Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Šovakar ne. Esmu noguris līdz nāvei. Aizejiet taču īsi pirms pusnakts uz «Sarkanajām dzirnavām» un atgriezieties pēc vieniem, tad spoku stundas problēma būs atrisināta un jūs varēsit strādāt tālāk.

Vilke padomā. - Nav slikti, - viņš saka. - Bet vai uz turieni nav jāiet smokingā?

- Pat sapņos ne.

Vilke krata galvu. - Tomēr nekas neiznāks. Viena tur pavadīta stunda man izmaksātu vairāk, nekā es nopelnītu visā naktī. Bet es varētu aiziet uz kādu mazu krodziņu. - Viņš pateicīgi paskatās manī. Pierakstiet Vernera adresi, - viņš vēl saka.

Es to pierakstu. Cik dīvaini, es domāju, ka šovakar jau otrais cilvēks paklausa manam padomam, tikai pats sev neko nevaru ieteikt. - Jocīgi, ka jūs tik ļoti baidāties no spokiem, - es saku. - Turklāt jūs taču esat puslīdz brīvdomātājs.

- Tikai dienā. Naktī ne. Kurš gan naktī ir brīvdomātājs?

Es norādu lejā uz Kurta Baha darbnīcu. Vilke atmet ar roku. - Jaunam ir viegli būt brīvdomātājam.

Taču mana vecumā, ar manu cirkšņu trūci un tuberkulozi slēptā formā...

- Grieziet kažoku uz otru pusi! Baznīcai patīk labprātīgi grēku nožēlotāji.

Vilke sarauj uz augšu plecus. - Kur tad paliktu mana pašcieņa?

Es smejos. - Vai tad naktī jums tās nav?

- Kuram tad naktī tā ir? Jums?

- Nē. Bet varbūt kādam naktssargam. Vai arī maizniekam, kurš naktī cep maizi. Vai tad noteikti ir vajadzīgs, lai jums būtu pašcieņa?

- Protams. Es taču esmu cilvēks. Tikai dzīvniekiem un pašnāvniekiem nav pašcieņas. Šāds iekšējs konflikts ir gan tīrā nelaime! Tomēr es šonakt aiziešu uz resto​rānu «Puķe». Tur ir pirmšķirīgs alus.

Eju atpakaļ pāri tumšajam pagalmam. Obeliska priekšā kaut kas blāvi vizmo. Tas ir Līzas puķu pušķis. To viņa tur deponēja pirms aiziešanas uz «Sarkanajām dzirnavām». Es kādu brīdi neizlēmīgi stāvu, tad paņemu to. Nav paciešama doma, ka Knopfs varētu to apcūkot. Es paņemu buķeti līdzi savā būcenī un ielieku terakotas urnā, kuru atnesu no biroja. Puķes tūlīt pārņem varu visā istabā. Te nu es sēžu ar brūnām, dzeltenām un baltām krizantēmām, kuras smaržo pēc zemes un kapsētas, it kā es jau būtu aprakts! Bet vai es tiešām ne​esmu kaut ko apracis?

Ap pusnakti es šo smaržu vairs nevaru paciest. Es noskatos, ka Vilke aiziet pavadīt krogā spoku stundu, paņemu puķes un nesu tās uz viņa darbnīcu. Durvis stāv vaļā, gaisma vēl deg, lai spoku bītīgais zārcinieks atgriežoties neiztrūktos. Uz milža zārka nolikta alus pudele. Es to izdzeru, nolieku glāzi un pudeli uz palodzes un atveru logu, lai izskatītos, it kā kāds gars būtu veldzējis slāpes. Tad izkaisu krizantēmas no loga līdz pusgatavajam baņķiera Vernera zārkam un nolieku pie kājgaļa sauju nevērtīgu tūkstoš marku zīmju. Lai nu Vilke tiek gudrs par to, kas te noticis! Ja Vernera zārks tāpēc netiks laikā gatavs, tā nebūs nekāda nelaime, jo šis baņķieris ar inflācijas naudas palīdzību desmitiem sīko namīpašnieku ir atņēmis viņu mantas mazumiņu.

XX - Vai tu gribētu redzēt kaut ko tādu, kas saviļņo sirdi kā Rembrants? - Georgs jautā.

- Vienmēr gatavs!

Viņš izņem kaut ko no sava kabatlakatiņa un ļauj tam nokrist uz galda tā, lai skan. Paiet brītiņš, līdz es saprotu, kas tas ir. Mēs aizkustināti noraugāmies šajā lietiņā. Tas ir zelta divdesmit marku gabals.

Pēdējo reizi es tādu redzēju pirms kara. - Tie gan bija laiki! - es iesaucos. - Valdīja miers, drošība bija garantēta, majestātes apvainojumus vēl varēja izpirkt ar sēdēšanu cietumā, tērauda ķivere nebija pazīstama, mūsu mātes valkāja korsetes un blūzes ar augstām apkaklēm un iešūtiem zivju kaula stienīšiem, procentus maksāja regulāri, marka bija tikpat neaizskarama kā Dievs, un ik gada ceturksni no valsts aizņēmumiem mierīgi nogrieza kuponus un izmaksāja zelta naudā. Ļauj sevi noskūpstīt, tu - mirdzošais