Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Ērihs Marija Remarks MELNAIS OBELISKS Novēlotas jaunības stāsts No vācu valodas tulkojusi Anda Plēsuma Rīga, Liesma, 1991 Nerājiet mani, ka es runāju par veciem laikiem! Apokalipses blāvā gaisma atkal apspīd pasauli, vēl nav izklīdusi pēdējās sagrāves asins dvaka un putekļu grīstes, bet jau laboratorijas un fabrikas no jauna strādā ar pilnu jaudu, lai saglabātu mieru, izgudrojot tādus ieročus, ar kuriem var uzspridzināt visu zemes​lodi.

Miers pasaulē! Nekad par to nav runāts vairāk un nekad tā labā nav darīts mazāk kā mūsu laikā; nekad nav bijis vairāk viltus praviešu, nekad vairāk melu, vairāk nāves, vairāk sagrāves un vairāk asaru kā mūsu gadsimtā - divdesmitajā gadsimtā, progresa, tehnikas, civilizācijas, masu kultūras un masu slepkavību gadsimtā.

Tāpēc nerājieties, ka es atgriežos tajos teiksmainajos gados, kad cerība pār mums vēl plīvoja kā karogs un mēs ticējām tik aizdomīgiem jēdzieniem kā cilvēcība, taisnīgums, iecietība un arī tam, ka ar vienu pasaules karu vajadzētu pietikt, lai viena paaudze gūtu mācību.

I Kapu pieminekļu firmas «Heinrihs Krolls un dēli» biroja logā spīd saule. Ir 1923. gada aprīlis, un veikals labi sokas. Pavasaris mums nav bijis nelabvēlīgs, pārdošana iet lieliski no rokas, un mēs tāpēc kļūstam nabagi, bet ko lai dara - nāve ir nepielūdzama un nenovēršama, un tā nu tas ir, ka ļaužu sēras prasa pēc smilšakmens un marmora monumentiem un, ja vainas apziņa vai arī mantojums ir krietni liels, tad pat pēc dārgā, melnā zviedru granīta, kas pulēts no visām pusēm. Rudens un pavasaris bēru piederumu tirgotājiem ir vislabākais gadalaiks, tad cilvēki mirst vairāk nekā vasarā un ziemā - rudenī tāpēc, ka dzīvības sulas izsīkst, bet pavasarī tāpēc, ka tās riešas un saēd novājināto organismu gluži kā pārāk resna dakts tievu sveci. Tā vismaz apgalvo mūsu rosīgākais aģents - kapracis Libermanis no pilsētas kapsētas, un viņam jau nu gan jāzina - viņš ir astoņdesmit gadu vecs, apracis vairāk nekā desmit tūkstošus līķu, no peļņas, ko guvis par starpniecību kapu pieminekļu apgādāšanā, nopircis māju upmalā ar dārzu un foreļu audzētavu un sava aroda dēļ kļuvis par stabilu dzērāju. Viņš ienīst vienīgi pilsētas krematoriju. Tā ir nekrietna konkurente. Mums arī tā nepatīk. Ar urnām neko nevar nopelnīt.

Es paskatos pulkstenī. Drīz būs pusdienas laiks, un, tā kā šodien ir sestdiena, es darbu beidzu.

Uzlieku rakstāmmašīnai metāla vāku, novietoju pavairojamo aparātu «Presto» aiz aizkara, pabīdu tālāk akmeņu paraugus un izņemu no fiksāžas karavīru pieminekļu un kapu mākslīgo rotājumu fotouzņēmumus.

Mūsu firmā es esmu ne tikai reklāmas pārzinātājs, zīmētājs un grāmatvedis, kopš gada esmu arī tās vienīgais biroja ierēdnis, kaut gan šajā nozarē neesmu speciālists.

Ar baudu izņemu no atvilktnes cigāru. Tas ir melns Brazīlijas cigārs. To man no rīta iedeva Virtembergas metālpreču fabrikas komivojažieris, gribēdams vēlāk man iesmērēt bronzas vainagu partiju;