kā zemnieciskas virtuves, ar „pieliekamā virtuves” rokrakstu. Lai saglabātu izaudzētos pārtikas produktus ziemas – pavasara mēnešu patēriņam, tos vasarā konservēja. Plašāk pielietojamie konservēšanas veidi bija skābēšana, sālīšana, žāvēšana. Rudenī, kad tika samazināti lopu ganāmpulki, gaļu iesālīja un žāvēja, kā arī žāvēja nozvejotās gan jūras, gan saldūdens zivis. Latviešu un lietuviešu tautu nacionālie ēdieni, pēc to gatavošanas tehnoloģijas, raksturojami kā vienkārši ēdieni, tajos dominē pelēcīgi brūnīgsnējie toņi, tiem ir raksturīga dabīgo produktu garšu. Abām baltu tautām vienojošā ēdienu grupa ir aukstais galds (īpaši vasaras sezonā), kura vēsturiski (līdz 19. gs.) veidojās vairāku apstākļu dēļ: 1. kalpi algu saņēma pārtikas produktos – rudzi, kartupeļi, siļķes, speķi, olas; 2. zemnieku darbs bija no saules līdz saulei, tāpēc laika trūkuma dēļ, vajadzēja aprobežoties ar vienkāršiem aukstajiem ēdieniem, kuru ieguve bija savā naturālajā saimniecībā – maize, sviests, biezpiena masa, biešu salāti, gaļas vai zivju žāvējumi. Tikai kopš 19.gs., krievu nacionālās virtuves ietekmē, aukstajā galdā parādījās dažādi pagatavotas pildītas zivis, dārzeņu salāti, gaļas ruletes. Šādi ēdieni strauji parādījās ne tikai turīgā slāņa virtuvē, bet arī „vienkāršās” tautas ikdienas uzturā, jo izejvielas bija ikvienam pieejamas. Latviešu nacionālajai virtuvei raksturīgi daudzi ēdieni, kuros izmantoti šķietami nesavienojami produktu salikumi, kā, piemēram, putra ar sālītām siļķēm, mannas biezputra ar saputotu olas baltumu, u.c. Par galveno produktu latvieši var uzskatīt rupjo rudzu un kviešu maizi. No rupjiem rudzu vai kviešu miltiem cep karašu, plāceņus ar biezpienu un speķi, sklandu raušus ar kartupeļu un burkānu pildījumu. Atšķirībā no lietuviešu tautas, latviešu ēdienkartē būtiska vieta nav zupām un saldajiem ēdieniem. Gaļas ēdienus vairāk gatavoja no cūkgaļas – svaigas, sālītas vai dūmotas, mazāk no liellopu, jēra gaļas un mājputniem. Zivju ēdienus gatavo no tradicionālajām jūras zivīm (reņģes, mencas, butes, siļķes), kā arī no saldūdens zivīm. Latviešu uzturā daudz tika izmantoti kartupeļi un citi dārzeņi. No garšaugiem ēdienu gatavošanā parasti lietoja sīpolus, pētersīļus un seleriju saknes, sīpolu lokus, pētersīļus un diļļu zaļumus. Iecienīta garšviela bija ķimenes, tās pievienoja maizei, saldskābmaizei, biezpienam, sieram, gaļas ēdieniem, skābētiem kāpostiem u.c .Gaļas ēdieniem, zupām un mērcēm par garšvielu mēdza pievienot arī sēnes. Medījumu gaļas ēdieniem pielika kadiķu ogas. Latviešu virtuve ir bagāta un tajā pašā laikā arī atturīga. Jo tautas kulinārija bieži vien tiek izmantoti produkti, kas tika kultivēti naturālajās piemājas saimniecībās, bet ēdieni no tiem, pagatavoti ar izdomu. Piemēram, „Suitu rauši“iecienīts ēdiens, taču tā pamats ir rudzu milti un burkāni.
Latviešu tautas nacionālais lepnums ir Jāņu siers, kas tika gatavots no vājpiena, biezpiena un sviesta, bet „asumu“ piešķīra ķimenes. Analizējot latviešu ēdienos izmantotos produktu salikumu un latviešu ēdienu gatavošanas veidu, var secināt, ka latviešu nacionālās virtuves uztura tradīcijas atbilst pareiza uztura prasībām. Graudu produktu salikums ar pākšaugiem un pienu ir devis organismam nepieciešamās pilnvērtīgās olbaltumvielas. Arī bez liesas gaļas pilnvērtīgās taukskābes iegūst no rupja maluma grauda izstrādājumiem, cūku taukiem, kaņepēm, daudzveidīgo skābēto produktu, kā arī dārzeņu un savvaļas augu lietošana nodrošina organismu ar vajadzīgiem vitamīniem u.c. bioloģiski aktīvām vielām. Senajiem latviešiem bija četri lielākie nacionālie svētki, kas saistīti ar saules stāvokli debess lokā jeb tā saucamajiem saulgriežiem. Šie četri ekliptikas punkti sadala gadu ceturkšņos, bet katrs ceturksnis sadalās uz pusēm, iezīmējot vēl četras latviešiem zināmas svinības: • Meteņi – starp Ziemassvētkiem un Lieldienām – Māras laiks, • Ūsiņi – starp Lieldienām un Jāņiem, • Māras – starp Jāņiem un Miķeļiem, • Mārtiņi – starp Miķeļiem un Ziemassvētkiem.
Visu garu ziemiņu Plāceņus ēdu, Nu nāca Lieldiena Ar baltām olām. Katriem saulgriežu svētkiem bija raksturīgi savi ēdieni. Lieldienu maltīte bijusi trūcīga, jo uz pavasara pusi ziemas krājumi bija beigušies. Ēdieni tika gatavoti galvenokārt no labības produktiem un piena – nekarsēti ēdieni – kupiņas, ziediņi. Lieldienu īpašie ēdieni ir ar simbolisku nozīmi - apaļi, tie atgādina sauli un saules atmodu, ir auglības un spēka simbols; tādi ir zirņi un plācenis vai rausis. Svētku svinīgais ēdiens ir olas, kas simbolizē sauli. Olas uzturā tik plaši lietotas tika tāpēc, ka šajā laikā vistas dēj visvairāk olas. Vasaras saulgrieži iekrīt zemniekam visnabadzīgākajā laikā, kad jaunā raža vēl nav ievākta un pagājušā gada krājumi jau iztukšoti. Uz Jāņiem saimnieki darīja alu, saimniece savukārt sēja Jāņu sieru, jo govis šajā laikā vislabāk dod pienu. Vēl pie šo svētku nacionālajiem ēdieniem pieskaitāmi pīrāgi, medus, raudzētas bērzu sulas.
Nāc, māsiņ ciemoties Ziemassvētku vakarā: Būs pupiņas, būs zirnīši, Būs cūciņas šņukurīts. Ziemassvētki latviešiem ir bijuši garākie svētki. Latvijā Ziemassvētkiem ir vairāki nosaukumi: bluķa vakars, ķūķu, koču vakars. Ziemassvētkos ēdienus para-