Ar slepem no everesta juihiro miura & eriks perlmans by firmaartcom

Annotation JUIHIRO MIURA, ĒRIKS PERLMANS AR SLĒPĒM NO EVERESTA RĪGA «ZINĀTNE» 1982

No angļu valodas tulkojusi ŅINA KRILOVA Izdota saskaņā ar Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Redakciju un izdevumu padomes lēmumu. Juihiro Miura Ēriks Perlmans AR SLEPEM NO EVERESTA Redaktore /. Jansone ' Mākslinieciskais redaktors G. Kruiois Tehniskās redaktores V. l.azdlņa, 1. ZoJt uiskalne Korektore L. ISrakmane 1009 Nodota salikšanai 30.03.82. t Parakstīta iespiešanai 30.07.82. Formāts 84X108:".j. Tlpogr. papīrs Nr. 2. Baltikas garnitūra. Viigstspiedums. 5,25 flz, iespiedi.; 8,82 tizsk. Iespiedi.: 8,92 izdevn. 1. Metiens 65000 eks. Pa iūt. Nr, 497-5. Maksā 1 r, 10 k. Izdevniecība

Zinātne», 226018 Rīgā, Turgeņeva ielā 19. Iespi^ita Latvijas PSR Valsts izdevniecību, pollgrāfli .s un grāmatu tirdzniecības lietu komitejas tipogrāfijā «Cīņa», 226011 Rīgā, Blau- maņa ielā 38/4/j. ©Yuichlro Miura, Erlc Perlmnn, 1978 © Tulkojums latviešu valoiā Izdevniecība «Zinātne», 1982 Noskannējis grāmatu un FB2 failu izveidojis Imants Ločmelis

Saturs Prologs 7 i 1. Everests 11 \ 2. Vispirms — šķēršļi 17 >3. Himalaji 31 i. Vēl augstāk 68 5. Tā diena

ir klāt 131 Ptez'imes par mērvienībām 143 Mija.moto Musaši. īss biogrāfisks apcerējums Hļ Manam. tēvam Keizo, manai mātei Mulsu, manai mīloša/ai sievai Tomoko un maniem bērniem Emīlijai, Jutām un Gotam ar sevišķu pateicību par viņu lūgša- / nām, kuras man palīdzēja atgriezties mājās dzīvam un veselam. Un šerpiem, kas bija mums pajhdzīgi, un dzīvību zaudējušo astoņu šerfiu dvēselēm. īpaša pateicība Čārlzam Baude'nam, lielajam kalnu draugam un clemītājam, par palīdzību no japāņu valodas an gļu valodā tulkotā teksta rediģēšanā. Samuraju Metodes bfitība Ir nešaubīgs nāves akceptē ļums.

MIJAMOTO MUSASl, 16.45 «Piecu ap]u Metode»

prologs MUSASli «Piecu apļu Metode» MUSAŠI. «Zemes aplis» Atļauja ir dabūta MUSAŠI. «Zemes aplis» Pērtiķu uzturs Misters Akai Rotaļa kļūst par ekspedīciju Droši pretī mērķim Atgriešanas Katmandu Maza un liela auguma spiegi Sākas īstā ekspedīcija Neparasta ekspedīcija Ba!a bala cīnās varonīgi

MUSASI. '«Ūdens aplis» MUSAŠI. «ūdens aplis» Uguns un akmeņu cirtiens MUSASl. «Ūdens aplis» MUSAŠI. «Ūdens aplis» MUSAŠI. «Ūdens aplis» Šerpu meitenes Taisukes brīnums Virtuves zēna nozušana MUSAŠI. «Ūdens aplis» Apburošais haoss «Telts — tsaina!» Te būs mana pasaka, MUSASl. «Ūdens aplis» Otra tikšanās ar seru Edmundu Hiieriju Raudzīties nāves vaigā Briesmīgais sniega cilvēks? Briesmīgie kalnā kāpēji?

Kalni un jūra MUSASl. «Uguns aplis» Mīļais Nobukol MUSAŠI, «Uguns aplis» Ceļš uz Lobudži Profesija Cienījamais mister Miura! Treniņš MUSAŠI. «Uguns aplis» MOSASI, «Uguns aplis» Iemiesoties savā pretiniekā MUSASl. «Uguns aplis» Dzīvošanas jēga Phu Dordže Apjukums bāzes nometnē Traģisks notikums uz šļūdoņa Everests attalinās Pazīt sabrukumu MUSASl. «Uguns aplis»

Bāzes nometne paliek aiz muguras Pastaiga starp briesmoņa ilkņiem Mīlestība no pirmā acu uzmetiena MUSAŠI. «Uguns aplis» Soba nūdeles 19 500 pēdu augstumā MUSAŠI. «Uguns aplis» Smadzeņu nogurums Lielāku augstumu pārvarēšana Pārraidīšana Dziļā plaisa nobraukšanas trasē Iespiesties dzīlēs MUSAŠI. «Uguns aplis» Klintīs kāpējs amatieris izmēģina spēkus Soļi pretim slavai Satriekt MUSAŠI. «Uguns aplis» Drazas saulrieta Iepūsts Tibetā

MUSASl. «Vēja aplis» Pēdējais cēliens Nāve MUSAŠI. «Tukšs aplis» PIEZĪMES PAR MĒRVIENĪBĀM MUATO MUSAŠI JUIHIRO MIURA, ĒRIKS PERLMANS AR SLĒPĒM NO EVERESTA

prologs Varbūt tas, ko gribu pavēstīt, ir stāsts par mūsdienu Ikaru — .cilvēku, kas sengrieķu mītā, gribēdams uzlidot debesīs, iekrita okeānā un noslīka. Viņš bijis tik ielīksmots par saviem meistariski izgatavotajiem spārniem un nelielajiem;,panākumiem, ka pacēlies pārāk tuvu debesīm, pārāk tuviv saulei. Vasks izkusa — un viņš gāja bojā. 1964. gadā,\piedalīdamies pasaules ātrslēpošanas sacensībās Červīnijā. Itālijā, es sasniedzu ātrumu 107,16 jūdzes stundā. Saceņsīfru laikā es trīsreiz kritu, kad šāvos ar ātrumu pāri pār l/)5 jūdzēm stundā, bet tikai pāris vietās nobrāzu muguru un neieguvu nopietnus miesas

bojājumus. Ik reizi, pēc kritiena piecēlos, Itālijas radio un televīzijas/diktori iesaucās: «Miura vēl ir dzīvs!» Tas bija liels pārsteigums. Tāda .izturībai Pat mani tik ļoti iespaidoja paša miesas un gara spraigums, ka pateicos Dievam un Budam, un visam, kas uz zemes un debesīs. Izturējis daudzkārtīgus kritienus, slēpojot ar vairāk nekā 105 jūdžu ātrumu stundā, iemantoju dīvainu paļāvību. Tomēr es neesmu nekāds ātruma maniaks — neiedomājos sevi esam pārcilvēku un arif ņe vismazākajā mērā nemirstīgu. Gluži otrādi, es krietni vien nervozēju, ejot pa Tokijas industriālo daļu, kad man garām aizdrāžas automašīna vai arī atrodos tuvu jaunceļamai ēkai. Esmu vienmēr nobažījies, ka man kaut kas uzgāzīsies uz galvas vai es* pats ievelšos

kādā bedrē. Es parasti esmu ļoti piesardzīgs cilvēks. Taču Červīnijā es sev sacīju, ka lieku uz spēles dzīvību, lai kļūtu par visātrāko slēpotāju pasaulē. Es biju ieguvis sesto vietu un uzstādījis pasaules rekordu ātrkrišanā. Un japāņi bija izpelnījušies drosmīgu vīru reputāciju. Es nevienam neko neteicu par saviem zilumiem un aizbraucu no Itālijas kā varonis. Es jau kaldināju jaunu plānu. Atrslēpošanā slēpju malas nav izmantojamas pagriezieniem vai bremzēšanai. Jebkura novirzīšanās no taisnas lejupejošas trajektorijas acumirklī beidzas ar kritienu. Visiem ātrslēpošanas .sacensību skrejceļiem nepieciešams, pakāpeniska palēninājuma posms ar garu

līdzenu finišs* laukumu. Tikai nedaudziem augstiem kalniem ir tā'Uas pakājes. Ja es gribēju stipri paplašināt ātrslēpošanas iespjēju robežas un palikt dzīvs, man vajadzēja izstrādāt bremzēšanas sistēmu. Kaut gan neviens to nebija mēģinājis, es iedomājos, ka izpletnis varbūt varētu nobrauci6nna ātrumu samazināt tādā mērā, lai kļūtu iespējams bremzēt ar slēpju malām. Kas tā būtu par brīvību! Es va.;rētu slēpot, cik vien ātri gribētu, no jebkura pasaules ku>.lna, paraut izpletņa auklu, atgūt kontroli pār ātrumu u.n pamazām apstāties. Nolēmu pirmo reizi izmēģināt ir/pletni Fudzi- jamā — manu senču svēta jā kalnā. Vairākas naktis pirms Fudzi nobrau«:iena mani sapnī uzrunāja dižākie senās Japānas samuraji. Mani

uzmundrināja gan gudrais varonis un mīlētājs Jošitsune, gan viedais ģenerālis Oda. Musaši, septiņpadsmitā gadsimta klejojošais filozofs un karotājs, -man pateica: «Mest Izaicinājumu nezināmajam neka>d nav viegli. Tev jāpieteic cīņa paša spēju robežām, gan reālajām, gan iedomātajām, un arī pašam izaicinājumam.» Musaši bija veltījis v\su savu dzīvi, lai sasniegtu izcilību viņa izvēlētajā arodā — bušido jeb karamākslā. Viņš bija slavens filozofs,., rakstnieks un mākslinieks, kā arī lielisks paukotājs. Viņa laikā nepietika ar prasmi nogalināt. un beigās cēli nomirt; tikpat lietpratīgi vajadzēja aptvert un izmantot, visas dzīves krāsas. Manā sapnī Musaši sacīja: «Es

nekad savā mūžā neko neesmu nožēlojis. Traģēdijas, zaudējumi un šķēršļi nebija mazāk vērti kā prieki un uzvaras.» Pat šī gaistošā kontakta pietika, lai es sajustu vēsturisko perspektīvu cilvēka centienos pēc izcilības. Es sapratu, ka tiem, kas uzdrīkstas veikt kaut ko tādu, ko neviens pirms tam nav veicis, ir jānoasina savas dzīves as- menis tik plāns, kā to darīja pagātnes dižgari. Vēsturei zināmie piedzīvojumu meklētāji, domātāji un fantasti bija milži, taču mūsu dienās tāds diženums nav nedz vieglāk, nedz grūtāk sasniedzams kā viņu laikā. Mainījušies ir tikai mērķi. Atjautības, drosmes un gribasspēka iekšējās sviras ir tikpat grūti vadāmas, kaut arī fregašu vietā stājušās raķetes un skaitļotāji nomainījuši astrolabu un

skaitāmos kauliņus. Kad es stāvēju Fudzijamas virsotnes malā un vēros uz jaisno un baismīgo ceļu lejup, pār mani nāca acumirklīga gl«ra apskaidrība. Viss manī koncentrējās pilnībai. Es biju pārliecināts par izdošanās iespējamību, bet ne neizbēgamību". Atskaitot šo silto un aicinošo cerību, mans prāts bija glū''i iztukšots un tāpēc spējīgs neierobežoti pielāgoties neparedzamajam. Būtu tas piepildīts ar domām u» paredzējumam, tas nespētu savlaicīgi reaģēt uz nepieciešamību. Un, kad es ļāvos aukstā, baltā ātruma arvien pieaugošajai brāzmai, man atklājās kāda manas dabas īpatnība, iezīme. Dzīvības un nāves sadurā nonākušam, man tīk lūkoties liktenim acīs. Varbūt tā ir visu dzīvo būtņu iedaba: starojošā apburtībā

blenzt šautenes stobrā, kā dara dzīvnieks, kas iekļuvis_mednieka tēmēkļa lokā. Tikai balansēdams uz dzīvības un nāves smailes, es pilnībā novērtēju cilvēka pieredzes brīnumu, cilvēcības skaistumu un manas iekšējās būtības stihisko līksmi. Vie-, nīgi draudot zaudējumam, es īsti spēju izbaudīt to, kas man dots. Un pēc trim gadiem, kad es metos lejā no Everesta, traukdamies pa Dienvidu sedlienes stāvo nogāzi, es mīlēju dzīvi tā kā nekad. Es cīnījos, lai izbēgtu no nāves skavām un izkliedētu tās biezējošās ēnas. Kad iegrimu nāves valstībā, manī iedegās dzīvotalkas. Krietnu laiku pēc panākuma Fudzijanā/kad biju nolēmis doties uz Everestu un sācis tam gadoties, es

iedomāju savu trīs gadus veco dēlu Jutu. "Mani pārņēma dīvainas skumjas, iztēlojoties viņa bērnišķīgo 6lmīti tai brīdī, kad viņš uzzinās, ka ir kļuvis par bērnu bez tēva. Un es iedomāju arī savu jaunpiedzimušo dēlu Gotu. Atcerējos savu paša bērnību, kad es raižu pilns gaidīju tēvu pārnākam mājās. Es atsaucu atmiņā visus patīkamos braucienus ar tēvu uz okeānu un kalnos un arī tos iaikus, kad jaunekļa gados tēva personība un rīciba man bija neizprotama, pat nīstama. Es jautāju sev, vai arī visi citi cilvēki, kas iesaistās kādā riskantā pasākumā, domā par šiem sāpīgajiem personiskajiem momentiem. * Saraut saites ar ģimeni un mājām

viduslaiku samuraju uztverē bija pats grūtākais lēmums, tūlīt pēc galīgās upurēšanās. Viens no pēdējiem apgalvojumiem, ko kāds piedzīvojumu meklētājs varēja piespiest sevi izrunāt, Ižoija: «Esmu atstājis savu namu. Esmu atstājis visu, ko 'Mlēju. Kāda gan būs mana nākotne?» Vārds piedzīvojums izklausās mazliet lēti, runājot par tādu veikumu. rr Taču pašā dabā izdzīvošana — ir piedzīvojums. Tāda. 'nu reiz ir dzīve. Pat kaujas laukā nonācis kļūmīgā stāvoklī, nemitīgi centies atkiāt stiatēģijas principus un līdz ar to attīsti nelokāmu garu. Soli pa solim noej šo tūkstoš jūdžu ceļu. Mācies stratēģiju un iegūsti karotāja garu. Šodien uzvari to, kas tu *)iji vakar;

rīt pārvarēsi lielākus šķēršļus un pieveiksi mazāku skaitu

MUSASli «Piecu apļu Metode» 1 Everests Allaž brāzmainais Everesta vējš šodien nav tik ļauns. Tas pūš augšāv Dienvidu sedlienes virzienā, aiz manis un pāri man. Esmu izcirtis niecīgu terasi šajā stāvajā ledus sienā, un man jāturas pretī tikai atsevišķiem stipriem pūtieniem. Esmu notrinis savas slēpes kā bārdas nažu asmeņus un noasinājis nūiju galus kā šķēpu smailes. Kāpjot pa pēdējo- nogāzi augšup līdz šai šaurajai un vēju appūstajai laktai', es domāju par to, ka neviena nūja neieurbsies cietajā, sasaīušajā sniegā. Tagad esmu

nonācis pie manis iesāktā ceļa fiztfša, un nogāze šķiet noslēpo- jama. Taču tai jāšķiet noslēpo/amai. Es nevaru ar kaunu atgriezties. Un izmisums vājinātu manu gribu un spēkus. Tumsas vidū es radu pats savu gaismu un ļaujos cerībām, kurām te nav vietas. Kas par augstumu! Es saredzu dzelteno telti vadības centrā 12 000 pēdu zem manis — tā nav lielāka par magoņu sēkliņu. Nokalne ir stāva, vidēji ap 45° — nebeidzamā ledus strēle bez nosaukuma. Raudzīties uz kalna pakāji ir tas pats, kas raudzīties uz saviem kāju pirkstiem.: Tur, manu zābakpurnu galā, vīd tāli plankumi — mūsu vadības telts un informācijas centrs. Amma, aukstasinīgais un smaidīgais otrais kapteinis, un kinooperators Ka^ nau ar savu valdonīgo

vanaga precizitāti gaida mani tur, skatīdamies ar teleskopu. Pēc maniem aplēsumiem, sešas sekundes pēc starta es pārsniegšu 110 jūdžu ātrumu stundā uz šīs 8000 pēdu augstās ledus sienas. «Ja nu izpletnis neatveras?» es šorīt šaubu brīdī teicu Dončenam. Viņš tikai papurināja_ galvu un pasmaidīja. «Nu, varbūt es atradīšu kādu apkartceļu vai glābšanas trasi,» es nomurmināju, taču tas bija tikai sevis mierinājums. Ja izpletnis neatvērsies septiņu sekunžu laikā, es būšu pārspējis pasaules rekordu ātrslēpo- šanā un — lauzis visus kaulus. Es iedomājos sevi krītam uz galvas lejā no ledus sienas, bet tūlīt aizdzenu šo domu. . Kad es stāvu starta vietā, remdinošā ideja par iespē-,, jamo apkārtceļu izgaist. Manas trases abas

malas — 'Zjģ. nēvas atradze un kādreiz daudzsološā dienvidu nokalne — ir nokritušu akmeņu un lavīnu sanesumu nosētas. Virsma izskatās līdzīga smilšpapīram. Ja es uzdrāzišos ūz kādas no trases malām, neganti sasitīšos. Pirms vairākiem mēnešiem ekspedīcijas grupa bija paredzējusi, ka es šai bridī jutīšos apmulsis. Tagad manā ķ'verē iemontētā uztvērēja-raidītlija austiņām atskan ļoti noteikta un pamācoša balss. No vadības t,elts nokal nes pakājē, Rietumu cirka galā, Amma vienā ^cu uzmetienā var visu ieraudzīt. Viņš pārlasa sagatavo?,anās darbu sarakstu. Es iekāpju savās slēpēs, noregulēja skābekļa plūsmu, savelku ciešāk izpletņa saites, aizsprādzēju zābakus un pārbaudu slēpju klamburus — esmu pateicīgs par

pamatīgo, stingro dubultstiprinājumu. .Ssmu aizmirsis kārtigi pievilkt ķiveres siksnas. Protams, šī reaktīvās lidmašīnas pilota maska bija apgādāta ar drošības slēdžiem un nevarēja nolido?: no galvas, bet, tā kā dubultdrošinātāju uzdevums ir saglabāt manu galvu neskartu un klāt pie ķermeņa, esmu laimīgs, ka varu to stingrāk piesaitēt. Vējš nav stiprs, un -mākoņi ir viegli. Manuprāt, mums šodien ir ļoti laimējies. Bijām plānojuši startu starp vienpadsmitiem un divpadsmitiem, bet ir jau pāri vienam. Pajusti šai laikā mākpņi un vēji virpuļo ap kalnu, un no- slēpot tad ir neiespējami. Bet šodien mākoņu jūra, it kā tā gaidītu, lai mēs. pabeidzam savu uzdevumu, nepietuvojas Everestam, kaut gan daži kušķi ir pieplakuši pie pašas

virsotnes. Augstās un tālās Pumori, Čo Oiju un Gačun- kana smailes tur mākoņus savā pakļautībā. Esmu iemanījies ar cimdiem rokās regulēt ikvienu mana ekipējuma sistēmu, bet šodien gribu būt pārliecināts, ka viss ir absolūtā kartībā, un daru to kailām rokām. Pēc pusstundas manu pirkstu locītavas kļuvušas kā koks un pirkstu galos zudusi jutība — viegls apsaldējums. Otaki rīcībā esošā Bella un Houvela kinokamera ir pielāgota desmit grādu salam. Šodien to nevarēja iedarbināt, un Otaki vajadzēja šo metāla un plastikāta aparātu sildīt pie sava vēdera. Pat spīdot saulei un pūšot viegliem vējiem, Everests ir nejauki auksts.

Es nejūtu nekādu baiļu Man Jāatrod sev kāda nodarbošanās. Amma ziņo, ka vējš esot no dienvidiem, tas pūšot pa nokalni uz augšu un pie ceturtās nometnes tā ātrums sasniedzot divpadsmit jūdzes stundā. Balss manas ķiveres raidītājā ir skaļa un skaidra. Vējš pūš tieši Everesta varenajās krūtīs, tad atlec no tām'un virpuļodams gāžas sānis un lejup. Kaut arī laika un vēja prognozes noder, man šajos pēdējos mirkļos viss jāizspriež pašam. Esmu nolēmis stalta vietu pārcelt apmēram par 35 jardiem uz ziemeļiem, tuvāk Zenēvas atradzei, lai es varētu slēpot pa tīrāku un taisnāku trasi, kas ved vairāk dienvidu sienas virzienā.

Interesanti, kāda īsti ir apakšējā nogāze — kādi tur ir sniega apstākļi, virsma, šķēršļi. Tas ir pats galvenais jautājums, .iet ir jau par vēlu jebko noskaidrot. Neviens alpīnists nekad nav mēģinājis uzkāpt pa šo nokalni — šo bīstamo ledus sienu bet es gatavojos pa to noslēpot ar tik vien informācijās, dk iegūts, blenžot teleskopā. Raugoties no tāluma ar neepbruņotu aci, jūs varbūt sacītu: «Ai, kas par stāvu kalns, kas par drausmīgu nogāzi!» Tuvumā tā ir skaista, cieta 'edus siena. Vienīgi pētot to ar teleskopu, var redzēt, cik m>žonīga tā izskatās, iznirdama no Zenēvas atradzes aizas. Suegs virpuļo gar seju, aizmiglodams skatienu. Klintis rē^jas laukā no ledus apakšas. Virs galvas mutuļo un, main'go vēju trenkāti, šurpu

turpu šaudās mākoņi.; Nekas te nevieš 'drosmi, bet, godīgi sakot, man prātā nav baiļu un ķermenī — nekādu trīsu. Nav ne vēsts no tās šaušalīgās sajūtas, kuru es tik labi pazīstu, kad liekas, ka tevi vajā kaut kas nezināms, kad nav kur paglābties, gluži kā izmisušam .dzīvniekam, kas nerod patvērumu. Esmu stāvējis daudzu jo daudzu sacensību starta vārtos, daudzu bīstamu nobraucienu gaidās, cīnīdamies ar šo nejauko jutoņu. Izcili slēpotāji atbrīvojas no bailēm ar enerģijas un apņēmības eksploziju. Šodien pēc tā nav nekādas vajadzības. Neviena tirdoša balss nevaicā: «Kas tagad ar mani notiks?» Esmu iztukšots — tikai uztveru. Es neesmu filozofiski noskaņots. Man šķiet, esmu aizmirsis, ka man jāno-. slēpo no kāda kalna. Es

nenervozēju; neko nejūtu.

Starts Stiprs vējš, manis paša radīts vējš, kas ir vienāds ar manu ātrumu, — tas aug spēkā, palielinoties nobrauciena paātrinājumam, un rada nemitīgi cietējošu sienu. Pēc brīža atvērsies izpletnis. Kā jau es paredzēju, ledus siena zem manām kājām ir pirmatnēja un briesmīga — grambaina, viļņaina, bedraina un nokaisīta ar kritušām un piesalušām klinšu atlūzām. Manu slēpju malas, kas notrītas kā divi samuraju zobeni, un šķēpu smailēm līdzīgās nūjas uz šī cietā ledus zaudē jebkādu nozīmi. Es nespējv apstāties, nobremzēt nav nekādu cerību.

Es parauju izpletņa auklu. Gluži neredzama gaisa strūklā pūš no kalna virsotnes uz dienvidu sienas pusi, .ad gāžas lejup pa Zenēvas atra- 'dzes klinšainajām nogāzēm. Ar savu spēku tā ir notriekusi zemē un deformējusi manu izpletni,- Es tieku raustīts un mētāts kā marionete neapzinīga bērna rokās. Mans prāts izmisimā sauc un murmina: «Šis nederīgais izpletnis! Tiec lautā, bēdz — uz Lhotses alpīnistu taku vai nobrauc trešās rometnes apkaimē, uz ledus terasi — atrodi kādu glābšmās ceļu!» Kad es br&os starp Zenēvas atradzes klintīm, pēkšņi tieku pārsviests pāri grubuļaina, stiklveidīga ledus vālam. Visi glābanās ceļi, kurus tiku apsvēris, ir izrādījušies bezcerīgi. Esmu zaudējis

kontroli pār sevi un kļuvis par nevaldāmu viena klintsbluķa nogruvumu. Piepeši es negaidot apstājos. Lielā ātruma un virpuļkustības saliekts un pie zemes piespiests, es nemaz nemanu, ka noticis neizbēgamais. Esmu nokritis. Skaitītājs man galvā sāk tikšķēt: 99, tad 99,99, rādīdams niecīgo procentu, kas vēl palicis no manas dzīves, kura tuvojas nāvei. Laiks sāk ritēt lēnāk. Es jūtu ledus sienu uz muguras un krītu, krītu, krizdams krītu. Slēpes ir atrāvušās no manām kājām. Nav nekādas iespējas apstāties. Ledus virsma te ir tik cieta, ka pat ledus cērte tajā nevar iekosties. Nagi i^eko. nespēj līdzēt. Vēl tikai desmit sekundes — pec apmēram desmit sekundēm es tapšu nosviests no šļūdoņa gala' .ļumši zilajā

ledainajā tukšumā. Es neminu, ko īsti jūt nāves brīdī. Man ir tikai vāja ziņkāre un -viegla interese. Mana sevis apziņa aizlidinās lēnā un gaistOš'žā dejā. Es atvados no dzīves. Es atvados no savas cilvēciskās esamības. Es domāju rЈar to, kas notiek atraušanās brīdī, vēl vairāk, es jūtu i„ni!zīgu tukšumu. Vai dzīve bija tikai sapnis? Sis vārds zvalVuās manā galvā. Es prātoju, vai apšaubīt dzīves realitāti, sraugoties nāvei acīs, būtu visu dzīvo būtņu instinkts? Es dīki sev vaicā ju, vai izpletnis ir joprojām atvērts, un palūkojos augšup. 17as izskatās pēc padevīga dzīvnieka, pēc radījuma no kādās" .citas pasaules. Tas līgojas te uz vienu, te uz otru pusi, liels,

apaļš, sarkans un nederīgs. Izmisīgās pūlēs atgūt kontroli pār sevi es ar labo roku paraustu auklu. Tad es atklaļju, ka klints — tā pati, par kuru jau ilgi pirms starta bij'in nodomājis: «Ja es gadījumā uzskriešu uz šīs klints, ttās būs manas beigas» — neskaidri vīdēdama, nāk arvien tuvāk un tuvāk. Tā izskatās pēc mājas, kas ar plaši atvērtām durvīm gāžas virsū. Glābiņa nav. Laiks ir apstājies — Tagad. * Esmu dzīvs un pie samaņas, guļu ar seju uz rokām, izpleties uz stāva, ar klintsgabaliem inkrustēta ledus blāķa.; Bergšrunds, milzīgā, rēgainā aiza, atrodas tikai dažus jardus lejup pa nogāzi. Es pakratu galvu, divas vai trīs

reizes atsizdamies ar ķiveri pret ledu, lai tikai pārliecinātos, ka atkal esmu cii-. vēciska būtne. Mani pārņem sentimentāls un nostalģisks noskaņojums, apzinoties, ka es esmu es pats un neesmu miris. Jūtos apreibis aiz prieka, bet tā tomēr joprojām ir ledus siena, uz kā es guļu, un attālums starp mani un gaidošo Bergšrundu ir ļoti mazs. Es mēģinu ar saviem slēpju zābakiem nokasīt ledus virsslāni. Zem manis ir divus sprīžus bieza pulverveida sniega kārta. Apakšā plešas auksts ledus, kas vēro mani ar haizivs acīm. Es sāku maz- pamazām slīdēt. Uztvērējs ķiverē iesaucas: «Nekusties, Juihiro, lūdzu nekustiesl» Vai tā ir Ammas pazīstamā, noteiktā balss? Pēc tam es ieraugu trīs draugus un divus šerpus nākam pāri ledus laukam. Esmu

dzīvs un drošībā. Bet ko gan tas nozīmē? Un kas par to, ka turpinu cīņu šajā un nevis citā pasaulē? Kopš nāves magnētiskā tumsa Ir atkāpusies -—uz brīdi —, dzīvības košā rotaļa sauc atpakaļ manas īfobākās darbotiesspēja Lai ko tu darītu, tev jāprot izvēlēties īsto brīdi. Stratēģijas mākas apgūšanai vajadzīga liela prakse. īstā brīža izjūta ir būtiska dejā un mūzikā; bez tās nebūs ne harmonijas, ne ritma. Brīža izjūtai un ritmam tikpat liela nozīme ir kura nMkslā — šaujot ar loku un šauteni, jājot ar zirgiem. brīža izjūta ir klātesoša pat Tukšumā. Brīža,- izjūta nosaka visu karotāja dzīvi — gan pacēluma, gan paguruma, gar. harmonijas, ,gan nesaskaņu mirkļos. To

pašu var sacīt par tirgotāju —; par kapitāla celšanos un krišanu. Itin visur \ sastopam ielšanos un krišanu; ir jāprot dzīves plūdumā izšķirt un likt li.ļfitā īstā brīža izjūtas paraugus. Stratēģijā ir veikla īstā brīža izjūtas faktoru gamma. No sākuma jāiemācās saskatīt pier.'nērotu un nepiemērotu brīža izjūtas modeli; notikumu gūzmā jāizraugās svarīgākie īstā brīža izjūtas momenti: tālums un aizmugure, ātrs u'n lēns, liels un mazs. Brīža izjūta aizmugurē ir labas stratēģijas atslēga — vajag izstrādāt savu stāju, balstoties uz vispārīgiem pārmaiņu modeļiem, citādi tava stratēģija būs nedroša. . Uzvari savās kaujās, &!arbodamies pēc Tukšumā valdošās brīža izjūtas, koriģējot to ar saprāta diktēto brīža izjūtu, saprāta, kurš uztver

pretinieka rīcības raksturu. Un tad reaģē ar pārāku brīža izjūtu un pārsteidz pretinieku nesagatavotā.

MUSAŠI. «Zemes aplis» 2 Vispirms — šķēršļi Es sēdēju Kendži Fukuharas spodrajā dzīvojamajā istabā Tokijā, Ropondži rajonā. Biju tikko atgriezies no slēpošanas Jaunzēlandē. Kendži uzaicināja mani katrā ziņā apciemot viņu, jo Nepālas valdības ceļojumu biroja vadītājs bija ieradies Tokijā, lai noskatītos ceļojumu filmu, ko Kendži ar savu grupu bija uzņēmis Nepālā. Tā kā es sāku domāt par slēpošanu Himalajos, tūdaļ devos pie viņa. Mazais galantais ceļojumu biroja priekšnieks sarokojās ar mani nepāliešu

garā, un mēs visi apsēdāmies, lai skatītos filmas materiālu darba kopiju. Ik reizi, kad uz ekrāna pavīdēja sniegota kalna attēls, es sev vaicāju: «Vai es spētu nobraukt pa šo nogāzi, vai es spētu noslēpot no šī kalna?» Mana apetīte bija ierosināta. Tai vakarā mēs ar Kendži pārrunājām slēpošanu Himalajos. Japānas alpīnistu kluba biedrs Teru Takahaši minēja Daulagiri kalnu. Tā attēli izskatījās briesmīgi. Viņš sacīja, ka es varbūt varētu noslēpot no tā kādā vietā, bet mani tas pārāk neieinteresēja. Taču, ja šī vieta tika uzskatīta par pašu piemērotāko slēpošanai Himalajos, es biju ar mieru to apskatīt. Es zināju, ko domāja pārējie: ja tu vispār gatavojies slēpot Himalajos, Everests ir tas īstais. Tomēr šī ideja bija gandrīz vai tabu. Ikviens saprāta, ka tas ir pilnīgi

neiespējami. It kā nolasījis visu domas, Nepālas ceļojumu biroja vadītājs teica: «Kā būtu ar Everestu? Starptautiskie alpīnisma noteikumi un saudzējamo joslu saraksti būs sastādīti līdz nākamā gada februārim, tad arī if jrodieties Katmandu,» Visi tūdaļ ķērās pie darba. Pielikto pū liņu būtu pieticis, lai palīdzētu kādai mazattīstītai tautai iegūt patstāvību. Mums nebija ne kapitāla, ne ekipējuma, ne telpu, bet mēs nolēmām kaut kā virzīties uz prie kšu. Budžets — daži cilvēki t'eica, ka būšot vajadzīgi 25 000 dolāru, citi sacīja — nniljons. Vairums apgalvoja, ka tas vispār esot neiespējarmi, lai arī cik naudas tiktu ieguldīts. Mēs vienojāmies, 'Ka vismaz 300 000 dolāru būs nepieciešami.

Mans draugs Matsušita, reklāmas darbinieks, pierunāja Tokijas universitāti piešķirt mums mazu, dīvainas formas istabu zinātnes un tehnoloģijas ēkas septītajā stāvā. Manuprāt, tā bija kalpojus-i par noliktavu. Mēs to pārvērtām par Everesta taktiskās plānošanas grupas štābu. Drīz tā kļuva Miuras Slēpoša.nas pētījumu telpa. Diendienā istabu, tricināja satrauktas runas un detalizēta plānošana. Tur, akadēmiskās ēkas betona dzīlēs izperināti, mūsu sap^i mūs aizlidināja pretī atklātām debesīm un Himalaju sniega laukiem. Fantāzijas un protokols Mums bija vajadzīgi oficiāli skanīgi tituli, lai pārliecinātu atbalstītājus piešķirt nepieciešamos fondus. Matsu- šitu mēs

nosaucām par pārvaldnieku, bet Teru Takahaši — par ekspedīcijas vadītāju, jo viņš bija pazīstams ar Nepālas valdības vīriem; sev izvēlējos pārstāvja titulu — tas ir nenoteikts un neitrāls, bet pietiekams, lai sāktu darbošanos. Drīz notikumi sāka risināties. Ap mums sakomplektējās profesionālu alpīnistu komanda. Mēs zinājām, ka jebkurā gadījumā kāpšanai kalnā mums vajadzīga Nepālas valdī- bVvS atļauja. Un mēs zinājām arī, ka pēdējos piecos gados Nep.ālas valdībai bijušas teritoriālas nesaskaņas ar Ķīnas valdību <un ka tā netika izsniegusi atļaujas kāpšanai kalnos robežas tuvumā. Lai cik naudas un talantu izdotos savākt, btŽ7 oficiālas atļaujas mēs nevarētu doties ceļā.

Ekspedīcijas vadītājs Takahaši ļoti uztraucās. Viņš nemitīgi kala plāir.us. «Tā, ja parunātu ar tādu un tādu vai ja rīkotos šādi u.n šādi, un tā joprojām…» Klausoties viņa murmināšanā, varēja likties, ka runā kāds ienaidnieka spiegs, taču ļas viss skanēja ļoti daudzsološi. Takahaši minēja ?xādu profesionālu alpīnistu ar iesauku Dončens. Viņš bija Japānas virsotņu un ledus alpīnisma speciālists, pasaules klases kalnu sportists ar nevainojamām vadītāja īpašībām. Viņš bija enerģisks un laipns, un viņam piemita kaismīga panākumu kāre. «Bet es tikko kā atgriezos no Dienvidamerikas,» sacīja Dončens, slaucīdams pieri, kāvčl viņš beidzot bija ieradies mūsu štābā zinātnes ēkā. Viņš bija kāpis Himalaju kalnos piecas sezonas

un pats pirmais; uzkāpis Gačunkanā. Dončens piederēja pie Japānas visiecienītākajiem alpīnistiem. Turklāt viņš strādāja par noda|as vadītāju kādā importa un eksporta sabiedrībā un tekoši runāja angliski — starptautiskajā alpīnistu valodā. Valdot vispārējai jautrībai, mēs viņu pierunājām pievienoties mūsu Ekspedīcijai. Janvārī Takahaši un Dončens aizlidoja uz Nepālu, lai vienotos par Everesta ekspedīcijas dokumentāciju.

Atļauja ir dabūta Kad mēs viņus sagaidījām Tokijas lidostā, viņi izskatījās kā cilvēki, kas varonīgi izturējuši starptautisku spiegu karu un kam tikko kā izdevies nočiept slepenus dokumentus. Dončens jokojās, vērodams, vai viņam vēl joprojām seko ienaidnieka aģenti. Mēs līdz vēlai naktij runājām par birokrātiskajiem izspiedējiem, ar kuriem viņiem bija bijis jāsaskaras. Nepālas valdības oficiālie papīri atļāva Japānas organizētajai slēpotāju ekspedīcijai uz Everestu nobraukt no tā Dienvidu sedlienes. Turp drīkstēja doties divos laika periodos: 1969. gada rudenī pēc. lietus perioda — izlūkošanā un 1970. gada pavasarī pirms

lietus perioda.'Par to mums vajadzēja dot Nepālas vajldibai mūsu dokumentālās filmas kopiju. Mēs bijām. Sajūsmināti. No desmit pasaules valstīm, kas bija lūgušas atļauju kāpt Everestā, Japāna savu lūgumu iesniedza pēdējā un pirmā guva panākumus. *' Kad es runāju ar profesionāliem alpīnistiem, mani plāni izklausījās pēc visīstākā jokči. Es stāstīju daudziem cilvēkiem, ka tas būs komprūteru piedzīvojums.' Es samulstu ik reizi, atceroties, , 'ko visu es toreiz sarunāju. Plāns bija tāds: es gribēju iemontēt slēpēs kaut kādu elektronisku, no attālumia vadāmu kontrolsistēmu, kurai vajadzēja regulēt slēpju virzienu un to slīpuma leņķi atbilstoši manam ātrumam un trajektorijai,

vēja stiprumam un nokalnes vvrsmas apstākļiem, Mani bija pilnīgi pakļāvušas savai varai šīs iedomātās izdarības, kuras pat bērns ar minimālām zināšanām attiecīgajās nozarēs būtu atzinis par neiespējamām. Es biju kā mazs puisēns, kas meklē jaunu ieroci, ar ko iekarot pasauli. Mūsu praktiskā alpīnistu komanda centās atvēsināt negudro slēpotāju, taču tas līdzinājās strīdam ar Donu Kihotu. Viņi sīki iztirzāja briesmas, kas alpīnistiem draud Himalajos: akmens nogruvumi, lavīnas, vēji ar ātrumu 120 jūdzes stundā, niknas vētras. «Pat ja esi ļoti izturīgs, tomēr, pārsniedzis 16 000 pēdu līmeni, vari nomirt no augstuma slimības, ka nebūs ko redzēt, Jučen,» viņi sacīja man. Retinātais gaiss un skābekļa trūkums ir

tikpat bīstami kā vētra. Turklāt cilvēkam, kas tur nekad nav bijis, ir grūti paredzēt, vai vi ņam būs psiholoģiskā saderība ar Himalajiem. Jau šo kalnu baisā varenība un vientulība spēj pārmākt saprātu un padarīt cilvēku traku. Siem ar praktisku prātu apveltītajiem kalnos kāpējiem mans nodoms noslēpot no virsotnes, kas pasaules izcilākajiem alpīnistiem sagādā tik daudz grūtību līdz pat šim laikam, radīja iespaidu, ka viņiem ir darīšana ar maniaku. Es brīnos, kā viņi vispār pieļāva domu transportēt mani ar visu manu vājprātīgo mašinēriju augšup pa Everestu — kalnu ar tik daudziem šķēršļiem. Tomēr neatkarīgi no savām bažām alpīnisti turpināja gatavošanos — sastādīja sarakstus, gādāja ekipējumu, pārtiku, nesējus, šerpus — tūkstošiem

sīkumu, kas visi bija svarīgi. Es runāju par lidmašīnām, helikopteriem, raķetēm un tad atcerējos, ik.a biju redzējis laikrakstā sludinājumu par kādu dirižabli1 , kas pārlidojis Tokiju ar liesmojošām krāsainām refclāmām uz korpusa, un nodomāju: «Vai nebūtu skaisti —lēni lidot virs Himalajiem un tad nolaisties uz Dienvidu fjedlienes.» Pēc dažām dienām cilvēks, kas minēto dirižafrJi tika ievedis Japānā, ieradās mūsu štābā. Pat šaubu maltie alpīnisti sāka nojaust, ka mana fantāzija kļūst par realitāti, kad īpašnieks sacīja: «Jā, kāpēc gan ne, izklausās -gluži interesanti — pārlidot Katmandu dirižablī,» un nodeva to mūsu rīcībā. * Sādi jāizturas tiem, kas grib apgūt st

ratēģiju. 1. Savās domās esi patiess, bez māņit>m un viltas, 2. Metodes pamats ir vingrināšanās. 3. Iepazīsties ar ikvienu mākslu un zinātni. 4. Iemācies visu arodu metodes. 5. Pasaulīgās lietās izšķir ieguvumus un zaudējumus. 6. Attīsti sevī spēju visu intuitīvi izprast u-n pareizi novērtēt. 7. Saskati neredzamo, uzzini nezināmo. 8. Pievērs uzmanību pat niekiem. 9. Nedari neko nevajadzīgu.

MUSAŠI. «Zemes aplis» Fiziskais spēks 'Ja es gribēju noslēpot no Everesta, man tas bija jādara pēc paša metodes: ar lielāku ātrumu nekā 6(7 jūdzes stundā un apbruņotam ar drošības izpletni. Tajā augstumā un apvidū bija nepieciešams arī skābekļa balons, aizsargjaka, maska un ķivere ar tajā iemontētu raidītājauztvērēja sistēmu. Man jau bija trīsdesmit pieci gadi un, kad pienāks izšķirošais brīdis, būs trīsdesmit septiņi. Par savu ķermeni biju skaidrībā; nejutos vairs tik spēcīgs kā divdesmit vai trīsdesmit gadu vecumā. Tolaik es varēju darīt gandrīz

jebko un būt bez bažām*: Tagad jau sāku manīt savus gadus, taču domāt par,AS bija par vēlu; man vajadzēja sagatavoties sava3 djftves kulminācijai. Pusnakts bija senā samuraja vingrinājumu laiks. Brīvs no slepeniem ziņkārīgiem skatieniem, viņš mēdza slīpēt savas mākslas ēnainā mežā. Ar Zobenu rokās vīrs brāzās starp kokiem, skrējienā no'traukdams tiem lapas. Kaut arī mūsu ekspedīcijai bāze atradās Tokijā, es dzīvoju Kamakurā — pilsēti^ pie jūras daudzu jūdžu attālumā. Bezgalīgās plānošanas un sarunu nogurdināts, es ik vakaru ar pusnakts vilcienu atgriezos stacijā, ko no manām mājām šķīra trīs jūdzes. Tikai tad es varēju nokratīt uzbudinājumu, ko dienā bija izraisījusi darbošanās ar papīriem un

dažādās tikšanās, un skrēju savas jūdzes pa liedagu uz mājRm. Pirms astoņsimt gadiram šai pašā jūras krastā mana ģimene cīnījās ar kara vadoņa Tairas klanu. Mēs zaudējām šo rūgto un asiņaino kauju un bēgām no savām dzimtajām zemēm kalnainajiem ziemeļiem. Vēlākajos karos Tairas klans tika iznīcināts, un Miuru pēcteči tagad ir atgriezušie*, lai baudītu šo jūras piekrasti un gatavotos nākama jām cīņām. Jūrai spēcīgi šalcot man ausīs, es iztēlojos, ka smiltis ir stāva snic-gota siena. Zvaigznes bija sniegpārslas, un jūras putas —sniega sanesumi. Joņodams nakts melnumā, es te metos lejup, te taisīju asus pagriezienus. Uzvaras alku spārnots, es vingrinājos karam, kuru varēju tikai zaudēt.

Es nolēmu pievērst uzmanību saviem ēšanas paradumiem. 1967. gada pavasarī, kad mani uzņēma filmā par slēpošanas sportu, es pēc lēciena neveiksmīgi piezemējos un sastiepu Ahilleja cīpslu. Mani ievietoja slimnīcā. Pēc trim mēnešiem es devos slēpot uz Popokatepetla kalnu Meksikā un ēdu pārāk daudz meksikāņu ēdienu. ,Kad pārbraucu Japānā, biju tā aptaukojies, ka pat nevarēju ātri paiet. Es sāku elst, tiklīdz mēģināju paskriet. Everesta misijai tuvojoties, man uzmācās bažas. Daudzkārt Vtu, ka man vajadzētu atteikties no šī neprātīgā plāna. Eš^iztēlojos, kā mans ķermenis reaģēs uz saltumu, ledainajieiiP; vējiem un Himalaju lielo augstumu. Sāku pētīt grāmatas par uzturu un veselību.

Par nelaimi,\tās visas bija parastas dietoloģijas grāmatas normāliem^ cilvēkiem, kuri vēlas ikdienā piekopt veselīgu dzīves veiu'u un neslimot. Tur nebija nekādu padomu, kā radīt pārcilvēku Himalajiem. Meklēju palīdzību visur.

Pērtiķu uzturs Es koledžā tiku studējis veterināriju, veicis zinātnisku darbu farmaceitikā, nolicis eksāmenu Japānas nacionālās licences iegūšanai un strādājis par neirofizioloģijas pētnieku Hokaido universitātes veterinārijas laboratorijā. Protams, lielāko daļu no tā visa biju aizmirsis, tomēr kaut ko par bioloģiju un uzturu es zināju. Sāku lasīt netradicionālas grāmatas par uzturu un sadūros ar idejām un teorijām, kas bija pilnīgā pretrunā ar maniem līdzšinējiem uzskatiem. Piemēram, es izlasīju, ka «japāņu gremošanas sistēma nav piemērota lielu gaļas daudzumu pārstrādāšanai». Jutos

satriekts par to, ka riju gaļu kā vilks, uzskatīdams, ka no gaļas man attīstīsies muskuļi. Pārdomādams to, es apjēdzu, ka šerpi — ļaudis, kas ir neticami izturīgi lielā augstumā, tikpat kā neēd gāju. Viņi ir augu valsts barības patērētāji. Atsaucu atmiņā Himalajos pabijušu cilvēku nostāstus, lai iztēlotos sev šerpu ēšanas paradumus. Kādu dienu uzgāju pamācošu mājienu. Tas skanēja apmēram tā: «Cilvēki ir primāti, kas evolucionējuši līdztekus citiem primātiem — pērtiķiem un gorillām. Sie pēdējie tikpat kā nemaz neēd gāju, un viņu parastā diēta sastāv no augļiem, banāniem, riekstiem, zāļu asniem un lapu pumpuriem; pavērojiet gorillas un šimpanzes- enerģiskumu, viņu veiklās kustības, lokanumu un spēku.

Cilvēki iesāka ēst gaļu, un tagad palūkojieties uz viņiem — slimīgiem un aptaukotiem. Lauvas un_ tīģeri ēd gaļu. Kaut arī tie izskatās ļoti spēcīgi, ieskanēties tajos ciešāk. Savas dzīves lielāko daļu tie paivada snaudā.» Izlasījis šos vārdus, es, būdams naivs, pMfcļāvos to ietekmei. Tā kā es mīlu augļus, zaļbarības diēta nesagādā nekādas grūtības. Bija vasara, un es lūdzu savu sievu apkraut mūsu pusdienu galdu ar arbūziem, vīnogām un dažādiem augļiem. Es, protams, atteicos no gaļas un pat ignorēju rīsus, ēzdams tikai to, ka:d bija galdā. Ciemos es izlikos par hindu veģetārieti u-n ēdu vienīgi salātus un augļus. Runājot par treniņiem, jāteic, ka

sākumā es biju tik resns, ka svēru 160 mārciņas. Man bija jāpārtrauc skriešana, jo sāpēja kājas, cīprfias kļuva jutīgas un trūka elpas. Tāda bija pārsteidzošā īstenība. Es sāku braukt ar velosipēdu — uz sava spilgtā sacīkšu riteņa līdu pa ielu augšup kā gliemezis. Iedomājieties profesionālu slēpotāju, kas gatavojas nobraukt no Everesta, bet isr pārāk resns skriešanai un ēd tikai augļus, lai kļūta līdzīgs šimpanzēm. Tas izklausītos vēl smieklīgāk, ja uz kārts nebūtu likta mana dzīvība. Es turpināju savu treniņu programmu vēl kādu mēnesi. Un tas tiešām notika. Es sāku zaudēt svaru. Kļuvu vieglāks un varēju ā'ai skriet un braukt ar velosipēdu. Es atguvu savu izturību un spēju regulēt elpošanu. Mans svars samazinājās līdz 150 mārciņām;

divās nedēļās es biju zaudējis desmit mārciņas, enerģijai nepa vājinoties. Jutos tik lepns, ka visiem stāstīju par savu zaļbarības ēšanas programmu. Kādu dienu ceļā no Osakas uz Tokiju es «superātrvilcienā» sastapos ar Japānas kultūristu biedrības vīriem. Protams, man vajadzēja paplātīties arsavu gorillu un šimpanžu teoriju. Viens no viņiem jaunatklāsmē plaši ieplēta acis: «Kā tad, gorillas un šimpanzes ēd tikai augļus, un paskatieties uz viņu ķermeņiem!» Mēs ēdām mandarīnus visu atlikušo ceļu. Kad vasara pagāja, laiks kļuva vēss. Nezinu, kas bija noticis, bet, jo vairāk es ēdu mandarīnus un dateļ- plūmes, jo stiprāk salu, Nelielās rudens vēsmas man likās kā ziemas nakts vēji. Nekad agrāk netiku tā salis šai gadalaikā. Kad citi

cilvēki valkāja drēbes ar īsām piedurknēm, man šķita vēsi, un es sniedzos pēc svītera. Parasti es neciešu karstu laiku un panesu aukstumu ļoti labi, bet tagad viss bija citādi. Tad es atcerējos, ka tropisko zemju dzīvnieki ēd augļus, lai pazeminātu ķermeņa tenlļTieratūru, bet auksto joslu dzīvnieki patērē uzturā riekstu;*, graudus un saknes, lai tiem būtu silti. Ahāl Gorillas iLn šimpanzes mīt tropiskajā klimatā, bet Hima- lajos ir au-iķstf. Pūlējos atcerēties skatus no dokumentālām filmām nostāstus par ekspedīcijām, kas kāpušas Himalaju kalnos; vismaz viens vai divi to locekļi stipri apsaldējās un j zau-sdēja dažus roku vai kāju pirkstus. Es atjēdzu, ka ar manu" , pašreizējo siltumregulācijas spēju es varu apsaldēt visu ķermeni. Un, starp citu, kā

gan es varēšu transportēt uz .Himalajiem man nepieciešamos augļu kalnus? Mana augļu diēta vēsā laik ā nederēja, tāpēc es nolēmu to uzlabot. Es nācu klajā ar savu recepti, ko nosaucu par «pārcilvēka diētu». Gļotām bagāti ēdieni vairo" .spēku; tā, brokastīm es sarīvēju zaļu kartupeli, tā masu' ievietoju mikserī, pievienoju pāris jēlu olu un uzslacīju nedaudz dabiskā etiķa. Es ļāvu šim maisījumam uzrūgt un appelēt. Tad es to sakūlu kopā ar nelielu so jas mērces piedevu un, kad tas kļuva putains, izdzēru. Dažreiz es vēl liku klāt pupas un jūras zāles. Es nezinu, kā mana sieva pacieta sava negudrā vīra ēšanas kaprīzes. Par laimi, maniem bērniem izdevās izbēgt no augļu diētas. Bet viņus ietekmēja tai

sekojošā pārcilvēka ēdienu karte, un viņi sāka: vairīties no ķimikālijām un konserviem. Tā vietā viņi ēda to, ko ēda viņu tēvs, — mazas zivtiņas, kuras tika notiesātas pilnībā -— līdz pat asakām, un blāķiem svaigus I dārzeņus. Bērni tapa ļoti veselīgi un lokani un reti saaukstējās. Nauda Ar maniem treniņiem,' šķiet, viss bija kārtībā, bet finansēšana nevirzījās uz priekšu. Ekspedīcijas saimnieka plāns bija kļuvis par neprātīgu fantāziju. Ikviens mūsu grupā uzskatīja, ka slēpotājs varētu dabūt naudu. «Kāpēc mēs neliekam slēpotājam gādāt līdzekļus, bet mēs rūpēsimies par uzkāpšanu,» viņi sacīja. Es arī domāju tāpat un teicu: «Saprotams, ka nauda šim lielajam pasākumam būs. Tas ir gadsimta

piedzīvojums.» Es patiešām ticēju, ka šī bija tik lieliska iespēja japānim gūt uzvaru, ka valdība sniegs man kādu atb^I&itu. Visas šīs runas un fantazēšana ne pie kā nenoveda. Ar katru dienu mēs kritām arvien dziļākā finansiālā bezdibenī un beigās nonācām situācijā, kad nezinājām, kur ņemt naudu lenčam. Iesākumā mēs katrs hiijām ieguldījuši vairākus tūkstošus dolāru, bet tas v?iss jau bija aizgājis. /• 1969. gada rudenī mums) būs vajadzīgi 10 vai 20 tūkstoši dolāru izlūkošanas ceļojumam uz Everestu. Turklāt es biju apsolījis kādam lielākam japāņu laikrakstam veikt Dienvidamerikā pārgājienu ar slēpēm, bet konstatēju, ka pat tam man trūka naudas. Sasprindzinājis domas, lai atrisinātu savņ problēmu, es

piepeši atcerējos, ka pašā sākumā, kad inēs saņēmām no Katmandu telegrammu par to, ka Nepālas valdība atļauj mums mēģināt noslēpot no Everesta, man reiz agri no rīta kāds piezvanīja pa telefonu un ar stipru akcentu japāniski vaicāja: «Vai jūs esa:t nodomājuši savu ekspedīciju veikt zem Japānas karoga vai kāda cita karoga?» Viņš sacīja, ka esot kādas -citas valsts ārzemju korespondents. Būdams visai patr.iotiski noskaņots, es viņam atbildēju ļoti nenoteikti; es savu nodomu cerēju realizēt galvenokārt japāņu tautas labā. Man patiktu beigās sacīt, ka mēs, japāņu tauta, ar visu savu garu un prasmi kopā esam piepildījuši šo sapni. Mēs tiešām negribējām saņemt citas zeme-3 atbalstu vai kādas atspirdzinošu dzērienu sabiedrības ārzemju kapitālu mūsu

pasākuma finansēšanai. Bet ko gan mēs varējām darīt? Es sāku pārlikt, ka varbūt mēs varētu pārdot savas miesas un saglabāt savas dvēseles.

Misters Akai Ja mēs gribam izrņantot ārvalstu palīdzību, tad kāpēc ne vislielāko? Kā būtu ar ASV valsts departamentu? Stājos sakaros ar misteru Akai — elektronikas magnātu. Atcerējos, ka pirms daudziem gadiem, kad mēs slēpojām kopā, viņš paradīja izbraukumā kādu svarīgu personu no ASV valsts departamenta. Piezvanīju Akai kungam it kā gadījuma pēc, un viņš atbildēja gluži kā tuvs kaimiņš — ļoti draudzīgi un atsaucīgi. Viņš labprāt gribēja ar mani satikties un uzklausīt manas idejas. Viņš pieņēma mani prezidenta kabinetā sabiedrības elegantajā namā netālu no Tokijas starptautiskās lidostas.

« Matsušita,' ekspedīcijas saimnieciskais vadītājs, un es bijām galīgi nomocījušies. Mums nebija ne naudas, ne ekipējuma. Mums bija vienīgi nebeidzami vārcļi un idejas. Mēs, protams, darījām visu iespējamo; mējs neskraidījām apkārt, velti tērēdami enerģiju. Izstrādājām visai saprātīgu budžetu un skaidru priekšlikumu, kurā formulējām savus mērķus un personiskās saistības; sakarā ar projektu. Mēs apgalvojām, ka šai ekspedīcijai ir jāpaplašina cilvēces iespējas, cilvēcībai un; zinātnei sadodoties rokās. Tas izklausījās mazliet patētiski, taču ļoti iespaidīgi, un — pats svarīgākais — mēs paši tam ticējām. Ļoti uzmanīgi noklausījies mūsu plānus, misters Akai piedāvāja mums tēju.

Viņš sacīja: «Es tiešām pazīstu vienu otru cilvēku, man ir sakari ASV valsts departamentā, bet, no tiesas, cik īsti jums vajag naudas, lai realizētu šo plānu?» Uz to brīdi mēs jau bijām sastādījuši savu budžeta projektu, un visi bija vienis prātis, ka pasākums izmaksās 420 000 dolāru. Vairums cilvēku, dzirdot šo skaitli, pieklājīgi mainīja sarunas tematu, bet misters Akai — viņa balss man skanēja tā, it kā visvarenais dievs mani uzrunātu no debesīm, — teica: «Ja tas ir iespējams, es labprāt piedāvātu jums visu šo summu.» Man aizrāvās elpa!

Rotaļa kļūst par ekspedīciju Manuprāt, tā bija pirmā reize, kad ekspedīcija, šķita īstenojama. Mēs bijām ticējuši, ka plāns ir iespējams, bet tur nebija bijis nekā konkrēta. Mēs tikām sacījuši, ka varētu aizņemties naudu, bet mēs jau bijām iztērējuši to, kas mums piederēja, un zinājām, ka neviena banka nefinansēs šo trako ideju. Pirms kāda ekspedīcija īsti sākas, salts šaubu vējš allaž apdraud tās pastāvēšanu. Ir jāpieliek krietnas pūles, lai kuģotu tādā vējā, \ai turētos pretī kritiski noskaņotās pasaules sagraujošajiem viļņiem. Pasākot kaut ko

lielu, sevišķi ir vajadzīga īstā brīža izjūta — veiksme cilvēku sastapšanā un pārliecināšanā. Nebūtu uzradies misters Saburo Aka;'., šaubos, vai mēs pat būtu varējuši izbraukt no Japānas.

Droši pretī mērķim Beidzot rotaļa, ko dēvējām par ekspedīciju, gan iztēlē, gan īstenībā sāka veidoties par kaut ko veselu. 1969. gada jūlijā es devos uz Dienvidameriku, lai vienu menesi trenētos slēpošanā kopā ar Akiru Kotani, bārdaino, ar stingru gribu apveltīto filozofu, kam vajadzēja kļūt par Everesta ekspedīcijas galveno fotogrāfu. Mūsu treniņu programmu diktēja godkārība. Mēs gatavojāmies pārbaudīt savu izturību Dienvidamerikas augstākās kalnu grēdas pašā korē, spītējot sniegputeņiem un nodevīgajam aukstumam, un, ja būs iespējams, mēģināt noslēpot no šīs zemes lielākās virsotnes — Akonkagvaa, kas paceļas 22 831 pēdu

virs jūras līmeņa. Pēdējā pusotra gada laikā es un visi pārējie ap mani bija tikai skraidījuši apkārt bez kādas jēgas, maldami vien: «Everests, Everests.» Tagad mums vismaz pavīdēja gaismas stariņš. Mums visiem vajadzēja nekavējoties iesākt fiziskus pamatvingrinājumus. Kaut arī es ar visu sirdi biju nodevies Everesta ekspedīcijas sagatavošanai, jutu, ka šis treniņa ceļojums atjaunos mani gan garīgi, gan miesīgi* Slēpošana Dienvidamerikas kalnos bija lieliska, un, atgriezies Tokijas ekspedīcijas štābā, biju gatavs veltīt visas savas- .pūles Everesta ekspedīcijas priekšdarbiem. Kad es iegāju pā durvīm, Matsušita un Takahaši nelikās pārāk

laimīgi, mani redzot. Mēs kārtējo reizi bijām palikuši bez naudas. Pat neraugoties uz mistera Akai palīdzību, jo vairāk naudas ienāca, jo vairāk izgāja. Matsušita pasauca mani sānis un sacīja: «Ja viss izjuks un nekas neiznāks, es noliekšu 'galvu un lūgšu piedošanu, tā ka viss būs kārtībā, neuztrauc ies.»-Es vispirms apjuku, bet pēc tam sadusmojos. Cilvēki Runāja par padošanos, kad mēs vēl ir nebijām atstājuši JčfPanu - Pat ailaž smai " dīgais Takahaši izskatījās saīdzis un v nomākts. Es viņus nebūt nevainoju; domāju, ka tā bija niana kļūda — uzskatīt, ka_ viss ir kārtībā un aizlaistie^ uz Dienvidameriku. Panākumi un depresija ir vienādi tīstāmi. Tie laupu spēju sekot nepārtraukti mainīgajai not\ikumu plūsmai.

Ķīniešu filozofs Menciuss ir sacījis: «Ja vien debesis ir nodomājušas uzticēt kādam dižu uzdevuma tas vis " pirms norūda viņa prātu ciešanās, bet viņa muskuļus un kaulus darbā; ar badu tās padara viņa ķerr*neni . stu un liek tam ciest trūkumu un neveiksmes. ArL visiem šiem paņemieniem tās uzmundrina viņa garu, D f-azina viņa vājības un pilnveido viņa raksturu. «Ja nu mums ir apsīkušas idejas un izgājusi nauda,j»'^ es nodomāju, «tad jāgādā par papildinājumu.» Taču Matsušita un Takahaši nebija pārliecināmi. Viņi bija ielikuši tik daudz ticības savās šaubās un izmisumā, ka nespēja vairs atgūt paļāvību. Galu galā viņi atteicās no līdzdalības projekta īstenošanā.

Meklēdams jaunas idejas, es sastapos ar izcilo japāņu rakstnieku Taisuki Fudzišimu. Viņš bija bijis fotorepor- tiera Kotani skolas biedrs: «Ja jums ir grūtības,» viņš sacīja, «kāpēc jūs neaizejat pie filmu producenta Iši- haras kunga? Viņš ir ļoti drosmīgs un varbūt palīdzēs jums.» Taisuke nebija maldījies. Išiharam iepatikās ideja par noslēpošanu no Everesta, un viņš nolēma uzņemt profesionālu dokumentālu filmu par to. Slavenais režisors Aisao Zīnaija apņēmās filmu uzņemt un sāka strādāt ar mums pilnā sparā. Līdz šim brīdim Jomiuri laikrakstu sabiedrība — pati lielākā Japānā — nebija skaidrībā, vai to interesē mūsu pasākums, bet tagad tā nolēma sūtīt mums līdzi trīs savas galvenās redakcijas reportierus. Everesta piedzīvojums bija

atguvis spēkus un ritēja uz priekšu. Manas strate^ mācības gars balstās uz ūdens JMaenu._Vardi ne spēj izskaidrot Meto. visos sīkumos, bet tie spēj tuvināt tevi.in^Hiva atklāsmei. Izlasi vār? un tad domā par to. Ja tu ta nozīmi iztulkosi vienīgi attiecībā uz ktfas darbību, tu aplami izpratīsi Metodi. Stratēģijas principi tic skaidroti divcīņas terminos, bet tev jadoma vērienīgāk; šie principi ir mantojami gan kaujās, kur katra pusē cinas desmit tūkstoši, gan vientujā •ļkšejā gudrības izcīņā. Lasot vien, nevar apgūt strčSģijas Metodi. Iekļauj stratēģijas principus savā sirdi un izpaud tos dartbā. _ . ,- Stratēģijā tavai garīgajai stājai nā jāatšķiras no parastas. Gan kauja, gan ikdienas dzīvē

jābūt noteiktam, \et mierīgam. Raugies uz situāc^u objektīvi un garīgi līdzsvaroti, bez sapringtības un pargaivlgas aMzi bas. Arī tad, kad ķermenis ir atslābināts, ^ļauj garam vaļu. Paclatsi gars ir vājš, un nomākts gars ir vājš. Nerādi "eUniekam sava gara sfavoKiK Maziem cilvēkiem jāsaprot lielu cilvēk' EaTSi ™ lienem a vekiem jāsaprot mazu cilvēku gars. Neatkarīgi nL tava Keluma «eļauj tava paša miesa dzimstošajām reaktīvajam bailēm levi maiaina_. Ar atvērtu un brīvu garu skati visu plašā P^P6 *'tiva. Sl.po^»vu prātu, mācies līdzjūtību un taisnīgumu, izšķir 1al10 un ..ne . žādu mākslu Metodes. Kad neviens cilvēks un neviena jaudās tevi vilt, tu būsi apguvis stratēģijas gudrību mu SASI. «Ūdens aplis»

1969: gada septembrī daži Everesta grupaslocekļi un es devāmies uz Nepālu iepriekšējas izlūkošanas un slēpošanas nolūkos. Bagāža bija iekrauta, un grupa vadībā uz .ka ceļu. Es nebiju paguvis atjēgties, to^u jau izlidoju no Tokijas lidostas ar tādu sajūtu, it kā tur atstājis svarīgu ekipējumu un daļu sevis paša. No "i kļuvu Katmandu un tiku iemitināts viesnīcā «Šankara»—? tā bija ļoti veca un grezna, līdzīga karaļa pilij. Es jutos tik noguris, it kā mans ķermenis daudzus gadsimtus būtu nogulējis bez kustībām un ierūsējis. Šaubījos, vai tiešām spēšu uzkāpt Everestā. Lai pārbaudītu savus spēkus, klimtu pa pilsētu, Es jutos tā, it kā būtu ieslīdējis kaut kādā aizritējušā laika periodā. Ikviens,

kas nonāk šai pilsētā, pārdzīvo to pašu — izkāpušam no reaktīvās lidmašīnas, jums šķiet, ka esat iemests viduslaiku tirgus laukumā. Trokšņainas jautrības un jucekļa apņemts, jūs nogrimstat šajā maiņas un_ tirdzniecības pasaulē. Cilvēks, kas spēris kāju šinī pilsētā, tūdaļ tiek ierauts it kā liliputu labirintā, no kura, liekas, viņš nekad netiks laukā ir kaut kāda brīnumaina sajūta. Laiks šeit apstājies ' un es klīzdams nepazīstamo smaržu un krāsu vidū, i gandrīz aizmirsu, kāpēc esmu šurp atbraucis. Es no tiesas vēlējos pavilkties uz prakšu, bet kājas likās smagas un stīvas. Kad noskrēi kādu pusjūdzi, mani muskuļi kļuva sāpīgi un cieti m man trūka elpas. «Kā es uzkāpšu Everestā? Varbūt s sabrukšu, vēl pirms nonākšu tur.»

Ķermeni, tev jāklūt stipram. Es gaidīju mūsu iepr kšējās izlūkošanas ekspedīcijas sākumu, dīvaina pesim.sma mākts. Uz mauriņa viesnīcas priekšā izdarīju Kādus desmit rosmes vingrojumus un pamēģināju nosities uz galvas. Rokas bija kā no gumijas, un es sacļju se v: «Esmu tik ļengans kā soba nūdele. Es nekur nejaudāju uzkāpt.» No manis gaidīja, ka es uztrenēšu savu ķermeni, noasināšu pratu un pilnveidošu slēpošanas tehniku. No manis gaidīja, ka es sevi izveidošu par v ļrUi kam ir pa spēkam varoņdarbs—- noslēpošana nQ Everesta. Visu ceļu uz šejieni Everests lēkāja man a'cu pr ie kšā. Un te nu ir šis pretīgais deģenerējies ķer.menis puiss ma n bija pāri par septiņdesmit, pat a;.ri no rīta _ vēl gultā. «Kāpēc man irtik ātrs

puls?r /Kāpēc esmu tik noguris jau tagad — pirms starta?» Filmēšanas grupas karavāna jau pirms divām nedēļām bija devusies ceļā uz bāzes nometni Everesta pakājē. Grupu vadīja Tomio Saeki jeb Tonko — kā mēs viņu dēvējām — Japānas Alpu vislielākais žūpa. Spēcīgs, dzīvespriecīgs dumpinieks, kas necieš birokrātiju un labprāt ļauj notikumiem iet savu gaitu. Ar savu neizsīkstošo labo ' Ґaiasta vokli un neviltoto biedriskumu attiecībās ar gerr ,.uem un nesējiem viņš bija lielisks komandieris š a i iz izūkošanas karavānai, kurā ietilpa 250 nesēju un vairākas tonnas ekipējuma un kurai bija jāmēro ceļš lietus ; perioda pašā vidū, spēcīgajām lietus gāzēm ne uz brīdi • nerimstot.

Šīs necilās cilvēku — nastu nesēju — procesijas vadīšanā Tonko asistēja «Ģēnijs» Jasans — alpīnists ar ledainām acīm. Stiprs, nerunīgs un absolūti savaldīgs, Jasans atgūdiņāja nindža jeb profesionālu slepkavu. Viņa spēks un skaidrais prāts lieti noderēja mūsu grupai. Mēs visi bijām satriekti, kad ilgu laiku pēc Everesta ekspedīcijas uzzinājām, ka viņš gājis bojā nogruvumā kādā citā Himalaju virsotnē — Manaslu. Ģēnija labākais draugs Išiguro arī pievienojās karavānai. Išiguro — vecākais dēls vienā no Japānas bagātākajām ģunenēm — pēc izskata bija liels, muskuļains un aprobežots vīrs. Taču īstenībā viņš ir ārkārtīgi gudrs un smalks profesionāls arhitekts. Doktors Jamada — labsirdīgais

ķirurgs — noslēdza četru vīru brigādi, kas bija atbUdīga par bagāžas nogādāšanu Everesta bāzes nometnē. Klaigādami visā galvā, viņi šai trakajā lietus gāzē bija aizgājuši uz divdesmit piecām dienām — garā jo garā pārgcijienā. Otrā grupa, kurā ietilpu es, Dončens un vēl septiņi citi, aizlidoja uz Everesta bāzes nometni divas nedēļas vēlāk. Kādā skaistā, saulainā rītā mēs deviņi sakāpām divos lidaparātos: Otera divmotoru lidmašīnā un Apvienoto Nāciju Organizācijas nofraktētajā Švisices kalnu lidmašīnā, kurās karavānas divu nedēļu maršrutu pārlidojām vairāk nekā stundas laikā. Everesta lidostu Luklu ir licis uzbūvēt Everesta virsotnes pirmais iekarotājs Edmunds Hilerijs. No tur renes

mazāk nekā nedēļas laikā varēs sasniegt bāzes nometni, , kas ierīkota Khumbu šļūdoņa pakājē. Tibetiešu valodā Lukla nozīmē vietu, kur daudz kazu un aitu. Lidosta ir maza zālaina terase stāvā paugurā, ko ieskauj šaušalīgas dziļas aizas. Mēģinājums nolaisties uz šīs šaurās zemes strēmeles ir riskants akrobātisks triks, un Japānas alpīnistu kluba nofraktētā ,p pālas Gaisa flotes lidmašīna iedūrās ar degunu zež Spārns nolūza un palika guļam skrejceļa malā. ~>tne ' Šerpu valodā bala nozīmē «liels» vai «resns». Balo. sabu ir «vadonis». Es biju slēpotāju komandas bala nabu. Rakstniekam Taisukem Fudzišimam mēs pie uzvārda pievienojām vēl bala, jo viņš bija virspavēlnieks. Taču viņa draugi būtu

vairāk norūpējušies, ja viņš būtu bala bala, kas japāņu mēlē nozīmē «izjukt gabalos». Pērn, kad Taisuke devās uz Nepālu, lai ar tās valdību apspriestu plānus par Nepālas pav'Ajona būvi Osakas pasaules izstādei, viņam bija atlicis* brīvs laiks un viņš nolēma apmeklēt Luklu. Viņam Izdevās panākt, lai viņu turp aizvestu cita Nepālas Gaisa flotes lidmašīna. Arī tā cieta avāriju. Piezemējoties tā izjuka. Nepālas Gaisa flotei palika tikai viena lirdmašīna, un tā nejuta īpašu vēlēšanos vēl kādreiz pārvadāt japāņu pasažierus. Taisukem vajadzēja atgriezties ar kādu Apvienoto Nāciju Organizācijas lidaparātuMūsu izlūkošane.s ekspedīcija, iespējams, bija visvājākā no visām

Himalaju alpīnistu grupām. Es neko nezināju par kalnu. Un biju visas šīs padarīšanas vadītājs ar kapteiņa titulu. Īstenībā vairāk līdzinājos goda viesim. Visu tik tiešām bija noorganizējis Dončens. Grupā tika iekļauti di,vi slēpotāji, daži kino un laikrakstu darbinieki un lētums fotogrāfu — visi šie ļaudis bija lieka bagāža; vienīgie īstie alpīnisti bija Dončens, Jasans un Išiguro. , Kad beidzot bijām sasnieguši Everesta bāzes nometni, es izmēģināju slēpes uz raupjā Himalaju sniega. Kaut kāda vemesla dēļ es augstos kalnus panesu labāk, nekā bij'ii gaidījis. Varēju izmēģināt savu izpletni uz ledus 'iauka 20 000 pēdu virs jūras līmeņa. Todien mēs aizmirsām paņemt līdz otrās brokastis. Visi vaimanāja, it kā mirtu badā, un

lūdzās: «Iesim mājās!» — Tas viss izskatījās pēc bērnudārza ekskursijas! Augšup un lejup Mūsu pirmās Himalaju ekspedīcijas laikā es atklāju, cik patīkami ir sarunāties pašam ar sevi. Mūsdienu allaž nodarbinātajā pasaulē, .modernajā dzīvē cilvēki pastā- cenšas cits citam sevi izskaidrot. Viņi tik ļoti pūlas pārliecināt citus, bet reti sarunājas paši ar sevi. Kad es pastaigātos vieglā zaļā vējā vai saulē, gar neliela strauta malu vai Voa lauku, mežā vai pa glečera virsu viens, ir kāda di^i persona, kas uzklausa manu runu, — es "pats, Es ielūkojos savā sirdī un turpinu sarunu bez meliem un pārliecības kļūdu kritizēšanas. Klaiņodams gar ^Everesta pakāji, es vaicāju sev: «Par ko gan tu domāsi 25

iftOO pēdu augstumā? Ko tu nožēlosi?» «Varbūt es nožēlošu, kjk esmu nācis visu šo ceļu šurp,» es atbildēju pats sev. Nepālas sakaru dienesta virsnieks, kas pavadīja mūs izlūkošanas ekspedīcijā, piicmo reizi iepazinās ar dzīvi augstu kalnos mūsu bāzes noimetnē 17 000 pēdu virs jūras līmeņa. Viņš sacīja: «Mums t\T epālā vajadzētu atteikties no cietumiem; ja kāds dara ka'yt ko apļami, tas jāsūta augšup — mūsu augstajos kalnos.'^ / Manuprāt, tiem no mums, kas visu nļūžu nedara labus darbus, ir nepieciešams pabūt šajos- , augstumos, lai šķīstītos. Profesionālie alpīnisti tā iemācams'izprast sevi, kļūst tik ļoti introspektīvi; tā droši vien ir tetbildes reakcija uz lielā augstuma sagādātajām ciešanām un stresu. Tāpēc viņi — tīši vai

netīši — seko mūku un tjskētu paraugam, izraudzīdamies vietas, līdzīgas šai, lai pai'iktu vienatnē ar sevi. Viens no reliģiozajiem šerpiem, pirms pievienoja^ mūsu dīvainajai ekspedīcijai, nolēma aiziet uz svēto Khumbilas kalnu, kas paceļas virs kāda vientuļa šerpu ciemata. cilvēks gribēja runāt ar eremītu, kas mita kalnā ilgāk, nekā jebkāds to varēja atminēties. Eremīts teica: «Serpi, jūs ļaudis no austrumiem, pie austrumu debesim būs ļauna zvaigzne, tā ka jums jāuzmanās.» Šerpa nozīmē «ļaudis no austrumiem», un, ja tā padomā, mēs, japāņi, arī esam no austrumiem. Ziņa bija ļaunu vēstījoša. Nelaimīgā kārtā eremīta vārdi izrādījās pravietiski. Serps Phu Dordže —

izcils alpīnists un uzticams draugs —■ neatgriezās no Everesta. Kad viņš izlūkoja Khumbu šļū- doni, zeme zem viņa kājām sāka iebrukt. Ar dārdošu blīkšķi atvērās dziļa plaisa, un milzīgi ledus blāķi strauji gāzās no paugura lejā. Phu Dordže pazuda, un iņšflS neatradām viņa līķi. Viņa smaids bija kā saules gaisma, viņa g;ars bija gaišs un stiprs. Viņš bija Nepālas varonis, un ļa.-gad viņa vairs nav, viņu ir aprijis ne ar ko neapzīmētais zilganbaltais kaps Khumbu šļūdonī. /' Izlūkošanas ceļojums beidzās, un mēs atgriezāmies Tokijā. Mēs nešaubījāmies par gaidāmajiem panākumiem, bet zinājām, ka nespēsim pilnī/bā izbaudīt savu uzvaru, jo grupu bija skārusi nāve. Mūs bija piemeklējis nenovērtējams zaudējums, pirm$/ īsti bijām sākuši kaut

ko dar朝t.

Atgriešanas Katmandu Vēl sešus mēnešus ritēja priekšdarbi Tokijā, un tad ekspedīcija iesākās pa īstam. Organizēšanās murgos taustījāmies kā pa thimsu, līdz 1969. gada februārī, priekšlie- tus periodā, atkal nonācām Katmandu. Bijām nolēimuši, ka pavasara kailajiem, apledojušajiem sniega laukiem dodama priekšroka salīdzinājumā ar pulverveidīgā Sniega gubām, kas tik raksturīgas laikā pēc lietus perioda — sākot ar septembra beigām. Mēs atUal apmetāmies viesnīcā «Šankara», un šoreiz es tūdaļ ie.'šāku sauļoties mauriņā viesnīcas priekšā. Atcerējos, kādu sašutumu pērn tiku

izraisījis kautrīgo šerpu ģimieņu vidū. • Mūsu apmetne bija ierīkota Namčē Bazarā — šerpu «galvaspilsētā». Tur, ciemata niecīgajā laukumā, bija uzcelts ap piecdesmit mazu mājiņu. Ciematu ieskāva augsta Himalaju siena. No tuvējā paugura mēs varējām saredzēt Everestu. Paugura virsotne bija lieliska vieta, kur pietuTējās jauks laiks. Vietējie jaki — Tibetas govis — pastaigājās tik cēli, it kā viņi pārstāvētu sviesta un siera tirdzniecību. Es jutos vareni un nolēmu iedegt. Izģērbos, atstājis kājās vie/nīgi šortus, ieziedos ar iedeguma eļļu un iesnaudos. Viens no galvenajiem šerpiem — Angs Tserings — stipri tļpjuka./izrādās, ja šerps noguļas kails, viņš bildina meiteni, .ko ^r izraudzījies. Mana

uzvedība sacēla īstu vētru apkaflrafes bērnu un jaunu meiteņu nekad neiztrūkstošajā pulkā/- Viņi izturējās tā, it kā zooloģiskajā dārzā būtu ieraudzījušai retu dzīvnieku. Bez tā, ka biju ..izdarījis kļūdu, bildinādams gaišā dienas laikā, es dižodamies' pamanījos arī saaukstēties. Visi man aizrādīja, ka es saslunšot,/ bet es augstprātīgi atbildēju: esmu norūdījies okeānā, Un man patīk vēsums. Rezultāts bija drausmīgs. Nakti maip sacēlās liels karstums, un nākamajās četrās dienās esļ t ikko spēju turēt līdz pārējai karavānai. Šoreiz nolēmu sasniegt eks'trā formu. Es aizgāju līdz indiešu «Pērtiķu templim», kas tjzcelts apmēram pirms diviem tūkstošiem gadu kāda bliežos džungļos slīgstoša kalna pakājē. Gandrīz vai sabrūk

u, skrienot augšup pa garajām akmens kāpnēm. Pērkona' grāvieniem līdzīgās apdullinošās gonga skaņas kopā ar čņdiešu mūku izkliegtajām lūgsnām un smago, vīraka piesātināto gaisu turpat» vai laupīja man samaņu, un, vienīgi piekļāvies pie kādas no tempļa kolonnām, es noturējos, lai nepakristu. Atceļā es paklupu un sadauzīju kāju pret bruģakimens pakāpienu. Sekas bija tādas, ka es ar mokām uzkāpu' savā viesnīcas istabā. Nešaubījos, ka man ir lauzts lielā is pirksts, bet ārsts apgalvoja, ka tas esot tikai izmežģīts. bJolēmu nekad vairs nedarīt neko tik muļķīgu. Kopš tā laika efe, protams, izdarīju vēl daudz ko tikpat muļķīgu un pait vēlx muļķīgāku.

Maza un liela auguma spiegi Katmandu dzīvoja dīvaini informatori. Baumas, kas lidinājās ap pilsētu, bija pat biezākas par putekļiem. Klīda runas, ka mūs izseko Ķīnas spiegi, kas pūloties aizkavēt ekspedīcijas gaitu. Ķīnieši bija nodarbināti dambja būvē, un pastāvēja doma, ka mēs varbūt nevarēšot dabūt pietiekami daudz bagāžas nesēju. Mūsu vietējie draugi čukstēja: «Spiegi ir maskējušies par reportieriem. Viens no viņiem ir loti garš, bet otrs — ļoti mazs; viņi darbojas pēc brigādes principa.» Mazais vīrs, * ko mūsu draugi dēvēja par reportiftiiv spiegu, izskatījās kā

patapināts no Pestīšanas mrmijas. Likās, ka viņa ķīniešu uniforma būtu saglabāļjjfeies kopš Lielā gājiena laikiem, un viņš pastāvīgi slaistījās japāņu grupas locekju tuvumā, smaidīdams pa visu. seju. Un pats galvenais — viņš un garais spiegs neiriitīgi. fotografēja viens otru ar «Instamatic» fotoaparāti),.-, ko bija ražojusi firma «Kodak» — viskapitālistiskākā, sabiedrība tik kapitālistiskā zemē kā Savienotās Va Īstus, Varbūt viņi aparātu bija nozaguši amerikāņu spiegiem, dievs to zinai Es brīnījos, kā viņiem izdodas iestādīt aparātu fokusā, jo viņi pievirzīja to pavisam tuvu viēins otra sejai, turklāt grieza zobus un ņirdza. Varbūt spif-igam viss jādara tādā veidā, arī jāfotografējas. Garais uzdevās par indicati, kaut gan

nevalkāja turbāna. Viņam bija kupla bārda un tādas saules brilles, caur kurām viņa acis apkārtējiem cilvēkiem nebija redzamas. Šīs brilles viņš nenoņēma arī naktī un viesnīcā. Varbūt viņš iedomājās, ka ir neredzams. * Dončens brīdināifla mani būt ļoti uzmanīgam, sarunājoties ar šiem vīrķēm. Es pagāju atpakaļ, lai pateiktu viņiem, ka man nav> Ķīnas vīzas, un tātad, gadījumā ja tikšu nopūsts no Dierividu sedlienas un iepūsts Tibetā, būšu priecīgs sveikt >Mao Dzedunu, ja viņi mani apcietinās. Es sacīju arī, ka labprāt noslēpotu no Tibetas kalniem vai no Tjanšana, i>/ai arī no Amnēmačina kalna Ķīnā. Abi vīri nolaizīja zīrmaļu galus un pavaicāja man, vai viņi drīkstot to pierakstīt/ savos bloknotos. Es nodomāju, vai tas tiešām ir

iespējar-ns — ļoti stulbi un cilvēcīgi spiegi. Lai nu kā, pēc dažā m dienām, par spīti baumām, mums izdevās panākt, ksi ap astoņsimt nesēju pievienojās mūsu karavānai pie tamsangas tilta. Ķīnas dambja būvlaukums todien ieskatījās patukšs. Kad mēs skraidījām pa Tokiju, sapņodami par dirižabļiem, tālredzīgie alpīnisti jau zināja, ka mēs iesim karavānai līdzi kājām. Viņi bija pavadījuši septiņus mēnešus, 3B izstrādājot sīkus plānus, un jau sāka transportēt bagāžu uz Nepālu. Neraugoties uz šo priekšdarbu rūpību, notika vairāki starpgadījumi. Kāds nelietīgs ražotājs tika piegādājis telšu balstus, kuri salūza, uzpūšot vasarīgai piekrastes brīzei; pēc nedēļas karavānas

locekli krāca teltīs, ifes bija sabrukušas pāri viņiem. Nepatikšanas mums sagādā] ip arī kramponi [1] . īpašas likstas bija ar pārtiku. Piemēram,' .kādā .lenčā mums nācās ēst cukura cepumus ar konservētS.m Saldām sarkanajām pupiņām un šķidru cukura sīrupu. Kās tik bija lenčs!

Sākas īstā ekspedīcija Pārgājuši pār Lamsangas .tiltu, mēs atvadījāmies no civilizācijas. Bet kas tad īsti ir; civilizācija? Ja tā nozīmē hromu, tēraudu, betonu un plastikātus, un arī visus šos trokšņus un netīrumus, un piesārņojumu, es labprāt saku tai ardievas. Ja man ievajadzēsies kādu civilizācijas atgādinātāju, man ir līdz izpletnis un vesels piedegumu komplekts, ko negu uz sevis: mazs skābekļa balons, ķivere ar uztvērēju tās iekšpusē, reaktīvās lidmašīnas pilota skābekļa maska, mikrofons un aizsargjaka. Ļaut domām klejot, brīvi pētīt visu, kas saistījis uzmanību, — tās ir

privilēģijas, ko bauda m\az nodarbināts cilvēks. Kaut gan es skaitījos kapteinis, ī'.-ian bija tikai viens sekotājs. Tas bija cilvēks, kas_manās mājās atbildēja, kad zvanīja tālrunis: «Jā, runa sekotš.js Tadano.» Viņš bija mūsu ģimenes apgādājamais, pastāvīgs yiesis. ļoti veselīgs, enerģisks cilvēks. Viņa priekšvārdi -— Nao- taka. — japāņu valodā nozīmē «vai esat izveseļojies?». Tā kā vārds viņam neizbēgami .asociējās ar neveselību, mēs viņu pārdēvējām par «Taku» Tadano. Kapteinim vajadzīgs vismaz viens sekotājs. Ja jūsu pavadoņu ir liels pulks, tas sagādā pārāk daudz raižu; jums tad jāatceras viņu visu vārdi. Man — kapteinim ar vienu vienīgu sekotāju — nekas īpašs nebija jādara. Ja es kaut ko

vēlējos, tad tikai uzsaucu: «Ei, Tak!» Ar tādu kapteini, kāds biju es, Tonko un Ammam līdzīgiem vadītājiem darba netrūka. Daži skraidīja apkārt kā avju gani, vācot kopā avis. Citi ilgstoši pamācīja nesējus, jaukdami angļu, šerpu un japāņu valodas. Daži grupas, locekļi šai pirmajā ceļojuma dienā uzraudzīja darbošanos ap simtiem saiņu un to birkošanu. Te malās apkārt kāds tūkstotis cilvēku. V#sa bagāža bija jāsadala astoņsimt nesējiem. Sakrauta" kaudzēs, tā atgādināja nelielus kalnus, un šerpu teltis!, bija saspraustas starp augstajām ekipējuma grēdām. .-'No virtuves teltīm pacēlās gatavojamo ēdienu garaiņi, ! lin pūļa viļņojumam pāri klājās smacējoša dvinga. Man atmiņā atausa Katru andu

tirgi.

Neparasta ekspedīcija Taisuke bija virspavēlnieks, bet mēs nepratām šerpiem paskaidrot, kāds īsti vr viņa postenis, ne arī pārtulkot šo titulu viņiem saprot-urnā angļu valodā, tāpēc visi nolēma iedēvēt viņu par ģenerāldirektoru. «Jūs taču negribat teikt, ka viņš kāpā reizē ar jums Everestā,» kāds neticīgs «Associated Prefšs» reportieris no Katmandu vaicāja, ieraudzījis resmo Taisuki. Šo sarunu man atstāstīja Iši- hara — ļoti jauns Japānas, parlamenta loceklis, kas uzraudzīja mūsu ekspedīciju tās sagatavošanas periodā. Tobrīd viņā ierunājās skaudība, jo sākotnēji viņš bija gribējis pamest parlainentu un doties ar Japānas slēpošanas ekspedīciju

uz'Everestu kā tās galvenais vadītājs. Mēs visi bijām bijuši priecīgi par to, bet parlaments nebija devis atļauju, l'ā kā japāņi allaž sūrojas par valdības politiku, mēs viņam sacījām: «Aizmirsti visus šos birokrātiskos niekus. Nāc līdz tāpat! Tu būtu varējis arī noslinkot šo laīfcu.» Taču aizšmaukt uz veselu mēnesi acīmredzot nemaz nav tik vienkārši. Išihara tika stāstījis man, ka studenta gados viņš esot daudz staigājis kājām; viņš pat ir mēģinājis noiet ceļu no Tokijas līdz Osakai un klejojis vairākas dienas bez ēšanas un dzeršanas. Išihara bija sportists, futbolists, turklāt jūrnieks un rakstnieks, slaids un izskatīgs, Politikā viņš kļuva par Japānas cerību, pēc tam kad tika ievēlēts parlamentā ar trim miljoniem balsu. Es pārāk labi nepazinu

viņu, bet, pavadījis kādu laiku ar vinu kopā, sajutu, ka tas ir viens no vīrišķīgākajiem vīriešiem. Viņš nebija vien masuļ preses uzpūsts politisks elks. Viņš bija cilvēks, nevis iedopiu tēls. Ja ekspedīcija izdotos, es, Miura, kļūtu šlaVe?^ protams, slava pienāktos ne tikai man, bet ari visai grū^oāi un japāņu tautai. Taču, ja tā ciestu neveiksmi, Išihara™ jautātu: «Kāpēc jums vajadzēja uzņemties šīs smieklīgā:.15 ,, 'ekspedīcijas virsvadītāja pienākumus?» Beigās viņam uzceltu visu atbildību un vainu. Viņš neko nevarēja gūt, taču Varēja daudz ko zaudēt, un tomēr pielika lielas' pūles, runādams mums par labu ar Japānas un Nepālas diplomātiem urļ mūsu atbalstītājiem dzimtenē. Es patiesi mācījos novērtēt'^ī lieliskā cilvēka draudzību.

Japāņu tautai ekspedīctja uz. Everestu šķita kaut kas ļoti neparasts, jo tā sprauda sev nevis ^ienu, bet vairākus mērķus. Tā īpaši šim nolūkam sap^lciņāja daudzus jaunus speciālistus — profesionālus kinodarbiniekus, slēpotājus, alpīnistus, zinātniekus, ārstus, profesionālus fotogrāfus, rakstniekus un žurnālistus, no kurien) tikai nedaudzi bija savā starpā pazīstami. Dabiski, gadījās antagonisms un pretišķības, jo nemitīgi pastāvēja iespēja zaudēt daudz laika un pat dzīvību. Mēs uzņēmām spraigu kursu. Rūpīgi sekojām projekta īstenošanai, un ari mums" sekoja ar lielu interesi. Pat pasākuma izjukšana bija ierēķināta. Nezinu, vai vēl kāds pieļāva neveiksmi, bet. man tā bija jāparedz mūsu plānos kā iespēja, jo viss likās tik trausls un

nenoteikts. Tomēr, jo tālāk mēs virzījāmies uz priekšu, jo acīm redzamāka kļuva cilvēku atsaucība un laipnība. Un, jo vairāk grūtību mums radās, jo tuvāki mēs tapām cnts citam. Tas mums deva jaunus spēkus un sparu. Savstarpēji pilnīgi uzticēdamies un nododami savas dzīvības cits? cita rokās, mēs sasniedzām spēju un enerģijas lielu koncē"»- / trāciju. Kad tu ņem zobenu rokās, pats galvenais ir tava apņemšanās jebkurā iespējamā veidā nogalināt ienaidnieku. Ikreiz, kad tu atvairi sitienu, bliez, lec, triec vai pieskaries pretinieka zobenam, tev ar šo pašu kustību jāiznīcina ienaidnieks. Ja tu domāsi tikai par sišanu, lēkšanu, triekšanu vai pieskaršanos pretiniekam, tu

nemūžam nespēsi nogalināt, Vienīgi apņemšanās nogalināt tev nodrošinās uzvaru, MUSAŠI. «Odens aplis» Stingram vadītajam nedrikst būt vāji sekotāji Sākumā neviens pats cilvēks neieskatīja, ka mūsu ceļojums varētu kaut mazākā mēi'.ā izdoties; gluži otrādi, man stāstīja, ka ārzemju žurnālisti Katmandu esot brīnījusies un uzjautrinājušies par ;mums. Tā bija loģiska reakcija. Palūkojieties kaut vai-, uz mūsu simbolu — resnīti Taisuki. Neviens no mūsu .'biedriem nelikās esam sevišķi profesionāls ekspedīcijas dalībnieks — visi bija mazliet tūļas. Viņos varēja sasķcatīt saprāta druskas, bet tas tad arī bija viss. Vadošajarm personālam visam

bija pāri trīs- desmitiem, bet vairumam ekspedīcijas locekļu — pāri par divdesmit gadiem. .'Novērotāji pareģoja, ka mēs neizturēšot pat trīs dienas, šķita, ka viņi jau iepriekš priecājas par mūsu pilnīgo kzgāšanos. Taisuke vēlreiz apstiprināja savu apņēmību personiski vadīt ekspedīciiju uz Everestu. Nelaimīgā kārtā viņš, mēģinādams uzvilkt savas alpīnista bikses, nevarēja tās dabūt pāri vēderam — tās vienkārši negāja virsū. Tad viņš izsaucās: «V<=.ii tad nav kādu sevišķi, sevišķi platu?» Tai- sukem galvai bija cepure ar milzu platām malām, kuru viņš bija nopircis Katmandu tirgū un kura, iespējams, ir piederējusi kādam gurķu kareivim [2] , mugurā — sarkans sporta kifekls, ko viņam varbūt bija iedevusi

kāda bār- dāma Gmzā, kājās lētas tenisčības, un rokā viņš spieķa vietā turēja melnu lietussargu — pēc parasta profesionāla ekspedīcijas vadītāja viņš neizskatījās. * «Ejami» Dončens nobrēcās. Garā kravas nesēju ierinda sakustējās. Tā izskatījās daudz briesmīgāka nekā Alibaba ar saviem četrdesmit kašķainajiem laupītājiem. Mūsu astoņi simti kankaros ģērbto nesēju atgādināja senās Japānas zagļus kumosuke, kuri, sagrābuši savu laupījumu, lūkoja basām kājām aizlaisties lapās. Procesija visai haotiski un. neorganizēti ļodzīgā gaitā devās uz priekšu. Ej nekādi nevarēju izdibināt,

kāpēc visi tā steidzas, līdz ievēroju, ka priekšā ceļa malā atradās tikai nedaudz akmeņu un koku sakņu, kur atmesties, lai atpūstos. Ikviens traucās uz priekšu, gribēdams ieņemt sev vietu. Tas bija gluži kā piepilsētas vilcienā, kur katrs cenšas ātrāk apsēs- ies. Tā kā es negatavojos piedalīties šajā sacensībā, gāju ar Taisuki pastaigas solī un nolēmu, ka nosnaudīšos mazas upītes krastā Lamsangā, kur teltīm jau vajadzēja būt uzslietām. Taču izrādījās, ka tās ir nojauktas un aiznestas projām. Vēl bija pārāk agrs; kopš mūsu brokastīm bija pagājusi tikai pusstunda. Pulkstenis rādīja septiņi, un mēs abi jutāmies jau noguruši. Nepālas iedzīvotāji ierīko savus laukus uz terasēm — tās veido kāpnes milzim, kas nāktu no debesīm lejā. Garā

nesējja rinda vijās cauri laukiem kā skudru armija un virzījās uz debesīm. Man likās, ka esmu Gulivera zemē un vēroju liliputus kāpjam pa trepītēm, Kas atslietas pret milža ceļgaliem.

Ba!a bala cīnās varonīgi Pamodies no snaudiena, neredzēju ap sevi neviena cii-, vēka. Biju viens vientuļā pasaulē. Tirgum līdzīgais trok-/ snis un burzma bija izgaisuši. «Ātrāk! Dzenies pakaļ, kaļ mēr neesi apmaldījies,» es nodomāju. Aiz neliela cteittatp taka sazarojās trijos virzienos. Es šaubījos, kurp iet. Man ceļā vēl nebija aizritējušas piecas minūtes, bet es jau biju apmulsis. Jutos smieklīgs, līdz ievēroju dažus nesējus, kas arī tikai piecas minūtes pēc starta bija apstājušies atpūsties. Kad biju stundu lēni un vienmērīgi kāpis, sasniedzu mazu būdu ar salmu

jumtu; tā slavēja nogāzes vidū. Tur sapulcējušies nesēji dzēra un pamatīgi trokšņoja. Te bija kaut kas līdzvērtīgs automobilistu apkalpošanai domātai kafetērijai, grillbārs, kur iegriezties, ar jēlām noberztām kājām kātojot pa šo vienvirziena šoseju uz Everestu. No šī restorāna — niecīgās būdas, kurā bija viena vienīga ar kokoglēm kurināma krāsniņa, kāds no maniem draugiem satraukumā sauca: «Es neko nezināju, tikai dzēru, ko viņi man lika, un tagad esmu galīgi follā. Sis dzēriens ir japāņu sake līdzinieks un nemaz nav slikts.» Viņš piedāvāja man raksi un čang, bet es nospriedu, ka ir vēl mazliet par agru, var gadīties, ka es noreibstu. Bija tikai nedaudz pāri deviņiem rītā, un es palūdzu melno tēju. Ja

tā turpināsies, prātoju, diezin kad un vai vispār mēs nonāksim Everestā? Pirms saulrieta es sasniedzu telšu nometni, kas bija mūsu pirmā nakšņošanas vieta. Jutos pārāk noguris, lai pavaicātu vietas nosaukumu. * «Iespējams, ka viņš vispār neatnāks, bet, ja viņš to nepaveiks, tad būs pa ceļam nomiris,» es nodomāju. Beidzot, elsdams un kājas vilkdams, Taisuke ieklumburoja nometnē. Viņš sabruka mūsu teltī — sviedros izmirkušu drānu un miesas kalns. Rudens izlūkošanas pārgājienā es pārliecinājos, ka nekas pasaulē nav tik bezjūtīgs kā karavāna. Ikviens tikai soļo, kāpj, šķērso paugurus, atpūšas, soļo, kāpj, nesakot ne vārda, — sgļo, soļo. Karavāna Himalajos ir soļojošs briesmonis, ka$

nemūžam neatskatās. Ja kāds atpaliek, soļojošais briesmonis turpina savu gaitu. Japāņu alpīnisti, kāpjot kalnos, mēdz iet kopsolī ar visvājāko dalībnieku. Citiem vārdiem, mēs speram pirmo soli noskaņojumā palīdzēt cits citam. Bet šis zemes ļaudis ir vai nu pārāk ilgi bēguši no/ vilkiem un atbaidošiem sniega cilvēkiem, vai arī atceras, kā viņus ar nūjām un šķēpiem medījuši kanib§Ai. Vājie, kuri iziet no ierindas, mirst; izdzīvo tikai stiprie. Nepālieši soļo tā, it kā daba būtu viņiem to mācījusi, un viņi ir uzticīgi šai mācībai. Tā kā mēs, japāņi, bijām sajaukti ar šo vareno kustīgo masu, likumi, kuriem mēs tikām sekojuši, vairs nebija spēkā. Ja esi iekļuvis nastu nesēju dzīvnieku straumē, tev jāpielāgojas to gaitai.

Karavāna sacēla varenus putekļu mākoņus. Katras dienas nogalē mēs izskatījāmies pēc ogļračiem vai rīsa audzētājiem. Es varēju pieļaut, ka esmu netīrs no ārpuses, bet ne no iekšpuses. Biju apņēmies ēst barojošu dabisku ēdienu. Par konserviem, mākslīgām krāsun smaržvielām nevarēja būt ne runas. Es nevēlējos, lai visas šīs indes nonāktu manā organismā šeit, Everesta augstajā kalnienē, tāpēc es visus no Japānas līdzpaņemtos konservētos utu sublimētos produktus atdevu šerpiem un nesējiem. Pats es eVlu kartupeļuš un šerpu nacionālo ēdienu tsamba — grauzdētu īmiežu miltus. Kādu dienu veikaliņā, ko mēs nosaucām pair kafijas bodīti kalnu pārejā, man izdevās nopirkt mazliet g:ī\ — jaku

sviesta. Es ieliku kabatā paciņu ar šo sviestu un jūiras augus, ko man bija atsūtījuši draugi no Ziemeļjapānas, ūtn iedams ēdu tos. Sajutu, ka gī ēšana" dr viens no maniem lielākajiem atklājumiem uztura jomā ilgākā laika posmā. Tā nu es pārvietoju strauji kūstošo svūestu plastikāta kulītē un ieliku to savas mugursomas ārējā IVabatā. Kad vien atpūtos, nobaudīju no tā un, juzdams slāpes, padzēros ūdeni no strautiņa. Ļoti drīz man piestāda gluži neganta caureja. Jutos satraukts un nomākts. Bij'u izdarījis jau tik daudz aplamību. Visas šīs kļūdas, kamēr mēs vēl nebijām sasnieguši pat kalna pakāji, — kas būa nākamais, ko es sev nodarīšu? Stiprs mierīgs centrs

Ja jūs abi ar pretinieku uzbrūkat vienlaicīgi, docļ triecienu ar ķermeni, dod triecienu ar garu, dod triecienu no Tu.k8uma. No galēja miera attīsti maksimālu spēku.

MUSASI. '«Ūdens aplis» Jogu elpošana Zālainā terase kalna virsotnē, kur pārlaidām pagājušo nakti, saucas Pakka. Baka — līdzīga skanējuma japāņu vārds nozīmē «muļķis» jeb «stulbenis», tā nu visi nosprieda, ka mēs bijām dumiķu bars, ka devāmies šai ceļā. Tā kā atradāmies jau paaugstu kalnā, skatam vajadzēja pavērties skaistam, bet bija apmācies. Nevarējām saredzēt pat augstās baltas virsotnes. Laiks steidzās kā piens, kas plūst pāri katliņa malām. Kad es kāpu, likdams vienu, tad otru kāju pie zemes, mani

pārņēma laimes sajūta. Likās, mani pavada Dievs un neredzami eņģeļi. Kāpt bija viegli. Pat apkārtējais gaissi šķita maigs, un es jutos kā svētais, ko neskaitāmi s^vlTnes augšup. Dinamiska elpošana ir līdzvērtīga, labam norūdījumam. Mana elpa bija kļuvusi tik spēcīga, ka es varēju nopūst putekļus ceļmalā augošu koku lapām. «Dinamiskā elpošana» — tā saucas brošūra, ko' man uzdāvināja kāds indiešu askēts, kad pērn viestojos Deli. Tā bija nodrukāta uz ļoti slikta papīra, bet .saturēja dažas vērtīgas domas. Reiz vakarā, saulei rietotl, biju pieklaudzinājis pie kāda joga būdiņas durvīm. Parādījās tumšādains vīrs baltā kreklā un negaidīti, vaicāja man angliski: «Kā jums šķiet — kas ir joga?-» Es atbildēju, ka tieši to jau

es gribēju noskaidrot. Virs ieveda mani iekšā un pavēstīja, ka šovakar viņš darbu beidzot. «Bet jūs varat atnākt rīt, un kāpēc gan jums pagaidām nepa lasīt šo brošūru?» viņš sacīja, sniegdams man «Dinamisko elpošanu». Diemžēl nākamajā dienā man vajadzēja izlidot uz Katmandu. To teikdams viņa^n, es pastāstīju arī, ka gatavojos doties uz Everestu, un iiūdzu, lai viņš man iemāca kaut ko. Viņš man ieteica -ieelpot galaktikas labumu. «Izelpojiet slikto ārā no sevift un ieelpojiet mīlestību. Tas ir rakstīts šajā brošūrā, tā ka atrodiet laiku un izlasiet to.» Es jautāju viņam: «Ko jūs vēlaties par to pretim?» Un jogs atbildēja: «Ai nē, nevajag nekā! Man jāpateicas jums, ka apciemojāt mani.» Ir vēl Indijā īsti cilvēki. No šīs brošūras es

uzzināju, ka spēcīga elpošana sākas ar izelpu. Iesācis apzināti elpot, es nonācu galējībās. Kad ceļš veda lejup, es aizmirsu par to. Bet, sākdams kāpt, un it sevišķi tad, kad man pietrūka elpas, es to atcerējos. Pieputējušajās alpīnistu takās un uz stāvajām klintīm elpoju tik spēcīgi, ka putekļi tā vien griezās, man izelpojot. Tas nebija nekaš ievērības cienīgs, bet manas elpas pacelto un ap mani virpuļojošo lapu skaitīšana paglāba mani no' garlaicības soļojot. Protams, es mācījos intensīvi elpot, lai vingrinātu plaušas un sagatavotos uzkāpšanai pa ledāju, cerēdams, ka 26 000 pēdu augstumā spēšu viegli ievilkt gaisu. Satriekt ienaidnieku «vienīgajā īstajā

brīdī» «Vienīgajā īstajā brīdī» jāsaprot šādi: kad esat ar pretinieku vien$ otram pietuvojušies un tu redzi, ka viņš vēl joprojām nav izšķīries, dod viņam triecienu, cik vien ātri un tieši iespējams. Nepakustēdamies un nenomierinājis prātu, notrāpi savu triecienu tajā brīdī, kad pretinieks svārstās starp atkāpšanos un uzbrukumu. Ir jāvingrinās, lai apgūtu šo īstā brīža izvēles spēju.

MUSAŠI. «ūdens aplis» Manas dzīves otrais plaukums Mēs nonācām kādā mazā apdzīvotā vietā, kas saucās Suruke. Suruka japāniski nozīmē «darīsim tā!». Un mēs visi sacījām: «Darīsim tā!» Un likāmies nosnausties. Šīs diendusas bezrūpīgā bauda man atgādināja sen aizmirsto mīlestības pirmsākumu, kad es nebiju iepazinis ne ciešanas, ne skumjas. Kā lai es to izsaku? Sojodams no rīta līdz vakaram, es ļoti nogurstu. Bet katru dienu es to izjūtu citādi. Es mainos līdz ar apkārtējo vidi. Esmu daudzreiz bijis pārguris ari agrāk, sportojot vai kāpjot

kalnos, taču vienmēr tas ir izpaudies smagumā un stīvumā, itin kā ķermenis būtu piesūcināts ar etiķi. Turpretim šai maršrutā uz Everestu, kad dienas programma ir izpildīta, kad esmu paēdis, parunājies ar draugiem, paklausījies ierakstu kasešu magnetofona lentē, kad esmu visu pabeidzis, es ielienu savā guļammaisā un mans ķermenis, katra mana ķermeņa šūna sāk ļoti maigi dziedāt un plesties aiz prieka, laimes un siltuma kā tīrums, pavasara saules sasildīts, vai kā rūgstoša maizes mīkla, Mana miesa atslābinās, un sirds lidinās mākoņos, dziedādama dziesmu par brīnumu. Es zinu, ka saldi sapņošu. Vai tas būtu manas dzīves ziedu laiks? Vai tas ir pavasaris, mani spēka gadi tieši tagad, kad neesmu vairs ne

zaļoksnējs, ne spēcīgs, ne jūtīgs — neesmu vairs jauns? Vai jaunība būtu bijusi tikai skaņa un aizritējušie gadi — mirāža? Savos trīsdesmit septiņos gados es vairs neesmu jauns — esmu jau padzīvojis. Jau vairākus gadus es jūtu, ka kaut kas manī ir sabrucis un ka varbūt ir jau par vēlu pakļaut sevi lieliem fiziskiem pārbaudījumiem. Bet, ja jus pulksteni uzgriežat no jauna, laiks paliek it kā nemainīgs. Šis kāpiens Everestā man bija kā pulksteņa uzvilkšana. Kaut arī rādītāji nepagriezās atpakaļ, atspere atguva varenu spraigumu. Bija nakts. Klausīdamies upītes čalošanā un lūkodamies zvaigznēs, kas iespīdēja caur telts spraugu, es aizmigu. Skaidra diena. Šo kāpelēšanu augšup pa kalnu ceļu ar smagu mugursomu plecos

es iedēvēju par «smago maratonu», Soļodams nesēju — manu «baskājaino eņģeļu» barā, nospriedu, ka karavāna izvērtusies par kaut ko gluži patīkamu. Nesējiem karavāna bija kā brīvdienas. Mēs viņiem maksājām un devām ēst, lai viņi pamestu savas mājas un dotos ar mums kalnos. Daži nesēji mēdza paslinkot pie kādas liepas ūdens malā, kur viņi ieturēja otrās brokastis, priecīgi iedzēra, padziedāja, pa brīžam pat padejoja. Kad viņiem apnika smieties, viņi atkal uzmeta plecos savas nešļavas un turpināja ceļu. Laikiem klepodami, laikiem sarunādamies, sviedros mirkdami un elsdami, viņi klumburoja līdz nākamajam ēnas pleķītim. Varbūt visas senatnes karavānas ir apstājušās šajās pašās vietās,

dzērušas šo pašu ūdeni un rīkojušas savas dzīres. Cik gan reižu šai garajā, saspringtajā ceļā nesēju priecīgā dziedāšana ir paglābusi mani no depresijas! Brīvības un stihiskuma atmosfēra ap viņiem un viņu lepnums par savu pirmatnību, pat skrandas, ko viņi valkāja, lika man saprast, kāda vērtība, kāds greznums ir dzīvošana ciešā saskarē ar dabu. Viņi bija algots darbaspēks, bet ne vergi. Vakarā es apsēdos,' lai nodotos apcerei. Kad biju iztukšojis visus savas atmiņas kambarus, sāku just, ka dzīvoju. Šī sajūta vispirms radās kājās, kuras biju sakrustojis uz zemes kā Buda. Esmu zemes bērns. Es jūtu dziļas saknes zemē. Es fūtu, ka esmu lepns savā dzīvē un no manām saknēm, kas aiziet

zemes dzīlēs, mans prāts aiztraucas galaktikas telpā, pareģodams, ka manī norisināsies mierīgs, paša ierosināts apvērsums.

Uguns un akmeņu cirtiens Kad divcīņā tavs un tava pretinieka zobeni saduras aT vienādu spēku, dur līdz galam galējā spējas sasprindzinājumā, nepaceldams, nenolauzdams un ne par sprīdi neatvilkdams savu zobenu. Viss tavs spēks — kas ir kājās, ķermeni, rokās — tiek raidīts uz tava zobena asmeni.

MUSASl. «Ūdens aplis» Kustība Skaidras debesis. Vairāk nekā skaidras, debesis patiešām bija tīras — pilnīgi bez mākoņiem. Ceļš, kas vijās starp subtropu saules izkaltētajiem putekļainajiem laukiem, bija ļoti sauss. Viss ūdens no rīsa laukiem bija izgarojis, bet gar ceļa malu ziedēja rododendri, kaktusi un banānkoki. No rīta mēs pagājām garām bēru procesijai; skumjajai sēru dziesmai attālinoties, pusdienas laikā parādījās kāzu gājiens ar skaļiem smiekliem un tauru skaņām, Pēcpusdienā, kad diena jau sliecās uz vakaru, mēs

sastapām vēl vienu kāzu gājienu, ko pavadīja šauteņu zalves. Es nosnaudos kādā mazā ciematā kalnu pārejā, kur velti izmēģinājāmies nopirkt cūku. Iedzēris šerpu alkoholiskos, brūvējumus — raksi un čang —, es ātri aizmigu. Pamodies steidzos pakaļ karavānai. Ticis uz sava ceļa, jutos labā formā, ļoti atspirdzis. Pat tad, kad man trūka elpas, kad aiz noguruma bruku vai kopā, kājas pilnīgi neatkarīgi no plaušām joprojām varēja viegli soļot. Panācu karavānu, pagāju tai garām un, kad sasniedzu nākamo nometni, biju ietaupījis vairākas stundas. * Taisuke sacīja, ka pie mums izskatoties kā Kalifornijas zelta drudža laika apmetnē. Tūkstoš cilvēku: nesēji,

šerpi, japāņi bija juku jukām novietojušies uz kaila terasveidīga lauka starp dažādu piederumu kaudzēm. Šī nometne, protams, atšķīrās no tās, kura mūs bija priecējusi iepriekšējā naktī, kad klausījāmies ūdens burbuļošanā un mūs ieskāva uz pauguriem augošās liepas, maigs mauriņš un brīnumskaistas ainavas. Šī apmetne nemaz nebija romantiska, bet tā likās dzīvāka. Pēc pusdienām es devos vakara pastaigā uz čorten — mazu tibetiešu lūgšanu namu ceļa malā. Es apsēdos, lai nakti pavadītu apcerē. Pagriezos ar muguru pret nometnes ugunskuru liesmām un jautro rosību un vēroju melnās kalnu smailes zvaigžņu apmirdzētā sniega ietvarā. Es aizvēru acis un pilnīgi sakusu ar Visumu. Tas ir ļoti svarīgs mirklis.

Ļaujiet prātam pilnīgu vaļu. Apziņa iekļauj sevi lokā. Atgriezies teltī, sāku rakstīt vēstuli, par kuru nebiju drošs, ka jebkad to nosūtīšu. Rakstīju to, klausīdamies kasešu magnetofona atskaņotu Brazīlijas džezu. Nožēloju, ka nebiju paņēmis līdz Rahmaņinova otro klavierkoncertu un ziemas olimpiādes dziesmu «Baltie mīlētāji». Biju aizmirsis paņemt līdz tik daudzas lietas, un neviena no tām nelikās svarīga. Dārgā Tomoko, es kāpju Everestā soli pa solim un esmu dīvainas laimes pārpilns. Tas tāpēc, ka kāpjot ap mani ir daudz eņģeļu. Mani stiprina viņu labvēlīgā attieksme. Liekas, ka milzīgs daudzums eņģeļu pulcējas ap mani, bet brīžiem šķiet — tas ir tikai viens

— kaut kāda visaptveroša būtne, es tiešām nezinu. Ir tāda sajūta, it kā kāds vai kaut kas mani sargā un iedrošina. Nekad vēl neko tamlīdzīgu neesmu piedzīvojis. Šajā Everesta pasaulē pat elpas trūkums, svīšana vai visu spēku sasprindzinājums mani dara laimīgu. Katrs solis mani ved tuvāk brīnumainai pasaulei. Es nepabeidzu šo vēstuli. «Šīsdienas gājiens būs ļoti garš un nogurdinošs,» sacīja Dončens. Kaut gan jutos mazliet piekusis, nedaudz, palielināju mugursomas svaru. Nolēmu pārbaudīt savu izturību. Būdams lieliskā formā, es nākamajā nometnē panācu virtuves zēnus, kas skraidīja apkārt, meklēdami apmešanās vietu. Nometne atradās upes krastā. Es kopā ar Taku un vēl dažiem draugiem

kails ielēcu ledainajā straumē. Ūdens bija stindzinošs. Es brīnījos, ka nevienam no mums neuznāca sirdslēkme. Gulējām izģērbušies siltajās krasta smiltīs. Snauduļojot pēcpusdienas saulē, klausījāmies Spageti dziesmu par Rietumu tēmu. Mēs vērojām saules gaismu atstarojošo ņirbu vilnīšu rakstu upes straumē, it kā mūsu priekšā būtu kinoekrāns, uz kura atdzīvojas mūzikas uzburtie tēli. Ar līmi un laku pārklātais ķermenis Ar līmi un laku pārklātā ķermeņa būtība ir tāda — piekļaujies pretiniekam un neatraujies no tā, vienalga, vai viņš uzbi'ūk vai atkāpjas. Tuvojoties ienaidniekam, piekļaujies viņam cieši ar galvu, ķermeni un kājām. Cilvēkiem ir tieksme ļaut galvai un kājām izvirzīties

priekšgalā, ķermenim bikli atpaliekot. Tev jāpiekļaujas tik cieši, lai nebūtu spraugas starp tavējo un pretinieka ķermeni.

MUSAŠI. «Ūdens aplis» Kā allaž — raizes No tulznām man neizdevās izbēgt. Likās, ka esmu pietiekami piesardzīgs. Kājās man bija alpīnistu zābaki, kurus sāku ievalkāt jau pagājušajā gadā. Nasta bija pasmaga, bet pie visa vainojama mana gaita — pusteciņus. Sajutu savādas sāpes papēdī,- un kādā vēlā pēcpusdienā tur patiešām atklājās liela divkārša tulzna, visa uzblīdusi un sarkana. Es dabūju no ārsta jodu, adatu, marles saiti un diegu. Atcerējies., kā mans tēvs tika galā ar tulznām, es pārdūru pūsli un izspiedu ūdeni. Jodā iemērkto diega gabalu.es

atstāju pušumā un pārējo nogriezu nost. Vainai vajadzēja sadzīt vienā naktī, bet pagāja kādas četras, jo es diendienā minu uz slimā papēža. Tā bija pagalam primitīva operācija. 11. marts. Tā kā nāca sniegs ar lietu; vējš bija ļoti auksts, bet es turpināju ceļu savos parastajos šortos. Man sala stilbi. Bija tāda sajūta, it kā caur ceļgaliem plūstu prom visa mana enerģija. Es nepievērsu uzmanību savam vājumam, jo plaušas šķita esam labā stāvoklī. Kaut arī pa brīžam aizelsos, sirds man negura. Likās, ka gaiss kļuvis mazliet vieglāks un bez grūtībām plūst cauri plaušām. Tulzna joprojām lika sevi manīt, tāpēc es uzvilku tenis- kurpes. Man sacīja, ka šodien kāpiens kalnā būšot īss, bet mēs kādu stundu ņoklimtām gar upi, tad trīs stundas

pagāja, pārvarot stāvu kalnu pāreju, un beigās vēl stunda — laižoties lejā pa nokalni. Sniga. Mums bija žēl mūsu baso eņģeļu — nesēju; mēs bažījāmies, ka viens otrs varētu aizbēgt, bet viņi jautri brida pa sniegu un jau pirms tumsas bija nogādājuši nometnē visu nesamo. * Nākamās dienas apmetnē es atkal ierados par agru. Kādus divsimt jardus no tās atradās pārtikas būdiņa ar salmu jumtu. «Lai iet, es šodien rezervēju sev visu šo iestādījumu.» Es dzēru čang un raksi un ēdu pīļu olas. Es dzēru un dzēru, ēdu un ēdu, un aicināju iekšā visus garāmgājējus. Pēc triju stundu dzeršanas un ēšanas restorānam pietrūka degvīna un olu. Man liekas, es nekad neesmu bijis tik laimīgs un piedzēries kā todien.

Raksi un čang — Nepālas vietējie dzērieni — ir īstas smieklu dziras. Tie atraisa manu prātu, un es kļūstu par zemes un debesu bērnu. Tie stāsta par laimīgajām pavasara dienām, par vasaras karsto sauli, par rudens dienu, kas iezvana vientulību, un par saltajām ziemas dienām, kuras tai seko. Slavenais šerps Girmi Dordže reiz sacīja, ka, sniega kārtai biezējot, ir gaidāma kāda ķibele. 1963. gadā amerikāņu ekspedīcija Pherišē pieredzēja tik biezu sniega segu, kas sniedzās līdz krūtīm, un viņiem vajadzēja ar jakiem nogādāt bagāžu zemākā vietā. Mēs dzirdējām, ka Japānas alpīnistu kluba grupai, kas gāja mums pa priekšu ar krietnu ekipējumu, sniegs sagādājis lielas grūtības. Daudzi nesēji pametuši savas

nastas un dezertējuši, Mēs redzējām, kā no Luklas lidostas pacēlās kāda cesna un devās uz Katmandu. Lai gan mūsu ceļa mērķis atradās pretējā virzienā, mēs ar ilgu pilniem skatieniem pavadījām tās vieglo lidojumu. Bija tādas naktis, kad es nevarēju aizmigt, un tādas dienas, kad biju galīgi pārguris. Un tomēr mēs soļojām un soļojām, lai neatpaliktu. Pat slimojot ar caureju un karstumu, mēs vīrišķīgi gājām uz priekšu. Uzmanīgi pavērojot, varēja pārliecināties, kādu milzīgu darbu veica Dončens, Tonko, jaunie alpīnisti un šerpi. Bagāžas sadalīšana astoņsimt nesējiem prasīja ārkārtīgi lielas pūles. Un nesēju maiņa ik pēc trim dienām, mobilizējot jaunus ciemu iedzīvotājus un

iepriekšējiem Jaujot atgriezties viņu tīrumos, bija neiedomājami sarežģīts uzdevums šajā nomaļajā apvidū. Nesēji galvenokārt bija zemnieki no ciematiem, kuriem mēs gājām cauri. Katru grupu nokomplektēja naike jeb šefs — parasti ciema vecākais un ievērojamākais vīrs. Viņš izlēma, kam ko var uzticēt, un tad viņa ļaudis cēla nastas plecos. Grūtības sagādāja tas, ka ciemati bija ļoti mazi, tāpēc mums nenācās viegli katrā apdzīvotā vietā sameklēt kādus trīsdesmit nesējus. Mums bija tik daudz bagāžas, ka vajadzēja vismaz astoņsimt cilvēku: vairuma gadījumu mums pievienojās visas ciemata ģimenes, pat sirmgalvji, sievietes un bērni. Mēs maksājām viņiem apmēram dolāru dienā, un viņi paši sev gādāja uzturu un naktsmītni. Tuvējo ciematu

iedzīvotāji parasti rada iespēju apmesties kaimiņciematu mājās, bet tie, kas nāca no attālākām vie tām, piemēram, nesēji, kas bija pievienojušies ekspedīcijai pašā sākumā, bija spiesti nēsāt pārtiku un gultas drēbes līdz ar savu nastu vairāk par nedēļu. Naktīs temperatūra nokritās līdz desmit grādiem pēc Fārenheita, bet viņi ieritinājās klinšu spraugās un mierīgi gulēja, kamēr ausmas pirmais sārtojums viņus aicināja atsākt darbu. Ļaudis dalījās divās kategorijās — augsto apvidu nesēji un zemo apvidu nesēji. Namčē Bazarā visi nesēji, kas nāca no apvidiem, kuri atrodas virs Namčes, bija basi, un pat klinšainajos kalnu ceļos apavi karinājās laukā no viņu paunām. Otrās kategorijas nesēji nāca no zemākiem

apvidiem un nebija pieraduši pie sniega. Šis garumgarais ceļojums bija ļoti nogurdinošs. Kādu dienu man kājās iemetās krampji un viss ķermenis šķita kā ar svinu pieliets, bet eņģeļu dziesmas pārvērtās par murdoņu. Tais laikos, kad nodarbojos ar ātrslēpošanu, mani dēvēja par «cilvēku, kurš nevis skrien, bet lido». Taču tajā dienā es nejaudāju panākt pat govi, kas bija pagājusi man garām. Saulaino pavasara rītu, ko izbaudījām, uzsākot ceļu uz Lamsangu, sajūtām, kā mīlas atmodu, un eņģeļu dejas mums dāvāja drosmi. Taču, nogurumam augot, mīla dzisa. Mēs bijām aizgājuši ļoti tālu. Plūstošā ūdens cirtiens Ja tu cīnies ar ienaidnieku asmens pret asmeni un viņš attālinās, lai ar savu garo zobenu rokās taisītu lēcienu, piepildi

telpu starp jums ar savējo zobenu, izvērs ķermeni un garu un cērt lēni, sekojot pretiniekam viņa atkāpšanās gaitā. Kaut gan ar šo paņēmienu tu vari cirst droši, tomēr novērtē ienaidnieka spējas, lai viņš neievilina tevi slazdā,

MUSAŠI. «Ūdens aplis» Mēs esam nogājuši garu ceļu Kad bijām tikuši pāri sniegotai kalnu pārejai-, nokļuvām sārtu rododendru ziedu mežā. Un lejā, ciematā, bumbieres un plūmju koki bija pilnziedu rotā. Baso eņģeļu karavāna gāja un gāja. Es brīnījos, kāpēc viņi tik bieži atpūšas. Pat eņģeļi bija noguruši. Bislali, bistali («lēni, lēni»). Daži no viņiem apstājās un atpūtās ik pēc piecu minūšu lēnas kāpšanas. Arī viņiem kļuva ļoti grūti slempt kailām kājām, pirkstiem

stiegot dubļos, Bērni turēja līdz, nesdami nastas, kas izskatījās lielākas par viņiem pašiem. Kāds vecs vīrs kāpa ar nesamo, kurš reizes trīs pārsniedza viņa augumu. Mani pārsteidza meiteņu izturība; dažas no viņām bez savas nastas stiepa uz galvas nelielus grozus, kuros sēdēja mazuļi ar lielām platām acīm. * Es sev jautāju, vai viņi to ir iemācījušies no gliemežiem. Katrs nesējs uz savas nastas vēl uzkrāva mazu noplīsušu somu, kurā atradās katli, bļodas un karotes, kartupeļi, cukurs, sāls, pipari, tsctmba, čang un raksi. Viņi it kā burvji izvilināja no šīm somām visneiedomājamākos priekšmetus. Viņu gultaslietas izskatījās pēc pāris skrandām, bet aukstajās naktīs viņi

satīstījās tajās cieši jo cieši un, itin kā iekusuši dubļos, saldi aizmiga. Un arī pa dienu, lai cik noguruši viņi bija un cik lēni klunkuroja augšup pa taku, pēc dažu mirkļu atpūtas tie atkal atguva možumu. Mēs bijām kā tāds garš, garš kravas vilciens uz kājām. Tāds bānītis, varbūt, un mūsu stacijas — čang un raksi iedzeršanas vietas. Mazās tējnīcas ar salmu jumtiem lielākoties bija būvētas no zariem un žagariem. Ilga un grūta kāpiena laikā ikreiz, kad es sailgojos pēc tējnīcas, tā jau bija klāt. Katrā tādā restorāniņā atradās ne vairāk par piecām fajansa krūzītēm, un apmeklētājiem vajadzēja gaidīt savu kārtu. Tur džinkstēja monētas, bija troksnis un rosība. Tad pēc maza laiciņa kāda balss sauca: «Tsaina, tsaina», kas nozīmēja

«beigas». Viss bija pārdots. Restorāniņš tai dienā tika slēgts. Radās iespaids, ka tirdzniecību te atsāks tikai tad, kad ieradīsies jauna karavāna. Tie, k.am netika dzeramā, steidzās uz tuvāko atpūtas vietu. Gluži kā «civilizētā» zemē. Kaut arī nākamā apmetne atradās 10 000 pēdu augstumā, mans pulss no rīta bija piecdesmit pieci sitieni minūtē un es jutos vareni. Devos ceļā stundu, pēc visu pārējo aiziešanas, un bija pagājusi tikai puse no paredzētajām trim stundām, kad es sasniedzu otrajām brokastīm plānoto atpūtas vietu. Es panācu procesiju un pietuvojos tās priekšgalam. Kāpjot no kalna lejā, centos nepiepūlēt savu celi. Kāds šerps — Engs Pema, bijušais gurķu kareivis — pusceļu rikšoja man līdz no kalna lejā, bet, liekas, viņš uzdeva, kaut

gan mana nasta bija smagāka. Pārmaiņai tiku uzvilcis savus alpīnistu zābakus. Tulzna uz kājas bija sacietējusi. * Es sajutu, ka mani alpīnistu apavi varmācīgi un necienīgi kapā zemi. Basie eņģeļi pārvietojās pa šo zemi apbrīnojami cēlā gaitā. Civilizēto japāņu pēdas ir kārnas kā vecas novalkātas čības, un tās top arvien sliktākas; tās spēj staigāt vienīgi pa tatami, zāļu mašām, grīdsegām vai smilšainiem liedagiem. Kad es uzvilku alpīnistu zābakus, tie piepeši sāka kapāt zemi. Tad es devu priekšroku teniskurpēm. Ejot pa šo kalnu ceļu, kur ziedēja puķes un zaļoja zāle, mans solis šķita viegls un atsperīgs. Šī sajūta tuvināja tiem laikiem, kad vēl biju dzīvnieks — pirms tūkstošiem

mūžu un miljoniem atmiņstāstu. « Čang un raksi ir tādi dīvaini aplaimojoši dzērieni. Tos uzskata par japāņu rīsa degvīnu priekštečiem. Kad tie iekļūst manu asiņu plūsmā, visas organisma šūnas sāk dejot un dziedāt. Operators Otaki saaukstējās un dabūja caureju. Iespējams, ka viņš bija laimējis pārāk daudz naudas, spēlējot vietējo iedzīvotāju azartisko spēli dobon, ko ekspedīcijas ļaudis tika iecienījuši. Dončens sacīja, ka viņš nekad agrāk nevienā ekspedīcijā neesot sastapis tik daudz dzērāju. Tonko, doktors, Ohba, Soģa, šerpu nesēji, bala bala sabu un bala sabu — viņi visi dzēra pārlieku daudz. Tiklīdz ieraudzījām ceļa malā kādu mazu dzertuvi, tā pietempāinies kā lopi un pēc

tam turpinājām ceļu. Mēs spriedām tā: pēc iedzeršanas mēs ejot nogurstam vairāk, tātad treniņa apstākļi kļūst grūtāki, un tas pēc pastāvīgas atkārtošanas padarīs mūs spēcīgākus.

Šerpu meitenes Zvaigznēm zaigojot, ap ugunskuru sākās šerpu dejas.; Glītās ciematu meitenes mazliet kautri saslēdzās aplī —« plecu pie pleca. Gaiši eņģeļi skrandās — varbūt viņas dzīvoja mazliet tuvāk debesīm vai arī mazliet tuvāk saulei. Viņu acīs spožs mirdzums. Mūsu — japāņu jautrība izpaudās dejā, bet tajā kūsāja primitīvāks spēks. Šerpu meitenes, kas šai patīkamajā laika ritējumā kļuva pieaugušākas, smējā,s. Viņas ar kājām sita takti — mierīgi, bet ļoti kaisli, viļņveidīgi atkārtodamas ritmus. Viņas dejoja un dziedāja, sastājušās apļos un ar pleciem turēdamās kopā. Zvaigžņu pulkā uzlēca

mēness. Ja meitenes līdz desmitiem vakarā neatgriezās nometnē, ekspedīcijas dalībniekiem vajadzēja maksāt divdesmit rūpijas (jeb trīs dolārus) un šerpiem — desmit rūpijas (pusotra dolāra) soda naudas. Tonakt bija liela maksāšana. Kad svilpe aicināja brokastīs, vīri, kas līda laukā no teltīm, izskatījās tā, it kā rīts būtu pārlieku gaišs. Ieņemtā nauda bija tikusi izlietota, lai sapirktos vēl čang un raksi, — apburts loks. »

Taisukes brīnums 25. marts. Pustrīs no rīta. Biju piecēlies savas vajadzības pēc, un man vairs negribējās gulēt. Šerpu naktssargs bakstīja ugunskuru. Es vaicāju, kombinēdams šerpu un angļu vārdus, vai viņam ir tēja, un viņš atbildēja: «Taisīs, ser.» Taču man negribējās viņu apgrūtināt, tāpēc es no- dzēros ūdeni un atgriezos teltī. Pūlējos aizmigt, bet domas par Taisukes «brīnumu» man to neļāva. Vakar visiem ekspedīcijas dalībniekiem un arī šerpiem bija veselības pārbaude — gan vispārēja izmeklēšana, gan elektrokardiogrāfija. Dīvainā kārtā cilvekiem, par kuriem bija zināms, ka viņi ir pirmklasīgi alpīnisti,

piemēram, Aminam, Otaki, Ohbam, Kotani un firmas «īshihara ProHuctlons» jauniešiem, citiem vārdiem, tiem, kuru darbs un vaļasprieks saistījās ar kalniem un dabu, kuri tika gatavoti tam kopš bērnības, bija galvassāpes, saaukstēšanās, augstuma slimības pazīmes, aizsmakums un nedaudz paaugstināta temperatūra. Mēs jau sākām bažīties, vai, turpinot ceļu, nepieļausim pērn izdarīto kļūdu: vienu no ekspedīcijas dalībniekiem piemeklēja tik smaga augstuma slimība, ka bijām spiesti aizvest viņu ar helikopteru. Medicīniskās pārbaudes gaitā mēs tikām sadalīti vairākās grupās atkarībā no veselības stāvokļa un simptomiem. Izveidojās A, B, C un D grupās. A grupā

ietilpa tie, kam vajadzēja atpūsties sešas dienas un kas līdz tam brīdim nemaz nebija apraduši ar augstajiem kalniem. B grupas vīri bija adaptējušies nedaudz" labāk, bet vēl joprojām sirga ar nopietnām kaitēm. C grupai bija nepieciešama triju dienu rūpīga uzraudzība. D grupu veidoja dzelzs viri. Visvairāk pārsteidza tas, ka resnais Taisuke, cilvēks, par kuru tik ļoti raizējāmies, bija D grupā. Manis veiktie norūdīšanās pasākumi man palīdzēja iekļūt D grupā, bet īstenībā es iederējos C grupā, jo man vēl joprojām bija caureja, ko dabūju no šausmīgā gl ēšanas. Ārsts sacīja: «Taisuke, tu esi viens īsteni stiprs un izturīgs vīrs.» Sakarā ar šiem notikumiem es ierakstīju savā dienasgrāmatā:

Cilvēks vingrinoties var sevi spēcināt, bet arī spēcīgam cilvēkam mēdz būt pa kādai vārdzībai. Taisuke savu lielo vitalitāti ir smēlies sadursmēs ar pusnakts raganām, kuras mīt pasaules visdārgākajos bāros smoga pārņemtajā Tokijā. Ceļojums uz Himalajiem viņam ir kaut kas līdzīgs lauku krodziņa apmeklējumam. Šai pārgājienā viņš patērē tikpat daudz enerģijas, cik apstaigājot savas dzimtās pilsētas naktslokālus. Esmu dažkārt pavadījis Taisuki uz viņa naksnīgo kauju vietām Ginzā, taču šī vīra izdzertais alkohola daudzums, savādās sievietes un ēdieni lika man justies kā mazam trusītim, un ap pusnakti biju jau galīgi apkusis. Sie nakts bruņinieki ir izturīgi vīri: viņi var likties vāji, bet. viņi divas dienas

pārvērš par vienu — par diennakti, un tā 365 dienas gadā. Jūs esat paši stiprākie, ak, jūs, pusnakts vīri, jūs esat kalnos kāpēji, sportisti, jūs nemitīgi, dienu un nakti, izcīnāt dižas kaujas, kurām nespēj līdzināties citi pasaulīgie piedzīvo-* jumi. Dziļāk pārdomājot šo ierakstu savā dienasgrāmatā, es nespēju tam noticēt. Laikam, ciezdams no kādām augstuma slimības izpausmēm, biju galīgi zaudējis saprašanu. Taisuke vismaz bija pārmainījies. Viņš bija nedaudz no- krities svarā, izaudzējis bārdu, .un viņa lielās acis mirdzēja vēl vairāk; viņš atgādināja princi Šotoku Taiši, kura attēls redzams uz japāņu naudas zīmēm. Man bija jādomā par to, ka Taisukes fotogrāfiju varētu labi likt lietā, izgatavojot viltotas banknotes. *

Pēc Dončena domām, mūsu grupa bija viena no nespēcīgākajām visā Everesta pakļaušanas vēsturē. Iedomājieties tikai, ne vairāk kā puse no visas grupas vispār jebkad bija kāpuši kalnos; pārējie — Išiharas kinoļaudis apgalvoja, ka viņi bijuši Fudzi kalnā un Japānas Alpos, bet, Izjautāti par to, viņi varēja vienīgi pasacīt: «Ai, kādā ķezāmēs bijām nokļuvuši lielajā bargajā Fudzi kalnā.» Vairums no viņiem netika iepazinuši Japānas kalnus ziemā citādi kā ar slēpotāju celtņa palīdzību. Pats Dončens joprojām piekliboja pēc ceļgala traumas, ko bija ieguvis pagājušajā gadā slēpošanas treniņu pārgājienā; viņš bija iedrāzies atkritumu tvertnē kādā apdzīvotā vietā. Divas trešdaļas ekspedīcijās

dalībnieku slimoja ar iesnām un kakla iekaisumu. Izklausījās, it kā nometnē būtu apmeties vārnu bars.*Šaubos, vai jebkad kādā ekspedīcijā ir tik daudz dzerts. Es nekad neesmu redzējis tādu grupu — cilvēki apstājās un dzēra visur, kur vien varēja dabūt dzeramo.

Virtuves zēna nozušana Karavānas diena sākās ar virtuves zēna — jauna šerpa — saucienu: «Pasniedzu tēju, ser.» Pērn bija noticis incidents — nozudis virtuves zēns. Tonko, viens no ievērojamākajiem japāņu alpīnistiem, kas ar izcilību ir beidzis slavenu universitāti, runāja šerpu dialektā labāk nekā angliski. Cenzdamies būt draugos ar šerpiem, viņš dzēra pārāk daudz čang un raksi. Nakts vidū viņš ielīda guļammaisā man līdzās un kādu brīdi kaut ko vāvuļoja, bet tad piepeši iesaucās: «Ei, cāļu puis, cāļu puis, eto, eto, awa, wee, rīt no rīta, saprati?» Pēc brīža mēs izdzirdām tuvumā gulošā šerpu zēna atbildi. Kad es pavaicāju Tonko, ko

viņš nupat sacījis, viņš atbildēja, ka esot šerpam teicis: «Rīt no rīta mēs vēlamies brokastis pulksten astoņos.» Pirmais eto nozīmēja «astoņi» (eight), bet otrais — ēst (eat), ar nākamajiem vārdiem — awa un wee viņš gribēja teikt «mēs» (we), bet bija šo vārdu aizmirsis un nolēma sacīt abus — «mūsu» (our) un «mēs». Es brīnījos, ka šerps saprata viņu, — līdz nākamajam rītam. Nekur neredzēdami virtuves zēnu, mēs bijām visai noraizējušies, bet tad viņš uzradās — netīrs, nosvīdis, abās rokās turēdams cāļus. Beidzot mēs apjautām, ka Tonko virtuves puisi (kitchen boy) bija nosaucis par cāļu puisi (chicken boy). Zēns bija sapratis, ka mēs gribam brokastīs ēst cāļus, un apskraidījis visu tuvējo ciematu, tos meklēdams. No tā laika viņu dēvēja

par cāļu puisi un mums bija iespēja ēst svaigus cāļus katru dienu. Taču, kad mēs sastapām dažus ekspedīcijas dalībniekus, kuri nāca pēc mums, tie sūrojās, ka nevienā no ciematiem nav varējuši nopirkt olas. Daudz pretinieku Ja tu cīnies viens pret daudziem, izvelc gan garo zobenu, gan palīg- zobenu un ieņem pozīciju tālu pa kreisi un tālu pa labi. Lai tavs gars aptver un iekļauj tavus pretiniekus. Kaut ari viņi uzbruktu no visām pusēm, tev jādzenas tiem pakaļ. Gaidīt ir aplami. Ievēro uzbrucēju secību un ej pretim tiem, kuri uzbrūk pirmie. Pārlaid acis saviem pretiniekiem un novērtē viņu dažādās sagatavotības pakāpes. Uzbrūc pārākajiem, cirzdams pa kreisi un pa labi gan ar vienu, gan ar otru

zobenu. Ieņem allaž no jauna savu sākotnējo pozīciju abās pusēs. Nogalini ienaidniekus, kad viņi izraujas uz priekšu, raidīdams triecienu tajā viirlenā,' no kurienes viņi nāk. Tev jāsadzen tavi ienaidnieki vienkop, it k,i tu sietu risa kūli vai zivju lomu. Kad viņi ir sablīvējušies tā, ka nav kur pakustēties, nobeidz tos.

MUSAŠI. «Ūdens aplis» Basie eņģeļi Pagāja divas nedējas, līdz mēs sasniedzām lielo sniegputeņu joslu. Sniega nebija palicis gandrīz nemaz, vienīgi sīkas baltas lēkšķes stāvās nokalnes ēnā. Tad notika kaut kas savāds: nesēji, kam kājās bija audekla kurpes, pietuvojušies sniegam, novilka tās nost. Liekas, viņi vairāk paļāvās uz savu kāju pirkstiem nekā uz vecajām teniskurpēm. Vingrināšanās nolūkā es nesu tikpat daudz, cik nesēji, — piecdesmit vai sešdesmit mārciņas. Tā es varēju izjust, cik lielas ciešanas viņiem sagādā viņu

nastas. Ejot un kāpjot es pievienoju savus elsienus viņu korim. Himalaju ekspedīcijas ir iespējamas tikai tāpēc, ka tik stipra un izturīga ir šī kalnu tauta, šie basie cilts piederīgie, kas dzimuši, lai mērotu attālumus, un mēro attālumus, lai dzīvotu. Kāpjot es domāju: «Cik gan kalnu un upju man vajadzēs šķērsot, lai aizsniegtu Everestu — zemes vientuļo virsotni?» Taču kāpšana īstenībā nemaz nebija tik nepatīkama, jo mūs dāsni gandarīja dabasskati. Es uzsūcu sevī Himalaju ledus gāļu daili, kas pamazām atklājās mūsu skatieniem. Es nokāpu pa taciņu pie upītes laimīgā ļutoņā un pārgāju tai pāri pa mazliet nestabilo piekārto tiltu. Iztēlojos, kā ciemata kalējs rūpīgi sitis ar āmuru pa laktu un darbinājis plēšas, taisīdams šo

tiltu sen, sen atpakaļ. Aiza nebija sevišķi liela, tikai kādas 160 pēdas plata, un tilts karājās 25 pēdas virs ūdeņiem. Tilts sagruva nākamajā dienā. Es ēdu lenču ar diviem Jomiuri laikraksta korespondentiem varenas klinšu terases pakājē upītes malā, kad vecs nesējs pienāca pie manis un sacīja: «Tilts tsaina, ser.» Kā paskaidroja šerpu tulks, tilts bija nogāzies un līdz ar to daudzi jo daud cilvēki. Viens japāņu reportieris pastāvīgi staigāja ar lietus sargu rokā, itin kā tas būtu spieķis; allaž pārdomās iegrimis, viņš izskatījās ļoti elegants un smalks. Bet šis kalnu džentlmenis metās skriet kā trusītis, tiklīdz apjauta, ka noticis kaut kas ziņošanas vērts. Galu galā, reportieris

paliek reportferis. Es izdzēru pēdējo tējas malku no termosa un sekoju reportierim. Iedomājos, ka pēc kāpšanas ar smagu nastu bez nesamā uz muguras varēšu paskriet ātrāk, bet biju maldījies. Stīvām kājām slādams tilta virzienā, jutos kā masīvas mašinērijas neieeļļota daļa. Es biju iztēlojies, ka viss tilts ir nogāzies, bet īstenībā vienā tā galā ķēde bija atkabmājusies un puse tilta brīvi zvalstījās visai tuvu ūdens līmenim. No klātesoš visai vienaldzīgajām sejas izteiksmēm nopratu, ka neviens nav noslīcis. Tonko tik ļoti bija novājinājusi amēbu dizentērija, ka viņš nespēja dzert savus iemīļotos dzērienus, bet, redzēdams, ka tilts gāžas, viņš vienā

mirklī ienira ūdenī, lai palīdzētu nesējiem un glābtu bagāžu. Kamēr daži nesēji stāvēja apkārt kaili, slapji un trīcoši, daudzas ciemata sievas sapulcējās, murminādamas, ka viņu vīri atrodoties viņpus upei un neatgriezīšoties pirms saulrieta. Tā kā vairums vīru mēdza pārnākt mājās sadzērušies, viņi varēja nepamanīt, ka tilts ir pagalam, un iekrist upē.

Apburošais haoss Pēc incidenta ar tiltu es biju psiholoģiski pilnīgi sagrauts, tāpēc ieturēju vēlreiz lenču kopā ar Dončenu un Tonko. Tā kā man nebija vairs palicis melnās tējas, es pasmēlu ledaino ūdeni no upītes, lai sajauktu izšķīdinātu brūno cukuru un tsamba. Apmetnes vieta bija iespaidīga: virs mums, 12 000 pēdu augstumā, slējās sniegota kalna kore. Jutos noguris, bet par varēm turpināju kāpt. Ikreiz, kad biju pārāk piekusis, lai varētu pakustēties, es atcerējos gandrīz 25 000 pēdu augsto Dienvidu sedlieni. Visu laiku atkārtoju sev, ka tur augšā būs vēl daudz grūtāk un mokošāk. Taču neatkarīgi no tā,

ko es sev teicu, biju galīgi bez elpas un sirds man dauzījās neiedomājami ātri. Jutu, ka izturēšu ne vairāk par stundu.; Kāda apdzīvota vieta Sīta bija uzmetusies uz kalnu terases, kas pacēlās virs mākoņiem — veselas mākoņu jūras. Nokalnei klāt kļāvās tibetiešu budistu templis. Mēs domājām, ka mūra žogs ap tempļa terasi radīs mums lieliskus apstākļus apmetnes ierīkošanai, bet vakarā pārnāca govis un nolikās gulēt blakus žogam, it kā gribēdamas mums pavēstīt, ka šīs ir viņu mājas. Ēdot rīsus vircotā mērcē, mēs izturējāmies pret tām ļoti delikāti, līdz viena govs iebāza galvu katlā un šerpam vajadzēja klaigājot triekt to projām. * Nesteidzīgi sekodams karavānai, es

sastapu mazu meiteni, kas kailām kājām stāvēja sniegā un raudāja. Viņa bija kādas nesēju ģimenes bērns un gaidīja savus vecākus. Tā bija viņas pirmā saskare ar sniegu, un viņa nezināja, ko iesākt. Meitenes cietās, raupjās pēdas nesāpēja, viņa tikai jutās samulsusi. Sis bija tas pats kalnu ceļš, no kura pirms divām nedēļām sniega vētras laikā tika aizbēguši vairāki nesēji. Aizlaidās arī daži no mūsu neapmierinātajiem nesējiem. Pa šo ceļu bija ārkārtīgi grūti iet, pat alpīnistu zābakos. Šodien man radās lieli sarežģījumi. Es biju aizmirsis pārvilkt savus sacīkšu apavus. Tie sniegā slīdēja un samirka. Taču trešo daļu ceļa, kas veda pa nokalni lejup, klāja pietiekami bieza sniega "kārta, lai varētu pa to slīdot laisties lejā, un tas bija briesmīgi. Es

šļūcu uz savām gludajām kurpju zolēm kā uz slēpēm. Taks, mans sekotājs, distances vidū mazliet aizsnaudās, bet, ieraudzījis mani traucamies pa sniega virsu, pievienojās šai Izpriecai. Mēs iedrāzāmies Džambezi ciematā,-kas atradās lejā aizā. Tas izskatījās gluži kā Šveices skatu kartē. Likās, ka tūdaļ atskanēs Alpu gana rags. Aizas viņā galā vīdēja lielais baltais Nan Pura kalns, kas ietiecās 21 700 pēdu tālu debesīs. Nebeidzamā vienmuļā soļošana modināja manī sajūtu, ka es sāku pārvērsties bezdomu mašīnā, tādēļ nolēmu mazliet pavingrot, lai atjēgtos. Es izdarīju piecsimt lēcienus turp un atpakaļ uz slēpošanas trenažiera, ko biju .paņēmis līdz. Pēc tam kādas divsimt reizes palēcos kā trusītis uz slīpās nokalnes un nobeidzu

ar rosmes vingrojumiem. Tikai tad sÄ ku atgĹŤt formu.

«Telts — tsaina!» Ap pulksten astoņiem vējš pastiprinājās. Blakusteltī mita Jomiuri laikraksta korespondenti un Tonko. Piepeši, vējiem mijkrēslī aurojot, es izdzirdēju Tonko saucam: «Ei, jūs, šerpi, telts tsaina, telts tsainal» Telts galvenais balsts bija vējā salūzis. Ap teltīm skanēja smiekli. Mēs pievienojāmies smējējiem, uzjautrinādamies par citus piemeklējušo likstu. Bet tad mūsu telts sāka izskatīties aizdomīgi, un Taisukes pusē pēkšņi salūza balsts. Jamada un Ohba, ekipējuma pārziņi, atvainojās un tūdaļ nomainīja kārti mūsu teltī, sacīdami, ka tās lētās gan nekam nederot. Viņi nolēma izmantot kārtis, kas bija paredzētas teltīm lielākā

augstumā. Nākamā stiprā vēja brāzma pārlauza telts balstu manā pusē. Uzskatīdams, ka nav vērts celt kņadu, es visu to būšanu pasūtīju pie velna un turpināju gulēt zem sabrukušās telts drānas. Taču vējš plandīja telts sienu, un tā sitās man tieši sejā, saceldama tādu troksni, ka gulēt nebija iespējams. Izgājis laukā, redzēju, ka visas teltis bija piemeklējis tas pats liktenis, it īpaši Kotani telti; tajā bija salūzuši abi balsti, bet tikai viens no vīriem bija pamodies. Es vēroju viņu rosāmies zem caurspīdīgās telts drānas ar kabatas lampiņu rokā. Vairums vīru gulēja un krāca zem salūzušajiem telšu balstiem neilona vālu aizsegā. Viņi man atgādināja komiksu briesmoņus kaujas laukā.

Vēlāk es noskaidroju, ka šī ciemata nosaukums — Džambezi — nozīmē «mēness sile». Mums gan šī sile sagādāja visai vētrainus brīžus, bet pēc dažām dienām, kad es uzzināju šī nosaukuma nozīmi, tā romantiskais saturs pamodināja manī nostalģiju un es uzrakstīju pasaciņu.

Skats uz Khumbu šļūdoni un ielejām Pasaules augstuma rekords slēpošanā

Papīra zivis nesot laimi. Mūsu ekspedīcijai tā bija ļoti vajadzīga Gatavs startam

Sēru ceremonija

Es traucos uz Bergšrunda pusi Izpletnis atgādināja nekam nederīgu rotaļu balonu

Slēpošanas ekspedīcija beigusies. Mēs paceļam savas zemes karogu un atgriežamies pie draugiem lejā Mēness sile Es mazliet mulstu, runājot par pasakām manos gados. Mulstu ne tāpēc, ka stāstu pasaku, bet gan tāpēc, ka tik ilgu laiku biju par tādām lietām gluži aizmirsis un jūtu, cik sausa ir tāda sirds, kurā bērnības jūsma jau sen pārvērtusies putekļos. Laikam jau taisnība, ka mūsu iztēli ir notrulinājusi modernās dzīves samudžinātiba. Es atklāju, ka dziļi Himalaju ciematos vēl nedaudz saglabājies tas, ko mēs jau sen esam pazaudējuši, — dīvaini sērās ciema svētku skaņas un saplūsme ar visu dzīvo.

Te būs mana pasaka, Reiz mazs nabaga bārenītis dzīvoja šajā ciematā — dziļi, dziļi Himalajos, tālu no galvaspilsētas — aiz daudziem kalniem un aizām. Ļoti senos laikos, kad cilvēki tikko bija apmetušies šejienes šaurajā kalnu spraugā, tā patiesi bija skaista vieta. Arī tagad tā ir tīri jauka, bet tolaik pat dievi lepojās ar šo ieplaku un bieži to apciemoja, Kalni bija tik augsti, ka mākoņi spēja paslīdēt garām tikai to pakājei, un salts vējš tur pūta bezmaz visu cauru gadu. Kad vēji pagura nest mākoņus, tie mēdza pakaisīt zemē rasu, lai atvieglotu sev nastu. Ciemata iedzīvotāji bija aplam trūcīgi un nejaudāja izaudzēt vairāk uztura, nekā pašu patēriņam

vajadzēja. Audzināt mazu bērniņu bija grūti. Šaurās aizas viņā galā atradās kalns Nan Purs, kas ilgu laiku tika sargājis ciemata iedzīvotājus no visiem viņu ienaidniekiem. Kalnam bija gauži žēl mazā puisēna, bet, būdams cieta klints, ko sedza auksts sniegs un kam nemitīgi vajadzēja atvairīt stiprus vējus un vētras, tas nespēja gādāt par bērnu. Taču kalns sniedzās tik augstu debesīs, ka varēja sarunāties ar zvaigznēm, mēnesi, sauli un mākoņiem, kad vien sagribēja. Kalns runāja par mazuli, bet neviens īsti tam nepievērsa uzmanību. Kāda zvaigzne piedāvājās mazo pieskatīt nepilnu dienu, bet, zinot, cik maz var uzticēties zvaigznēm, lielu palīdzību no tās nevarēja sagaidīt. Šai brīdī kāds uzsita Nan Pūram

uz pleca: «Vai tev būtu pa prātam, ja es rūpētos par mazuli?» To sacīja mēness, kas bija sagataSacerat iniciatīvu savās rokās — ir viens no svarīgākajiem stratēģijas noteikumiem. Lai to izdarītu, vajag maksimāli nostiprināt savu pozīciju, dziļi ielūkoties pretinieka psihē, lai atklātu viņa stratēģiju un pieveiktu viņu. Saņemt iniciatīvu savās rokas nozīmē laikus aizsteigties notikumiem priekšā.

MUSASl. «Ūdens aplis» 4 Vēl augstāk Kad laiks noskaidrojās, kalni itin kā atmeta savu kaut- rumu. Es sajutu to ik dienas, kad pār mani pletās zilās, bezgalīgās debesis. Slaikas dievietes bija ielenkušas Dieva balto troni. Ik reizi, kad vējš nopūta vienu no viņu mākoņplīvuriem, kļuva redzams kādas dievietes gaišais un daiļais vaigs. Stāvās nokalnes, kas slējās virs melnajiem mežiem, likās pietiekami varenas, lai aizsargātu ielejas vientuļo klusumu no «civilizācijas» iebrukuma. Vakarā es vingrinājos, lēkādams kā

trusis zālienā ap telti. Vietējais policijas pilnvarotais ar ģimeni bija pieņēmis mūsu uzaicinājumu uz pusdienām un tieši tad ieradās. Es steidzos lejā, lai viņus saņemtu. Jaunībā policists bija spēlējis futbolu, un viņam imponēja veids, kā es viņus sagaidīju. Viņš apvaicājās, cik vecs es esot, un, uzzinājis, ka man ir trīsdesmit septiņi gadi, sacīja, ka es izskatoties divdesmit septiņus gadus vecs. Pat ja tas bija tikai kompliments, es jutos iepriecināts. Man gribējās tam ticēt, un tāpēc es pateicos pilnvarotajam. Sakaru virsnieks misters Rejs sacīja, ka viņš esot sadarbojies ar daudzām ārzemju ekspedīcijām, bet ne reizi neesot redzējis tik stipru vīru, kāds esmu es. Es joprojām vēl nebiju tik stiprs, kāds cerēju būt, bet viņa novērtējums man tomēr bijā

patīkams. Pārgājienu laikā šerpi nolūkojās manī aizbildnieciski. Kad es ar nastu plecos, gluži kā tāds nesējs, vēja ātrumā drāzos cauri viņu rindām, man likās — viņi gribēja mani pamācīt, lai es tik ļoti nenomokos. «Kad sasniegšu šļū- doņus, ļaušos laiskumam, bet pagaidām noslogošu sevi, cik spēdams,» teicu pats sev.

Otra tikšanās ar seru Edmundu Hiieriju Šerpi prognozēja, ka pēc divām dienām var uzkrist sniegs. Mākoņi izskatījās draudīgi. Saule bija pilnīgi paslēpusies un gaiss kļuva vēss, kad es otrreiz satiku seru Edmundu Hiieriju. Mums bija jauka divas stundas gara saruna Hilerija slimnīcā, kas atradās šerpu ciematā Khundē. Šo izcilo vīru es tiku sastapis pirms četriem gadiem, kad slēpoju Jaunzēlandē. Velingtonā, kāda pakalna vidū, bērni spēlēja regbiju zālainā laukumā, ko ietvēra mežs. Hilerijs atradās dārzā pie dīķa, kad es pirmo reizi viņu ieraudzīju.

Mani pārsteidza viņa augums; biju spiests atliekt galvu atpakaļ, lai saskatītu viņa ķermeni augstāk par vidukli. Roka, kuru es paspiedu, bija milzīga. Viņš smējās, kad es sacīju, ka vīrs ar tādām rokām un kājām droši vien spēj kāpt kalnā divreiz ātrāk nekā parasts cilvēks. Viņa sieva bija apburoša. Kad viņu bērni atgriezās no skolas, Hilerijs nokāpa lejā zālienā, lai piedalītos rotaļās; tas bija vienkāršs kalnietis, īstens dabas draugs. Tagad, kad mēs satikāmies Nepālā, Hilerijs sacīja vārdus, kas man iekrita sirdī un vēl joprojām tur mājo.; Viņš teica: «Cilvēkiem jābūt tuviem dabai, it īpaši maziem bērniem. Mums jādzīvo saskaņā ar zemi, jāsmejas spēks un iedvesma no tās un pretī jādod mīlestība un aizstāvība.

Jauniem ļaudīm vajadzētu klīst pa mežiem, rotaļāties ezeros, kāpt kalnos un šķērsot jūras buru laivās. Jaunatnei jāpārbauda savi spēki sadursmēs ar dabu, kura nepazīst kompromisu. Tikai pārvarot grūtības un norūdoties, jauni cilvēki var iepazīt sevi un uzzināt, ko viņi -ir spējīgi veikt. Un, tikai apbruņoti ar šīm zināšanām, viņi var sadarboties ar saviem draugiem un sabiedrību vispār,» Ar Jaunzēlandē noorganizētas loterijas ienākumiem Hilerijs bija palīdzējis šerpiem būvēt slimnīcas un skolas, ceļus un tiltus. Tai pašā laikā kāds japāņu uzņēmējs gatavojās nopirkt šī apvidus visskaistāko vietu un uzcelt tur viesnīcu. Viņš centās dabūt no Nepālas valdības aizdevumu un izbūvēt lidostu, lai te varētu ierasties

tūristi. Runāja, ka viņam nenākoties viegli realizēt savus nodomus vietējo iedzīvotāju opozīcijas dēļ. Es neuzskatu, ka doma par viesnīcas būvi būtu gluži aplama, bet vai tāpēc jāiznīcina šerpu mazie lauciņi? Es šaubījos, vai tāds hotelis, atrazdamies 13 000 pēdu augstumā, harmonēs ar apkārtni. Tā galīgi nav mana darīšana, un nav pieklājīgi pelt citu ieceres un darbu, bet es tik tiešām nevēlējos, lai Nepāla kļūtu par tūrisma zemi. Es cerēju, ka tā uz visiem laikiem paliks piedzīvojumu un ekspedīciju zeme. « Sers Edmunds bija izbrīnīts par manu nodomu noslē- pot no Everesta. Ēs tiku ieminējies viņam par to, pa pusei jokodams, pirms četriem gadiem viņa mājā Ve- lingtonā. Viņš toreiz sacīja, ka

tas esot neiespējami, un nu šī iecere sāka piepildīties. Viņš ārkārtīgi priecājās manis dēļ, deva daudz labu padomu un dalījās grūti gūtajā pieredzē. Man. pastāstīja, ka ASV Everesta ekspedīcijas grupas kapteinis Normens Dīrenfērta, uzzinājis par mūsu plānu, izteicies, ka, pat ja es būtu pārcilvēks, pavadījis vienu vakaru vai vienu nakti 26 000 pēdu augstumā, es sajustu savas enerģijas līmeni katastrofāli pazemināmies, lai arī cik daudz skābekļa būtu manā rīcībā. Viņš uzskatīja, ka nav iespējams slēpot 26 000 pēdu lielā augstumā, kur pat iešana sagādā grūtības. • Hilerijs sacīja, ka liela piepūle 29 000 pēdu augstumā var nest nāvi, ka man vajagot pietaupīt savu enerģiju starta

brīdim un ka ekspedīcijas grupai jāsniedz man viss' iespējamais atbalsts. Tikai nedaudzi pasaules klases alpīnisti nebija labvēlīgi noskaņoti pret manu projektu noslēpot no Everesta; man šķiet, pēc viņu domām, kalns pieder tikai alpīnistiem. Viņi uzlūko to par svētu vietu un nevēlas, lai citi slaistās pa viņu teritoriju. Mūsu filmas režisors misters Zīnaija vaicāja Hilerijam, pasaulē pirmajam cilvēkam, kas pakļāvis Everestu, ko viņš domājot par mūsu plānu — arī pirmo pasaulē — noslēpot no Everesta nokalnes. Mierīgā atbilde skanēja uzmundrinoši: «Cilvēki allaž ir sastapušies vaigu vaigā ar grūtiem uzdevumiem un virzījušies uz priekšu, tos uzveikdami. Tās būs beigas, ja cilvēki zaudēs dūšu uti nemeklēs vairs jaunas pārdrošas problēmas. Būtu es

jaunāks un nedaudz labāks slēpotājs, nekā esmu, es labprāt jums pievienotos. Tāpēc no visas sirds ceru, ka jūs gūsiet panākumus.» Atšķirība starp šerpiem un nesējiem Kāds vecs šerps atpalika no mūsu karavānas un pazuda. Dzīvības liesma izdzisa gluži kā svece. Viņš bija nenosakāma vecuma, varbūt nedaudz pāri sešdesmitiem. Neviens nezināja, kā viņš bija iekļuvis ekspedīcijā. Angs Tserings — sirdars jeb šerpu vadītājs grozīj galvu. Viņš sacīja, ka vecais virs esot viens no tiem šerpiem, kurus viņš izraudzījies, bet atzinās, ka pieņemt veco viņu piespiedusi Serpu apvienība — Himalajiešu biedrība. Lai nu kā — vecais vīrs pats esot apgalvojis, ka ir augsto kalnu šerps. Viņš esot teicis: «Es esmu šerps, kas uzkāpis

Dienvidu sedlienē.» Mēs nezinājām, kā viņš to panāca, bet viņam pie cepures bija trīs uz- šuves, kuras nozīmē, ka viņš ir nesējs, ko izmanto augstos kalnos. Visi zemo kalnu šerpi parasti nogādāja nastas bāzes nometnē, kur tās pārņēma augsto kalnu šerpi. Ir nelielas atšķirības starp dažādajām starptautiskajām ekspedīcijām, kas klīst pa Himalajiem, bet neviena no lielākām ekspedīcijām nekad nenodarbina augsto kalnu šerpus par nastu nesējiem karavānā; ar tiem apietas kā ar ekspedīcijas personālu. Viņi nes tikai savas personiskās mantas — apģērbu un pārtiku. Turpretī zemo kalnu šerpi nes vidēji septiņdesmit mārciņas. Pat bērns vai veca sieviete var panest piecdesmit mārciņas. Vecie nesēji saliecās līkumā, stiepdami uz

muguras septiņdesmit vai astoņdesmit mārciņas. Mēs nebūt neuzskatījām šerpus par nemirstīgiem, bet likās neticami, ka šerps, kurš, iespējams, piedalījies ekspedīcijās, kas uzkāpušas augstāk par 26 000 pēdu, būtu sabrucis šajā pārgājienā, kurš līdzinājās pastaigai Japānas Alpos. Pirms dažām dienām kinogrupas ļaudis pamanījuši, ka viņš zaudējis spēkus. Un, kad es atradu viņu gujam uz takas, bet citu reizi redzēju klepus lēkmē nogāžamies lauka vidū, nolēmu aprunāties ar režisoru misteru Zīnaiju. Mēs sapratām: ja kaut kas notiks ar veco viru, mums būs žēl gan viņa, gan visu ekspedīcijas dalībnieku. Ja vien viņš spētu aiziet līdz mājām, mums vajadzētu viņu raidīt prom. Citiem vārdiem, veco

vajadzēja atlaist. Šer- pam ar trim uzšuvēm tāds liktenis varēja likties jaunāks par nāvi. Ārsts lika viņam atstāt grupu. Uzzinājuši, ka > vecā vira mājas atradās Thjangbočē — tieši mūsu maršrutā —, mēs nolēmām atbrīvot viņu no jebkāda darba. Es atrados karavānas galā dienu, pirms mums vajadzēja nonākt pie vecā vīra mājām. Atstājis aiz muguras mūsu pamesto Phakdingas nometni, es gāju pa mežu gar upes malu, kad piepeši ieraudzīju veco šerpu izspūrušiem matiem un dienas četras veciem bārdas rugājiem. Viņš sēdēja uz kāda klints bluķa, un viņa rokas bez dzīvības nokarājās gar sāniem. Izdēdējušais augums Izskatījās vēl sliktāk tagad, kad viņš bija uzāvis jaunos alpīnistu zābakus, uzvilcis

jaunas golfa bikses un sarkanrūtoto kreklu, kas viņam tika izsniegti. Pirmajā brīdi gribēju iedot vīnam ūdeni, bet tad ieraudzīju, ka sīkas sviedru straumītes ritēja lejup — tieši zem viņa kājām. Es ievaicājos, vai viņam kas nekait, bet nesaņēmu atbildi. Jautāju, vai viņš var paiet. Vecais vertikāli papurināja galvu, kas šerpiem nozīmē «nē». Es sacīju, ka viņam kļūs labāk un jau rīt viņš būs mājās. «Atpūties, atpūties, cik vien tu vēlies. Tu vari pasapņot par 26 000 pēdu augsto kāpienu Everestā.» Es izņēmu no savas mugursomas tūbiņu ar medu un dažas vitamīnu dra- žejas un ar abām rokām sniedzu viņam. Tad steidzos prom un skriešus noskrēju no paugura. Vecais vīrs izskatījās pēc miroņa. Pēc apmēram divdesmit minūšu ātras

soļošanas es nonācu pie tiltiņa, ko veidoja viens vienīgs baļķis, kur beidzot sastapu trīs nesējus, kuri sēdēja pie ugunskura un jauca brokastīm tsamba. Nomazgāju muti, iztīrīju zobus, sasildīju nosalušās rokas un mazliet atpūtos. Šķīros no trim sēdētājiem, sacīdams «Namahste», kas nepā- liešu valodā nozīmē «sveiki», «ardievu» un «sveicinu tavu nemirstīgo dvēseli». Pa līkloču ceļu caur mežu, kas jau tinās krēslas plīvurā, es steidzu kalnu takas virzienā. Lieliem soļiem traucos uz priekšu un piepeši — ieraudzīju viņu, veco vīru, ko biju atstājis sēžam uz klints. Viņš nemūžam nebūtu varējis paiet man garām. Šis ceļš te bija vienīgais. Turklāt es pavisam īsu brīdi atpūtos pie tiltiņa; kā gan viņš būtu varējis tikt man priekšā? Ja tas, ko pirmīt sastapu un kam ar abām

rokām piedāvāju palīdzību, bija bijis dzīvs, kas tad varēja būt šis te? Vēlāk Thjangbočē es uzzināju, ka vecais šerps ir miris uz ceļa. No bēdām gribēju sev matus plēst. Visu ceļu un visu mūsu plāna realizēšanas laiku es nešaubījos, ka viens no diviem redzētajiem vīriem ir bijis spoks. *

Raudzīties nāves vaigā Virslama sacīja: «Tāds ir cilvēces liktenis. Katram savlaik ar to jāsastopas. Tas, ka mans tēvs nomira un nevarēja atgriezties no Katmandu, bija liktenis.» Mēs noliecām galvas, im Thjangbočes galvenais lama, ko dēvēja par dzīvo Budu, skumju pārņemts, aizvēra acis. Vecais šerps bija bijis viņa sievastēvs. Phu Dordže bija gājis bojā traģiski, bet šo veco šerpu piemeklēja vientuļa un klusa nāve. Viņš gluži vienkārši pazuda tumšajā mežā. Es daudzkārt sajutu, ka mūsu ekspedīciju pavada kāda sveša ēna. Centos par to nedomāt, un tomēr šī ļaunā priekšnojauta laiku pa laikam uzmācās

man nakts melnumā. Piespiedu sevi būt mun- 'dram kā cilvēks, kas izpilda rīta rosmi radio pavadībā: «Viens-divi, viens-divi. Būsim šodien veseli!» Četros trīsdesmit es sūrojos par mūsu nometnes uzturu. Es vaicāju: «Ko mēs ēdīsim, lai varētu droši darboties 26 000 pēdu augstumā?» Es gribēju sacīt, ka ar šādu uzturu mūsu organismi sabruks. Pusdienās mēs ēdām rīsus, nedaudz dārzeņu viras un dažus konservētus gurķus. Būdams liels ēdājs, es jutos aizkaitināts. Jaunie ļaudis neko nezināja par sabalansētu diētu, un es biju par slinku, lai viņiem to skaidrotu. Es apzinājos, ka mums būs ilgi jādzīvo kopā, tāpēc man vajadzēja pierast sarunāties ar viņiem mazliet iecietīgāk. «Nedaudz

palutināt un pasaudzēt nekad' nav par ļaunu. Šis taču ir garš un grūts ceļojums… Neaizskarsim ļaužu jūtas.» Tonakt es uzrakstīju vēstuli, nedomādams, kam es to aizsūtīšu. Es redzu zvaigznes no savas telts. Kādā dziesmā teikts, ka pa logu redzamas zvaigznes un mēness, bet te ir daudzkārt labāk. Vakarvakarā šerpi bija pielikuši daudz enerģijas, uzstādīdami mūsu telti. Viņi bija ieķīlājuši rāvējslēdzi, un mēs to nespējām aizvilkt ciet. Guļot ar atvērtu telts ieeju, es redzu zvaigznes. Tā zvilnēdams, es varu tās skaitīt un ar tām sarunāties. No tuvējās šerpu telts radio atplūst melanholiskā indiešu mūzika, kas it kā uzvanda tumšu dūksnāju. Pat tikai 7000 pēdu augstumā nakts ir ļoti vēsa. Ēdot rus-

dienas, es biju uzvilcis savu dūnu parku [3] . bet, tā kā es vairs nesarunājos ar zvaigznēm, man jānodzēš svece,; Citādi tās kautrēsies un nerādīs man savas sejas. Tādas blēņu vēstules es būtu varējis rakstīt un rakstīt vienā gabalā, tāpēc es nolēmu izbeigt un likties gulēt.

Briesmīgais sniega cilvēks? Šerpu pareģojums par gaidāmo sniegu nebija gluži pareizs. Mākoņi joņoja garām un neapstājās, lai nomestu savu kravu. Kāds budistu lama, kas pēc mūsu ielūguma bija atnācis ieturēt ar mums pusdienas, sacīja, ka sniegs uzkritīšot nākamajā dienā. Visi stipri apšaubīja šo apgalvojumu, jo pār mums joprojām pletās zilas debesis ar retiem mākoņiem, taču nākamajā dienā tik tiešām sāka snigt. Es nodomāju, ka varēšu paslēpot, ja sniegs noturēsies, bet uzsniga tikai četras collas bieza kārta. Mūsu draugs lama ticēja, ka

briesmīgais sniega cilvēks patiesi ir reāla būtne. Mēs cerējām ieraudzīt kādu. Mums stāstīja, ka pirms divām nedēļām Japānas alpīnistu kluba ekspedīcijas grupas nesēji no šī apvidus esot aiz- mukušl, sacīdami, ka, ejot cauri noslēpumainajam mežam gar upes malu, nedaudz zemāk par tempļa atrašanās vietu viņi esot sastapuši sniega cilvēku. Kad mēs atpūtāmies, es mēģināju pārrunāt šo tēmu ar nesējiem un šerpiem. Viņi visi sāka runāt reizē. Pirmajam teikumam par kāda cilvēka govi, kas nobeigusies ar pārlauztu sprandu, ko tomēr nebija pārlauzis ne vilks un arī ne kalnu lauva, sekoja neganta sakliegšanās šerpu valodā. Pat tulks iesaistījās karstajā strīdā. Es nesapratu ne vārda. Pats zinātniskākais viedoklis ir tāds, ka sniega cilvēks neeksistē. Atrastos pēdu

nospiedumus uzskata par citu dzīvnieku pēdām, kas, sniegam kūstot, palielinājušās un deformējušās. Tomēr dažas autoritātes gluži nepiekrīt šim formulējumam, un Normenš Dīrenfērts ir viena no šīm autoritātēm. Viņš domā, ka jetiji ir kādu nezināmu antro-1 poīdu suga. Neviens nekad šo dzīvnieku nav redzējis jeb, pareizāk sakot, nav bijis neviena aculiecinieka, kam varētu pilnīgi noticēt. Viņa esamība ir atkarīga no tā, vai tam tic vai netic. Daži ekspedīcijas dalībnieki ticēja, citi neticēja. Bet visi bija vienis prātis, ka jebkurš dzīvnieks izbītos un aizbēgtu, ja tam tuvotos tik liela un skaļa karavāna, Kā parasti, mums kaut kā izdevās nokārtot bagāžas pārnešanu, un nākamajā apmetnē mēs ieradāmies gluži pārguruši.

Ap desmitiem vakarā uzzinājām, ka divi nesēji — viens vecs mēms un viens kurlmēms — esot pazuduši. Cik atceros, tie abi izskatījās visai nedroši. Piecas minūtes pēc ceļa uzsākšanas vecais jau reiz bija pakritis. Mēs paņēmām pusi no viņa nastas un sadalījām starp Ammu un mani, tā ka mums vajadzēja nest sevišķi smagas pakas. Bijām noraizējušies, jo naktī temperatūra varēja nokrist līdz nullei, bet tiem abiem nebija pat savu segu. Ja nu viņi nosals? Viņi nesa izpletņus un slēpju zābakus, jo tie bija visvieglākie priekšmeti mūsu bagāžā. Bez šī ekipējuma mēs nevarējām iztikt. Sūtījām šerpus ar frontālām spuldzēm meklēt pazudušos un iedevām tiem līdzi siltu tēju un ēdienu. Meklējamie nevarēja būt sevišķi tālu.

Daži bija redzējuši viņus pusceļā līdz nometnei. Viņi arī nebūtu varējuši apmaldīties, jo nakts bija skaidra un redzamība laba. Taču ceļā netrūka atlūzušu klinšu bluķu, no kuriem, likās, būtu nieks iegāzties aizā. Iespējams, ka bijis akmeņu nogruvums. Pēc divu stundu meklēšanas šerpi atgriezās un pavēstīja, ka viņi nespējot atrast abus mēmos. Taču meklētāji nešķita pārāk nobažījušies, jo uzskatīja, ka, atstāts likteņa varā, cilvēks šajā apvidū tomēr nevar nomirt. «Jādomā, ka viņi guļ aiz kādām klintīm un rīt no rīta būs klāt,» tie sacīja. Nākamajā litā pavisam agri mani pamodināja rosība ārpus telts. Abi nesēji bija atradušies un apgalvoja, ka esot redzējuši sniega cilvēku. «Tam bija

spožas acis, kas viņa galvā griezās uz riņķi. Mēs domājām, ka tiksim dzīvi apēsti,» mēmie skaidroja ar žestiem. Viņi esot trīcējuši un drebējuši, līdz sniega cilvēks nozudis. Noklausījušies šo stāstu, visi sāka smieties. Acīmredzot šie abi nekad netika redzējuši elektriskās frontālās lampas. Tā kā viņi bija noguruši, izvārguši retinātajā gaisā, nosaluši un izsalkuši, viņiem diezin vai varēja pārmest to, ka, ieraugot tālumā uguntiņas kaut kādu būtņu pierēs un dzirdot dīvainas balsis, vīri iedomājās sastapuši sniega cilvēku.

Briesmīgie kalnā kāpēji? Šerpi jokodamies runāja, ka bala sabu (tas esmu es!) laikam esot par cilvēku pārvērsts briesmīgs sniega cilvēks. Varbūt pēc gadiem trīssimt šerpu ciematos stāstīs leģendu par sniega cilvēku, kas neiedomājamā ātrumā notraucies no Džomolungmas, ko daži ārzemnieki dēvējuši par Everesta kalnu. Tas ir bijis mazs sniega cilvēks, vārdā Miura, un tas piederējis pie čoti tipa sniega cilvēkiem, kuri nevienam nedara nekā ļauna, taču viņa izturēšanās bijusi savāda. Veco šerpu vidū šis nostāsts ies no mutes mutē.

Mana paša teorija attiecībā uz sniega cilvēku ir vienkārša. Ir bijis reiz slīpēts bandīts, kas aplaupījis zemniekus un aizdzinis viņu lopus, bet savu vainu uzvēlis jetijiem. Vai arī tas viss ir izpūsta bērnu pasaciņa. Sniega zemē, kurā esmu dzimis, mums, bērniem, vakaros, kad ārā sniga, lika agri iet gulēt, jo «sniega sieva» varot atnākt un mūs nogrābt. Atceros, ka ļoti baidījos no viņas. Iespējams, ka nostāstiem par «sniega sievu» Himalajos atbilst leģenda par jetijiem. Mūsu grupai nebija vēlēšanās meklēt sniega cilvēk Mūs pašus gandrīz vai uzskatīja par jetijiem. Mēs neap šaubāmi bijām smagi iereibuši, briesmīgi kalnā kāpēji. U vajadzēja uzmanīties, lai šerpi no

mums neaizlaistos,

Kalni un jūra Nav prātīgi vienu un to pašu taktiku atkārtot vairākas reizes. J vienā uzbrukumā esi cietis neveiksmi, tad ir maz izredžu, ka nākamajā reizē gūsi panākumus. Ja tev divreiz nepaveicas, ir jāmaina uzbruk um metodika vai arī jāpacieš zināma sakāve. Ja pretiniekam prātā kalni, tad uzbrūc viņam kā jūra, bet, ja viņam prātā jūra, tad uzbrūc viņam ka kalni.

MUSASl. «Uguns aplis» Ēst un gulēt Laiks ir skaidrs. Atpūtas diena, itin nekas nav jādara līdz pašam vakaram. Sešos no rīta mani pamodināja kāds saniknots mūks. Biju pamanījies ielavīties budistu lamu skolā, lai tur izgulētos. Gribēju labi ilgi pagulēt viņu ēdamtelpā, bet viņi mani pamodināja un izraidīja. Laiks bija brīnišķīgs. Vakar parādījās daži savādi mākoņi, bet pa nakti tie nozuda. Pēdējās dienās tiešām biju apmierināts ar laika apstākļiem; tie bija stabili. Līdz pusdienām pieturējās skaidrs, pēcpusdienās debesis pārklāja vāigi

mākonīši, un tad viss izskatījās ļoti blāvs. Mēs atradāmies gauži tuvu debesīm, bet gluži tur vēl nebijām. * Mēs devāmies uz Mingbo šļūdoni, lai radinātos pie lielā augstuma. No rīta man izdevās pievienoties grupai, kura gatavojās uzsākt ceļu labi agri. Pabrokastoju sešos trīsdesmit, grasīdamies jau iet, bet astoņos trīsdesmit es brokastoju otrreiz, grupai vēl guļot. Šķiet, ka es saēdos pārāk daudz. Todien mēs nekur neaizgājām. Es laiski izkravāju mantas no savas mugursomas, lai tās izvēdinātu. Palūdzis kādu šerpieti izmazgāt man veļu, es nogūlos uz sava piepūšamā matrača un aizmigu. Biju lasījis Eikai Kavaguči Tibetas ceļojuma piezīmes. Grāma^

tas beigās autors atzīstas, ka, pat būdams pārliecināts ere- mīts, klejojumos pa Himalajiem neesot atklājis Visuma noslēpumus. Viņam bija kauns par sevi, bet viņš tomēr nolēma doties atpakaļ uz Japānu, jo saprata: ja tāpat pū-* lēsies Japānā, tad izzinās ne mazāk kā Himalajos. Valdīja liels miers. Man bija tāda sajūta, it kā dvēsele un 'miesa gatavotos sakust ar kalnu. Traucēja vienīgi man piestājusī nelielā caureja. Bet arī tas nebija tik jauni, jo biju spiests bieži apstāties un apbrīnot panorāmu. Brokastu laikā es mēģināju ļaudis nobaidīt, teikdams: ja viņi noaudzēs pārāk garas bārdas, uz tām izveidosies lāstekas un bārdu īpašnieki var apsaldēt vaigus. Man par pārsteigumu, operators Kanau un

pārējie atzinās, ka viņi esot domājuši par bārdu noskūšanu, bet viņiem trūcis iegansta. «Šodien ir laba diena — iesim un noskūsimies, iesim un noskūsimies,» viņi visi sacīja. Mēs visi nogājām uz tuvējo upīti un sarīkojām kolektīvu skūšanos, Vakarā, kad biju sagatavojies kārtējam treniņam, doktors Motojama notvēra mani, lai izmantotu par jūras cūciņu elektrokardiogrāfa izmēģināšanai. Savus slēpošanas vingrinājumus veicu, būdams pieslēgts aparatūrai. Kad stundu biju vingrinājies šādos neērtos apstākļos, pievienojos šerpiem, kuri spēlēja badmintonu. Likās mazliet savādi: kaut arī nebija vēja, bumbiņa ik pa brīdim aizlidoja ārpus laukuma robežām. Nopratu, ka tas ir retinātā gaisa dēļ.

1 Japānā cilvēki saka: uzturs vislabāk tiekot sagremots tad, ja kuņģi piepilda ne vairāk kā par astoņdesmit procentiem. «Augstu kalnos,» teica Tonko, «labāk piepildīt to par septiņdesmit procentiem.» (Tonko gadījumā pārējā kuņģa daļa būtu jāpiepilda ar sake!) Mans rūgtā pieredzē gūtais padoms alpīnistiem ir — neēst pārāk daudz un neēst pārāk daudz nepazīstamu ēdienu, piemēram, jaku gaļu, Un tūlīt pēc ēšanas nevajag darīt neko tādu, kas prasa lielāku piepūli. Vispirms ir jāatpūšas. Vēders ir jātur siltumā, arī vingrojot. Katru rītu ieteicams noberzties ar sausu drānu, lai uzlabotu asinsriti. Pirms brokastīm visādā ziņā jāizdara viegli vingrinājumi.

» Misteram Matsukaiu nevar dot septiņdesmit gadu Mēs atradāmies Solo Khumbu apvidū — šerpu zemes vidienē. 13 000 pēdu virs jūras līmeņa kādā neskartā pļavā ar jauku skatu uz Everestu mēs nodzīvojām piecas dienas, lai grupas locekļi pierastu pie lielā augstuma. Es uzrakstīju kādam draugam vēstuli, bet neaizsūtīju to. Neaizsūtītās vēstules ir manas labākās ceļojuma piezīmes..

Mīļais Nobukol Cik gan dienu vai gadu varētu būt pagājis? Kaut arī ir marts, liekas, it kā būtu februāris; ļaudamies dienas plūdumam, esmu aizmirsis laiku. Evērests atrodas tieši manu acu priekšā, es to redzu no telts, kurā rakstu tev vēstuli. Pašlaik ir dienvidus — piektā diena, kopš mītam šajā neskartajā pļavā pie Thjangbočes budistu tempļa. Karavāna nolēma atpūsties šajā vietā, un tā es likos .slīpi un nogulēju kā dieva ausī. Es viesojos pie galvenā lamas, kas lenča stundā bija uzlūdzis mūs uz tēju. Vīrslama ir visaugstākā ranga mūks šajā apvidu. Viņu dēvē par dzīvo Budu. Mums pasniedza tēju ar tibetiešu pankūkām —

čapali, un mūki aizlūdza par mūsu ieceres izdošanos un mūsu drošību. Vakar šeit ieradās arī Japānas alpīnistu kluba priekšsēdētājs Matsukatu. Viņš ir tik enerģisks savos septiņdesmit gados, ka neviens viņu par tik vecu neuzskata. Vai nav lieliski, ka vīrs tādā vecumā moži kāpeiē. pa Himalaju kalniem? Viņš ir trīsdesmit tris gadus vecāks par manil Es nezinu, vai tas ir īss vai garš laika sprīdis. Virslamas rīkotā tējas dzeršana notika mazā viesistabā blakus lūgšanu telpai. Mūsu grupas locekļi uzdeva

Atrslēpošana

Ātrums pārsniedz 100 jūdzes stundā

Ar slēpēm Fudzi kalna krāterī

Pārāk tuvu nāvei

Smagas nastas nesējs atpūšas

Mēs dejojam ar šerpu meitenēm

Nesēju pēdas bija cietas — viņi soļoja pa akmeņiem, dubļiem un sniegu tapat kā mēs apautām kājām Es beidzot atkal esmu formā

Nastu nešana Es lidoju augstu Himalajos Miura, Kanau un Dončens pēta slēpošanas trasi

Serps Rietumu cirkā Mūsu trīs teltis bija kā putnu ligzdas ledainās kraujas malā

Augstajos kalnos izdz朝vot nav viegli

Izpletnis bez kādas jēgas plandās man aiz muguras daudz jautājumu, galvenokārt par atšķirībām starp tibe- tiešu un japāņu budismu. Es uzdevu trīs jautājumus. Ko jūs — virslama — domājat par jetijiem? Ko nozīmē vārds Džomolungma un vai ir saglabājušies kādi seni nostāsti par to? Kad šerpi vai citi nepālieši iet garām kādas svētnīcas^ tornim, viņi allaž turas pa kreisi no tā. Kāpēc? Vai pretējā gadījumā viņi tiktu sodīti? Un, ja tiktu sodīti, tad kāds būtu sods? Sie trīs jautājumi bija diezgan nenozīmīgi, bet saņemtās atbildes izraisīja interesi: attiecībā uz jetijiem — tibetieši un šerpi tic to esamībai. Izšķir divus jetiju tipus: vienu dēvē par čoti — tas ir ļoti mazs un mierīgs radījums, otrais ir miti —

milzīgais briesmīgais sniega cilvēks. Pats virslama sacīja, ka pirms vairākiem gadiem, stāvēdams pie tempļa durvīm, esot vienu tādu redzējis. Esmu dzirdējis, ka nesēji, ejot caur mežu, reizēm aizbēg prom, domādami, ka ir ieraudzījuši sniega cilvēku, bet jetiji, liekas, nemīl civilizētus ļaudis, ieskaitot mani, jo mūsu ekspedīcijas laikā tie netika mums parādījušies. Džomolungma — Everesta nosaukums tibetiešu valodā nozīmē «māte dieviete, kas jāj uz tīģera». Tīģeris ir apkārtējo kalnu virsotņu grēda. Kājniekiem jāiet garām tornim jeb čorten pa kreiso pusi tāpēc, ka saskaņā ar nepāliešu ticējumu Dievs un karalis mīt tikai labajā pusē un tur tiem arī jāpaliek. Virsnieks, kas izpildīja mana tulka lomu,

tik ļoti aizrāvās ar sarunu, ka daļu atbilžu aizmirsa pārtulkot, bet mēs visi jauki pavadījām laiku. Trīs no mums — Taisuke, Dončens un es — tikām uzaicināti virslamas istabā, kur baudījām kādu svēto dziru un klausījāmies reliģiskas dziesmas. Rīt no rīta mēs atsāksim savu pārgājienu, atstājot šeit desmit savārgušus cilvēkus. Mēs izraudzījāmies 29. aprīli par mana starta dienu. Ja viss ies gludi, tai dienā piepildīsies sapnis, bet es negribu paātrināt notikumus: ļaušu visam iet savu gaitu. Pastāv trīs veidi, kā saņemt iniciatīvu savās rokās — Pirmais Uzbrūc pirmais, mierīgi un ātri. Vari ari doties uz priekšu ar spēcīgu Izrāvienu, bet demonstrēdaftis, ka tev ir rezerves;

pārsteidz savu pretinieku neaizsargātu, kamēr viņš mēģina saprast, kādi ir tavu rezervju avoti. Vai arī dodies uz priekšu, būdams garā, cik. vien iespējams, nosvērts un stiprs. Kad esi sasniedzis ienaidnieku un novērtējis viņa atbildes reakciju uz tava uzbrukuma ritmu, paātrini gaitu un strauji uzveic viņu. Vai uzbrūc mierīgi un koncentrēti, pārliecībā — un tā lai tevi pavada no sākuma līdz galam —, ka pilnīgi sagrausi ienaidnieku, Tavs gars lai satriec viņu līdz pašiem dziļumiem. Otrais Kad pretinieks tev uzbrūk, paliec iekšēji nesatraukts, bet izliecies vājš. Kad pretinieks tevi sasniedzis, atkāpies, pauzdams nodomu palēkt sānis. Tad, tiklīdz tu pamani, ka ienaidnieks

atslābinājies, dodies visspēcīgākajā uzbrukumā un noved, to līdz galam. Vai arī tad, kad ienaidnieks uzbrūk, atbildi ar vēl niknāku uzbrukumu, izmantodams radušos novirzi viņa uzvarai pievērstajā īstā brīža Izjūtā. Trešais Kad pretinieks dodas spēcīgā uzbrukumā, paliec mierīgs un nosvērts, atrodi viņa stratēģijas vājās vietas un izmanto tās, lai uzvarētu. Vai arī, ja pretinieks uzbrūk mierīgi, pieskaņojies viņa kustībām, izlocīdams viņam līdz savu ķermeni, pēc tam izdari strauju vēzienu un cērt ar spēku. Stratēģijas principi tiek izklāstīti divcīņas terminos, bet tev tie jāuztver plašāk; šos principus var tikpat labi izmantot kaujās, kur katrā pusē cīnās desmit tūkstoši, un ari vientuļajā iekšējā

cīņā par gudrību,

MUSAŠI, «Uguns aplis» Smagāka nasta «Cilvēks, kam lemta slava, lai nes lielāku atbildības nastu nekā citi.» Es biju noskaņots ticēt šim senajam Šinto aforismam. Līdz šim brīdim es tiku soļojis pa slavas ceļu ar smagu bagāžu uz muguras. Kopā ar karavānu es tiku traucies uz priekšu lielā ātrumā, arvien papildinādams savas nastas svaru. Pēc tam kad mēs atstājām aiz muguras Namči, šī tendence ir nedaudz vājinājusies. Bija nepieciešams atslābināties. Kopš esam kalnos, viss iet augšup. Tas mani iepriecina. Garīga depresijā jeb

lejupslīde ir daudz nepatīkamāka par fizisko kāpšanu augšup. Apmēram trīsdesmit dienu laikā man jākļūst par tādu cilvēku, kas būtu cienīgs, lai viņa vārds ietaptu pasaules piedzīvojumu vēstures lappusēs. Man jādara viss nepieciešamais, lai es būtu gan spējīgs riskēt, gan šī riska vērts. Man jāizcieš pastiprinātu treniņu grūtības, lai varētu kaut vai sapņot par uzvaru. Vienpadsmit vakarā. Ārpus telts es redzēju šerpu sargus patrulējam ar kabatas lukturiem. Gandrīz pilnais mēness bija izdzēsis visas krāsas un nopulējis kalnu ledu un klintis tik spožas kā kaltu sudrabu. Naktīs mūsu dzirdi skāra pasaules klusums, kas vienmērīgi apskaloja mūsu iztēles radītos kalnus. Stāvot šī majestātiskā klusuma vidū, zeme likās

brīnišķa. Es prātoju: «Vai tas tiešām ir labi, ka es tā stāvu — tik brīvi un mierīgi? Vai neesmu aizmirsis kaut ko svarīgu? Vai nevajag būt satrauktam un izmisušam kā mani draugi Tokijā?» Nolēmu nākamajā dienā turpināt ceļu kalnup ar smagāku nastu uz muguras.

Ceļš uz Lobudži Piecas atpūtas dienas nebija bijušas visai veselīgas. Es pārāk daudz gulēju, pārāk daudz ēdu un pārāk daudz dzēru, tāpēc jutos vēl vairāk noguris. Caureja atņēma man enerģiju. Es iesāku dienu bez brokastīm. «Bistali, bistali.» Biju nodomājis pēc dienām četrpadsmit Everesta bāzes nometnē kādu nedēļu atvilkt elpu, lai nepārpūlētu sirdi. Tad es varētu pamazām paātrināt gaitu visā atlikušajā ceļā līdz pat 29. aprīlim, kad mani spēki sasniegs kulmināciju lielajam nobraucienam. Centos nepārspīlēt savu fiziskās sagatavošanās programmu. «Ja es pārcen- tīšos un iedragāšu savu stiprumu, es to laikā vairs neat- gūšu,» sacīju sev.

Nospriedu, ka man jātaupa enerģija turpmākajām vajadzībām. Iedams gar Ama Dablamas pakāji Pherišes virzienā, es apstājos, lai noskūtos ar elektrisko bārdas skujamo aparātu. Garām gāja divi patīkama izskata veci šerpi, kas apstājās izbrīnā. Blenzdami manī, viņi bija tā pietuvojušies, ka gandrīz vai pieskārās sejai, un vēroja manu darbošanos ar lielu baudu. Es sāku mazgāt veļu gleznainā strautiņā aiz mūsu virtuves zēna Džambu mājas. Ledainais ūdens sastindzināja man rokas, un tad es pamēģināju rīkoties kā nepāiieši — saziepēju drēbju gabalus un dauzīju tos pret akmeņiem. Tas nemaz nebija tik slikti. Pēc neilgas kāpšanas es atslējos pret siltu klinti un lasīju Tenzinga

piezīmes par pirmo veiksmīgo ekspedīciju uz Everestu. * Sāku ēst mazāk, lai viduklī kļūtu slaidāks, bet tad pazeminājās enerģijas līmenis. Steigā svaru samazināt nav iespējams. Tas prasa laiku. Garām pagāja šerpietes ar diviem nastām apkrautiem jakiem. Es gāju kopā ar dažiem virtuves zēniem un apstājos, lai viņu sabiedrībā ieturētu otrās brokastis. Tai- suke ir ievērojis, ka šerpi ēd medu, turpretī mēs ēdam konservētus mandarīnus, viņi — ananāsu konservus, bet mēs — konservētus bumbierus. Es piekritu, ka mūsu ekspedīcijā uzturs varēja būt labāks; par to liecina kaut vai tas, ka jaunie cilvēki mūsu grupā tik tikko spēja izķepuroties no daždažādām kaitēm, kuras

viņus piemeklēja. Mani satrieca tas, cik maz japāņi zina par savu organismu. Runa nav par naudu, bet jābrīnās, kāpēc mums vajadzēja izdot desmitiem tūkstošus dolāru par visiem šiem koncentrātiem un konservētajiem draņķiem. Manuprāt, tā daļēji bija mūsu vaina; gādāt par pārtiku mēs uzdevām vienīgi jauniešiem, bet viņi nekā nezina par uztura jautājumiem.

Profesija Pēc trim dienām Lobudžē bija nedaudz sniega. Mēs mainījām savus plānus: četri no mums — mans skolnieks slēpošanā Taks, fotogrāfs Kotani, viens reportieris un es — nolēmām palikt te mazu laiciņu un pabaudīt sniegu. Es pieliku slēpes, lai patrenētos 14 000 pēdu augstumā, un nejutu nekādu sasprindzinājumu. Ikdienas soļošana bija darījusi labu! Tovakar sakarnieks man atnesa vēstuli no mūsu izlūkiem, kas atradās Everesta bāzes nometnē:

Cienījamais mister Miura! Saskaņā ar Japānas .alpīnistu kluba informāciju šļū- doņa apstākļi ir ļoti slikti un Bergšrunda centrs top arvien ļaunāks. Raugoties no bāzes nometnes, šķiet, ka uz apkārtējiem kalniem ir tikai puse no tā sniega daudzuma, kas tur bija pērnajā rudenī, un ledāju un bāzes nometnes apkaimē vietvietām vīd spoži ledus plankumi. Ja skatās no Gbrakšepas, sniega redz ļoti maz un ceļa augšējais posms ir pilnīgi atgriezts. Neņemiet ļaunā, ka neesam precīzāki, bet tas ir viss, kas mums ziņojams. P. S. Misteram Kotani: bāzes

nometne ir lieliski ekipēta. Likās, ka mūs sagaida vairāk raižu, nekā jebkurš no mums bija iztēlojies. Es pusdienoju ar kādu japāņu grupu, kas mēroja ceļu atpakaļ no Everesta bāzes nometnes. Viņi apstiprināja ziņojumu, ka Dienvidu sedliene šogad ir neparasti kaila un klinšaina, un arī to, ka Everesta dienvidu nogāze ir stipri atsegta un apledojusi. Tik bēdīgos apstākļos nebūtu liels negods, ja mēs nespētu uzkāpt Dienvidu sedlienē. Es mazliet nervozēju, tādēļ sacīju, ka pat tad, ja atkāpties būtu kauns, mums nevajadzētu baidīties šī vārda. Iespējamā negoda noklusēšana laupītu mums drosmi mēģināt vēlreiz. Nākamajā rītā Taisuke man vaicāja: «Kas tas ir — profesionāls slēpotājs?» Mana atbilde bija visai nenoteikta, jo es

nebiju vēl pamodies. «Profesionālisms ir dvēseles stāvoklis. Būdams labs slēpotājs, tu nevari no tā pārtikt visu gadu. Ja esi instruktors, tevi ierobežo sezonas. Un profesionāls slēpotājs — sacensību dalībnieks ari negrābj naudu saujām, ja vien viņš nav viens no labākajiem. Maa visvairāk patīk mācīt citiem kaut ko tādu, ko viņi var al prieku darīt brīvā dabā.» Tovakar pie pusdienām es turpināju spriedelēt par profesionālo slēpotāju pasauli. «Profesionāļi neatšķiras no amatieriem ne ar tehniku, ne ar disciplīnu, ne ar ieguldītajiem pūliņiem; kā vieni, tā otri dara visu, ko spēj. Bet amatieriem jāievēro citu cilvēku izstrādātie likumi, Piemēram, augstākās klases amatieri slavas laurus plūc tikai tad, ja ir ielikuši visu, kas apgūts,

sacensībās Olimpiskajās spēlēs vai Pasaules kausa izcīņā. Visa viņu dzīve — i dienu, i nakti — ir sacensība, un panākumi ir viņu vienīgais gandarījums. Profesionālie slēpotāji izjūt visu to pašu, un daudzi profesionāļi piedalās minētajās spēlēs un saņem medaļas. Taču profesionāļiem piemīt vēl kaut kas. Atdodams sevi visu slēpošanai — ne tikai sacensībā ar citiem cilvēkiem, bet arī ar sevi pašu —, tu vari aizkustināt cilvēku sirdis ar savu radīšanas prieku. Profesionāļi var pilnībā nodoties visaugstākās tehnikas izkopšanai. Profesionāls instruktors, pavērdams cilvēkiem kustību sniegto baudu, ir spējīgs atklāt viņos skaistumu un labestību.» Savā filozofijā es meklēju jaunu pilnības dimensiju, kas būtu ārpus

profesionālisma un amatierisma. Šie ir tikai nosacīti termini, ko ļaudis radījuši voluntāristiski. Īpašības, kas mums jāattīsta, ir — atklātība pret sevi, prieka apdvesta centība un vēlēšanās izpētīt visas iespējas. Ar šādām kvalitātēm apveltītu cilvēku skaita pieaugums vairos uzticēšanos ļaužu starpā, palīdzēs tiem izplest iztēles un cerību spārnus līdzīgi jauniem putniem, kad tie atstāj savas pagājības ligzdas. Profesionāļiem nav nepieciešams norobežoties no amatieriem; profesionālisms dod iespēju augt un attīstīt savu prasmi visu mūžu. Esmusacījis sev: «Tā es vēlos dzīvot,» un tā es dzīvoju.

Treniņš 16000 pēdu augstumā Es ieraudzīju Tadano slēpojam apkārt teltij pa niecīgām sniega atliekām. Nolēmu nosnausties, jo nejutu vēlēšanos slēpot; biju pārāk noguris pēc veselas dienas soļošanas, turklāt sniega sloksnītes starp klintīm izskatījās smieklīgi šauras. Pusčetri pēc pusdienas. Es pamodos un, tā kā guļot tikai Veltīgi zaudēju laiku, pievienojos slēpotājam. Nejauks sniegs! Tā virspuse bija uzsalusi, turpretī zeme vēl glabāja siltumu: četras collas biezā sniega kārta atgādināja rupju cukuru. Slēpes saskārās ar kailu klinti. Kad saule norietēja, sniegs pamazām izsala cauri un

slēpot kļuva vieglāk. Sākumā biju pastīvs un jutu, ka jebkurā brīdī varu paslīdēt un ietriekties klintī. Bet, izdarījis vairākus mazus vienlaidu pagriezienus, atguvu paļāvību. Pazīstamā, vibrācijai līdzīgā sajūta, ko radīja saskare ar zābakiem, slēpēm un sniegu, kairināja manu kāju pēdas. Sniegs un nokalnes nekur nebija sevišķi slavējamas, bet tās bija labākās no mums pieejamām un tāpēc drīz vien kļuva baudāmas. Es nepiekusu. Mēs slēpojām 16 000 pēdu augstumā — augstāk par Monblāna virsotni. Tas, ka mēs aizelsāmies, bija tikai dabiski, un es priecājos, ka tik ātri atguvu formu. Slēpoju kādas divas stundas, ignorēdams aicinājumu pusdienās. Slēpojot nožēloju, ka šī vieta tik drīz jāpamet. Aizgājuši no

šejienes, mēs varēsim slēpot tikai 18 500 pēdu augstumā — virs šļūdoņa un bāzes nometnes. Pārrunājis to ar Dončenu, nolēmu palikt te vēl dažas dienas, lai patrenētos. Kad krēsloja, mani apciemot atnāca fotogrāfs Kotani. Mēs norunājām līdz vēlai naktij. * Pazīt laikmetu Tev jāzina, kāds ir pretinieka noskaņojums kaujas laikā. Vai tas ir pašpaļāvīgs vai nedrošs? Vērojot ienaidnieka karapulku garastāvokli, tu vari izvēlēties piemērotu un izdevīgu pozīciju. Laikmeta pazīšana dod iespēju, sekojot notikumu gaitai, saskatīt tajos ieslēpto domu un stratēģiju, ja esi lietpratējs stratēģijas jautājumos, tad izpratīsi pretinieka nodomus un atradīsi

daudzas iespējas uzvarēt.

MUSAŠI. «Uguns aplis» Sekskalni un senā gudrība Visi aizgāja, izņemot Kotani, Tadano, vienu reportieri, mani un trīs šerpus. Tika atstātas tikai divas teltis. Mēs neko daudz te nepadarījām —_ mazliet paslēpojām, bet pārējo laiku tāpat vien gulšņājām. Kādā brīdī pēc lenča Kotani man vaicāja: «Kādas ir tavas domas par trīsstūri Nuptses kalnā?» Nuptse, iznirdams no Khumbu šļūdoņa, traucas tieši debesīs, un tā vidū redzams melns trīsstūris. Mēs

palaidām dažus neķītrus jokus. Es neprotu paskaidrot, kas tā bija par juteklību, kas plūda no šī kalna, bet tā neapšaubāmi bija klātesoša — šī kalna daļa izskatījās ļoti seksuāli. Tā smalkās vijīgās līnijas noslēpumaini pazuda ledāja dzīlēs. Mums neapnika lūkoties uz to, un mēs stundām blenzām tajā. Es nolēmu uzkāpt kādā tuvējā klints smailē un sasniedzu tās virsotni stundas laikā. Gaiss tur nebija īpaši dzidrs, taču es no augšas cieši vēroju bāzes nometni un šļūdoni Everesta pakājē. Es sēdēju un raudzījos pasaulē, kur bija tikai klintis, Iedus un debesis. «Šī ainava atgādina uz mēness ieķīlātu īpašumu,» es prātoju japāņu komerciālos terminos. Tovakar man bija ļoti vaļsirdīga un nopietna saruna ar fotogrāfu Kotani. Viņš

bija neparastā garastāvoklī. Viņa vārdos jautās dziļums — gluži kā mūsu senču aizmirstajos izteikumos. Viņš pūlējās ietvert vārdos mūsu tradicionālās kultūras garu. Manuprāt, mūsdienu cilvēku vidū senā gudrība ir gandrīz vai pagaisusi; mums atliek tikai atkārtot vecāku pamācības: dari to, nedari to. Pieredze, ko senie cilvēki guva, klejojot pa pasauli, ir zudusi, jo viņu dzīves veids ir zudis; ir gandrīz neiespējami šādu gudrību atrast ļaužu vidū. Nedaudzajos no pagātnes mantotajos vārdos, kuri pēc ilgas meklēšanas tikuši atkal atrasti, cilvēki no jauna atklāja garīgo noskaņu, kas stimulē darbībai, asina prātu, izskaidro sapņus un modina dzīvē sakņotus jautājumus, smieklus un dusmas, Cilvēks ar tādu

maģisku runas varenību vienmēr ir bijis retums. Ja jums gadās atrast draugu, kam piemīt šāda varenība, tad klausieties viņā labi. Atjaunot Ja sadursmes karstumā tu ar savu pretinieku nonāc strupceļā on nespēj rast atrisinājumu, pārdomā situāciju svaigā noskaņojumā un ievies jaunu ritmu. ^ «Atjaunot» — nozīmē, nemainot fizisko pozīciju, mainīt gara na« skaņu, apjēgt jaunas iespējas un uzvarēt.

MOSASI, «Uguns aplis» Atjaunotne Es nolēmu šo īslaicīgo uzturēšanos Lobu'džē kopā ar minētajiem nedaudzajiem cilvēkiem padarīt īpaši vērtīgu.; Tas bija brīdis, kad vajadzēja domāt par nākotni un apkopt mazo dārziņu, kur garam brīvi lidināties. Es jutu, ka šajā skaistajā dabas nostūrī, šai klusajā laika sprīdī es varētu šķīstīt savu garu un miesu un atjaunot enerģijas krājumus. Manuprāt, cilvēkiem vienmēr jāgādā, lai viņu skaits būtu līdzsvarots. Jo lielāks ir pūlis, jo varenāks tā spēks. Bieži vien tas sagrauj indivīdu. Pulcēšanās pūļos

rada stipru vēju, kas iepūš smiltis un putekļus ļaužu sirdīs. Man ļoti gāja pie sirds mūsu karavāna, bet tajā bija pārāk daudz cilvēki^ Es ilgojos būt viens, taču tā bija nospiedoša vientulība šajā milzīgajā, bezjūtīgajā pūli, kas tikai gāja un gāja pa putekļainajām takām. * Vakarā parādījās debesīs saspraustas zvaigznes, un, tieši pirms uzlēca mēness, es atcerējos kādu mazu slēpošanas vietu Japānas lauku apvidū; tā bija iegrimusi starp kalniem un sniega klātu mežu. Kaut gan es biju klinšu un baismīgu, apledojušu kalnu ieskauts, sajutu nostalģiju pēc dzimtenes pieticīgā skaistuma. Rīts. Diena bija uzaususi bez

nevienas skaņas — mierīgi — visa pasaule bija mierīga. Ēdot brokastis, es ar pateicību murmināju: «Pat vārnas Tibetā ir klusas.» Viņas laikam to bija sadzirdējušas; viena no tām divreiz skaļi ieķērcās un nekaunīgi palūkojās manī, it kā sacīdama: «Vai tu domā, ka esmu kāds kolibri?», un aizlidoja. Es ciešāk ielūkojos melnajos putnos, kas lidoja baros. Tiem bija dzelteni knābji, un paši tie likās mazāki par manas dzimtenes vārnām. Es pajautāju kādam šerpam, un viņš atbildēja, ka šos putnus sauc par kakakuri. Tie mēdzot uzlidot 23 000 pēdu augstumā un lidināties ap ledāju. Šerps sacīja, ka tie esot ļoti dzīvespriecīgi un labsirdīgi putni un tie nekad nedzerot ūdeni no peļķēm, bet dzerot tikai tīru lietus ūdeni. Cik

izsmalcināti radījumi! Kaut gan tagad tiem ir putnu veidols, agrāk tie esot bijuši uzticami mīlētāji, kas gājuši nāvē, apzinādamies, ka nekad nevarēs būt kopā šai pasaulē. Vērojot putnus, es pamanīju: lai gan izskatījās, ka tie lido baros, īstenībā tie turējās pa divi kopā. Un šie pāri lēni nozuda debesīs. Mūsu ekspedīcijas zoologs vēlāk paskaidroja, ka tie ir kāda strazdam līdzīga austrumzemju putna — minēs — pasuga. Bet vārna, kuras ķērcienu es biju dzirdējis, esot Tibetas vārna, ko iedzimtie saucot par gorak. Tā izskatījās pēc gangstera un aizlidoja tā, it kā gaiss sūktos caur viņas spārniem. Pirmo reizi ieraudzījis šos melnos putnus, es domāju, ka tie ir melnie ērgļi. Izrādījās, ka viņu spārnu vēziens sasniedz deviņas pēdas.

īstenie Himalaju ērgļi toties patiešām ir briesmīgi — tik lieli, ka var nolaupīt aitu. Daži nepālieši un tibetieši tic: ja ērgļi ēd nomiruša cilvēka miesu, šī cilvēka dvēsele nonāk debesīs. Liels ērglis nolaidās uz klints netālu no telts. Ko tanī izsteidzās laukā, lai to nofotografētu. Likās, ka ērglis apzināti pozē, — tas izskatījās bargs un lepns, kā jau cilvēku dvēseļu pārnēsātājs, Vēl viens putns, kas pievērš sev uzmanību, ir baltirbe. Sie putni ligzdo starp klinšu smailēm, bet, cilvēkiem tuvojoties, bēg gluži kā Nepālas lidmašīnas — ļoti nedroši, it kā resna govs laistos lapās. Kāds visai neveikls kinogrupas loceklis tika iesaukts par Baltirbes kungu. *

Mēs bijām neizsakāmi pārsteigti, kad garmatains, bārdains amerikānis izlīda no paslēptuves aiz prāvas klints, kas atradās kādus simts jardus virs telts. 1969. gadā Nepāla, it sevišķi Katmandu, bija pazīstama kā visas pasaules hipiju paradīze. Reiz, peldēdamies ezerā Katmandu apkārtnē, biju izbrīnījies, redzot jaunu amerikānieti iz- skrienam no krūmiem, novelkam drēbes un ienirstam ūdenī. Bijām priecīgi par jebkuru tikšanos un laipni uzaicinājām jauno cilvēku ar mums pabrokastot. Viņš bija ASV Miera korpusa loceklis. Par spīti savam izskatam, viņš nelikās stipri atšķiramies no visiem pārējiem. Tas bija ļoti jautrs un dzīvespriecīgs jauns cilvēks, labdabīgs, bet konservatīvs. Viņš teica, ka pēdējos

trīs gadus dzīvojot Nepālas Terai apvidū, kur mācot agrotehniku. Tagad viņš paņēmis atvaļinājumu, lai ar diviem brāļiem un dažiem draugiem no Kalifornijas apskatītu Everestu. Viņš sacīja, ka jūtoties draņķīgi šejienes aukstajā klimatā, jo ir atnācis uz šo ledussalto šļūdoni no tropiskā Terai apvidus.; Iepriekšējā dienā viņš kopā ar diviem ceļabiedriem bija aizgājis līdz Everesta bāzes nometnei, un šorīt abi biedri kāpj Kalā Patarā, bet viņam sāpot galva — iespējams, ka vakar bijis pārāk daudz uztraukumu —, tāpēc viņš nolēmis palikt un mazliet pasauļoties. Laisks laisku pazīst — un mēs kļuvām draugi. « Pie brokastīm, kurās ēdām čapati un dzērām melno tēju, viņš mums pastāstīja

jocīgu stāstu par Nepālas ļaudīm. Terai — tālais iekšzemes novads — atrodas pašos džungļos, kuri ir līdzīgi Indijas džungļiem, bet tie mudž no ziloņiem un tīģeriem. «Cilvēki tur nespēj saprast, ka zeme ir apaļa,» viņš sacīja. Viņš ir dienām ilgi skaidrojis un pat lūdzis draugus, lai viņam atsūta zemes kartes un globusu. Vai zināt, ko beidzot iedzimtie viņam teikuši? «Jā-ā, bet kur tā Amerika Indijā ir?» Nu viņš atkal ņēmies skaidrot, ka zeme ir apaļa, gluži kā mēness, un ka Amerika ir tās vienā pusē, bet Nepāla otrā pusē. Nepālieši nosaukuši mūsu jauno paziņu par meli, kad viņš gari un plaši izklāstījis, kā Apollo-11 nolaidies uz mēness. Viņi teikuši: «Ja Savienotās Valstis ir zem mums, kā gan raķete varēja uzskriet tieši augšup uz mēness, kurš atrodas virs

mums? Tātad zeme acīm redzami ir plakana, kā allaž sludina hindu dievi. Un vēl, kopš mēs ļaujam jums runāt, jūs visu laiku apgalvojat, ka Nepāla esot ļoti maza zeme, bet vai jūs maz zināt, cik dienu mums jāpavada ceļā, lai nokļūtu Katmandu? Kā gan jūs varat sacīt, ka tā ir maza zeme, ja mums jāiet veselu mēnesi, lai tur no kļūtu?» Kopš tā laika viņi neko daudz vairs neuzticoties Miera korpusam. «Ar precizitāti vien pie patiesības nekad netiksi.» Vai šie Hēgeļa vārdi atbilst īstenībai? Pat mums Everesta galotne, kas, vārnai lidojot ir tikai desmit kilometru liels attālums, šķita tikpat tāla kā mēness. *

Iemiesoties savā pretiniekā Iejūties sava pretinieka situācijā un noskaidro, kas viņu biedē un kādas ir viņa vājās vietas. Cilvēkiem ir tieksme iedomāties ienaidnieku kā savā namā ieslēgušos un stipri nocietinājušos pretinieku. Taču, Ja mēs lietojam stratēģiju «iemiesoties savā pretiniekā», mums top skaidrs, ka visa pasaule vēršas pret to, kas ir slazdā, un viņam nav glābiņa. Tas, kas ir ieslēdzies, lai arī cik stipri būtu viņa nocietinājumi, ir fazāns. Tas, kas ierodas, lai sagūstītu, ir vanags. Divcīņā tev jāiejūtas pretinieka situācijā. Ja viņš nodomās: «Tas tik ir

Metodes pratējs, kam zināmi stratēģijas principi,» tu noteikti uzvarēsi viņu. Ja turpretī viņš sevi uzskata par pārāku, tad izmanto trīs paņēmienus, kā pārņemt iniciatīvu savās rokās. (Sk. 81. Ipp.)

MUSASl. «Uguns aplis» Vientuļa pastaiga Brokastīs — gaļa vircotā indiešu mērcē. Man nebija nekādas ēstgribas, tāpēc apēdu tikai mazliet viras un tsamba. Caureja beidzot bija mitējusies. Es tiku ieskrambājis kreiso kāju uz klints, un man negribējās slēpot. «Man tagad būs sevi jāpasaudzē. Veselībai jābūt pirmklasīgai, kad pēc dažām dienām sākšu slēpošanas treniņus virs ledāja.» Bez fiziskas slodzes es garlaikojos, pa īstam garlaikojos. Atlēta ķermenim ir pašam sava intelektuāla un artistiska dzīve. Ritms ir tā valoda, kuras teikumus veido piepūle,

tehnika, pārslodzes un atslābuma mija. Kā pareizi spēlēts instruments ķermenis lidinās starp jūsmu un patosu, vadīdams un iegrožodams adrenalīna skubinājumus. Prāts spēj izzināt pasauli tikai deduktīvi, izšķirodams ienākošās jutekliskās, vārdiskās un kontemplatīvās informācijas straumes, lai izveidotu racionālu un — neizbēgami — iluzoru sistēmu. Bet ķermenis ir fiziska substance tādā pašā fiziskā pasaulē. Un atlēta ķermenis, kas apvieno gan mākslinieku, gan mēdiju, izsaka sevi formā un kustībā. Vingrinādamies es centos atmodināt sava ķermeņa spēku, un man tas izdevās. Tagad man vajadzēja tikt galā ar šo stipro un gandrīz autonomo saprātu, kas, atbrīvots no savas dienišķās "pašizteiksmes, atbildēja ar dusmām,

baiļošanos un apātiju. Taks bija izģērbies un sauļojās. Fotogrāfs Kotani rakstīja vēstuli. Daži grupas dalībnieki bija atgulušies savās teltīs ar galvassāpēm, bet bariņš šerpu dzenāja kājbumbu terasveida laukumā. Es izvilku no telts vienu piepūšamo matraci, uzklāju tam virsū guļammaisu, atgūlos uz tā un sāku lasīt Normena Dīrenfērta grāmatu par Nepālu. Es aizmigu, augstās Himalaju saules apspīdēts. * Kādu rītu, kad uzkodu kartupeļus ar šerpu gaumē gatavotu vircotu mērci, man radās prasība doties pārgājienā. Vērojot mākoņus traucamies pāri kalnu smailēm, es pats sagribēju kaut kur traukties. Likās savādi, ka pēc visa garā ceļa šurp, uz Everestu, vēl var būt vēlēšanās veikt

pārgājienu. Bet pēdējo triju nedēļu ceļojums ar karavānu man bija šķitis jau tikpat vienmuļīgs kā ekskursijas, kurās gāju, mācīdamies pamatskolā. Līdz ar saullēktu mēs sākām virzīties pa noteikto ceļu, pēcpusdienā sasniedzām kārtējo nometni un sapulcējāmies visi kopā, kad mūs aicināja pusdienās. No rīta līdz vakaram mēs dzīvojām astoņsimt cilvēku radītajā troksnī. Savā ziņā tas bija jautrs piedzīvojums. Bet kopā ar šo mazo grupu te, Lobudžē, es jutos mierīgāks un iekšēji bagātāks. * Kalns saucās Pokalde; tas bija apmēram 18 000 pēdu augsts. Man nevajadzēja daudz gatavoties, lai dotos šai īsajā pārgājienā. Saule spiedās cauri

maniem pusaizvēr- tajiem plakstiem. Es varēju saredzēt mazu ledāju, kura nogāzes zaigoja un mirgoja saules gaismā. Apvilku savu dūnu tērpu, sakravāju mugursomā drēbju kārtu, kartupēļus, pusrafinēto cukuru, čapati, uielno tēju un manu diplomāta portfeli ar visām piezīmēm un grāmatām, uzāvu alpīnista zābakus un devos ceļā. Pusstundu lēkādams pa šī milzu skudru pūžņa nestabilajiem klinšu bluķiem, es pats pārvērtos par skudru. Pārvarējis pēdējo vareno morēnu un domādams, ka esmu sasniedzis jau virsotni, es ieraudzīju apmēram 1000 pēdu dziļu aizu, bet kalna virsotne atradās tās otrā pusē. Noskrēju lejā un tad kāpu augšā pa zālainu četrdesmit grādu stāvu nokalni, kas stiepās vēl 1000 jardu tālu. Es gāju viegli,

nepiepūlēdamies, lai neaizelstos, it kā es rāptos augšā pa šļūdoni. Pusceļā atdūros pret stāvu klinti. Iedams uz labu laimi, atradu dabisku taku un devos pa to, lolodams ilūzijas, ka es varētu būt pirmais, kas sasniedzis galotni. Man lēni kāpjot, ķeroties pie klintīm un izcērtot pakāpienus ledū, pēcpusdiena izvērtās jo gara. Nožēloju, ka nebiju paņēmis līdzi kramponus, Beidzot sasniedzu galotni, un manā apziņā brīžiem uzplaiksnīja doma: ja es nokritīšu, tad visam ir beigas. Virsotnē jau atradās no akmeņiem sakrauta piramīda, Es nolēmu tai pievienot vēl dažus klinšu gabalus, lai godinātu savus draugus — gan dzīvos, gan mirušos. «

Dzīvošanas jēga Staigāsim pa zemi. Staigāšana, manuprāt, ir visbrīnišķīgākais cilvēku vingrināšanās veids. Kad atgriezīšos Japānā, došos klejojumos pa Kamakuru, Fudzi kalnu, Japānas Alpiem un Hakodas kalniem. Staigāšu kopā ar saviem bērniem. Mūžam staigāšu. Skriet ir labi, bet iet lēni un vienmērīgi, iet visu dienu, iet no rīta līdz saulrietam ir vislielākā bauda. Skrienot nevar apstāties, lai pakarātos pie tā vai cita koka, lai uzkāptu kādā klintī, izdarītu rosmes kustības vai pavin- grotu; visu to, ko gribas darīt vai kas jādara, nevar veikt skrienot. Tāpēc staigāsim — pāri kalniem, gar jūras krastu, staigāsim.

* Es kāpju klintī Lobudžē. Esmu ciešāk sasaitējis savus zābakus. Es ieķeros ar rokam klinšu sienā un kāpju. Kopš vakardienas esmu vēl mazliet noguris, un man sāp galva, un virs manis tumša un nenovēršama rēgojas pārkare* Es paceļu savu ķermeni augšup un ļauju, lai klints to balsta, — īss sasprindzinājuma mirklis — un ieslīdu plaisā starp klintīm un debesi — acīm meklēju taku virs galvas — sasniedzu galotni un sevišķi izbaudu skatu no tās, jo esmu grūti pūlējies, lai tur nokļūtu. Kad ir apmācies, 16 000 pēdu augstumā plosās nejauks vējš, kas pasauli vērš ledusaukstu. Migla kā sēru plīvurs kļaujas pie klinšu smailēm, kuras ieskauj šļūdoni. Uz klinšainās plakankalnes es

kādu stundu krietni izvin- grojos. • Neskumsim par tagadni. Senos laikos dievi bija uzaicinājuši mēnesi, zvaigznes un sauli dzīvot un dziedāt kopā. Bet tagad tie visi ir aizgājuši mājās. * Kādreiz, vējiem šalkojot, brīvi un laimīgi ļaudis klejoja neskartās ārēs. Viņu skumjie pēcteči — samirkuši un dreboši — ir mūsdienu cilvēki. * Ja mēs zaudēsim spulgo saules gaismu un maigo vējiņu, mūsu sirdis sasaldēsies uz mūžiem. Nu ir laiks vest atpakaļ sauli un aicināt mēnesi un zvaigznes, lai tie kļūtu mūsu draugi. *

«Atklāj mums pasauli, lai mēs spētu to saprast!» es savā sirdī uzsaucu sniegotajām kalnu smailēm un debesīm. «Mēs pašlaik, šajā brīdī, esam dzīvi!» Mans ķermenis saspringa, bet gars pletās, mezdamies lejup visos virzienos un piepildīdams, apkampdams visu pasauli. Pēc mirkļa mana pacilātība izgaisa, un es sāku sērot par ikdienišķās apziņas atgriešanos. Es sacīju sev: «Ja šobrīd ir viss, neskumsim par to. Nākamībā vienīgā neapšaubāmā patiesība ir vecuma tuvošanās — tā ir neaprēķināma un izvairīga, gluži kā solījumi, ko bagātnieki varētu dot, būdami labā noskaņojumā.» *

Phu Dordže Gorakšepa — «Vārnas kapsēta». Kā liecina nosaukums, tā bija ļoti vientuļa vieta. Auksts vējš pūta ziemeļu virzienā un nesa līdz putekļus ar nelielu sniega piejaukumu — es stāvēju pie smilšu ieskautā ezeriņa, kurā mēs ar Phu Dordži pērn nirām un peldējām. Phu Dordže toreiz norādīja uz ūdeni un sacīja: «Kad mēs atgriezīsimies, šis mazais ezers būs aizsalis.» Taču rudenī Phu Dordže bija aizgājis uz neatgriešanos; viņš atdusējās ledainajā kapā Everesta pakājē, un, kā viņš bija pareģojis, mazais ezers, kuram mēs gājām garām atceļā no mūsu izlūkošanas ceļojuma, jau sāka aizsalt. Tagad tas pilnīgi bija pārklājies ar ledu.

Būtu Phu Dordže dzīvs, viņš varbūt sacītu: «Bala sabu, kad mēs nāksim atpakaļ, šo mazo ezeru pildīs zils ūdens.»

Apjukums bāzes nometnē Mēs soļojām pretim Everestam — debesu zilgmes, klinšu un ledus pasaulei, kur izturēt var vienīgi cilvēki ar kaismīgu dzīvotgribu. Vakarā es uzkāpu Kaļas Patara kalnā — melnajā, klinšainajā virsotnē netālu no Gorak- šepas. Mana gaita bija spēcīga un viegla, es nemanot sasniedzu galotni. Atrazdamies pārkarē virs Everesta bāzes nometnes, es redzēju Khumbu ledāju, kas izskatījās, it kā būtu izšļakstīts starp Everestu un Lhotsi. Tā kā bija apmācies, es šaubījos, vai varēšu saskatīt Everesta virsotni. Taču tās kontūras lēni iezīmējās cauri miglas

slānim. Es ieraudzīju Dienvidu sedlieni un nokalni, pa kuru cerēju noslēpot. Starp Everestu un Lhotses melnajām stāvajām dienvidu nogāzēm sedlienes baltums vizēja saulrietā. Debesīm satumstot, Khumbu šļūdoņa pakājē iemir- gojās nometnes uguntiņas. Nometne bija it kā nepabeigta Disnejlenda uz mēness. Dončens dalīja šerpiem alpīnistu zābakus, ledus cērtes un kramponus. Tonko uzbūvētais «Restorāns Everests» bija milzīga nojume. To veidoja tikai dzeltenas plastikāta plāksnes, kas balstījās uz sakrautu klinšu bluķu sienām, bet tajā jau atradās galdi un krēsli, plaukti ar grāmatām un žurnāliem un videomagnetofons ar ierakstītām programmām, kuru bija pietiekami daudz, lai izklaidētu mūs veselu mēnesi.

* Ledāji bija mežonīgi un ļauni. Šļūdonis izskatījās tā, itin kā milža āmurs būtu pilnībā sadragājis ledus kalnus un atstājis šķembas. Masīvie ledus bluķi tika dēvēti par serakiem, un cilvēki, kas gāja tiem garām, šķita sīkāki par blusām. Katrs seraks bija mazas mājas lielumā. Šīs zvīļojošās ledus un klinšu pasaules vidū mūsu telšu nometne likās tāds priecīgu jūtu burbulis. Tā piepildīja apkārtni ar satraukumu un troksni, kas ir tik patīkami, kad esi viens, un tik apgrūtinoši, kad tāds neesi. * Tonko pārzināja bāzes nometni. Viņš bija īsts burvis. Viņš spēja savest kārtībā jebko, arī uzrīkot jebkuru mehānisku vai

elektrisku ierīci. Vēl vairāk, viņš zināja, kur visā nometnē atrodams kāds noteikts piederums, apģērba gabals vai krāms. Ja viņam kāds to palūgtu, Tonko varētu uzdāvināt pat vienu zeķi. Bagāža tika saiņota un atkal pārsaiņota, un no šī mudžekļa dzima kārtība. * Mēs joprojām gatavojāmies beigu priekšnesumam. Mūsu ģenerālā līnija bija •— visnotaļ steigties. Jo vēlāks būs gadalaiks, jo grūtāka taps kāpšana un jo plānāks kļūs sniegs nobraukšanai. Mēs tikām dzirdējuši, ka lietus periods šogad sākšoties agri, bet mums vēl vajadzēja uznest 10 000 pēdu augstu visu mūsu bagāžu — slēpes, kinokameras, teltis un pārtiku, izpletņus un skābekļa balonus, kā arī visus svarīgākos alpīnisma

piederumus. Turklāt mums vēl jādabū augšā — Dienvidu sedlienē tie kinodarbinieki un slēpotāji, kas nekad agrāk nav kāpuši kalnos. Es šaubos, vai Himalajos jebkad ir bijusi ekspedīcija ar tik lielu bagāžu. Ja tā padomā, mēs līdz šim neesam darījuši neko citu, kā vien nākuši šurp no Katmandu. Nekas vēl īsti nebija sācies. Viss sāksies tikai tagad. Garais gājiens bija pieradinājis mūs pie augstuma un uztrenējis mūsu muskuļus un plaušas. 17 000 pēdu augstumā mēs jutāmies tik ērti un labi, it kā zvilnētu pludmalē, — bet tikai kamēr neko nedarījām. Mums klājās grūti, tiklīdz sākām kustēties. Es visu dienu gatavoju savas slēpes. Pirms pusdienām vingrinājos uz slēpošanas trenažiera. Man veicās daudz

labāk, nekā tiku cerējis, — simt lēcienu, vēl simt un tad vēl, pie tam īpašu uzmanību pievērsu spēcīgākai un ātrākai elpošanai. Kad noguru, skaitīju nevis lēcienus, bet elpas vilcienus. Mani rezultāti bija krietni labāki 17 000 pēdu augstumā nekā Katmandu, kad nebiju teicamā formā. Piecdesmit pietupieni; es tos izdarīju bez pārtraukuma, un tad man no aukstuma un skābekļa trūkuma sāka drebēt rokas. Grūti vingrinājumi stimulē garu un baro prātu. Kaut gan es soļojot fiziski noguru, man galvā allaž skanēja dziesma. Kad apstājos šeit, bāzes nometnē, likās, ka apstājies arī prāts. Man šķita, ka jāturpina kustēties. Nolēmu iet slēpot un devos ar slēpēm uz šļūdoni, bet tā virsmu klāja spoži zilgs

ledus. Nūju gali slīdēja pa to kā pa stiklu. Pēc tam kad Tadano kādā plaisā gandrīz vai salauza kāju, mēs steigšus atgriezāmies nometnē. *

Traģisks notikums uz šļūdoņa Uzskatīdami, ka mums nebūs ko darīt, kamēr atbalsta grupa iekārtos nometni Lhotses pakājē, mēs nolēmām paslēpot uz šļūdoņa, kas saucās Šangri-La un atradās vienas dienas gājienā no Gorakšepas un divu dienu gājienā no bāzes nometnes. 18000 vai 19 000 pēdu augstums nebija pārāk liels Intensīvai slēpošanai, un tā šeit arī nelikās bīstama, Lai nu kā, slēpotājiem nebija darba, kamēr atbalsta grupa pievārēja šļūdoni, uznesdama bagāžu, lai augšā ierīkotu apmetni. Un viņiem nebija nozīmes kāpt uz ledāja vienīgi tāpēc, lai pierastu pie augstuma, jo

tā bija bīstama vieta. Tā nū mēs grasījāmies doties uz Sangri-La. Mums līdzi posās filmēšanas grupa. * Traģēdija notika, kad mēs, gatavodamies ceļam, teltī šķirojām savu inventāru. Arā kļuva dzirdama skaļa rosība. Kāds izsaucās: «Kaut kas drausmīgs atgadījies uz šļūdoņa!» Kotani satraukts vērās teleskopā. «Es ceru, ka nav noticis nelaimes gadījums.» Taču viņš zināja, ka tas ir noticis. Mēs jau bijām pieraduši pie nogruvumu dārdoņas un auriem. Lieli nogruvumi mēdza būt gandrīz vai katru dienu. «Ishihara Productions» grupa filmēja vietu, kur nogruvums bija sācies, un tādējādi iemūžināja, iespējams, vienu no grandiozākajām šāda veida dabas

katastrofām pasaulē. No kinogrupas neviens nebija cietis šajā paisumam līdzīgajā sniega vilnī, un mēs raidījām pret debesīm optimistiskas lūgšanas, kad uztvērējā atskanēja krakšķu pavadīti ziņojumi. * Todien bija nodarbināti turpat vai visi atbalsta grupas locekļi līdz ar trīsdesmit šerpiem; viņi vienlaicīgi virzījās cauri šļūdonim. Japānas alpīnistu kluba grupa — skaitliski tikpat liela — īsi pirms tam tika mērojusi šo pašu ceļu. Mēs bijām iecerējuši doties prom piecos no rīta, bet, tā kā maršrutu tika atklājis Alpīnistu klubs, būtu bijis nepieklājīgi startēt pirms viņiem. Alpīnisti bija nolēmuši iziet sešos, tāpēc mēs par starta laiku izvēlējāmies pulksten septiņus.

Septiņos sākt pāreju pa visbīstamāko kalna joslu likās mazliet par vēlu, bet šļūdoņu speciālisti apgalvoja, ka ledāji esot kustīgi visu laiku. Tā kā tie nekad neapstājoties, tad arī neviens laiks neesot drošāks par citiem. Vienmēr pastāvot iespēja, ka kāds ies bojā. Agrā ceļa uzsākšana neko negrozot. «Viss atkarīgs no laimes,» viņi sacīja. Manuprāt, viņiem daļēji bija taisnība. Sākumā mēs nevarējām noskaidrot, ko īsti skāris nelaimes gadījums; ledājs vēl joprojām bija ļoti nestabils. Grūti bija paredzēt, kad tas atkal sāks kustēties. Mēs vienīgi spējām identificēt tos, kas nebija cietuši, un meklēt upurus, kuri pazuduši ledāja dzīlēs. Kad dzirdējām balsi, kas pa radio sacīja: «Divi līķi ir identificēti», cerējām, ka vairāk nebūs, bet arī šis

lūgums izrādījās veltīgs. Atrasto līķu skaits auga, bet vēl joprojām trūka vairāku cilvēku. Nebija nekādu iespēju atklāt, kas tie bija. Kāds raudāja ārpus telts. Tas bija šerpa Mimmas Norbu bērns, iesaukts par «Mazo Zilonēnu». Viņa tēvs bija devies augšā ar nastu. Bērns nojauta tēva nāvi, vēl pirms mirušo vārdi kļuva zināmi. * Sļūdonis vēl vienmēr bija nestabils. Kuru katru brīdi varēja būt jauni nogruvumi». Dončens nolēma aizvākt līķus no negadījuma joslas. Pērn pēc Phu Dordžes bojāejas mēs neko nespējām darīt; Išiguro nolaidās kādas simt pēdas ledāja plaisā, lai uzmeklētu līķi, taču pārliecinājās, ka dabūt to laukā var, vienīgi ar dinamitu uzspridzinot ledus

blāķi mājas lielumā. Šogad nelaimes gadījumam bija daudz aculiecinieku, un upuri tika drīz atrasti. Seši šerpi bija beigti. Es jutos tik bezpalīdzīgs kā grimstoša laiva atklātā okeānā. Likās, ka enerģija aizplūst no mana ķermeņa, un es piepeši ļoti noguru. Kā lai izskaidro šo netaisnību? Pat viena cilvēka nāve bija radījusi lielu tukšumu, bet seši ir pārāk daudz. Lielais šļūdonis savas iegribas pēc vien bija aizslaucījis sešas dzīvības. Katram reiz jāmirst, bet kādēļ tagad? Kādēļ tam bija jānotiek tieši šobrīd? Ir jāpieliek lielas pūles, lai šeit izturētu, bet kādēļ bija jāmirst nevainīgajiem šerpiem? Vai viņiem bija jāiet bojā viņu uzticības dēļ? Kā gan pārējie lai atgūstas un turpina darbu pēc

tam, kad ir redzējuši šļūdoni aprijam viņu biedrus? Kā lai viņi iet tai pašā slazdā, kas ari viņus var iegrūst varmācīgajā nāves valstībā?

Everests attalinās Laiks ir skaidrs. Pagājušo nakti es sapņoju, ka. eju ar saviem bērniem uz skolu. Vai tas tāpēc, ka mans prāts ir tik noguris? Jutos bezgala tālu no šīs manas laimīgās mājas dzīves kopā ar bērniem, un katra diena to vēl vairāk attālināja. Everests, kam visu laiku it kā tuvojāmies, pēkšņi nozuda tālumā. Visiem ekspedīcijas locekļiem un šerpiem piedaloties, mēs tikai vakarā beidzām transportēt līķus. Skumjā ceremonija ir galā. Katram reiz jāmirst, bet tas bija pāragri. Beigas pienāca, pirms jebkas bija sācies. Tā kā tas bija noticis tik nežēlīgā veidā, es vis nepielūdzu Dievu, bet biju dusmu

pārņemts. Vērojot sievas un bērnus skaļi vaimanājam, mani sagrāba cilvēka dzīves bezcerīguma un tukšuma sajūta. Taču ļauties tādam pesimismam — būtu mazdūšība. Ir jātic, ka, pec tam kad esam lējuši asaras, jānāk kaut kam, kādam spēkam, kas var palīdzēt mums tikt pāri nāves niknajam uzbrukumam. Mums ir jāpielūdz šis spēks, citādi mēs nemūžam neskatīsim vairs dzīvības gaismu. Sāpes nāk pār mums kā viļņi, kas nes mūs prom uz jūru, bet, ja esam dzīvi, mums jāspēj pacelties virspusē, lai cik dziļi mēs būtu iegrimuši, un no jauna ieelpot dzīvību. «Tas varētu attiekties kādreiz uz mani,» es nodomāju. Bēdas palaikam šķiet nesaudzīgas, bet, kamēr dzīvojam, mums tās jānovērtē un jāpieņem. Un, ja kāda pēkšņa nāve

izraisa dusmas, nevajag ļaut izdzist dzīvības dzirkstij sevī, jo tā palīdzēs pārvarēt sāpes. Raudi, ja tas nepieciešams, ārdies, fa tu spēļ, bet neļauj nāvei apvīt un sasaistīt tevi ar tās ēnām. * Sešas dvēseles — kur jūs esat? Lūdzu, dodiet mums spēku cīnīties. Nē! Lai šīs dvēseles atdusētos mierā, es izkliedzu pats sev zvērestu. «Pie šīm sešām dzīvībām zvēram, ka dzīvosim un turpināsim cīņu.» Pēc šo šerpu nāves mūsu ekspedīcija ir maksājusi mums astoņas dzīvības. Svešāda ēna klājās pār mums. Tā bija tāla atskaņa no gaidītā jautrā slēpošanas piedzīvojuma. Laimīgu beigu vairs nevarēja būt. Ekspedīcija ir nežēlīgs, amorāls

pasākums. Mūsu acu priekšā gāja bojā vairāki cilvēki, kam nebija tieša sakara ar mūsu vispārējo mērķi — sasniegt man un japāņu tautai svarīgu ideālu. Daudzi cilvēki varbūt sacīs, ka mēs esam iegrūduši navē nevainīgos šerpus. Es patiesi nesaprotu, kāpēc japāņi, kas tai pašā laikā atradās tai pašā vietā, bija izglābušies. Pašā traģiskajā brīdī pamats, uz kura stāvēja Amma un Jasans, atvērās. Liels ledus gabals tika ierauts tukšumā starp viņiem. Virve, kas viņus saistīja kopā, pakļuva zem ledus, taču milzīgais blāķis aizslīdēja viņiem garām mazāk nekā sprīža attālumā. Viņi paglābās, pārcirzdami ar cērtēm viens otra virvi. « Viss, kas apņēma Ohbu un Fudžizi, tika ierauts šļū- donī. Ledus bluķis, uz

kura viņi stāvēja, iegrima, bet netika aprīts. Saspiedušies kopā, viņi vēroja katastrofas norisi. Soģa tika kāpis ar vienu no. labākajiem šerpu kāpējiem. Viņš bija apstājies atpūsties tieši pirms negadījuma. Šerps devās tālāk pretim savai nāvei. Doktors Hašimoto bija nodomājis izdarīt medicīniskus eksperimentus ar dažiem pārgājiena dalībniekiem, taču viņa grupa izgāja ar novēlošanos, jo vajadzēja savest kārtībā daļu ekipējuma. Tas viņus izglāba. Es pats biju plānojis kāpt tur augšā, domādams, ka man citādi nebūs izdevības redzēt ledāju, ja es gatavojos pie Šangri-La glečera pamest karavānu, taču es neuzcēlos laikā, lai pievienotos grupai. Iepriekšējā vakarā es līdz vēlai stundai biju rakstījis vēstules.

« Šļūdoņa atnestā nāve lika mums nodrebēt. Šķistu daudz ticamāk, ja šo uzbrukumu ar savu pavēli būtu izraisījusi kāda militāra amatpersona — ja bezpersoniskās dabas vietā mums būtu ienaidnieks cilvēka izskatā, ko varētu nīst par viņa ļaunumu. Dabas pētniecība ir tas pats, kas karš — drausmīga spēle, kur cilvēku dzīvības ir spēļu markas. *

Pazīt sabrukumu Viss var sabrukt. Mājas, cilvēku miesas un ienaidnieki sabrūk, ja viņu ritms ir izjaukts. Kad ienaidnieks sāk sabrukt, tev vajag viņu vajāt un nejaut tam izsprukt. Ja tev neizdosies izmantot ienaidnieka sabrukumu, viņš var atgūties un vairs nebūt tik nolaidīgs. Vēro, kā tava ienaidnieka neveiksmes ved viņu pretim sabrukumam, uzbruc nemitīgi, lai viņš nejaudātu atgūt spēkus.

MUSASl. «Uguns aplis» Ļaujiet mums atgriezties mājās, kamēr mēs esam dzīvi Visi ekspedīcijas dalībnieki tika sadalīti trijās grupās. Viena ar šerpu līķiem devās lejā, lai tur kapu vietā pie Lobudžes piedalītos to apbedīšanā. Otra turpināja treniņus un filmēšanu Sangri-La, bet trešā grupa uzturēja kārtībā nometni. Kamēr mēs trenējāmies Šangri-La, atbalsta grupa bāzes nometnē nonāca kļūmīgā stāvoklī. Dončens ziņoja pa.

radio izmisušā balsī, ka viņu ielenkušas šerpu sievietes, kas kliedz: «Atdod mums mūsu vīrus!» Dzīvu palikušo šerpu sievas un mātes, mīļotās un māsas apņēmušās paņemt savus vīriešus atpakaļ. «Mums nav vajadzīga nauda! Tikai ļaujiet mums atgriezties mājās, kamēr mūsu vīri ir dzīvi!» Serpi lūkojās uz sievietēm caur acu kaktiņiem, neteikdami ne pušplēsta vārda, un vairums no viņiem tika aizvilkti prom. Aizejot daži šerpi sacīja mums: «Mēs aizbēgsim no viņām un pēc nedēļas būsim atpakaļ.» Nometnē bija palicis tik maz cilvēku, ka es šaubījos, vai mēs varēsim turpināt ceļu. Taču ļaunākajā gadījumā mēs būtu stiepuši savas mantas paši. Šerpu sievietes tiešām ticēja tam, ko bija teicis Khum- bilas eremīts — ka šo

ekspedīciju pavadot jauna austrumu zvaigzne. Mēs diezin vai varējām apstrīdēt šo viedokli. Kaut arī bāzes nometnē bija liels posts, treniņi Šangri-La_ ritēja veiksmīgi. Palikušo šerpu vidū atmiņas par traģediju_ pamazām izgaisa. Manuprāt, vislabākās zāles pret bēdām ir aizņemtība un grūts darbs. Mes paskatījāmies videoierakstus, kuros bija fiksēta izpletņa atvēršanās, rīkošanās ar skābekļa sistēmu un ķiverē iemontētās sakaru sistēmas uzbūve. Uz šerpiem tas atstāja lielu iespaidu, un viņi izteicās, ka esot piedalījušies daudzās ārzemju ekspedīcijās, bet Japānas ekspedīcija esot kaut kas īpašs. Divu nedēļu treniņi galvenokārt bija domāti slēpotāju un kinoļaužu aklimati- zēšanai

lielā augstumā. Es pirmo reizi pēc ilga laika slēpoju ar pilnu jaudu. Uztraukuma un pārliekā sasprindzinājuma dēļ atgriezos bāzes nometnē pilnīgi bez spēka. »

Bāzes nometne paliek aiz muguras 22. aprīlis. Agri no rīta Tonko pačukstēja man: kāds no Japānas alpīnistu kluba dalībniekiem esot miris. Viņš sacīja, ka šo ziņu esot uztvēris pa radio. No mūsējiem it kā neviens pats to nezināja, bet informācija izplatījās kā ar ekscentriskiem viļņiem — vispirms starp ekspedīcijas locekļiem un pēc tam starp visiem šerpiem. Es to nespēju izturēt: Everests joprojām prasīja upurus. Mēs noskaidrojām, ka Keijo universitātes alpīnistu kluba biedrs nomiris no sirdslēkmes iepriekšējā vakarā pulksten astoņos un četrdesmit piecās minūtēs

nometnē, kas bija izvietota 19 000 pēdu augstumā. Visi steigā devās uz ārsta telti, lai viņus pārbaudītu; līdz šim brīdim neviens nebija ņēmis nopietni savu personisko veselības stāvokli. Jamamoto atgriezās ar garu ģīmi, teikdams, ka viņam esot paaugstināts asinsspiediens. Es viņu sapratu. Nav otra tāda brīža dzīvē, kad cilvēks tik lielā mērā zaudē paļāvību un uztraucas, kā tad, kad zinātne atklājusi kaut ko aplamu viņa organismā. Šai nomaļajā apvidū veselības labā neko nevarēja pasākt. Vairumam cilvēku ir kāds komplekts fizisko vainu, kuras, ja tām nepievērš uzmanību, kādu dienu var eksplodēt. Vai cilvēkiem vajadzētu palikt gultā un kustēties kā kurmjiem, lai

nodrošinātu sev dažus liekus dzīves gadus? Vai mēs rīkojāmies kļūmīgi, riskēdami ar savām dārgajām dzīvībām? Vai ir muļķīgi pārbaudīt savu spēku robežas, vai arī tas ir ceļš pretim kaut kam svētam? Instinkts man čukstēja, ka, reiz esmu sācis, ir jāturpina līdz pēdējai dzīvības dzirkstij. Es prātoju, kāda gan varētu būt nāve tur augšā — uz Everesta. * 23. aprīlis. Beidzot rīt mēs dosimies uz šļūdoni. Visu rīta cēlienu es pavadīju teltī, sakārtodams mehānismus. Pēcpusdienā es uzrakstīju filozofisku apcerējumu ar virsrakstu «Starta vieta». Tad aizgāju uz pārbaudi ārsta teltī. Asinsspiediens: 100/130. Kreisie sirdskambari bija mazliet paplašināti, bet citādi biju lieliskā formā. Biju gribējis

uzrakstīt visiem cilvēkiem, kas tika man palīdzējuši, ieskaitot misteru Akai, taču diena jau bija izgaisusi.; Vakarā izmēģinājām teleelektrokardiogrāfu. Pirms gulētiešanas mēs piestiprinājām man pie ādas adapterus, lai miegā noņemtu elektrokardiogrammu. * 24. aprīlis. Pulkstens ir puspieci no rīta. Ir pienākusi diena, kad mums jāuzveic biedējošais šļūdonis. Misters Zīnaija no kinogrupas kopā ar operatoru bija klāt, lai mūs filmētu un pavadītu. Pusseši -no rīta. Beidzot ausma pieskārusies Pumori smailei. Auksts nebija. Mums pat nevajadzēja uzvilkt cimdus. Man labāk patiktu aukstums, jo tad būtu drošāk, ka ledājs nekusīs un neļaus slīdēt lejup klinšu un ledus

blāķiem. Brokastīs mēs ēdām rīsu putru. Misters Sakai uzstādīja telemetrisku ierīci, lai reģistrētu pārmaiņas sirdsdarbībā, kamēr mēs kāpsim no bāzes nometnes 17 000 pēdu augstumā uz pirmo nometni 19 000 pēdu augstumā. Doktors Nišigori arī nāca mums līdz. Ļoti spēcīgs vīrs, viņam bija iesauka Benkei, tā sauca kādu stiprinieku — samuraju varoni viduslaiku Japānā. Doktors izteicās, ka esot iesaistījies ekspedīcijā ne tik daudz kā ārsts, bet gan kā kūlijs bagāžas pārnēsāšanai. Viņš diendienā cīnījās ar šļūdoni, nesdams tikpat daudz kā šerpi. Dīvainā kārtā ekspedīcijas grupā bija krietns skaits tādu vīru kā viņš.

Pastaiga starp briesmoņa ilkņiem Mēs nonācām uz ledāja. Gigantiska dēmona mēle. Neaprēķināms ledus briesmonis. Mēs sākām sajust, ka šī ir īsta ekspedīcija. Te valdīja absolūts skaistums. Mēs kāpām starp slaidiem ledus torņiem un masīviem blāķiem, kuri atgādināja sagrautas ledus pils drupas. Vai pasaulē ir yēl kaut kas tik varens, tik piesātināts ar bīstami trauslu daiļumu? Šī ledus pasaule mani apbūra. Neviens dižs mākslas darbs nespēj līdzināties šai kolosālajai ledus masai. Tās .vienīgais praktiskais izmantojums varētu būt dieviem un velniem pasniegtās

sodas un viskija glāzēs. _Cilvēkiem, kas prot redzēt un kam sirds ir atvērta skaistumam, kā arī tiem, kuri mīl kalnus, šis ir pats brīnišķīgākais rotāju laukums pasaulē. Ik uz soja pamezdams skatienu bezdibenī un palaikam ieklausīdamies grandošā šļūdoņa muzikālajā balsī vai arī uz pirkstgaliem tipinot pa piekārto tiltu, kas turējās uz vecām, jebkurā mirklī pārtrūkt gatavām auklām, lūkodamies aizas dzīļu tumšzilajā ellē, es jutos kā bīstamā paradīzē. Astoņi no rīta. Ceļā uz pirmo nometni mēs apstājāmies mazā apmetnē, kur bija ierīkota noliktava. Operatori Išiguro un Kanau bija šeit pārnakšņojuši, lai filmētu mūs kāpjam augšā pa šļūdoni. Viņi bija uzstādījuši savas kameras ļoti bīstamā

vietā. Tur izskatījās kā kara laukā. Piecpadsmit šerpi sarkanās parkās nokāpa no kādas vietas virs pirmās nometnes, lai uzstieptu augšā mūsu bagāžu. Mēs nolēmām pagaidīt, līdz japāņu grupa nonesīs Naritas līķi. Drīz izdzirdējām, ka Alpīnistu kluba ekspedīcijas locekļi kopā ar tās kapteiņiem kāpa lejā, nesdami līķi. Vairāk ne, vairs neatkārtosim to. * Klusībā noskaitījuši dažas lūgsnas, mēs pārgājām pār alumīnija tiltu, uzkāpām pa kāpnēm, izgājām cauri ledus tunelim un šķērsojām ledus blāķiem izroboto laukumu — kāpdami augšup, arvien augstāk un augstāk. Raudzīdamies no platas šļūdoņa plaisas, mēs redzējām alpīnistu apmetni iespaidīgas ledus sienas galā. Pēc vēl vienas plaisas šķērsošanas

sasniedzām mūsu nometni^ Bija pats dienvidus. * Tā kā man uz krūtīm * atradās telemetriskās ierīces adapters un vads, bet mugursomā es nesu pašu aparātu, man vajadzēja gaidīt doktoru Nišigori. Mediķu brigāde kontrolēja manu sirdsdarbību pa radio. Sakai ziņoja, ka viņi, atrazdamies bāzes nometnē, ļoti labi dzirdot uztvērējā manu pulsu.- Maksimālais sitienu skaits bija 140, minimālais — 90; to varēja uzskatīt par gluži labu, ievērojot, ka es nesu trīsdesmit piecas mārciņas smagu nastu. Kāpjot kalnos, es vingrinājos iet tā, lai katram solim nepatērētu pārāk daudz enerģijas. Tādā vietā kā šī bija labāk virzīties uz priekšu gliemeža ātrumā un

izdzīvot, nekā soļot pārāk ātri un sadegt. Šai lielajā augstumā, kur gaiss ir stipri retināts, es visu ātri aizmirsu — man zuda laika izjūta. īslaicīga atpūta nemanot izstiepās laiski pavadītā stundā. Tam par cēloni, iespējams, bija skaistie skati un apkārtne. Neapnicis es varēju tos apbrīnot. Mani Šinto senči ikvienu kalnu uzskatīja par dievību. Viņi nebija pagāni; viņi zināja, ka kalnus dievišķus padarīja cilvēku klātbūtne, un otrādi. Bet kalnu smaiļu bezgalīgais dzidrums un no tām pārredzamie meži, rīsa lauki, ciemati, viss, kas dzīvo, aug, nes sēklu un nobriest, tuvināja manus senčus pašas dzīves saskaņai, un par šo redzēšanas spēju viņi dievināja kalnus.

Mīlestība no pirmā acu uzmetiena 25. aprīlis. Rietumu cirkā. Pirmajā nometnē. Laiks skaidrs. Pirmā nakts 19 000 pēdu augstumā. Pagājušo nakti man bija mazliet grūti elpot. Es biju izēdis pusdienās divas bļodiņas ēdiena. Es prātoju, vai tas nav bijis par daudz. Bet nakts vidū es jutos izsalcis. Nākamajā rītā, lai pierastu pie augstuma, nolēmu doties pastaigā uz otro nometni — augšējo bāzes nometni 20 000 pēdu augstumā. * Kanau, operators, sagaidīja mani ar smaidu. Mēs pētījām apvidu kādu stundu, līdz beidzot vienojāmies par zelta — nē,

platīna vidusceļu, kur Everesta virsotne palika pa kreisi, Lhotse — tieši priekšā un Nuptse — pa labi. Redzētā savaldzināts, es kāpu augšup pa lielo sniega lauku, nespēdams atraut skatienu no spēka un daiļuma piesātinātās ainavas. Mans slēpju ceļš mirgoja saulē. Sī ledus siena, kas veda augšup uz Everestu, izskatījās kā sasalis sudrabains ūdenskritums, kas gāzies lejup līdzās Rietumu cirkam. * Ceļš rādās labāks, nekā es biju iztēlojies vai dzirdējis. «Jādomā, nobrauciens būs brīnumjauks,» es centos sevi pārliecināt. No pagājušā gada atcerējos, ka tā ir ļoti plata un klaja nokalne. Nolēmis noslēpot šajā vietā, es toreiz viegli nodrebēju, it kā būtu tikko izsaucis Dievu uz divkauju. Tagad šis

kalna posms likās nedaudz mazāks, nedaudz pieejamāks. Es biju nobažījies, ka nokalnes šauro vidusdaļu nosprostos klinšu bluķu gūzma, bet to pilnīgi sedza sniegs. Man kļuva vieglāk ap sirdi. Tā kā ceļā nemitīgi gadījās plaisas ledū, es nevarēju iet, visu laiku skatīdamies uz augšu, tāpēc atrāvu skatienu no virsotnēm. Liekas, ka nekur pasaulē neatrast tik brīnišķīgu taku kā šī. Zemes virsa bija spodri balta, bet plaisas rēgojās zilas un melnas. Mākoņus caurauda kāds ducis krāsu, kuras maigi ieskāva un izcēla kalnu aprises. Salīdzinājumā ar pērno gadu — varbūt tāpēc, ka tagad bija priekšlietavu periods — kalns izskatījās mazliet slaidāks — palss un sauss, salta un nežēlīga daiļuma apdvests.

Mūsu augšējā bāzes nometne bija uzcelta 20 000 pēdu augstumā uz Everesta rietumu šķautnes, līdzās zili svītrotam šļūdonim. Mēs ar Kanau saucām, cik vien skaļi spējām, bet tur neviena nebija. Nometne atgādināja spoku pilsētu. Iespējams, kā visi devušies uz trešo nometni, Teltī bija ļoti karsts — mēs novilkām visas drēbes, bet mums joprojām bija karsti. Gluži kā saunā, Mēs ieslēdzām savu raidītāju un uzņēmām sakarus ar Ammu bāzes nometnē. «Viss ir skaidrs,» mēs sacījām viens otram. « Pavēlnieks pazīst savus karapulkus Izmantodams stratēģijas mākslu, izturies pret ienaidnieku tāpat, kā tu izturētos pret saviem karapulkiem. Liec

viņam darboties pēc tavas patikas, liec viņam saprast, ka pavēli tu, nevis viņš.

MUSAŠI. «Uguns aplis» «Pusstreiks» 26. aprīlis. No rīta skaidrs, pēcpusdienā apmācies. Tas uzskatāms par tipisku priekšlietavu perioda laiku. Katru pēcpusdienu no dienvidu šjūdoņa pakājes uzvirmoja spokaini miglas vāli. Mēs ar Kanau un vēl dažiem operatoriem nogājām pusceļu līdz augšējai bāzes nometnei un noslēpojām pa nokalni Nuptses klinšainās kores vidū. Mēs drīz vien apjautām, kāpēc šerpi šo vietu dēvē par bīstamu. Kad mēs vakar spriedām, ka tā ir lieliska vieta slēpošanai, nevarējām saprast, kāda

iemesla pēc šerpi sačukstas un krata galvas, bet nu atskārtām: te lija akmeņu lietus. Tā varēja būt vislabākā vieta pasaulē slēpotāju filmēšanai un fotografēšanai, bet mēs nevēlējāmies krist par upuriem svelpjošai, ar astoņu jūdžu ātrumu stundā joņojošai klinšu gabalu kanonādei. Mēs steigšus izslēpojām cauri šim apvidum, juzdamies kā ienaidnieka uguns joslā. Atgriežoties pirmajā nometnē, mēs bijām par slinku, lai noņemtu slēpes, un tāpēc nolēmām laisties lejā, slīdot pa vertikālo sienu un turoties pie virves, kas pārmesta pār alumīnija tiltu. Šerpi neticēja savām acīm. *' Mēs nolēmām doties uzbrukumā Dienvidu sedlienel 29. aprīlī. Finālam

vajadzēja būt starp 5. un 7, maiju, iespējams 6. maijā.; Mēs paātrinājām mantu pārnešanas tempu, bet šerpi nokusa, tik smagi strādājot dienu dienā. Lielajā augstumā viss kļuva arvien grūtāk padarāms. Nākamās dienas nastas bija sevišķi smagas. Tas viņiem šķita par daudz. Serpi, kas gāja kopā ar mums, bija godīgi un draudzīgi, bet šerpi pirmajā nometnē, it īpaši tie, kam bija īsas un resnas kājas, gaudās, ka ar tik smagām neš- ļavām nespējot pārkāpt pār ledus plaisām. Daži ekspedīcijas locekļi mēģināja pārliecināt šerpus strādāt vēl centīgāk. Es klausījos šai sarunā no blakus telts, un tas patiesi izklausījās jocīgi: «Jūs varbūt esat maza un drukna auguma, bet jūs izēdat vienā reizē savas piecas vai sešas

bļodiņas ēdiena, kā tad jūs nevarat pievārēt nieka septiņdesmit mārciņas bagāžas.» Šerpi klusēja. Tovakar trīspadsmit šerpi atteicās no ēšanas. Viņi sacīja, ka kapteinis esot apvainojis viņus. «Kapteinis teica, ka mēs ēdot piecas vai sešas bļodas rīsu, bet īstenībā mēs apēdam tikai apmēram trīs, pat tad, kad ēdam daudz,» viņi īgni ņurdēja. «Ja jūs tā tiešām domājat, mēs vispār neēdīsim. Mēs strādāsim, bet tikai uz pusi tik smagi kā līdz šim, un mēs pateiksim Donče- nam, kad rītdien sasniegsim augšējo bāzes nometni, ka esam pieteikuši pusstreiku.» Tovakar nedzirdēja šerpus murminām viņu nakts lūgšanas. Iespējams, ka viņi aiz bada bija zaudējuši balsis. *

Soba nūdeles 19 500 pēdu augstumā 27. aprīlis. Operators Jano, kas gulēja teltī, kura atradās blakus šerpu teltij, sacīja, ka aizvadītajā naktī tur bijis visai trokšņaini. Izklausījies tā, it kā visi šerpi ēstu pilotu cepumus. No rīta viņi paņēma savas nastas un sāka kāpt bez vārda runas. Es pamodos pēc atslābinoša miega un piecēlos sešos. Vakar vakarā debesis bija izskatījušās draudīgas, un šorīt tās bija neparasti apmākušās. Sauli tik tikko varēja saredzēt. Vēlāk mākoņi pazuda. Saulei ceļoties augstāk, telts pārvērtās par sakaitētu krāsni. Kaut arī ārā pūta vēss

vējš, tiešie saules stari varēja apsvilināt ādu. Es uztriepu vasku uz saviem slēpju zābakiem; tas neka« vējoties izkusa līdzīgi sviestam. Nav brīnums, ka seja man kļuva tik sarkana. Kad es izģērbos, saules apgais-i motā ķermeņa puse apsvila, bet ēnā palikusī — apsala.; Otaki pagatavoja jo gardas soba nūdeles — kaut ko līdzīgu brūniem spageti. Mēs sēdējām uz papes kārbai telts priekšā un ļoti trokšņaini ēdām. Vēlāk mēs atradām jauku platformu lēcieniem ar slē-tj pērn netālu no dziļas ledus plaisas. Kādu rītu, pamodie^: no snaudiena, es ieraudzīju Tadano lecam, bet Kanau', un Otaki lielā satraukumā fotografēja viņu. Es tiem pie-/' vienojos. Mani laika rādītāji bija tik labi, ka pat

ievērojami apsteidzu Tadano. Reiz es lēcu tik veiksmīgi, ka aizlidoju par tālu un nogāzos uz ledus kā ērglis ar iz-i plestiem spārniem. Debesīs saradās pārāk daudz mākoņu, lai varētu fotografēt vai filmēt, bet mēs joprojām vingrinājāmies un lēcām. Iedomājieties tikai, es neatceros, ka jebkad būtu tik cītīgi vingrinājies slēpošanas trasēs pasaulē, kas atrodas tur lejā. Nejutu noguruma. Ja biju aizelsies, atkal ātri atguvos. «Man ir vienīgi jābūt drošam, ka es nepāršauju pār strīpu. Ja būšu uzmanīgs, viegli uzkāpšu 26 000 pēdu augstumā vai pat līdz pašai galotnei!» es sacīju sev.; Iedragāt flangus Ir grūti cilāt smagus priekšmetus, ja tie ir viengabala. Karā līdzvērtīgam vai

pārākam ienaidniekam ir viedi vispirms dot triecienu flangos. Ja flangi ir sagrauti, galveno spēku cīņas gars drīz noplaks. Flangiem sabrūkot, iegūtā priekšrocība tev jāizmanto līdz galam, citādi centrs no jauna nostiprināsies.

MUSAŠI. «Uguns aplis» Tie, kas labāk guļ, labāk dzīvo 28. aprīlis. Laika apstākļi pirmajā nometnē bija labi, bet deviņos no rīta savilkās mākoņi. Es gulēju cieši, bet ap pusnakti tomēr divas reizes dabūju iet sevis pēc.; Ārsts mani nemitīgi mudināja dzert ūdeni. Viņš sacīja, ka augstu kalnos cilvēka organisms strauji zaudējot ūdeni. Es jutos kā milzu varde, kas izdzer ezeru ezerus, *

Kad šerpi sešos no rīta cēlās, es izgāju no telts, lai dotos pastaigā. Kaut gan laiks bija skaidrs, diena šķita draudīga. Ap Everesta galotni kā parasti virpuļoja mākoņi, bet šorīt ap visu kalnu — Pumori, Lhotses un Nup- tse3 — galvām slīdēja gari sniega plīvuri, kas liecināja, ka tur augšā plosās vēji. Vingrināties ir vislabāk pirms brokastīm, it sevišķi, ja nekā cita nav ko ēst, kā vien ātri pagatavojamās nūdeles. Vairums grupas locekļu, kas vispirms ēda un pēc tam tūlīt kāpa ar smagām nastām uz muguras, parasti pa ceļam vēma. Es turpretī brokastīs dzēru melno tēju ar ķiplokiem, ēdu medu ar pirmklasīgu želeju un žeņšeņa saknes ekstraktu. Es parasti nelietoju vitamīnu dražejas, bet, tā kā tiku dzirdējis, ka E vitamīns esot noderīgs

augstos kalnos, ieņēmu kādas divdesmit dienā. Tā bija savāda diēta, bet vismaz labāka par «momentānajiem» rīsiem un ātri pagatavojamajām nūdelēm. Bez tam es ēdu šerpu uzturu — kartupeļus un tsamba. Rūpēdamies par to, lai man netrūktu C vitamīna, es gatavoju sev tēju krūzītē, iemetot sauju tējas lapu tieši verdošā ūdenī. Izdzēris tēju, es apēdu arī lapas, kas bija mīkstas un maigas. Es ēdu daudz jūras zāļu un kaltētu zivju; man nedrīkstēja būt joda deficīta organismā! * Es slēpoju nebrokastojis un darīju to ar lielu baudu, kaut gan sniegs bija ciets un dziļa ledāja plaisa atradās mazliet par tuvu. Bija baisi lielas Himalaju kroku veidotas sienas pakājē laisties ar slēpēm pa viļņainu sniegu un grumbuļainu ledu,

kurā vīdēja tumšzilas spraugas, taču operatori bija pacilāti, mans ķermenis man šķita viegls un es elpoju bez grūtībām. Šodien slēpošana man vedās labāk nekā pirms dažām dienām SangriLa. Muskuļu tonuss man bija labāks nekā jebkad manā mūžā. Es izjutu tādu pašu sajūsmu kā citkārt sezonas sākumā, kad jaunais sniegs tikko ietērpis manu senču kalnus Tatejamā un Hakodā Japānā. Tomēr ļoti ilgi slēpot es nevarēju, pareizāk sakot, tas nenāca par labu manam organismam. Divas stundas bija mana robeža. Darbojoties augstu kalnos, pēkšņi iestājas lūzums — it. kā negaidot būtu pagriezts slēdzis. Tu jūti, kā enerģija aizplūst no ķermeņa, ias liecina ne vien

par muskuļu, bet arī par smadzeņu nogurumu. Kad muskuļi novājinās, ari prāts kļūst slābans. * Pēc neilga snaudiena es nolēmu turpināt lēcienus, kurus biju iesācis iepriekšējā dienā. Biju pat spējīgs mēģināt «gaisa čūsku» — grūtu lēcienu, kura būtība ir noturēt līdzsvaru, gaisā ar slēpju galiem izdarot čūskveida kustības. Pat zemākās vietās tas nav viegli veicams, bet es lēcu no sešpadsmit pēdu augstuma un viegli manevrēju ar slēpēm gaisā. Es ar to nodarbojos no trim līdz pieciem bez pārtraukuma, līdz beidzot gaisā zaudēju samaņu. Lēciena laikā vienkārši aizmigu un piezemējos ar blīkšķi. Nolēmu izbeigt lēcienus. Laiks sāka noskaidroties, un mākoņi

kļuva maigi un gaisīgi, it kā no kalniem tiktu noņemti plīvuri. Atmosfēras spiediens laikam bija paaugstinājies. Dončens un Jasans jau atradās ceturtajā nometnē. Rīt mēs beidzot dosimies uz Dienvidu sedlieni. Cīnīsimies dūšīgi. Vakarā teltī es skatījos savus lēcienus videomagnetofona ierakstā. *

Smadzeņu nogurums 29. aprīlis. Pagājušo nakti pūta stiprs vējš. Slēpes, kuras biju atslējis pret telti, tika nogāztas zemē, un es izgāju laukā, lai tās noliktu drošībā. Mani satrauca šis neparastais laiks un mākoņu pūļi. Es nevarēju saprast, vai miegs man nenāk vēja auru vai kopš agras pēcpusdienas izdzertā lielā tējas daudzuma dēļ. Deviņi, desmit, vienpadsmit. Pa brīžam iesnaužos. Pusdivpadsmit. Es pazaudēju laika izjūtu, un tad beidzot pienāca rīts. Bezmiegs ir nokausējis manas smadzenes. Un šodien — ak, jā! — šodien man ir paredzēts doties uz augšējo bāzes nometni, lai sakārtotu ekipējumu. Vējš bija pārlieku stiprs. Dončenam

ar viņa grupu būs grūti darboties Dienvidu sedlienē. Palicis viens, bez virves un šerpiem, kas mani pavadītu, es izvēlējos taisnāko ceļu — nokāpu dziļā ledāja plaisā un pēc tam kāpu atkal augšā pa apledojušu sienu. Galva bija kļuvusi nejūtīga — kā no gumijas, un man trūka elpas. Pēc aptuveni piecpadsmit minūtēm panācu Išiguro un Kanau, pagāju viņiem garām un turpināju iet viens pats. Es tik tiešām jutu augstuma iespaidu. Pat mugursoma, kas svēra tikai divdesmit divas mārciņas, šķita ļoti smaga. Tomēr tas nebija nekas salīdzinājumā ar pagājušo gadu. Pērn, dienu pēc ierašanās pirmajā nometnē, es pieliku savām slēpēm roņādas, kuras tām bija pagalam nepiemērotas. Tās nomuka ikreiz, kad es spēru enerģiskāku soli vai,

pārvarot kādu šķērsli, liku slēpi slīpi. Ik pēc piecām minūtēm man vajadzēja apstāties, lai tās atkal pieliktu. Tolaik es krāvu sev uz muguras četrdesmit četras mārciņas — tādu nastu, ko pat šerpi negribēja nest. Mēģinot ar slēpēm uzkāpt Rietumu cirkā, domāju, ka nomiršu aiz piekusuma. Beidzot nometu visu savu bagāžu un streipuļodams uzvilkos līdz augšējai bāzes nometnei. Ierāpies teltī, es aizmigu un gulēju kā murmulis. Lai nu kā, es biju izcīnījis cīņu. Vēlāk es atjēdzu, ka tādā augstumā viena mārciņa uz kājām ir līdzvērtīga septiņām mārciņām uz muguras. Tas nozīmē, ka septiņas mārciņas smagas slēpes un piecas mārciņas smagi zābaki būtu līdzvērtīgi simt piecām mārciņām. Ja

vēl pieskaitītu to, ko stiepu uz muguras, iznāktu, ka es, pats to neapzinādamies, esmu uzkrāvis sev simt piecdesmit mārciņas, pie tam — 19 000 pēdu augstumā. «Ievērojot, ko esmu izturējis, man vajadzētu spēt uzkāpt Everestā bez skābekļa,» es murmināju pērn. Šogad es sacīju: «Sis ir pats labākais pastaigas ceļš, kādu vien es varu atrast visā pasaulē.» Un slāju augšup pa šo plašo balto tuksnesi starp mazām plaisām, kas draudēja pārvērsties par dziļām aizām, palaikam kādam akmenim aizsīcot un aizsvilpjot pa apledojušo nokalni lejā.

Lielāku augstumu pārvarēšana Mans garastāvoklis uzlabojās. Es nonācu plakankalnē, no kuras varēju saredzēt augšējo bāzes nometni tālu virs manis. Domādams, ka ar tik mazu nastu uz muguras es tur nokļūšu nepilnas pusotras stundas laikā, mēģināju pārvarēt attālumu ļoti ātrā gaitā. Normāli ejot, tas man rasītu trīs vai četras stundas, jo pa Ģeļam es atpūstos, erpi, kas bija izgājuši līdz ar mani, sen jau pazuda aiz muguras. Man ir ļoti savāds paradums — censties uzvarēt derībās pašam ar sevi, neatkarīgi no tā, vai runa ir par jaunu personīgo rekordu vai nav. Lielākoties šīs

derības es noslēdzu klusuciešot, tādējādi nevienam nesagādājot ar tām raizes. Bet, ja es zaudēju, tās sagādā raizes man. Todien, zinot, ka mans fiziskais stāvoklis nav no labākajiem, man nevajadzēja kaut ko tādu pasākt, taču es tomēr nolēmu censties sasniegt lielāku ātrumu. Jutos kā veca automašīna ar pārkarsušu radiatoru. Piepeši man uznāca pamatīgs vājums. Pieļāvu, ka tā ir Himalaju augsto kalnu ļaunā ietekme. Šobrīd nebija pārāk bīstami sabrukt, jo laiks pieturējās labs un priekšā un aizmugurē kāpa biedri, bet ja nu tas gadītos sniega vētras laikā vai grūtā ceļa posmā? Es tad kaut ko sapratu. Es no savas pieredzes apjēdzu, kur ir Himalaju traģēdiju cēlonis. Un tomēr es turpināju ceļu uz augšu.

Atstāt kaut ko pusdarītu — nav lāga. Biju nikns uz teltīm, ka tās netuvojās. Tā kā skābekļa man bija atlicis maz, nolēmu savu gaitu pielāgot mana organisma visnoslogotākā orgāna — plaušu — darbībai. Es sacļju: «Nu, ķermeni, vēl simt elpas vilcienu, un tu dabūsi atpūsties.» Kad esam noguruši, elpojam biežāk, jo tas dod iespēju uzņemt vairāk gaisa un līdz ar to piegādāt muskuļiem skābekli. Es pārliecinājos, ka, pielāgojot soļus elpošanas ritmam, es tik ātri nenogurstu un straujāk atgūstu spēkus. Iedams ar karavānu, es elpojot mēdzu skaļi dvest, cenzdamies sinhronizēt šos divus ritmus. Grūtos treniņos es parasti neviļus sāku šādi elpot, un, ja es dodos kalnos vai vingrinos kopā ar cilvēkiem,

kas mani īsti labi nepazīst, tie allaž domā, ka esmu piekusis jau no paša starta brīža, un noraugās manī ar izbrīnu. Protams, ir tādas reizes, kad tiešām jūtos noguris jau paša sākumā, bet neviens to nevar atšķirt no pārējiem gadījumiem.. Slēpojot es nepraktizēju pārspīlētu elpošanu, jo tā izjauc ļoti labilo līdzsvaru. Taču šodien es vienīgi taisīju lielu troksni; manā elpošanā nebija ne spēka, ne enerģijas. Man neizdevās pusotras stundas laikā sasniegt mērķi, un es to pārmetu sev. Nonācis Japānas alpīnistu kluba nometnē, kas atradās simt jardus zemāk par mūsu augšējo bāzes nometni, es pieņēmu viņu neatlaidīgos uzaicinājumus un, apsēdies uz vienīgā alumīnija krēsla, iebaudīju tēju. Es laiski sarunājos ar viņiem un, tā kā bija pienācis jau dienas

vidus, piekritu paēst lenču. Man tur kļuva tik omulīgi, ka baiļojos, vai tikai nepalikšu uz pusdienām, tāpēc nolēmu iet prom. Pateicos alpīnistiem un turpināju ceļu uz mūsu augšējo nometni. Tā atradās gluži mazā paugurā ar ļoti lēzenu slīpumu, bet es atnācu tur aizelsies.

Pārraidīšana Daudzas sajūtas tiek pārraidītas neapzināti, piemēram, miegainība un žāvāšanās. Arī īstā brīža izjūta tiek pārraidīta tādā veidā. Ja pretinieks ir satraukts un gatavs uzbrukumam, nepievērs tam īpašu uzmanību. Ietekmē viņu ar ārēju mierīgumu. Ši sajūta tiks .pārraidīta, un pretinieks atslābināsies. Tajā bridī dodies uzbrukumā no Tukšuma, neļaudams ienaidniekam no jauna sagatavoties, MUSAŠI. «Uguns aplis» Jaukas ziņas Mūsu augšējās bāzes nometnes telšu pilsētiņa man atgādināja spāņu patio jeb pils iekšējo pagalmu, ko iekļauj ledus un

sniega blāķi. Vējā plandījās Japānas un Nepālas karogi, un no maziem karodziņiem bija izveidoti aiļveida ieejas vārti. Nometnes vidū pacēlās mazs sniega altāris, un teltis bija mājīgi novietojušās ap to kā ceļos nometušies meditējoši mūki. Nometne noslēdzās ar niecīgu, no ledus bluķiem uzbūvētu mazgājamo kambari, kas atradās ārpus apļa, un vēl vienu nometnes teritorijā — mazākām darīšanām. Grupas dalībnieki nāca iekšā cits pēc cita. Uzzināju, ka mūsu Dienvidu sedlienes grupa ir sasniegusi gala mērķi. Par lielu nožēlu, es nevaru sacīt, ka tie ir pirmie japāņi, kas tur uzkāpuši; dienu pirms tam Japānas alpīnistu kluba biedri bija sasnieguši šo vietu. Es sapratu, ka mūsu vīri jau tika uzslējuši telti Dienvidu

sedlienē un pārnesuši turp visu bagāžu. Pieci šerpi bez skābekļa baloniem stiepa trīsdesmit divas mārciņas katrs. Dončens un Jasans lietoja skābekli aiz drošības apsvērumiem, bet tikai pusceļu. Tās bija patīkamas ziņas. Visi jutās priecīgi satraukti. Lūkodamies teleskopā, mēs redzējām, kā mūsu grupa jau virzās uz leju, šķērsodama Lhotses ledus sienu, un dodas pāri Dzeltenajam valnim. Uz varenās nokalnes viņi izskatījās sīkāki par puteklīšiem. Vakarā ap Pumori smaili ielejas viņā galā savilkās gubu mākoņi. Brīžiem tie izskatījās pēc dižciltīga' cilvēka sejas, bet palaikam — pēc ņirdzīga briesmoņa. 30. aprīlis. Es pamodos naktī augšējā bāzes nometnē, 21 125 pēdas virs jūras līmeņa, juzdams izsalkumu. Acīmredzot

trīs bļodiņas japāņu nūdeļu man nebija bijusi pietiekama deva. Sī diena bija domāta atpūtai un sagatavošanas darbiem, tāpēc es pēc brokastīm ierāpos atpakaļ savā guļammaisā, taču drīz vien man kļuva garlaicīgi. «Vai man vajadzētu kustēties vai palikt gultā? Kas labāk veicina asinsriti un organisma funkcionēšanu? Vai man piemetīsies augstuma slimība, ja es slēpošu pašreizējā stāvoklī, vai arī vajadzētu sākt radināties pie straujām kustībām šajā augstumā?» Brīdi padomājis par visu to, es nolēmu kustēties. Ja man neveiksies, es vienmēr vēl varēšu likties gulēt. * Sāku kāpt ar slēpēm uz pleca. Jutu

asinis kā saltu sīrupu plūstam pa dzīslām. Lai gan tas man sagādāja sāpes, es triecu sevi uz priekšu un turpināju kāpt, pielāgodams soļus elpas vilcieniem. «Neuzdod cīņu uzreiz. Nosoļo vismaz trīsdesmit minūtes,» es sacīju sev. Kad asinis sašķidrinājās, kāpšana kļuva gluži patīkama. Elpošana normalizējās. Noslēpoju visu rītu, izdarīdams lēcienus un pagriezienus par prieku operatoriem. * Dončens atgriezās no Dienvidu sedlienes ar platu smaidu uz lūpām. Nolēmu gaidīt līdz vakaram, lai noklausītos viņa stāstu. Priecīgu ziņu nojausma bieži vien ir tikpat laba kā pašas ziņas, un tā parasti ir krietni ilgāka. Pēc slēpošanas juzdamies izsalcis, es otrajās

brokastīs izēdu divas pilnas bļodiņas ēdiena un tad likos nosnausties, kā bija paredzēts, bet karstums teltī nebija paciešams. Izbāzu galvu un ķermeņa augšdaļu ēnā ārpus telts, atstādams kailās kājas iekšpusē. Gulēju ļoti labi. Pamodies vēl paslēpoju, lai radinātos pie augstuma. * Vakar trīs šerpi, Tadano un es krietni nopūlējāmies, ceļot tramplīnu. Aplūkojot to no sāniem, izskatījās tā, i1 kā man būtu jālec turpat sešdesmit pēdu un jālido tieši pāri mūsu teltij. Tā kā lielais nobrauciens vēl bija priekšā, es sev piekodināju nedarīt nekādas muļķības un nesasisties. Es vilcinājos, bet, tā kā jutos tik labi, nolēmu lēkt. Lēciens bija lielisks un tramplīns — pirmklasīgs. Pēc operatoru pieprasījuma es lēcienu atkārtoju savas

div' desmit reizes. Kādi trīsdesmit šerpi, ieskaitot Girrni Dordži un Angu Pemu, kas galīgā spēku izsīkumā tikko bija atgriezušies no Dienvidu sedlienes, lūkojās mūsos lielā izbrīnā. Arī visi Alpīnistu kluba vīri vēroja mani. Mēs ar Tadano lēcām pārmaiņus. Mums sevišķi patika lidot virs telts un skatīties uz šerpiem, kas blenza mūsos vaļā mutēm kā izsalkušas zivis. Mēs nebeidzām lēkt, līdz sākām stingt no aukstuma. Saule jau slīdēja aiz Čo Oiju ēnas. Es biju pārsteigts, ka iespēju to visu veikt 21 000 pēdu augstumā. * Vakarā mūsu teltī sapulcējās grupu vadītāji Dončens un Jasans, kā arī Amma, Hašimoto, Kotani, Kanau, Otaki, Išiguro,

Tadano, Adžisaka un es. Apbrīnojami, ka tik daudz cilvēku sagāja mazajā teltenē. Mēs klausījāmies un runājām par mūsu plāniem un līdzšinējo pieredzi. Mēs tik sirsnīgi smējāmies, ka mums sāka sāpēt vēderi. Visumā ekspedīcijas grupa bija lieliskā formā. Runājot Dončena vārdiem, tās dalībnieki bija gluži kā «plaukstošas firmas kalpotāji». Ir paisums — burāsim pilnā sparā! * 1. maijs. Pūš stipri vēji, bet debesis ir skaidras. Man sāp galva no smiešanās un neizgulēšanās. Sanākuši tik daudzi vienā teltī, mēs nodedzinājām vienlaicīgi kādas desmit sveces. Fotogrāfs Kotani, kas gulēja man līdzās, nakti vaidēja aiz galvassāpēm. Es piecēlos, bet man bija

tāda sajūta, it kā mans ķermenis būtu no māliem. Šodien es biju iecerējis izmēģināt izpletni, bet tikai ar pūlēm varēju aiziet līdz mazgājamajam kambarim. Ārsts sacīja, ka tas esot no iepriekšējās dienas pārpūles. Pēcpusdienā mēs visi skatījāmies mūsu Tokijā palikušo 'ģimeņu videoierakstus. Vislielākā piekrišana bija fotogrāfa Kotani sievas attēlam. Šerpi sacīja: «Sabu Kotani seja nav laba, sieva laba!» Ķotani, kura ģīmis bija vienīgi bārdas biezoknī grimstoši aceņu stikli, smaidīja. Doktora Jodas daiļā māsa bija otra sensācija. Domādama, ka Nepāla, kas atrodas uz rietumiem no Japānas, mudž no rietumniekiem, viņa teica: «Es ceru, ka tu

atgriezīsies ar zilacainu sievu.» Daži ekspedīcijas dalībnieki apsprieda, vai mūsu vidū ir kāda zilacaina meitene, kas būtu piemērots pāris doktoram. Doktors Joda bija tikai piecas komats divas pēdas garš. *

Dziļā plaisa nobraukšanas trasē 2. maijs. Mēs atstājām nometni, lai izlūkotu apvidu ap Bergšrundu — milzīgo plaisu Dienvidu sedlienes zaigojošās ledus sienas pakājē. Mēs bijām dzirdējuši, ka Berg- šrunds ir ļoti kails šogad, bet nevarējām iedomāties, ka ir tik ļauni. Kā nejauka atplesta mute tas bija pāršķēlis Everesta, Lhotses un Nuptses šļūdoņu pamatus. 22 425 pēdu augstumā Bergšrunda plaisa sasniedza biedējošu platumu. Tā izskatījās pēc rijīgas čūskas, gatavas aprīt itin visu, kas nokristu no debesīm vai sniegiem virs tās. Pēc ļoti nedaudzām dienām man vajadzēja pa šo

trasi laisties lejā. * Aizā sakritušās iežu masas atgādināja lielu pilsētu pēc zemestrīces. Plaisas dibens bija tumšs un dziļi iegrimis, it kā vestu uz pašas elles dibenu. «Kur lai es te tieku cauri? Apstāties pirms plaisas nebūs iespējams, pat ja atvērsies izpletnis.» Nogāzes slīpums, tuvojoties Bergšrundam, arvien pieauga. Izņemot šauru sniega strēmeli, visa apkārtne bija viens vienīgs liels, mirdzošs, pulētam tēraudam līdzīgs apledojis kalns nobraukšanai ar kamaniņām. Pat ledus cērte te neko nevarētu līdzēt. Ja es gribētu gleznā attēlot izmisumu, tad šī_būtu īstā vieta. «Atrodi vismaz kādu glābšanas maršrutu,» es lūdzos sevi. *

Izrādījās, ka ir viens ceļš cauri aizai. Zenēvas atradzes pakājē es ieraudzīju mazu, baltu plankumiņu, kas izvirzljās līdzīgi putna knābim. Balts varēja nozīmēt sniegu. Ja man izdotos iestūrēt tai apvidū un gan ar slēpju malām, gan ar izpletni nobremzēt uz baltā laukumiņa, tad es varētu pagriezties virzienā uz sniegaino nokalni ar trīsdesmit grādu slīpumu, kura robežo ar plaisas šauro kreiso pusi. No aizas es varētu izkļūt ar virves palīdzību. Citas iespējas nebija. Apsvēru arī došanos uz Lhotses pusi, bet, ievērojot vēju un bīstamos ledus apstākļus, tas šķita vēl ļaunāk. Kā gan es varēšu atrast šo mazo balto laukumiņu ■— varbūt tikai piecus jardus platu — no tūkstošiem pēdu augstuma? Uz

baltā ledāja fona tas būs kā tuksnesī no-, mesta adata. Nekāda labā izeja tā nebija, bet tomēr labāka nekā pilnīga bezizeja. Katrā ziņā tas bija lielisks šļūdonis! *

Iespiesties dzīlēs Ar to nepietiek, ka esi sakāvis ienaidnieku, ja viņa gars palicis nepakļāvīgs. Tev jāiespiežas tava pretinieka gara dzīlēs un galīgi jāsd- grauj viņš. Satriec viņu pilnīgi, citādi viņš atgriezīsies, lai tevi vajātu.

MUSAŠI. «Uguns aplis» Apmetne bīstamā augstumā 3. maijs. Es modos nakts vidū. Vienpadsmitos, vienos, divos — nevarēju gulēt — ne aiz bailēm no nokalnes, bet aiz kaut kāda nervu satraukuma. Varbūt vainīgas bija vēja gaudas ārpusē, bet varbūt arī briestošā likteņvētra, kas kauca tuvējo dienu pirmsausmas mijkrēslī. Es esmu lasījis, ka Lindbergs [4] nevarējis aizmigt naktī pirms lidojuma uz Parīzi, bet man nenāca miegs jau četras dienas pirms kaujas.

No rīta es izēdu trīs lielas bļodas ar rīsu biezputru. No pārāk lielas ēšanas kļuvu gluži miegains. Šai dienā bija paredzēta kāpšana, bet es tikko spēju pakustēties. Tomēr, kad visi sāka atstāt nometni» es vienā mirklī biju gatavs un devos prom ar ledus cērti rokās un kramponiem pie zābakiem. Šodien mēs gājām no augšējās bāzes nometnes uz trešo nometni, kas atradās 22 587 pēdas augstu. Esmu dzirdējis, ka pat šerpi, ja vioi nekad agrāk nav bijuši tik augstu, saslimst ar kalnu slimību. Uzskata, ka šis ir visgrūtāk pārvaramais augstums. Zemāk par šo punktu nebija tik ļauni, taču 22 000 pēdu tiek atzīti par robežlīniju. Dažiem sāpes bija kā elles mocības. Pat tad, ja augstuma slimība ir vieglā formā, mēdz būt tādas galvassāpes,

it kā ap galvaskausu savilktos metāla stīpa. «Nav jau tik traki,» sacīja Dončens — pārcilvēks. Pat tik sliktā stāvoklī, kādā es biju, ja vien kāpšu vienmērīgi, es kādreiz sasniegšu trešo nometni. Man izdevās visus apdzīt un nokļūt galā stundas un četrdesmit minūšu laikā, tūlīt pēc Dončena. Nejutu pat nekādu nelabumu. Apmetne atradās Lhotses nokalnes pakājē, pie apledojušas sienas, kas šķita tik trausla, itin kā jebkurā brīdī varētu sadrupt. No sienas augšas nokarājās virve. Jau doma vien, ka rīt pa to būs jārāpjas augšā, lika man sajust nogurumu. * Kad es snauzdams gulēju teltī, man atnesa skābekļa balonu ar visu ekipējumu.

Es izpētīju vinila un polietilēna skābekļa masku, kas izskatījās gluži tāda pati kā komerciālajās pasažieru lidmašīnās, un pārliecinājos, ka maska ir ļoti viegla. Man tā nebūt nebija vajadzīga, bet ziņkāre tika ierosināta. Es noregulēju plūsmu uz vienu kvartu minūtē, jo man tika teikts, ka no puskvartas līdz kvartai minūtē esot lieliska deva labam miegam. Saskaitījis pulsu, konstatēju, ka divu vai triju minūšu laikā tas no deviņdesmit sitieniem samazinājies līdz septiņdesmit. Mani mulsināja tas, ka es vienīgais lietoju skābekli, bet sacīju sev, ka tas arī ir viens no maniem pienākumiem, lai nodrošinātu ekspedīcijas izdošanos. Es aizmigu gluži nemanot un ļāvos bezsapņu miegam, kad piepeši man izlikās, it kā seja būtu pabāzta zem ūdens.

Es spēcīgi noelsos. Maska bija pilnīgi slapja, ūdens pilēja degunā un mutē. Tas bija kondensējies no manas elpas iztvaikojuma. Varena sistēma — kā radīta, lai neļautu cilvēkam aizmigt. Saniknots es norāvu masku un aizgriezu balonu.

Klintīs kāpējs amatieris izmēģina spēkus 4. maijs. Dodamies uz ceturto nometni, kas novietota 24 11-5 pēdu līmenī. Pēc sniega vētras pagājušajā naktī šerpiem klājās grūti. Sniega segas biezums nepārsniedza divas collas, bet ar grūtībām ledū izcirstie pakāpieni bija apsniguši. Kāpjot šerpiem nācās notraukt sniegu no katra pakāpiena. Turklāt sniegs lipa pie zābakiem un kramponiem, tā ka kājas varēja itin viegli paslīdēt. No šīs vietas grupā palika vienīgi Dončens, Jasans, Otaki, Išiguro un es, bez tam Dienvidu sedlienes šerpi Girmi Dordže un Angs Pema — pats spēcīgākais šerps. Astoņiem

citiem augsto kalnu šerpiem vajadzēja nest bagāžu un ekipējumu uz Dienvidu sedlieni. • Ledus siena prasīja pilnīgu uzmanības koncentrāciju.' No šī brīža kļūdīties vairs nedrīkstēja. Katra operācija —• no manipulācijām ar virv,j un ledus cērti līdz sakabei ar tehniku un drošības pamatlikumu ievērošanai — bija jāveic ar vislielāko precizitāti. Tajā pašā mirklī, kad es to nodomāju, manas cērtes gals izslīdēja no ledus un es gandrīz kritu atmuguriski. Es sāku pierast pie perpendikulārās sienas un kāpu vēl kādu stundu. Man par pārsteigumu, operatori — Otaki un Išiguro —, kas nesa neiedomājami smagās trīsdesmit piecu milimetru platformāta kinokameras, atradās augstāk par mani,

turpretī es cieši turējos pie virvēm. Viņi man vairākkārt uzsauca: «Apstājieties uz mirkli, mister Miura, mums gribētos jūs uzņemt no augšas. Smaidiet.» Laimīgā kārtā mans partneris kāpšanā bija Ģēnijs Jasans — viens no teicamākajiem klintīs kāpējiem Japānā, bet arī viņš bija pārvērties par kalnu fotogrāfu un, stāvēdams pie virves augšējā gala, fotografēja un pieprasīja, lai es ieņemtu dažādas pozas: «Mister Miura, apstājieties uz brīdi. Palūkojieties augšup. Izskatieties drosmīgs.» * Es gudroju, kas gan viņi varētu būt bijuši savās iepriekšējās dzīvēs? Piemēram, Dončens; viņš soļo, galvu pacēlis, bez virves un ir jau tālumā

pazudis skatienam. Vai viņi ir atnākuši šurp,, uz šo ledus sienu 22 000 pēdu augstumā, lai iznīcinātu mītu par Everestu? Viņi pat nelietoja skābekli. Vai viņi neelsa un nejuta sāpes? Godīgi runājot, es nekad nopietni netiku mācījies kāpt klintīs vai pa ledu. Esmu bijis daudzos kalnos, bet tie lielākoties bija piemēroti slēpošanai. Šeit es pirmo reizi sastapos ar piestiprinātām virvēm. Tagad negribēju uzdot jautājumus, jo citādi neviens nevēlēsies saistīties ar mani vienā virvē, baidīdamies, ka es panikā varētu viņus noraut lejā. * Ko pērtiķis redz, to pērtiķis dara. Es biju jaunizcepts kāpējs. Labi apsien virvi šādi — uzliec karabīni — ai, esmu to

aizmirsis. «Išiguro, vai tu man neaizdotu vienu no tavām rezerves karabīnēm?» Tad uzspraud to uz virves. Kā es to atvēršu? Apsiesim ar krāsainu lentīti, lai varētu pazīt. Šaubos, vai jebkad ir bijis tik gauss kalnā kāpējs kā es, Šai sakarā domāju, ka neviens normāls cilvēks negribēs sasaistīties ar mani vienā virvē pat uz trepēm. * Kas gan es biju savā pēdējā dzīvē? Šerpi man aiz muguras allaž runā, ka es savā iepriekšējā inkarnācijā esot bijis jetijs jeb čoti. Pēc kāda laiciņa kāpšana pa šo vertikālo sienu man šķita gluži ērta. Sākumā es biju ļoti nervozs, kāpu lielā sasprindzinājumā, stingri turēdamies virvēs, bet pamazām sāku pieķert sevi mēģinājumos pozēt, it kā es būtu augstas

klases alpīnists. Ģēnijs atbilstoši savai reputācijai bija spožs alpīnists. Pat kāpdams ar fotokameru, viņš visu darīja ātri un noteikti. Es sāku saprast starpību starp briesmām un grūtībām. Briesmas nevar pieveikt ar tehniku vai pūlēm, kad tās uzbrūk — jārīkojas. Bet grūtības var pārvarēt ar disciplīnu, kā arī apsmejot savas sirds slinkumu, jo tā cenšas izvairīties no svīšanas un ciešanām, kuras attīsta spēju. Zeme pletās plaša mūsu priekšā. Es skatīju ledainās smailes, kas mums bija likušās tik augstas, bet tagad cita pēc citas parādījās pie mūsu kājām. Es skatīju ledus sienu, pa kuru man pēc divām dienām vajadzēs noslēpot. Kas tas par cilvēku,

kurš ir ar .mieru tādā vietā slēpot? Vai viņš ir dievs? Vai vājprātīgais? Es pats sev iedvešu bijību un šausmas. Vai tā ir taisnība, ka es došos turp? Kā es jutīšos, kad šķērsošu tur to vietu? Kā es varēšu apiet tur to klinti? Ko lai es daru, lai neiekristu tajā plaisā? Lai kā es skatītos uz visu, nekas man neliekas reāls. Tas līdzinās kādas citas — tālas, tālas pasaules fantāzijai. Es turpināju kāpt. Ceturtajā nometnē trīs mazi punkti kā adatu dūrieni apzīmēja divas krokas Lhotses ledus sienas ceturtā pirksta iekšpusē. Ledainā siena stāvēja kā vertikāli pacelta roka, kura, šķiet, gribēja sacīt: «Tu nevari tikt garām!» Mūsu trīs teltis atgādināja mazas putnu ligzdiņas uz apledojušās kraujas. Tās atradās tikai dažas collas no malas un bija burtiski

pieplakušas klintij. Viens kļūmīgs solis — un tu kā akmens iegāzīsies tūkstošiem pēdu dziļajā bezdibenī — trešajā nometnē vai Bergšrundā, kurš izskatījās pēc saīguša sātana, kas žāvādamies atplētis muti. Šī pasaule nav cilvēkiem domāta.

Soļi pretim slavai 5. maijs. Skaidras debesis. Stiprs vējš. Lai neapdraudētu nedroši novietoto ceturto nometni, piesardzīgi uzsākām ceļu uz Dienvidu sedlieni. Stāvā nokalne bija grūti pārvarama un bīstama. Drausmīgs vējš pūta no augšas mums virsū sniega vērpetes un ar saltiem, cietiem kristāliem stindzināja mums sejas. Sasnieguši Dzelteno valni, mēs sastapām tur Otaki un Išiguro, kuri atkal stiepa savas kameras un fotografēja no augšas un no apakšas, — «Lūdzu, mister Miura, vai jūs nevarētu pakarāties šajā virvē?» Viņi šķita tikpat nepiespiesti, kādi viņi varētu būt kādā no Holivudas studijām. No šīs dienas mēs visi lietojām

skābekļa maskas un nēsājām līdz balonus, kā bija plānots. Mēs līdzinājāmies bērniem, kuri gaida, kad viņiem iedos cepumus. Es nedomāju, ka skābeklis kaut ko radikāli grozīja, bet tas atviegloja kāpšanu. Divi litri minūtē — tas ir divreiz vairāk, nekā mēs izlietojam guļot, bet tomēr tikai puse no skābekļa daudzuma, ko ieelpojam tajā pasaulē, kas atrodas lejā, Es jutos ļoti labi, pat labāk, nekā kāpjot 32 000 pēdu augstajā Fudzi kalnā. Mana atslābinātība izrietēja no pilnīgas koncentrēšanās galamērķim. Es neizliekos — tas ir lepnums, ko izjūt bruņinieks, izaicinādams kaut ko varenu, — tas ir samu- vaju gars.; Pasaules izcilākie cilvēki ir kāpuši šeit — Hilerijs, Lam- berts, Tenzings. Šīs ir Everesta slavas kāpnes. Pēdas uz

Ženēvas atradzes glabā sevī ceturtdaļgadsimta kāpienu liecības, Tikai nedaudzi vīri ir gājuši pa šo maršrutu virzienā uz Dienvidu sedlieni. Viņi ir atstājuši gan slavas, gan atkāpšanās pēdas. Man nenāksies atgriezties pa šo taku. Mani rīt gaida cits ceļš.

Satriekt Ja ienaidnieks ir vājš, ja viņa ritms ir gauss, ja viņš sācis piekopt izvairīgu taktiku, tad norauj viņam cepuri pār acīm un satriec viņu. Nerūpējies par viņa nākotni. Neļauj viņam atvilkt elpu.

MUSAŠI. «Uguns aplis» Pasaules augstāka atkritumu izgāztuve Sī ir Joti augsta vieta, pati augstākā apmetne pasaulē — tā atrodas Everesta kalnā, Dienvidu sedlienē, 26 000 pēdu virs jūras līmeņa. Dienvidu sedliene ir nomācoši drūma. 1952. gada rudenī šveiciešu ekspedīcija šajā vietā griezās atpakaļ, apgalvojot, ka viņi jutuši tur nāves smaku. To dēvē par visvientulīgāko vietu uz zemes. Savienoto Valstu ekspedīcija nosauca to par visaugstāko atkritumu izgāztuvi pasaulē. Lai nu kā, es

biju gluži priecīgs, ka tajā nokļuvu. Kaut gan es nekad agrāk nebiju bijis Dienvidu sedlienē, izjutu nostalģiju, ko jūt svētceļnieki, kad viņi beidzot sasniedz apsolīto zemi. Vējam gaudojot, es devos klaiņo jumā pa sedlieni, « Patiesi, tā bija visaugstākā atkritumu izgāztuve pasaulē. Tur bija lērums pagātnes ceļotāju atstāto drazu: starp akmens bluķiem mētājās skābekļa baloni, kuru manometru bultiņas rādīja nulli, virvju un apģērbu gabali, sa- driskātu telšu atliekas, kas vēl joprojām plandīja vējā. Petrolejas krāsniņas, veci raidītāji, sveces, parkas, maskas — es nesaprotu, kā visas šīs lietas te noturējās nemitīgajā vējā, bet te tās gulēja, cieši piekļāvušās klintīm.

Drīz mūsējās tām pievienosies. « Mūsu telts, kas tika uzslieta tikai pirms nedēļas, varēja kuru katru brīdi sagrūt. Negantā vēja pluinīta, tā plivinājās kā papīra pūķis lidojumā. Es noņēmu skābekļa masku, ko valkāju jau, kopš atstājām ceturto nometni. Tā kā man vajadzēja sasprindzināt visu uzmanību, lai turētos pretim viesulim līdzīgajam vējam, es nevarēju saprast, vai es ciešu no skābekļa trūkuma vai ne. Man prātā neienāca, ka skābekļa daudzums šeit nepārsniedza vienu trešo daļu noNtā daudzuma lejā. Es elpoju šo reto gaisu bez maskas, bet nejutu starpību. Aiziedams no bāzes nometnes, jokodamies dižojos, ka, sasniedzis Dienvidu sedlieni, nostāšos uz galvas.

Tas, pro- dams, bija iespējams, taču vējš būtu mani triecis pret klintīm un aizpūtis pāri to malai. Es izrakņāju atkritumus ap telti, domādams, ka tur vēl būs kaut kas noderīgs. Neatradu neko tādu, ar ko varētu palepoties, bet es gan laikam biju visaugstāk uzkāpušais atkritumu vācējs pasaulē. Protams, visus kaut cik vērtīgos priekšmetus jau bija pievākuši par mums pārākie atkritumu vācēji — šerpi. Viņi bija izrevidējuši šīs kaudzes pirms pieciem gadiem, kad atradās te ar amerikāņu pētniekiem.

Drazas saulrieta Mani mazliet mulsina tas, ka es biju vairāk aizņemts ar rakņāšanos atkritumos nekā ar lieliskās ainavas vērošanu. Izņemot Everestu, visi kalni, kuros lūkojoties augšup mums kakli kļuva stīvi, tagad atradās zem mums. Mēs gandrīz vai varējām pieskārties to virsotnēm, taču daudzas no tām jau bija paslēpušas savas galvas mākoņos. • Saulriets kavējās. Tā kā mēs bijām tik augstu, — tuvu pasaules jumtam —, mēs varējām redzēt, kā saule noiet turpat pilnu apli, pirms tā pazūd aiz apvāršņa. Krēsla pletās pār mākoņu jūru apmēram līdz astoņiem, kad beidzot satumsa. Līdz

tam es klaiņoju apkārt. Kalnu fotogrāfi — Ģēnijs Jasans, Otaki un Išiguro — arī bija tur un fotografēja saulrietu no pasaulē visaugstākā «skatu torņa». « Vējš auroja un plosīja telti. Šerps Angs Pema kausēja sniegu vakariņām. Dončens, Kato un šerps Girmi Dordže nebija atgriezušies no sava pārgājiena, kura mērķis bija sagatavot starta vietu nobraucienam. Tā kā man nebija ko darīt, es varēju veltīt vairāk laika veco lietu caurskatīšanai. Beigās es apgriezu otrādi visus klinšu bluķus, vākdams nomestus dzelkšņus, lidz biju pārliecināts, ka neesmu nevienu palaidis garām. Man krietni paveicās. Vēlāk es tos izdāvāju saviem kolēģiem un draugiem kā piemiņas lietiņas. Man radās doma paņemt

līdzi arī tukšos skābekļa balonus, taču, svērdami piecpadsmit mārciņu katrs, tie bija pārāk masīvi un smagi. Es, iespējams, esmu pats lielākais laimes putns, kāds vien ir uzrāpies Dienvidu sedlienē. Kas zina, varbūt mani par apkārtnes aptīrīšanu būtu uzteikuši pat Himalaju apvidus sanitārā pārvalde. Negribu lielīties, bet visas šīs darbošanās laikā es nemaz nelietoju savu skābekļa balonu. Un es nebiju vienīgais. Dončenam pietrūka skābekļa, kad viņš bija atceļā pēc divsimt pēdu garas resnas virves nostiprināšanas rītdienas starta vietā. Viņš atgriezās pēc tam, kad bija kāpelējis pa klintīm 26 000 pēdu augstu bez jebkādām grūtībām, un pats brīnījās par sevi.

Iepūsts Tibetā Tibetieši saka, ka gaiss te esot kaitīgs. Par laimi, tas nenodarīja neko ļaunu nevienam no mums — pieciem grupas locekļiem, kuri pavadīja te pirmo nakti. Skābeklis palīdzēja, bet es pieļauju, ka mēs būtu izturējuši arī bez tā. Serpi bija neticami stipri. Varbūt viņi vēlāk sūrojās, bet visu ceļu viņi gāja bez skābekļa, nesdami trīsdesmit līdz četrdesmit piecas mārciņas smagas nastas. Turēdams prātā sava paša pieredzi, es nesapratu, kā viņi to spēja; viņi darīja savu darbu ar milzīgu piepūli. * Mēs mēģinājām uzturēt radiosakarus ar citām nometnēm, bet vējš bija tik stiprs,

ka neko nevarēja sadzirdēt. Turklāt būtu pārāk apgrūtinoši piegādāt mums kādu priekšmetu, ko mēs varējām būt aizmirsuši. Runājot mikrofonā, mums vajadzēja noņemt skābekļa maskas, un mums aizrāvās elpa, jau mēģinot vien pakliegt. Pat sarunāšanās ar kādu, kas stāvēja pavisam blakus, bija pārlieku smags uzdevums. Es izslēdzu savu uztvērēju. Mēs neuzturējām nekādus sakarus līdz nākamā lita pulksten astoņiem griezīgā vēja dēļ; pie tam nākamajā rītā visi gulēja ilgi. Neviens pat neizlīda no savas guļvietas līdz sešiem trīsdesmit. Vēlāk mēs uzzinājām, ka bāzes nometnes ļaudis bija nopietni noraizējušies par mums un prātojuši, vai tikai Dienvidu sedlienes grupa nebūšot

iepūsta Tibetā — ar visām teltīm, nastām un pārējo. Neko nezinādami par visām šīm raizēm, mēs — pieci japāņi un divi šerpi — jutāmies gluži apmierināti, dzerot ovaltīnu [5] , ko varbūt bija atstājusi pēdējā indiešu ekspedīcija. Tam vajadzēja būt vismaz piecus gadus vecam, bet, ja tas piederēja šveiciešu ekspedīcijai, tad tā vecums tuvojās divdesmit gadiem. Dončens meklēja spēļu kārtis. Viņš pat aizgāja uz blakus telti, saukdams: «Kur ir kārtis?» Bet viņš nevarēja tās atrast. Dončens no tiesas sabēdājās; viņš gribēja uzstādīt rekordu — spēlēt azarta spēli visaugstākajā vietā pasaulē. Šie cilvēki — viņi, iespējams, spēlētu kārtis pat uz mēness. *

Vakariņās mums bija biezputra; es izēdu divas lielas bļodas un piekodu brūnaļģes un marinētu zivi. Tad es apēdu vēl vienu porciju, lai man nebūtu nakts vidū jāmostas aiz bada sajūtas. Es pavaicāju, vai nav kas labāks, bet, patiesi, ja uzturs te būtu pārāk labs, mēs varbūt nemaz netiektos atgriezties tajā pasaulē, kas atrodas lejā. Jo sliktāk garšo ēdiens un jo vairāk ciešanu mums jāiztur, jo laimīgāki mēs. būsim, atgriežoties mājās. Tā kā grozīt ēdienu karti nebija mūsu spēkos, es vienkārši mainīju savu attieksmi un pārstāju gausties. Saņem to, kas pieejams; neko citu darīt nevar. Dažas paukošanas skolas uzskata, ka skatienam jābūt pievērstam ienaidnieka zobenam. Citas apgalvo, ka jāskatās uz rokām. Vēl citas — ka uz seju, uz kājām

un tā tālāk. Ja tavas acis būs pievērstas kādai vienai vietai, tavs gars vaT samulst un stratēģija var tikt izjaukta. Kaujas laikā nevajag acis pievērst sīkumiem. Skatienam jābūt plašam, tāli notikumi jāredz tā, it kā tie būtu pavisam tuvi, un tuvie — it kā tie būtu tāli. Ūztvtre un skatiens — tie ir redzēšanas mehānismi. Uztvere ir stipra; tā var Izprast pretinieka noskaņojumu, notikumu plūdumu un ritmu. Skatiens ir vājš; tas tikai ziņo par pārmaiņām ārējā izskatā. Apgūstot stratēģijas Metodi, tiklīdz tu iemācīsies saskatīt sava pretinieka garīgo svaru, tu viegli varēsi novērtēt viņa zobena ātrumu un pozīciju. Apvaldīts pavēlniecisks gars gādās par to, lai tava īstā brīža Izjūta būtu nevainojama.

MUSASl. «Vēja aplis» Tā diena ir klāt 6. maijs. Dienvidu sedliene. Bija nolemts, ka pirms rītdienas lielā nobrauciena man labi jāatpūšas. Šonakt atkal bija stiprs, aurojošs vējš, tāpēc es ieņēmu dažus miega zāļu graudiņus. Tā bija tikai puse no parastās devas, bet, tā kā es šīs zāles nekad nebiju lietojis, gulēju kā nosists. Šerpi žēlojās, ka viņiem pagājušajā naktī bijušas galvassāpes. Es nevarēju atrast aspirīnu un iedevu viņiem šos pašus graudiņus, teikdams, ka tas ir labs līdzeklis. Šerpi gandrīz vai uz vietas saļima. Nekad neesmu pieredzējis spēcīgāku

vēju nekā šis. Pat pierimis, tas trieca telts sienu man sejā. Brīžiem vēja stiprums mazliet noplaka — varbūt arī tas reizēm piekūst. * Mana skābekļa ierīce darbojās labi. Tikai vienreiz naktī tā aizsērēja. Ģēnijs nomurmināja: «Ja ir noplūde, tu tikai padauzi pāris reizes.» Tad viņš ar lielu atslēgu pievilka ciešāk uzgriezni, kas savienoja reduktoru ar balonu. Un nekādu problēmu vairs. * Vējš vēl joprojām nebija pietiekami norimis, lai mēs varētu darboties ārā. Es teltī pārbaudīju izpletni, skābekļa balonu, ķiverē iemontēto uztvērēju, slēpju zābakus, nūjas un slēpes un katram gadījumam uzasināju slēpju malas. Visu to

jau reiz biju paveicis augšējā bāzes nometnē, bet es gribēju būt divkārt drošs. Es pamanījos pabeigt visus darbus, ar slēpju nūjām nepārdūris telts drānu. Ģēnijs sēdēja ar greizu smaidu muskuļotajā sejā un fotografēja mani. Es vēl padzēru ovaltīnu. 26 000 pēdu augstumā tas garšoja labi. Kad es pavaicāju, kur varētu dabūt vēl, kāds man atbildēja: «Varbūt Indijā.» Šķita, ka būtu pārāk apgrūtinoši aiziet uz turieni, lai nopirktu to rītdienai. Es Izņēmu no savas bagāžas dažus smalkus japāņu dvieļus, kurus biju tur ielicis pirms aizbraukšanas no Japānas un sacīju: «Tas ir no Japānas kalnu dieviem.» Tad es uzrakstīju angliski un japāniski: «Japānas slēpotāju ekspedīcija uz Everestu» un ierakstīju visu šerpu un

grupas locekļu vārdus. Pēc tam izņēmu sešas collas platu un astoņas collas augstu spoguli — mazliet par lielu, lai to stieptu kalnos, bet ļoti labu, «Džomolungmal, dievietei, pasaules mātei, nekad nav bijis spoguļa. Manuprāt, viņai kā sievietei vajadzīgs spogulis. Es ceru, ka viņa priecāsies par šo dāvanu.» Es izgāju laukā trakajā vējā. Telts priekšā atradās masīvs laukakmens; es salasīju klints bluķus un uzbūvēju piramīdu. Starp klinšu bluķiem es novietoju spoguli tā, lai varētu saredzēt tajā atspoguļotu kalna galotni, un noliku dvieli līdzās. Es nospriedu, ka ledus cērte man vairs nebūs vajadzīga, jo es slēpošu lejā, tāpēc iespraudu to starp klinšu bluķiem un piesēju pie tās Japānas, Nepālas un mūsu slēpošanas ekspedīcijas

karogus. Nespēju paredzēt, vai tie noturēsies vairāk par pusgadu šajā vējā. Kad karogi tur tik jautri plīvoja, man bija tāda sajūta, it kā es būtu pabeidzis svinīgu ceremoniju. Man būtu vajadzējis atnest šurp kādas lietas, kas piederējušas mirušajiem šerpiem. 3a es Iešu bojā, šis būs mans kaps. Es atjēdzu, ka daru visu to bez skābekļa. Dīvaini, ka tas man neprasīja nekādu piepūli. Drošības labad atgriezos teltī, lai ieelpotu mazliet skābekļa. Palūdzu šerpam Angam Pemam, lai viņš pēdējā posmā panestu manu ekipējumu. Dončens un Girmi Dordže jau bija aizdevušies prom uz nobrauciena starta vietu. « Maniem senčiem dzīve bija upe —

bez sākuma un gala. Ikviena realitāte — ikviens cilvēks, koks, kalns vai olis — bija burbuļi šai upē. Katrs no tiem uz mirkli iezaigojās dienas gaismā, papeldēja kopā ar saviem biedriem, tad atkal nozuda straumē. Jauni burbuļi uzradās un savukārt tika ierauti plūsmā. Tieši no šī Šinto Visuma pamatojuma tad arī ir radusies bušido — karotāja Metode. No nāves nav jābaidās. Cēla nāve mākslinieciski summē un vainago cilvēka dzīvi. No negodīgas un apkaunojošas dzīves ir jābīstas daudz vairāk nekā no nāves, ejot taisnīgu un pareizi izvēlētu ceļu. « Slēpošanas augstuma rekords «Ja es vispār laidīšos ar slēpēm lejā,» es nodomāju, «tad tikai no vairāk

nekā 26 000 pēdu augstuma.» Es ieraudzīju sev priekšā brīnišķīgu nokalni, kas virzījās tieši zem Everesta dienvidu smailes, «Nepalaidīsim garām šo iespēju — izdarīt to bez skābekļa balona.» Uzvilku savu sacīkšu tērpu, itin kā gra- sītos nobraukt no gluži parasta kalna, un devos uz dienvidu smailes pusi. Vējš bija varen stiprs, Parastā slēpošanas' nokalnē paceļamais lilts tiktu slēgts tādā vētrā. Pat paiet varēja tikai ar grūtībām. Slēpes man uz pleca draudēja noraut mani lejā, it kā tās būtu buras. Es tās nesu ar abām rokām cauri vēja brāzmām, pāri Dienvidu sedlienes klinšainajai virsmai, iedams dienvidu smailes sniegotās nokalnes virzienā. Gaidīju, ka tur būs

ledus, bet atradu labu sniegu. Tas, protams, bija krietni ciets — ik uz soļa vajadzēja zābakus cirst dziji un cieši sniegā iekšā —, taču slēpot pa to varēja. Es uzkāpu vēl savas tūkstoš pēdas augstāk; virs šis vietas bija zils ledus. Es Joti uzmanīgi pieliku slēpes, lai vējš mani nenopūstu vai arī lai slēpes neaizslīdētu prom. Uzmetu īsu mirkli Makalu iesārtajai smailei. Tibeta bija nogrimusi mākoņu jūrā. Vējš mani pastūma pāri robežai un iepūta Tibetā. 26 516 pēdu līmenī es izdarīju apmēram piecus lielus pagriezienus un tad aizslēpoju uz Dienvidu sedlieni, uzmanīdamies, lai nepaslīdētu uz drū- pošajām klinšu radzēm. Gluži kā bērni, kas, pārāk ilgi rotaļājušies, steidzas mājup, mēs

devāmies ceļā uz starta vietu. Es neuzliku kramponus, paļaudamies uz Ģēnija noslīpēto tehniku. Man tikai reizi paslīdēja kāja, pirms mēs nonācām tur, kur stāvēja Dončens un Girmi. Bija jau pēcpusdiena. Es dzirdēju uztvērējā Ammas balsi sakām: «Pašreiz divi cilvēki — nē, vēl viens — trīs cilvēki sākuši nokāpt no sedlienes.» Palūkojies augšup, es ieraudzīju Angu Pemu, kas nesa izpletni, un Otaki, un'Išiguro nākam lejā mums pretim. * Mēs stāvam kopā uz šauras maliņas. Niecīgā platfor- miņa, ko mēs ar savām ledus cērtēm esam izgrebuši stāvajā, ar sniegu pārklātajā nokalnē, draud sabrukt zem mūsu svara. Mēs ar virvi esam sasaistījušies kopā, lai kāds nepaslīdētu.

Ja es nogāzīšos, tās būs beigas — 3000 pēdu garš vertikāls kritiens Bergšrundā. Es kaut kā, pīdamies drošības virvju mudžeklī, piesprādzēju sev izpletni. Tam ir kādas septiņas siksnas, bet, tā kā es mēnešiem esmu vingrinājies to sasprādzēšanā, daru to samērā ātri. Cimdos manas rokas darbojas pārāk neveikli, tāpēc es cimdus atdodu Angam Pemam, lai vējš tos neaiznestu, un daru visu kailām rokām. Lai piepūstu aizsargjaku, tikai jāpapūš caurulē, kas atrodas man uz krūtīm. Iespējams, aiz nervozitātes es nekādi nevaru savienot uztvērēja vadus. Ir auksts, un pirksti līp pie metāla; es grābājos divas vai trīs minūtes, Piepeši notiek savienojums. *

Uztvērējs krakšķ ķiverē. Kad es biju Sangri-La, dzirdēju Ķīnas pārraides; cerams, ka šeit tas neatgadīsies. Liekas, ka viss ir kārtībā. Skābeklim ir labs spiediens. Sajā augstumā tā pietiks divdesmit minūtēm. Man neveicas ar maskas pievienošanu skābekļa balonam, bet tajā brīdī, kad es atslābinos, tā pieslēdzas. Es prātoju, kā gan vējš mainīsies tuvākajās minūtēs. Mans saprāts ir kolibri, kas lidinās virs sapņu un vajadzību mežģa. Ievērojot manu ilggadējo praksi, es biju domājis, ka pielikt slēpes man būs viegli, taču šajā šaurajā sniega terasē slēpes tiecas noslīdēt, un, kad es noliecos, plecs atduras pret augšuptraucošās nokalnes stāvo sienu. Es nespēju pakustēties, it sevišķi pēc tam, kad esmu

piesprādzējis izpletni. Girmi pietur manas slēpes, kamēr es taustīdamies ievietoju tajās zābakus. Metāla sprādze piekļaudamās noklikšķ ar tvirtu, iedrošinošu skaņu. Es uzmaucu izpletņa atvērējauklu uz labās rokas īkšķa, iepriekš izvēris to cauri labās nūjas siksnai. Ja tā nobraukšanas laikā noslīdēs, izpletnis neatvērsies. Es sagrābstu kreiso nūju un nolaižu ķiveres sejsegu. Caur vadības centru līdz manim nonāk ziņojumi, ko pārraida bāzes nometne, trešā nometne, ceturtā nometne un pats vadības centrs; viņi informē par vēja ātrumu un virzienu, bet nav nekādas iespējas uzzināt, kāds vējš pūš uz paša nobraucamā ceļa. «Labi, viss kārtībā…» Es lūdzu Ammu, kas atrodas vadības centrā, lai

viņš nolasa nepieciešamo pārbaužu sarakstu. Domāju, ka viss jau paveikts, bet kaut ko biju aizmirsis — aizsprādzēt ķiveri zem zoda. Darīts. Visa šī sagatavošanās kopumā aizņēma trīsdesmit minūtes.

Pēdējais cēliens Novērojot vēju, es redzu, kas ir palicis no tvaika strūklas, kad tā ievirpuļojusi dienvidu sienā. Ja man mugurā pūtis šis vējš, izpletnis tiks saplacināts. Tas atvērsies tikai tādā gadījumā, ja vējš grozīsies un sāks pūst kalnup. Vai izpletnis tiešām atvērsies? Vai kāds jebkad ir mēģinājis atvērt izpletni 26 000 pēdu augstumā, laižoties ar slēpēm? Es netiku pie jautāšanas. * Es zinu, ka Jau pie paša starta nokalne būs ļoti stāva un viltīga. Es tagad zinu, kāpēc Everestā kāpēji izvairās no šī maršruta. Tas ir īsākais ceļš uz Dienvidu sedlieni, bet kāpjot tur nav kur atpūsties.

Tā ir ledus plāksne, kas traucas lejup — milzīgā plaisā. Pusceļā, pie šauras piltuves, ko veido Ženēvas atradze un klints izvirzījums dienvidu sienā, es redzu iespaidīgu nokritušu akmeņu sablīvējumu. Tur izskatās gandrīz vai bezcerīgi. Man jātiek kaut kā cauri. « Es redzu vadības centra telti pie savu zābaku purniem — tā izskatās kā dzeltens sinepju graudiņš. Tur ir jābūt operatoram Kanau ar 1600 milimetrīgo telefotolēcu, taču es šaubos, vai viņš mani redz. Lai dotos vēja brāzmā no dienvidu sienas, es pavirzos kādus trīsdesmit jardus pa kreisi, tuvāk Lhotses pusei. Redzu plānu mākonīti ceļamies augšup pa nokalni. It kā nolīdzsvarots, lai vērotu šo nobraucienu, Everests peld vientuļš pa

mākoņu jūru, kas klājas visapkārt līdz pašam Indijas okeānam. Es nolemju, ka mans vienīgais signāls ir startēt. Uz priekšu! Slēpes klab ufc vēja izvagotā ledus. Tās lēkā un vibrē arvien spēcīgāk, taču manas kājas neitralizē šos triecienus. Pieaugot ātrumam, mani ieskauj klusums.. Es nedzirdu rēcošo vēju, kā tas bija Itālijā, kad es drāzos ar 107 jūdžu ātrumu stundā, vai šāvos lejā no Fudzi kalna galotnes. Esmu viens bezskaņu pasaulē. Tā kā gaiss ir tik rets un vējš pūš man mugurā, es nejūtu neko, traukdamies kā raķete cauri tukšumam. Pēc aptuveni sešām sekundēm es sasniegšu ātrumu starp 110 un 125 jūdzēm stundā. Vēl pirms tam man jāparauj izpletņa atvērējaukla. Uz šī ledus ar slēpju

malām nevarēšu nobremzēt. Izpletnis ir mana vienīgā cerība. Es raustu auklu un bažīgi gaidu, kad izpletnis izplauks man aiz muguras. Laiks stājas, tapdams par vaidu. Tieši tad, kad sāku krist izmisumā par to, ka jau pēc sekundes es zaudēšu kontroli pār ātrumu, sajūtu pazīstamo rāvienu. Parasti, izpletnim atveroties, man liekas, it kā kāds mēģinātu mani aizvilkt no nokalnes, bet šoreiz pēc pirmā trieciena pretestība ir ļoti maza. Vai vainīgs būtu vējš vai retinātais gaiss? Nekas izpletni neaiztur. Bez kādas jēgas tas velkas man nopakaļ. Es pagriežos pa labi, dienvidu sienas virzienā, kur izpletnis varētu iekampt gaisu — taču ātrums, šķiet, nemainās.

Pagriežos pa kreisi — uz Zenēvas atradzes pusi. Nekā. Es laižos lejup, brāzdamies caur šo bezgaisa pasauli. Es izmisīgi mainu virzienus, meklēdams vēju. (Man vēlāk stāstīja, ka pa šo laiku vadības centrā Amma ziņojis: «Miura turpina visai sarežģītu nobraucienu.» Diez vai! Es bezcerīgi pūlējos noregulēt bremzēšanas sistēmu.) Es grozos te uz vienu, te uz otru pusi, mēģinu laisties sānis pa diagonāli un pat taisni — pēc sniega arkla principa, bet nekas nelīdz. Pūlos bremzēt ar slēpju malām, bet ikreiz virsroku gūst ledus; manas slēpes tur savā gūstā ātri skrejošs sniega vilnis, kas rauj mani tieši lejup. Mans ātrums ir daudz par lielu. Pēc apmēram trīsdesmit sekundēm es saprotu, ka visas pūles nobremzēt ir

veltīgas un ka man neizbēgt no ļaunās, tur lejā, aizā, paslēpušās nāves skavām. Mazais, putna knābim līdzīgais glābšanās ceļš ir neaizsniedzams. «Pamēģināsim pa kreisi no Zenēvas atradzes. Kā būtu ar Lhotses alpīnistu maršrutu? Ko es iesākšu ar šo draudīgo ledus sienu? Ir jābūt, kādam ceļam!» Es pilnīgi nevaldu pār savām domām, bet iekšējais Sargs paliek vēss un nelokāms. No atradzes izejas stiepjas vienīgi vizošs ledus, ko pat tērauds nespēj iedragāt. Es nejaudāju regulēt slēpju virzienu. Vienīgais glābiņš varētu būt, ja nokļūtu uz sniega strēmeles, pat ja zem tās atrodas plaisa. Uz kādu laiciņu esmu sācis pieļaut, ka izkļūt dzīvam no šīs situācijas nav iespējams. Dzīvnieciskie instinkti manī šausmās gaudo, turpretī prāts gaida

brīnumu. īsā spilgtā atmiņas uzplaiksnījumā es atceros mana senča Aradžiro Miuras seppuku. Tairas karapūļi bija uzvarējuši, un Miuru dzīvi palikušie prinči nakti ar sievām un bērniem bēga uz ziemeļiem. Taču Aradžiro bēgšana bija tikpat nepieņemama kā sakāve, tāpēc viņš uzšķērda sev vēderu. Stāsta, ka nāves agonijā viņš atrāvis sev galvu ar tādu sparu, ka tā aizlidoja pa gaisu un ietriecās kokā, kurā viņa zobi dziļi ieko- dās un vairs neatlaidās. Galvaskauss tur palika trīs gadus, līdz kāds budistu priesteris to atbrīvoja no ciešanām un nedzīvā čaula norībēja zemē. Kad brāžos Bergšrunda virzienā, mani pilda izmisuma vīzija: nāves agonijā es iekodīšos žokļus atplētušajai nāvei

lūpā. Uguns pret uguni, ledus pret kaulu, es atņirgšu savus ilkņus un ieurbšos ar tiem šļūdoņa plaisas malā. Esmu divās minūtēs nobraucis vairāk nekā 6000 pedu. Šai pašā brīdī viena no manām slēpēm aiz kaut kā aizķeras. Dažas sekundes pirms tam, kad mans ķermenis atsitas pret ledu, es nodomāju: «īstais laiks krišanai!» Tad jūtu, ka mugurai kļūst auksti. Kājas vairs nebalsta mani, bet gan skrāpē nokalnes ledu. Mani pārņem liela vienaldzība, it kā es slīktu bezcerības jūrā. Es neko nespēju darīt. Līdz šim brīdim ar kājām un slēpēm pūlējos cīnīties pret ledus, sniega un klinšu viļņiem. Nu vairs nav nekā, ar ko karot. Manam ķermenim strauji slīdot pa nokalni lejup, es jūtu, ka divas varenas rokas tur mani

ciet. Rodas atvieglojuma sajūta, un es ar visu dvēseli ieeju kaut kādā varenā plašumā.

Nāve Es kritu — krītu — bija kāda vieta, kur man vajadzēja nokļūt. Tā ir tā pati, kurp es dodos tagad. Es nezinu, kur tā atrodas, bet nu es varu"turp iet. Man neliekas, ka es mirstu. Tas izklausās jocīgi, bet ir ļoti dīvaini gaidīt, zinot, ka tu ej, ka tas ir tavs neizbēgamais liktenis. Šai brīdī, .nezinu — kāpēc, nāves pamodinātā acumirklīgā ziņkāre manī izzūd. Uz manu saprātu nevar paļauties, tas ir jau uzdevis, bet kāda dzirksts manī vēl cīnās, lai izbēgtu no nāves saltā tvēriena. Ar labo roku es paceļu izpletņa auklas un raugos nekam nederīgajā košajā čaulā man aiz muguras, domādams: «Cik skaisti.)? Bet es traucos tikpat ātri kā lidz šim.

Vaicāju sev, cik ilgi tas vēl turpināsies? Liekas, ka pagājis jau tik liels laiks. Esmu kā pazudis šai vientuļajā pelēcībā. Prātoju, ko gan varētu nozīmēt — būt dzīvam? Vai tas ir bijis sapnis? Tagad vairs nav svarīgi. Mirt šobrīd vai mirt sešdesmit vai astoņdesmit gadu vecumā ir viens un tas pats. Vienalga, es zinu, ka tas viss ir sapnis. * Pēkšņi man ceļā gadās akmens. Blīkš! Laiks sagriežas un apstājas. * Es viegli pieskaros sniegam — vispirms ar roku, pēc tam ar galvu, divas vai trīs reizes iegremdēdams to sniegā. Jūtu kaut ko ļoti siltu, nostalģisku. Sīka balstiņa manas sirds kaktiņā čukst:

«Varbūt ir noticis brīnums un es esmu glābts.» Nekam šai pasaulē nav vērtības bez Dieva esamības; ja es pārradīšos dzīvs, tas būs noticis pēc kāda gribas, kādas augstākas varas gribas. Vai šajā pasaulē ir kaut kas, pie kā man atgriezties? Vai lai es atgriežos un savācu savas atliekas, kuras Dievs ir saglabājis? Vai man ir jāmeklē mana atlikusī dzīve? Dažas nākamās dienas es mitu mijkrēsli. Grupas dalībnieku pirmais sajūsmas un apsveikumu vilnis pārskrēja man nemanot kā pilnai glāzei pāri plūstošs ūdens. Čaula, kurai vārdā Miura, ir nāves iztukšota un aprīta. Tas, ka šī čaula atkal piepildījusies ar dzīvību un draudzību, likās pārak pārsteidzoši, lai tam noticētu. *

Tukšuma gars nav nekas. Tas nav Iekļauts cilvēka zināšanās. Zinot esošas lietas, tu vari uzzināt par neesošām. Tas ir Tukšums. Ļaudis domā, ka tas, ko viņi nesaprot, ir Tukšums. Taču tas ir pašapmāns. Apgiistot stratēģijas Metodi, tie, kas mācās karot, domā: viss, ko tie nesaprot savā arodā, ir Tukšums. Ari tas nav īstais Tukšums. Nolīdzsvarojis savu garu, spodrini sirdi un prātu un asini uztveri un redzi. Kad tavs gars ir pilnīgi noskaidrojies un apmulsuma mākoņi izklīduši, tad ir iestājies īstenais Tukšums. Pirms tu esi apjēdzis -Metodi, vai nu ar budisma, bu&ido vai veselā saprāta palīdzību, tev var likties, ka pasaule ir

nepareizi iekārtota nekārtībā. Ar atklātību kā pamatu un tavu paša patieso garu kā Metodi izmanto stratēģiju atvērti un pareizi visās lietās. Tad tu skatīsi pasauli kā vienu veselu un, uztverot Tukšumu kā Metodi, tu uztversi Metodi kā Tukšumu. Gudrībai ir esamība, principam ir esamība, Metodei ir esamība .,. gars ir visuaptverošs tukšs aplis.

MUSAŠI. «Tukšs aplis» Esmu dzīvs Mēs lidojām uz Katmandu, atstādami Himalaju smailes aiz mākoņu blāķiem. Gandrīz visi snauda, jo bija pārguruši pēc aizvadītās nakts, kad pār mēru tika lietoti raksi un čarig un visi spēlēja dobon līdz rītam. Lidmašīnā bija Dončens, Ģēnijs, Zīnaija, Kanau un Otaki. Viņi visi vai nu miegojās, vai vēroja ainavu. Es priecājos, ka esmu dzīvs. Ja es būtu nomiris, tad vis neatrastos te, lai snaustu vai klausītos lidmašīnas dūkoņā, vai izjustu, ka mēs esam paveikuši kaut ko tādu, ko daudzi mūsu draugi augstu novērtēs. Mēs nokjuvām Katmandu stundu

vēlāk, nekā bijām plānojuši. Debesis klāja biezi mākoņi, un mēs metām likumu, lai neiedrāztos kalnos. Lidosta izskatījās kā mazs lidmašīnu bāzes kuģis. Beidzot es biju atgriezies cilvēku pasaulē. Mūs apsveica kādi desmit pasaules preses reportieri ar aparātiem. Viņu vidū atradās arī tie divi Ķīnas žurnālisti — viņi plati smaidīja. Kāds aplika man ap kaklu Nepālas nacionālo ziedu vītni. Mēs pavadījām krietnu stundu pūja vidū, bet pēc tam visi patvērāmies zem lidmašīnas spārna, lai glābtos no karstās saules. Ikviens klausījās šai savādajā cilvēkā, kās bija atgriezies dzīvs un runāja par noslēpošanu no Everesta. Man nebija daudz ko sacīt. * Izcilais kalnos kāpējs Vilfrīds Noiss

reiz sacīja, ka briesmas ir izaicinājums vīrieša personībai — iespēja padižoties. Vai tāpēc mēs stiepām visu ceļu augšup trīsdesmit piecu milimetru platekrāna kinokameru, kas ir tik smaga kā mazs lielgabals? Briesmu bija daudz, un mēs tās nofiksējām. Mēs varam atskatīties uz sevi un pārliecināties, ka neesam bijuši pārlieku pieticīgi. Ja ir kaut kas, ko cilvēks spēj paveikt, pat draudot briesmām, kāds no mums to mēģinās izdarīt. Tie, kuriem nepiemīt šāda tieksme, var novērot gūtos panākumus un vai nu atzīt tos par labiem, vai neatzīt, bet fakts paliek nemainīgs: mūsu vidū vienmēr atradīsies tādi, kas gribēs riskēt. » Daži cilvēki domā, ka iepriekš izplānotas laulības ir drošākas un ka

pašam atrast partneri ir bīstami. Japāņu vecākā paaudze parasti iesaka plānotās laulības, bet jaunatne metas mīlas okeānā uz savu roku un izaicina haizivis, Jaunībai jāļauj, lai asinis virmo, un jāiedrošinās sapņot par varoņdarbiem. Normens Meilers apgalvo, ka varonis ir cilvēks, kas diskutē ar dieviem un pamodina dēmonus, lai ar tiem sacenstos savu vīziju īstenošanā. Tie, kas ir iedrošinājušies sapņot, allaž ir sastapuši pretestību. Es vēlējos kļūt par tādu vīru, vismaz pirms došanās uz Everestu. Es sāku mainīties tais gados, kad dzīvoju — dienu un nakti — ar domu par noslēpošanu no Everesta. Varbūt, ka, sastapies ar nāves pasauli, esmu iemācījies to respektēt. Ikkatrs var atrast uz šīs zemes

mierīgu dzīvi un laimi. Man neviens nelika doties uz Everestu, un tomēr — it kā tas būtu bijis izlemts jau pirms manas piedzimšanas — es devos turp par spīti iespējamai bojāejai. * Japāņu autors Jamazaki savā darbā «Dramatiskais gars» raksta, ka dzīve līdzinoties rīta burvībai — tā ir īss, bel dzirkstošs sapnis. Cilvēki, kas to saprot, var dzīvot drosmīgi un mirt paļāvībā, ka ir palikuši uzticīgi sev — kā senie japāņu samuraji. Es biju nolēmis dzīvot šādi. Tā ir sajūta, kas mazliet atšķiras no tieksmes būt varonim vai padižoties, vai tikai būt drošsirdīgam. Tas skar cilvēka garu — it kā viņš pildītu kādas citas pasaules dotu pavēli vai kādu neizteiktu, bet saistošu zvērestu. Es nevaru precīzi noteikt savas

rīcības cēloņus, bet esmu sācis saprast, ka visam, ko cilvēks dara, ir savs pamatojums. Tas nav tas pats, kas būt labam vai sliktam. Varbūt tā ir mīlestība. Kad es tagad — pēc visa notikušā — atskatos atpakaļ, tur ir tas vārdos nepasakāmais, kaut kas ļoti maigs un mīļš, Es jūtos absolūti dzīvs. Esmu dzīvs kā personība. Visas domas, kuras es gribēju pateikt šajā grāmatā, ir izkristalizējušās par vienu: kāpjot Everestā, mēs mēģinājām atjaunot samuraju sapņus — sapņus par slavu un gaistošu skaistumu. Ja dzīve ir sapnis, sapņosim dižu sapni, līdz dzīve izzudīs mūžībā un nebūtībā! Kāda spēcīga griba ir atgriezusi mani no nāves valstības, kad atrados Everestā? Lai kas tā būtu bijusi, ir jāieklausās tās balsī un jāseko tās norādījumiem: man —

cilvēkam un posmam dzīvo būtņu ķēdē — jābūt augstsirdīgam pret tiem, kas man dārgi, un vaļsirdīgam pret pasauli. Kaut kādā ziņā mūsu ekspedīcijas grupa līdzinājās ārzemnieku leģionam. Kaut arī mums sacīja, ka sakomplektēt. tādu neparastu cilvēku kolektīvu neesot iespējamst apziņa, ka tas ir grūti, šķiet, ir palīdzējusi to paveikt. Mēs bijām iecietīgi cits pret citu. Mēs akceptējām faktu, ka dzērāji ir dzērāji un ka kāršu spēlmaņi ir kāršu spēlmaņi; ja viņi gribēja spēlēt, mēs to ļāvām, un, ja kāds gribēja būt viens, mēs viņam to neliedzām. Mēs visi darbojāmies, kā vēlējāmies. Taču, kad vienam no mums bija vajadzīga palīdzība, mēs visi pielikām roku, lai sasniegtu mūsu mērķi. Mēs visi zinājām, ka, palīdzot cits

citam, rnēs palīdzam sev. Mums tas nebijā sev jāatgādina; mēs bijām profesionāļi. * Iespējams, tādēļ, ka visu laiku mitām nāves pavēnī, mēs pieredzējām kaut ko tādu, ar ko nekad nebūtu sastapušies modernajā pasaulē. Es priecājos, ka šī cīņa netika izvērtusies par karu vai kauju starp cilvēkiem. Varbūt tāpēc visas manas atmiņas liekas mazliet par sentimentālu, pat tās, kas skar nāvi. Esmu apskaudis un apbrīnojis tādus cilvēkus, kādi bija Kolumbs un Lindbergs, kuru piedzīvojumi iegājuši vēsturē, bet šķiet, ka tas bija ļoti sen. Pēdējās dienās pirms lielā nobrauciena es vēroju savus jaunos kolēģus klusi kāpjam, nesam smagās nastas, iedrošinām šerpus un pilnīgi

nedomājam par viņiem pašiem draudošajām briesmām; Dončena un Ammas mierīgo vadību; apņēmību, ko parādīja Išiharas kinoļaudis, kuri nekad mūžā netika kāpuši kalnos; un domāju par tiem, kas man palīdzējuši Japānā un citur. Pazemīgi stāvēdams nobrauciena starta vietā, nosolījos nepievilt viņus. Samuraju tradīcija bija caurstrāvojusi manu domāšanu, un es zināju, ka nāve, spītējot izaicinājumam, manā uztverē bija vairāk vērta nekā gara un viegla dzīve ar nepiepildītiem sapņiem.

PIEZĪMES PAR MĒRVIENĪBĀM colla — 2,54 cm jards — 91,44 cm pēda — 30,48 cm jūdze — 1609 m mārciņa — 454,6 g

MUATO MUSAŠI īss biogrāfisks apcerējums Mijamoto Musaši bija Japānas izcilākais paukotājs. Viņu' pazina ar vārdu Kensei — «zobenu svētais» sakarā ar viņa dedzību un bezkompromisa apņēmību sasniegt apgaismību ar bušldo palīdzību, kā ari apgūt ētiku un kaujas mākslu. Musaši attīstīja līdz augstākajai pakāpei cīņas tehniku ar abpusēji asu zobenu; viņš ne reizi netika uzvarēts cīņā. Līdz divdesmit astoņu gadu vecumam Musaši bija guvis virsroku vairāk nekā sešdesmit divkaujās, un tad viņš pārstāja lietot tērauda ieročus, cīnoties ar vienu

pretinieku. Viņš klejoja pa Japānu, izaicinādams uz kauju zobena, šķēpa un rungas meistarus, un sakāva tos visus ar pāris koka nūjām. Musaši ir dzimis 1584. gadā, un septiņu gadu vecumā viņš kļuva bārenis. Viņš bija liela auguma un īsts resgalis, un pievārēja savu pirmo pretinieku — apbruņotu un spēcīgu samuraju — ar nūju, būdams trīspadsmit gadus vecs. Musaši uzauga zemē, kur nepārtraukti karoja. Tas bija karakungu laikmets, un viņi izmisīgi cīnījās par virspavēlniecības godalgu. Nāve un varmācība tolaik bija plaši izplatīta. Pirms Musaši nošķīrās vientuļā alā, viņš piedalījās sešos karos un uzvarēja pāri par simt. pretinieku divkaujā. Sekojot bušldo tradīcijai, Musaši

attīstīja ne vien nāves, bet ari dzīves mākslas un kļuva izcils dzejnieks, gleznotājs un tēlnieks. 1643. gadā, piecdesmit deviņu gadu vecumā, Musaši aizgāja no pasaules un apmetās vientuļā alā. Un tur pēc diviem gadiem, dažas nedēļas pirms savas mierīgās šķiršanās no dzīves, Musaši uzrakstīja darbu «Piecu apļu Metode», kas ir viņa uz nāves un izaicinājuma asmens nodzīvotās dzīves esence. Šai grāmatā publicētie Go Rin No So fragmenti, kuros ietverta Mijamoto Musaši filozofija, sniegti autoru interpretācijā. Miura J., Perlmans E. Mi 950 Ar slēpēm no Everesta / No angļu vai. tulk. N- Krilova. — R.: Zinātne, 1982. — 144 lpp., 24 lp. il. — (Apvārsnis).

Juihiro Miura, japāņu kalnu slēpotājs, šajā grāmatā stāsta par savu sportisko varoņdarbu — nobraucienu pa 8848 m augstā Everestā stāvo nogāzi. Lieliskie, trāpīgie dabas un psiholoģisko pārdzīvojumu apraksti, krāsainie un melnbaltie fotoattēli, vīrišķības un cīņas filozofijas caurstrāvotās literārās atkāpes padara šo grāmatu par savdabīgu heroiska gara un loģiskas rīcības apoteozl. [1] dzelkšņi, ko pieliek pie zābakiem, kāpjot kalna pa ledu. — Šeit un turpmāk tulkotājas piezīmes. [2] nepālā savervētie Lielbritānijas koloniālās armijas kareivji. [3] eskimosu apģērba. [4] lindbergs Čārlzs (1902—1974) — amerikāņu lidotājs, kas pirmais pārlidoja Atlantijas okeānu bez

nolaišanās; viņš nolidoja 5800 kilometrus 33 stundās un 30 minūtēs, [5] barojošs kafijas dzēriens. 130