Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

noklausīties. Tieši jūs! Tie gan būs bijuši skaisti gaudeņu dialogi mēness gaismā! Ņemiet cigāru! Vai esat pamanījis, ka ir rudens?

- Jā, - es atbildu. - Tai ziņā varu jums pievie​noties.

Vernike man sniedz cigāru kārbu. Es paņemu vienu, lai, gadījumā ja atteikšos, nebūtu jāklausās, ka tā ir vēl viena iemīlēšanās pazīme. Man pēkšņi ir tik šķebīgi ap dūšu, ka gribētos vemt. Tomēr es aizdedzu ci​gāru.

- Man laikam vajadzētu jums paskaidrot, - Vernike saka. - Māte! Viņa atkal divus vakarus bija šeit.

Beidzot viņa ir salūzusi. Vīrs agri miris, māte jauna un skaista; mājasdraugs, kurā meita acīmredzot ir bijusi stipri ieķērusies; māte un mājasdraugs izturējušies nepiesardzīgi, meita greizsirdīga, pārsteidz šos abus ļoti intīmā situācijā, meita varbūt jau ilgāku laiku šos novē​rojusi - vai saprotat?

- Nē, - es saku. Man tas viss ir tikpat pretīgs kā Vernikes smirdošais cigārs.

- Tātad tik tālu nu mēs esam, - Vernike tīksminā​damies turpina. - Meitā saceļas naids, riebums, rodas kompleksi, viņa meklē glābiņu personības sašķeltībā, īpaši tajā tipā, kas bēg no jebkuras realitātes un dzīvo sapņu pasaulē. Vēlāk māte apprecējās ar mājasdraugu, un tas pilnīgi noveda līdz krīzei - vai tagad sa​protat?

- Nē.

- Bet tas taču ir tik vienkārši, - Vernike nepacietīgi saka. - Grūti tikai bija tikt klāt būtībai, bet tagad... - viņš berzē rokas. - Turklāt mums vēl ir laimējies tai ziņā, ka otrais vīrs, bijušais mājasdraugs, kuru sauca par Ralfu vai Rūdolfu, vai kaut kā tamlīdzīgi, ar savu klātbūtni vairs nerada bloķējošu ietekmi. Šķīries pirms trim mēnešiem, pirms divām nedēļām autokatastrofa, viņš pagalam - tātad cēlonis ir likvidēts, ceļš ir brīvs - tagad taču jūs beidzot būsit apjēdzis?

- Jā, - es atbildu un labprāt aizbāztu šim priecīgajam zinātniekam rīkli ar hloroformā samērcētu lu​patu.

- Nu redziet! Tagad ir svarīgi šo mezglu pareizi atrisināt. Māte nu vairs nav sāncense, rūpīgi sagatavota tikšanās... Es jau veselu nedēļu strādāju šajā virzienā, viss veicas ļoti labi, jūs taču redzējāt, ka Terhovenas jaunkundze šovakar atkal bija aizgājusi uz dievkalpo​jumu...

- Jūs domājat, ka esat viņu atgriezis? Jūs - ateists, nevis Bodendīks?

- Blēņas! - Vernike iesaucas, sapīcis par manu neattapību.- Ne jau par to ir runa! Es gribēju teikt, ka viņa kļūst atvērtāka, pieejamāka, brīvāka; vai tad jūs arī to nemanījāt, kad pēdējo reizi bijāt šeit?

- Jā.

- Nu redziet! - Vernike atkal berzē rokas. - Pēc pirmā stiprā šoka tas bija visai iepriecinošs rezultāts.

- Vai šoks arī bija jūsu ārstēšanas rezultāts?

- Tas tur piederējās.

Es atceros Izabellu viņas istabā. - Apsveicu! - es saku.

Vernike ir tik ļoti aizņemts ar savām profesionālajām domām, ka nemana ironiju. - Pēc pirmās īslaicīgās tikšanās ar māti un atbilstošiem ārstēšanas pasākumiem, protams, notika kritiens atpakaļ, un tas arī bija mans nolūks, bet pēc tam man ir radušās lielas cerības. Saprotiet, ka tagad nedrīkstu pieļaut neko tādu, kas viņu novirzītu sāņus.

- Saprotu. Es te nederu.

Vernike pamāj. - Es zināju, ka jūs to sapratīsit. Jums taču arī piemīt kaut kas no zinātnieka zinātkāres.

Kādu laiku jūs bijāt ļoti noderīgs, bet tagad... Kas ar jums notiek? Vai šeit ir pārāk karsts?

- Tas no cigāra. Par stipru.

- Gluži otrādi! - nenogurdināmais zinātnieks ņemas skaidrot. - Šie Brazīlijas cigāri gan izskatās stipri, bet patiesībā ir vieglākie, kādi vispār ir.

Kā nu kuram, es nodomāju un nolieku šo tabakas rituli.

- Cilvēka smadzenes! - Vernike iesaucas gandrīz jūsmīgi. - Agrāk es gribēju kļūt par matrozi, dēku meklētāju un mūžamežu pētnieku - vai nav smieklīgi! Vislielākā dēka slēpjas šeit! - Viņš piesit sev pie