Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

beidzot nopirka pirms pusgada. Tā atrodas smilšainā, augstā, sausā vietā, no kurienes paveras skaists skats. Tur Herberts satrūdēs lēnāk un akurātāk nekā zemākajās, mitrajās kapsētas daļās, un par to viņš ir lepns. Tur viņš, paņēmis līdzi termosā kafiju, saliekamo krēslu un paciņu ar drumstalu maizi, katru svētdienas pēcpusdienu ar baudu pavada vairākas stundas, vērodams, kā aug efejas. Pieminekļa pasūtījumu viņš tomēr joprojām šūpo kapakmeņu firmām deguna priekšā gluži kā jātnieks, kas ēzelim pie purna piekāris burkānu. Mēs auļojam, bet nekad nevaram to satvert. Herberts nevar izšķirties. Viņš vienmēr baidās palaist garām kādu fantastisku jauninājumu, piemēram, elektrisko zvanu vai telefonu pie zārka.

Es noraugos viņā ar dziļu pretīgumu. Par lielgabaliem viņš man veikli atbāza pretī. - Vai jums ienā​cis kaut kas jauns? - viņš augstprātīgi jautā.

- Nekas tāds, kas varētu jūs interesēt, izņemot... bet tas jau ir tikpat kā pārdots, - es atbildu pēkšņā gaišredzībā, ko man piešķīrusi atriebība un spēji uzlies​mojušais tirgotāja gars.

Herberts uz to uzķeras. - Kas tas ir?

- Tas nav jums piemērots. Kaut kas lielisks. Un jau tikpat kā pārdots.

- Kas tas ir?

- Mauzolejs. Ļoti ievērojams mākslas darbs. Švarc​kopfs ļoti vēlas... Šercs smejas. - Vai jums vēl kāds vecāks pārdevēja triks nav padomā?

- Nē. Ne jau attiecībā uz šo. Tas ir tāds kā pēcnāves klubs. Švarckopfs ir iecerējis ar testamentu noteikt, lai katru gadu nāves dienā tur sarīko mazas, intīmas svinības. Tā būtu it kā katru gadu jauna apbedīšana. Mauzoleja telpā ir atbilstoša noskaņa, tur ir soli un krāsainas vitrāžas. Pēc katrām svinībām var arī pasniegt mazas uzkodas. Nepārspējami, vai ne? Mūžīgas piemiņas svinības, turpretī uz vecajiem kapiem neviens vairs pat neskatās. Šercs joprojām smejas, tomēr kļuvis domīgāks. Es ļauju viņam smieties. Saule met no upes starp mums blāvu bezsvara sudrabu. Šercs aprimst. - Ak jums ir tāds mauzolejs? - viņš jautā jau mazliet noraizējies - kā īsts kolekcionārs, kas baidās, ka varētu palaist garām sevišķu izdevību.

- Aizmirstiet to! Tas jau ir tikpat kā pārdots Švarckopfam. Labāk pavērosim pīles upē. Kādas krāsas!

- Man pīles nepatīk. Tām ir sasmakuma garša. Nu, es aiziešu apskatīties jūsu mauzoleju.

- Nesteidzieties! Labāk paskatieties, kā tas izskatīsies dabiskā vidē, kad Švarckopfs to būs uzstādījis. Šercs atkal smejas, bet tagad jau tukši. Es arī smejos. Neviens otram netic, bet abi ir ierijuši āķi.

Viņš - Švarckopfu, bet es - cerību, ka šoreiz tomēr būšu viņu noķēris.

Eju tālāk. No «Vecpilsētas viesnīcas» plūst tabakas un novadējušās alus smaka. Es pa vārtiem ieeju restorāna sētā. Tur paveras miera aina. Agrīnajā saulē guļ sestdienas vakara šņabja noguldītie līķi. Mušas sīkdamas lidinās ķiršu saldā, Šteinhēgera degvīna un kviesīša dzērāju gārdzošajos elpas grūdienos, it kā tie būtu garšvielu salu aromātiskie pasāta vēji; no kuplā mežvīna nāk zirnekļi un pa savām virvēm rāpjas virs guļošo sejām augšup un lejup kā trapeces akrobāti, bet kāda čigāna ūsās vingro vabole, kā atrazdamās bambusa birzī. Te nu vismaz miegā, es domāju, ir atrasta zaudētā para​dīze - lielā brālība.

Es palūkojos augšup uz Gerdas logu. Tas ir atvērts.

- Palīgā! - pēkšņi iestenas viens no zemē guļošajiem. Viņš sauc mierīgi, klusu un rezignēti, viņš nekliedz, un tieši tas mani ķer gluži kā debesu būtnes ēteriskais sitiens. Tas ir viegls sitiens pa krūtīm iziet tām cauri kā rentgena stari un ķer elpu tā, ka tā aizraujas. «Palīgā!» es domāju. «Ko gan citu mēs nemitīgi saucam gan dzirdami, gan nedzirdami?»

Mise ir beigusies. Priekšniece man izmaksā honorāru. Nav pat vērts bāzt to makā, bet atraidīt arī nevaru, tas viņu sāpinātu. - Es jums brokastīs aizsūtīju vīna pudeli, - viņa saka. - Nekā cita mums nav, ko iedot. Taču mēs lūdzam Dievu par jums.

- Paldies, - es saku. - Bet no kurienes jums šie izcilie vīni? Tie taču arī maksā naudu.

Priekšniecei pārslīd smaids pār saburzīto ziloņkaula seju, kurai ir klosteru un pārmācības namu