Baltu vienotības maldu ceļos Ir pagājuši 775 gadi kopš brīža, kad 1236. gada 22. septembrī divas baltu tautas – latvieši un lietuvieši – apvienoja spēkus kopīgai cīņai pret vācu krustnešiem pie Šauļiem (vai Vecsaules - nav droši zināms). Šī diena izrādījās mūsu senčiem veiksmīga – tika sakauts Zobenbrāļu ordenis – un arī liktenīga - tieši tādēļ mēs šogad cildinām reiz pastāvējušo savienību. Tiesa, šajā saistībā bieži tiek minēta arī „vienotība”, kas it kā balstāma uz konkrēto notikumu. Taču tikpat bieži rodas jautājums, vai tāda maz eksistējusi? Vai baltu tautu daudzinātā „vienotība” nav bijusi vien acu apmāns, dažādu sakritību šķietamais rezultāts vai vēsturisko liecību nepareiza interpretācija, un - kas vēl svarīgāk - vai tā pastāv arī mūsdienās? Pilnībā uz šo jautājumu, šķiet, nevarēs atbildēt neviens, taču „vienotības” noliedzējiem, veicot rūpīgāku vēsturisko avotu analīzi un vispārējo apstākļu novērtējumu, par pierādījumu lieti noderētu apliecinājums, ka „vienotība” nepastāv trīs atsevišķās un ārēji šķietami nesaistītās sfērās – vēsturē, kultūrā un ekonomikā apvienojumā ar politiku - , kur „vienotība” izpaužas visspēcīgāk, tādejādi padarot šos „trīs vaļus” par balstu visam apgalvojumam. Tāpēc ir pamats uzskatīt, ka „vienotības” jēdziena neizpildīšanās kādā vai pat visās trīs minētajās jomās jau norādītu un „vienotības” neesamību. Šā raksta mērķis ir atklāt skeptisku skatījumu uz baltu tautu „vienotības” jēdzienu, paplašinot interesentu redzesloku šajā jautājumā un tādejādi tuvojoties patiesībai, kā arī pierādot vispārpieņemto uzskatu neviennozīmīga tulkojuma iespējamību. Raksta uzdevums ir, analizējot un pārskatot zināmos faktus un uzskatus trīs ar „vienotību” saistītajās sfērās (vēsture, kultūra, ekonomika), meklēt un pamatot alternatīvus interpretācijas veidus, tādejādi sasniedzot mērķi. Veicot avotu izpēti un izsverot interpretācijas iespējas, tiks pielietota aprakstošā pētniecības metode. Daudzviet spriedumi pamatosies uz loģisko domāšanu vai analoģijām. Pirms pievērsties „trim vaļiem” svarīgi izprast, par ko tad īsti būs šis raksts, tāpēc iesākumam nedaudz vispārīgas informācijas. Balti ir cilšu grupa, kas apdzīvoja Baltijas jūras austrumkrastu jau kopš trešā gadu tūkstoša pirms mūsu ēras. 15. un 16. gadsimta mijā no šīm ciltīm sāka veidoties tautas. Mūsdienās piespiedu kristianizācijas un tai sekojošās asimilācijas dēļ no daudzajām baltu ciltīm un tautām vairs saglabājušās tikai divas – latvieši un lietuvieši. Visbeidzot, lai novērstu pārpratumu iespējamību, vēl jāpiebilst, ka pie baltu tautām bieži maldīgi tiek pieskaitīti igauņi, kas cēlušies gluži no citām – somugru – ciltīm un kam ar baltiem nav nekādu radniecīgu saišu. Vispēdīgi, ķeroties pie paša iztirzājamā temata, jāsāk
tieši ar vēstures aspekta apskatu, kas ir vissenākais un arī nozīmīgākais no trim minētajiem ( jo bez tā gluži loģiski nevarētu pastāvēt kultūra un attīstīties ekonomika). Jau minētā 1236. gada Saules kauja ir pats baltu „vienotības” simbols, bez kura diezin vai būtu attīstījies pats esošais pieņēmums, jo, jāuzsver, - šis uzskats veidojies tikai vēlākajos gadsimtos, tāpēc uzskatāms par tiešu vēstures faktu interpretācijas rezultātu. Lai varētu apstrīdēt izteikto minējumu, svarīgākais uzdevums ir noskaidrot, vai ārpus konkrētā notikuma ietvariem nepastāv citi – ar to pretrunā esoši - fakti. Te nu ir svarīgi iestarpināt, ka 13. gs. vēl nebija izveidojušās tādas tautas kā latvieši un lietuvieši, bet balti pastāvēja diezgan sadrumstalotās vienībās – kopumā ap 10 mazākās ciltīs, kā zemgaļi, latgaļi, lietuvji, prūši u.c. Vēstures pētīšana šajā laikaposmā (līdz 12. gs.) ir visnotaļ sarežģīta un apgrūtināta un balstās pārsvarā uz minējumiem, kam par iemeslu ir rakstītu avotu trūkums jebšu, precīzāk sakot, praktiskā neesamība. Vāciešu rakstītā „Indriķa hronika” ir pirmais pilnīgākais rakstītās vēstures avots, kas stāsta par notikumiem Baltijā, turklāt tajā izklāstīts tikai vāciešu viedoklis par notikušo (vēsturi raksta uzvarētājs), uzsvaru liekot uz saviem iekarojumiem, nevis pretinieku (ne)saticību - ,respektīvi, baltu cilšu savstarpējās attiecības ir maz pētītas, datētas un aplūkotas vien pavirši garām ejot, kas tikai pastiprina nepareizas interpretācijas iespējamību. Taču arī iedziļinoties tajā pašā „Indriķa hronikā”, ir iespējams atrast pietiekami daudz „vienotībai” pretrunīgu faktu, kur īpaša interpretācija nemaz nav nepieciešama. Nepilna aprakstītā pusgadsimta laikā (1184 – 1227) hronikā saskaitāmi vairāk nekā 10 gadījumi, kad balti, apvienojot spēkus ar vāciešiem („ar” nevis „pret”, un uzsverams - ne vāciešu pakļautībā!), dodas cīņā viens pret otru. Spilgtākie no tiem – 1205. gadā zemgaļu augstdzimušais Viestards ierodas Rīgā, mēģinot pierunāt vāciešus uzbrukt lietuvjiem un pat iemaksā tiem ķīlu; ieraugot lietuvju spēcīgo karaspēku, zemgaļi grasās bēgt, taču, vāciešu drosmes iedrošināti, kopīgi nokauj ap 1200 lietuvju; 1213. gadā lietuvieši iebrūk latgaļu teritorijā, sasniedz Trikātu, posta, laupa, nogalina un aizved gūstā novada vecāko – Tālibaldu; 1219. gadā zemgaļi cīnās pret zemgaļiem pie Mežotnes pils; 1221. gadā vācieši kopā ar latgaļiem izdzenā 600 karavīru lielu lietuvju pulku, savāc un sadala laupījumu – , domājams, šeit pierādījumu pietiek, lai ikvienu interesentu vedinātu domāt, ka „vienotības” vietā baltus vadījis visparastākais „aprēķins” - , slēdzot īslaicīgas alianses pašlabuma vārdā, gatavībā vienoties pat ar iepazītu ienaidnieku (un pat par samaksu), tie vienlīdz bieži stāvēja te kopā ar, te pret vāciešiem. Jāpiebilst, ka tieši šeit arī visticamāk meklējama atbilde uz jautājumu, kāpēc vāciešiem vispār izdevās pakļaut baltus – tie bija sašķelti un viegli vēršami viens pret otru, tādejādi novārdzināmi, turklāt nesteidzās vien otram palīgā, iekams