un iedvesmu rīkot dažādas akcijas, notika ķēdes reakcija un šie dumpinieki iedvesmoja Lietuvas inteliģenci pieprasīt lielāku cieņu pret viņu valodu un kultūru. Viens no spilgtākajiem notikumiem bija Roma Kalanta (Romas Kalanta) pašsadedzināšanās, kas izraisīja dažādas pretpadomju demonstrācijas.
Karikatūras vēsture un raksturojums Kā skaidro tezaurs.lv karikatūra ir: „Smieklīgi pārspīlēts (kā) attēlojums, atveidojums. [..] Tas, kas nav atbilstošs savam nosaukumam, vārdam, būtībai, uzdevumam, ir izkropļots u.tml.” Šis vārds ir cēlies no itāliešu valodas un nozīmē „pārspīlēt”. Vispār karikatūra nav cēlusies tik nesen, kā man šķita. Ar ko līdzīgu jau nodarbojās Leonardo da Vinči (Leonardo da Vinci), bet daži to apšauba, sakot, ka tādi attēli, kā redzams 1.pielikumā, nemaz nav domāti kā karikatūra, bet gan vienkārši izdomāti tēli. Par oficiālo karikatūras izgudrotāju tiek uzskatīts septiņpadsmitā gadsimta vēstures gleznotājs no Boloņas Annibāls Karači (Annibale Carracci), kurš karikatūru definēja kā kaut ko neglītu, kā galējo pretstatu skaistumam un nodarbojās ar portretu radīšanu, kuros slēpta kāda dziļāka doma. Vēl svarīgs ir Džianlorenco Bernini (Gianlorenzo Bernini), kurš ir leģendārs ar savu spēju radīt atpazīstamu cilvēka portretu ar trīs līnijam vien. 18.gadsimtā šī mākslas forma aizceļo uz Angliju, kalpojot kā augstako šķiru izklaide, bet 19.gadsimtā, pateicoties iespiedmašīnas radīšanai, karikatūru sāk izmantot politiskiem un „netīriem” mērķiem – politisko konkurentu nomelnošanai. Pirma pasaules kara laikā ar karikatūru aizraujas Amerikas Savienotās Valstis. Pārmaiņas pēc karikatūra vairs nav tikai sliktā izcelšana, bet jau kļūst kā sabiedrībā jautrību radošs līdzeklis, kas palīdz ar smaidu uz lūpām pārdzīvot grūto kara laiku. Karikatūra beidzot ir jautra, krāsaina un vairs netiek izmantota tikai politiskiem mērķiem. Šis ir karikatūras Zelta laikmets. Mūsdienās vairs nav arī tik svarīgi kariķēt kādu vienu konkrētu personu, to dara arī ar veseliem sabiedrības slāņiem, grupām, daļām. Karikatūra arī vairs nav tikai mākslas forma, ar kuru pelna cilvēki, kuri strāda avīzēs vai žurnālos. Gandrīz katrā tūristu apmeklēta pilsētā uz kāda stūra sēž cilvēks, kurš ar pāris līnijām spēj smaidu raisošā veidā attēlot katru garāmgājēju. Protams, par attiecīgu samaksu. Tātad, viens no mērķiem karikatūrai spēlēties ar māti dabu un izcelt kādas īpatnības, ko tā radījusi, lai atspoguļotu kādas personas raksturu vai vienkārši izskatu. Vēl karikatūra ir arī kāda notikuma, idejas, sabiedrības ieradumu, pārstāvju izcelšana vai pārspīlēšana. Šis veids manā skatījumā arī ir populāraks Lietuvā un Latvijā padomju laikos.
Kopīgās tēmas Lietuvas un Latvijas karikatūras mākslā laika posmā no 1940 – 1980.gadam Īsajos abu valstu vēstures ieskatos var skaidri redzēt, ka Lietuvu un Latviju vieno daudz traģisku vēsturisku notikumu. Abas valstis ir bijušas vienu un to pašu varu okupētas, šo okupāciju laikā gan Lietuva, gan Latvija zaudējušas daudz cilvēkresursu, to teritorijas un dabas ir pāri gājušo režīmu bojātas. Bet tai pašā laikā kaimiņvalstu iedzīvotāji vienmēr uzturējuši sevī vēlmi gūt neatkarību un pratuši neuzkrītoši pasmieties par apspiedējiem, darot to arī karikatūrās. Izšķirstot divas grāmatas, kurās apkopotas latviešu un lietuviešu padomju laiku karikatūras, izkristalizējās septiņas aktuālākāš tēmas: 1) reliģija; 2) laulības dzīve; 3) pastāvošā iekārta; 4) alkoholisms; 5) sievietes daba; 6) bērnu audzināšana; 7) ārpolitika. Diezgan pārsteidzoši, ka visvairāk karikatūru gan lietuviešiem, gan latviešiem ir saistībā ar alkohola lietošanu, ko var tulkot vai nu kā patiku pret alkoholu un kaunēšanos no tā vai arī kā nepatiku pret cittautiešiem, kuri pār mēru aizraujas ar spirtotajiem dzērieniem. Man pašai vismīļākā karikatūra par šo tik populāro tēmu ir Jāņa Briņķa karikatūra, kurā alkohola mīļotājam līdz ar dzēriena pudeles saplīšanu rodas sajūta, ka saplīst pasaule (sk. 2.pielikumā). Pirms atšķirīgā vienu un to pašu tēmu atspoguļojuma kaimiņvalstu karikatūrā vēlos nedaudz pieminēt mazas, bet tomēr atšķirības karikatūru tematikā. Lietuvieši vairāk aizrāvās ar dabas aizsardzības tēmu, manuprāt, jo viņu valstī uzbūvēja Ignalinas atomelektrostaciju, un izrādīja karikatūrisku uztraukumu arī par jauniešiem, kuri lieto alkoholu un pārāk daudz izklaidējas, bet latviešu karikatūras mākslinieki bija noraizējušies par vecajiem cilvēkiem, kurus jaunā paaudze pamet vienus kaut kur laukos. Atšķirības Lietuvas un Latvijas padomju karikatūrā līdzīgu aktualitāšu atspoguļojumā Lai meklētu atšķirības Latvijas un Lietuvas padomju karikatūrā, es izvēlējos divas karikatūras no katras ieriekšējā nodaļā aprakstītās tēmas, paralēli vēl atceroties un pārlūkojot arī pārējās pieejamās karikatūras. Izvēle nebija nejauša, es izvēlējos tās karikatūras, kurās viena un tā pati doma attēlota sižetiski ļoti līdzīgi vai pat vienādi, lai vairāk uzmanības varētu pievērst vizuālo līdzekļu lietojumam. Visas manis izvēlētās karikatūras ir redzamas arī šinī referātā (Sk. 3-9.pielikumu). Lietuviešiem daudzas karikatūras ir uz zila fona,