Melnais obelisks - Erihs Marija Remarks

Kad Oto aiz ceriņkrūma ir apģērbies, mums izdodas viņu atkal iedabūt iekšā. Mēs viņam dodam mazliet iedzert. Taču no galda viņš neiet prom neparko. Viņš apgalvo, ka īstais noskaņojums esot izgaisis.

Beidzot Hungermanis vienojas ar Dzelzs Zirgu un priekšnieci, ka nedēļas laikā Bambusam ir tiesības atnākt šurp vēlreiz bez papildu piemaksas.

Mēs turpinām dzeršanu. Pēc kāda laika es manu, ka Oto, kā liekas, tomēr atkal ir iekvēlojies. Viņš reizi pa reizei palūr uz Dzelzs Zirgu, bet par citām dāmām neliekas ne zinis. Villijs pasūta vēl ķimeli. Pēc brīža pamanām, ka trūkst Eduarda. Pēc apmēram pusstundas viņš atkal parādās nosvīdis un apgalvo, ka bijis pastai​gāties. Ķimelis pamazām sāk iedarboties.

Oto Bambuss pēkšņi izvelk papīru un zīmuli un slepus sāk kaut ko pierakstīt. Es raugos viņam pār plecu.

- «Tīģeriene» - tāds ir virsraksts. - Vai tu brīvo vārsmu un himnu sacerēšanu nevarētu vēl mazliet at​likt? - es jautāju.

Viņš pakrata galvu. - Pirmais svaigais iespaids ir svarīgākais.

- Bet tu taču dabūji tikai vienu pātagas cirtienu pa dibenu un pāris belzienu ar mazgājamo bļodu pa galvu! Kas tur tīģerisks?

- Atstāj to manā ziņā! - Bambuss iemet ķimeļa glāzīti par savām izplūkātajām ūsiņām. - Tagad parādās iztēles vara! Es jau esmu pilns ar pantiem kā rožu krūms ar ziediem. Nē, kur nu rožu krūms. Es ziedu kā orhideja džungļos!

- Tev šķiet, ka nu jau tev pieredzes pietiek?

Oto pamet uz pretī sēdošo Dzelzs Zirgu iekāres un baiļu pilnu skatienu. - Nezinu. Mazajam krājumiņam jau nu noteikti.

- Saki, kā ir! Trīs miljoni tev ir nolikti. Ja tev tie nav vajadzīgi, tad labāk nodzersim tos.

- Labāk nodzersim.

Bambuss atkal iemet glāzīti ķimeļa. Šī ir pirmā reize, kad redzam viņu tā darām. Agrāk viņš no alkohola un it īpaši no degvīna bēga kā no mēra. Viņa lirika dzima pie kafijas un jāņogu vīna.

- Ko tu saki par Oto? - es jautāju Hungermanim. - Tas no sitieniem ar skārda bļodu pa galvu.

- Ne no kā tas nav, - Oto lallinādams atbild. Viņš atkal ir iemetis dubultporciju ķimeļa un tagad iekniebj garām ejošajam Dzelzs Zirgam dibenā. Zirgs apstājas kā zibens ķerts. Tad viņa lēnām pagriežas un nopētī Oto kā retu kukaini. Mēs izstiepjam rokas, lai vājinātu gaidāmo sitienu. Dāmām augstos zābakos šāds kniebiens ir neķītrs apvainojums. Oto grīļodamies pieceļas, viņa tuvredzīgās acis raugās ar svešādi smaidīgu skatienu, viņš apiet Zirgam apkārt un pēkšņi vēlreiz uzsit ska​nīgu pliķi pa melno, kairinošo veļu.

Iestājas klusums. Visi gaida, ka notiks slepkavība. Taču Oto mierīgi atkal apsēžas, noliek galvu uz rokām un acumirklī aizmieg. - Nenogalini guļošo! - Hun​germanis bijīgi lūdz Zirgu. - Tas ir vienpadsmitais Dieva bauslis!

Dzelzs Zirgs atver savu plato muti neskanīgā smaidā. Spīd visas zelta plombes. Tad viņa noglāsta plānos, mīk​stos Oto matus. - Ak, puikiņas, - viņa saka, - ja cilvēks vēlreiz varētu būt tik jauns un dumjš!

Mēs dodamies projām. Hungermani un Bambusu uz pilsētu aizved Eduards. Papeles šalc. Dogi rej.

Dzelzs Zirgs stāv otrajā stāvā pie loga un māj ar kazaku papahu. Aiz meitumājas spīd bāls mēness.

Matiass Grunds, kas sacerējis grāmatu par nāvi, pēkšņi mūsu priekšā izķepurojas no grāvja. Viņš bija domājis, ka varēs pāriet tam pāri kā Kristus Ģenecaretes ezeram. Taču viņš bija maldījies. Villijs soļo man blakus. - Tā tik ir dzīve! - viņš sapņaini saka. - Un ja padomā, ka naudu tiešām var nopelnīt - guļot!

Rīt dolāra kurss atkal cel​sies un akcijas kāps tam līdzi kā žigli mērkaķi!

- Nesabojā mums vakaru! Kur ir tava automašīna? Vai tai arī gaidāmi bērni kā tavām akcijām?

- To paņēma Renē. Grib radīt iespaidu «Sarkanajās dzirnavās». Priekšnesumu starpbrīdī viņa ar to vizina savus kolēģus. Šie vai plīst aiz skaudības.

- Vai jūs precēsities?

- Esam saderinājušies, - Villijs saka. - Ja tu sa​proti, ko tas nozīmē.