Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

gada kā papīrgrozu uzdāvināja pasaules apceļotājs Hanss Lēdermanis - drēbnieka Lēdermaņa dēls.

Ar Ernu visam beigas. Esmu uzskaitījis visas viņas nepatīkamās īpašības, esmu iznīcinājis viņu sevī gan emocionāli, gan cilvēciski un saldā ēdiena vietā izlasījis pāris nodaļu no Šopenhauera un Nīčes darbiem. Tomēr es labāk vēlētos, lai man būtu smokings, automašīna un šoferis un lai es divu vai triju pazīstamu aktrišu sabiedrībā un ar dažiem simtiem miljonu kabatā tagad varētu parādīties «Sarkanajās dzirnavās» un dot tai čūskai spēcīgāko sitienu viņas mūžā. Es kādu brīdi sapņoju, kā būtu, ja rīt viņa avīzē izlasītu, ka man vai nu gadījies lielais laimests, vai arī esmu ticis smagi ievainots, kad glābis bērnus no degošām mājām. Tad pamanu gaismu Līzas istabā.

Viņa atver logu un dod zīmi. Manā istabā ir tumšs, viņa nevar mani redzēt, tātad mani viņa nav domājusi. Viņa kaut ko klusām saka, rāda uz savām krūtīm un tad uz mūsu māju un met ar galvu. Pēc tam gaisma no​dziest.

Es uzmanīgi izliecos laukā. Pulkstenis ir divi naktī, un logi visapkārt ir tumši. Vienīgi Georga Krolla logs ir vaļā.

Es gaidu un redzu, ka atveras Līzas namdurvis. Viņa iznāk, žigli pamet skatienu uz abām pusēm un pārskrien pāri ielai. Viņai ir mugurā viegla, raiba kleita un kurpes rokā, lai tās neradītu troksni. Nu es dzirdu, ka mūsu mājas durvis uzmanīgi atveras. Tam jābūt Georgam.

Pie ieejas durvīm augšā ir zvans, un, lai tās bez trokšņa varētu atvērt, jāuzkāpj uz krēsla, jāpietur zvans un ar kāju jānospiež un atkal jāpaceļ rokturis - tā ir akrobātiska izdarība, kuru var paveikt tikai skaidrā prātā. Es zinu, ka Georgs šovakar nav dzēris.

Atskan sačukstēšanās un augstu papēžu klaudzoņa. Tātad Līza, šī splīnīgā bestija, ir atkal uzvilkusi kur​pes, lai izskatītos pavedinošāka. Georga istabas durvis viegli nočīkst.

Tātad tomēr! Kurš gan to būtu domājis? Georgs, šis klusais ūdens! Kad viņš to ir dabūjis gatavu?

Negaiss nāk atpakaļ. Pērkons grauj stiprāk, un pēkšņi gluži kā sudraba dālderu lietus uz bruģa sāk gāzties ūdens. Kā putekļu strūklas tas šļācas atpakaļ, un uzvēdī spirdzinošs vēsums. Es izliecos pa logu un noraugos slapjajā jandāliņā. Ūdens jau plūst pa notekcaurulēm, zibeņi apgaismo iekštelpas, un to uzliesmojumos redzu, kā no Georga istabas pretī lietum stiepjas Līzas rokas, pēc tam redzu arī viņas galvu un dzirdu viņas aizsmakušo balsi, Georga pliko galvvidu gan neredzu. Viņš nemēdz jūsmot par dabu.

Pagalma vārti atveras no dūres uzsitiena. Izmircis līdz pēdējai vīlītei, iegrīļojas iekšā feldfēbelis Knopfs. No viņa cepures tek ūdens strūkliņas. Paldies Dievam, es nodomāju, ka šādā laikā man nav jāiet ar ūdens spaini satīrīt viņa cūcības. Taču Knopfs rīkojas pretēji gaidītajam. Uz savu upuri - melno obelisku - viņš ne aci nepamet. Lādēdamies un traukdams nost lietus lāses kā uzmācīgus odus, viņš nozūd mājā. Ūdens ir viņa lie​lais ienaidnieks.

Es paņemu ziloņa kāju un izberu tās saturu uz ielas. Lietus ātri aizskalo Ernas mīlestības tērgas.

Nauda ir uzvarējusi kā vienmēr, es domāju, kaut gan tai nav nekādas vērtības. Pieeju pie otra loga un raugos dārzā. Lielie lietus svētki tur rit pilnā sparā - zaļa pārošanās orģija, bezkaunīga un nevainīga.

Zibens uzplaiksnījumā es redzu pašnāvniekam paredzēto kapa plāksni. Tā ir nolikta malā, uzraksts ir iekalts un zeltaini spīd. Es aizveru logu un iededzu gaismu. Apakšā dūdo Georgs un Līza. Mana istaba man pēkšņi šķiet briesmīgi tukša. Es atkal atveru logu, klausos anonīmajā plīkšķēšanā un nolemju pieprasīt, lai grāmatu tirgotājs Bauers man par pēdējās nedēļas privātstundām honorāra vietā iedod grāmatu par jogu, atsacīšanos un pašpieticību. Ar elpas vingrinājumiem ļaudis šajā mācībā guvuši pasakainus re​zultātus.

Pirms gulētiešanas man jāiet garām spogulim. Es apstājos un paskatos tajā. Kas tur īsti ir? - es domāju. No kurienes rodas perspektīva, kuras patiesībā nemaz nav, šis mānīgais dziļums un telpa, kas ir plakne? Un kas ir tas, kurš no turienes raugās šurp, bet kura nav?

Es redzu savas pietūkušās un apkaltušās lūpas, aizskaru tās, un man pretī kāds pieskaras garu lūpām, kuru īstenībā nav. Es pasmīnu, un šis neīstais cilvēks pakrata neesošu galvu. Kurš no mums ir īstais? Un