Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

- Taisnība? Kāds tam sakars ar taisnību?

Gerda atkal smejas. - Liekas, ka tu tiešām esi ap​vainojies. Kāds tu gan esi bērns!

- Šai ziņā es tāds arī gribētu palikt, - es saku. - Ci​tādi...

- Citādi? - Gerda jautā.

- Citādi... - Es apsveru. Man nav īsti skaidrs, ko es domāju, tomēr mēģinu to pateikt. - Citādi es pats sev liktos pa pusei suteners.

Tagad Gerda smejas pilnā kaklā. - Tev vēl daudz kā trūkst, maziņais, lai tu tas būtu.

- Cerams, ka tāds arī palikšu.

Gerda pagriež seju pret mani. Apsvīdusī glāze atrodas viņai starp krūtīm. Viņa to tur ar vienu roku un izbauda vēsumu uz krūtīm. - Ak, tu manu nabaga mazulīti, - viņa saka, vēl arvien smiedamās, fatālā, pa pusei mātišķīgā līdzjūtībā. - Tu vēl bieži tiksi piekrāpts!

Nolādēts, es domāju, kur gan palicis tropu salas miers? Es pēkšņi jūtos tā, it kā mērkaķi mani kailu apmētātu ar dzeloņainiem kaktusiem. Kuram gan patīk klausīties, ka viņš būs ragnesis? - To mēs vēl redzēsim, - es saku.

- Vai tu domā, ka būt suteneram ir vienkārši?

- To es nezinu. Bet nekāds sevišķs gods tas noteikti nav.

Gerda zaudē pacietību un īsi, sparīgi nošņācas. - Gods! - viņa aizelsdamās sauc. - Ko tu vēl neteiksi? Vai mēs esam armijā? Mēs runājam par sievietēm. Manu nabaga mazulīti, šajā sfērā gods iedveš garlaicību.

Viņa iedzer vēl malku alus. Es noskatos, kā tas noguldz viņas izliektajā rīklē. Ja viņa mani vēlreiz nosauks par nabaga mazulīti, es, ne vārda neteikdams, uzliešu savu pudeli viņai uz galvas, lai pierādītu, ka es arī varu rīkoties kā suteners vai vismaz tā, kā, manuprāt, tāds varētu rīkoties. - Jauka saruna, - es saku. - Tieši tagad.

Man laikam ir apslēptas jocīgas īpašības. Gerda atkal smejas. - Viena saruna nav labāka par citu, viņa saka. - Kad tā guļ blakus, vai tad nav vienalga, ko runā? Tad saka to, kas tai brīdī nāk prātā. Vai var​būt arī te ir kādi noteikumi, manu...

Es paķeru alus pudeli un gaidu, kad nāks «nabaga mazulītis», bet Gerdai ir sestā maņa - viņa iedzer jaunu malku un klusē.

- Varbūt mums nevajadzētu runāt tieši par kažokiem, suteneriem un ragnešiem, - es saku. - Šādiem brī​žiem ir arī citi temati.

- Skaidrs, - Gerda ir vienisprātis. - Bet mēs taču par to nemaz nerunājam.

- Par ko?

- Par kažokiem, suteneriem un ragnešiem.

- Nē? Par ko tad mēs runājam?

Gerda atkal sāk smieties. - Par mīlestību, mans labiņais. Tā, kā prātīgi cilvēki par to runā. Ko tad tu gribētu? Skaitīt dzejoļus?

Es, dziļi aizskarts, tveru pēc alus pudeles. Iekams pagūstu to pacelt, Gerda mani noskūpsta. Tas ir slapjš alus skūpsts, tomēr tik starojoši spirgts, ka uz mirkli atkal atrodamies tropu salā. Iedzimtie taču arī dzer alu.

- Vai zini, kas man tevī patīk? - Gerda saka. - Ka tu esi tāds aizspriedumains auns! Kur tu gan visas tās blēņas esi samācījies? Tu tuvojies mīlestībai kā apbruņots korporelis, kurš iedomājas, ka dodas uz dueli, nevis uz deju. - Viņa smejas locīdamās. - Ak tu, tīrasiņu vācieti! - viņa maigi saka.

- Atkal jau apvainojums? - es jautāju.

- Nē, konstatējums. Tikai idioti iedomājas, ka viena nācija ir labāka nekā cita.

- Vai tu esi tīrasiņu vāciete?

- Mana māte ir čehiete; tas manu likteni mazliet atvieglo.

Es raugos uz blakus guļošo bezbēdīgo radījumu un pēkšņi vēlos, lai man vismaz viena vai pat divas