Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

1921. gadu - toreiz bija tikai niecīgi trīssimt procenti.

Es skatos pa logu, kas atrodas ielas pusē. Līza tagad stāv pretī, apvilkusies zīda rītasvārkus ar uzdrukātiem papagaiļiem. Viņa uz loga roktura uzkarinājusi spoguli un sukā savas krēpes.

- Pavej, - es sarūgtināts saku. - Šī nedz sēj, nedz ievāc ražu, un Debesu Tēvs tomēr to pabaro. Vakar viņai šo rītasvārku vēl nebija. Cik tur nav metru zīda! Bet es nevaru sagrabināt naudu kaklasaitei.

Georgs pasmīn. - Tu esi īsts laikmeta upuris. Līza turpretī traucas pa vācu inflācijas viļņiem pilnās burās. Viņa ir spekulantu skaistā Helēna. Ar kapakmeņiem, dēliņ, bagāts nevar tikt. Kāpēc tu netirgojies ar siļķēm vai ar akcijām kā tavs draugs Villijs?

- Es esmu sentimentāls filozofs un tāpēc palieku uzticīgs kapakmeņiem. Kā tad būs ar algas pielikumu? Arī filozofiem ir nepieciešami pieticīgi izdevumi apģēr​bam.

- Vai tu to kaklasaiti nevari nopirkt rīt?

- Rīt ir svētdiena. Un rīt tā man jau vajadzīga.

Georgs ienes no priekštelpas koferi ar naudu. Viņš pagrābj un pasviež man divas paciņas. - Vai pietiks?

Es redzu, ka tur ir galvenokārt simtnieki. - Iedod vēl puskilogramu tā tapešu papīra, - es saku. - Te ir, augstākais, pieci tūkstoši. Katoļu spekulanti tādu summu svētdienās noliek uz baznīcas ziedojumu šķīvja un vēl kaunas, ka bijuši tik skopi.

Georgs kasa savu kailo pauri - tas viņam ir atavistisks žests bez kādas nozīmes. Tad viņš man pasniedz trešo paciņu. - Paldies Dievam, ka rīt ir svētdiena, - viņš saka. - Tad dolāram netiek noteikts jauns kurss. Vienu dienu nedēļā inflācija stāv uz vietas. Kad Dievs radīja svētdienu, viņš gan to nedarīja tādēļ.

- Kā ar mums īsti ir? - es jautāju. - Taisāmies bankrotēt vai arī mums veicas spīdoši?

Georgs dziļi ievelk dūmus no sava jūrasputu iemuta. - Man šķiet, ka to šodien Vācijā neviens par sevi nezina. Pat ne dievišķais Stinness. Taupītāji visi, protams, tiks izputināti. Strādnieki un pārējie, kas saņem algu, arī. Tāpat lielākā daļa sīko veikalnieku, kuri to vēl neapzinās, Patiešām spīdoši veicas tikai tādiem, kam ir vekseļi, akcijas vai lielas mantiskās vērtības. Tātad ne jau mums. Vai tagad esi pietiekami apgaismots?

- Mantiskās vērtības! - Es skatos laukā dārzā, kur ir mūsu noliktava. - To mums tiešām nav pārāk daudz. Galvenokārt smilšakmens un lējumi. Bet marmora un granīta ir maz. Un to mazumiņu, kas mums pieder, tavs brālis pārdod ar zaudējumiem. Vislabāk būtu, ja mēs vispār neko nepārdotu, vai ne?

Georgam vairs nevajag atbildēt. Ārā atskan divriteņa zvans. Uz vecajām kāpnēm dzirdami soļi. Kāds paštaisni klepo. Tas ir ģimenes rūpju bērns - Heinrihs Krolls, juniors, otrs firmas īpašnieks.

Viņš ir maza auguma, pilnīgs vīrs ar salmu krāsas ūsām un putekļainām, svītrainām biksēm, kuru staras apakšā saspraustas ar velosipēdistu spailēm. Viņa skatiens mazliet nosodoši pārslīd Georgam un man. Mēs viņa acīs esam kancelejas žurkas, kas visu dienu noslaistās, turpretī īstenais strādātājs ir viņš, kas veic ārpusbiroja darbus. Viņš ir nenogurdināms. Viņš katru dienu jau mazā gaismiņā brauc uz staciju un tad, ņemdams līdzi divriteni, uz attālākajiem ciemiem, ja no turienes kāds no mūsu aģentiem - kapracis vai skolotājs - ziņojis, ka ir kāds nomiris. Heinrihs nav neizveicīgs. Viņa korpulence iedveš paļāvību, tāpēc viņš to uztur pienācīgā kuplumā, no rīta un pievakarē cītīgi tukšodams pa kausam alus. Zemniekiem labāk patīk mazi resnīši nekā izkāmējuši kaulukambari. Iespaidu palīdz radīt arī viņa apģērbs. Viņš vis nevalkā melnus vizītsvārkus - kā mūsu konkurenta Šteinmeiera darbinieki, arī zilu ielas uzvalku ne - kā Hollmaņa un Kloca komivojažieri, jo pirmējie runā pārāk skaidru valodu, bet otrējais pauž pārāk vienaldzīgu attieksmi. Heinrihs Krolls valkā mazo viesību tērpu - svītrainas bikses un marengo svārkus un pie tiem vecmodīgu, cietinātu stāvapkaklīti ar atlocītiem stūrīšiem un patumšu kaklasaiti ar piesātinātu melnas krāsas rakstu. Pirms diviem gadiem, kad Heinrihs šo apģērbu pasūtīja, viņš brīdi svārstījās un pārdomāja, vai piemērotāks tomēr nebūtu ketavejs, bet tad no tā atteicās, jo tam viņa augums ir par mazu.