Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

ūdens.

Erna ir jau tuvu. Viņa svētlaimīgi blenž turp, no kurienes skan mūzika. Es pieņemu viegli izbrīnītu, augstprātīgi smīnīgu sejas izteiksmi, bet sviedri jau mērcē manu ap​kakli.

- Kas jums noticis? - Rīzenfelds kliedz. - Jūs izska​tāties pēc mēnessērdzīga ķengura!

Es neliekos par viņu zinis. Erna ir pagriezusies. Es vēsi noraugos dejotājos un vēroju tos, bet tad pār mani nāk atskārta un es izliekos, it kā nejauši būtu ieraudzījis Ernu. Nevērīgi paceļu divus pirkstus sveicienam. - Viņš ir jucis! - Rīzenfelds auro, skanot fokstrota «Debesu tēvs» sinkopēm.

Es neatbildu. Tiešām esmu zaudējis valodu. Erna mani vispār nav pamanījusi.

Beidzot mūzika apklust. Deju laukums pamazām tukšojas. Erna nozūd kādā nišā. - Vai jums tikko kā bija septiņpadsmit vai septiņdesmit? - Rīzenfelds bļauj.

Tā kā mūzika šajā brīdī vairs nespēlē, viņa jautājums skaļi noskan visā telpā. Pārdesmit cilvēku paskatās uz mūsu pusi, un pat Rīzenfelds izbīstas. Man gribētos žigli palīst zem galda, bet tad man iešaujas prātā, ka apkārtējie viesi šo jautājumu būs uztvēruši vienkārši par pārdošanas piedāvājumu, un es atbildu salti un skaļi: - Septiņdesmit viens dolārs gabalā, un ne centa mazāk.

Mana atbilde tūlīt izraisa interesi. - Par ko ir runa? - no blakusgaldiņa jautā vīrietis ar bērnišķīgu seju. - Es vienmēr interesējos par labu preci. Maksāju skaidrā naudā, protams. Mans vārds ir Aufšteins.

- Fēlikss Kokss, - es savukārt stādos priekšā, priecīgs, ka esmu varējis savākties. - Objekts bija div​desmit smaržu pudeles. Pretimsēdošais kungs tās diem​žēl jau nopirka.

- Sš, - nošņācās neīsta gaišmate.

Sākas priekšnesumi. Konferansjē runā muļķības un skaišas, ka viņa joki nerod atsaucību. Es atvelku krēslu un paslēpjos aiz Aufšteina, jo esmu iemīļots mērķis programmas pieteicējiem, kuri grib iekarot publiku, bet Ernas dēļ tas šodien būtu kauns un negods.

Viss norisinās labi. Konferansjē sapīcis aiziet, bet kas gan tur pēkšņi parādās baltā līgavas tērpā ar plīvuru? Renē de la Tūra. Es atvieglots atkal apsēžos kārtīgi.

Renē sāk savu duetu. Kā tikla un kautrīga jaunava viņa augstā soprāna balsī noskandē pāris pantu, bet tad seko bass un tūlīt rada sensāciju.

- Kā jums šī dāma patīk? - es jautāju Rīzenfeldam.

- Dāma ir laba...

- Vai jūs gribētu ar viņu iepazīties? De la Tūra jaunkundze.

Rīzenfelds apjūk. - La Tūra? Jūs taču negribēsit apgalvot, ka šī absurdā dabas rotaļa ir burvīgā būtne no jūsu pretējās mājas loga?

Tieši to es gribu apgalvot, lai redzētu, kā viņš reaģēs, bet ieraugu ap viņa zilonīgo degunu atplaiksnām tādu kā eņģeļa mirdzumu. Nebilzdams ne vārda, viņš ar īkšķi norāda uz ieeju. - Tur pāri pretī - tur viņa ir! Šī gaita! To tūlīt var pazīt!

Viņam ir taisnība. Ir ienākusi Līza. Viņa ir divu vecāku rīkļurāvēju sabiedrībā un izturas kā labākās sabiedrības dāma - vismaz Rīzenfelda izpratnē. Viņa šķiet gandrīz neelpojam un klausās savos kavalieros izklai​dīgi un augstprātīgi.

- Vai man nav taisnība? - Rīzenfelds jautā. - Vai sievietes tūlīt nevar pazīt pēc gaitas?

- Sievietes un policistus, - Georgs smīnēdams saka, bet arī viņš noraugās Līzā tikpat tīksmīgi.

Sākas otrs programmas numurs. Deju laukumā stāv akrobāte. Viņa ir jauna, ar draisku seju, īsu degunu un skaistām kājām. Viņa dejo akrobātisku deju, kurā met salto, stāv uz rokām un izdara augstus lēcienus. Mēs turpinām Līzas novērošanu. Izskatās, ka viņa labprāt gribētu šo zāli tūlīt atstāt. Tā, protams, ir izlikšanās, jo pilsētā šis ir vienīgais naktsklubs, pārējie ir kafejnīcas, restorāni un krogi. Tāpēc šeit var satikt ikvienu, kam ir pietiekami pilns maks, lai varētu nākt šurp.

- Šampanieti! - Rīzenfelds norēcas dārdošā dikta​tora balsī.

Es izbīstos, un arī Georgs ir noraizējies. - Rīzenfelda kungs, - es bilstu, - šampanietis šeit ir ļoti slikts.