mani. Lai Tas Kungs, Tiesnesis, šodien tiesā starp Israēla bērniem un Amona bērniem. 28 Tomēr Amona bērnu ķēniņš neklausījās Jeftas vārdiem, ko tas viņam sūtīja. 29 Tad Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu, un viņš pārgāja pāri Gileādai un Manasei, pāri Gileādas Micpai, un no Gileādas Micpas viņš pārgāja pie Amona bērniem. 30 Un Jefta deva solījumu Tam Kungam un sacīja: "Ja Tu noteikti nodosi Amona bērnus manā rokā, 31 Tad viss, kas izies pa mana nama durvīm man pretī, kad es sveiks atgriezīšos no Amona bērniem, piederēs Tam Kungam, un es to upurēšu kā dedzināmo upuri. 32 Tad Jefta devās pret Amona bērniem, lai karotu pret tiem, un Tas Kungs tos nodeva viņa rokās. 33 Un viņš tos sakāva no Aroēras līdz Minnitai, divdesmit pilsētas, un līdz vīna dārzu līdzenumam, ļoti lielā kaujā. Tā Amona bērni tika pazemoti Israēla bērnu priekšā. 34 Un Jefta nonāca savās mājās Micpā, un redzi, viņa meita iznāca viņam pretī ar bungām un dejām; un tā bija viņa vienīgā meita; bez viņas viņam nebija ne dēla, ne meitas. 35 Un, kad viņš viņu ieraudzīja, viņš saplēsa savas drēbes un sacīja: "Ak vai, mana meita! Tu mani esi ļoti pazemojusi un esi viena no tiem, kas mani apbēdina! Jo es esmu atvēris savu muti Tam Kungam un nevaru atkāpties." 36 Un viņa viņam sacīja: "Mans tēvs, ja tu esi savu muti atvēris Tam Kungam, tad dari man tā, kā no tavas mutes ir nācis, tāpēc ka Tas Kungs ir atriebies par tevi taviem ienaidniekiem, Amona bērniem." 37 Un viņa sacīja savam tēvam: “Lai man tā izdodas: atstāj man divus mēnešus, lai es un mani brāļi varētu noiet kalnos un apraudāt savu nevainību.” 38 Un viņš sacīja: "Ej!" Un viņš viņu atlaida uz diviem mēnešiem, un viņa devās kopā ar savām draudzenēm un apraudāja savu jaunavību kalnos. 39 Un pēc diviem mēnešiem viņa atgriezās pie sava tēva, un tas ar viņu rīkojās pēc sava solījuma, ko bija devis, un viņa nepazina nevienu vīrieti. Un tas bija paradums Israēlā, 40 ka Israēla meitas ik gadus četras dienas gadā gāja sērot par gileādieša Jeftas meitu.
2
Gileādietis Jefta
Soģu 12 1 Tad Efraima vīri sapulcējās un devās uz ziemeļiem un sacīja Jeftam: "Kāpēc tu devies karot pret Amona bērniem un neaicināji mūs iet tev līdzi? Mēs nodedzināsim tavu namu virs tevis ar uguni." 2 Un Jefta tiem sacīja: "Man un manai tautai bija liels strīds ar Amona bērniem, un, kad es jūs saucu, jūs mani neizglābāt no viņu rokām. 3 Kad es redzēju, ka jūs mani neizglābāt, es liku savu dzīvību savās rokās un devos pret Amona bērniem, un Tas Kungs tos nodeva manā rokā. Kāpēc jūs šodien esat nākuši pie manis, lai karotu pret mani? 4 Tad Jefta sapulcināja visus Gileādas vīrus un karoja ar Efraimu; un Gileādas vīri sakāva Efraimu, jo tie bija sacījuši: “Jūs, gileādieši, esat Efraima bēgļi starp Efraima un Manases dēliem.” 5 Un gileādieši ieņēma Jordānas pārejas efraimiešu priekšā, un, kad tie efraimieši, kas bija izglābušies, sacīja: "Ļaujiet man pāriet!", tad Gileādas vīri viņam jautāja: "Vai tu esi efraimietis?" Ja viņš atbildēja: "Nē, tad nē, 6 Tad tie viņam sacīja: “Saki “šibolet!” Un viņš atbildēja “sibolet”, jo viņš nevarēja to pareizi izrunāt. Tad tie viņu sagrāba un nogalināja pie Jordānas ielejām; un tanī laikā krita četrdesmit divi tūkstoši efraimiešu. 7 Un Jefta tiesāja Israēlu sešus gadus. Tad gileādietis Jefta nomira un tika apglabāts vienā no Gileādas pilsētām.
Komentārs Jeftas stāsts , kas atrodams Soģu grāmatas 11. un 12. nodaļā King James Bībelē, ir viens no spēcīgākajiem, sarežģītākajiem un traģiskākajiem stāstiem Vecajā Derībā. Tajā ir attēlots varens karotājs, kuru noraidīja viņa ģimene, bet kurš ceļas, lai atbrīvotu Izraēlu, tikai lai tiktu savaldzināts traģiskā zvērestā un vēlāk iesaistīts sīvā pilsoņu karā.
1. daļa: Soģu grāmatas 11.–12. nodaļas sadalījums pa pantiem Soģu grāmata 11. nodaļa: Jeftas augšāmcelšanās un amoniešu konflikts 11:1–3 — Jeftas pagātne un trimda Jefta tiek iepazīstināts kā "varens un drosmīgs vīrs", taču viņš ir netikles dēls. Viņa tēvam Gileādam ir likumīgi dēli, kas padzen Jeftu, lai viņš nemantotu. Jefta bēg uz Tobas zemi, kur ap viņu pulcējas "tukšprātīgu vīru" (atstumto vai dīkdieņu) banda un seko viņam kā savam vadonim. 11:4–11 — Gileādas vecaji meklē palīdzību Kad amonieši karo pret Izraēlu, Gileādas vecaji saprot, ka viņiem ir nepieciešams militārais komandieris. Viņi dodas uz Tobas zemi, lai lūgtu Jeftu viņus vadīt. Sākumā Jefta konfrontē viņus par iepriekšējo noraidījumu, bet viņi vienojas, ka, ja viņš viņus aizvedīs uz uzvaru, viņš kļūs par galvu pār visiem Gileādas iedzīvotājiem. Viņi apzīmogo šo zvērestu Tā Kunga priekšā Micpā. 11:12–28 — Jeftas diplomātiskās un teoloģiskās sarunas Pirms kaujas Jefta sūta vēstnešus pie amoniešu ķēniņa, jautājot, kāpēc viņi uzbrūk Izraēla zemei. Amoniešu ķēniņš apgalvo, ka Izraēla atņēma viņu zemi, izejot no Ēģiptes. Jefta atbild ar detalizētu vēsturisku un teoloģisku aizstāvību: Izraēla neatņēma zemi ne no Amona, ne no Moāba, bet gan no Sihona, amoriešu ķēniņa, kuru Dievs nodeva viņu rokās. Viņš apstrīd Amona tiesības sūdzēties pēc trīssimt mierīgas izlīguma gadiem un atstāj spriedumu Tā Kunga ziņā. Amona ķēniņš ignorē šo vēsti.
3
Gileādietis Jefta
11:29 — Gara spēka piešķiršana "Tad Tā Kunga Gars nāca pār Jeftu." Dieva pilnvarots, Jefta ceļo cauri Gileādai un Manasei, pulcējot karaspēku, un dodas pretī amoniešiem. 11:30–31 — Jeftas neapdomīgais solījums Pirms kaujas Jefta dod solījumu Tam Kungam: ja Dievs nodos amoniešus viņa rokās, tad viss, kas izies pa viņa nama durvīm, lai viņu sagaidītu, kad viņš atgriezīsies mierā, piederēs Tam Kungam, un viņš to upurēs kā dedzināmo upuri. 11:32–33 — Uzvara pār Amonu Jefta dodas uzbrukumā un cīnās ar amoniešiem. Ar Tā Kunga palīdzību viņš tiem nodara milzīgu sakāvi divdesmit pilsētās, pakļaujot amoniešus Israēla bērniem. 11:34–40 — Traģiskā atgriešanās mājās un zvēresta izpilde Jefta atgriežas mājās Micpā. Viņa vienīgais bērns — viņa meita — iznāk viņam pretī, dejojot ar tamburīniem. Bēdu pārņemts, Jefta saplēš savas drēbes un apraud savu solījumu, saprotot, ka to vairs nevar atsaukt. Viņa meita drosmīgi pakļaujas, lūdzot tikai divus mēnešus, lai kopā ar savām draudzenēm dotos kalnos apraudāt viņas nevainību. Pēc diviem mēnešiem viņa atgriežas, un Jefta izpilda savu solījumu. Šis notikums kļūst par ikgadēju tradīciju, kur Izraēla meitas katru gadu četras dienas apraud viņu. Soģu grāmata 12. nodaļa: Pilsoņu karš ar Efraimu un turpmākajiem soģiem 12:1–3 — Efraima sūdzība Augstprātīgie Efraima vīri sapulcējas un dodas uz Cafonu, dusmīgi konfrontējot Jeftu. Viņi sūdzas, ka viņš devās karā pret Amonu, neaicinot viņus palīgā, un draud nodedzināt viņa māju ar viņu pašu iekšā. Jefta atbild, ka viņš un viņa ļaudis sauca pēc palīdzības, kad tie bija lielās nelaimēs, bet Efraims viņus neizglāba. 12:4–6 — Pilsoņu karš un “šiboleta” pārbaudījums Jefta sapulcina Gileādas vīrus un cīnās pret Efraimu, sakaujot viņus. Gileādieši ieņem Jordānas upes pārejas. Kad bēgošie efraimieši mēģina šķērsot upi atpakaļ, sargi viņus pārbauda, lūdzot pateikt vārdu "šibolets". Tā kā efraimiešu dialekts nevar izrunāt skaņu "š", viņi to izrunā kā "sibolets". Šī lingvistiskā atklāšana viņus atmasko, kā rezultātā tiek nogalināti 42 000 efraimiešu. 12:7 — Jeftas nāve Jefta sešus gadus tiesā Izraēlu, pirms mirst. Viņš tiek apglabāts vienā no Gileādas pilsētām.
2. daļa: Galvenās mācības un to pielietojums dzīvē 1. Dievs var izmantot atstumtos un noraidītos Mācība: Jeftu viņa paša ģimene izraidīja viņa izcelsmes dēļ, tomēr Dievs viņu izvēlējās glābt veselu tautu. Pielietojums: Nekad neļaujiet pagātnei, ģimenes izcelsmei vai cilvēku noraidījumam noteikt jūsu potenciālu. Dievs bieži izmanto cilvēkus, kurus sabiedrība ignorē vai noraksta, lai sasniegtu neparastus mērķus.
4
Gileādietis Jefta
2. Vārdu sargāšanas kritiskā nozīme (pārsteidzīgu zvērestu bīstamība) Mācība: Jefta emocionālas dedzības un raižu vadīts deva pārsteidzīgu, nevajadzīgu solījumu, kas noveda pie postošas personīgas traģēdijas. Pielietojums: Vārdiem ir milzīgs svars. Mums jābūt piesardzīgiem ar impulsīviem solījumiem, emocionāliem paziņojumiem vai saistībām, ko uzņemamies spiediena apstākļos. Patiesa ticība uzticas Dieva suverenitātei, nemēģinot "uzpirkt" Viņu vai kaulēties ar Viņu, dodot pārsteidzīgas solījumus (Salamans Mācītājs 5:2,5). 3. Savas vēstures pārzināšana un patiesības ievērošana Mācība: Jefta nebija tikai brutāls karotājs; viņam bija dziļas zināšanas par Izraēla vēsturi un Dieva derības attiecībām ar apkārtējām tautām. Pirms vardarbības ķeršanās viņš izmantoja diplomātiju un vēsturisko patiesību. Pielietojums: Pamatojieties Dieva Vārda patiesībā un vēsturiskajā realitātē. Zinot savas ticības pamatus, jūs varat atbildēt uz kritiku, gudri risināt konfliktus un stingri turēties pretī nepatiesām apsūdzībām. 4. Lepnuma un tribalisma destruktīvā daba Mācība: Efraimiešus vadīja ievainots lepnums, greizsirdība un cilts ego, kā rezultātā izcēlās bezjēdzīgs pilsoņu karš, kurā gāja bojā desmitiem tūkstošu izraēliešu. Pielietojums: Lepnums un sīkas sāncensības ticīgo vidū (vai kopienās un ģimenēs) grauj vienotību no iekšienes. Tā vietā, lai cīnītos par to, kam pienākas atzinība vai slava, mums vajadzētu prioritāti piešķirt Dieva valstībai un savstarpējam atbalstam. 5. Kļūdaini cilvēciskie instrumenti un dievišķā žēlastība Mācība: Jefta ir iekļauta Jaunās Derības Ticības zālē (Ebrejiem 11:32), tomēr viņa dzīvi iezīmēja nopietni trūkumi, pārsteidzīgi lēmumi un nežēlīga cilšu karadarbība. Pielietojums: Dievs darbojas caur salauztiem, nepilnīgiem cilvēkiem. Lai gan mūsu sliktajām izvēlēm joprojām ir sāpīgas sekas uz zemes, Dieva žēlastība var atpestīt labprātīgu sirdi, pat ja šī sirds ir raupja līdz malām.
Jefta Jaunajā Derībā Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā — bieži sauktā par "Ticības zāli" — Jefta negaidīti un godājami tiek pieminēts starp Bībeles vēstures lielajām varonēm un varoņiem. Ņemot vērā traģiskos iznākumus un morālās neskaidrības, kas aprakstītas viņa stāstā Soģu grāmatā, viņa iekļaušana šajā nodaļā sniedz dziļu ieskatu tajā, kā Jaunā Derība uztver ticību, žēlastību un cilvēka nepilnību. 1. Kur Jefta parādās Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā Jefta ir pieminēta Vēstulē ebrejiem 11:32–34 : "Un ko lai es vēl saku? Jo man pietrūktu laika stāstīt par Gideonu, Baraku, Samsonu, Jefti , arī par Dāvidu, Samuēlu un praviešiem, kas ticībā uzvarēja valstis, darīja taisnību, saņēma apsolījumus,
5
Gileādietis Jefta
aizbāza lauvu rīkles, nodzēsa uguns spēku, izbēga zobena asmenim, no vājuma kļuva stipri, cīņā kļuva vareni, piespieda bēgt svešzemju karaspēkus." 2. Galvenās atziņas no Jaunās Derības perspektīvas A. Ticības atzīšana nepilnīgas cilvēces vidū Soģu grāmata attēlo garīga pagrimuma periodu Izraēlā, un Jeftas dzīve nebūt nebija tīra vai ideāla. Viņš bija ārlaulības bērns, trimdinieks, "tukšprātīgu vīru" vadonis un karotājs, kurš deva pārsteidzīgu solījumu, kas beidzās ar traģēdiju. Tomēr Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā svētie netiek uzskaitīti, pamatojoties uz morālu pilnību; tajā tie tiek uzskaitīti, pamatojoties uz ticību . Jaunās Derības rakstnieks nepievērš uzmanību Jeftes sociālajai stigmai, sarežģītajai izcelsmei un personīgajām kļūdām, lai izceltu brīdi, kad viņš uzticējās Dievam cīnīties par Izraēlu. Dieva uzslava Jaunajā Derībā sakņojas paļāvībā uz Viņu , nevis cilvēciskā nevainojamībā. B. "No vājuma tapuši stipri" Vēstulē ebrejiem 11:34 daudzu soģu pieredze ir apkopota ar frāzi: "no vājuma tika stipri darīti." Jeftas vājība: Viņš sāka kā atstumts, ko bija padzinuši viņa paša brāļi (Soģu 11:2), un viņam nebija tradicionālas, cēlas izcelsmes. Dieva spēks: Kad pār viņu nāca Tā Kunga Gars (Soģu 11:29), viņa dabiskie trūkumi un sociālā trimda pārvērtās garīgā autoritātē un militārā atbrīvošanā. Saikne ar Jauno Derību: Tas tieši saskan ar Pāvila teoloģiju 2. vēstulē korintiešiem 12:9 ( “Tev pietiek ar Manu žēlastību, jo Mans spēks pilnīgs kļūst nespēkā.” ). C. Ticība, kas izpaužas verbālā un teoloģiskajā pārliecībā Pirms Jefta sāka cīnīties ar amoniešiem, viņš iesaistījās ilgā diplomātiskā apmaiņā, kuras pamatā bija Izraēla vēsture (Soģu 11:12–27). Viņš drosmīgi paziņoja, ka Tas Kungs, Izraēla Dievs, dod zemi Savai tautai, un apstiprināja: "Tas Kungs, Tiesnesis, lai šodien tiesā starp Izraēla bērniem un Amona bērniem." Jeftas ticība izpaudās viņa pārliecībā, ka vienīgais Dievs ir augstākais Tiesnesis un valdnieks pār cilvēku valstībām . Vēstulē ebrejiem 11:33 šis ticības aspekts ir aprakstīts kā valstu pakļaušana un varenības iegūšana cīņā . D. Derības žēlastības spēks Tādu tēlu kā Jefta, Simsons un Gideons iekļaušana Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā izceļ svarīgu Jaunās Derības tēmu: pestīšanas žēlastību . Ja glābšana un Dieva labvēlība būtu atkarīga no nevainojamas rīcības, Jefta nebūtu sarakstā. Viņa iekļaušana norāda uz Evaņģēlija vēsti — ka Dievs darbojas caur salauztiem, nekārtīgiem un nepilnīgiem cilvēkiem, kuri paļaujas uz Viņu.
6
Gileādietis Jefta
3. Vecās Derības naratīva salīdzinājums ar Jaunās Derības kopsavilkumu Vecās Derības uzmanības centrā (Soģu 11.–12. nodaļa)
Jaunās Derības uzmanības centrā (Ebrejiem 11)
Vēsturiskā un cilvēciskā realitāte: atstumtais statuss, skarba diplomātija, pārsteidzīgi solījumi, traģiski zaudējumi, pilsoņu nemieri.
Garīgā patiesība: Uzvara caur uzticību, vājuma pārvarēšanu, paļaušanos uz Dieva spēku.
Uzsvars: Cilvēku sarežģītība un Izraēlas cilšu laikmeta haoss.
Uzsvars: Dieva spēks, kas darbojas caur patiesu ticību grūtos apstākļos.
Mācība: Muļķīgu vārdu un salauztu cilvēku sistēmu neparedzētas sekas.
Mācība: Mūžīgs gods tiek dots tiem, kas uzticas Dievam, lai cīnītos savās cīņās.
Dzīves pielietojums no Jaunās Derības perspektīvas Dievs tevi nenosaka pēc tavām sliktākajām kļūdām: Jefta Jaunajā Derībā tiek atcerēts par savu ticību Dieva spēkam glābt, nevis par savu traģisko, pārsteidzīgo solījumu. Kristū tavu mantojumu veido ticība un Dieva žēlastība, nevis tavas pagātnes kļūdas. Ticība darbojas nepilnīgos laikos: Jefta dzīvoja morāli haotiska laikmeta laikā, tomēr viņš joprojām paļāvās uz Dievu. Lai īstenotu patiesu ticību, nav nepieciešama perfekta vide. Koncentrējieties uz Atbrīvotāju, ne tikai uz Instrumentu: Jeftes iekļaušana Vēstulē ebrejiem 11. nodaļā galu galā norāda uz Dievu — patieso Bībeles Varoni, kas dod vājiem cilvēkiem spēku piepildīt Savus solījumus.
7