Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Tā bija veiksmīga atteikšanās, jo arī Napoleons šādos svārkos ar asti būtu izskatījies smieklīgs. Savā tagadējā ietērpā Heinrihs Krolls izskatās gluži kā mazs mīļā Dieva viesu pieņēmējs, un tieši tā tam arī jābūt. Riteņbraucēja spailes tam visam vēl piešķir omulīgu, bet rafinētu iezīmi, jo klienti domā, ka no cilvēka, kas tādas valkā, automašīnu laikmetā varēs dabūt lē​tāku pirkumu.

Heinrihs noliek platmali un ar kabatlakatiņu pārvelk sev pār pieri. Ārā ir diezgan dzestrs, un viņš nesvīst, viņš slaukās tikai tādēļ, lai parādītu, cik smaga darba strādnieks viņš ir salīdzinājumā ar mums rakstām​galda blaktīm.

- Es pārdevu krustu, - viņš saka tēlotā pieticībā, aiz kuras klusēdams kliedz milzīgs triumfs.

- Kuru? Mazo marmora? - es jautāju ar cerībām.

- Lielo, - Heinrihs atbild vēl rāmāk un stīvi blenž manī.

- Ko? To no zviedru granīta, ar dubultcokolu un bron​zas ķēdēm?

- To gan! Vai varbūt mums ir vēl kāds cits?

Heinrihs savu stulbo jautājumu acīm redzami izbauda kā sevišķi izcilu sarkastisku humoru.

- Nē, - es saku. - Cita mums vairs nav. Tur jau ir tā nelaime! Šis bija pēdējais. No Gibraltāra klints.

- Par cik tu to pārdevi? - tagad jautā Georgs Krolls.

Heinrihs izriež krūtis. - Par trīs ceturtdaļām miljona - bez uzraksta, veduma maksas un iežogojuma.

Par to vēl nāks papildus.

- Augstais Dievs! - mēs ar Georgu izsaucamies abi reizē.

Heinrihs mūs apveltī ar augstprātīgu skatienu - tāds reizēm piemīt beigtām šelzivīm. - Es izcīnīju grūtu cīņu, - viņš pavēstī un kaut kāda iemesla pēc atkal uzliek galvā platmali.

- Man gribētos, lai jūs to būtu zaudējis, - es saku.

- Ko? - Zaudējis! To cīņu!

- Ko? - Heinrihs pikti pārjautā. Es viņu vienmēr viegli aizkaitinu.

- Viņš gribētu, lai tu to nebūtu pārdevis, - Georgs Krolls paskaidro.

- Kā? Ko tad tas nu atkal nozīmē? Velns ar ārā, tu, cilvēks, pūlies no rīta līdz vakaram, lieliski, izdevīgi pārdod un tad par algu vēl tiec šinī ūķī sagaidīts ar pārmetumiem! Brauciet paši uz laukiem un mēģiniet...

- Heinrih, - Georgs viņu mierinoši pārtrauc. - Mēs zinām, ka tu smagi strādā. Bet tagad mēs dzīvojam tādā laikā, kad pārdošana cilvēku padara nabagu. Pie mums jau gadiem ilgi ir inflācija. Jau kopš kara, Heinrih. Taču šajā gadā inflācija attīstās tik strauji kā ātrais dilonis. Tāpēc skaitļi neko vairs nenozīmē.

- To es pats zinu. Es neesmu idiots.

Uz to neviens neko neatbild. Tikai idioti izsaka šādus konstatējumus. Un runāt viņiem pretī nav nekādas jēgas. Tas man ir zināms kopš tām svētdienām, ko esmu pavadījis psihiatriskajā slimnīcā.

Heinrihs izvelk piezīmju grāmatiņu.

- Šo krustu mēs nopirkām par piecdesmit tūkstošiem. Varētu domāt, ka trīs ceturtdaļas miljona ir gluži pieklājīga peļņa.

Viņš jau atkal tīksminās ar savu sarkasmu. Heinrihs domā, ka ar mani šādā stilā jārunā tāpēc, ka senāk esmu bijis skolotājs. Es tas biju drīz pēc kara, deviņus mēnešus nostrādāju kādā nomaļā ciemā pusmežainā apvidū un tad aizbēgu, juzdams, ka ziemas vientulība dzenas man pa pēdām kā gaudojošs suns.

- Peļņa būtu vēl lielāka, ja jūs šā lieliskā krusta vietā būtu pārdevis to nolādēto obelisku, kas stāv ārā loga priekšā, - es saku. - To jūsu mirušais tēva kungs pirms sešdesmit gadiem, kad dibināja savu firmu, nopirka vēl lētāk - apmēram par piecdesmit markām, pārman​todams to no iepriekšējā īpašnieka.

- Obelisku? Kāds obeliskam sakars ar šo darījumu? Obelisks nav pārdodams, tas zināms katram bērnam.

- Tieši tāpēc, - es saku. - Tā nebūtu žēl. Bet krusta ir žēl. Tas mums par dārgu naudu atkal jāatpērk.