Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Tur viņš nāk, - Georgs saka. - Pajautā viņam!

Mēs atveram durvis. Agrajā pievakarē Rīzenfelds planē pa kāpnēm augšup. Pavasara nokrēslas burvība viņu nav ietekmējusi itin nemaz, tas ir redzams tūlīt.

Mēs viņu sveicam neīstā biedriskumā. Rīzenfelds to mana, pablenž uz mums un iezveļas klubkrēslā.

- Aiztaupiet liekus vārdus, - viņš norūc manā vir​zienā.

- Es jau to gribēju, - es atbildu. - Tikai tas ir grūti. To, ko jūs saucat par liekiem vārdiem, citur dēvē par labām manierēm.

Rīzenfelds nikni pasmīn. - Ar labām manierēm šo​dien tālu netiksi...

- Nē? Ar ko tad? - es jautāju, lai rosinātu viņu uz runāšanu.

- Ar dzelzs elkoņiem un gumijas sirdsapziņu.

- Bet Rīzenfelda kungs, - Georgs mierinoši saka, - jums taču pašam ir labākās manieres pasaulē!

Varbūt ne labākās pilsoniskā izpratnē, tomēr noteikti ļoti ele​gantas...

- Ak tā? Vai tikai jūs nemaldāties? - Lai gan Rīzenfelds runā noraidoši, redzams tomēr, ka viņš jūtas glaimots.

- Viņam ir laupītāja manieres, - es iebilstu tieši tā, kā Georgs to jau gaidījis. Mēs šo spēli spēlējam bez iepriekšējas samēģināšanas, it kā zinātu to no galvas.

- Vai arī pirāta. Diemžēl viņš ar tām gūst panāku​mus.

Izdzirdis vārdu «laupītāja», Rīzenfelds mazliet sarāvās, šis šāviens bija bijis pārāk tuvs. Taču «pirāti» viņu atkal nomierina. Tieši to mēs bijām gribējuši. Georgs paņem Rota degvīna pudeli no plaukta, kur atrodas por​celāna eņģeļi, un ielej. - Par ko mēs dzersim? - viņš jautā.

Parasti tiek dzerts par veselību un veiksmīgiem darījumiem. Mums tā rīkoties ir pagrūti, jo Rīzenfelds ir pārāk jūtīgs; viņš apgalvo, ka attiecībā uz kapu pieminekļiem tas būtu ne tikai paradoksāli, bet paustu ari vēlēšanos, lai iespējami vairāk cilvēku nomirtu. Tad jau tikpat labi varot dzert par holeru un karu. Ja tā, tad mēs tosta uzsaukšanu atstājam viņa ziņā.

Ar glāzi rokā viņš šķībi uz mums pablenž, bet neko nesaka. Pēc brīža viņš pēkšņi raida jautājumu pus​tumsā: - Kas īsti ir laiks?

Georgs pārsteigts noliek savu glāzi.

- Dzīves pipari, - es vienaldzīgi atbildu. Mani šis vecais blēdis ar saviem trikiem tik viegli nepaķers. Ne jau velti esmu Verdenbrikas dzejnieku kluba biedrs - mēs esam pieraduši pie nozīmīgiem jautājumiem.

Rīzenfelds man nepievērš uzmanību. - Kā jūs domā​jat, Krolla kungs? - viņš jautā.

- Es esmu vienkāršs cilvēks, - Georgs nosaka. - Prozit!

- Laiks, - Rīzenfelds neatlaižas, - laiks, šis nerimstošais tecējums, - tas nav mūsu utainais laiks!

Laiks - šī lēnā nāve.

Tagad arī es nolieku savu glāzi. - Es domāju, iedegsim labāk gaismu, - es saku. - Ko jūs ēdāt vakariņās, Rīzenfelda kungs?

- Turiet muti, kad pieauguši cilvēki runā! - Rīzenfelds iesaucas, un es manu, ka uz mirkli biju kļuvis neuzmanīgs. Viņš nebija gribējis mūs samulsināt, bet tiešām domāja tā, kā runāja. Dievs vien zina kas viņam pēcpusdienā bija atgadījies! Es labprāt gribētu atbildēt, ka laiks ir svarīgs faktors attiecībā uz vekseli, kas viņam jāparaksta, bet atzīstu par labāku dzert savu degvīnu.

- Tagad man ir piecdesmit seši gadi, - Rīzenfelds saka. - Taču to laiku, kad man bija divdesmit, es atceros tik skaidri, it kā tas būtu bijis tikai pirms pāris gadiem. Kur palicis viss, kas bijis starpā? Kas notiek? Cilvēks pēkšņi atmostas un ir kļuvis vecs. Un kā ir ar jums, Krolla kungs?

- Līdzīgi, - Georgs miermīlīgi atbild. - Man ir četrdesmit gadu, bet es jūtos kā sešdesmit gadus vecs.

Man to ir nodarījis karš.

Viņš melo, lai pielīdzinātos Rīzenfeldam.

- Ar mani gan ir citādi, - es saku, lai piesviestu savu artavu. - Arī kara sakarā. Kad devos karā, man