Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

Līdzīga iepriekšējai spēlei, tikai te vairāk dalibnieku. Sētsvidu izrok mazu bedrīti, kurā ir jāiedzen koka klucī​tis — cūciņa. Viens spēlētājs nostājas pie bedrītes ar koka nūju, tas ir cūciņas sargātājs. Pārējie stāv ar nūjām pie savām bedrītēm un mēģina iedzīt cūciņu sargātāja bedritē. Kuram spēlētājam tas izdodas, tas ir vinnētājs. (LTT 17185), Nažus dancināt Parasti to spēlē pie šūpolēm, kur sakurts ugunskurs. Kāds no pulka, cepuri virs ugunskura paslepeni nokvēpinājis, pienāk pie citiem un nopietni solās nažus dancināt. Citi, kas šo joku zina, sargās no naža dancinātāja, kamēr nezinātāji mierīgi pienāk viņam klāt, gribēdami redzēt, kā tad viņš varot nažus dancināt. Tad aicinātājs ar kvēpainu cepuri nosmērē pienācējam seju melnu un pats nolielās: «Lūk, kā nažus dancina!» un, projām iedams, iedod tam cepuri, lai nu arī viņš mēģinot darīt tāpat, jo nu amats rokā.

Tas nu mēģina tagad, pakaļ skriedams tin ķerdams, citiem mutes nosmērēt. (DLP II 70.)

Lunkošanās Lunkošanās jeb olu ripināšana ir populāra Lieldienu spēle ne vien Latvijā, bet arī citur Eiropā.

Mērdzenē tā saukta par lumkāšanos. (LFK 312, 283) Pagaru dēli ar izgrebtu vidu, līdzīgu silei, novieto slīpi. Spēlē gan telpās, gan ārā. Ārā spēlējot, vielu, kur notiek lunkošanās, nokaisa ar dzeltenām smiltīm, lai olas nesasistos. Pirmais spēles dalībnieks vienu olu noliek zināmā attālumā no dēļa smiltīs par mērķi. Otrs ripina savu olu, mēģinādams trāpīt smiltīs noliktajai olai. Ja ola pieripo klāt, tad abas olas pieder ripinātajam. Ja ne, tad nākamais spēlētājs mēģina ^trāpīt kādai no olām. Uzvar tas, kurš savācis visvairāk olu un kad visi spēlei paredzētie olu krājumi izbeigušies. Spēlē var būt arī tikai divi dalīb​nieki.

Bērniem lielākie piedzīvojumi un cerības saistās ar skaidiņu lasīšanu Lieldienu rītā. Mājas lielie ļaudis zināja teikt, T<a tā varot iemantot laimi un bagātību. Tad varot atrast naudu un zudušas lietas. Ar skaidu klēpi jāapskrien trīs reizes ap istabu, tad vasarā bērni ganidami varot uziet pazaudētu nazi yai kādu citu lietu.

Lieldienas rītā, kad baznīcā zvana, ir jākāpj uz istabas augšu. Tur pie skursteņa redzēs vecu vīriņu sēdam, kam galvā būs cepure. To cepuri nu vajaga steigšus noņemt un bēgt. Kas paspēj ar to cepuri nokāpt zemē, tam būs tāda cepure, kas nesēju padara neredzamu. Bet, ja vīriņš noķer ņēmēju, tad jāmirst.

(LTT 17169 Pustiņa) Skaidiņas lasāmas bagātības iegūšanai un zudušu mantu atrašanai, cepure iegūstama, lai varētu kļūt nere​dzams. Tas ir kārdinoši, tāpēc — varbūt pamēģināsim?

Tā gaidu Lieldienu Kā bāleliņu; Aizgāja projām Ka rila rasa.

Eit projām Lieldieniņas, Ar baltumi oliņām; Es gaidīšu Jurģa dienas Ar zaļo rudzzāliti.

LD 32250 Gatarta LFK 1730, 57901 Lejasciems Palaidemi šū Leudinu, Kai byus cytas sagaideit, Divs dus miru, veseleibu, 1 cijtas sagaideisim.

LFK 740, 14798 Šķaune LD 32292 Lejasciems Pavadu Lieldienu Par augstu kalnu, Par augstu kalnu, Caur zaļu birzi, Caur zaļu birzi Upītes malā.

Guli nu, Lieldiena, Līdz citam gadam, Līdz citam gadam Upītes malā.