Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

kaist, es jūtu Izabellas zobus, viņa ir šmaugs, divkājās pacēlies zvērs, viņa ir rēgs, no mēness gaismas un iekāres radies gars, mirusi, dzīva, augšāmcēlusies no miroņiem, viņas āda un lūpas ir aukstas, baismas jaucas ar aizliegtu vēlmi, es ar varu atraujos, un grūžu viņu nost tā, ka viņa pakrīt...

Viņa neceļas augšā. Viņa zviln zemē kā balta ķirzaka un šņākdama apmētā mani ar lāstiem un nievām, čukstus izverd veselu gūzmu ormaņu lāstu, karavīru lāstu, ielasmeitu lāstu, tādus lāstus, kādus neesmu pat dzirdējis, apvainojumus, kas ķer kā dunča dūrieni un pātagas cirtieni, vārdus, kādus nekad nebūtu no viņas gaidījis, vārdus, uz kuriem mēdz atbildēt tikai ar dū​rēm.

- Nomierinies! - es saku.

Viņa smejas. - Nomierinies! - viņa mēdās. - Tas ir viss, ko tu zini! Nomierinies! Ej pie velna! - viņa pēkšņi nošņācās skaļāk. - Ej, tu - nožēlojamais mērgli, tu - einuh...

- Turi muti! - es uzsaucu. - Vai arī...

- Kas - vai arī? Nu, mēģini! - Viņa izliecas uz zemes man pretī kā loks, rokas atbalstījusi aiz mugu​ras, tā ir bezkaunīga poza, un viņas mute pavērta nicīgā grimasē.

Es stīvi veros viņā. Viņai vajadzētu izskatīties pretīgai, bet pretīgums nerodas. Pat šajā piedauzīgajā stāvoklī viņai nav nekā kopīga ar netiklību, lai kā viņa gānītos un lai ko darītu, viņas rīcībā un viņā pašā ir kaut kas izmisīgs, mežonīgs un nevainīgs, es viņu mīlu, man gribētos viņu pacelt un nest projām, tikai nezinu, uz kurieni, es paceļu rokas, tās ir smagas, es jūtos izmisis, bezpalīdzīgs, sīkpilsonisks un provinciāls.

- Vācies projām! - Izabella čukst, zemē gulēdama, - Ej! Ej! Un nekad vairs nenāc šurp!

Neiedrošinies nākt vēl šurp, tu - vārgais veci, baznīcas kalp, plebej, tu - kastrāt! Ej, tu - lempi, nelga, sīkmani! Ne​iedrošinies vairs te rādīties!

Tagad viņa manī skatās, nometusies uz ceļiem, mute savilkta maza, acis seklas, pelēka šīfera krāsā un ļaunas. Ar bezsvara kustību viņa pielec kājās, paķer platos, zilos svārkus un iet projām žiglā un līganā gaitā, ar savām garajām kājām viņa iziet no alejas mēness gaismā - kaila dejotāja, un zilos svārkus viņa vicina kā karogu.

Es gribu skriet pakaļ, saukt, pievilkt viņu sev klāt, bet palieku stāvot. Nav zināms, ko viņa vēl varētu darīt, un man ienāk prātā, ka šī nav pirmā reize, kad šeit, augšā, kāds parādās pie namdurvīm kails. It īpaši sievietes tā dara bieži.

Es lēnām eju pa aleju atpakaļ. Sakārtoju kreklu un jūtos vainīgs, pats nezinādams, kāpēc.

Vēlu naktī dzirdu nākam Knopfu. Pēc soļiem var spriest, ka viņš ir krietni pilnā. Man tiešām nemaz prāts nenesas to darīt, taču taisni tāpēc dodos pie notekcaurules. Knopfs apstājas vārtos un kā vecs karavīrs vispirms pārlūko apvidu. Viss ir klusu. Uzmanīgi viņš tuvojas obeliskam. Es jau arī nebiju gaidījis, ka atvaļinātais feldfēbelis atmetīs savus ieradumus jau pēc viena vienīga iebaidīšanas šāviena.

Tagad viņš ir nostājies pie pieminekļa rīcības gatavībā un atkal nogaida. Viņš uzmanīgi vēlreiz aplaiž skatienu visapkārt. Pēc tam rūdītais taktiķis izdara māņu manevru: rokas slīd lejup, bet tas ir viltus gājiens, viņš vēl tikai klausās. Kad viss joprojām paliek klusu, viņš ar baudu nostājas pa īstam, ap viņa Nīčes ūsām rotājas triumfējošs smaids, un viņš laiž vaļā.

- Knopf! - es zemā balsī saucu caurulē. - Vepri, vai tu atkal jau esi te? Vai es tevi nebrīdināju?

Knopfa sejas izteiksme pārmainās iespaidīgi. Es vienmēr esmu apšaubījis izteicienu, ka cilvēks aiz šausmām iepleš acis, man likās, ka drīzāk jau tās samiedz, lai redze kļūtu asāka, taču Knopfs tās tiešām iepleš kā no​bijies zirgs pēc spēcīga granātas sprādziena. Viņš tās pat izbola.

- Tu neesi cienīgs būt atvaļināts sapieru pulka feldfēbelis, - es dobji saku. - Tagad tu tiec degradēts!

Es tevi degradēju par otrās pakāpes kareivi, tu, mīža! Ej prom!

No Knopfa rīkles izlaužas aizsmakušas rejas. - Nē! Nē! - viņš ķērc un mēģina sazīmēt vietu, no kuras runā Dievs. Tas ir stūris starp vārtiem un viņa mājas sienu. Tur nav ne loga, ne kādas spraugas, un viņš ne​var aptvert, no kurienes balss nāk.

- Tagad ir cauri ar garo zobenu, naģeni un tresēm! - es čukstu. - Beigas glaunajai uniformai! Kopš šā