Diakonijas vēstis N42 by Ernests Kečko

______________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________----

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

-------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

----_________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________________-

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE · 2010. gada aprīlis Nr.42 ------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

Es dzīvoju, un jums ar dzīvot būs! Tā Jēzus priecina. Uz bāliem vaigiem karstas as’ras žūs Tiem, kas daudz raudāja. Nu priekā mirdzēs acis, Un visām bēdām gals, Kad mīļu vārdu sacīs Tā labā gana balss. 110.dz.2.p.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Mācītāja sleja “ES ESMU” – Tā saka Tas Kungs Šie vārdi no Jāņa evaņģēlija šajā gadā skanēja Ciešanu laika ceturtdienu svētrītos. Lai cik arī liktos zināmi un hrestomātiski pareizi, tomēr tā joprojām paliek kā lielākā kļūme un šķērslis mūsu ceļā pie Dieva. Mēs esam gatavi visādi ar Viņu runāt, darboties un lūgt, bet neieraugām Viņa reālo klātbūtni savā dzīvē. Es Esmu. Patiesi, patiesi. Ja Viņa nav, tad nekam nav nekādas jēgas, ne lūgšanām, ne mūsu labajiem darbiem, tas viss notiek, lai sevi pierādītu, mierinātu. Ne velti Viņa pirmais likums sākas ar vārdiem Es Esmu. Ja mēs to saprastu, tad neuzvestos tā, it kā Viņš būtu mūs pametis un uz brīdi izgājis dārzā pie Ievas un Ādama... Viņš tur runā par mūsu lietām. Prasa Ādamam, kā ir ar mūsu grēkiem, Ādams saka, ka viņš neko par mums nezinot. Varbūt Ieva zinot, lai prasot Ievai. Ieva saka, ka arī viņa neko par mums nezinot, lai prasot čūskai. Čūska saka, ka viņa mūs ļoti labi pazīst. Ka viņa vienmēr ir mūsu tuvumā, tinās un pinās, vijās pa kājām... Ka viņai reizēm izdodoties mūs “izvest” no pacietības, un mēs sākam darīt to, ko nemaz negribam. Pēc tam paši brīnāmies – kas mums ko tādu licis darīt? Jā, to mēs varam apliecināt, ka reizēm paši brīnāmies – kā gan kas tāds varēja notikt? Te nu atbilde – čūska ir pie mums vienmēr, bet Dieva klātbūtne ir piemirsta. Ja Dievs ir klāt, tad čūska ātri pazūd. Reizēm kārdinājumi ir pavisam nevainīgi, citreiz mūsu dzīvi sabojā kādas saimnieciskas nelaimes un neveiksmes, bet no daudz kā mēs varam izvairīties, ja vien stāvam uz stingrā Dieva likumu pamata. Par tiem ir jādomā visu mūžu, un visdabīgāk tas notiek draudzē, dievkalpojumos, klausoties sprediķus, sarunās ar brāļiem un māsām, sekojot pasaules kristīgās dzīves notikumiem. Daudzas pamācības var apvienot, un viena no tām ir pavisam vienkārša – patiesība: patiesas attiecības, patiesi līgumi, patiesi rēķini. Patiesību nav vajadzības slēpt, tās ir vislabākās zāles pret ļauniem nodomiem. Daudzkārt mēs, it kā labu gribēdami, atkāpjamies no patiesības, un rezultātā zaudējam cieto pamatu, līdzsvaru, sapinamies --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

darījumos, un beigas reizēm ir pavisam citādas nekā gribējām... Tieši kā jauno laiku iecienīts teiciens: Gribējām kā labāk, iznāca kā vienmēr. Tā sanācis arī ar Luteriskās Baznīcas finansu plāniem. Gribējās beidzot izmantot daudzos nekustamos īpašumus, kas stāvēja bez kustības, likās, ka viss ir pavisam skaidrs, bet lielajos tirgos valda citi likumi. Rezultātā nekas nav pārdots, kas šajā stāstā ir pats labākais, bet slikti ir tas, ka nav izdevies iegūt finansējumu mazāko draudžu mācītāju algām. Baznīcas satversme saka - draudze uztur savu mācītāju un nodrošina visu nepieciešamo savas draudzes kalpošanai. Tas ir tas vienkāršais patiesības princips, kam jāseko, lai neieklīstu kādos tīklos. Mēs daudzviet attiecamies pret draudzi kā pret kādu laicīgo organizāciju, kur var darboties ar tādiem pat līdzekļiem. Ja mēs iestājamies studentu korporācijā, kādā biedrībā, tad mēs skaidri zinām mūsu sadarbības noteikumus un tos ievērojam. Kā vieni no pirmajiem un galvenajiem ir dalības maksa savas biedrības uzturēšanai. To neviens pat netaisās neievērot! Rezultātā biedrības uzceļ pat savas mītnes mājas, iepērk īpašumus! Tieši tāpat sevi uztur un savu darbību nodrošina arī draudzes. Mūsu dievnami ir tik seni, ar tādu varenības klātbūtni, ka var likties, ka tie patiešām pieder Tam Kungam un Viņš arī par tiem rūpējas. Tā arī irTas Kungs savas rūpes ir uzticējis aicinātiem un ieceltiem kalpotājiemmācītājiem, draudzes vecajiem, kas vada katra draudzes locekļa darbus un pienākumus. Tajā skaitā arī ziedojumu vākšanu, lai nodrošinātu visu sarežģītās, vēsturiskās, mākslinieciski augstvērtīgās namsaimniecības uzturēšanu. Līdz ar to, katra draudzes locekļa atbildība, lai arī līdzinās laicīgajām rūpēm, tās ir saistītas ar Dieva klātbūtni visā un visos pasaules procesos. Tas mums ļauj pacelties pāri pār ikdienas lietām un saredzēt visu lietu saistību līdz pat Ādamam un Ievai. Kā viņi Ēdenes dārzā gribēja atbildību par nodarīto novelt viens uz otru, tāpat arī mēs. Bet Dievs, sakot ES ESMU, ir klāt pie katra, lai palīdzētu mums būt patiesiem, godīgiem, mierīgiem – Viņa svētības apstarotiem! Lai Kristus Augšāmcelšanās svētku dienas nes mums spēku un iedvesmo jauniem ceļiem!' Mācītājs Juris Zariņš

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc...? (Pārdomas 22. psalmu lasot)

Zaudējuma sāpēs vai izmisuma rūgtumā, izkliegts vai izčukstēts šis jautājums būs urdījis ikvienu no mums. Kāpēc? Par ko mūs piemeklē ciešanas un pārbaudījumi? Tāpat arī Dāvids, varenais valdnieks Dāvids, kurš taču varēja dabūt visu, ko vien vēlējās, 22. psalma sākumā sauc: „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc...?” Vēl vairāk – viņš kliedz: „Dievs, kāpēc Tu esi mani atstājis?” – Tik tumša ir nakts, tik neiespējama jelkāda glābšana, ja jau pat tik skaļu un neatlaidīgu brēkšanu Dievs nedzird un neuzklausa. Ko vēl darīt? – Apelēt pie Dieva svētuma, pie tā, ka Viņš taču ir uzticams. Senos un ne tik senos laikos ne reizi vien Viņš savu žēlastību un mīlestību ir parādījis saviem ļaudīm. Tad kāpēc tagad, Dievs, Tavs kalps ir nogāzts pie zemes? Apsmiets, nicināms, saminams. Dievs, Tavs taisnīgums un Tava mīlestība tur tiek apsmieta līdz ar viņu. Bet viņš taču ir bijis Tavs jau kopš dzimšanas! Tad kāpēc? Kāpēc šis pazemojums un izsmiekls? – „Lai nu tavs Dievs tevi glābj, jo tu jau Viņam esi mīļš!” „Neesi tālu!” – skan Tava kalpa, Tava bērna lūgšana. Visapkārt ir tikai ienaidnieki un pretinieki. Tie ir kā milzīgu, satracinātu vēršu bars, kā plēsīgi rēcoši lauvas. Kā gan var justies Tavs kalps šādā ielenkumā? Ir tā, it kā kauli vairs neturētos kopā, un citkārt drosmīgā sirds šķiet izšķīdusi un pazudusi. Mute izkaltusi, locekļi kā sažuvuši – nav spēka pretoties. Zemes un nāves garša jau mutē. Vankšķošu un kāri glūnošu suņu bars sastājies apkārt. Tie tīko mani plosīt un aprīt. Un viņi taču sevi sauc par cienījamiem un dievbijīgiem ļaudīm. Caurdūruši man rokas un kājas, nu stāv un noskatās. Pēta manus aiz sāpēm izspiedušos kaulus! Ja ne iepriekš, tad šeit mēs sākam aizdomāties – vai tas maz ir teikts par Dāvidu? Vai Dāvids tiešām to teicis par sevi? Kurš gan spētu to izturēt? Un kāpēc Dievs joprojām klusē? Viņš ļauj tiem pievākt un sadalīt savā starpā visu, kas vēl atlicis. – Tiek izlozētas pat drēbes, kas vēl pirms brīža cietējam bija mugurā, un ieguvējs nu var ar tām dižoties. Jo tās ir īpašas drēbes – vienā gabalā austas kā priestera tērps.Vai šajā brīdī vēl kas var mainīties? Vai kāds vēl var atsteigties palīgā? Tomēr lūgšana nemitas. – Kungs, jel nepaliec tālu! Tu esi mans spēks; steidz palīgā! Izrauj manu dzīvību, manu dvēseli no šo plēsoņu nagiem, no lauvu rīklēm, no vēršu ragiem! Šajā brīdī gribas aizvērt acis un vairs --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

nelasīt tālāk. Gribas padoties un ļaut padoties arī tam kliedzējam pie krusta. Viss taču ir zaudēts! Atliek vien cerēt uz ātru nāvi. Un tieši tad nāk risinājums. Izmisīgais lūgums ir uzklausīts. „Tu man atbildēji!” – laimīgs iesaucas psalmists. Tas ir tik negaidīti, ka apmulsinājis pat tulkotājus. Šis īsais, bet svarīgais teikums – senebreju valodā tikai viens vārds – mūsu ierastajā Bībeles tulkojumā ir pazudis. Bet tieši uz šo atbildi ir balstīta psalmista pāri plūstošā pateicība psalma turpinājumā. – Es neesmu saucis tukšumā! Viņš ir uzklausījis un atbildējis! Viss ir sakārtots labāk nekā esmu spējis iedomāties. Rakstu pētnieki norāda, ka šis psalms, kas sākotnēji tapis kā individuāla lūgšana, vēlāk kļuvis par dievkalpojuma, par liturģijas vadlīniju. Tas rāda, kā cilvēks izmisis un nospiests ienāk Dieva namā un, lūgšanā stiprināts un atspirdzināts, spēj pateicībā dziedāt un gavilēt. Šādi raugoties uz šo psalmu, mēģināsim to izlasīt vēlreiz. Bēdu sagrauzts un rūpju nomākts grēcinieks ienāk Dieva namā. Dievs šķiet tik tāls un neaizsniedzams, tomēr viņš mēģina lūgt. Vai Dievs sadzirdēs? Vai uzklausīs? – Tu taču esi svēts, – lūdzējs saka Dievam. – Tu aizvien esi palīdzējis! Paceļot acis, lūdzējs ierauga Viņu – krustā sisto. Tik grūti vēl ir atraut skatu no sevis, jo viņš ir atnācis izstāstīt Dievam savu bēdu stāstu. Tomēr, uzklausot Dieva vārda pasludinājumu, lūdzējam viņa paša stāstu sāk aizstāt Kristus stāsts. – Kristus bija nācis mīlēt un palīdzēt. Vai tiešām ar krustu viss ir beidzies? Un lūdzēja izmisīgais sauciens izlaužas ar jaunu spēku. – Kristu, nemirsti! Tu esi mana vienīgā cerība! Kā lai es tagad glābjos? Un tad nāk Dieva atbilde. Šī atbilde ir tikpat biedējoša, cik brīnumaina. Šī atbilde ir – krusts. Bet tas ir Kristus krusts. Viss ir piepildīts! Viņa ciešanas un nāve remdē bailes un sāpes. Es tieku ar Viņu savienots. Es tieku ar Viņu paēdināts. Es varu gavilēt svēto draudzē un ar paļāvību raudzīties nākotnē. Tas ir Dieva lielais un varenais darbs, kas vēstāms paaudžu paaudzēm. Laila Čakare, Teoloģijas maģistre, Lutera Akadēmijas lektore, Biķeru draudzes svētdienas skolas skolotāja

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Prāvesta Linarda Rozentāla uzruna

Rīgas iecirkņa sinodē (2010.gada 13.martā)

Tiešām, labums un žēlastība mani pavadīs visu manu mūžu, un es palikšu tā Kunga namā vienumēr. (Ps 23:6) Jaunajā Bībeles tulkojumā šis pants ir izteikts nedaudz citādāk: Patiesi, dāsnums un žēlastība pavadīs mani, es pārnākšu Kunga namā uz mūžu. Kopā sanākšana un apstāšanās savā skrējienā, kalpošanā un darbos ir iespēja palūkoties uz savu dzīvi un to, ko un kāpēc mēs darām. Un 23.psalma autors arī ir cilvēks, kurš dzīvē ir piedzīvojis lielas un smagas krīzes. Varbūt viņš var mums palīdzēt saprast, kā izprast, izturēt un šķērsot mūsējās. Cauri tumšām ielejām izgājis, viņš saka: mana dzīvē ir kā kauss, kas piepildīts pilns līdz maļam. Un tas ir arī aicinājums mums ieraudzīt, cik daudz labuma un žēlastības mūs aptver. Dāsnums un žēlastība mūs pavada. Šo vārdu var izteikt arī kā seko un vajā. Labums un žēlastība nav tikai kaut kas, kas mani pavada, man iet līdz, bet kas, burtiski, vajā mani, skrien man pakaļ, es no tā vairs nevaru atrauties un tikt vaļā. Tas atgādina vienu stāstu par kādu mācītāju, kurš apstādinājis uz ielas savas draudzes locekli un viņam jautājis: Vienmēr, kad es jūs ieraugu, jūs esat ļoti steidzīgs. Sakiet, kam pakaļ jūs skrienat visu laiku? Viņš atbildējis, ka steidzas pēc panākumiem un labklājības, pēc labākas dzīves. Tā ir laba atbilde, sacījis mācītājs, laba tad, ja visi šie panākumi, labklājība un labāka dzīve atrodas jums priekšā un jūs visiem spēkiem cenšaties tos noķert. Bet, ja tas viss atrodas jums aizmugurē un cenšas noķert jūs, ko tad, ja jūs visu laiku no tiem bēgat? Ja nu ir tā, ka Dievam ir visa veida dāvanas, kuras Viņš jums grib dot, bet jūs nekad neesat mājās tad, kad Viņš ieradies tās jums piegādāt? Jo šajā pasaulē ir lietas, kuras iegūt var tikai smagi strādājot. Daudz talantīgu cilvēku nekad nepieredz savas apdāvinātības rezultātus tikai tāpēc, ka pietiekami daudz nav atlicinājuši laiku un spēku, lai savas dāvanas izkoptu, smagi pie tām strādātu, un tādēļ piedzīvo vilšanos. Lai draudzes darbs saviem draudzes

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

locekļiem un sabiedrībai dotu labumu, ir smagi, smagi jāstrādā. Tur neko nevar darīt. Ar to, ka esam jauki cilvēki, kuri pelnījuši labu dzīvi, te ir par maz. Bet ir kāda cita svētība, kuru mēs varam iegūt tikai tad, kad pārstājam tai skriet pakaļ. Tā ir kā taurenis, kurš tev pielido tuvu tieši tad, kad tu esi pats mierīgs un necenties viņu dabūt savā tauriņu ķeramajā tīklā. Kad tu pārstāsi tikai saspringti dzīties pēc savas laimes, labums un žēlastība paši atradīs ceļu uz tavu dzīvi. Tā ir dziļā gudrība, ka mēs nevaram žēlastību nopelnīt, mēs nevaram to sasniegt, dzenoties tai pakaļ. Jo žēlastība, šis ebreju vārds hesed nozīmē arī – nepelnīta mīlestība. 23.psalms ir stāsts trijās daļās. Pirmā ir dzidra un skaidra. Stāsta varonis dzīvo drošībā un pateicībā Dievam par Viņa gādību un vadību. Otrā daļa ir tumša un vētraina. Varoņa dzīvē ienāk traģēdijas, sāpes, vilšanās. Viņš sevi vairs neredz pie skaidriem ūdeņiem zaļās ganībās, bet gan tumšā ielejā ienaidnieku ielenkumā. Tur viņš iemācās, ka nav palicis viens. Dievs ir ne tikai visa labā devējs, bet arī mierinājums un drošība sliktos laikos. Un trešā, noslēdzošā stāsta daļā varonis nonāk pie Dieva patiesas atziņas, pie nobriedušām attiecībām ar Dievu. Dievs nav tikai tas, kas iet līdz labos un sliktos laikos, bet kā Tas, kurš ielūdz tevi savā namā. Ko tad nozīmē es palikšu tā Kunga namā vienumēr? Kas ir Kunga nams? Mājas ir ļoti ietilpīgs vārds. Tās ir arī kaut kas, ko neesi pats nopelnījis. Tu vari uzcelt vai nopirkt visskaistāko, visdārgāko māju, bet to, ka tās būs tev mājas, tu to nevari pats nedz izveidot, nedz nopirkt. Mājas ir patvērums. Taču patvērums daudzās pasaules valodās nozīmē arī svētnīca, svēta vieta. Kā altāris baznīcā, kā pats dievnams. Vieta, kur tu esi Dieva pasargāts, Dieva ieaicināts, Dieva gaidīts. Mājas ir vieta, kur tu esi visu laiku kāda tuvumā. Tevi redz. Tu nevari izlikties būt labāks, skaistāks, jaunāks. Mājās tu noņem visus savus ordeņus, ancukus, smiņķus. Tur esi tāds, kāds esi. Un nekad neesi viens. Mājas ir vieta, kur tevi redz. Vai tas ir kaitinoši vai mierinoši, atkarīgs no tā, kādi mēs esam savās dzīvēs. Ja esam kā bērni, kuri tikai tad beidzot var darīt to, ko grib, kad uz viņiem neskatās, kuri dzīvo bailēs no mirkļa, kad tiks pieķerti, darot kaut ko aizliegto, tad mājas nav tā patīkamākā vieta. Tad jau labāk uz ielas. Ja tu esi pusaudzis, kurš tā arī nesaņem no saviem vecākiem nepieciešamo --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

sadzirdēšanu, saprašanu, iejūtību, bet tikai vērtēšanu, kritizēšanu un tiesāšanu, tad mājas nav tā patīkamākā vieta. Tad jau labāk pie draugiem. Ja dzīvot, kad tevi redz, kad uz tevi skatās, dzīvot kāda cita klātbūtnē un priekšā, nozīmē izjust kaunu par sevi, bailes ko izdarīt nepareizi un saņemt sodu, tad labāk iztikt bez attiecībām un noslēgties, taču, lai kur tu noslēgtos, tev paliks vismaz vienas attiecības – pašam ar sevi – un dažkārt tās ir vēl apsūdzošākas un iznīcinošākas nekā visas pārējās kopā. Kur tad lai mēs ejam? Dieva klātbūtne un tuvums, kurā Viņš kā savās mājās aicina mūs, nav tādas mājas, kurās mēs esam vienkārši kā bērnībā no visa pasargāti vai kurās mūs gaida, lai mēs saņemtu pelnīto sodu par savu maldīšanos apkārt. Dieva tuvums ir tās mājas, kurās Viņš mūs aicina, lai ar mums veidotu īstas attiecības, tādas, kādas ne ar vienu cilvēku mēs vēl līdz galam pieredzējuši neesam. Tas ir tuvums, kas uzliek arī īpašu atbildību un pienākumus. Tās ir attiecības, kurās tu vairs nevari būt kā bērns, kurš visu dara, kā ienāk prātā, vai kā adatains pusaudzis. Tās ir nobrieduša cilvēka attiecības. Dievs aicina mūs savās mājās, lai mūsos sevi ieguldīdams, nākdams pie mums kā cilvēks starp cilvēkiem, mūs veidotu par tādiem cilvēkiem, kuru dzīves kļūst īstas mājas citiem. Dievs reiz deva cilvēkiem baušļus ne tāpēc, lai cilvēkiem sarežģītu dzīvi, bet gan tāpēc, ka cilvēkam nav labi būt vienam un Dievs deva principus, kurus ievērojot cilvēks nepaliks viens, bet varēs un gribēs dzīvot kopā ar citiem, veidot sabiedrību. Viss, ko Dievs, sākot no Ādama, ir pie cilvēkiem darījis, ir attiecību veidošana ar sevi un cilvēkam ar cilvēku, aicinājums uz mājām. Jo mājas ir vieta, kas pastāv no tā, ka tur cilvēkiem ir labas attiecības, ka tur dzīvojošie cilvēki ir draugi, tuvinieki ne tikai pēc miesas, bet arī pēc sirds un dvēseles. Vieta, kur tu vienmēr varēsi no kāda dzirdēt: Nebīsties, es esmu ar tevi. Un cilvēka dzīves jēga ir šādu vietu atrast un tajā palikt. Dzīve ir pārcelšanās uz šādām mājām. Uz tādām mājām, kurās var dzīvot mūžīgi. Tas ir mans vēlējums – celsim un veidosim sev uzticētās draudzes par šādām mājām cilvēkiem, kuri ilgojās pēc mājām šajā nemiera pilnajā un krīžu saplosītajā pasaulē. Lai katrs cilvēks var pārnākt mājās, rādīsim cits citam ceļu uz mājām, kurās netiek citādi kā caur Kristu. --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Dieva Vārda atklāsmes mācītāja Ingus sprediķos Lasījums no Lk.4:14-21

Mēs redzam, ka Jēzus dodas atpakaļ uz Galileju un šis notikums seko tūlīt pēc tam, kad Jēzus bija tuksnesī velna kārdināts. Viņš tuksnesī bija sasniedzis to uzvaru, ko cilvēks nespēja iegūt Ēdenes dārzā - labuma un Dieva svētības vidū, kur cilvēks krita šajā garīgajā cīņā un kārdinājumā. Jēzus savukārt bija tuksnesī, kur patiešām bija daudz vajadzību un daudz kārdinājumu – Viņš uzvarēja. Slavēts un godināts Jēzus ir mūžīgi. Un lūk, Svētā Gara svaidīts, stiprināts Viņš dodas atpakaļ uz Galileju un par Viņu sāk izplatīties valodas par tiem brīnumainiem darbiem, ko Viņš dara. Cilvēki skatījās uz Viņu un gaidīja. Viņi bija dzirdējuši, ka Jēzus dara brīnumu lietas un viņi gaidīja, kas nu notiks tagad, ko Viņš mums pastāstīs šodien. Un tas, ko Viņš šodien pastāsta, ir kaut kas prātam neaptverams. Iepriekš teiktais, ka Viņš izdzen ļaunus garus, varētu teikt, rosina domāt, ka Viņš ir kāds liels pravietis, līdzīgi kā Jānis Kristītājs parādījies ar kādiem brīnumu spēkiem. Šie Jēzus teiktie vārdi vienu daļu cilvēku iepriecināja, otru daļu kārtīgi nošokēja. Nevis brīnumi, ko Viņš izdarīja, bet vārdi, ko Jēzus pateica. Pravietis Jesaja šos vārdus sludināja par nākamo Pestītāju, Dieva Tā Kunga Svaidīto, jeb Mesiju – Kristu. Šo Kristu viss Israēls gaidīja kā savu atpestītāju, kas viņiem dos brīvību, labklājību, uzplaukumu, valsti un tautu, galvenokārt – apvienos visas divpadsmit Israēla ciltis un pēc tam arī būs valdīšana pār visu pasauli. Bet tas, ko Jēzus sludina, pirmkārt, jau nesakrita ar to, ko domāja šie cilvēki. Un tā nu Viņš atritinājis Rakstu rulli sāka lasīt pravieša Jesajas sludināto, Tā Kunga vārdu. „Tā Kunga Gars ir pār mani, jo Viņš ir svaidījis Mani pasludināt prieka vēsti nabagiem, Viņš ir sūtījis mani dziedināt sirdīs satriektos un pasludināt atbrīvošanu gūstekņiem un atdot akliem acu gaismu. Salauztos darīt brīvus un pasludināt Kunga žēlastības gadu.” Var gadīties, ka šī Rakstu vieta bija viena no tām, ko šajā dienā arī vajadzēja lasīt, jo ruļļus jau nebija tik viegli pārritināt. Bet pats pārsteidzošākais ir nevis nolasītais, bet tas, ka Jēzus saka: ”Šodien, ko jūs esat dzirdējuši, ir piepildīts.” Kāpēc tāds izbrīns un tādas dusmas? --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Kāpēc viņi grib Jēzu nogalināt? Tāpēc, ka Jēzus sevi šeit pasludina par Dieva Tā Kunga Svaidīto. Pats, personīgi un atklāti. Tāpēc, ka Viņš saka – Mani Tas Kungs ir svaidījis. Šodien tas ir piepildīts. Piepildījumu atnesis, Jēzus pretendē tikai uz vienu – Es Esmu tas, kas atnācis šo Rakstu vietu piepildīt. Redziet, pret Jēzu tajā brīdī neviena sirds nepaliek vienaldzīga. Vieni cilvēki par to brīnās, citi kļūst ļoti dusmīgi. Bet mēs ievērosim, ka ne vieni, ne otri neturas pie Rakstiem. Jo, ja viņi būtu rūpīgi Rakstus pētījuši, lasījuši un viņiem būtu atdarītas gara acis, un viņi tiešām nebūtu aklie, viņi jau sen būtu uzzinājuši, kas ir Jēzus. Bet tagad, pat dzirdēdami, ko Jēzus sludina, negrib tam ticēt. Vispirms Viņš ir Svaidītais, Pestītājs. Jēzus ir nācis pasludināt prieka vēsti nabagiem, ko sauc par evaņģēliju – labo, priecīgo Vēsti. Viņš nācis, lai iepriecinātu visu cilvēci. Negribētos teikt un pārmest, bet man jāsaka, ka mums ,cilvēkiem, jāpārdomā katram pašam par sevi - vai mēs negrēkojam, domādami, ka īsts, patiess prieks ir atrodams kaut kur ārpus evaņģēlija. Ka mūsu dzīve ir piepildīta tad, ja saņemam prieku no jauka un mīļa sievas skatiena, no brīnišķīgiem bērniem, no labi apmaksāta darba. Cik tas labi, ka darbs ir hobijs, labi maksā, ģimene brīnišķīga, māja jauka, mašīna salā neplīst, viss iet. Un tomēr, vai tas ir prieks, un cik tāds prieks ilgi būs? Kā teica kāds man pazīstams cilvēks par nāvi – visi mēs tur kādreiz nonāksim. Tieši tā, visi lielie prieki beigsies līdz ar nāvi. Un pat vēl ātrāk, jo tu piedzīvosi, ka tavi draugi mirst, un piedzīvosi vēl daudzas lietas, ja vien neapbēdināsi citus ar savu pāragro nāvi. Jēzus Kristus runā par svarīgāku prieku, par to prieku, kas mūžīgi nebeidzas. Jo tas lielais prieks, ko Viņš pasludina, ir tieši tas, ko Viņš runā par mūsu attiecību atjaunošanu ar Dievu. Kad Viņš kādam, kurš bija ar trieku ķerts, ar insultu paralizēts, saka – turi drošu prātu, nebīsties, tavi grēki ir piedoti. Kad viņš tiem, kas bēdājās par Jēzus aiziešanu, mācekļiem, saka – nebīstieties, turiet drošu prātu, Es pasauli Esmu uzvarējis. Lūk, par ko Viņš runā. Viņš saka, ka ir nācis, lai atjaunotu mūsu mūžīgās attiecības ar Dievu, paņemt visu mūsu sodu, vājumu, nespēku, mūsu slimības. Visu, kas grēka un atsvešinātības rezultātā nāk, paņemt uz Sevi un mums sagādāt šo pestīšanu, atjaunot mūsu attiecības. Tāpēc Viņš saka, nebīstieties. Tā ir iepriecinoša vēsts, ko Viņš nemitīgi sludina un nemitīgi demonstrē. --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Nākamais, ko Jēzus saka, ka ir nācis dziedināt. Mēs vienmēr vairāk domājam par miesas dziedināšanu, jo mūsos ir šī doma – ja miesai būs veselība, tad gan jau būs labi. Esmu dzirdējis, pat latvieši novēlējumos saka: būs veselība, gan jau viss pārējais arī nāks. Jāsaka, ka veselība zemes grēcīgam cilvēkam ir ļoti nestabila lieta. Vienu dienu tā ir, otru vairs nav. Ja no tās būs atkarīga mūsu laime, tad mums, Latvijas iedzīvotājiem, būs tā pasmagi, jo mums ir vismainīgākais un nepateicīgākais klimats. Bieži iesnas, saaukstēšanās un visādas citas problēmas. Droši vien svarīgākais ir tas, ko Jēzus gribēja ar to teikt, ka Viņš sirdī satriektajiem nesīs dziedināšanu. Tieši tiem cilvēkiem, kuri atrodas sātana cietokšņos, dažādos prāta murgos, dažādās grēcīgās prāta klišejās. Kad Jēzus viņus palaiž vaļā, tad cilvēks ir kā salauzts, jo dzīve šajās klišejās ir satriekusi nabaga cilvēka sirdi. Viņš nav vesels, viņa dzīve ir postīta. Bieži vien viņa ģimene ir šķirta, ja nav šķirta, tad ģimenē ir vēsas, aukstas un pat naidīgas attiecības. Bieži cilvēks, kļūdams par kristieti attopas, ka ir pieķēries daudzām, dažādām lietām, un atteikšanās no tām rada iekšējas sāpes. Sabrūk attiecības ar kādiem cilvēkiem, jo viņi atrodas grēkā, bet tu vairs nē. Neviena sirds, kas ir tikko nākusi pie ticības Jēzum, nav pilnīga. Jēzus šīs sirdis dziedina, un tas ir pats svarīgākais – nākt pie Viņa un lūgt, lai Jēzus šīs sirdis dara veselas no daudziem maziem gabaliņiem, mūsdienīgi varētu teikt – puzles, kas ir izmētāts riņķī un sajaukts. Jēzus vienīgais var sastādīt mūsos pilnīgu veselumu. Tikai Viņš var atkal sastādīt mūsos Dieva tēlu un līdzību. Tāpēc mūsu dzīve pēc pestīšanas saņemšanas nav iedomājama bez Jēzus palīdzības, bez lūgšanas Jēzus Vārdā. Tāpēc, ka tikai Jēzus saliek kopā šos gabaliņus. Ne tikai vienkārši saliek kopā, bet savieno. Tādā veidā Viņš dziedina šīs satriektās sirdis, tās nav tikai attiecības ar cilvēkiem, tā ir paša cilvēka sevis uztvere Dieva priekšā, lai redzētu sevi kā Dieva radītu, Dievam nozīmīgu, mīļu un svarīgu personu, kuras labā Dievs visu ir darījis, pat gājis nāvē. Uztvert sevi ar Dieva acīm. Viņš no mūsu satriektām sirdīm izveidos jaunu sirdi. Jēzus dziedina gan miesā, gan dvēselē. Tas nāk caur Viņa krusta nāvi, grēku piedošanu, caur Dieva Gara svētīgo darbību, kad Viņš ienāk mūsu sirdīs un dara mūsu sirdis veselas. Āmen.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Mana liecība Pēc mācītāja Ingus sprediķa šie vārdi paši savirknējās māsas Ingrīdas domās. Jēzus Kristus mans Pestītājs Dieva taisnība dota ticībā uz Jēzu Kristu, visiem, kas tic. Jo visi ir grēkojuši, un visiem trūkst dievišķās godības. Bet Dievs savā žēlastībā tos taisno bez nopelna, sagādājis tiem pestīšanu Jēzū Kristū. Viņu Dievs tiem, kas tic, nolicis par grēku izpircēju Viņa asinīs, tā parādīdams Savu taisnību; jo Viņš piedod visus agrāk, dievišķās pacietības laikā nodarītos grēkus, lai tagadējā laikmetā parādītu Savu taisnību, pats taisns būdams un taisnodams tos, kas tic Jēzum (Rom.3:22-26). Mēs visi maldījāmies kā avis, ikviens raudzījās tikai uz savu ceļu, bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam (Jes.53:6). Un, kā cilvēkiem nolemts vienreiz mirt, bet pēc tam tiesa, tā arī Kristus, vienreiz upurēts daudzu cilvēku grēkus atņemt neatkarīgi no grēka, tiks otrreiz redzams par pestīšanu tiem, kas Viņu gaida (Ebr.9:27-28). Patiesi, patiesi Es tev saku: ja cilvēks nepiedzimst no augšienes, neredzēt tam Dieva valstības (Jāņa 3:3). Kas no miesas dzimis, ir miesa, un kas no Gara dzimis, ir gars (Jāņa 3:6). Dažam kāds ceļš labi patīk, bet beidzot tas viņu tomēr noved nāvē (Sal.pam.14:12). Zinādami, ka neviens cilvēks netop taisnots pēc bauslības darbiem, bet ticībā Jēzum Kristum, arī mēs ticam Kristum Jēzum, lai taptu taisnoti Kristus ticībā un ne pēc bauslības darbiem, jo pēc bauslības darbiem netop taisnots neviens cilvēks (Galat.2:16). Jo caur bauslību esmu bauslībai miris, lai dzīvotu Dievam. Līdz ar Kristu esmu krustā sists, tad nu es vairs nedzīvoju, bet manī dzīvo Kristus; bet, cik es tagad dzīvoju miesā, es dzīvoju ticībā uz Dieva Dēlu, kas mani ir mīlējis un pats par mani nodevies. Es nenoliedzu Dieva žēlastību; jo, ja caur bauslību ir taisnība, tad Kristus ir velti miris (Galat.2:19-21). Jo no žēlastības jūs esat pestīti ticībā, un tas nav no jums, tā ir Dieva dāvana: ne ar darbiem, lai neviens nelielītos (Ef.2:8-9). --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Jēzus saka: „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība; neviens nenāk pie Tēva, kā vien caur Mani (Jāņa 14:6). Nav pestīšana nevienā citā; jo nav neviens cits vārds zem debess cilvēkiem dots, kurā mums lemta pestīšana (Apust.4:12). Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai, bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, kas par mums miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, vienalga, vai mēs nomodā vai aizmiguši (1.Tes.5:9-10). Jo tik ļoti Dievs pasauli mīlējis, ka Viņš devis Savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens, kas tic uz Viņu, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo dzīvību. Jo Dievs Savu Dēlu nav sūtījis pasaulē, lai Tas pasauli tiesātu, bet lai pasaule caur Viņu tiktu glābta (Jāņa 3:16-17). Bet tas Kungs uzkrāva visus mūsu grēkus Viņam (Jes.53:6). Jo arī Kristus ir vienreiz grēku dēļ miris, taisnais par netaisniem, lai jūs pievestu Dievam, nonāvēts gan miesā, bet dzīvs darīts garā (1.Pēt.3:18). Tātad grēka alga ir nāve, bet Dieva žēlastības dāvana ir mūžīgā dzīvība Kristū Jēzū, mūsu Kungā (Rom.6:23). Tādēļ arī Viņš var uz visiem laikiem izglābt tos, kas caur Viņu nāk pie Dieva, vienmēr dzīvs būdams, lai tos aizstāvētu (Ebr.7:25). Jo tāpēc, ka Viņš pats kārdināts un cietis, Viņš var palīdzēt tiem, kas tiek kārdināti (Ebr.2:18). Tādēļ, ja kas ir Kristū, tas ir jauns radījums; kas bijis, ir pagājis, redzi, viss ir tapis jauns (2.Kor.5:17). Bet Dievs, atstādams neievērotus nezināšanas laikus, tagad aicina visus cilvēkus visur atgriezties no grēkiem (Apust.17:30). Ja atzīstamies savos grēkos, tad Viņš ir uzticīgs un taisns, ka Viņš mums piedod grēkus un šķīsta mūs no visas netaisnības (1.Jāņa 1:9). Tici uz Kungu Jēzu, tad tu un tavs nams tiks pestīti (Apust.16:31). Jo ja tu ar savu muti apliecināsi Jēzu par Kungu un savā sirdī ticēsi, ka Dievs Viņu uzmodinājis no miroņiem, tu tiksi izglābts. Jo ar sirds ticību panākama taisnība un ar mutes liecību pestīšana, jo Raksti saka: neviens, kas uz Viņu paļaujas, nepaliks kaunā (Rom.10:9-11). Jo ikviens, kas piesauc tā Kunga vārdu, tiks izglābts (Rom.10:13). Āmen. Māsa Kristū Ingrīda

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Sveiks, mans Sargeņģeli! Cik gadu jau pagājuši, kopš Tev rakstīju: pieci vai seši? Nu, redzi, cik slinka vēstuļu rakstītāja esmu. Šodien aprit septiņi gadi kopš tās dienas, kad Tu mani aizvedi uz svētdienas dievkalpojumu, un tā, ar retiem izņēmumiem, gandrīz katru svētdienu. Toreiz, kad rakstīju iepriekšējo vēstuli, es teicu un domāju: „Man nav bail no nāves, bet no dzīves, no dzīves, kuras centrā esmu es pati.” Tagad varu teikt, ka man nav bail no nāves un arī no dzīves. „Viss tapis jauns” - šos Bībeles vārdus varu pilnībā attiecināt arī uz sevi. Dievs man devis iespēju atbilstoši savām spējām, kalpot draudzē un arī nest Dieva Vārdu pasaulē, neskatoties uz manu noslēgto raksturu. Par to slava un pateicība Dievam! Mani vairs nenodarbina jautājums, kāda ir Dieva griba manā atlikušajā dzīves gājumā (esmu 11. stundas strādnieks Dieva tīrumā), es ļaujos Dieva vadībai, un kaut kas darāms vienmēr atrodas. Vienīgais jautājums, kuru sev bieži uzdodu: „Par ko man tāda nepelnīta Dieva žēlastība? Arī laicīgajā dzīvē.” Mans Sargeņģeli, cilvēki bieži domā, ka Dievs Tevi sūta pie cilvēkiem, lai pasargātu no fiziskām nelaimēm, es gan domāju, ka Tu esi sūtīts pie katra no mums, lai mēs neietu mūžīgajā pazušanā. Paldies Tev, ka esi šos gadus bijis man blakus un palīdzējis staigāt Dieva noliktos ceļus. Paldies par tiem cilvēkiem, kurus ļāvi man satikt un iepazīt. Paldies par piedzīvotām divām Baznīcas dienām un citiem svētīgiem pasākumiem, paldies par izlasītām grāmatām un dzirdētām liecībām. Paldies, ka esi bijis man uzticīgi blakus gan priekos, gan pārbaudījumos. Tava aprūpējamā, Tā Kunga 2010.gada februārī

Pārdzimšana Neaizmirsti, ka pārdzimšana Kristus mīlestībā bija lemta ne tikai tiem trim izredzētajiem apustuļiem, kas Tabora kalnā redzēja Viņa dievišķo spožumu, bet arī tiem deviņiem, kas bija atstāti pakalnē, un arī velna apsēstam. Arhibīskaps Jānis Pomers --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Pēc Bībeles lasīšanas bija laiks pārrunām par tematu, kā arī daudzas reizes Bībeles studijas noslēdzās ar lūgšanām un aizlūgšanām vienam par otru. No draudzes LCD projektora un datora izveidojām mājas kino zāli, kur kopīgi skatījāmies vakaros filmas. Filmu “Princis Kaspians” pēc kristīga alegorista K. S. Lūisa romāna motīviem un filmu “Viena nakts ar ķēniņu”, kas ir veidota pēc Esteres grāmatas motīviem. Filmas tik dažādas pēc rakstura, bet tām bija viena kopēja doma, ka jāpaļaujas uz Dievu pat briesmu situācijā, jo Viņš ir Visuvaldītājs un tieši pēc Viņa nodoma cilvēks var izpildīt savu grūto uzdevumu. Jauniešiem no Nārnijas hronikām vajadzēja izglābt fantastiskās Narnijas zemes pamatiedzīvotājus no iznīcības, bet Esterei izglābt īstus Dieva cilvēkus no pilnīgas iznīcības Persijas ķēniņa Kserksa I laikā. Esteres grāmatā Dievs māca to, pie kā noved nepaklausība, sekas ciešot pēc vairākiem gadsimtiem agagieša Hamana personā. Tā māca arī par Dieva žēlastību tautai, kura viņu ir piemirsusi ekonomiskajā labklājībā. Dievs caur Esteri izglābj tautu no iznīcības. Dievam visas lietas ir iespējamas. Viens no tematiem bija par mūsu pašu gatavošanos satikties ar To Kungu. Tas bija par ticību un svētdzīvi Kristū. Dieva vārds mūs iedrošināja, ka Dievs mūs šajā dzīves laukā neatstāj vienus, bet ikdienā palīdz gan ticībā, gan labos darbos. Katru rītu un vakaru lūdzāmies Dievu, dziedājām Tam Kungam dziesmas. Dieva vārds mūs stiprināja ikdienā. Pēcpusdienā parasti notika dažādas aktivitātes. Vīri uzkopa apkārtni, bet māsas Kristū nodarbojās ar rokdarbu prasmju izkopšanu. Nometnes laikā notika divi dievkalpojumi ar Vakarēdienu, gan Jāņa dienā, gan svētdienā. Dievkalpojums svētdienā bija ļoti labs noslēgums Bībeles nometnei. Mēs saņēmām bagātīgi Dieva žēlastību un svētību caur Vārdu un Sakramentu. Nākamajā gadā paredzēta Bībeles nometne Angļu valodā un ikviens, kas vēlas būt tās dalībnieks ir aicināts ieplānot laiku pirmajā jūlija nedēļā, ja Tas Kungs to gribēs. Mēs, nometnes dalībnieki, pateicamies Viņam par šo nometni. Kā mācītājs pateicos arī visiem kalpotājiem, ziedotājiem un organizētājiem par līdzdalību šajā svētīgajā kalpošanā. Māc. Ingus Dauksts

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Ceļojumi ŅUJORKA 5 dienas citādā pasaulē

Sākums bieži ir negaidīts, arī šī brauciena ideja radās, runājot ar sievu par laulībā nodzīvotajiem 30 gadiem, par solīto krīzi, kas atnāk, kad bērni kļūst lieli un aiziet savā dzīvē, par mūsu nevēlēšanos neko mainīt, bet ka pārmaiņas atnāk pašas, mums neprasot. Tā arī mēs esam piedzīvojuši šo slieksni, kas pienāk katrā ģimenē, un derētu izmantot savu brīvību! Nekur negribas braukt, bet varētu ko īpašu. Uz Parīzi ne, arī ne uz Romu, varbūt pāri okeānam? Nekad neesam tur bijuši... Tālāk viss risinājās ar tādu ātrumu, ka bija skaidrs – tas jau sen bija pelnīts un paredzēts! --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Amerikas varenība un spožums Doma par varenību ir iestāstīta no bērnības, bet tā tomēr jūtama jau no pārlidojuma vēriena apziņas. Pilsēta, kurā dzīvo 12 miljoni cilvēku un kurā katru gadu ierodas 48 miljoni tūristu, kaut kur tādi skaitļi pazibēja prātā. Kad saproti savu sīkumu un mazumu, tad ir vieglāk panest savu maldīšanos par apakšzemes vilciena tuneļiem un tad skaties uz lielo veikalu eksistenci kā nepieciešamību. Pa ielām braukā nevis lielas, bet, gribas teikt, milzīgas mašīnas. Melnas, iespaidīgas, visas līdzīgas, daudzās, tāpat kā pie mums, sēž viens cilvēks. Tikai šie monstri rij tādu daudzumu benzīna, ka ir vajadzīga nopietna, valsts uzturēta industrija un par naftu ir jācīnās karos... Varbūt varētu braukt arī ar mazākiem autiņiem, kā pie mums? Iespējams, ka tā ir tā dzirdētā prestiža uzturēšana? Ja tu esi kādā amatā, tad tev jābūt tik lielai mašīnai un attiecīgai mājai? Nezinu, bet vienu jaunu faktu gan uzzināju – sasniedzot noteiktu gada ieņēmumu līmeni, tev ir jāiegulda savi nopelnītie līdzekļi kādā no valsts nopirktā nekustamajā īpašumā. Jo valsts subsidē nabadzīgākos slāņus, bagātākajiem jāsāk rūpēties par sevi pašiem. Ja cilvēks to tomēr nedara, tad nākošajā gadā viņa nodokļa slogs būtiski palielinās. Visi šie apmēri uzspiež dzīves veida zīmogu. Domāju, ka daudzi no šīs miljonu pilsētas reti ir izbraukuši ārā, tā arī dzīvo savā darbības vietā, rotējot pa vienu apli. Pilnīgi šokējoši ir atklāt, ka gandrīz visas patēriņa preces tiek ražotas ... Ķīnā. Drēbes, suvenīri, elektropreces – gandrīz 100% visam, kas nonāca mūsu rokās bija šis uzraksts. Tomēr nevajag domāt, ka tam ir kāda līdzība ar mūsu priekšstatu par Ķīnas precēm ar zemu kvalitāti. Šīm precēm ir Amerikas standarti, jo tos pēc vietējo korporāciju pasūtījuma tikai izgatavo Ķīnā, līdz ar to arī peļņa paliek Amerikā. Tāds dīvains globālās attīstības pagrieziens. Dažādība, citādība, Bābele, atgriešanās vai nākotne Lielākais iespaids bija tā dažādība visā, ko ieraudzījām. Svētdien mazā mājīgā baznīciņā svinējām dievkalpojumu, sanākušie bija kā ģimene, bērni, vecāki, mazbērni. Iesākumā, zvanam skanot, divi puikas vecāka pērmindera pavadībā iededza visas altāra sveces. Visi --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

dziedāja gan ērģeļu, gan klavieru, gan ģitāras pavadījumā, bet izskaņas dziesmas laikā tika izdalīti grabuļi un visa zāle piedalījās muzicēšanā. Sprediķa, kuru mācītājs runāja zāles priekšā, nevis no kanceles, noslēgumā viņš ieslēdza projektoru un klātesošos no ekrāna uzrunāja bīskaps. Valdīja brīva atmosfēra, par ko es visiem atzinību izteicu pēc dievkalpojuma sadraudzībā, kas notiek līdzīgi kā mums. Baznīcas ir daudz, tikai tās nav plaši apmeklētas. Viss sludināšanas darbs ir jāveic ar lielu pārliecināšanu, ka attiecības ar Dievu ir vajadzīgs cilvēka dzīvei. Bijām arī katoļu lielajā Patrika katedrālē, kur notika svētbrīdis Martina Lutera Kinga dienā. Liturģija līdzīga mūsējai, nodrukāta grāmatās visam gadam. Dziesmu nebija! Ērģeles nespēlēja! Vakara dievkalpojums ar dievgaldu ilga 30 min. Zālē pārsvarā jauni cilvēki, kas zināja kārtību un piedalījās apzināti. Nesanāca būt kādā melnādaino draudzē, kur, kā redzēts TV, emocijas un dzīvotspars ir augstāks. Sabiedrības dažādība arī ir galvenais Amerikas iespaids. Stāvēju krustojumā Ņujorkas centrā – blakus priecīga melnādaino kompānija par kaut ko stāsta viens otram, otrā pusē indieši, blakus arābi, indusi, baltie, jāsaka, ka mazāk jūtami, varbūt tāpec, ka nav tik spoži izpausmēs. Visi stāv pie vienas sarkanās gaismas, un visi dodas uz priekšu pie zaļās. Visi sazinās vienā valodā. Bet nesajaucas, katrs paliek pats par sevi. Droši vien, ka ietekmējas. Bet katrs tomēr turpina dzīvot savās iekšējās tradīcijās. Vai līdzīgi nebija pie Bābeles, kad visi runāja vienā valodā, bet tad tās tika sajauktas. Vai šajā pasaules procesā, mēs ejam pretējā virzienā, atkal apvienodamies? Mēs katru dienu dzirdam un piedzīvojam, ka mūsu cilvēki, gan ierindas, gan speciālisti, dodas strādāt un dzīvot uz citām valstīm. Ko lai saka, ja ir izveidojusies tāda kārtība vienotā Eiropas Savienībā, kurā par darbu maksā 2000 mārciņas nedēļā un par tādu pat darbu 200 latu? Tas taču nav atkarīgs no mūsu slinkuma vai čakluma, gudrības vai organizētības, mūsu finansu sistēma var to, ko tā var! Dažus gadus atpakaļ tā varēja mazliet vairāk, nu par to visiem ir rūgti jānožēlo. Kādēļ? Kā gan lai mēs spējam pēkšņi maksāt vai pārveidot savas darba vietas par tādām, kas spēj iekasēt 10 reizes vairāk? --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Vai, ienākot vienotā politiskā sistēmā, nevajadzēja ienākt arī kopīgā ekonomiskā laukā, kas visiem dotu vienādus resursus. Kaut kas no tā ir, bet kā var neredzēt šo kliedzošo neatbilstību? Mēs pakļaujamies visām regulām, kas izslēdz mūsu cukura ražošanu, zivju zveju un nosaka ko citu, bet neviens neievēro, it kā tās nebūtu, mūsu nespēju iekasēt un pēc tam izmaksāt tādus līdzekļus, kas spētu nodrošināt tādu pat dzīvi kā citās valstīs. Gribas saukt - kas notiek? Vai kāds ir uz to spējīgs atbildēt? Ar tādu negaidītu izsaucienu noslēdzas manas pārdomas par nedēļas prombūtni. Ar lielu prieku par mūsu veikaliem, kur esam gaidīti, kur neprasa pasi, tikai naudu. Viss šeit ir ērti un piemēroti tieši mums. Mēs visu varam turpināt attīstīt – tā kā to vēlamies mēs paši. Mūsu sabiedrības dažādību ir grūti ieraudzīt ārēji, mēs esam daudz tuvāki kā Amerikā sapulcinātā tauta, mēs esam vienā kristietībā saistīti, bet tomēr atrodam katru dienu iespēju sevi šķelt un plosīt. Mūsu mērogi ir tik aptverami, mēs viens otru varam celt un balstīt. Amerikā, satiekoties ar kādu cilvēku acīm, viņš tūlīt pat uzsmaidīja... Bez iemesla un bez speciāli atvērtiem baltiem zobiem. Vienkārši uzsmaidīja. Kad saņēmos ko pajautāt, tad apstājās un centās saprast, ko es gribu, bet dažas reizes garām ejot jautāja: Vai es varu jums kā palīdzēt? Un protams, ka katru nejaušu pieskārienu pavada vārdiņš Sorry- piedodiet, vainīgs. No daudz kā gribas mācīties. Vispirms, saredzēt savu labumu, mūsu sevišķi izdevīgo stāvokli, situāciju. Ja vēl atcerētos senču un arī citu tautu strādīgumu, no saules līdz rietam, saprotot, ka ir jāpaspēj tikt galā ar darbiem līdz tumsai, vai pārnestā nozīmē, kamēr grūtais laiks būs pāri. Kā gribētos gudru valsts pārvaldību, kas neķīvējas, neēd viens otru, kas nemelo un necenšas mūs apmānīt, bet pasaka – Es aizgulējos, piedodiet... Es neesmu ideālistiski noskaņots, bet viss tomēr ir mūsu pašu rokās. Laimīgi, savās mājās!

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Veselība Apskāvienu valoda Mēs esam iemācījušies sarunāties dažādos veidos - ar vārdiem, žestiem, darbībām, pozām, skatieniem un …pieskārieniem. Viens no pieskāriena veidiem ir apskāviens. Kad vārdi šķiet neveikli vai tos grūti pasacīt, izsakiet savu sakāmo ar apskāvienu, jo tam ir dziedniecisks efekts - tas veicina veselību un labsajūtu. Mēs varbūt zinām īstos vārdus, bet ir grūti tos skaļi izteikt, it īpaši gadījumos, kad esam nokaunējušies vai jūtu pārņemti. Tādās reizēs paļaujamies uz apskāvienu valodu. Apskāviens rada līdzjūtības apli, kas veicina attīstību, dziedina un veldzē mūsu izslāpušās sirdis. Mēs varam skaļi teikt : „Dod man ziņu, ja varu tev palīdzēt.” Apskāviens šos vārdus pastiprinās: „Es to domāju nopietni.” Mēs varam skaļi teikt : „Tu man patīc.” Apskāviens papildinās sacīto: „Tu man ļoti patīc. Patiesībā es tevi mīlu.” Apskāviens dod spēku, un apskāviens dziedē. Mūsu izturība kļūst par spēcīgu dziedniecisku spēku, kas tiek nodots ar fiziska kontakta palīdzību. Esam daudzkārt dzirdējuši stāstus par pieskāriena dziedniecisko nozīmi. Arī zinātniskie pētījumi apstiprina, ka pieskāriens un apskāviens sniedz dzīves dziedinošo enerģiju- kā arī atbalstu un mierinājumu- tiem, kas cieš no slimības vai kādas kaites. Lai pieskārienam būtu patiesi terapeitiska nozīme, tas ir jāpapildina ar vēlmi palīdzēt un dziedināt. Pavirša, improvizēta pieskaršanās nav tik efektīva. Tas spēks, ko saņemam no dziednieciskā apskāviena, ietver sevī dziedinošu vēstījumu. Ikvienam, kurš cenšas pārvarēt slimību, kādu vīrusu vai depresijas sindromu vai kura cietušais ķermenis vai dvēsele atveseļojas, apskāviens nozīmē: „Kamēr veseļojies, turēšu tevi tik cieši, lai tu no mana atbalsta varētu smelties spēku.” Lūk, šāda recepte: četri apskāvieni dienā nepieciešami izdzīvošanai, astoņi - formas uzturēšanai, divpadsmit - izaugsmei. Materiāls sagatavots pēc Ketlīnas Kītingas grāmatas

„Brīnišķīgā apskāvienu valoda”

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Gribi tici, gribi - netici Stāsta, ka kādreiz sievietes vēderā notikusi šāda dvīņu saruna. Viens no viņiem ticīgs, bet otrs – nē.

Neticīgais: Tu ko, tici dzīvei pēc dzemdībām? Ticīgais: Protams. Esmu pārliecināts, ka dzīve pēc dzemdībām pastāv. Neticīgais: Ha! Dzīves pēc dzemdībām būt nevar. No turienes vēl neviens nav atgriezies! Un vispār, dzīve – tās ir lielas ciešanas tumsā. Ticīgais: Es nezinu detaļas, bet ticu, ka tur būs vairāk gaismas, un ka mēs, iespējams, paši staigāsim un ēdīsim ar savu muti. Neticīgais: Ēst ar savu muti? Tas ir smieklīgi! Kāpēc? Mums taču ir nabas saite… Ticīgais: Es precīzi nezinu… Bet, jebkurā gadījumā, mēs ieraudzīsim mammu! Neticīgais: Mammu? Tu tici mammai?! Un kur tad, pēc tavām domām, viņa atrodas? Ticīgais: Viņa ir visur ap mums. Mēs viņā atrodamies un pateicoties viņai kustamies un dzīvojam. Bez viņas mēs vienkārši nevarētu eksistēt. Neticīgais: Muļķības! Es neesmu redzējis nekādu mammu! Acīmredzot, viņas vienkārši nav! Ticīgais: Bet es ticu… --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Mana liecība Pateicība Esmu gandarīta un lepojos ar to, ka jau septiņdesmit gadus piederu pie Rīgas Sv.Jāņa draudzes. Aiz muguras jau deviņdesmit gadskārtas, ko atzīmēju šajā gadā. Nespēju vairs aiziet uz baznīcu, uz dievkalpojumiem, saņemt Svēto Sakramentu... Mācītāji Juris Zariņš un Ingus Dauksts ir izcili mācītāji. Klausīties viņu sprediķu lasījumos, tas ir baudījums, ko var gūt vienīgi baznīcā. Evaņģēlija satura skaidrojumi tiek analizēti, ir saprotami, spēj pārliecināt. Jo ilgāk dzīvoju, jo vairāk pārdzīvoju, ka nepelnīti saņemu to, ko dod baznīca. Enerģiskā, labestīgā, atsaucīgā diakonijas vadītāja Zaiga Ābele nesavtīgi veltī sevi darbam, kas saistās ar baznīcu. Ar lielo burtu – „Paldies” viņai! Tāpat sirsnīgi pateicos par apsveikumu 2009.gadā mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanas svētkos un sākot Jauno gadu Rīgas Sv.Jāņa draudzei, tās priekšniekam Andrim Blūmam un mācītājiem! Pateicos arī par iepriekšējo gadu sveicieniem! Nebiju aizmirsta! Ļoti liels paldies par čaklo mīļo roku sarūpētām paciņām, kuru saturs svētku reizēs tā iepriecina vecus cilvēkus! Necerēti realizējās mana vēlēšanās saņemt Svēto Sakramentu mājās. Uz manu lūgumu atsaucās virsmācītājs Juris Zariņš. Viņš izbrīvēja savu noslogoto darba dienu un kopā ar diakonijas vadītāju Zaigu Ābeli un manu diakonijas aprūpētāju Velgu Vlasovu atbrauca pie manis mājās. Tas notika 2009.gadā, mūsu Pestītāja Jēzus Kristus dzimšanas dienā, kad baudīju Svēto Sakramentu. Šie Ziemassvētki saglabāsies manā atmiņā kā visskaistākie, emocionāli piesātinātākie brīži – šāda kopā būšana! Ar cieņu un pateicību Elza Zaimiņa

Atzīsti, ka laime balstās nevis uz mantu, varu vai autoritāti, bet gan uz attiecībām ar tevis mīlētiem cilvēkiem. H.Džeksons Brauns --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

2009.gada 17.decembrī piedalījos Sv.Jāņa baznīcas gados vecākajiem draudzes locekļiem veltītajā dievkalpojumā un saviesīgajā pēcpusdienā. Šis pasākums no sākuma līdz beigām bija tik lieliski izjusts un sagatavots, ka vēl līdz šim brīdim esmu pacilātā noskaņā. Šis garīgais pacēlums ir licis kavēties atmiņās par kādreiz pārdzīvoto, ko grūti pat vārdos izteikt. Esmu Rīgas Pārdaugavas bērns. Jau kopš otrā mācību gada dzīvoju Imantā (agrāk to sauca par Anniņmuižu, vai vienkārši par Anniņniekiem) Dievs mūsu ģimeni bija un ir apdāvinājis ar muzikalitāti. Cik vien tālu manas atmiņas sniedzas, visu laiku mani iepriecina mūzika. Sākumā tās bija mana tēva spēlētās vijoles skaņas, vēlāk arī operā un koncertos dzirdētās melodijas. Katru mācību gadu sākot, mūsu skolas skolniekus veda uz Sv.Mārtiņa baznīcas dievkalpojumu Slokas ielā. No šiem dievkalpojumiem man visvairāk atmiņā ir saglabājusies ērģeļu mūzika, ko spēlēja mūsu dziedāšanas skolotājs ērģelnieks Pēteris Riba. Viņš mūs dažkārt aicināja uz saviem koncertiem, kurus es ar prieku apmeklēju. Atceros kādas Lieldienas. Es tajā laikā mācījos kādā piektajā vai sestajā klasē. Šajos svētkos es visas trīs dienas no vietas viena pati apmeklēju Sv.Mārtiņa baznīcu (ar vecākiem kopā bijām Lielajā Piektdienā). Klausījos ērģeles un mājā nācu pacilāta un aplaimota. Jau daudzās paaudzēs mana draudzes baznīca ir Sv.Jāņa dievnams, kurā esmu gan kristīta, gan laulāta, gan kristīti mani bērni. Tieši šo iemeslu dēļ Sv.Jāņa baznīca man ir vistuvākā, jo no tās telpām es sajūtu uz sevi plūstam īpašu labestības auru. Mani pārņem liela bijība raugoties uz graciozajām zvaigžņu velvēm, izteiksmīgajiem vitrāžu logiem un klausoties pārdomātās un dvēseliskās svētrunas. Pāri tam visam skan brīnišķīgā ērģeļu mūzika, un es varu atrasties lielisku cilvēku vidū, kuri sirsnīgi rūpējas par mums, pārējiem draudzes locekļiem, arī veciem un nevarīgiem. Liels paldies mācītājiem, diakonijai ar tās vadītāju Zaigu Ābeli priekšgalā un visiem, visiem, kas ar savām nesavtīgām rūpēm par mums, draudzes locekļiem, ir panākuši to, ka arī mums gribas būt atsaucīgiem, sirsnīgiem, godīgiem un nenolaist rokas grūtību priekšā. Austra Skutele --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Dieva aicinājums Reiz manā dzīvē Dievs pieļāva notikumu, kuru ik pa brīdim man atgādina. Kad biju kļuvusi par kristieti, darbā man bija jāapmāca jauna darbiniece. Dievs aicināja, lai pastāstu viņai Labo Vēsti par Kristu. Es vilcinājos, gaidīju “labāku momentu”, baidījos, ka mani nesapratīs. Tad kādu pirmdienu mana mācekle neieradās darbā un mums paziņoja, ka viņa cietusi autokatastrofā un gājusi bojā! Tā es neuzzināju, vai viņa pazina Kristu, vai aizgāja uz debesīm, tikai ļoti ceru, ka bija kāds drosmīgāks par mani un viņai to pastāstīja! Mans gars smagi nopūšas par tām reizēm, kad noklusēju, kad neesmu klausījusi Svētā Gara aicinājumam liecināt. Esmu lūgusi Dievam piedošanu, ticu, ka Viņš piedod un dod jaunas iespējas, kā laboties! Svētdienas skolas kalpošana ir tā vieta, kur varam izpausties, lai stāstītu bērniem un viņu vecākiem par mūsu glābēju Jēzu Kristu. Domāju, ka daudzi vecāki ir novērtējuši, ka bērnus var vest uz svētdienas skolu dievkalpojuma laikā, kā arī jaunieši gatavoties iesvētībām svētdienas skolas nodarbību laikā! Dievs mums māca, lai to, ko esam saņēmuši, turklāt vēl bez maksas, dodam arī tālāk. Tā mēs cenšamies arī bērniem mācīt, lai viņi nekaunas Kristu un stāsta saviem klases biedriem un vienaudžiem, ko paši ir iemācījušies.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Šogad, kā ik gadu, visa svētdienas skola gāja slidot, ņēmām līdzi arī plakātu, lai visi redzētu, ka esam no Rīgas Sv.Jāņa draudzes un apkārtējiem dāvinājām konfekti kopā ar aicinājumu nākt uz svētdienas skolu. Mūsu turpmākajos plānos ir arī Lieldienās iet ārā no draudzes, spēlējot dažādas rotaļas un dāvinot bērnu zīmētas kartiņas, aicināt garām gājējus priecāties par to, ka Jēzus ir augšāmcēlies! Svētdienas skolas noslēguma ekskursiju ceram noorganizēt sadarbībā ar ornitologu biedrību, kurā darbojas viens no mūsu draudzes kārtībniekiem. Vēlamies papētīt putnus, klausīties viņu balsīs, varbūt arī kādu apgredzenot un priecāties par visu skaisto, ko mūsu Radītājs radījis. Vasaras nometni plānojam Jāņu laikā, kur aicinām arī bērnu vecākus. Vēlot mums katram drosmi uzņemties iniciatīvu, Gara spēka pastāstīt Labo Vēsti, bet rezultātus atstāt Dieva ziņā! Svētdienas skolas skolotāja Diāna Stolere

Parunāsim Tā gribas reizēm pēc dievkalpojuma ar jums parunāties! Uzrunāt, pastāstīt, kas notiek draudzes dzīvē, kādus darbus esam paveikuši un ko vēlamies darīt turpmāk. Pastāstīt jums par interesantajām idejām un aktivitātēm citās draudzēs, par jaunumiem Diakonijas centrā, par to, kādas izmaiņas ir notikušas sociālās nodaļas „lauciņā”. Ticu, ka arī jums ir, ko teikt. Tādēļ esam nolēmuši Diakonijas Vēstīs veidot jaunu rubriku Parunāsim! Baznīcā pie durvīm uz galda ir kastīte ar uzrakstu - Jautājumi, kurā jūs katrs varat iemest savus jautājumus un ierosinājumus - par ticības dzīvi, par sadzīves problēmām, par mūsu draudzes plāniem, darbiem un arī nedarbiem. Jā, arī par priekiem un nedienām, kas skar mūs visus. Tā nu ir iznācis, ka šoreiz jāsāk ar nepatīkamo. Pēc Ziemassvētkiem konstatējām, ka pazuduši visi mūsu svētku galdiem domātie trauki, servīzes un glāzes, kas bija sapakoti piecās kastēs!!! Esam kārtējo reizi piedzīvojuši, ka ne jau tikai kristieši vien ienāk baznīcā - te ļoti labi jūtas arī ...zagļi. Tas mums māca, ka jābūt uzmanīgākiem un rūpīgāk jāglabā savas lietas. Gribētu izmantot iespēju uzrunāt draudzi - varbūt kādam mājās ir kāda jauka servīze, kas gaidīt gaida, kad viņu kāds sāks lietot?

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Galvenokārt šoreiz gribu runāt par draudzes garīgās atpūtas centru „Bēvuļēni”. Šogad mūsu lauku mājas centīsimies apdzīvot visu vasaru līdz pat vēlam rudenim. Domāju, ka beidzot Bēvuļēnos ir jāiedibina kāda kārtība, tādēļ jau pavasarī mēs kopā ar dažiem diakonijas darbiniekiem kādu laiku dzīvosim tur. Ir plānotas vairākas nometnes, un, lai savestu īpašumu kārtībā, pavasarī diakonija aicina draudzes cilvēkus uz talku. Īpaši gribu uzrunāt tos cilvēkus, kas būtu gatavi laiku pa laikam padzīvot Bēvuļēnos kopā ar diakonijas darbiniekiem arī visas vasaras garumā. Tie, kas ir braukuši uz nometnēm, zina, ka darba tur vienmēr būs daudz gan jauniem, gan veciem - jātīra dīķis, jāizcērt krūmi, jāpļauj zālājs, jāsakārto un jākopj puķu dobes un „pludmale” pie dīķa. Mans sapnis ir atrast kādu sponsoru, kas palīdzētu nopirkt traktoriņu - zāles pļāvēju, jo ap 15 000 m2 lielo teritoriju ap mājām, dīķi un telšu laukumu nav iespējams nopļaut ar mazo zāles pļāvēju, izkapti un trimeri. Gribam izpļaut arī pastaigu takas uz bebru dīķiem un takas pa visu Bēvuļēnu teritoriju. Ir kāda doma arī par jaunu ābeļdārzu, kur katru ābelīti iestādītu jaunā ģimene, protams, vispirms sakopsim veco dārzu. Kāpēc es to visu stāstu? Tāpēc, ka mums ir liela un laba draudze. Tāpēc, ka mums ir dots šis īpašums un mūsu visu pienākums ir to uzturēt kārtībā. Tāpēc, ka mums katram ir ko dot - cits var rakt, krāsot, pļaut, cits var šajā darbā piedalīties ar savu ziedojumu. Cits var dot padomu un idejas. Bet ja tev nav nekā no tā, kas te uzskaitīts, tad vienkārši sastādi kompāniju tiem, kas tur darbosies. Jūs varat izvēlēties jebkuru mēnesi, jebkuru nedēļu vai dienu un palīdzēt Bēvuļēniem atdzīvoties. Par godu Dievam. Par godu prāvestam Liepiņam. Un cilvēkiem par svētību. Kādreiz bērnībā es bieži skatījos debesīs uz baltajiem gubu mākoņiem. Sapņoju, cik labi būtu tur gulēt, neko nedarīt, blakus būtu trauks ar bumbieriem un vīnogām (pēdējās gan zināju tikai no pasakām), lasītu kādu interesantu grāmatu… televizora mums vēl nebija. Nebūtu jālāpa brāļa zeķes un jāgludina veļa… Nebūtu jāgana govs un jārok kartupeļi. Kas tā būtu par dzīvi! Neliegšos, arī tagad reizēm skatos mākoņos… un domāju…, ka nav ko domāt - jāņem gumijas zābaki un jābrauc uz Bēvuļēniem. Vai kāds grib braukt līdzi? Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Pasmaidīsim Skolā ieradies fotogrāfs. Skolotāja, kārtodama bērnus skaistās rindiņās, stāsta: "Nu padomājiet, cik tas būs jauki. Pēc divdesmit gadiem jūs skatīsieties šo bildi un domāsiet: Lūk, Pēterītis, viņš tagad ir pazīstams ķirurgs. Lūk, Maijiņa, viņa ir aktrise ..." Jānītis piemetina: "... jā, lūk, skolotāja Krūmiņa, sen jau nomirusi”. Viesnīcā: - Jums kafiju pasniegt gultā? - Nē, labāk krūzītē! Jaunais miljonārs saka zīlniecei: „Es sapņoju, ka esmu kartupelis. Ko tas nozīmē?” Zīlniece: „ Vai nu tevi pavasarī iesēdinās, vai rudenī novāks.” Satiksmes policists paceļ zizli, un dāma pie auto stūres uzreiz nobremzē. Policists izvelk soda kvīti un saka: „ Kad Jūs izbraucāt no līkuma, Jums bija mazākais - 65.” „Policista kungs”, viņa satraukta atbild, „tik veca es izskatos tikai šinī cepurē”. -Kārlīt, vai tu man vari pasacīt, cik ilgi Ādams un Ieva bija paradīzē? -Līdz rudenim. -Līdz rudenim? Kāpēc tā? -Nu, agrāk āboli taču nav gatavi! -Dakterīt, kāpēc man ir tik sliktas analīzes? -Cik jūs par tām samaksājāt? -10 latus par katru. -Nu, ko tad jūs gribat, cienītais kungs! Šodien labas analīzes maksā daudz, daudz vairāk… --____________________--

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Literārā lappusīte Atvadu vārdi Šīs avīzes tapšanas laikā- 15.martā 85 gadu vecumā no mums šķīrās daudziem pazīstama un mīlēta mūsu draudzes locekle Emīlija Urča. Cilvēks, kuram Dievs bija devis tik daudz talantu, kā reti kuram, cilvēks, kurš nodzīvoja skaistu, bagātu, piepildītu un darbīgu mūžu. Ļoti daudzi no mums bijām personīgi pazīstami ar Určas kundzi, atceramies viņas gleznu izstādi draudzes nama zālē, viņa bija biežs viesis arī mūsu avīzes literārajā lappusītē. Viņas nesatricināmā ticība uz Jēzu Kristu un paļāvība uz To Kungu deva viņai spēku izturēt daudzos pārbaudījumus un varētu būt mums par paraugu. Emīlija vairs nav starp mums, bet viņa turpina ar mums sarunāties caur savām gleznām, mūziku un dzeju. Emīlija Urča vienmēr paliks mūsu atmiņā kā darbīga, eleganta, dzīvespriecīga un gaiša personība. Atvadāmies no Emīlija ar viņas pašas vārdiem. Šis dzejolis bija publicēts mūsu avīzē 2004.gada februārī. Pēdējā osta Dzīves jūrā savu kuģi pāri dziļumiem un vētrām kā stūrmanis vadīju, bet kapteinis bij’ cits, kas no debess augstumiem plašāk un labāk redz. Tagad, pēdējā ostā iebraucis, kuģis enkuru nolaiž un ticības tauvā mani pie kapteiņa ceļ.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Vēstule Mīļais bērns! Nevarēju ilgāk gaidīt, tādēļ rakstu Tev šo vēstuli. Tā gribas zināt, kā Tev iet, kādi Tavi sapņi, kādas Tavas bēdas… Vakardien vēroju, kā Tu staigāji ar saviem draugiem. Gaidīju visu dienu, cerēdams, ka Tu atradīsi laiku pastaigāties un parunāties arī ar Mani… Vakarā Tev uzdāvināju krāsām bagātu saulrietu, sūtītā vēja vēsmiņa Tevi pat atspirdzināja. Un Es gaidīju, bet Tu pie Manis neatnāci… Man sāp, bet Es tomēr Tevi mīlu. Es esmu Tavs DRAUGS. Naktī Tevi vēroju un sargāju. Noglāstīju Tavu vaigu ar mēnessgaismu. Vai manīji manu pieskārienu? Tā gribēju ar Tevi runāt! Gaidīju, bet klusums valdīja Tavā istabā. Man Tev vēl ir tik daudz dāvanu, ko dot - kā lai Es Tev tās nododu? Es esmu Tavs DIEVS. Šorīt Tu uzmodies ar nokavēšanos. Tu steidzies. Manas asaras bira lietus lāsēs. Šodien Tu izskatījies tik noskumis un vientuļš… Mana sirds sāp, jo Es saprotu. Arī Mani draugi Mani sāpināja, un tomēr Es viņus mīlēju. Tāpat kā mīlu Tevi… Mēģinu Tev to vēstīt baltā sniega spožumā, zaļās zāles krāšņumā. Tev to čukstu lapu un meža šalkoņā. Savu mīlestību izelpoju ziedu smaržās un krāsās. Dziedot to apliecinu putnu balsīs, kalnu straumes čalās, bērnu smieklos. Tevi Es apģērbju siltos saules staros un ietinu svaiga gaisa segā. Mana mīlestība ir dziļāka par jūras dziļumiem un lielāka par jebkuru trūkumu vai vajadzību, kas Tev varētu būt. Es zinu, cik grūti ir dzīvot virs zemes. Es tur biju. Es varu palīdzēt. Es gribu palīdzēt. ES TEVI MĪLU! Lūdzu, piesauc Mani, parunājies ar Mani, neietērp Mani klusumā un tukšumā! Izvēle ir Tava. Es esmu te. Es gaidīšu, jo arvien Es Tevi mīlu… Tavs Draugs Jēzus

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Afiša Klusā nedēļa 30.marts plkst.18.30 „Vārds un mūzika Ciešanu laikā”. Piedalās Sv.Jāņa baznīcas draudzes koris un mācītāji. 31.marts plkst.18.30 dievkalpojums. Zaļā ceturtdiena 1.aprīlis plkst.18.30 Altāra dievkalpojums un Sv.Vakarēdiena svinēšana Lielā piektdiena 2.aprīlis plkst.10.00 dievkalpojums ar Sv.Vakarēdienu plkst.19.00 koncerts V.A.Mocarts „Rekviems” , p/o Rīga ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Lieldienu dievkalpojumi Pirmās Lieldienas 4.aprīlis plkst.07.00 rīta dievkalpojums plkst.10.00 dievkalpojums ar Sv.Vakarēdienu plkst.13.00 svētdienas skolas dievkalpojums bērniem

Otrās Lieldienas 5.aprīlis plkst.10.00 dievkalpojums ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Ziņojumi 5.aprīlī pēc dievkalpojuma plkst.12.00 „Senioru pēcpusdiena” draudzes nama zālē. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Regulārā informācija Draudzes mācītāji pieņem apmeklētājus Otrdienās no plkst. 14.00 līdz 19.00 Ingus Dauksts Trešdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš Ceturtdienās no plkst. 10.00 līdz 13.00 Juris Zariņš ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Alfa kurss – ceturtdienās plkst. 19.00 Bībeles stundas – ceturtdienās plkst. 18.00 Jauniešu vakari – piektdienās 18.15 draudzes namā Draudzes bibliotēka – darbojas 1.balkonā pēc svētdienas dievkalpojuma ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Sludinājumi Pasniedzu privātstundas klavierspēlē. Tālrunis 29893113, Andrejs.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

Lūgšana Vienosimies kopīgā draudzes lūgšanā ik vakaru 22:00 un 23:00

Kungs, pie Tevis es patveros, jo tas, pēc kā mana sirds ilgojas, pilnībā ir Tavā klēpī. Svētī un sargā mani! Svētī manus darbus, lai tie nebaidās būt sīki, ja Tu vēlēsies, bet lai uzdrošinās arī būt lieli un diži, ja tāds būs Tavs prāts. Svētī manus sapņus, lai man ir drosme ļaut tiem lidot augstāk. Kungs Jēzu Kristu, stāvi man klāt manā ikdienas dzīvē, lai es, Tev pie rokas turoties, neslīdētu un nekluptu. Kad es aizmirstu Tavu klātbūtni, lūdzu, atgādini, ka Tu man stāvi klāt, un tādēļ dzirdi kā manu liecību, tā manus melus. Kungs, dari gaišu Savu vaigu pār mani, esi man žēlīgs! Apžēlojies par mani, Kungs, redzi, cik daudz Tevis necienīga vēl manī. Apžēlojies par manu vājumu, par bailēm, par šaubām. Kungs, lai Tava gaisma to visu izgaismo un pārvērš. Ļauj man no jauna pacelt galvu ticībā un pārliecībā, ka esmu visdāsnākā un uzticamākā Tēva bērns. Lai Tava mīlestība dāvā manai sirdij mieru. Āmen.

--____________________--

· RĪGAS SV.JĀŅA EV.LUT. DRAUDZES AVĪZE

2010. gada aprīlis Nr.42

REGULĀRĀ INFORMĀCIJA www.janabaznica.lv Dievkalpojumi Svētdienās plkst. 10.00 Trešdienās plkst. 18.30 Katra mēneša otrajā svētdienā dievkalpojums ģimenēm ar maziem bērniem plkst. 12.00 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes kanceleja Adrese: Jāņa iela 7, Rīga, LV-1050, tālrunis 67224028 Darba laiks: no otrdienas līdz piektdienai no plkst. 10.00 līdz 13.00 ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Draudzes priekšnieks Andris Blūms tālrunis/fax 67225171, mob.29180484, e-pasts: ablums@tvnet.lv, apmeklētājus pieņem pēc iepriekšējas vienošanās. ----------------------------------------------------------------------------------------------------

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Diakonijas vadītāja Zaiga Ābele tālrunis 67250842, mob.29116848, e-pasts: zaiga.abele@gmail.lv, apmeklētājus pieņem trešdienās no plkst. 12.00 līdz 13.00 svētdienas skolas telpās un svētdienās pēc dievkalpojuma.

----------------------------------------------------------------------------------------------------

Avīze iznāk 4 reizes gadā. Par izdevumu atbild: J.Zariņš, A.Blūms, Z.Ābele e-pasts: zaiga.abele@gmail.com

--____________________--