Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

Klausības laikos Pelnu dienas vakarā zebeniekā iebēruši pelnus un gājuši ar to uz pušeniekiem pušenieku ļaudis sukāt. Sukājot sacījuši: «Gaļas gribu, gaļas gribu! Man garš deguns!» Vai atkal šā: «Kas dos gaļu, tam augs cūkas, kāļu — kāļu sivēniņi.» Pušcniekos tāds budulis ticis uzņemts ar gaļu, un daža laba gaļas šķēle vēl tapusi iedota līdz uz mājām. Tagad gan tādi budēļi vairs neiet apkārt, un ja kāds kaimiņš aiziet pie otra kaimiņa patriekties, tad ne kā budulis un bez pelnu zebenicas. (LTT 22963 Naudīte) Lielākie Jautrībnieki bieži vien bijuši puiši, kuri, pārērbušies par āžiem, gāja apkārt pa mājām. Ja sastapa ādu meitu, tad to labi kārtīgi sabadīja. Pelnu dienas budēļtēvam, tāpat kā citkārt, vienmēr līdzi bija budēļa rīkste, kuru pēc tam neaizmeta vis projām, bet uzglabāja priekš aitām, kas nemīl jērus.

Citādi tas ir Latgalē, kur katoļu baznīcas ietekmē gadsimtu gaitā veidojās atšķirīgas no pārējās Latvijas tradī​cijas. Te ir jau sācies klusais gavēņa laiks; nav budēļu, nav jautrības.

Pie mums Latgalē galvenais svētku un svinamo dienu jautrību prieks ir alutiņš. Alutiņu savām vajadzībām pagatavo paši priekš sevis, tad gardāk esot dzert. Pelnu dienai alus netiek darīts un tāpēc viņa ir, kā latgalieši saka, sausa diena, un sausa diena bez alutiņa paiet nevienam nemanot. Vakarā .. visi salasās kādā ciemā istabā un tad tik visi dzīvo pasaku valstībā. (LFK 503, 3733 Līk​sna) Gavēnī nevajaga dancot, dziedāt, spēlēt, kāzu taisīt un citu dzcrību. (LFK 825, 1214 Varakļāni) ..Ar aizgaviņa vakaru izbeidzās visas jautrības. Sādžās pa gavēņa laiku netiek rīkotas nekādas večerinkas, nedz kādi pasaku stāstīšanas vakari. Visā latgaliešu dzīvē iestājies nopietns klusums, kurš turpinājās veselas septiņas nedēļas līdz pat Lieldienu svētkiem. ..Vīrieši brauc mežā, zāģē malku un balkas, brauc citiem talkā un ved sev mājās vajadzīgo materiālu nākošām vasaras būvēm, apgādaj vasarai malku. Sievietes sprēž, auž, šūn un taisa šo to. Apkopj lopus un ada puišiem cimdus. Bērni palīdz mājās pie dažādiem darbiem. Arī viņiem gavēnī ir daudz sliktāk. Tagad viņiem mazāk vizināties un skriet laukā.

Saimniekiem, kuriem nav pašiem savu bērnu, jeb tos negrib laist ganos, sader ganus nākosai vasarai; gans jeb ane līdz tam laikam, kamēr dzen ganos, palīdz saimnieam ar saimnieci mājas darbos. Meitas loka sev pūram audeklu, ada cimdus, zeķes un auž pelēkas vilnaines un audeklus. Puiši vakaros nodarbojas ar savam darīšanām. Tie taisa vasarai grābekļus, vij Lieldienu šūpolēm striķus, taisa karotes un šo to priekš saimniecības piederumiem. (LFK 508, 3734 Līksna) Gluži tāpat kā Meteņos notiek meteņa, lietuvēna dzīšana, arī Pelnu dienai raksturīga identiska parādība, ko, piem., Pampāļos sauc par ķuļa dzīšanu.

Un tad atkal dzen ķult tāpat pirmajā gavēņa vakarā. Tad gan var kādreiz pārsmieties. Senāk jau visās istabās griestos bij tādi lūki, kur izlaist garaiņus ārā. Ače nu tad lielais puisis un vēl kāds uzkāpj augšā, tiem to ķuli dzīs. Apakšā atkal paliek ganu puisis un meita. Tie paņem maišeli, iepleš pie lūka un gaida, ka nu tas ķulis kritīs iekšā. (Par gaidītājiem ņem tādus, kas no ķuļa nekā nezin.) Tā nu puisis dzen, dzen, grozās tur pa istabas augšu un uzvienreiz iesviež maišelī kādu kaķi vai gaili. Bet liek, lai turot vēl, vēl kaut kas esot. Ače kā nu tur vēl, tā žvāks, uzgāž ūdens ķipi virsū un ta teic, ka ķulis mieznot. (LFK 647, 54 Pampāļi) Daudzas Pelnu dienas ieražas saistās ar pelniem. Līdzās tīri racionāliem paņēmieniem izsēt pelnus uz lauka, tā uzlabojot zemi un veicinot labāku ražu, ir arī citāda rakstura izdarības, kas izraisa vispārēju jautrību, — tā bija diezgan liela māksla — otram nezinot un neredzot piekārt vai piespraust pelnu kulīti uz muguras.

Vaicāta, kāpēc Pelnu dienā karināmas pelnu kulītes uz muguras, zvirgzdeniete Antonina Ruška atbild: «Tys ir tik dēļ smikla.» (LFK 548, 3030a) Secē pastavējusi šāda ieraža: Pelnu dienā senlatvieši katru gadu skrējušies ar zirgiem; kas visus noskrējis, tam sprauduši puķes, un kas palicis iepakaļus, tam sprauduši pelnu kules. (LFK 302, 1530) Pelnus arī sakrāja un uzglabāja audeklu velēšanai. Velējas pašā Pelnu dienā un tic, ka tad visu gadu būšot baltas drēbes un augšot balti lini (Ropažos, Skujenē u. c.).

Kad Pelnu dienā velējas un kāds saka Dieva palīgu, tad nevajaga to saņemt, jo tad drēbes plīst. (LTT