Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Tie ir it kā apakšzemes grūdieni, — par saviem panākumiem lepnais Vernike omulīgi skaidro. Jūrastrīce. Salas un pat kontinenti, kuri bijuši, pazūd, un iznirst citi.

- Bet ja izceļas vēl otra jūrastrīce? Vai tad viss norisinās otrādi?

- Var notikt arī tā. Bet tie gandrīz vienmēr ir citādi gadījumi - tādi, kad prāts arvien vairāk notrulinās. Šādus slimniekus jūs šeit esat redzējis. Vai gribat, lai tā būtu arī ar Terhovenas jaunkundzi?

- Es viņai vēlu vislabāko, - es saku.

- Nu, tātad!

Vernike ielej atlikušo vīnu. Es domāju par nabaga slimniekiem, kuri noslienājušies un apķēzījušies stāv vai guļ kaktos. - Protams, es novēlu, lai viņa nekad vairs nesaslimtu, - es saku.

- Domāju, ka tas nenotiks. Viņai bija tāda saslimšana, kuru var izārstēt, ja ir novērsti cēloņi. Viss norisinājās ļoti labi. Gan mātei, gan meitai ir tāda sajūta, kādu šādās situācijās reizēm izraisa nāves gadījums, - it kā nezināmā veidā viņas būtu piekrāptas, abas ir zaudējušas kaut ko dārgu, un tas viņas tuvina vairāk nekā jebkas cits pagātnē.

Es noraugos Vernikē. Nekad vēl neesmu dzirdējis viņu runājam tik poētiski. Viņš jau arī to nedomā sevišķi nopietni. - Šodien pie pusdienu galda jums būs iespēja par to pārliecināties, - viņš pavēstī. - Māte ar meitu arī ieradīsies pusdienās.

Gribu doties projām, bet kaut kas mani spiež palikt. Ja cilvēkam rodas iespēja mocīt pašam sevi, tad viņš to vis lēti garām nelaiž. Ierodas Bodendīks un izturas pārsteidzoši cilvēciski. Atnāk arī māte un meita, un sākas tukša, civilizēta saruna. Māte ir apmēram četrdesmit piecus gadus veca, apaļīga, neiezīmīgi glīta un spēj kā no pilnības raga bārstīt vieglas, noapaļotas frāzes. Viņa uz jebkuru jautājumu var atbildēt tūlīt, bez apdomāšanās.

Es vēroju Ženevjēvu. Man šķiet, ka reizēm, uz pavisam īsu mirkli, viņas vaibstos gluži kā slīcēja uzpeld mīļotā, neprātīgā un satrauktā otrā seja, taču tā tūlīt atkal nogrimst čaloņā, ko saceļ saruna par sanatorijas moderno iekārtojumu - abas dāmas izsakās tieši šādiem vārdiem -, par jauko ainavu, veco pilsētu, dažādiem tēvočiem un krustmātēm Strasbūrā un Holandē, par grūtajiem laikiem, par nepieciešamību nezaudēt ticību, par Lotringas vīnu kvalitāti un par skaisto Elzasu. Ne vārda par to, kas mani citkārt tā pārsteidza un satrauca. Tas ir nogrimis, it kā nekad nebūtu bijis.

Es drīz atvados. - Ardievu, Terhovenas jaunkundze, - es saku. - Dzirdēju, ka jūs braucat projām šajā nedēļā.

Viņa paloka galvu. - Vai neatnāksit vēl vakarā? - Vernike man jautā.

- Jā, uz vakara dievkalpojumu.

- Tad taču iegriezieties arī šeit, lai iedzertu kādu glāzīti! Vai ne, manas dāmas?

- Jā, lūdzu, - Izabellas māte atsaucas. - Mēs jau arī iesim uz vakara dievkalpojumu.

Vakarā ir vēl sliktāk nekā pusdienās. Maigā gaisma ir mānīga. Es kapelā redzēju Izabellu. Sveču mirdza rotājās viņas matos. Viņa sēdēja gandrīz nekustīgi. Ērģelēm atskanot, slimnieku sejas pagriezās atpakaļ kā gai​šas, plakanas mēness ripas. Izabella bija iegrimusi lūg​šanā - viņa bija vesela.

Vēlāk arī nekļūst labāk. Man izdodas satikt Ženevjēvu pie kapelas izejas un iet ar viņu kādu gabalu kopā citiem pa priekšu. Mēs ejam pa aleju. Es nezinu, ko lai saku. Ženevjēva savelk ciešāk mēteli.

- Cik vakaros ir jau auksti!

- Jā. Vai jūs brauksit prom šajā nedēļā?

- Gribētos gan. Es ilgi neesmu bijusi mājās.

- Vai esat priecīga?

- Protams.

Nav vairs nekā, ko runāt. Taču es nevaru norimt - viņas gaita ir tā pati, tā pati seja tumsā, klusu jausmu piestrāvotā noskaņa. - Izabella, - es saku, pirms mēs izejam no alejas.

- Kā, lūdzu? - viņa izbrīnīta jautā.