Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

jau dzirdējis. - Pēc piepildījuma nekas vairs nepaliek. Izsalcis cilvēks sapņo par ēšanu. Paēdušam turpretī ēdiens ir pretīgs.

- Gan jau viņš atkal būs izsalcis un sapņi atkal at​griezīsies, - es piebilstu.

- Tā tas ir ar tevi, bet ne ar Oto, - Hungermanis visai apmierināts skaidro. - Tu esi virspusīgs un parasts, bet Oto ir dziļš. Viņš vienu kompleksu ir aizstājis ar citu. Nesmejies, varbūt viņam kā rakstniekam tagad ir beigas. Varētu teikt, ka priekamājā ir notikušas bēres.

- Es esmu iztukšots, - Oto gaužas. - Tik tukšs kā vēl nekad. Esmu sevi sagrāvis. Kur ir mani sapņi?

Piepildījums ir ilgu ienaidnieks. To man vajadzēja zināt.

- Uzraksti kaut ko par to, - es iesaku.

- Nav slikta ideja! - Hungermanis izvelk savu piezīmju grāmatiņu. - Starp citu, man tā jau bija pirma​jam. Taču Oto tā nav piemērota - tam viņa stils nav pietiekami ass.

- Viņš var sacerēt elēģiju. Vai arī gaudu dziesmu. Kosmiskas skumjas, zvaigznes birst kā zelta asaras, pats Dievs raud, tāpēc ka pats šo pasauli ir tā sagandējis, rudens vējš kā ar arfu spēlē tam visam rekviēmu...

Hungermanis cītīgi pieraksta. - Kāda sagadīšanās! - viņš, to darīdams, iesaucas. - Tieši to pašu un tiem pašiem vārdiem es arī teicu pirms nedēļas. Mana sieva var to apliecināt.

Oto ir klausījies diezgan vērīgi. - Visam klāt vēl nāk bailes, ka būšu ko saķēris, - viņš stāsta. - Cik ilgs laiks paiet, līdz to var konstatēt?

- Ja gonoreja, tad trīs dienas, ja sifiliss, tad četras nedēļas, - laulātais vīrs Hungermanis precīzi paskaidro.

- Neko tu nebūsi saķēris, - es mierinu. - Sonetiem sifiliss nepielīp. Taču tu vari šo noskaņojumu likt lietā. Griez stūri uz otru pusi! Ja nevari rakstīt par kaut ko, tad raksti pret to! Nevis himnu par sievišķi kvēli sarkanā un purpurā, bet dzēlīgu apsūdzību. No zvaigznēm pil strutas, uz Visuma lauskām, viss vienos augoņos, guļ Ījabs - kā liekas, pirmais sifilitiķis, mīlas Jānusa seja - salds smaids vienā pusē, slimības saēsts deguns otrā pusē...

Es skatos, ka Hungermanis atkal pieraksta. - Vai to arī tu stāstīji savai sievai pirms nedēļas? - es jau​tāju.

Viņš sajūsmā pamāj ar galvu.

- Kāpēc tad tu to pieraksti?

- Tāpēc, ka biju atkal aizmirsis. Sīkākas domas es bieži aizmirstu.

- Jums jau ir viegli smieties par mani, - Bambuss sarūgtināts saka. - Es vispār nespēju rakstīt, vēršoties pret kaut ko. Man padodas tikai himnas.

- Uzraksti himnu pret to!

- Himnas var rakstīt tikai par kaut ko, - Oto mani pamāca, - nevis pret.

- Tad saceri himnas tikumam, tīrībai, mūka dzīvei, vientulībai, himnas par gremdēšanos tuvākajā un tālā​kajā, kas vispār pastāv, proti - sevī pašā.

Oto brīdi klausās, slīpi pieliecis galvu kā medību suns. - Tādas man jau ir, - viņš tad apbēdināts saka. - Taču arī tās nav gluži manā garā.

- Pie velna, kas tad ir tavā garā! Nekļūsti pārāk iedomīgs!

Es pieceļos un ieeju blakustelpā. Tur sēž Valentīns Bušs. - Nāc! - viņš aicina. - Izdzer ar mani kopā pudeli Johannisbergas vīna! Tas Eduardu nokaitinās.

- Es šodien nevienu negribu nokaitināt, - es atbildu un dodos tālāk.

Kad iznāku uz ielas, tur jau stāv Oto Bambuss un ar sāpīgu skatienu noraugās ģipša valkīrās, kuras grezno «Valhallas» ieeju.

- Tāda neraža, - viņš sūkstās pie sevis.

- Nečinksti! - es uzsaucu, lai dabūtu viņu sev nost no kakla. - Tu acīmredzot piederi pie agri nobriedušajiem talantiem kā Kleists, Birgers, Rembo, Bihners - pie spožākajiem spīdekļiem dzejnieku