Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Istabā kļūst tumšs. Logs blāvo satumstošajā naktī. Es klausos Izabellas elpā un murmināšanā, kas brīžiem atskan blakus istabās. Pēkšņi viņa uztrūkstas ar spēju rāvienu. Viņa mani atgrūž, un es jūtu, kā viņas augums saspringst. Viņa aiztur elpu. - Es tas esmu, - es saku. - Es, Rūdolfs.

- Kas? - Es, Rūdolfs. Es paliku pie tevis.

- Tu šeit gulēji?

Viņas balss ir pārmainījusies. Tā ir augsta un aiz​raujas no elpas trūkuma.

- Es šeit paliku, - es saku.

- Ej! - viņa čukst. - Tūlīt ej projām!

Es nezinu, vai viņa mani pazīst. - Kur var uzgriezt gaismu? - es jautāju.

- Gaismu ne! Gaismu ne! Ej! Ej! Es pieceļos un taustos uz durvīm. - Nebaidies, Iza​bella, - es saku.

Viņa sakustas gultā, kā mēģinādama uzvilkt sev virsū segu. - Ej taču! - viņa čukst augstajā, svešādajā balsī. - Citādi viņa tevi ieraudzīs, Ralf! Žigli!

Es aizveru aiz sevis durvis un dodos pa kāpnēm lejā. Apakšā sēž nakts dežūras māsa. Viņa zina, ka man ir atļauja apciemot Izabellu. - Vai viņa ir mierīga? - māsa jautā.

Es paloku galvu un eju pa dārzu uz vārtiem, pa kuriem veselie staigā iekšā un ārā. Kas tas nu atkal bija? - es domāju. Kas gan varētu būt šis Ralfs? Tā viņa mani nav saukusi. Un ko viņa domāja, teikdama, ka mani nedrīkst redzēt? Es taču vairākas reizes esmu vakarā bijis viņas istabā.

Dodos lejup uz pilsētu. Mīla, es domāju, un man ienāk prātā mana frāžainā runa. Mani pārņem gandrīz neciešamas ilgas un tālas baismas, un tāda kā tieksme bēgt, un es soļoju ātrāk un ātrāk pretī pilsētai ar tas gaismu, siltumu, vulgaritāti, nabadzību, ikdienību un veselīgo novēršanos no noslēpumainības un haosa - vai kā nu to varētu nosaukt.

Naktī mani pamodina daudzbalsīga kņada. Es atveru logu un redzu, ka mājās atvests feldfēbelis Knopfs. Līdz šim nekas tāds vēl nebija noticis, viņš vienmēr atgriezās mājās pats saviem spēkiem, kaut arī bija pilns kā maks. Viņš skaļi vaid. Visapkārt vairākos logos iedegas gaisma.

- Nolādētais žūpa! - pa vienu logu atskan ķērciens. Tā ir atraitne Konersmane, kura tur sēž novērošanas postenī. Viņai nekā nav, ko darīt, un viņa ir ielā pazīstama tenku vācele. Man ir aizdomas, ka viņa jau sen izspiego arī Georgu un Līzu.

- Turiet muti! - tumšajā ielā iesaucas kāds ano​nīms varonis.

Es nezinu, vai viņš pazīst atraitni Konersmani. Katrā ziņā pēc sašutuma pilna klusēšanas acumirkļa pār šo vīru, pār Knopfu, pār pilsētas, valsts un visas cilvēces tikumiem gāžas tāds daudzums samazgu, ka tiek pārplūdināta visa iela. Beidzot atraitne apklust. Pēdējā teikumā viņa bija pavēstījusi, ka par to tiks informēts Hindenburgs, bīskaps, policija un nepazīstamā varoņa darba devēji. - Turiet muti, jūs - pretīgā cilvēkēdāja! - vīrs atkārto; šķiet, ka tumsas aizsegā viņam radušās neparasti sīkstas pretošanās spējas. Knopfa kungs ir smagi slims. Būtu labāk, ja jūs atrastos viņa vietā.

Atraitne tūlīt sāk ārdīties divtik stipri, ko neviens nebija gaidījis. Viņa mēģina saskatīt bezkauņu, izbāžot pa logu ārā un spīdinot kabatas lukturīti, bet šī gaisma ir par vāju. - Es zinu, kas jūs esat! - viņa bļaustās. - Jūs esat Heinrihs Brigemanis! Jūs ieslodzīs pārmācības namā par neaizsargātas atraitnes apvainošanu, jūs, slepkava! Jau jūsu māte...

Es tālāk vairs neklausos. Atraitnei ir daudz klausītāju. Nu jau ir atvērti gandrīz visi logi. Pa tiem skan sašutuma rūcieni un piekrišanas saucieni. Es eju lejā.

Patlaban stiepj iekšā Knopfu. Viņš ir bāls kā krīts, sviedri tek viņam pār seju, un samirkušās Nīčes ūsas no​karājas uz lūpām. Pēkšņi viņš iekliegdamies izraujas, pastreipuļo pāris soļu uz priekšu un negaidīti metas uz obelisku. Viņš to apkampj ar abām rokām un kājām kā varde, spiežas klāt granītam un gaudo.

Es paveros apkārt. Aiz manis, ģērbies savā purpura pidžamā, stāv Georgs, aiz viņa - vecā Krolla