Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

bet es nezinu, ko citu varētu darīt. Kādu brīdi vēl pastāvu pie loga, raudzīdamies laukā naktī, un tad mazliet nokaunējies sāku pavisam klusu čukstēt vārdus un teikumus, kurus ļoti gribētos kādam reiz teikt, bet kurus man nav kam teikt, varbūt vienīgi Izabellai, bet viņa jau pat nezina, kas es vispār esmu. Bet kurš gan to zina par kādu citu?

XIII Komivojažieris Oskars Fukss, kas iesaukts par Asaru Oskaru, sēž birojā. - Kādas ziņas, Fuksa kungs? - es jautāju. - Kāds stāvoklis laukos ar gripas epidē​miju?

- Samērā ciešams. Zemniekiem ir labāks uzturs. Pilsētā ir citādi. Man ir divi gadījumi, kur Hollmanim un Klocam atliek tikai pieņemt pasūtījumus, - viens sarkanā granīta piemineklis pulēts no vienas puses, ar divām tēstām pamatnēm, pusotra metra augsts, par diviem miljoniem divi simti tūkstošiem marku, un viens mazāks kapakmens, metru un desmit centimetru augsts, par vienu miljonu trīs simti tūkstošiem. Labas cenas. Ja jūs prasīsit simt tūkstošus mazāk, tad šie pasūtījumi tiks jums. Mana starpniecības nauda ir divdesmit pro​centu.

- Piecpadsmit, - es nedomādams atsaucos.

- Divdesmit, - Asaru Oskars nepiekāpjas. - Piecpadsmit es varu saņemt arī pie Hollmaņa un Kloca.

Kāpēc tad lai viņus nododu?

Viņš melo. Hollmanis un Klocs, kuru aģents viņš ir, maksā desmit procentus un vēl pieskaitāmos izdevumus. Šos izdevumus viņam samaksās tik un tā, tātad Oskars no mums grib dabūt klāt veselus desmit pro​centus.

- Samaksa skaidrā naudā?

- To jūs skatieties paši! Tie ir turīgi ļaudis.

- Fuksa kungs, - es saku. - Kāpēc jūs nepārnākat pie mums pavisam? Mēs maksājam labāk nekā Hollmanis un Klocs, un mums vajadzīgs pirmšķirīgs aģents.

Fukss pamirkšķina. - Tā man patīk labāk. Esmu emocionāls cilvēks. Kad sadusmojos uz veco Hollmani, tad aiz atriebības piespēlēju jums kādu pasūtījumu. Ja es strādātu tikai pie jums, tad dusmotos uz jums.

- Tur ir sava jēga, - es saku.

- Tā ir. Tad es nodotu jūs Hollmaņa un Kloca labā. Strādāt par kapakmeņu firmas komivojažieri ir garlai​cīgi, kaut kā jāatdzīvina šī nodarbošanās.

- Garlaicīgi? Jums? Jūs taču katru reizi sniedzat māksliniecisku priekšnesumu.

Fukss smaida kā Gastons Minhs pilsētas teātrī pēc «Vecās Heidelbergas» izrādes, kur viņš tēlojis Karlu Heincu. - Katrs dara, ko spēj, - viņš atbild uzspē​lētā pieticībā.

- Jūs, kā liekas, esat lieliski attīstījis savas dotības. Darbojaties bez palīglīdzekļiem. Tīri intuitīvi.

Vai ne?

Oskars, kas agrāk pirms ieiešanas sēru mājā asaras izdabūja ar zaļu sīpolu palīdzību, tagad apgalvo, ka varot raudāt jebkurā brīdī kā izcils aktieris. Tas, protams, ir milzīgs progress. Tagad viņam nav raudošam jāiet jau mājā iekšā kā tad, kad lietoja sīpolus; turklāt, ja darījuma kārtošana ieilgst, asaras tādā gadījumā var izsīkt, bet viņš taču nevar sērojošo piederīgo klātbūtnē vilkt no kabatas laukā sīpolu; tagad turpretī viņš var iet mājā iekšā ar sausām acīm un, sarunājoties par aizgājēju, itin dabiski sākt raudāt; tam, protams, ir pavisam citāds efekts. Atšķirība ir tāda pati kā starp īstām un mākslīgām pērlēm. Oskars apgalvo, ka viņa līdzjū​tība esot tik pārliecinoša, ka bieži pat mirušā piede​rīgie mierinot un žēlojot viņu.

Georgs Krolls iznāk no savas istabas. Viņam zem deguna kūp neīstas krāsas Havannas cigārs, un viņš staro apmierinātībā. Viņš stūrē taisnā ceļā uz mērķi. - Fuksa kungs, - Georgs saka, - vai tā ir taisnība, ka jūs va​rat raudāt pēc pavēles, vai arī tā ir mūsu konkurentu izdomāta zemiska iebaidīšanas propaganda?

Oskars neko neatbild, bet nekustīgi raugās Georgā.