Pelnu diena
Ja Pelnu dienā velējas, tad visu gadu ir baltas drebes. (I.TT 23039 Ropaži) Pelnu diena seko tūliņ pēc Meteņiem nākamajā dienā un pie īsti latviskām laikdienām nav pieskaitāma. Katoļi Eiropā šo dienu sāk ievērot un izcelt kā gavēņa sākumu jau ar 8. gadsimtu. Nosaukuma cilmes meklējumi aizved mūs līdz 1. Mozus grāmatai un tur aprakstītajiem dramatiskajiem notikumiem par bojā gājušajām teiksmainajām Palestīnas pilsētām Sodomu un Gomoru, kuras Dievs to grēku dēļ sodījis, pārvērzdams pelnos. Pēdējā laikā pārsvaru gūst uzskats, ka šis pilsētas ir reāli pastāvējušas un to atliekas meklējamas vietā, par kuru 1. Mozus grāmatas 14. nodaļas 3. pantā ir teikts: «šī ir tā sāls jūra», t. i., tagadējās Nāves jūras gultnē. Gavēņa laiks ir reizē arī grēku nožēlošanas laiks; savukārt, baznīcas tēlu un simbolu valodā runājot, pelnu kaisīšana ir grēku nožēlošanas zīme. Latviešu kalendārā šī diena ieviešas un nostiprinās vēlu. Līdz ar to tautasdziesmās šī diena gandrīz nemaz neparādās; visvairāk un pamatā to atrodam pieminētu ticējumos, kur tā ar savām ieražām un tradīcijām daudz neatšķiras no Meteņiem. Katoļu laikos izveidojās tradīcija nest uz baznīcu nosvētlšanal pelnus. Dievkalpojuma sākumā baznickungs pārsvēta pelnus un ber baznicēniem uz galvas, tie, pārnākuši mājās, savus mājniekus apber ar pelniem. (LFK 508, 3730 Kārsava) Tīri ikdienišķa, daudzas asociācijas raisoša dzīves reālija (pelni), kristīgās baznīcas ideoloģija un gadalaikam raksturīgās norises un izdarības bija tas komponentu kopums, kas radīja šīs dienas latvisko variantu ar dažām, tikai Pelnu dienai vien raksturīgām, iezīmēm, kas to nošķīra no citām pavasara laikdienām. Tikai Pelnu dienai raksturīgas tik daudzas izdarības ar pelniem un Pelnu dienas budēļi — pelnāži. Ka masku gājieni nebeidzas Meteņos, bet vietumis turpinās vēl Pelnu dienā, ir saprotams, jo abas dienas seko viena otrai. Nīcā Pelnu dienā iet ķekatās, Smārdē — budēļos, Skrundā iet «c ū k u k ā z ā s», Piebalgā pa mājām staigā pelnāži jeb p e 1 n u ā ž i. Pelnāzs nāk, pelnāzs nāk, Nu būs joki musinājāt Dod, māmiņa, gaļas ņuku, Ko iemest kulītē. LFK 1912, 118 Gaujiu.j l'/ziV mani kamaniņas Me'.eniša vakara. Pītu nāks pelnu āzis, Pelnus bērs kamanās. LFK 1912, 125 Jaunpiebalga Pelnu dienā staigā apkāri āz's —.pārģērbies cilvēks. «Pelnu āžani» bijusi linu aste un ragi. Tas staigajis apkārt pa mājām un metis peinus virsū. (LFK'Bb 38, 216 Jaunpiebalga) Pelnu dienas vakarā iet visi pa mājām apkārt budēļos jeb kā viņus vēl citi sauc «cūku kāzās». Ja kādās mājās sai vakarā ieiet labi daudz budēļu, tad saimniecei laba cūku laime. (LFK Bb 22, 2611 Skrunda) Pelnu dienā kar pelnu kulītes un ari iet budēļos Pārģērbjas, iet uz citām mājām dziedādami dažādas "dziesmas, kā, piemēram: Gaļas gribu, gaļas gribu, Gari mans deguns, Visu galu sakāru Deguna galā. LFK 358, 346 Smārde