Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

droši vien ir jau ievērojams zaudējums. Ir karsts, un aizdotie mazie vizītsvārki man krūšu daļā ir par šauriem. Pie debesīm ir biezi, balti mākoņi, uz galda ir biezas glāzes ar Šteinhēgera degvīnu un tām blakus - augstas glāzes ar alu. Galvas ir pietvīkušas sarkanas, sejas spīd no sviedriem. Kritušajiem par godu rīkotā maltīte ir trekna un bagātīga. Vakarā «Lejassaksijas viesnīcā» jānotiek lielai patriotiskai ballei. Visur karājas papīra vītnes, karogi - protams, melnbaltsarkani - un egļu skuju vainagi. Tikai pašā pēdējā ciema mājā pa bēniņu logu ir izkārts melnsarkanzeltainais karogs. Tas ir Vācijas republikas karogs. Melnbaltsarkanie ir vecās ķeizariskās impērijas karogi. Tie ir aizliegti, bet Volkenšteins ir paziņojis, ka kritušie miruši zem vecajām, slavenajām krāsām un ka ikviens, kas uzvilks melnsarkanzeltaino karogu, ir nodevējs. Tā nu galdnieks Beste, kas dzīvo tajā mājā, ir nodevējs. Viņam gan karā ir sašautas plaušas, tomēr viņš ir nodevējs. Mūsu mīļajā tēvzemē cilvēkus viegli pasludina par nodevējiem, Vienīgi volkenšteini par tā​diem nekļūst nekad. Viņi ir likums. Viņi nosaka, kurš ir nodevējs.

Noskaņojums kļūst arvien pacilātāks. Vecākie ļaudis nozūd. Tāpat arī daļa karavīru biedrības biedru. Viņus gaida lauku darbi. Paliek dzelzs gvarde, kā Volkenšteins to sauc. Mācītāji aizgājuši jau sen.

Dzelzs gvardē ietilpst jaunāki ļaudis. Volkenšteins, kas nicina republiku, bet pensiju, ko tā viņam piešķīrusi, saņem un izlieto, lai musinātu ļaudis pret valdību, no jauna teic uzrunu, ko sāk ar vārdu «biedri». Tas nu man ir par daudz. Neviens volkenšteins, būdams vēl armijā, mūs nekad nav saucis par biedriem. Tad mēs bijām kājnieki, cūkas, idioti un, kad gāja karsti, - arī puiši. Tikai vienu reizi, vakarā pirms uzbrukuma, tas ādu maucējs Helle, mūsu virsleitnants, kas agrāk bijis mežkopības padomnieks, no​sauca mūs par biedriem. Viņš baidījās, ka nākamajā rītā viņu varētu ķert no aizmugures raidīta lode.

Mēs ejam pie ciema valdes priekšsēdētāja. Tas tup savā mājā pie kafijas, kūkām un cigāriem un izvairās no maksāšanas. Kaut ko tādu jau bijām paredzējuši. Par laimi, Heinrihs Krolls nav atnācis mums līdzi - viņš, tvīkdams apbrīnā, palika pie Volkenšteina. Kurts Bahs kopā ar dūšīgu ciema daiļavu aizgājis uz labības laukiem baudīt dabu. Mēs ar Georgu stāvam pretī ciema valdes priekšsēdētājam Debelingam, kuru atbalsta viņa kuprainais rakstvedis Vesthauss. - Pienāciet jaunnedēļ! - Debelings omulīgi saka un piedāvā mums cigārus. - Tad būsim visu sarēķinājuši un tūlīt samaksāsim. Tagad, šajā jezgā, nebija vēl iespējams tikt galā.

Mēs paņemam cigārus. - Var jau būt, - Georgs atbild. - Taču mums nauda ir vajadzīga šodien, Debelinga kungs.

Rakstvedis smejas. - Nauda ir vajadzīga katram.

Debelings uzmet viņam ašu skatienu. Šis ielej deg​vīnu. - Iemetīsim vienu uz to!

Priekšsēdētājs mūs neielūdza uz svinībām. To darīja Volkenšteins, kas nedomā par nicināmo Mamonu. Debelingam būtu labāk paticis, ja neierastos neviens no mums vai atbrauktu tikai Heinrihs Krolls. Ar to viņš viegli tiktu galā.

- Bija norunāts, ka iesvētīšanā tiks samaksāts, - Georgs saka.

Debelings aukstasinīgi sarauj uz augšu plecus. - Nākamajā nedēļā - tas taču ir gandrīz tas pats. Ja jūs visur saņemtu naudu tik ātri...

- Mēs to saņemam, citādi nepiegādājam.

- Nu, šoreiz jūs piegādājāt. Prozit!

No degvīna mēs neatsakāmies. Debelings pamirkšķina rakstvedim, kurš raugās viņā ar apbrīnu. Labs šņa​bis, - es saku.

- Vēl vienu? - rakstvedis jautā.

- Kāpēc gan ne?

Rakstvedis ielej. Mēs izdzeram. - Nu tad labi, - De​belings nosaka. - Tad nākamajā nedēļā.

- Šodien gan, - Georgs attrauc. - Kur nauda?

Debelings jūtas aizvainots. Degvīnu esam dzēruši, cigārus ņēmuši, bet vēl dumpojamies. Tā nav pieņemts. - Jaunnedēļ, - viņš saka. - Vēl vienu šņabīti uz atva​dām?

- Kāpēc ne?