Vēja Zvani 2018 / 2. izdevums

VĒJA ZVANI LV 100

2018. G. NOVEMBRIS ĪPAŠAIS IZDEVUMS

SATURS

Fotogrāfija: Māra Zālīte

3

Aija Zamura, Māris Zariņš

4

Māra Zālīte

5

Zinta Putene, Lūkass Eddy

6

Kristīna Vītoliņa, Aija Ābele

7

Jānis Skrebels

8

Ūve Strautmane, Zinta Putene, Lūkass Eddy

9

Kalvis Mikelšteins, Zinta Putene

10

Austra Apsīte

11

Līga Brammane

12

Ūve Strautmane, Māra Zālite, Lūkass Eddy

13

Annelī Cera, Lūkass Eddy

14

Trent Munson

15

Līga Brammane

16

Jēkabs Hayes, Aleksis Vizulis

17

Ūve Strautmane, Māra Zālīte

18

Māra Zālīte, Laura Nīgale

19

Turpinājumi

Vāks:

Aleksis Vizulis

Redaktrices: Madelena Miniata un Krista Zamura

2x2 nometne piedzīvojums - AIJA ZAMURA 2x2 nometne bija neaizmirstams un nedaudz nesagaidīts piedzīvojums. No nostāstiem, es sapratu, ka nometne būs pilna nedēļa ar jaukām sarunām, kopējām aktivitātēm, un jaunām draudzībām Latvijas laukos. Nometnē tā arī bija, bet reizēm bija arī neērtas, bet apgaismojošas sarunas par to, kas ir latvietis, kā izskatās latviešu sabiedrība un par Latvijas nakotni. Es nesagaidīju šīs sarunas, kuras kādreiz atklāja dziļas domstarpības, kas bieži bija starp Latvijas latviešiem un ārzemju latviešiem. Tās sarunas bija ļoti vērtīgas, lai saprastu mūsu domstarpības, un, lai varētu tām atšķirībām tikt garām. Šogad nometne notikās Zaļiniekos, netālu no Dobeles, Zemgalē. Šī nometne bija īpaša, jo tā sākās tikai dažas dienas pēc dziesmu un deju svētku noslēguma. Svētki izraisīja neaprakstāmu kopības un vienotības sajūtu. Tā sajūta turpinājās nometnes laikā, bet reizēm tā kliboja. Es piedalījos ļoti interesantā ievirzē, “Politika un sabiedrība”, ko vadīja Daunis Auers. Es studēju politiku un sabiedrisko veselību universitātē, bet salīdzinoši maz zinu par Latvijas politisko stāvokli. Mūsu mērķis bija uzrakstīt vīziju Latvijas nākamajiem simts gadiem, līdz nometnes beigām. Lai paveiktu šo mērķi, mēs runājām par strīdīgām tēmām, piemēram, migrāciju un Latvijas demogrāfisko krīzi. Pārrunājot šīs tēmas, parādījās lielas domstarpības, īpaši par cittautiešu vietu Latvijas sabiedrībā, attieksmi pret citu reliģiju ticīgiem, un par sievietēm. Šādos momentos, vienotības sajūta kliboja, un parasti sanāca, ka ārzemju latvieši domāja līdzīgi, un Latvijas latvieši domāja līdzīgi. Tam dēļ, bija viegli iekrist “mēs” un “jūs” domāšanā.

Es arī piedalījos folkloras projektā, ko vadīja Dārta Apsīte. Tur mēs iemācījāmies mazākpazīstamas tautas dziesmas, dančus un kā uztaisīt niedru stabules. Dziedot un dejojot kopā, pazuda “mēs” un “jūs” grupas, un es nejutos kā ārzemju latviete, bet vienkārši kā latviete. Kopā baudot mūsu folkloru bija atgādinājums par to, kas mūs saista, un ka mēs visi mīlam Latviju, pat ja mūsu domas par Latvijas nākotni atšķiras.

Foto: Māris Zariņš

3 .P.P.L

2x2 nometne mani iedvesmoja turpināt grūtas diskusijas, lai visi latvieši, ārzemju un vietējie, var kopā sastrādāties un izmantot visus perspektīvus, lai kopā padarītu Latvijas nākamos simts gadus spožus!

4 .P.P.L Māra Zālīte

5 .P.P.L

Latvieši pasaulē...

)ājiavaH( enetuP atniZ

)ohadI( yddE ssakūL

- KRISTĪNA BENITA VĪTOLIŅA

6 .P.P.L

LV100

Pirmo reizi savā mūžā, ir bijis gads kopš esmu kārtīgu laiku pavadījusi starp latviešiem.

Interesanti, ka šis "bez latviešu" brīdis ir tieši kamēr mēs visi svinam Latvijas simtgadi. Man ir liels prieks, ka mani draugi un ģimene tik lielā skaitā varēja braukt uz Latviju svinēt, baudīt, dejot un dziedāt Dziesmu svētkos, bet jāatzīstās, ka kļuvu greizsirdīga. Kopš bērnības, esmu iedomājusies sevi Mežaparka estrādē līdz agram rītam latviešu barā. Tomēr, kā mēs visi jau zinam, kādreiz dzīve mums piedāvā dažādas izvēles, un starp tām nav vienmēr viegli izvēlēties. Šovasar, man pienāca iespēja strādāt ar ASV “Forest Service” kā “Park Ranger”, un es nevarēju tādu iespēju palaist garām. Līdz ar to, man nesanāca braukt uz Latviju. Mana vasara bija tik skaista, un es daudz ko ieguvu no šī piedzīvojuma, bet kamēr visi dalijās ar bildēm Facebookā un citos socialos tīklos, es tīšām tās neskatījos, jo bija pārāk grūti. Pagāja apmēram divi mēneši pirms biju gatava redzēt kā visiem gāja. Kad beidzot noskatījos YouTube videos, es izjutu lielu lepnumu par savu tautu. Es dziedāju līdz kopkorim un sēdēju ar vislielāko smaidu sejā kamēr skatījos kā visi skaisti dejoja. Pavadot tik daudz laiku dabā, man ir bijis ļoti daudz laika pārdomāt kā es jūtos. Domāju, ka mēs visi esam tik bagāti. Mūsu dāvana, latvietība, dzīvos caur mūsu dziesmām, dejām, un valodu. Pat ja nevarēju būt Latvijā, mana balss noteikti aizdejoja pāri okeānam un mierīgi ielīgoja lielā kopīgā skaņā, kuru dzirdēja ne tikai Latvijā. Es ticu, ka mūsu izturīgā tauta turpinās izgreznot šo plašo pasauli.

Mums ir jāturpina dziedāt, dejot, mīlēt, runāt. Lai mums būtu vēl 100 gadi un vēl vairāk! Lai mums vienmēr būtu kur atgriezties! Lai mums vienmēr būtu mūsu Latvija!

)ednalsI( elebĀ ajiA

-JĀNIS SKREBELS Cik interesanti ir sēdēt uz soliņa Kopenhāgenā, ezera krastā un domāt par latvietību, kas tā ir un ko tā man nozīmē.

Es vienmēr piederību Latvijai stiprāk izjūtu atrodoties ārzemēs, kur ielu nosaukumi nebeidzas ar vārdu “iela” vai veikalu izkārtnēs nav tādu burtu kā ķ, ģ vai č. Tam droši vien ir vairāki iemesli, viens no tiem: dzīvojot vietā, kur tomēr esi svešinieks, būt latvietim ir kaut kas īpašs, kas mani atšķir no citiem. Vēl viens iemesls noteikti ir fakts, ka ikdienā dzīvojot Latvijā šķiet tik pierasti un pašsaprotami uz ielas dzirdēt latviešu valodu, ka nemaz nepievēršu tam tik lielu uzmanību. Taču, kad vairs neesmu apkārt šīm ierastajām parādībām, novērtēju, cik tās, lai gan nelielas, tomēr ir tik ir svarīgas. Laikam taisnība vien ir tiem, kas saka, ka tu kaut ko novērtē vairāk, kad tas vairs nav tavas ikdienas sastāvdaļa?

Es uzskatu, ka latvietība nav tituls, kas tiek piešķirts uz visu mūžu un par to var nelikties ne zinis. Latvietība ir jāuztur un jākopj neatkarīgi no tā, kur tu esi – Krāslavā, Kopenhāgenā vai Kanberā. Būt latvietim vai Latvijas patriotam, manuprāt, arī nenozīmē vienu mēnesi gadā staigāt ar pie krūtīm piespraustu Latvijas karodziņu vai uz 18. novembri dalīties feisbukā ar bildi no Brīvības pieminekļa. Būt latvietim nozīmē domāt par Latviju un turēt to gan prātā, gan sirdī, jo katrs no mums ir daļa no Latvijas. Es esmu Latvija, un Tu esi Latvija – mēs visi kopā, lai arī kur būtu, esam Latvija.

Turpinājums 19, lpp.

Foto: Jānis Skrebels (Dānijā)

7 .P.P.L

Kas ir latvietība?

)ohadI( yddE ssakūL

)ājicēneV( enamtuartS evU

)ājiavaH( enetuP atniZ 8 .P.P.L

9 .P.P.L Kalvis Mikelšteins (Ņujorkā)

Zinta Putene (Kalifornijā)

-AUSTRA APSĪTE

01 .P.P.L

MĀJAS

Mēs esam dziedātāju tauta un viena no visspēcīgākajām latviešu dziesmās ir dziesma par mājām.

Kad es domāju par mājām, pirmais vārds, kas man ienāk prātā ir – Latvija. Bet Latvija man ir kas vairāk par vietu kartē. Man tie ir ievu baltie ziedi, tās ir savā pilnībā ziedošās pļavas, tās ir vecmammas stādītās ābeles, kas vēljoprojām dod augļus, arī pēc vecmammas aiziešanas, tas ir pērkonnegaiss un cilvēki, kuri pērkoņa un lietus nebaidās, bet gan priecīgi skraida pa lietu, un vēlāk nodzied latviešu buramdziesmiņu un piebur sauli (Spīguļo saulīt, spīguļo, spīguļo, spīguļo saulīt).

Tie ir mammas ceptie pīrāgi, tie ir saullēkta rīti, kad tētis modina jau 4 no rīta, jo saullēktus vasarā nedrīkst nogulēt! Tie ir zvaigžņu miljoni augusta debesīs. Es šogad pirmo reizi uz tik ilgu laiku (gads jau man šķiet skaitās, kā ilgs laiks!) atrados tālu prom no mājām, no saviem cilvēkiem un no Latvijas reālās teritorijas. Un tikai šogad es sapratu, ka tas viss ir manī iekšā – visas tās ziedošās pļavas, ābeles pilnbriedā, biezie miglas vāli. Tas viss milzīgais netveramais plašums ir manī iekšā, tas ietiecas manī iekšā bezgalībā. Un es to redzu arī jūsos! Es pagājušogad pirmo reizi biju 2x2 nometnē. Tas man un manī daudz ko mainīja. Pirms tam es daudz nedomāju par ārpus-Latvijas dzīvojošiem un dzimušiem latviešiem. Manī arī bija neapzināta pārliecība, ka viņi būs ārzemnieki, lai gan latviski runājoši, bet tomēr ārzemnieki. Bet tas, ko es ieraudzīju ikvienā toreiz un tas, ko es redzu ikvienā no cilvēkiem šeit, šodien – es ieraudzīju mājas. Savas mājas.

Edvarts Virza savā poēmā Straumēni raksta - „Izkliedēto lielumu saspiest mazumā, bet ar visām lieluma īpašībām – ir cilvēcisko pūļu galamērķis.” Un man liekas, ka mēs to jau esam izdarījuši.

Vai katrā mazajā tautasdziesmā nav ietverts visas lielās pasaules kods par pasaules kārtību un tevis paša iekšējo kārtību? Vai mūsos pašos iekšā nav tas viss lielums? Tas kā kamols ir savēlies, kas atraisās, kad dziedam, piemēram, Pūt Vējiņi vai Virs galvas mūžīgs piena ceļš, kad dziesmu svētkos nāk puiši pretī baltos kreklos uzposušies un viņiem blakus meitenes baltās zeķēs. Man liekas visi sevī ir jutuši to kamolu. Tas ir arī tas, kas liek mums visiem piecelties kājās dzirdot Gaismas pili. Jo mēs tur dziedam, jūtam un saskatām mājas.

Mājas ir mūsu katra pamats. Un tām nav jābūt fiziskam objektam, tā var būt vienkārši tava iekšējā sajūta, tavas nostājas pirmsākums. Cilvēki mēdz teikt, ka latvieši ir maza tauta. Var jau būt, ka mēs skaitliski neesam daudz, bet tas spēks, kas ir mūsos ir neizmērojams. Ne velti mums ir tautasdziesma. : „Pieci simti svešu ļaužu Simtiņš vieni baleliņ Pieci simti nebēdāju Simtiņāji stāvēdam.”

enammarB agÄŤL

11 .P.P.L

21 .P.P.L Ūve Strautmane

Māra Zālīte

Lūkass Eddy

Beidzot, mes visi esam mājās...

- ANNELĪ CERA

Tā sākās dziesma ,,Manai dzimtenei” XXVII latviešu Dziesmu un XVI Deju svētku noslēguma koncertā ,,Zvaigžņu ceļā”. Vēsajā jūlija vakarā, šie vārdi aizkustināja mani un pārējos skatītājus. Kopš esmu atgriezusies Amerikā, esmu vairāk domājusi par šiem vārdiem. Vai esmu mājās tad, kad esmu Latvijā? Vai ,,mājas” ir tikai fiziska vieta? Cik daudz ,,mājas” cilvekam var būt?

Gandrīz visas manas mājas saistās ar latvietību. Noslēguma koncertā, Mežparkā, kopā ar 62,000 cilvēkiem, es jutos kā mājās. Esmu mājās, kad pavadu vasaras un garās nogales Garezerā. Jūtos kā mājās tad, kad sazinos ar latviešu draugiem. Kad sēžu universitātes istabā - simt jūdžu no Čikāgas latviešu sabiedrības, vēl simts jūdžu no latviešu draugiem, un tūkstoš jūdžu no Latvijas - un izlasu kādu latviešu rakstu, tad arī jūtos kā mājās.

yddE ssakūL Pēc Dziesmu un deju svētkiem Latvijā, es strādāju desmit dienas mazā bioloģiskā saimniecībā Spānijā, kur neviens nerunāja angliski, un protams ne latviski. Kaut es daudz ieguvu no šīs pieredzes, es biju pārgurusi no ceļošanas un no dziesmu svētkiem. Bet kad noklausījos latviešu dziesmu, mana oma momentā uzlabojās. Pat tad, Spānijas laukos, es varēju justies kā mājās.

Es esmu vienmēr bijusi pateicīga par latvietību, bet šovasar, es sāku tās vērtību labāk saprast.

Man vēl ir daudz ko mācīties un piedzīvot, bet es zinu, ka mana latvietība palīdzēs justies kā mājās, vienalga kurā pasaules stūrī es atrodos.

L.P.P. 13

nosnuM tnerT

41 .P.P.L

enammarB agÄŤL 51 .P.P.L

Dziesmu svētku atskate -JĒKABS HAYES Šovasar, jūlija pirmajā nedēļā, Rīgā tika vareni nosvinēti XXVI Vispārējie latviešu Dziesmu un XVI Deju svētki. Dziesmu un Deju svētki kā tādi ir latviešiem liels notikums bet šogad tie tika īpaši svinīgi atzīmēti jo kā jau zinām, esam ceļā uz Latvijas simtgades jubileju! Līdz ar to, svētku programma šogad bija vel bagātāka nekā citos gados. Oficiālā svētku programmā tika iekļauti veseli 61 pasākumu bet neoficiāli bija krietni vairāk. Pateicoties ALJA stipendijai “Dosimies uz Dziesmu Svētkiem,” es biju viens no laimīgajiem, kurš varēja būt Rīgā uz visu svētku nedēļu un dzīvā piedzīvot daudzus šos pasākumus!

Ar to, ka braucu kā oficiāls svētku noslēguma koncertu dalībnieks kopā ar Nujorkas Latviešu kori un vēl piedalījos diriģenta Andreja Jansona mūziklā “Brīnumputns”, kuram pirmizrāde notika svētku nedēļas sākumā, daudz laiks tika pavadīts mēģinājumos, bet starplaikā centos izdarīt cik vien daudz cik bija iespējams. Hronoloģiski stāstot, man bija neaprakstāmi liels prieks un gods piedalīties pirmā oficiālā svētku pasākumā: koru konkursa finālā “Dziesmu Kari” Latvijas Universitātē kopā ar Emīla Dārziņa jaukto kori. Tas bija negaidīts notikums ko vienā teikumā vienkārši nespēju paskaidrot. Nākamā dienā mani pamodināja dziesmu melodijas no virsdiriģentu un virsvadītāju godināšanas. Sākumā domāju, ka tās nāca no televizora, bet izrādījās, ka tās bija atceļojušas no Dziesmu Svētku parka, kas atradās vienu pilsētas kvartāla attālumā. Tajā pēcpusdienā, kopā ar vairāk nekā 1900 kolektīviem, gāju ar Ņujorkas kori svētku dalībnieku gājienā, un pēc tam, uz atklāšanas koncertu un balli Skonto stadionā. Nākamās dienas lielāko daļu aizpildīja “Brīnumputna” ģenerālmēģinājums, bet vakarā tiku uz dančiem ar ārvalstu latviešu folkloras kopām Vērmaņdārzā, kur izdancojos kopā ar draugiem no ASV, Kanādas, Latvijas, un svešiem cilvēkiem. Nākamo dienu absolūti aizņēma pēdējie “Brīnumputna” mēģinājumi un divas pirmizrādes, viss VEF Kultūras pilī. Ceturtajā jūlijā nedaudz atvilku elpu un vienlaicīgi piedalījos iespaidīgi labi apmeklētā ALJA saviesīgā stundā krogs Aptiekā, kur sapulcējās vairāku simtu cilvēku, un vakarā paspēju vēl baudīt vokālo ansambļu garīgās mūzikas koncertu “Tev Tuvumā” Rīgas Svētā Jāņa baznīcā. Nākamās trīs dienas gandrīz pilnībā tika veltītas noslēguma koncerta mēģinājumiem Mežaparka lielajā estrādē, tomēr vakaros paspēju aizskriet gan uz latviešu vokālsimfoniskās mūzikas koncertu Arēnā Rīga, gan uz deju lieluzvedumu “Māras Zemes” un dalībnieku balli Daugavas stadionā. Pēdējā svētku dienā, izstaigāju Vērmaņdārza amata meistaru gadatirgu, nodziedāju visvarenāko noslēguma koncertu, un tad vēl sagaidīju saullēktu kopā ar pārējiem sadziedāšanās nakts dalībniekiem turpat Mežaparkā. Pēc tam, dziedot un dejojot devos mājās ar pašu pēdējo dalībnieka 11. tramvaju zinamā veidā patiešām pieliekot roku svētku noslēgšanai. Viss vienā skrējienā, kā mēdz teikt.

Par šo laiku paspēju piedzīvot arī tādu nedaudz abstraktu lietu, kas manuprāt bija interesantāka un iespaidīgāka nekā jebkurš patstāvīgs iepriekšminētais pasākums: vispārējā svētku atmosfēra un cilvēkos izjūtamais svētku gars. Turpinājums 19. lpp.

Foto: Aleksis Vizulis

L.P.P. 16

71 .P.P.L

Uve Strautmane

Māra Zālīte

81 .P.P.L M훮ra Z훮l카te

Laura N카gale

Jēkabs Hayes, no 16, lpp.

Varēju skaidri redzēt kā svētku sajūtas vienoja un ietekmēja katru klātesošo cilvēku, padarīja viņu laipnāku, jestrāku. Pozitīvas emocijas lēca no cilvēku uz cilvēku - to varēja vislabāk manīt svētku gājienā, kad ceļmalā stāvošie skatītāji nepārprotami atspoguļoja dalībnieku prieku un sajūsmu, ja pat nedubultoja to. Noteitki to nenosapņoju. Tālāk, latvieši, kuri man vienmēr ir likušies atturīgāki, noslēgtāki, atsala uz svētku nedēļu, biežāk smaidīja, tik ļoti nebaidījās uzrunāt svešu garāmejošu ļaudi vai blakus sēdētājus estrādē jeb sabiedriskā transportā.

Vēl, varēja redzēt, dzirdēt, un just kā latvieši lepojās par savu valsti un kultūras mantojumiem. Sarkanbaltsarkani karogi plīvoja katrā ielā vizmaz vienā vietā, ja ne uz katra gaismas staba. Katru dienu piebāstos tramvajos braucot turp un atpakaļ no estrādes, pasažieri kopā skaļi dziedāja tautas dziesmas, ieskaitot nedalībnieki. Tautas tērpos staigājošus cilvēkus silti sveicināja katrā pilsētas malā. Gan tērpos ģērbtie, gan dziedājošie staltāk gāja tamdēļ, ka bija savas tautas tērps mugurā un savas tautas dziesmas un valoda kabatā. Šo visu novērojot, svētku gars mani arī protams apciemoja un pacilāja. Pats lepojos par savu vecvecāku dzimteni un saviem tautiešiem vēl vairāk, nekā iepriekš. Pats nebaidījos uzsākt dziedāt dziesmu tramvajā. Pats siltāk izturējos pret svešiniekiem. Pats notiekti arī nepamanīju visus veidus kā svētku gaisotne mani ietekmēja. Tāda bija svētku maģija un to kārtīgi izbaudīju.

Pateicos ALJA-ai par iespēju piedalīties Dziesmu un Deju svētkos, par iespēju apmeklēt tik daudz foršu pasākumu, par iespēju tikties ar sen neredzētiem radiem un draugiem, un par iespēju saskārties ar svētku garu un gaisotni!

91 .P.P.L

Turpinājumi...

Jānis Skrebels, no 7, lpp.

Vairākus gadus dzīvojot ārpus Latvijas un stāstot draugiem un paziņām par Latviju, esmu sapratis, ka viņu atmiņā neaizķeras manis rādītie video vai stāstītais par Atmodu vai brāļiem Dukuriem, piemēram. Jo, godīgi sakot, viņus tas tik ļoti nesaista, tāpēc ka viņi ar to nespēj asociēties tik ļoti kā es. Maniem studiju biedriem Dziesmu svētki nekad nenozīmēs to pašu ko man, tāpat kā man nekad Prāgas pavasaris nenozīmēs to pašu ko maniem čehu draugiem, un tas ir tikai saprotami. Ko es gan esmu sapratis, ir, ka tiem draugiem, kuriem pirms mūsu iepazīšanās nebija īpašu izjūtu par Latviju, tieši es ar to saistos. Tāpat ir ar mani – ja kāds man jautā par Beļģiju vai Slovākiju, Pirmais, kas man iešaujas prātā, ir man tuvie draugi un atmiņas par viņiem. Tāpēc katrs no mums ir Latvija, jo mēs citiem saistāmies ar šo valsti – citi rada priekšstatu par mūsu zemi pēc mums. Savā ziņā katrs no mums ir Latvijas spogulis, jo citi (arī emocionāli) veido savus uzskatus par Latviju tieši pēc mums.

Lūk tāpēc latvietība, manuprāt, nav tikai karodziņš pie mēteļa vai bilde Instagram.

Latvietība ir kaut kas, kas ir tevī, tavā personībā un pasaules redzējumā. Latvietība ir tavā stājā un būtībā, kāds tu esi un kā citi cilvēki tevi redz. Tāpat latvietība ir tava uzvedībā un ieradumos, tavā attieksmē pret līdzcilvēkiem un pret dzīvi kopumā.

Galu galā, varbūt nemaz nevajag pārdzīvot, ka citiem, skanot Pūt, Vējiņiem, acīs nesaskrien asaras vai ārzemniekus Dziesmu svētki neaizrauj tik ļoti kā mūs. Tas kā tu runā par savu valsti un savu tautu, bieži vien ir svarīgāks par to, ko tu stāsti – aizrautība un degsme tavās acīs rezonēs citu sirdīs, jo šī aizrautība ir kaut kas tāds, ar ko var asociēties jebkurš neatkarīgi latvietis, dānis vai taizemietis.