Diakonijas vēstis N45 by Ernests Kečko

______________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________----

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE 2010. gada decembris Nr.45

Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Mācītāja sleja Otrajā Adventa nedēļā tradicionāli notika senioru Ziemsvētku pēcpusdiena, jau trešo gadu paši vecākie cilvēki tika atvesti līdz savai baznīcai, tam tika dota īpaša Rīgas Domes atļauja – ar auto iebraukt Vecrīgā līdz pašām Jāņa baznīcas durvīm! Draudzes jaunie puiši un vīri šajā dienā ir visgaidītākie- ka tik nesajauc adresi, ka neaizbrauc citur, neiztiek arī bez kurioziem... Šī gadā senioru vakarā Mārtiņš Bisters man uzdāvināja savu sastādīto un tikko izdoto pēdējo, piekto Leonīda Breikša grāmatu. Draudzes koris savā repertuārā ietvēris J.Lūsēna “Diatonisko kantāti”, kuras teksta autors ir L.Breikšs. Kantātes vārdus es lasīju senioriem, tie ir dīvaina miera pilni un pravietiski uzrunā cilvēkus visos laikos: “Rāmi aiziet gads pēc gada, zinu: vada arī mani Dievs. Un es lieku sirdij zvanīt prieku savā sapņu kalnā pakāpies. Tavās rokās ir sākums un beigas, Tavās rokās ir alga un sods. Un es mierīgi eju bez steigas, jo – šī ticība mieru man dod.” Tā iznāk, ka L.Breikša ticība palīdzēja viņam iziet savu upura ceļu un palīdz vēl arī mums – paļauties un sagaidīt – par to izlasīju V sējumā: “... Bet ir viena nakts gadā, kad visas zvaigznes kopā domā tikai par vienu vienīgu sapni, sapni, kas jānosapņo visiem zemeslodes bērniem. Tas ir gaišākais sapnis no visiem, tas ir sapnis par pašu Dieva Dēlu, ko pats Debesu Valdnieks šajā naktī sūta zemes virsū. Tā ir lielā Ziemassvētku nakts, kad pats Dievs nosēstas pie neredzamām ērģelēm un spēlē svētu dziesmu visai zemei. Un no šīs dziesmas gaišāks un labāks kļūst katra cilvēka prāts, un no šīs dziesmas slimie jūtas stiprināti un bēdīgie sajūt prieku, un nelaimīgie sajūt laimes glāstošo roku. Savu vienīgo dēlu Dievs dāvina zemei šajā naktī... Un tādēļ viņš svētī tos, kas liek savam priekam izskanēt šajā naktī jaukās dziesmās, un tādēļ viņš svētī tos, kas šajā naktī ir labi pret visiem un ikvienu, pat pret tiem, kas viņiem ļaunu reiz darījuši. Lieliem brīnumiem liek notikt Dievs šajā nakti. Tās labās domas, ko mēs šajā vakarā domājam par citiem, tās piepildās pie mums. Un tas, ko mēs citiem novēlam, tiek mums pašiem. Un tas, ko mēs citiem dāvinām, tiek mums pašiem atdāvināts. “Pievienojos Dieva svētības vēlējumā un pārliecībā, ka ticība mūs vedīs Tā Kunga ceļā. Jūsu mācītājs Juris

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Gods Dievam augstībā! 8

Un gani bija ap to pašu vietu laukā, tie, nomodā būdami, sargāja naktī savus lopus, 9 un Tā Kunga eņģelis pie tiem piestājās, un Tā Kunga spožums tos apspīdēja, un tie bijās ļoti. 10 Bet eņģelis uz tiem sacīja: "Nebīstieties, jo redzi, es jums pasludinu lielu prieku, kas visiem ļaudīm notiks: 11 jo jums šodien Pestītājs dzimis, Dāvida pilsētā, kas ir Kristus, Tas Kungs. 12 Un to ņemieties par zīmi: jūs atradīsit bērnu autos ietītu un silē gulošu." 13 Un piepeši tur pie eņģeļa bija debespulku draudze; tie slavēja Dievu un sacīja: 14 "Gods Dievam augstībā, un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts." Lūkas evaņģēlijs 2:8-14 Es sveicinu Jūs visus skaistajā Ziemassvētku laikā, kad domājam un atceramies par Dieva Dēla piedzimšanu pasaulē. Pasaulē, kura vienmēr bijusi sarežģīta, konfliktu pilna - tieši tādēļ, ka tajā dzīvo cilvēki. Tikai vientuļā salā vai dziļā mežā mēs varam staigāt kā Ādams un Ieva un priecāties par Dieva radīto skaistumu. Dieva Dēlam bija jānāk, lai mums palīdzētu tikt galā pašiem ar sevi. Kas ir grūtību iemesls vai mums tika dots par daudz brīvības, vai tikām par augstu celti, par daudz prasīts? Varbūt mēs tomēr spējam attaisnot Dieva uz mums liktās cerības – pārvaldīt šo tik daudzveidīgo, bagāto un teiksmaino zemi? Kā lasām evaņģēlijā, tad Jēzus piedzimšanas notikumā bija iesaistīti visi – gan valdnieki, kuru vārdi te ir uzskaitīti, kā skaidra un vēsturiska laika liecība, tāpat arī daudz tādu vienkāršu cilvēku kā gani- arī viņi piedalās, lai saņemtu un nodotu tālāk Dieva Vēsti pasaulei. Betlēme, mazā, toreiz nezināmā pilsētiņa, kurā nav vietas Jāzepam ar Mariju, Betlēme šodien ir noslēpta aiz augsta aizsargmūra, un ir tikpat slavena kā bagātā un varenā Jeruzaleme. Pēc ķeizara Augusta pavēles visi devās uz savām dzimtas mājām, lai pierakstītos un arī šodien Ziemassvētki ir laiks, kad visi dodas uz mājām, lai būtu kopā kā dzimta. Vai arī tieši pretēji - dodas prom, kalnos vai uz siltām jūrām, atvaļinājumā, brīvdienās, prom no savas dzimtas un valsts nedienām. Es sveicinu Ziemsvētkos tos, kas ir mājās atbraukuši, lai būtu kopā ar savējiem savā zemē!

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Mēs dzirdam un redzam cik cilvēkiem sarežģīti sarunāties, vienoties par kaut ko. Tik daudz viltus piedzīvots, ka nevar tā vienkārši parādīt roku bez cimda, lai rādītu ka tur nav paslēpts ierocis, jo lielākais ierocis šodien ir cilvēka prātā. Tas ir attīstījies un izveidojis metastāzes, kas pārņem un ir gatavs visu nožņaugt. Ja apzināmies, ka pie šo metastāžu veidošanas klāt ir ļaunais, tad var arī zust cerība, un ticība pārvēršas par māņticību, ko redzam ik uz soļa, bet mīlestība par ienaidu. Ja zinām par ļauno, tad varam arī saprast, ka ar saviem spēkiem nevaram to pievarēt, ka mums ir pietiekami skaidri parādīts Glābšanās ceļš, kurā mūs uzstājīgi ved Kristus. Mēs satiekamies ne tikai ar naidīgiem vai neuzticīgiem ļaudīm, mums ir pietiekami daudz draugu, ar kuriem ir tik viegli sarunāties par visām lietām, ka bieži nevaram vien šķirties, kaut arī tiekamies varbūt pirmo reizi, bet liekas, esam vienmēr bijuši pazīstami! Mums ir uzskati, kas neplēšas ar otru, kur diskusijas nevis sanaido, bet ved aizvien tuvāk pie viena mērķa, virziena atrašanas! Ja jums tā ir gadījies, tad jūs nojaušat, ka šie cilvēki ir kristīgās ticības patiesi, vienkārši pārstāvji. Bieži jūs pat to nezināt, ar interesi lasot kādu pozitīvu vēstošu interviju, kurā tikai beidzamajā rindkopā cilvēks saka: “Tā ir Dieva svētība, ka visi darbi šķiras un mums ir pārliecība par nākotni.” Ne vienādas domas, bet viens pamats. Ne vienāds uzskats - par ūdens daudzumu kristībās, kas izveido dažādas konfesijas, bet viena Kristus klātbūtnes apzināšanās. Katram ir citādi Ziemassvētki, vienam skriešanās pa sniegu, traukšanās no kalna un pa ledu, ka vaigi sarkani un veselība veselam mēnesim, citam dziesmās un dejās mēli un augumu lokot, vēl citam baznīcā Ziemassvētku dziesmas dziedot. Visu varētu sākt no tā viena, kas pāri visam skan – Gods Dievam augstībā! Visvairāk jautājumu mums ir par sevi un savu dzīvi. Līdz brīdim, kad Svētais Gars mums sāk atklāt visas lietas, un mēs nonākam saskaņā ar Dieva prātu. Ja arī otrs cilvēks ir šādā saskaņā, tad tas ir tas kopīgais pamats uz kura stāvot var sākt tādas pasaules veidošanu, kur ļaunumam ir grūti iespraukties. Katri Ziemassvētki ir iespēja sākt ceļu, kas izmaina visas attiecības, tomēr, nav jāgaida kāds īpašs datums, tas jau ir noticis, tas ir piepildījies tajā laikā, kuru apraksta Evaņģēlijs un Pāvila vēstules:

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

„žēlastība, kas nes pestīšanu visiem cilvēkiem, audzinādama mūs, lai, atsacīdamies no bezdievības un pasaulīgām iekārēm, prātīgi, taisni un dievbijīgi dzīvojam.” Dieva Gars jau ir pie mums, tikai jālūdz, lai Viņš darbojas, lai nāk pie mums lūgšanās un grēku piedošanā. ...līdz tam ir kāds ceļa gabaliņš ejams, jo prāts mums neļaus tā uzreiz atvērt sirdi Dieva priekšā. Mēs ilgi sevi stiprinām ar pašu izdomātām teorijām par stiprajiem un vājajiem cilvēkiem, sevi uzskatīdami par pietiekami patstāvīgiem un stabiliem. Bet, vai tad visas paaudzes, kas pirms mums dzīvojušas, kas šodienas zinātnei pamatus ielikušas, būtu tās nestabilās? Tieši visa kopuma – fiziskā un garīgā, redzamā un neredzamā - lietošana spēj izskaidrot viņu panākumus. Mūsu laikā pasaule ir kļuvusi tik sarežģīta, ka to mākslīgi samazina, jo liekas, Dieva lietām tur vairs nav vietas, bet tieši tās visu izskaidro. Vienotība ir iegūstama nevis vienotā laika vai finanšu sistēmā, bet viena Gara, vienas Dzīvības apziņā, tas ir pamats, kas saskaņo visas mūsu attiecības. Šī uzdevuma dēļ dzima Jēzus un nav svarīgi, kurā tieši gadā tas notika, un kāda tieši zvaigzne stāvēja virs Viņa šūpuļa. Ir noticis galvenais – Dievs ienāk pasaulē kā cilvēks, un cilvēks piedzimst, nevis nolaižas ar lidojošo šķīvīti. Viņš savas dzīves pirmajā vakarā droši vien neganti brēca un meklēja pēc mātes krūts, nevis apskaidrotām acīm skatījās uz saviem pestījamiem cilvēkiem. Viņam bija jābūt cilvēkam, un cilvēkam ir jāēd un jāaug, līdz pienāk laiks, kuram Viņš ir aicināts un izredzēts. Arī mums būtu laiks apzināties, ka mēs esam kas vairāk kā cīnītāji par savu labklājību, mums ir dota laba vieta uz šīs zemes, to kādreiz tīri labi apsaimniekoja, un labi dzīvoja, un bērnus sūtīja skoloties. Mēs esam šo seno, vēstures notikumu izpluinīto dzimtu pēcnācēji, mums savs dzimtas gods jānes tālāk. Iesvētes mācībās, tas ir paslēpies zem 4.baušļa – Tev būs savu tēvu un māti godāt, lai tev labi klājas un tu ilgi dzīvo savā zemē. Te ir gan mūsu zeme, gan mūsu labklājība – un tā sākas no iepriekšējo paaudžu iegūtās mācības pārņemšanas. Lai mēs viens otru cienītu un palīdzētu, lai arī kaimiņu redzētu, kura bērni tālumā vai kurš vientuļš. Lai arī to, kas sniegā guļ, pieceltu. Jo cilvēks cilvēkam nav vilks, tieši to saka Ziemassvētku vēsts - Miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts.

Bet pāri visam – Gods Dievam augstībā! Viņš ir dzimis mūsu vienotībai un cilvēcībai. No šī viena pamata sākas dzīve, kurā ir saprotamas attiecības. Ar sevi, cilvēkiem un Dievu. Āmen! Mācītājs Juris Zariņš

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Mūžības saskaņa Cilvēks ir tāda īpatnēja būtne- viņam nekad nav īsti labi. Ja līst lietus, viņam ir par slapju, ja ir sausa un silta vasara, viņam ir par karstu, ja snieg sniegs, tas noteikti ir par daudz... Cilvēks nekad nav mierā ar to, ko Dievs dod, un kā Viņš visas lietas kārto. Kurnēšana kļuvusi par dzīves normu- laikam taču mēs vairs neprotam priecāties un atvērt savu sirdi Dieva priekam par mums. Bērnībā abas ar māsu no deviņus kilometrus tālās skolas nācām kājām. Ziemā bridām pa pāris metrus augstajām kupenām, kas bija sapūstas abpus ceļam, un priecājāmies par šo bagātību. Priecājāmies arī par mazo dīķīti aiz mājas, kura vidū paps bija iedzinis mietu un piestiprinājis ragaviņas. Kāds tas bija karuselis! (Vai tagad esat kaut kur uz dīķa redzējuši šādu uzparikti?! Tētim nav laika ar tādām lietām nodarboties, jā...un kur tad ir tas tētis?) Mēs toreiz priecājāmies par „pliko stikleni”, ar ko kaimiņ onkulis, nākdams no veikala, mūs uzcienāja...Eglīte mājās bija brīnums, un par to priecājāmies no visas sirds- tā bija pati skaistākā egle, jo citas taču nebija... Arī katra dāvana bija ilgi gaidīta un dārga... Šodien visa kā ir par daudz. Par daudz svētku. Par daudz skapī drēbju, ledusskapī par daudz ēdamā, par daudz trokšņa uz ielas un jautrības visās vietās... Mūsu vecāki ēda kūkas lielos godos, mēs tās ēdam vai katru dienu un nejūtam vairs tās garšu. Cilvēks ir pazaudējis sāta sajūtu. Vienmēr kaut kā trūkst. Gribās noķert to un to un vēl to arī..., tad nu gan mēs būsim laimīgi! Bet- nekā! Laimei vajag pavisam ko citu. Laimei vajag saskaņu. Saskaņu ar Dievu, ar sevi un citiem cilvēkiem. Un to nevar nopirkt par naudu, bet var iegūt ar mīlestību un žēlsirdību. Līdzcietīga mīlestība ir tā, kas patiesi saista cilvēku pie cilvēka un visus kopā pie Dieva. Svētkus var uzburt ne jau tikai ar bagātīgi klātu galdu, dāvanām un jautru mūziku - dievbijība un mīlestība atver cilvēka sirdī un dvēselē avotu, no kura plūst tāda dzīvība, miers un saldums, kādu nedod nekas cits uz visas šīs grēcīgās pasaules. Un maza, egles zariņam piesieta svecīte var kādam sniegt neaizmirstamu pārdzīvojumu un laimes sajūtu... Mums taču vajag tik maz- lai kāds uzlūko un uzsmaida, lai apskauj un paprasakā tev iet? Laimei vajag tik maz- sajūtu, ka tu neesi aizmirsts,- piederības sajūtu ne tikai savai draudzei, kas tevi- slimu, vecu un nogurušu cilvēku uzskata par īpaši svarīgu un vajadzīgu, bet kaut kam lielākam, cilvēka prātam neaptveramam un mums katram tik nepieciešamam- mūsu Kungam un Pestītājam, kas nāk šajā Svētajā naktī pie mums, lai mēs aiz visiem laicīgajiem trokšņiem un vārdiem sajustu un piedzīvotu mūžības saskaņu. Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Mazās Betlēmes Godība (

fragmenti no A.Veinberga grāmatas „Pa Jēzus pēdām”)

Saaicinājis visus tautas augstos priesterus un rakstu mācītājus, Hērods izzināja no tiem, kur Kristum būs piedzimt. Un tie viņam sacīja: „Betlēmē Jūdu zemē, jo tā raksta pravietis: Un tu, Betlēme, jūdu zemē, tu nebūt neesi mazākā starp Jūdas ciltskungiem; jo no tevis nāks valdnieks, kas ganīs manu Israēla tautu.” (Mt.2,4-6) Viss, kas ar Betlēmi saistās, ne tikai mums liekas, bet arī bija un ir mazs. Maza pilsētiņa. Maza kūtiņa. Maza silīte. Mazs bērniņš. Mazi, neievērojami ļaudis – Jāzeps un Marija, kuriem pat nav kur palikt. Kad iegriežaties tagadējā Kristus piedzimšanas baznīcā, jūs ieejat pa durvīm, kas ir slavenas viņu mazuma dēļ. Tikai pa vienam un pieliecoties jūs tur tiekat iekšā un ārā. Un, kad pa šaurām kāpnēm jūs nonākat tumšā pazemes telpā, apkvēpušā alā, kur mūžīgas uguns lampiņas deg virs zvaigznes marmorā, kas vēsta: šeit vārds tapa miesa, -jūs jau esat kaut ko mazu un šauru sagaidījuši, un tomēr jūs esat pārsteigti. Ne vēsts no tā, ko renesanses lielie meistari gleznojuši: augstus stabus, cēlas velves, mājīgas nojumes. Bet šinī mazumā ir kaut kas liels. Bērniņš izaugs liels, protams. Mūžīgi nepastāvēs šaurība un svešniecība Jāzepam un Marijai un viņu pirmdzimtajam. Vispirms šis apslēptais lielums, nākotnes lielums, ir izteikts pravietojumā par Betlēmi. To sludinājis pravietis Micha. To atkārto Matejs. Tautas augstie prieteri un rakstu mācītāji tādu ziņu sniedz Hērodam. Hērods, kura valdīšanas beigās piedzima Jēzus, pats savā laikā ir dēvēts un vēsturē ir akceptēts ar pievārdu „lielais”. (...)Hērods bija pirmais, kas, Betlēmes vārdu dzirdot, ausījās: mazā Betlēme nav tik maza: „No tevis nāks valdnieks”! Dāvida laiks sen bija pagājis. Tūkstoš gadu šķīra Hērodu no Dāvida. Bet Betlēmi joprojām sauca par Dāvida pilsētu. Mēs to atkārtojam katros Kristus bērna svētkos, lasīdami Lūkas 2.nodaļu. „No tevis nāks valdnieks”! Tāpēc mēs lasām: ķēniņš Hērods izbijās. Vīrs, kas prata arvien tikt cauri un par kaunu un godu nebēdāja, izbijās. Varens valdnieks izbijās no bērna un Betlēmes, kāda maza bērna, kas tikko bija piedzimis. Cik mazs esi tu, Hērod! Kāds vēstures punduris tu esi pret valdnieku, kas valdīs pasauli.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Bērns dus silītē. Eņģeļi lido telpā. Ganiņi zemojas un pielūdz. „tur ganiņi ienāk un ceļos krīt.” Jāzeps un Marija klusē lielā laimē un brīnumā. Ko citu lai viņi darītu, kad ar eņģeļu balsīm Dievs runā? Ir tiešām klusā nakts. Svētā nakts. Pirmā klusā, svētā nakts, kad visi dus, nomodā vēl ir Jāzeps un Marija. Kūtī Dāvida pilsētā Jēzus silītē dus. Tas ir tik skaisti, ka nekā skaistāka un svētāka pasaulē nav. Tāda nakts nekad vēl nebija bijusi un tādas nekad vairs nebūs. Bet , kas viņā īpašs, liels un svēts un vienreizējs, tas tomēr nav gluži pazudis gadu simtu vējos un putekļos. Tas atkārtojas . Kaut kas tuvu tam notiek visos mūsu dievnamos un mājās, kur pulcējas draudze un ģimenes pateikt un slavēt svētvakarā un svētajā naktī. Tā mazā dziesma – Klusa nakts, - tā ir mūsu lielā valdnieka dziesma. Viņa valda. Viņai ir vara pār mums. Mēs nevaram dziedāt citādi, kā arī sevi juzdami starp ganiņiem un lopiņiem un gudrajiem Betlēmes kūtī. Līdz ar viņiem liecas mūsu galvas, un ceļos slīgst mūsu kājas, un mēs zemojamies. Mēs pielūdzam un klusējam, siržu valdnieku godinādami.(...) Tas bija mākslas pilsētas Florences mūks– gleznotājs brālis Andželiko, kas pirmais ievedis ziedus Kristus piedzimšanas gleznās. Kāds angļu gleznotājs to papildinājis līdz ekstrēmam; sniega un ledus klāta pasaule visapkārt, bet ziedonis Betlēmē ap Jēzus bērniņu. Gleznotājam ir taisnība. Tāda ir Betlēme. Tāds ir Kristus bērniņš. Tas ir veids, kā Viņš valda. Kur Viņš valda, tur uzzied vasara un uzplaukst mīlestība. Skalbe pasakā par bārenīti ir tēlojis ko līdzīgu. Ziemas sniegā un aukstumā , vientuļa un atstāta, latviešu meitene – bārenīte uzkāpj pie māmiņas debesīs un dabū zelta ābeles sēkliņu. Šī ābele uzzied ziemā. Sniega un siržu aukstumā plaukst ziedonis kā debesu balva visiem vientuļajiem un nosalušajiem. ...To valdīšanu, kā Betlēmes bērniņš valda, arvien ir bijis grūti cilvēku valodā izteikt. Tas ir brīnums, kā bērns var valdīt. Mēs nekurnam. Mēs lūdzam: nāc, valdi! Neaizej. Esi un paliec mūsu vidū. Esi vairāk valdnieks pār mums un mūsu dzīvi. Vārds tai varai, ar kuru Jēzus pār mums valda, nav īsteni nekad mums bijis svešs. Mācīsimies to no jauna pazīt lielā valdnieka dzimšanas dienā. Šis vārds ir – mīlestība.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Katram laikmetam un katrai tautai ir savi varoņi un nevaroņi, savi priekšstāvji un sekotāji, savi izredzētie un izstumtie, kā arī tādas personības, kuras nepakļaujas nekādam iedalījumam. Viens no visintriģējošākajiem domātājiem filozofijas vēsturē, kura personības un daiļrades atminēšanai jau vairāk nekā pusotru gadsimtu veltīts ne mazums pūļu, ir dāņu vienpatis Sērens Obe Kirkegors (1813-1855). Sarunas (fragmenti, aptuvens tulkojums)

Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man, grēciniekam žēlīgs! (Lk. 18:13). ...šie vārdi attiecas uz Evaņģēlija vietu par muitnieku un farizeju: farizejs – liekulis, kurš māna sevi un vēlas apmānīt Dievu, turpretī muitnieks - atvērts Dievam, un Dievs attaisno viņu. Taču liekulība var slēpties arī zem cita veidola - ir liekuļi, kas dvēselē līdzinās farizejam, bet par paraugu sev izvēlējušies muitnieku...,tie liekulīgi stāv iztālēm, ne tā, kā Evaņģēlija farizejs, kurš lepni stāvēja priekšā; tie nodur acis – ne tā, kā farizejs, kurš lepni vērsa skatienu uz debesīm; tie liekulīgi nopūšas: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”; ne kā farizejs, kurš lepni pateicās Dievam par savu taisnumu,- liekuļi, kuri līdzīgi, kā farizejs teica savā lūgšanā: ” Dievs, pateicos, ka es neesmu tāds, kā šis muitnieks,” liekulīgi saka:” Dievs, pateicos Tev, ka es neesmu tāds, kā šis farizejs”. Jā, protams, kristietība ienāca pasaulē un mācīja mums pazemību, tomēr ne visi iemācījās no kristietības pazemību – liekulība pieņēma jaunu veidolu un palika tā pati, pareizāk sakot, kļuva vēl sliktāka. Kristietība ienāca pasaulē un iemācīja, ka nevajag lepni un patmīlīgi meklēt pirmo vietu pie galda, bet jāieņem vispieticīgākā vieta pie galda – un tūlīt pat lepnība un patmīlība ieņem pašu pieticīgāko vietu pie galda, tā pati vecā lepnība un patmīlība, - bet nē, -ne tā pati, bet vēl ļaunāka par iepriekšējo. Un tāpēc, redzot, ka liekulība, lepnība, patmīlība --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

tāpat grēcinieka izmisums un pasaules gars spēj visu apgriezt otrādi, kāds varētu vēlēties pārrakstīt otrādi šo Bībeles stāstu. Bet vai ar to būtu līdzēts? Jo tā būtu veltīga prāta piepūle, sarežģīts mēģinājums nodrošināties pret viltību. Nē, tikai viens uzvar viltību, pie tam uzreiz un bez ierunām – tā ir Evaņģēlija vienkāršība – vienkāršība, kura vienkārši un bez viltus it kā ļauj sevi apmānīt, un tomēr vienkārši paliek pati. Ļaunums ir pilnīgi nespējīgs to piedabūt uz prātuļošanu un nespēj iedvest tai vēlēšanos kļūt pasaulīgi gudrai. Patiesībā, ļaunums gūtu draudīgu uzvaru, ja tas spētu izaicināt vienkāršību mainīties, kļūt gudrai tālab, lai padarītu savu eksistenci drošu. Jo droša, mūžīgi droša ir tikai pati vienkāršība, kura, vienkārši ļaujot sevi mānīt, vienlaikus skaidri atmasko melus. Bet parunāsim par muitnieku. ...Muitnieks stāvēja iztālēm. Ko nozīmē stāvēt iztālēm? Tas nozīmē stāvēt vienam, koncentrēti stāvēt Dieva priekšā – tālu no cilvēkiem un tālu no Dieva – no Dieva, ar Kuru pie tam tu atrodies vienatnē. Kad tu esi viens ar kādu cilvēku, tu esi viņam maksimāli tuvs; ja kopā ar jums ir vēl kāds, tad tu esi jau nedaudz tālāk no šī cilvēka. Bet attiecībās ar Dievu ir pretēji: ja tev blakus ir daudz citu cilvēku, tev liekas, ka esi tuvāk Dievam, un tikai tad, kad tu paliec vienatnē ar Dievu, tu atklāj, cik tālu tu esi no Viņa. Pat ja tu neesi tik liels grēcinieks, kā muitnieks, par kuru arī cilvēcīgais taisnīgums spriež kā par vainīgu: ja tu stāvi viens Dieva priekšā, tu arī stāvi tālu. Līdzko starp tevi un Dievu parādās vēl kāds, tev maldīgi sāk likties, ka nemaz jau tik tālu tu nestāvi. Un pat, ja tu atzīsti, ka tas vai tie, kas atrodas starp tevi un Dievu, ir labāki par tevi: vienalga, tu neesi vairs tik tālu, kā kad tu vienatnē stāvi Dieva priekšā. Vienmēr, kad kāds parādās starp tevi un Dievu, tu zaudē īsto mērogu, jo sāc salīdzināt sevi ar cilvēku. Tev sāk likties, ka vari izmērīt savu attālumu no Dieva, ka tas ir izmērāms, tātad, tu neesi nemaz tik tālu. Bet farizejs, kurš, pēc Rakstiem, “nostājies, lūdzās pie sevis”, vai tad līdz ar to arī nestāvēja iztālēm? Protams, ja viņš patiesi būtu iegrimis sevī – viens, tad arī viņš stāvētu “iztālēm”...bet farizejs pateicās Dievam, ka viņš nav tāds kā citi cilvēki. Bet, ja cilvēks domās atved sev līdzi “citus

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

cilvēkus”, tad viņš nav sevī. Tieši tā jau arī izpaudās farizeja lepnība, ka viņš izmantoja citus cilvēkus, lai izmērītu, kā viņš no tiem atšķiras. Stāvēdams Dieva priekšā, viņš domās nevēlējās šķirties no citiem cilvēkiem, lai varētu sevi tiem pretstatīt, tātad viņš nestāvēja viens Dieva priekšā, un vēl jo vairāk nebija koncentrējies. Muitnieks stāvēja iztālēm. Viņa grēki, iespējams, neļāva tik viegli iekārdināties ar domām par citiem cilvēkiem. Jo droši vien viņš domātu, ka citi ir labāki par viņu. Bet ir skaidrs, ka muitnieks bija aizmirsis par citiem cilvēkiem. Viņš stāvēja viens ar saviem grēkiem un vainu, pilnīgi aizmirsis, ka bez viņa ir arī citi muitnieki, viens ar savu vainu – ne taisna cilvēka priekšā, bet viens Dieva priekšā – tātad, tālu, iztālēm. Un, kad grēcinieks atrodas viens ar savu vainu Svētuma priekšā, vai gan tad viņš nestāv bezgalīgā attālumā no Tā? Viņš neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, tas ir, viņš stāvēja, acis nodūris. Un nav jau brīnums! Pat saskatāmā debesu bezgalība piepilda cilvēka redzes lauku, skatienam nav, kur apstāties, galva reibst – un cilvēks aizver acis. Bet tas, kurš stāv viens ar savu vainu un grēkiem, zina, ka, paceļot acis, ieraudzīs Dieva svētumu, neko citu, un viņš nodur acis. Un tur, lejā, viņš ierauga savu nabadzību, ...Muitnieks neskatījās apkārt, kā farizejs, kurš redzēja “šo muitnieku”, jo mēs taču lasām, ka farizejs pateicās Dievam, ka nav tāds, kā “šis muitnieks”. ..Runa ir tikai par diviem cilvēkiem, kuri ienāca templī palūgties. Rakstos nav teikts, ka viņi ienāca kopā – jo farizejam nederēja muitnieka sabiedrība, lai kopā ietu uz baznīcu. Arī stāvēja viņi atsevišķi; un tomēr -farizejs redzēja muitnieku, kamēr muitnieks neredzēja farizeju. Farizejs, raugoties uz muitnieku, rada gandarījumu savai lepnībai; muitnieks toties, stāvot pazemībā, neredzēja nevienu, viņš nodūris savas acis, bija koncentrējies, viņš patiesi atradās Dieva priekšā. Un, sitot sev pa krūtīm, sauca: “Dievs, esi man, grēciniekam, žēlīgs!” Kad vientuļā tuksnesī cilvēkam uzklūp plēsoņa, tam izlaužas kliedziens; kad, ejot pa vientuļu ceļu, tevi aplenc laupītāji, tev izlaužas kliedziens – tāpat grēcinieka izmisums, --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

esot vienam ar savu grēku Dieva priekšā, bezgalīgi tālu no Dieva, rod izpausmi saucienā : “ Esi man, grēciniekam, žēlīgs!”..... Farizejs turpretī nebija briesmās, viņš stāvēja lepni un pārliecināti, apmierināts ar sevi, no viņa nebija dzirdams nekāds kliedziens. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka viņš nebija Dieva priekšā. Un tagad iznākums. Muitnieks gāja attaisnots mājās. Jo viņš bija pietuvojies Dievam. Tai pašā laikā farizejs bija attālinājies no Dieva. Tagad tēli it kā bija apmainījušies vietām – sākumā farizejs stāv tuvu, muitnieks tālu. Beigās farizejs stāv tālu, muitnieks – tuvu. Viņš nolaida savu skatienu, bet šis nolaistais skatiens redz Dievu, un nolaists skatiens paceļ sirdi. Nav redzīgāka skatiena, kā ticības skatiens, kaut arī, spriežot cilvēcīgi, ticība ir akla. ...Spriežot cilvēcīgi, redze pieder prātam, bet ticība – tas ir neprāts. Un tomēr šis nolaistais skatiens ir redzīgs – tas pauž pazemību, bet pazemība paaugstina. Bet tas, kas pretojas Dievam, tiek pazemināts. Senos laikos, lai novērotu zvaigznes, necēla, kā tagad, augstas celtnes; senāk tas, kurš gribēja redzēt zvaigznes, ierakās dziļi zemē (pēc Aristoteļa teorijas, no dziļas alas arī dienā zvaigznes saredzamas). Attiecībā uz Dievu, nav notikušas nekādas izmaiņas, te nekas nemainās: pacelties pie Dieva iespējams tikai, nolaižoties lejup; kā ūdens nevar izmainīt savu dabu un sākt tecēt augšup pa kalniem, tāpat cilvēks nevar pacelties pie Dieva – ar lepnību...... Bet tagad par tevi, mans lasītāj! Jo muitnieka tēls tik ļoti tev piestāv! No grēksūdzes tu ej uz Vakarēdienu. Bet sūdzēt grēkus, tas tieši nozīmē “stāvēt iztālēm”; jo godīgāk tu sūdzi, jo lielākā tālumā tu stāvi – un jo patiesīgāka tava zemošanās altāra priekšā; jo zemāk tu noliecies, jo lielāks attālums starp tevi un Svētumu – jo tuvāk tu izrādies Dievam. Sūdzēt grēkus – tas tieši nozīmē nolaist savu skatu, neuzdrīkstēties pacelt acis uz debesīm, nevērtēt citus cilvēkus un, nosodot sevi, lūgt tikai pēc žēlastības – un tu tiec attaisnots altāra priekšā. ....

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Pārdomas Svētdienas dievkalpojums uzzīmēja vīziju: eju pa lielas ielas kreisās puses ietvi, kas pilna ar cilvēkiem, daudz pazīstamu un populāru seju. Gar malām lieli, koši skatlogi aicina iekšā. Un es eju arī pirmajā iekšā un nu tik ņemšu, pirkšu, grābšu, bet izložņājis visus kaktus, neko neatradis, esmu atkal uz ielas. Redzu ielas labajā pusē, cilvēku daudz mazāk, pārsvarā padzīvojuši, bāli, reti kāda redzēta seja, dodas pa ielu pretējā virzienā. Arī skatlogi tādi senatnīgi, neizteiksmīgi. Pagriežos atkal pa kreisi un nākošajā skaļajā telpā, reklāmas apdullināts, eju telpā iekšā, bet atkal nekā. Tāds saņurcīts un saīdzis esmu atkal uz ielas. Ielas pretējā pusē redzu skatlogā cilvēks piesists krustā un apkārt daudz cilvēku. Nodomāju: Spartaks, vienīgais, ko padomju laikā mācīja skolā. Bet kaut kur tālumā redzu krucifiksu, ko biju redzējis ar reliģiju saistītās grāmatās un filmās un ļoti spilgti Latgalē ceļu krustojumos izvietotos. Bet manā ielas pusē atkal sauc: nāc iekšā. Ieeju, bet tur nekā nav, viss tukšs, kāda balss aicina: ieej sevī, ļaujies nomoda sapņiem. Ieeju sevī, bet atkal vilšanās – viss gauži tukšs, pilnīgi nekā. Nu jau esmu pavisam salauzts, iztukšots, atkal uz ielas, bet ielas otrajā pusē – skatlogā Ieva un Ādams, nodurtām galvām aiz paradīzes vārtiem. Neliels noskumušu cilvēku pulciņš, kaut ko lasa. Eju ielai pāri un lasu: Reiz Dievs radīja kādu cilvēku. Viņš deva tam dažādas zināšanas un lika dzīvot uz zemes. Cilvēks jutās labi, bet viņam šķita, ka viņš dzīvo citādā pasaulē nekā pārējie. „Es jūtu, ka mana pasaule ir kāda neaizsargāta saliņa lielajā pasaulē," viņš teica Dievam. „Es jūtu, ka tepat kaut kur blakus sākas kāda skarbāka pasaule." "Tu šobrīd dzīvo tur, kur dzīvoja Ādams," Dievs atbildēja. „Visapkārt šajā pasaulē ap tevi ir zināšanas, ko es Ādamam negribēju dot, tāpēc tu jūti, ka tava saliņa ir tik neaizsargāta." "Tātad es arī tikšu izdzīts no paradīzes?" cilvēks jautāja. „Es parādīšu tev ceļu atpakaļ," Dievs atbildēja. "Kas man ir jādara?" cilvēks jautāja. „Tev vienkārši ir jābūt paklausīgam mums," Dievs atbildēja. „Mums paklausot, tu dzīvo vienā pasaulē, mums nepaklausot, - citā." Paeju kādu gabalu kopā ar šiem līdz vietai kur logā Cilvēka Dēls pie krusta, bet blakus aina ar tukšu akmens kapu un Jēzus debesbraukšanas dienā. No ainas plūst tāds dīvains gaišums un tagad redzu, ka šīs apkārtējo sejas nav bālas, --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

kā izskatījās no ielas otras puses, bet gaišas – tādas apgarotas. Jūtu, ka es šeit esmu lieks, jo skatlogā redzu savu pelēko neizteiksmīgo seju un steigšus dodos atpakaļ uz kreiso pusi. Bet arī šeit, nevaldzina vairs skatlogi, balsis tādas uzmācīgas, troksnis nepanesams, stāvu un skatos uz ielas pretējo pusi, bet spert soli tajā virzienā negribas. Man taču tur nav ko darīt, esmu tur lieks, tur visi tādi citādi gaiši – es novārtījies pa visu šīs puses burzmu, bet šeit arī vairs nav spēka burzīties. Eju atkal pāri, tieši pretī videosalonam, metos pie datora – tur tādas lietas – par pasaules radīšanu, par mīlestību, par piedošanu, par pestīšanu. Tagad skaidri redzu: to ko māte bērnībā bija stāstījusi un ko padomju skola uzcītīgi bija nīdējusi, nu ir atklātā tekstā man pieejams, pieņemams un patiess. Steigšus dodos ārā un kopā ar visiem šajā ielas pusē dodos uz priekšu. Savādi liekas, kāpēc visi tur otrā pusē iet pretējā virzienā, redzot tur daudz pazīstamu seju bļauju skaļā balsī, bet ielas troksnis ir skaļāks un samierinājies dodos pa labo pusi prom. Eju vienās durvīs, otrās trešās: visur tādas lietas – šķiet, vai man tas viss pa spēkam, vai tā ir mīlestība, vai tikai tāda aizraušanās, kāpēc nevaru kā citi – atvērt sirdi, kāpēc sejā nav tāds pats gaišums, kā citiem. Skaidri zinu, ka uz otru ielas pusi vairs neiešu, bet ko darīt šeit? Jānis

J.Rubeņa pasaka par vietu, kur atrodas Paradīze Ādams reiz teica Dievam: "Kā lai atgriežas tur, kur mēs bijām?" Dievs viņam atbildēja: "Jūs jau tur esat visu laiku, tikai nejūtaties vairs laimīgi." "Vai mēs vairs nekad nebūsim tik laimīgi kā agrāk?" Ādams jautāja. "Jūs būsit tik laimīgi kādreiz, kad es radīšu jaunu paradīzes dārzu," Dievs atbildēja. "Kāds būs šis dārzs?" Ādams nesaprata. "Tas būs tāds, kāds jums būs nepieciešams, kad jūs kļūsit citādi." "Kādiem mums jābūt?" Ādams jautāja. "Mēs paši reiz izdzīvosim cilvēka dzīvi un parādīsim ceļu, kā atgriezties paradīzē," Dievs teica Ādamam. Ādams vaicāja Dievam: "Kāpēc es nedrīkstu to zināt?" "Tāpēc, ka tad tā tev vairs nebūs paradīze," Dievs Ādamam atbildēja.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Jāņa baznīcas draudzes kora brauciens uz Maskavu (Pilnu brauciena aprakstu varat izlasīt draudzes mājas lapā) Ir 17. novembra pēcpusdiena un koristi ir sapulcējušies stacijā uz perona, lai kāptu vilcienā Rīga - Maskava. Un tad ir klāt mūsu lielā dziedāšanas diena. Vispirms dodamies uz vēstniecību, lai noliktu savas mantas un tad meklējam mūsu baznīcu. Ejam un ejam līdz beidzot aiz ierastajiem pareizticīgo baznīcu kupoliem ieraugām tradicionālo luterāņu baznīcas smaili. Ir prieks redzēt kaut ko sev tik tuvu. Tā ir Pētera un Pāvila baznīca, kura laipni ir atvēlējusi latviešiem pie sevis svinēt dievkalpojumus. Kamēr mēs ievingrinām savas balsis un izmēģinām dziesmas, pamazām sarodas arī dievkalpojuma apmeklētāji – gan vecāka gada gājumi cilvēki, gan jaunas ģimenes, vēstniecības darbinieki. Dievkalpojumu vada mūsu mācītājs Juris Zariņš – latviešu valodā. Un sprediķī īpašs akcents ir likts uz mūsu mīļo zemi Latviju, kuru mums ir devis Dievs, kuras neatkarību varam brīvi svinēt. Pēc kalpošanas baznīcā esam aicināti doties uz vēstniecību, kur mūs laipni ar tēju un pīrāgiem ciemos uzņem Latvijas vēstnieks Edgars Skuja ar kundzi. Jūtamies tiešām kā mājās, esam taču arī Latvijas teritorijā. Varam iepazīties ar vēstniecības darbu, telpām. Tās ir plašas un skaistas, ar brīnišķīgu zaļu pagalmu, kura vidū ir neliela koka baznīciņa. Uzzinām, ka vēstnieks ar kundzi ir arī mūsu draudzes locekļi – pie mums precējušies. Taču ilgi nevaram baudīt šo rāmo viesmīlību, jo ir jādodas visiem uz nākamo saviesīgo pasākumu, kurā ir aicināti piedalīties visi latvieši, kas vēlas atzīmēt Latvijas svētkus. Latviešu kultūras biedrība Maskavā kopā ar vēstniecību ir noorganizējusi pasākumu, kurā mūsu koris uzstājās ar vairākām dziesmām, piedalās arī Maskavas koris Tālava. Drosmīgi dziedam arī pāris dziesmas kopā, lai arī pirms tam nav sanācis kopā izmēģināt. Ir visiem jāmēģina saprast diriģenta rokas mājienus ar pirmo reizi. Pēc nelielā koncerta, svinīgo apbalvojumu piešķiršanas vietējo latviešu kultūras tradīciju kopējiem, ir klāts banketu galds ar maizītēm, pīrāgiem, Laimas konfektēm un citiem gardumiem. Kopīgi tiek uzsāktas vairākas latviešu tautasdziesmas, taču mēs ilgi nevaram uzturēties, ir jādodas atpakaļ uz mājām, uz vilcienu.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Tikšanās ar Latvijas vēstnieku Maskavā un viņa kundzi (centrā)

Pirmās divas dienas iepazināmies ar Maskavu, ar šīs pilsētas vēsturi, ar ievērojamākām celtnēm. Taču visu aptvert nebija iespējams, jo pilsēta ir milzīga, tajā ir 10 miljoni iedzīvotāji. Gunta Blūzma

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Decembrī - gaišo cerību laikā

Šī gada 9.decembrī mēs, vecie un bieži vien arī nevarīgie Sv. Jāņa baznīcas draudzes locekļi, bijām aicināti uz mums sarūpēto Adventei un Ziemassvētkiem domāto Dievkalpojumu un mielastu. Šis pasākums bija lieliski noorganizēts. Bija jūtams, ka cilvēki, kas šo mīlestības darbu darīja, to veica ar sirsnību, laipnību un draudzību. Par to viņiem visiem pateicība – sākot no šoferīša, kas mūs veda uz Dievnamu, diakonijas darbiniekiem Zaigas Ābeles vadībā un beidzot ar mācītājiem. Liels paldies mācītājam Jurim Zariņam par sirsnīgo svētrunu un mācītājam Ingum Daukstam par skaisto dziedājumu. Tas bija brīnišķīgi pacilājošs notikums manā veca cilvēka vienmuļajā dzīvē un rosināja uz pārdomām. Decembris ir īpašs gada mēnesis. Tas ir nobeigums, kopsavilkums visam, kas iepriekš noticis. Tad katrs nopietns cilvēks izvērtē notikušo un padarīto, lai ar cerībām un gaišām domām sāktu nākošo dzīves posmu. Mēs, kristīgie cilvēki to saistām ar Adventi – ar Pestītāja piedzimšanu ar jaunu un drošu tālāko ceļu, jo Kristus ir dzimis, viss ienaids rimis. Priecājies, priecājies, draudze! Austra Skutule

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Zvaigzne

Trīs Austrumu gudrie pie Jēzus silītes simbolizē Dieva meklētājus no visām zemēm un visām tautām. Žēlastība viņus vadīja, pirms vēl tie piederēja redzamajai Baznīcai. Viņus mudināja tīra vēlēšanās pēc patiesības.. Dievs ir patiesība un Viņš vēlas, lai katrs, kurš no sirds Viņu meklē, Viņu atrastu, tāpēc agrāk vai vēlāk zvaigznei bija jāatmirdz Austrumu gudro skatienam, lai tiem atklātu ceļu uz patiesību. Un tā viņi satiek Patiesību, kas pieņēmusi cilvēka veidu. Viņš- Dieva vienīgais Dēls, kas atteicās no Savas godības un nāca uz zemes, lai nomirtu pie krusta. Kas būtu varējis iedomāties lielāku mīlestību? Mums bijībā jāstāv Dieva noslēpuma priekšā, kurš pazemināja Sevi, uzņemoties mūsu cilvēcisko stāvokli, līdz pat savas dzīvības atdošanai par mums pie krusta. Un arī attiecībā uz mums šiem Austrumu gudrajiem ir īpaša nozīme. Pat ja ārēji mēs jau piederējām Baznīcai, tā ir iekšēja vēlēšanās, kas mūs mudina iziet no mantoto pieņēmumu un paradumu loka un meklēt zvaigzni, kas mums norādītu ceļu, pa kuru iet. Ir svarīgi mācīties vērot zīmes, ar kurām Dievs mūs aicina un vada. Mēs pazinām Dievu, bet jūtam, ka Viņš vēlas, lai mēs meklētu kaut ko vairāk... Zvaigzne atmirdzēja mūsu aicinājuma žēlastībā. Mēs tai sekojām un atradām Dievišķo bērnu, un Viņš stiep savas rokas pretī mūsu dāvanām, Viņš vēlas mūsu tīro zeltu- sirdi, kas atraisījusies no visiem zemes labumiem un pretī dod pats Sevi. Tomēr apbrīnojamā dāvanu apmaiņa nav notikusi vienu reizi par visām. Nē, tā turpinās visu dzīvi! Svētā Terēze no Krusta

Šīs dienas pirms Ziemassvētkiem ved mūs pretim kādam baltam klusumam, aiz kura ir kaut kas mīļš, sen aizmirsts un pazaudēts, kas mums atkal no jauna jāatrod... K. Skalbe

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Tā rakstīja gandrīz pirms simts gadiem Kā nobeigsies tava dzīve? Kristīgs vēstnesis Nr. 25,1936.g

Savām dzīves vajadzībām cilvēks ir iekārtojis satiksmes ceļus: pilsētās ielas, uz laukiem ceļus un šosejas. Pēdējos piecdesmit gados satiksmes ceļi, kā arī satiksmes līdzekļi ir ievērojami uzlabojušies un paplašinājušies. Uz dzelzceļiem ir daudz jauninājumu, kā piem. kustības ātrums un nakts atpūtai speciāli ierīkotas guļam kupejas, pa ielām un lauku ceļiem joņo automobiļi, autobusi – viss priekš tā, lai cilvēkam būtu ērta un patīkama dzīve. Bet cik ērti un labi arī viss nebūtu domāts un ierīkots, tomēr visam tam ir ari savas neērtības. Ceļojot tālāku gabalu, mums daudzreiz jāpārsēžas, lai nonāktu galā. Pārsēšanās ceļojumā ir arvienu kaut kas nepatīkams, un katrs viens jūtas laimīgs, kad visas pārsēšanās grūtības ir pārvarētas un viņš var zināt, ka nu bez traucējumiem viņš nonāks pie gala mērķa. Bet vēl daudz nepatīkamāki, ja mēs nokavējam pārsēšanos! Caur to ceļas daudzi zaudējumi – pazaudēts laiks un nauda, un rodas grūtības. Tā tas iet mūsu laicīgā dzīvē. Lielam ļaužu vairumam laicīgā dzīve ir pati galvenā, bet patiesībā tas tā nav, jo Dieva vārds saka, ka laicīgais paies, bet pastāvēs mūžīgais. Tāpēc piegriezīsim vairāk vērības tam, kas pastāv mūžīgi. Atļauji, mīļu lasītāj, tev jautāt: vai tu atrodies uz pareizā ceļa – ceļā uz mūžību godībā? Lai dotu uz šo jautājumu pareizu atbildi, ir vajadzīgs apstāties un pārdomāt. Jo daudzi, lielais vairums ir tādu, kas atrodas ar savu dzīvi uz nepareizām sliedēm un, ja tas tā turpinājās, tad domādami nonākt pie lolotā mērķa – debesīs, tie pēcgalā būs pievīlušies, nonākdami posta vietā – ellē. Ari tu atrodies vilcienā, kurš ir uz nepareizām sliedēm, ja tu piederi pie tā lielā vienaldzīgo pulka, kurus viss interesē un kuriem priekš visa ir laiks, tikai ne priekš Dieva un Viņa valstības, priekš mūžības un dvēseles nemirstības. Viņi domā: šī lielā ļaužu masa iet līdzi laika straumei, gan jau ari mēs kaut kā nonāksim debesīs. Tās ir maldīgas domas un sātana viltība. Tāpēc tev steidzīgi jāpārsēžas, jo tavs vilciens skrien uz bezdibeni! Tu jautā: „Kāpēc man tas,

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

neviens nevar iekļūt guļot, bet vien tas, kas ir nomodā, kas meklē un interesējas par to. Un tu, kas esi materiālists un pasaules mīļotājs, tev ari jāpārsēžas, jo ir sacīts: „Ko tas cilvēkam līdz, kad tas iemanto visu pasauli un tam tomēr dvēsele zūd?” (Mat.16:26). Ari tev, kas esi reliģiozs un labu darbu darītājs, ari tev jāpārsēžas, jo tu esi uz nepareizām sliedēm, tāpēc, ka labie darbi tevi neizglābs no pazušanas. Bet kā tu izglābsi savu dvēseli no pazušanas? Iekāpj steidzīgi Jēzus Kristus žēlastības vilcienā, tad tu sasniegsi kāroto mērķi. Šim žēlastības vilcienam sākums ir Golgatā un mērķis debesīs, godībā. Nekāda mācība, ne zināšana, ne piederēšana pie kādas baznīcas vai draudzes, jeb tas, ka tu esi ticīgu vecāku bērns, nekas neizglābs no pazušanas, kā vienīgi Jēzus Kristus, tavs personīgais Pestītājs. Viņš ir mūsu grēku dēļ nomiris un savas svētas asinis izlējis un ar tām mūs atpircis un mūsu grēku parādu iznīcinājis. Tāpēc pasteidzies vēl šodien atdot Viņam savu sirdi un tu būsi glābts. Cik aizkustinošs ir skats, kad vilciens pienācis, un ļaudis plūst uz izejas durvīm, kur kāds ierēdnis tiem atprasa biļetes! Tā vienreiz būs galā ari mūsu dzīves ceļojums un atskanēs pavēle: „Izkāpt! Diezgan ceļots!” Un tāpat kā pasaules vilcienu atstājot mums ir jāiziet caur pārbaudi, tā ari, kad nonāksim mūžībā, mums būs jāiet caur pārbaudi. Tāpat kā še neviens nevar iziet, tā tur neieies neviens, kam nav tiesības ieiet. Jaunekli un jaunava, tu brauc apciemot savus vecākus. Jo tuvāki tu nāc savam gala mērķim, jo straujāki sāk pukstēt tava sirds. Tu iedomājies, kā mīļā māte steigsies tev pretim ar atvērtām rokām un kā spiedīs tevi pie mīlošās mātes sirds. Vīrs un sieva, jūs ilgojaties savus mīļos redzēt un apsveikt! Bet ir vēl lielāka mīlestība, nekā mātes un tēva mīlestība, tā ir Jēzus Kristus mīlestība, kas par mums uzupurējusies. Viņa mīlestība bija tik liela uz tevi un uz mani, ka Viņš mūs glābdams atdeva par mums savu dzīvību. Tāpēc, jaunekli un jaunava, vīrs un sieva, vecie un jaunie, visiem mums mūsu dzīves vilciens reiz nonāks pie gala mērķa. Vai tad debesu Ķēniņš steigsies tev pretim tevi apsveikt, jeb Viņš sacīs: „Es tevi nepazīstu, no kurienes tu esi. Ej nost no manis, tu ļauna darītājs!” Es nevēlos, ka tev tik ļauni klātos, tāpēc pārsēdies steidzīgi žēlastības vilcienā, kamēr vēl nav par vēlu! „Pa gaismas ceļiem” E. Modersons, tulk. J. Šmerliņš

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Sapņot noteikti vajag Fragments no J.Rubeņa intervijas Rīgas Balsij 2005.g. Ziemsvētkos

...Man šķiet, ka atšķirīgās šo svētku svinēšanas iespējas parāda, cik mūsos ir liela nepieciešamība pēc miera, mīlestības, siltuma, prieka. Sentimentālisms dzimst no tā, ka daudz ko no meklētā atrodam vairs tikai savā pagātnē - «laimīgajā bērnībā», bet ne vairs tagadnē. Taču nozīmīgākais – kā mums iegūt trūkstošo šodien? Manuprāt, šis jautājums daudzu cilvēku uztverē nav klātesošs, jo daudzi nemaz nemeklē kādas iespējas ko mainīt, bet uztver Ziemassvētkus tikai kā iespēju pasapņot. Tas, ap ko bez panākumiem nocīnījušies valstsvīri, filozofi un mākslinieki, reliģiju dibinātāji un tikumības skolotāji, īstenosies caur kādu tikko dzimušu bērnu. Kā visu mūsu cilvēcisko centienu un pūļu (ko mēs vērtējam tik augstu!) apkaunojums, kā zīme, lai mēs beidzot apstātos savā skrējienā, pamostos no murgiem - pasaules vēstures centrā ir nolikts bērns. Tas ir pasaules atpestīšanas noslēpums. Tas ir tik fantastiski, ka kristietības dzimšanas zīme ir tieši tāda - Bērns. Bērns, šīs pieaugušo, gudro, stipro, varmācīgo, viltīgo, veiklo, bet nelaimīgo cilvēku pasaules vidū. Ko tas grib mums pasacīt, ļaut piedzīvot? Kāpēc katru gadu Ziemassvētkos Dievs šīs nogurušās pasaules vidū atkal un atkal noliek Bērnu kā zīmi, kas mums jāizlasa, jāsaprot, jāsastop? Dievs, spēcīgākais šajā pasaulē, nāk kā nevarīgs, vēl runāt un staigāt nespējīgs, bezpalīdzīgs bērns, kā satricinoša zīme, ka savu īsto lielumu, savas dzīves laimi un piepildījumu mēs līdz šim esam meklējuši nepareizā virzienā un ka to nekad nespēsim sasniegt ar varu, naudu, viltību, gudrību, veiklību. Lielums, ja tu to patiesi meklē, ir atrodams kādā pavisam citā ceļā, kādā citā virzienā. Tur, kur mēs visu mūžu vienmēr paliekam tikai bērni, atkarīgi no Tēva, kas te mūs var apdāvināt - mūsu iekšienē, mūsu dvēselē. Lielums ir nevis tajā, ar ko pieaugušie atšķiras no bērna, bet tajā, kas pieaugušajam ir kopīgs ar bērnu. Tajā, kas ir kopīgs itin visiem cilvēkiem šajā pasaulē. Tas ir tik svarīgi, ka Dievs, ienākot pasaulē, sevi identificē ne ar visu to, ko mēs uzskatām par varenu, iespaidīgu, stipru, bet tieši ar to, kas pauž vislielāko nevarību un nespēku, pašu sākumu. Kāpēc? Tāpēc, ka Dieva acīs mēs visi - arī tie, kas tā nedomājam - esam vēl

nevarīgi, bezpalīdzīgi cilvēki, kas allaž tikai mācāmies spert pirmos nedrošos soļus. --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Mums raksta Zelta rudenī mēs svinam Pļaujas svētkus. Tad zemnieks atskatās uz sava smagā darba rezultātu. Vai klētī ieliktais nodrošinās iztiku līdz nākošajai ražai? Vai laika apstākļi bijuši labvēlīgi jeb kaitējuši? Un cik pašam bijis spēka, cenšanās un enerģijas? Ko pilsētnieks zina par šā sīkā rudzu graudiņa garo ceļu līdz kūpošam rupjmaizes kukulītim? Vai apzinās tā vērtību un nepieciešamību mūsu ikdienas uzturā? „Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien” – tā mēs skaitām ik vakarus savā lūgšanā. Sakarā ar Pļaujas svētkiem saņēmu paciņu – dāvanu no Sv.Jāņa baznīcas diakonijas, kurā līdz ar ko citu bija arī rupjmaizes kukulītis. To, ko sajutu, uzrakstīt nevar... Tas bija kā svētums, ko turēju savās rokās. Liels paldies par to! Bērnībā tēvs mācīja: „Bērniņ, ja maizīte nokrīt zemē, pacel un nobučo to!” Viens kumosiņš spēj glābt dzīvību! Skumji bija reiz izgājušai uz ielas redzēt, kā pa priekšu gāja māmiņa ar bērnu, kurš nometa uz trotuāra pus iekostu baltmaizes bulciņu. Pacēlu, kājām lai netiek sabradāta. Iemetu zālājā balodīšiem. Bija arī tāds laiks, kad kāpņu telpās tika nolikts spainis pārtikas atkritumiem. Kādu dienu redzēju tur iesviestu veselu klaipu pus sapelējušas baltmaizes. Nožēlojams tas cilvēks, kura roka pacēlās to darīt... Bet, ko sēsi, to pļausi. Mani mīļie! Nekurniet! Nebēdājiet! Esiet pacietīgi un laimīgi par to, ko Dievs mums tik dāsni piedāvā katru dienu! Un – lai rupjmaizes kukulītis ir cieņā un godā un nekad netrūkst jūsu galdā! Vēlu no sirds! Elza Zaimiņa Ziemassvētki 2010 gadu tālā pagātnē Dievs deva Savu Dēlu cilvēkiem, lai pamācītu un palīdzētu dzīvot. Līdz šodienai un tālāk nākotnē – pateicībā svinam šo dienu baltu un sirdī mīļu pāri visām sāpēm un raizēm, pāri ļaunumam, kas mīt pasaulē. Dievs deva gaismu mums, un saule sāk jaunu loku vistumšākajā laikā. Ziemassvētki – gaidīti un balti – nāk katrā mājā, katrā sirsniņā pilī vai būdiņā.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Skaistas dzejas rindas pauž jūtu dziļumu un mīlestību par Betlēmē notikušo brīnumu – Jēzus Kristus piedzimšanu. Vēl būdams tikai bērns, cilvēks zina par to un svinējis šo dienu pat zem stingru aizliegumu sloga. Tāds spēks piemīt Jēzus Kristus būtībai, ka ļaunums nespēj nomākt šīs gaismas spēku. Gaisma nāk un veldzē dvēseli ikvienam, pat ļaundarim, kaut varbūt uz mirkli vien – un tomēr! Ziemassvētki – gaišais, baltais, svētais brīnums! Tu esi dots cilvēcei! Cilvēk, kļūsti labāks caur ziemas baltumu, zvaigžņu mirdzumu debess dzīlēs, caur svecīšu liesmas siltumu un zaļās egles smaržu telpā! Slavē un saudzē mīlestības spēku dvēselē! Ar cieņu Sv.Jāņa baznīcas draudzes locekle V.Magone

Ja jūsu dzīve arī neiet pa to gultni, pa kādu jūs vēlētos, ja jūsu sirdī tīkamais aizslīd no jūsu redzes aploka, ja virs jūsu galvām sāk pulcēties ar vien drūmāki un tumšāki mākoņi, ja dzīve jums sniegs rūgtu žulti un etiķi, tad tas viss jūs nenobaidīs, ja jūs ticēsiet pestīšanai. Kas gan debesis un zeme, ja Tu, Kungs, esi ar mani! Lai arī cik lieli būtu tie upuri, kādus no jums prasīs dzīve, jūs visi to pārcietīsiet, ja visu īslaicīgo salīdzināsiet ar tiem mūžīgiem labumiem, ko ticība jums apsola. Arhibīskaps Jānis Pommers **** Neremdināma bagātības un slavas kāre, dzīšanās pēc izpriecām un patiesības nezināšana ir visļaunākās kaislības dvēselē un ceļš uz mūžīgo nāvi. Jo mērenāku un vienkāršāku dzīvi kāds dzīvo, jo mazāk tam bēdu, dusmu, netaisnības un ļaunuma. Iegūdams sev lopus, zemes, vergus (tuvus cilvēkus), cilvēks neizbēgami iegūst rūpes, zaudējumus, bēdas un dusmas, un tad viņš nekurn uz sevi, bet uz Dievu! Un aiz visa tā aizmirstam savu dvēseli, dzīves īsumu un mīlestības bausli. Svētais Antonijs

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Iepazīsimies Gribu jūs iepazīstināt ar kādu interesantu cilvēku - mākslas reliģijas zinātnieci - vēsturnieci, dzejnieci Gundegu Ruņģi Pati Gundegas kundze par sevi raksta tā: Es neesmu nekas. Visa mana dzīve ir bijusi tauriņdeja pār puķēm. Skaisti. Laikam Jēzus to tā ir gribējis. Bet, vai viņš ir gribējis manas bezgalīgās ciešanas. Es nezinu. Par mani visus galvenos datus varat izlasīt manā CV. Manas saknes ir Pēterupes - Saulkrastu draudzē - tur esmu bijusi Svētdienas skolas vadītāja. Pēc mana projekta 90to gadu sākumā bez jebkādas atlīdzības tika izveidots baznīcas restaurācijas projekts, un kopā ar draudzeni Austru Brakmani (tagad Biķeru draudzes kalpotāju) par saviem līdzekļiem veicām remontu. Ielikām Rīgas Lietišķās mākslas skolā darinātas vitrāžas, izveidojām t.s. Barona ložu, restaurējām altārgleznu, kanceli un ērģeļu prospektu. Krāsojām solus, to apmales, grīdu, sienu dekorus. Tolaik mācītāja bija Vaira Bitēna. Vadījām un darbojāmies arī Svētdienas skolā. Man ir publikācijas „Svētdienas Rītā” un žurnālā „Tikšanās”. Ir gatava publicēšanai grāmata „Ozols kabatā”, bet diemžēl- nav naudas tās izdošanai. Ziemas mēnešos, sākot ar novembri līdz maijam dzīvoju Rīgā un apmeklēju Sv.Jāņa baznīcu. Esmu otrās grupas invalīde, man ir 59 gadi. Ceru, ka mani dzejolīši jums noderēs. Ja nē - arī labi - Dievs visu kārto. Ar kristīgu sveicienu Gundega Ruņģe. Jaunās Derības motīvs Tik dziļa nakts un izdzisusi dakts, Un ģeķīgās nav iepirkušas eļļu... Un durvis ciet, un necienīgi šķiet Pie gaišiem, aizdarītiem logiem klauvēt. Pat naktsveikali šoreiz nepalīdz, Tur eļļu mūžībai man nenopirkt. Sirds ilgi, ilgi dun tik baismi. Nakts šoreiz beigusies, svīst logā rīta gaisma...

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Kristus bērnam Ziemsvētkos Tu esi vēl vārgs un brīvs, bet tu esi jau dzīvs. Un mēs būsim dzīvi caur gājumu Tavu. Nes, mīļais Gans, nes dāvanu savu! Šai’ naktī, kurā sāksies mūsu ilgas un prieks. Mazais gans, Tu tam esi liecinieks. Lai slavējam Kungu, eņģeļu bazūnes. Mēs šai’ naktī izglābti esamtu un es. ***

Šeit, šajā zemes punktā nesaprast mums mūsu jēgu, sūtību un dzīviviss mūžs ir liela atbrīvošanās no tā, kam esam radīti jau brīvi. ***

Ak, esi pateicīgs! kad cita nav neviena. Ar sevi būtTas arī ir no Dieva.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Viela pārdomām Reiz dzīvoja kāda sieviete, kas bija ļoti ļauna. Kādu dienu viņa nomira. Vecā sieviete savā dzīvē nebija izdarījusi nevienu labu darbu. Tad nāca eņģeļi, satvēra to un iemeta uguns jūrā. Taču viņas sargeņģelis tur stāvēja un domāja:,, Vai es nevaru atminēties nevienu labu darbu, ko viņa būtu darījusi, lai to pastāstītu Dievam?” tad viņam kaut kas iešāvās prātā un viņš teica Dievam ,,Viņa reiz savā sakņu dārzā izrāva divus sīpoliņus un iedeva tos kādai ubadzei.” Un Dievs uz to atbildēja: ,, Paņem šos sīpoliņus un turi tos iekšā šai jūrā, tā lai viņa tos var satvert un izkļūt ārā no jūras. Un ja tu viņu varēsi tādā veidā izvilkt laukā no jūras, tad lai viņa nonāk paradīzē, ja savukārt sīpoliņi notrūks, tad lai viņa paliek, kur ir.” Eņģelis skrēja pie sievietes un sniedza pretī sīpoliņu. ,,Nu,” teica viņš, ,,ķeries klāt, paskatīsimies, vai es tevi varēšu izvilkt.” Un viņš lēnām sāka vilkt- un gandrīz jau bija viņu izvilcis. Bet, kad citi grēcinieki jūrā manīja, ka viņa tiek izvilkta laukā, viņi visi ķērās tai klāt, lai kopā ar viņu arī tiktu izvilkti. Bet sieviete bija ļoti ļauna un grūda viņus ar kājām nost un kliedza: ,,Tikai mani vienu jāizvelk un ne jūs. Tas ir mans sīpoliņš, ne jūsu.” Tikko viņa to bija pateikusi, augs notrūka. Un sieviete iekrita atpakaļ uguns jūrā, un deg tur vēl līdz šai dienai. Bet eņģelis raudāja un devās prom.

*** Kāda pļāpīga sieviete, kurai prieku sagādāja citu cilvēku neslavas celšana, no biktstēva saņēma sekojošu dīvainu sodu: ,,Aizejiet mājās, uzšķērdiet vienu spilvenu un izkaisiet spalvas uz ielas. Tad atkal atnāciet pie manis!” Kad viņa atgriezās, priesteris pavēlēja: ,,Tagad savāciet visas spalvas vienkopus!” Sieva uz to atbildēja: ,,Tas taču vairs nav izdarāms. Tās visas taču izkaisītas pa vējam!“ Tad viņš atbildēja: ,,Tieši tāpat ir ar jūsu ļaunajiem vārdiem par citiem. To Jūs vairs nespējat pilnībā izlabot.”

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Veselība Sāc nūjot! Nūjošana ir pastaiga ar īpaši izstrādātām nūjām, kas palīdz nostiprināt un attīstīt dažādas muskuļu grupas. Šis sporta veids radies 80. gadu sākumā Somijā, un tagad ir plaši pazīstams visā pasaulē. Nūjošana ir vienkāršs, visiem pieejams un efektīvs veids, kā nodarboties ar fiziskajām aktivitātēm, kas neprasa ne lielus finansiālos līdzekļus, ne īpašu fizisko sagatavotību, ne milzīgu laika patēriņu. Turklāt šī aktivitāte ir lieliska alternatīva, kā pavadīt laiku kopā ar ģimeni un draugiem, uzlabot savu veselību un atslābināties no ikdienas stresa. Nūjošanas ieguvumi salīdzinot ar parastu soļošanu (ievērojot pareizu tehniku) •Nodarbina ap 90% cilvēka ķermeņa muskulatūras; • Sadedzina par 46% vairāk kaloriju nekā soļošana bez nūjām; • Nūjošana ir piemērota pilnīgi visām vecuma un fiziskās sagatavotības grupām; • Pozitīva ietekme uz asinsspiedienu un holesterīna līmeni; • Veicina veselīgu miegu; • Mazina kakla un plecu joslas muskuļu saspringumu, stiprina muguras muskuļus; • Pastaiga ar nūjām samazina slodzi uz locītavām (īpaši tad, ja ir paaugstināts ķermeņa svars); • Nūjošana ir saudzīgs sporta veids arī tiem, kas ilgāku laiku nav nodarbojušies ar fiziskajiem vingrinājumiem; • Lielisks treniņš visos gadalaikos; • Nūjošana ir aizraujošāka par vienkāršu soļošanu. Nebaidies no vēsa laika, atbilstoši saģērbjoties, nūjojot ir patīkami silti! Nebaidies no tumsas, parki ir skaisti izgaismoti!

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Interesanti fakti * Sahāra arābu valodā nozīmē tuksnesis; * Spānija tulkojumā nozīmē "trušu zeme"; * Kamielim mugurkauls ir taisns; * Orangutāni izrāda agresiju ar skaļu atraugu; * Gliemezim ir aptuveni 25'000 zobu; * Strausa olu, lai novārītu cietu, ir jāvāra 4 stundas; * Zobi ir vienīgā cilvēka ķermeņa daļa, kura neatjaunojas; * Smadzenēs ir 80 % ūdens; * Cilvēkam nosarkstot, nosarkst arī viņa kuņģis; * Cilvēka ķermenī pietiek tauku 7 ziepju gabalu izgatavošanai; * Cilvēkam ir mazāk muskuļu kā tauriņa kāpuram; * Orangutāni izrāda agresiju ar skaļu atraugu; * Gliemezim ir aptuveni 25'000 zobu; * Strausa olu, lai novārītu cietu, ir jāvāra 4 stundas; * Krokodili, lai varētu dziļāk ienirt, rij akmeņus; * Vislielākās smadzenes attiecībā pret ķermeni ir skudrai; * Ziloņi un cilvēki ir vienīgie zīdītāji, kuri var stāvēt uz galvas; * Vienīgais dzīvnieks, kurš nav pieminēts Bībelē, ir kaķis; * Sikspārnis ir vienīgais zīdītājs, kurš var lidot; * Lai savāktu 1 kilogramu medu, bitei ir jāaplido 2 milj. ziedu; * Šimpanzes ir vienīgais dzīvnieks, kurš sevi var pazīt spogulī; * Jūlijs Cēzars valkāja lauru vainagu lai slēptu savu plikpaurību; * 80 % siltuma cilvēka ķermenis zaudē caur galvu; Pasmaidīsim „Savādi, pirms sešām nedēļām Jūs bijāt akls un šodien esat mēms. Es Jums vairs nedošu ne santīma.” Ubags: „Bet mīļā kundze, Ja jūs būtu akla un pēkšņi atgūtu redzi, jūs arī zaudētu valodu.” Skolēna lūgšana: Dievs, izdari tā, lai Daugava ietek Klusajā okeānā, kā es uzrakstīju kontroldarbā!

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Sveiciens draudzes cilvēkiem... Pēc dažiem mirkļiem gads teiks ardievas arī mums, vairāku tūkstošu lielajai Jāņa draudzei... Vēlos visiem pateikt paldies par aktīvu piedalīšanos draudzes dzīvē un dāsniem ziedojumiem vai iespēju robežās sarūpētiem... Paldies tiem, kuri visa gada garumā raduši iespēju palīdzēt darbos vai tos atbalstīt lauku īpašumā „ Bēvulēnos”... Paldies, kuri sava brīvā laika resursus bagātīgi atdāvina rūpēs par citu labsajūtu un prieku... Paldies mūsu mācītājiem par skaidru un patiesu Dieva vārda skaidrojumu... Paldies visiem darbiniekiem un kalpotājiem par rūpīgu un nesavtīgu darbu draudzes labā... Aicinu ar labām domām, skaidru sirdi un sirsnīgu smaidu sagaidīt Dieva žēlastības 2011. gadu un nodzīvot to Jēzus Kristus gaismā ! Draudzes priekšnieks Andris Blūms

Tu cilvēk, apstājies...un pārdomā,...paņem dziju un uzadi zeķes...no labo domu dzīpariem...savai dvēselītei....ietērp savu sirdsapziņu mīkstā, pūkainā šallē, lai nenosalst ziemā, lai sagaida Svētvakaru un Jaunu gadu ar mīļām, siltām un laimīgām domām!...

Ir dīvaina sajūta gadu mijā, Kad zvaigžņotā debess sudrabu sijā, Tad zogas gan prieks, gan neziņa krūtīs, Ko nākamā gada puteņi sūtīs – Ir dīvaina sajūtā tādā brīdī, Kad satiekas gadi uz īsu brīdi: Tu pats it kā stāvi vēl durvju priekšā, Bet domas sen jau atrodas iekšā. J. Tabūne

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Afiša ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

21. dec. plkst. 19.30- Igaunijas zvanu ansambļa „ARSIS” koncerts 24. dec. plkst. 17.00 un 20.00- Ziemassvētku vakara dievkalpojumi 25. dec. plkst. 10.00- Pirmo Ziemassvētku dievkalpojums plkst. 17.00- koncerts „Mazu brīdi pirms...” 26. dec. plkst. 10.00- Otro Ziemassvētku dievkalpojums plkst. 12.15 Igauņu draudzes dievkalpojums plkst. 14.15- Nedzirdīgo draudzes dievkalpojums plkst. 17.00- koncerts „Tas vārds ” 29. dec. plkst. 18.30- dievkalpojums 31. dec. plkst. 16.00- Vecgada vakara dievkalpojums 2011. gada 2. janvārī plkst. 10.00- pirmais Jaungada dievkalpojums 5. janvārī plkst. 18.30- dievkalpojums 6. janvārī plkst. 18.30- Zvaigznes dienas dievkalpojums -------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Ziņojumi Otrajos Ziemsvētkos 26.decembrī pēc dievkalpojuma draudzes nama 2.stāva zālē sadraudzības pēcpusdiena „Baltie Ziemassvētki” ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Nāc nūjot! Nodarbības notiek katru darba dienu plkst. 18:00 un sestdienās plkst. 11:00 (laikus un vietu varam pamainīt) satikšanās pie Rīgas Kongresu nama ieejas Kr. Valdemāra ielā 5 Lūdzu, iepriekš zvani Diānai, pa tālruni 26136147 -------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Sludinājumi Veicu remontdarbus. Lūdzu zvanīt Edmundam, tālr. 22083911

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

Lūgšana Vienosimies kopīgā draudzes lūgšanā ik vakaru 22:00 un 23:00

Mīļais Kungs un Dievs, sirds žēlīgais Tēvs! Mēs pateicamies par aizvadīto žēlastības gadu, par laiku, kuru Tu esi mums devis, pateicamies, ka esam ticībā vadīti, ka Tu, Kungs Jēzu Kristu, esi nācis pasaulē, Tavas asinis par mums ir izlietas, lai katrā dzīves grūtībā mēs vienmēr zinātu, ka Tu esi pie mums un paļautos uz Tavu palīdzību. Mēs lūdzam, Kungs, dod mums pārliecību, lai mēs droši ejam pa to ceļu, ko Tu katram no mums esi paredzējis, palīdzi, lai mēs katrs redzam svētību, kuru Tu mums dod. Palīdzi mums staigāt Tava Gara spēkā, palīdzi iet pasaulē ar cilvēku mīlestību, lai mums vienmēr pietiktu pašiem un būtu, ko sniegt otram. Mēs lūdzam par tiem, kam nav pajumtes šajā ziemā, Kungs esi žēlīgs, lai atrodas cilvēki, kas palīdz, esi ar visiem, kas salst un ir dzīvības briesmās. Mēs lūdzam par mūsu draudzi, par katru cilvēku, kas kalpo kādā jomā, par draudzes mācītājiem – lai viss veicas un notiek pēc Tava prāta, lai Tava roka ir pār mums, lai esam pasargāti Palīdzi mums mūsu darbus darīt, palīdzi lai dzīvi nenesam kā nastu, un lai piedzīvojam sava darba augļus. Mēs lūdzam par visām draudzēm un mūsu Baznīcu, par visiem mācītājiem un arhibīskapu, lai esam vienoti Tavā Garā un Tava vārda spēkā, lai mūs vieno mīlestība uz Tevi, Kungs. Āmen!

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada decembris Nr.45

REGULĀRĀ INFORMĀCIJA www.janabaznica.lv Dievkalpojumi Svētdienās plkst. 10.00 Trešdienās plkst. 18.30 Katra mēneša otrajā svētdienā dievkalpojums ģimenēm ar maziem bērniem plkst. 12.00 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes mācītāji pieņem apmeklētājus Otrdienās no plkst. 14.00 līdz 19.00 Ingus Dauksts Trešdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš Ceturtdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes kanceleja Adrese: Jāņa iela 7, Rīga, LV-1050, tālrunis 67224028 Darba laiks: no otrdienas līdz piektdienai no plkst. 10.00 līdz 13.00 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes priekšnieks Andris Blūms tālrunis/fax 67225171, mob.29180484, e-pasts: ablums@tvnet.lv, apmeklētājus pieņem pēc iepriekšējas vienošanās. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele tālrunis 67250842, mob.29116848, e-pasts: zaiga.abele@gmail.com, apmeklētājus pieņem trešdienās no plkst. 12.00 līdz 13.00 svētdienas skolas telpās un svētdienās pēc dievkalpojuma. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Bībeles stundas – ceturtdienās plkst. 18.00 Draudzes bibliotēka – darbojas 1.balkonā pēc svētdienas dievkalpojuma. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes arhivārs - fotogrāfs Ēriks Kužums, tālrunis 67549118 Foto sesijas - Jānis Kudins, tālrunis 29118151 Fotogrāfs – Aivars Lode, tālrunis 29560379 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Avīze iznāk 4 reizes gadā. Par izdevumu atbild: J.Zariņš, A.Blūms, Z.Ābele e-pasts: zaiga.abele@gmail.com

--____________________--