Latviesu gadskartu ierasas - Edite Olupe

nākošiem meteņiem izcept smeķīgākus pīrāgus, lai tikai atlaiž no soda. Arī saimnieks netika tik viegli atlaists, bet bij jāuzrāda, vai mēsli uz kāpostu dārza uzvesti, vai arī labu meteņu kalniņu ar ledu nosaldējis, lai būtu kur skutelniekiem nolaisties, ka var nākošā vasarā gari lini izaugt. Ja nu tiešām kāds no šiem darbiem piemirsies, tad saimnieks arī tūlīt ar labu apgūlās uz mūrīša un saņēma savu strāpl.

Bērniem, kuri grāmatu labi nemācījās vai neklausīja, tika no saimniekiem padoti skutelniekiem, kuri tos lai krietni ieper, ka lai iegādātu un bītos visu gadu no skutelniekiem. (DLP IV no.—111. Koknese) Mājās ieejot, budēļu pirmais darbs ir visus mājiešus pa kārtai ar līdzpaņemto rīksti izpērt, pie kam tiek prasīts: «Vai gaidīji budēli, vai gaidīji budēli?» Kad nu atsaka, ka gaidīja, tad daudz netiek pērts, bet, ja atsaka, ka negaidījis, tad drīzāk mierā nelaiž, līdz jāsaka: «gaidīju, gaidīju», pie kam dažreiz, lai gan viegli sit, tomēr taču kāds rīkstes gals ķer smagāki nekā priekš vienkāršiem jokiem būtu vajadzējis, bet budēlim jau nevar dusmot, — saņem visu pa jokiem, jo mēdz teikt: ja no budēļa nedabū pēriena, tad nākošo vasaru ēdīs dunduri un odi.

Ja katrs savu tiesu pēriena dabūjis, tad budēļi sastāj istabas vidū garā aprindā un vecākais budēlis — tāds, kas māk visvairāk dziedāt, stājas priekšgalā un, lēni uz priekšu soļodami, sāk dziedāt dažādas dziesmiņas.

Nama māti apsveicot, vecākais budēlis iesāk dziedāt un citi budēļi seko līdz: Labvakarl, nama māte/ Vai būs silta istabiņa? Ja būs silta istabiņa, Tad būs jauka valodiņa.

Pēc tam vecākais budēlis, gribēdams uzrādīt, ka šim esot pulks budelēnu, sāk dziedāt: Vecajaml būd ejami Liela skāde notikuse: Pārsprāguse dzeltu stīpa, Budelēni Izbiruši.

Nevarēdami sagaidīt, ka nama māte viņus pacienātu, rauga to caur dziedāšanu panākt: Gaļas gribu, gaļas gribu u. tjpr. un atkal: Zinu, zinu, nesacīšu, Tēvs nokāva kazlēniņu. Rijā āda apakš baļļas, Klēti gaļa spainīti.

Redzēdami, ka saimniecei tāda dziedāšana īsti nevaid pa prātam, tie satīru turpina: Saimeniece ausi kasa. Negribēja gaļas doti. Vai tu kasi, vai nekasi, Tāpat gaļas jāiedod.

Ja nama māte neklausa un nepacienā, tad budēlis pēdīgi paliek tik pārdrošs, ka sāk draudēt: Lūgtu, māte, nodzertiesi, Man nav vaļas kavēties, Man jāiet lauki arti Ar sudraba lemesnīcu.

Nama māti apdziedājuši, neiet vis vēl projām, bet gaida, lai arī meitas — pēc ieraduma — dotu par labu kūlurninu cimdus un apsējus, bet, kad arī tās ir skopas, tas budēlim nepatīk un viņš sāk dziedāt: Iesim, puiši, tais mājāst, , Kur tie zilie dūmi kūpi: Tur tās meitas adītājas, Baltas vilnas vērpejiņas; Tās dos cimdus, tās dos zeķes. Tās dos baltas oitlaiiūtes.

Ja meitas strīdas pretim, ka budēlis esot tikai tāds neveiklis un neesot šos labi izkūlis, tādēļ arī nevarot nekā dabūt, tad budēlis atkal nepaliek atbildi parādā, bet mēģina pierādīt: tā esot meitu pašu vaina, kādēļ šis tāds esot, teikdams: Meitas mani vizināja " Ar tiem skārdu ratiņiemt, Ciksiēj' rati — lūza ase, Es uz priekšu kaklu lauzuI Kamēr šie tā vēl strīdas, tikmēr kāda māmiņa, uz mūrīša sēdēdama, lūdz budēļus, lai arī viņas bezkaunīgo ve​deklu nelaižot sveikā, bet lai ņemot labi izkuļot!

Dudeiiti, tēvainiti, Izkul manu vedekliņu; Es tev došu cimdu pāri Par to labu kūlunūņ'. ''Slinkai saimniecei tiek šāda dziesmiņa nodziedāta»'1 Guli pate, saimenice, .■" Tavs darbiņši padarit(l)si Visla lokus izravej'sē, Kaķis sviestu saķērnej's.

1 Turpretim čaklai un turīgai: Kas spīdēja, kas vizēja Saimeniecei pagultē'? Saimeniecei kurpes spīdej' Ar dimanta sprādzitēm.

Slinkām meitām: Tais mājās l slinkas meitas. Neiet lopus aplūkot: Kūti mazi jēri brēca. Laukā mazi kazlēniņl.

Visus pa kārtai apdziedājuši, budēļi dodas atkal uz citām mājām, kur atkal dzied un joko dažādi. Bet, ja atrod laipnāku nama māti, kura budēļus vairāk pamielo, un ari dabūn dažu cimdu un apsēju pāri, tad ari nebeidz slavēt un tencināt. Pirms dzied nama mātei: